gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dogma, ar kuru attaisnot neģēlības

Māris Antonevičs, LA

Krievijas Ārlietu ministrija nosodoši reaģējusi uz Saeimas viņnedēļ pieņemto likumu, kas publisku pasākumu laikā aizliedz izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas simbolus. Politisks kuriozs – valsts, kas vienmēr tik ļoti satraucas par “nacisma atdzimšanu”, pēkšņi protestē pret likumu, kas paredz ierobežot šīs ideoloģijas ārējās izpausmes.

Šķiet, ka Maskavā atbildīgajiem ierēdņiem šoreiz nācies palauzīt galvu par paziņojuma formulējumu – tas sanācis strups, saraustīts, bet vienlaikus patosa pilns.

“Acīmredzams zaimojošs mēģinājums pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi, apgānot to piemiņu, kas, nesot neatlīdzināmus upurus, glāba pasauli no “brūnā mēra”. Mēs ceram, Latvijas vara saprot, ka šādi prettiesiski “vēsturiskie eksperimenti” var kļūt par nopietnu satricinājumu Krievijas un Latvijas attiecībās,” draud Krievijas ĀM pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs.

Nav nekādu ilūziju, ka Krievija tuvākajā laikā atteiksies no padomju laikā sacerētās vēstures, kas, aizsedzoties ar uzvaru Otrajā pasaules karā, mēģina attaisnot visus komunisma noziegumus. Varētu minēt pāris bijušā prezidenta Dmitrija Medvedeva kritiskas piezīmes par Staļina režīmu un atsevišķu Krievijas Pareizticīgās baznīcas runasvīru mudinājumus pielīdzināt komunismu nacismam, bet tie nav atstājuši nekādu ietekmi uz valsts politiku. Tieši pretēji, Krievijā nerimstas diskusijas par to, ka vajadzētu sodīt visus, kas kritizē sarkanās armijas darbību Otrā pasaules kara laikā. Likumprojekts, kas nupat iesniegts izskatīšanai Valsts domē, paredz, ka par šādiem izteikumiem draudēs pat līdz piecu gadu cietumsods (bargāks sods draud tad, ja melu izplatīšana notikusi plašsaziņas līdzekļos; ja par to būsi vienkārši pļāpājis ar kaimiņiem, tad varbūt izdosies izsprukt ar trim gadiņiem). Līdzīgs likums Krievijas parlamentā apspriests jau 2009. gadā, taču pašreizējā versija esot stingrāka. Likumprojekta līdzautore Irina Jarovaja no Putina partijas “Vienotā Krievija” ieceri komentējusi šādi: “Mēs neļausim pārrakstīt vēsturi. Padomju karavīrs paliks kā atbrīvotājs un pasaules aizstāvis no fašistiskā mēra.” Ņemot vērā, ka šis teksts izskatās gandrīz vai pārkopēts no minētā Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojuma, to varētu dēvēt arī par mūsdienu Krievijas dogmu. Nevienai citai valstij tā gan nav saistoša. Diemžēl arī Latvijā netrūkst šīs dogmas piekritēju. Diemžēl arī Saeimā, kur padomju un nacistiskās simbolikas aizliegšanu neatbalstīja “Saskaņas centra” deputāti.

June 30, 2013 Posted by | krievu impērisms, Vēsture | Leave a comment

Rabīns Mendelevičs: Mūsu brīvība ir arī jūsu brīvība

MĀRA LIBEKA
, Latvijas Avīze
Nesen Latvijā viesojās vēstures zinātņu doktors, ebreju brīvības cīnītājs rabīns Josifs Mendelevičs, lai piedalītos starptautiskā konferencē “Holokausta muzeji un piemiņas vietas postkomunistiskajās valstīs: izaicinājumi un iespējas”.

Rabīna Mendeleviča dzimta Latvijā dzīvojusi trijās paaudzēs, viņš Rīgā beidzis skolu, augstskolu, strādājis vairākos uzņēmumos, apcietināts par pretošanos ebreju pārkrievošanai, sēdējis cietumos, izsūtīts uz gulagu Mordovijā, pēc tam izraidīts no PSRS. 
Rabīns sarunas sākumā citē Raiņa dzejoli “Lauztās priedes”, ko viņš mācījies, būdams skolēns krievu skolā.

