gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ja atmiņa nevar būt vienāda, tā var būt vienojoša. Vai ir?

Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze

Foto – Timurs Subhankulovs

Ar komunikācijas zinātņu doktoru, sociālās atmiņas pētnieku Mārtiņu Kaprānu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

Ģ. Zvirbulis: – Nupat kārtējo reizi piedzīvojām zīmīgu datumu – 9. maiju, kas ik gadus apliecina, cik sašķelta ir sociālā atmiņa Latvijā. Kā tas nākas, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas jau uzaugušas divas paaudzes, mācījušās vietējās skolās, bet šo datumu vērtē tik atšķirīgi – vieni svin pie pieminekļa, otri par to sašutuši.

– Nu jau kādu laiku neesmu Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieku grupā. Mana pamatdarbavieta tagad ir Tartu universitāte. Visu cieņu manai alma mater Latvijas Universitātei, bet Tartu tīri profesionāli ir lielākas izaugsmes iespējas. Tur varu strādāt kopā ar zinātniekiem no visas pasaules, jo manā institūtā ir starptautisks kolektīvs. Neslēpšu – arī atalgojuma ziņā šis piedāvājums bija daudz izdevīgāks. Bet nekur tālu no Latvijas jau neesmu. Latvijas sociālās atmiņas pētnieki turpina darboties, piemēram, LU Filozofijas un socioloģijas institūtā un LU Latvijas vēstures institūtā, tomēr varam runāt par pienākumu sadali starp humanitāro un socioloģisko virzienu. Humanitārais virziens vairāk nodarbojas ar sāpīgo vēstures momentu pētniecību un upuru individuālās pieredzes apzināšanu, turpretī es un vēl daži cilvēki analizē to, kā vēsturiskie notikumi ietekmē Latvijas iedzīvotāju savstarpējās attiecības un kā šīs attiecības var palīdzēt noregulēt ar dažādām atmiņu politikas stratēģijām.

Atgriežoties pie jautājuma – nevar teikt, ka pie pieminekļa visi svin, daļa arī piemin. Lai nu kā – atskatoties vēsturē, redzam, ka deviņdesmitajos gados 9. maijs tik vērienīgi netika atzīmēts. Domāju, tas vairāk saistīts ar Krievijas vēstures un atmiņu politikas, kā arī ar tautiešu politikas intensificēšanos kopš Putina pirmās nākšanas pie varas.

Krievijai šķiet ļoti svarīgi bijušajā ietekmes sfērā saglabāt oficiālo Krievijas vēstures interpretāciju. Tas ļauj Krievijai stiprināt savu pozitīvo uzvarētāja un atbrīvotāja tēlu, kas ir izdevīga kārts arī Baltijas valstu okupācijas noliegšanā vai attaisnošanā. Jāņem vērā – lai saglabātu savu ietekmi, Krievija kaimiņvalstīs vienmēr ir izmantojusi “skaldi un valdi” principu. Tādēļ iekšēja sašķeltība par Otrā pasaules kara tēmu viņiem ir ģeopolitiski izdevīga.

– Vai ir pamats satraukumam, ka sociālās atmiņas atšķirības varētu izraisīt dziļākus konfliktus sabiedrībā?

– Mēs martā prezentējām Latvijas sociālās atmiņas pētījumu, kurā, balstoties uz pēdējo astoņu gadu sabiedriskās domas aptauju analīzi, centāmies parādīt, kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju uzskati par 20. gadsimta vēsturi. Tas, ko diezgan skaidri varam ieraudzīt, ir sašķeltā attieksme pret Otro pasaules karu un tā dalībniekiem, turklāt sašķelta tā ir ne tikai starp latviešiem un krievvalodīgajiem, bet arī katras grupas ietvaros. Abās pusēs samērā liela cilvēku daļa kara dalībniekus uztver vai nu kā upurus, vai kā varoņus, vai vienlaikus gan kā upurus, gan kā varoņus.