J. Mendelevičs: – Mums mācīja daudzu latviešu dzejnieku daiļradi, bet šis dzejolis ļoti aizkustināja manu dvēseli, jo bija kā lozungs manai cīņai, tāpēc palicis atmiņā līdz šodienai.

M. Libeka: – Nesen Saeimas deputāti balsoja par to, ka bērnudārzā jāmāca tikai un vienīgi valsts valodā, taču balsojums par labu latviešu valodai izgāzās. Izraēlu šajā ziņā mēs varētu likt sev par piemēru – tur bez ivrita zināšanām esi pazudis cilvēks.

– Kad ierados Rīgā, biju pārsteigts, ka daudzi jauni krievi runā labā latviešu valodā. Manā laikā, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, krievi latviski vispār nerunāja. Domāju, ka kopumā Latvijā valsts valodas jautājumā ir progress.

Kad no 16 gadu vecuma sāku strādāt uzņēmumā, runāju tikai latviešu valodā, tādējādi apliecinādams, ka nepārstāvu Latvijas okupantus. Arī mani senči runāja tikai latviski. Ja cilvēki, kas šeit ieradušies, vēlas iemācīties latviešu valodu, nepietiek tikai ar runāšanu, ir jālasa latviešu autoru grāmatas, latviskie laikraksti, jāklausās pārraides latviešu valodā…

Kulturālam cilvēkam ir jāzina daudzreiz vairāk par 1000 vārdiem valsts valodā.

Savulaik, dibinot ivrita mācīšanas vietas Izraēlā, pievērsu uzmanību, ka ivrita mācīšana nav efektīva, jo ļaudis cienījamā vecumā to nespēja apgūt. Bija daudz jauniešu, kas vēlējās asimilēties ebreju sabiedrībā, bet ar tādām valodas zināšanām, kādas viņi ieguva, nepietika. Man izdevās atrast kādu ļoti spējīgu ivrita pasniedzēju Maskavā. Viņš izveidoja ivrita mācīšanas intensīvo sistēmu, kas patlaban Izraēlā ir pati labākā. Šajos kursos mācās cilvēki, kuriem ir ambīcijas, – viņi vēlas iemācīties valodu, kurā runā Izraēlas inteliģence.

Latvijā joprojām dzīvo cilvēki, kurus ieveda kā darbaspēku, kad jūsu valsts bija okupēta. Šiem cilvēkiem ir jāizšķiras, vai viņi grib turpināt Latvijas PSR okupācijas politiku, uzspiežot savu kultūru, vai tomēr šis paradums jāmaina.

Protams, to nav viegli izdarīt, bet viņiem taču vajadzētu saprast, ka viņu cilvēciskajai pozīcijai neatkarīgajā Latvijā vajadzētu būt cieņai pret tautu, pie kuras viņi ir ieradušies, pieņemt viņu likumus un neuzspiest savu kultūru.

– Jūlijā Latvijā pirmo reizi viesosies Izraēlas prezidents Šimons Peress. Viņam gan drīz beigsies pilnvaru laiks, un varbūt viņš būs pēdējais prezidents, kura rokās tikpat kā nav varas. Pastāstiet, lūdzu, par gaidāmajām pārmaiņām augstākās varas gaiteņos Izraēlā!

– Pirmkārt, tiek ļoti rūpīgi apsvērta iespēja palielināt balsu skaitu partijām, kuras vēlas iekļūt parlamentā. Patlaban ir nepieciešami 30 tūkstoši vēlētāju balsu, bet turpmāk, lai partija iekļūtu parlamentā, tai, visticamāk, būs jāiegūst 150 vai 200 tūkstoši vēlētāju balsu. Manuprāt, tas ir antidemokrātiski, jo katrai demokrātiskai idejai ir tiesības tikt pārstāvētai Knesetā. Mums nav jāpārņem ASV pieredze, kur cīņa notiek tikai starp divām partijām.

Otrkārt, Izraēla virzās uz tautas vēlētu prezidentu. Patlaban prezidentu izraugās premjerministrs, kurš parasti pārstāv lielu partiju, un tas neapmierina citu sabiedrības daļu. Lai prezidentam būtu daudz lielāka vara, tāpat kā tas ir ASV, viņš būtu ievēlams pilsoņu tiešās vēlēšanās. Tad prezidents nebūs atkarīgs no parlamenta iekšējiem politiskajiem spēkiem.

– Esmu dzirdējusi, ka Izraēlas prezidents dzīvo ļoti pieticīgi…

– Vismazāk Izraēlas sabiedrību interesē, kā dzīvo prezidents. Šimonam Peresam ir tuvu 90 gadiem. Viņa sieva, kas nesen aizgāja mūžībā, atteicās dzīvot prezidenta rezidencē Jeruzalemē, jo viņa bija pret visu ārišķīgo, viņai nepatika būt uzmanības centrā. Šī iemesla dēļ prezidents ar kundzi pašķīrās, kaut abi bija cienījamā vecumā.

Peress pārcēlās uz Jeruzalemi, bet viņa dzīvesbiedre nolēma dzīvot abu kopīgajā dzīvoklī Telavivā. Prezidenta pilnvaras drīz beigsies, un arī viņš tur atgriezīsies, jo valsts nekādus labumus prezidentam nepiešķir.

Viens no mūsu prezidenta niecīgās popularitātes iemesliem ir arī tas, ka Peress ir kreisais. Viņu izraudzīja par prezidentu, lai uzlabotu Izraēlas tēlu pasaulē, jo pastāv uzskats, ka Izraēlā ir labējie radikāļi un, lūdzu, re, mums ir kreiss prezidents, kurš vienmēr ir gatavs sarunām ar Izraēlas ienaidniekiem.

– Viesodamās Izraēlā, pamanīju, ka jūsu valstī tikpat kā nav alkoholisma problēmu, ka sabiedriskās vietās dzer ūdeni, nevis spirtotus dzērienus. Kur vien pagriezies – visur atturībnieki. Uz šāda fona man bija neērti pat vīnu malkot.

– Viss nav tik rožaini, kā izskatās no malas. Izraēlā dzīvo daudz krievu, kas atnesuši savu ebrejiem nepieņemamo kultūru, tāpat kā tas ir Latvijā. Viņi dzīvo it kā savā anklāvā, zina ivritu, bet runā tikai krievu valodā, viņiem joprojām ir tuva padomju kultūra. Tās ir problēmas ne tikai ar alkoholismu, bet arī noziedzību. Policija norāda, ka visvairāk noziegumu izdara iebraucēji no Krievijas, kā arī arābi.

Ebrejiem ar krievisku izcelsmi es vienmēr saku, ka viņiem vajadzētu saprast, ka tā nav ebreju kultūra, tā ir sveša kultūra, no kuras jātiek vaļā.

Ja man kāds saka: es tiešām tā domāju, – es parasti viņam vaicāju: vai tu patiešām tā domā, vai tā domāt tevi ir iemācījusi padomju ideoloģija? Padomju ideoloģija ir jāizmet no galvas un jāsāk domāt kā brīvam cilvēkam demokrātiskā valstī.

– Kā izveidojās jūsu draudzība ar Gunāru Astru?