Šāda interpretāciju daudzveidība, protams, mazina vēsturē sakņota konflikta iespējamību, jo nav vienas dominējošas saliedējošas pozīcijas. Taču vienlaikus jāatzīmē, ka radikālāki viedokļi un attieksme pret Otro pasaules karu vairāk raksturīga jaunākajai paaudzei vecumā līdz 30 gadiem, kuru varam uzskatīt par sašķeltās Latvijas sociālās atmiņas produktu.

Jaunās paaudzes radikalizācija liek nākotnē raudzīties ar nelielām bažām. Tādēļ 2011. gadā pieņemtās sabiedrības integrācijas pamatnostādnes ar akcentu uz nepieciešamību veicināt vienojošu sociālu atmiņu ir ļoti savlaicīgs dokuments, un es ceru, ka to saprot arī valdošās partijas, kurām ik gadu jālemj par pamatnostādņu rīcības plāna budžetu.

Mūsu monitorings atklāj, ka gan latviešu, gan krievvalodīgo vidū ir samazinājies atbalsts uzskatam, ka Latvija tika okupēta un ka pievienošanās PSRS ir negatīvi vērtējams fakts. Tomēr latviešu vidū vēl aizvien dominē vērtējums, ka PSRS okupēja Latviju, turpretī krievvalodīgo vidū – ka Latvija brīvprātīgi pievienojās PSRS. Tiesa, Glāzgovas universitātes pētnieka Amona Českina pirms dažiem gadiem iegūtie dati liek domāt, ka jaunākā krievvalodīgo paaudze, iespējams, ir daudz atvērtāka uzskatam, ka Latvija tomēr tika okupēta. Katrā ziņā aina ir visnotaļ raiba, turklāt vēl raibāka tā kļūst, kad runājam par tā saukto vēlīno padomju laiku – no 60. līdz 80. gadiem –, kas ir relatīvs stabilitātes un izaugsmes periods. Šeit vairs nedarbojās vienkāršots skatījums, kurā ērti iederas okupācijas vai totalitārisma jēdzieni. Šis laiks daudzu cilvēku biogrāfijās iegūst neitrālu vai pat pozitīvu vērtējumu.

Jāteic, ka gan vēsturniekiem, gan Latvijas sabiedrībai vēlīnā padomju laika apjēgšana ir sākusies tikai pavisam nesen. Paredzu, ka pēc šā procesa latviešu vidū nostiprināsies daudz pragmatiskāks skatījums uz padomju laiku, bet krievvalodīgo vidū nostiprināsies pēcpadomju nostalģija vai izteiktas simpātijas pret šo Latvijas vēstures periodu.

– Kādēļ Krievijai ar savu vēstures interpretāciju Latvijā dzīvojošos cittautiešu jauniešus izdodas sasniegt un uzrunāt efektīvāk nekā Latvijai? Pat par spīti tam, ka viņi dzīvo tepat Latvijā, mācās vietējās skolās…

– Viens ir Krievijas ietekme un samērā lielais finansējums, kas tam tiek atvēlēts, bet jāskatās arī kulturāli. Latvijas krievvalodīgajai kopienai īsti nav neviena cita vēstures pieturas punkta, uz kā balstīt pozitīvu identitāti, kā tikai 9. maijs. Es patiešām domāju, ka tas daudziem krievvalodīgajiem savā ziņā kļuvis par tādu notikumu kā “Praids” pasākums seksuālajām minoritātēm. Bez jebkādas ņirgāšanās. Angļu valodā “priede” nozīmē lepnums. Lepnums par savu identitāti, par savu esamību. Krievvalodīgajai kopienai 9. maijs ir izgājiens publiskajā telpā, sak, te mēs esam, mēs tādi esam, mēs lepojamies ar to, un jūs varat darīt, ko gribat, bet mēs ar to leposimies. Tā pirmkārt ir sevis apliecināšana, kas rada pamatu kolektīvai identitātei un pašapziņai. Šajā brīdī uzvaras svinēšana vai kara upuru pieminēšana pat kļūst sekundāra.

– Ko mēs tam varam likt pretim? Prezidenta aicinājumu veterāniem vienoties vienā datumā?

– Tas būtu viens ceļš, lai gan es to dēvētu par alternatīvu iespēju, nevis pretstatu. Nezinu, vai pamanījāt, bet mēs ar kolēģi Olgu Procevsku arī startējām ar līdzīgu aicinājumu – atzīmēt 8. maiju. Turklāt nevis atzīmēt ar svinēšanu, bet gan pieminēt kara upurus.

Mūsu oponenti, kas kritizēja šo aicinājumu, paštaisni lamāja mūs par spēlēšanu Krievijas interesēs. Tas manā uztverē ir absurds, jo Krievijas interesēs nav šeit veidot saliedētu, vienojošu interpretāciju par Otro pasaules karu. Bet mēs un prezidents aicinām uz pretējo – uz vienošanos kara upuru pieminēšanā. Tas ir 8. maija pamatuzdevums!

Uzvara pār nacismu – pats par sevi saprotams, ka tas tiek vērts pozitīvi daudzviet Eiropā. Taču šajās asinszemes teritorijās, tostarp Latvijā, kur abi divi totalitārie režīmi pastrādāja briesmīgus noziegumus pret cilvēci, runa ir pirmkārt par upuriem, nevis uzvarētājiem. Citiem vārdiem, stāsts ir par akcentiem, nevis par vēstures pārrakstīšanu. Mūsu aicinājumam galu galā atsaucās vairāk nekā 300 cilvēku, starp kuriem latvieši un krievvalodīgie, šķiet, bija līdzsvarā.

Bet ir arī daudz citu iespēju, kas pēdējos desmit gados vienkārši nav izmantotas. Ja mēs paskatāmies uz 2001. gadā apstiprināto integrācijas programmu, redzam, ka atšķirīga vēstures izpratne ir atzīta par būtisku faktoru, kas šķeļ sabiedrību, bet tik un tā nākamajos desmit gados nekas netika darīts vienojošu priekšstatu veidošanā par vēsturi.

Aizspriedumus un konfrontāciju labāk nekā jebkas cits mazina starpetniskais kontakts. Piemēram, latviešu un mazākumtautību skolu audzēkņi varētu rīkot kopīgus vēstures pētniecības un pilsoniskās izglītības projektus, kam valsts dotu nelielus grantus, piemēram, pāris tūkstošu latu apmērā.

Šādi viņi savā starpā veidotu dialogu, brauktu ekspedīcijās, censtos saprast abās pusēs karojošos cilvēkus, intervētu deportētos cilvēkus. Ziniet, daudzi krievvalodīgie jaunieši dzīvu izsūtīto, visticamāk, nav pat redzējuši, jo krievvalodīgie mediji vienkārši ignorē deportācijas. Starp citu, arī pedagogiem tā būtu vērtīga pieredze.

Ja valsts var atbalstīt Andreja Judina rosināto bērnu apmaiņas projektu, kāpēc mēs nevarētu nodrošināt papildu motivējošu atalgojumu vēstures skolotājiem, kuri, piemēram, būtu gatavi mazākumtautību skolās mācīt vēsturi vai regulāri uzstāties ar interesantām lekcijām gan latviešu, gan mazākumtautību skolās. Protams, būtu jāpievērš lielāka uzmanība tam, kā un cik kvalitatīvi tas tiek darīts.

Man diemžēl nav pārliecinošu pierādījumu, bet ir netieši mājieni, ka mazākumtautību skolās vēstures skolotāji līdztekus oficiālajai vēsturei pasniedz arī citādas interpretācijas. To atzīst arī paši skolēni.