– No 16 gadiem sāku darboties nelegālajā ebreju kustībā, kas cīnījās pret ebreju pārkrievošanu un brīvu izceļošanu no PSRS uz Izraēlu. Kad Staļina nometnēs ieslodzītie ebreji 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā atgriezās Latvijā, daudzi nespēja samierināties ar to, ko viņi te ieraudzīja, īpaši ar ebreju jaunatnes ļoti stipro rusifikāciju. Viņi sāka ar mums sadarboties, dot sapratni, ka ebreji nav krievi un ka par to mums jālepojas un jācīnās. Viena no nelegālajām tikšanās vietām bija ebreju masu kapi Rumbulā. Padomju vara neatzina mūsu tiesības, tā atteicās sakopt masu slepkavības vietu Rumbulā. 1963. gadā vēl varēja ieraudzīt nošauto ebreju mirstīgās atliekas, kas bija apbērtas ar plānu zemes kārtu. Bija ebreji, kas atveda mašīnu kravas ar zemi, lai apraktu nobendēto ebreju kaulus. Un tā pamazām Rumbulā ik svētdienu sanāca kopā ap 400 jaunu ebreju, kuri bija pamats tam, lai es izveidotu nelegālu studentu organizāciju. Sešdesmito gadu beigās mūsu grupa nodibināja kontaktus ar ebreju grupām Ļeņingradā, Kijevā un Minskā.

No Gruzijas mums atsūtīja naudu, un mēs iegādājāmies vairāk nekā 20 rakstāmmašīnas, ar kurām drukājām pagrīdes literatūru, galvenokārt komunālajos dzīvokļos. Varat iedomāties, ko tas nozīmēja – klabināt uz rakstāmmašīnas. Ja tas būtu bijis Krievijā, pie durvīm nekavējoties klauvētu KGB, bet Latvijā mūs nenodeva.

Mums kļuva zināms, ka Ļeņingradā radusies ideja aizdzīt padomju lidmašīnu ar 150 cilvēkiem, tā pieprasot brīvu izbraukšanu no PSRS uz Izraēlu. Tomēr mūsu tautieši attiecās no šī plāna, jo uzskatīja, ka tas neizdosies. Taču mēs, rīdzinieki, ne no kā nebaidījāmies un bijām ar mieru jebkuriem līdzekļiem cīnīties par brīvību. Kad Ļeņingradā mēģinājām aizdzīt padomju lidmašīnu, mūs, septiņpa
dsmit cilvēkus, arestēja. Vēlāk saņēma ciet arī tos, kas drukāja un izplatīja pagrīdes pretpadomju literatūru. Diviem no mums piesprieda nāvessodu, tomēr, pateicoties starptautiskajam spiedienam, izdevās no tā izglābties ar 19 gadiem cietumsoda gan Ļeņingradā, gan Rīgā Stabu ielas pagrabā. Cietumos, kā arī gulagā Mordovijā un nometnēs Urālu kalnos pabiju 11 gadus. Tur arī iepazinos ar Gunāru Astru. Kad 1971. gadā tiku izsūtīts uz tā saukto 17. zonu nometnē Mordovijā, tur bija nometināti tikai politiskie noziedznieki, kas tika uzskatīti par īpaši bīstamiem valsts noziedzniekiem.

Kā likums, kad ierodas jauns ieslodzītais, vajag kādu, kas viņu uzņem, jo tu taču neko nezini. G. Astra bija mana ģimene, viņš mani uzņēma. Atceros, mēs sēdējām uz lāvas, un viņš mani cienāja ar Latvijas medu. Mēs daudz runājām, viņš bija ļoti godprātīgs un lepns cilvēks. Es līdz pat šim brīdim atceros viņa skatienu, kad viņš runāja par padomju varu un okupantiem, kurus viņš ļoti neieredzēja.

Katram cilvēkam, kas atrodas šādā situācijā, ir nepieciešams intelektuāls kontakts. Astra man deva sajūtu, ka pat nometnē tu nedrīksti zaudēt pašcieņu, tev jāpaliek godprātīgam cilvēkam ar taisnu mugurkaulu.

Pirmie 17 tūkstoši cilvēku 1971. gadā ieguva tiesības izbraukt no PSRS uz Izraēlu, starp tiem kādi 10 tūkstoši bija no Rīgas. Vēlāk, 1984. gadā, jau izbrauca 300 000 ebreju. Atrodoties ieslodzījumā, man radās sajūta, ka neesmu tur velti, ka daudzi cilvēki ir atguvuši brīvību. Tas bija diezgan liels trieciens padomju varai, jo mēs pavērām dzelzs priekškaru. Politologi uzskata, ka cīņa par emigrācijas brīvību veicināja PSRS sabrukumu.

Mani izdzina no PSRS, kad sēdēju nometnē. No Urālu kalniem pēkšņi pārvietoja uz Maskavu un paziņoja, ka PSRS Augstākās padomes vārdā man ir atņemta padomju pilsonība, jo neesmu cienīgs būt par padomju pilsoni. Iesēdināja mašīnā, aizveda uz lidlauku un izdzina no PSRS.

– Jūs savu pretpadomju uzskatu dēļ bijāt ievietots arī Maskavā Serbska psihiatriskajā institūtā. Ir pagājuši 23 gadi, kopš Latvija atguvusi neatkarību, bet jums līdzīgi cilvēki mūsu valstī vēl arvien nav reabilitēti.

– Nuja, varbūt tāpēc, ka viņiem būtu jāmaksā lielāka pensija. Es atteicos sniegt liecības, negribēju nodot cilvēkus. Man sacīja, ka esmu nenormāls un nosūtīja uz Serbska psihiatrisko institūtu. Kā tur ieveda, tā uzreiz ieradās KGB oficieris, uzmetis baltu halātu uz formas, un brīdināja: ja jūs neliecināsiet, mēs atzīsim, ka esat garīgi slims, un sāksim attiecīgi ārstēt. Es no tā ļoti baidījos – ja viņi man injicētu kādas zāles, es varētu sākt nodot savus cīņu biedrus.

Mana veiksme bija tajā, ka mūsu bija daudz, un starptautiskā sabiedrība zināja, ka esam arestēti. Viņi mani turēja mēnesi cerībā, ka es nobīšos. Kad redzēja, ka tas nelīdz, pateicoties starptautiskās sabiedrības spiedienam, mani no turienes izlaida. Bet es tur redzēju cilvēkus, kas bija pārcietuši šo briesmīgo ārstēšanu.

Medicīniskais personāls man stāstīja, ka pirms tam viņi visi bija normāli ļaudis, bet neesot gribējuši saprast, kur nokļuvuši. Tas bija šausmīgi, kas ar viņiem notika.

Esmu gandarīts, ka man bija dota iespēja cīnīties par brīvību. Mūsu brīvība ir arī jūsu brīvība. PSRS sabrukums ir atnesis labumu visām tautām, tāpēc esmu gandarīts par to, kas man ir.

June 30, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

„Nacisma mednieki” Latvijā, Krievijā un pasaulē

 Jānorauj maskas Cvetkovai un kustībai “Pasaule bez nacisma”

Antifa_isti_cvetkova_lauris_viksne-media_large

Māris Cepurītis 28.jūnijs 2013
Pirmssvētku nedēļā Latvijas plašsaziņas līdzekļos tika publicēta informācija par Saeimas deputātes Irinas Cvetkovas („Saskaņas centrs”) dalību kustības „Pasaule bez nacisma” organizētā konferencē Vašingtonā, ASV. Konferences mērķis bija lemt, kā ierobežot nacisma kustību atdzimšanu Eiropā un citur pasaulē. Plašsaziņas līdzekļos sniegtajās intervijās I.Cvetkova minēja – „kā Latvijas parlamenta deputāte es uzskatu par savu pienākumu piedalīties konferencē, lai pievērstu Amerikas likumdevēju un sabiedrības uzmanību šai problēmai”.

Latvijas problēma, I.Cvetkovas skatījumā, ir: „Neonacisma atdzimšana Latvijā – tā ir īstenība, kas ir novērojama pēdējo 20 neatkarības gadu garumā. Pat pēc Latvijas iestāšanās ES un NATO daļā Latvijas sabiedrības nav zudusi vēlme pārskatīt Otrā pasaules kara iznākumu un no jauna izvērtēt latviešu sadarbību ar nacistisko Vāciju.”

Šie un citi komentāri ir rosinājuši citus Saeimas deputātus vērsties Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā ar lūgumu izvērtēt I.Cvetkovas izteikumu atbilstību Saeimas deputātu ētikas kodeksam. Jāpiezīmē, ka I.Cvetkova ir kustības „Pasaule bez nacisma” biedre un jau agrāk ir aktīvi piedalījusies šīs kustības organizētajos pasākumos, piemēram, 2012.gada oktobrī Strasbūrā notikušajā kustības „ģenerālajā asamblejā”.

I.Cvetkovas izteikumu izvērtēšanu atstājot Saeimas atbildīgās komisijas ziņā, daudz svarīgāk ir pievērsties Vašingtonā un Strasbūrā notikušo konferenču organizatoriem – kustībai „Pasaule bez nacisma”.

Iepazīstoties ar kustības izveidošanas vēsturi, darbību un atbalstītājiem, rodas iespaids, ka cīņa pret nacisma atdzimšanu notiek saskaņā plašāku Krievijas ārpolitikas ietvaru un par Krievijas valsts piešķirtu finansējumu.

Starptautiskā tiesībsargājošā (kā to dēvē kustības pārstāvji) kustība „Pasaule bez nacisma” tika dibināta pirms nedaudz vairāk nekā trīs gadiem – 2010.gada 22.jūnijā Kijevā, Ukrainā. Kustība dibināta, apvienojoties vairāk nekā 100 organizācijām. Nedaudz ēnā palicis fakts, ka dibināšanas iniciators ir Krievijā reģistrētā organizācija „Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongress”. Šī kongresa mājas lapā par kustību “Pasaule bez nacisma” joprojām atrodama informācija kā par vienu no organizācijas projektiem.

„Pasaule bez nacisma” pārstāvju skatījumā, šādas kustības izveidošana ir bijusi nepieciešama tāpēc, ka pēdējos gados pasaulē ir novērojams etnisko un reliģisko konfliktu pieaugums, aizvien redzamākas kļūst dažādas radikāli labējas kustības, kas izpaužas „kā reliģiskais ekstrēmisms, sekulārais ultranacionālisms un revanšisms, kas tiecas pārskatīt Otrā pasaules kara iznākumu”.

Jau kopš kustības izveides tā ir saņēmusi tiešu un netiešu Krievijas valsts atbalstu, piemēram, tā ir to organizāciju vidū, ar kurām cieši sadarbojas Krievijas Ārlietu ministrija. Arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ir atzinīgi novērtējis kustības darbību, jo īpaši valstīs, kurās mīt daudzi Krievijas „tautieši”. Tāpat Krievijas valsts institūcijas un fondi nav lieguši finansiālu atbalstu kustības pasākumiem, piemēram, „Gorčakova publiskās diplomātijas atbalsta fonds” finansēja „Pasaule bez nacisma” organizēto apaļo galdu „68 gadi kopš uzvaras pār nacismu – vairs nekad!”, kas norisinājās 2013.gada aprīlī Torgavā, Vācijā.

Arī kustības vadošās amatpersonas ir saistītas ar Krievijas valsts institūcijām, piemēram, pašreizējais „Pasaule bez nacisma” prezidents Boriss Špigels kustības izveidošanas brīdī bija Krievijas Federācijas padomes loceklis. Jāpiebilst, ka B.Špigels ir arī „Pasaule bez nacisma” iniciatora „Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresa” ilggadējais prezidents. Pašlaik B.Špigels amatu Federācijas padomē ir atstājis un darbojas uzņēmējdarbībā un divu augstākminēto organizāciju vadībā. Jāpiebilst, ka „Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresam” un kustībai „Pasaule bez nacisma” Maskavā ir viena un tā pati adrese un tālruņa numurs.

Saskaņā ar mājas lapā atrodamo informāciju, pašlaik kustībai „Pasaule bez nacisma” ir 166 dalībnieki (organizācijas un individuālie biedri) no vairākām pasaules valstīm, tai skaitā, no Latvijas. Latviju šajā kustībā „pārstāv” virkne nevalstisko organizāciju no Latvijas, piemēram, „Apvienība pret nacismu”, „Latvijas cilvēktiesību komiteja”, biedrība „Humanitārā perspektīva”, „Pilsoņu un nepilsoņu savienība” un pat divas Latvijas antifašistiskās komitejas (otrā ar īpašu nosaukumu – „Latvija bez nacisma”).

Tāpat kustībā bez jau minētās I.Cvetkovas darbojas vēl trīs individuālie biedri no Latvijas – Saeimas deputāti Nikolajs Kabanovs un Sergejs Mirskis, kā arī Rīgas domes deputāts Ruslans Pankratovs.

„Pasaule bez nacisma” dibināšanas konferencē tika noteikti vairāki kustības uzdevumi, piemēram, pretnacistisku vērtību izplatīšana un diskusiju veicināšana par aktuāliem jautājumiem, kas skar vēstures kropļošanu un nacistu kolaboracionistu glorifikāciju pasaulē; sākt denacifikācijas politiku Austrumeiropā; obligātu un saistošu Otrā pasaules kara vēstures un holokausta jautājumu pasniegšanas standartu ieviešanu visu Eiropas Padomes dalībvalstu izglītības sistēmās; kā arī neonacisma monitorēšana – informācijas ievākšana, apstrāde un izplatīšana plašākai publikai, kā arī īpašu ziņojumu gatavošana starptautiskajām organizācijām (ANO, EP, EDSO u.c.).

Kustības mājas lapā ir pieejami monitoringa ziņojumi par neonacismu, ksenofobiju un ekstrēmismu.

Lai gan kustība tiecas pievērsties šo jautājumu monitorēšanai un aktualizēšanai globālā mērogā, ikmēneša ziņojumi tiek gatavoti tikai par Eiropu – gatavojot atsevišķus ziņojumus par Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Ukrainu, Moldovu un Krieviju, bet pārējo Eiropu apskatot kopējā ziņojumā.

Šāds monitorings tiek īstenots, pateicoties Krievijas valsts finansējumam, proti, 2011.gadā „Pasaules krievvalodīgu ebreju kongresam” tika piešķirti 4 100 000 RUR (aptuveni Ls 66 010), lai īstenotu projektu “Par pasauli bez nacisma: neonacistiskā noskaņojuma atdzimšanas Krievijā un tuvajās ārvalstīs sociālā pamata monitorings”. Projekts paredzēts īstenošanai Krievijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Moldovā, Somijā un Ungārijā. Arī 2012.gadā Krievija šādā pat veidā ir piešķīrusi 5 000 000 RUR (apmēram Ls 82 000) „Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresam”, lai varētu tikt sagatavots un prezentēts kustības „Pasaule bez nacisma” ikgadējais pārskats.

Ar Krievijas Federācijas valsts finansējumu gatavotie ziņojumi veidoti, balstoties galvenokārt uz žurnālistu rakstiem, kas pieejami interneta portālos.

Monitoringa ziņojumos par Latviju, izplatītākie informācijas avoti ir raksti portālu Delfi.lv, Apollo.lv krievu valodas versijās, kā arī laikraksta „Vesti segodņa” interneta mājas lapā, lai gan ir atsauces arī uz valsts institūciju paziņojumiem un laikrakstu “Latvijas Avīze” un “Diena” rakstiem.

Monitoringa ziņojumos skarto tēmu loks ir daudz plašāks par organizācijas mērķos ietverto, piemēram, Latvijas gadījumā tiek plaši aprakstīta Latvijas nepilsoņu situācija un „tiesību ierobežošana”, kā arī iniciatīvas par latviešu valodas nostiprināšanu. Šādas informācijas iekļaušana ziņojumos rada jautājumu, vai arī šādas norises tiek traktētas kā neonacisma atdzimšanas, ksenofobijas vai ekstrēmisma izpausmes?

Ja atbilde ir apstiprinoša, tad par neonacismu, ksenofobiju vai ekstrēmismu var tikt uzskatītas praktiski jebkādas politikas iniciatīvas, kas ir vērstas uz Latvijas kā nacionālas valsts veidošanu. Arī integrācijas politika, kuras pamatā ir latviešu valodas, vēstures un tradīciju pārzināšana var tikt interpretēta kā klaji ksenofobiska politika.

Arī Saeimas deputātes un kustības „Pasaule bez nacisma” dalībnieces I.Cvetkovas skaidrojums par norisēm Latvijā, piemēram, PSRS simbolikas aizliegšanu, liecina par itin plašu izpratni par to, kas ir nacisms vai kādi ir šīs ideoloģijas izpausmes veidi mūsdienās.

Paralēli monitoringiem kustība gatavo vēl citus “analītiskos materiālus”, piemēram, „Neonacisma draudu reitingu”, kurā iekļautas galvenokārt Centrālās un Austrumeiropas valstis, kā arī Baltijas valstis, Somija un Vācija. Reitinga „līdere” ar augstāko (kritisko) neonacisma draudu līmeni (75 punkti) ir Lietuva, bet Latvijā (50 punkti) draudu līmenis tiek raksturots kā augsts.

Zemākie neonacisma draudu līmeņi esot Krievijā (35 punkti) un Vācijā (30 punkti). Reitings tiek veidots, analizējot katras valsts sniegumu sešās kategorijās, kur valsts tiek novērtēta ar 0; 5; 10; 15 punktiem. Jo vairāk punktu, jo augstāks ir draudu līmenis. Diemžēl reitinga veidotāji nav parūpējušies par to, lai būtu pieejama detalizētāka reitinga veidošanas metodoloģija, kas rada jautājumus par reitinga objektivitāti, jo, piemēram, Latvijā notiekot „vardarbība un slepkavības etniskās vai rasu piederības dēļ”, kā arī ar normatīvajiem aktiem, „balsstiesības iedzīvotājiem tiek piešķirtas, balstoties uz etnisko piederību vai izcelsmes valsti”. Ņemot vērā, ka Latvijā balsstiesības tiek piešķirtas Latvijas pilsoņu kopumam, neatkarīgi no viņu rases vai etniskās piederības, šāda vērtējuma piemērošana Latvijai neiztur kritiku.

Līdz šim kustības „Pasaule bez nacisma” redzamākās aktivitātes saistās ar starptautisku konferenču organizēšanu. Ieskaitot kustības dibināšanas konferenci. Jau ir notikušas piecas konferences – Kijevā (2010.g.), Maskavā (2010.g. un 2012.g.), Strasbūrā (2012.g.) un Vašingtonā (2013.g.). Tāpat organizācija nodarbojas ar iepriekš minēto ziņojumu un reitingu gatavošanu.

Nonākot pie aktivitātēm, ko kustība plāno veikt saskaņā ar izvirzītajiem uzdevumiem, daži no tiem rada bažas. Piemēram, apņemšanās sākt denacifikācijas politiku Austrumeiropā un obligātu, saistošu standartu ieviešanu visu Eiropas Padomes dalībvalstu izglītības sistēmās par Otrā pasaules kara vēsturi un holokaustu.

Tas rada jautājumus par to, kurš veiks Austrumeiropas denacifikāciju? Vai to īstenos kustība „Pasaule bez nacisma”? Vai to īstenos kāda valsts, vai arī tas tiks uzticēts starptautiskajām organizācijām, piemēram, EDSO vai Eiropas Padomei? Apņemšanās noteikt vēstures standartus savukārt atsauc atmiņā stāstus par vienu īsto un pareizo vēsturi, tikai kurš būs tas, kurš izlems, kādi ir skolās pasniedzamās vēstures standarti?

Indikācijas par „pareizo” vēstures izpratni var novērot 2010.gadā Kijevā notikušajā „Pasaule bez nacisma” dibināšanas konferencē. Viens no šīs konferences dalībniekiem ir dalījies iespaidos par konferences atklāšanu. Konference tika atklāta Kijevas „Mūžīgās slavas” parkā, kur atrodas šāda nosaukuma memoriāls un Nezināmā kareivja kaps. Konferences atklāšanu šajā parkā esot „ieskandinājušas” dziesmas no Sarkanās armijas kora repertuāra, Padomju savienības himna un ar skaļruņiem atskaņoti uzsaukumi „mēs atgriezīsimies ar uzvaru” un „Sarkanā armija ir visspēcīgākā”. Šāds konferences sākums vairākiem