Taču problēmas ar vēstures mācīšanu ir arī latviešu skolās, kur nepietiekama uzmanība tiek pievērsta skolēnu kritiskās domāšanas spēju un morālās apziņas attīstīšanai par Latvijas vēstures tumšākajiem posmiem. Piemēram, nacisma un padomju represijām tiek veltīta pārāk maza uzmanība. Bieži tiek ignorētas svarīgas tēmas, kā latviešu kolaboracionisms ar okupantiem, gan, tieši pretēji, stāsti par cilvēkiem, kas citus glāba no represijām, deportācijas un nāves. Starp citu, es piekrītu uzskatam, ka Latvijas valsts nepelnīti piemirsusi šos cilvēkus, kuri tolaik, riskējot ar savu dzīvību, glāba citus. Pat ja viņi tagad ir miruši, tad būtu pelnījuši kaut pēc nāves saņemt kādu atzinību, kā Izraēla, piemēram, piešķir ebreju glābējiem medaļu “Taisnais starp tautām”. Tā valsts stiprinātu pārliecību, ka pretošanās lielai necilvēcībai agri vai vēlu tomēr tiks novērtēta. Citiem vārdiem, stāsts ir par mūsu pašu neseno vēstures varoņu iepazīšanu un atzīšanu. Ceru, ka prezidents vai Okupācijas muzejs startēs ar šādu iniciatīvu. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka gan manis vadītā biedrība “Sociālās atmiņas pētniecības centrs”, gan citas nevalstiskās organizācijas šādu iniciatīvu 
atbalstītu.

– Kamēr prezidents un muzejs klusē, tikmēr runā otra puse. Eirodeputāts Alfrēds Rubiks paziņojis, ka 1949. gada deportācijas bijušas pamatotas, jo daudzi izsūtītie esot sadarbojušies ar fašistiem. Mums zināms, ka jūs esat lūdzis ģenerālprokuroru pārbaudīt šos izteicienus. Kāda ir lietas virzība, un kādēļ tāda reakcija?

– Manuprāt, tā bija pirmā reize, kad tik augsta līmeņa politiķis kā EP deputāts atļaujas publiski attaisnot padomju režīma veiktās represijas pret Latvijas civiliedzīvotājiem. Giļmana raksts salīdzinājumā ar to ir bērna šļupsti! Un šādus gadījumus nedrīkst atstāt bez ievērības.

Mani pārsteidza, ka ne no viena politiskā spēka uz karstām pēdām nebija nekādas reakcijas, tādēļ, lai nezaudētu laiku, izšķīros rakstīt iesniegumu pats. Pēc tam dabūju savā virzienā dzirdēt ne mazums pārmetumu. Piemēram, ka zinātniekam tā rīkoties neklājas.

Manuprāt, laikmetīgam zinātniekam nav sevi jāiesloga sava kabineta četrās sienās, bezgalīgi moralizējot un kā orākulam viedi norādot uz nepieciešamību sabiedrībā veicināt dialogu… Es dodu priekšroku rīcībai un pilsoniskajai aktivitātei. Bija arī tādi interesanti ļautiņi, ne no Latvijas, kas mani lamāja par “stukaču”. Tikai viņiem tā “stukača” definīcija laikam ļoti plaša, jo es jau neizpaužu nekādu iekšēju informāciju, bet gan lūdzu pārbaudīt amatpersonas publiski pausto.

Ģenerālprokuratūra pārsūtījusi šo lietu Drošības policijai. Izmeklētājs ir ar mani sazinājies, un esmu saņēmis oficiālu vēstuli, ka DP ierosinājusi kriminālprocesu. Tātad virzība notiek un tas ir labi.

Taču Rubika izdarības jau nav vienīgā problēma. Es uzskatu, ka ilgtermiņā vēl svarīgāks jautājums ir par Latvijas pilsoniskās sabiedrības ignoranci pret represiju upuru pieminēšanu.

Piemēram, Igaunijā ik gadu, pieminot 1949. gada deportācijas, pēc nevalstisko organizāciju iniciatīvas, tiek aizdedzinātas svecītes – tik svecīšu, cik cilvēku tika izsūtīti konkrētajā datumā. Tas izskatās iespaidīgi, kad tumšā naktī Tallinas Brīvības laukumu piepilda 22 tūkstoši degošu svecīšu.

Bez cerību pilnā simboliskuma šī iniciatīvu arī parāda, ka upuru pieminēšana igauņu jaunajai paaudzei nesagādā neērtības sajūtu, ka viņi labprāt iesaistās svecīšu aizdegšanā. Bet vai kaut kas tāds līdzās oficiālajiem piemiņas pasākumiem notiek Rīgā? Ārpus Rīgas, esmu pārliecināts, notiek, bet par to pat nacionālie mediji, izņemot “Latvijas Avīzi”, reti kad stāsta. Un kā lai šeit neatceras iespaidīgo “Lauku Avīzes” organizēto Tautas vainaga izveidošanu un nolikšanu 1999. gadā 25. martā. Žēl, ka šī tradīcija izplēnēja… Mēs pārāk paļaujamies uz Latvijas Politiskie represēto apvienības spēju nodrošināt piemiņas tradīcijas ilgtspēju, taču, manuprāt, tas ir pašapmāns un ceļš uz mankurtismu.

V. Krustiņš: – Vēl tālāk ir gājis tāds Viktors Guščins, kurš savos rakstu darbos uzstāj, ka no 4. maija deklarācijas jāatsauc tēzes par PSRS okupāciju, Latvijas Republikas nepārtrauktību, kā arī jāatceļ visi likumi un deklarācijas, kas izriet no šīs deklarācijas. Vai uz to nevajadzētu reaģēt?

– No vienas puses, būtu jāreaģē, bet, no otras, ir jautājums, cik vispār liela ietekme uz krievvalodīgo sabiedrības viedokli ir Guščina grāmatai un rakstiem vai krievvalodīgajiem medijiem kopumā. It sevišķi uz jaunāko cittautiešu paaudzi, kas informāciju galvenokārt smeļas internetā. Domāju, ka šie raksti vairāk tendēti uz nelielu marginālu grupu.

– Mani tomēr vairāk uztrauc nevis Alfrēda Petroviča izteikumi, bet gan tas, ka mūsu vēsturnieki nav sašutuši, kad to pašu saka Krievijas akadēmiķi.

– Būsim precīzi. Krievijas akadēmiskajā vidē ir diezgan daudz cilvēku, kas ir pret šādu vēstures interpretāciju. To, piemēram, 2010. gadā uzskatāmi parādīja Krievijas Zinātņu akadēmijas locekļu atteikšanās par Krievijas vēstures institūta vadītāju apstiprināt bēdīgi slaveno vēsturnieku Aleksandru Daņilovu. Viņa vadībā savulaik tika sarakstīta skandalozā vēstures mācību grāmata, kurā faktiski tika aizstāvēta Staļina politika, attaisnojot gan Molotova–Ribentropa paktu, gan padomju represijas. Par spīti acīmredzamajam Zinātņu akadēmijas vadības un Krievijas prezidenta administrācijas atbalstam Daņilova kandidatūrai, viņš netika apstiprināts šajā amatā, ko var traktēt kā Krievijas zinātnieku pretestību ideoloģiski sagrozītas vēstures rakstīšanai.

Es pats pirms mēneša piedalījos konferencē Kazaņā, un arī tur bija runa par Staļina kultu Krievijā, par destaļinizāciju. Akadēmiskajā vidē arī tur ir liela pretestība tādam brutālam skatījumam uz vēsturi, no sērijas “Staļins – mūsu progresa tēvs” un tamlīdzīgi. Tādēļ nekādi nevaru piekrist tik primitīvam skatījumam, ka Krievijā viss ir vienos vārtos.

Diemžēl gan šī dažādība nekādi neprojicējas uz politiku. Tā ir Krievijas un citu postpadomju valstu raksturīga pazīme, ka tur pastāv ārkārtīgi milzīga plaisa starp inteliģenci, sabiedrību un tā sauktajiem reālpolitiķiem.

May 28, 2013 - Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Apmelojumi, deportācijas, Krievija, krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas, piemiņa, represijas, Sibīrija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: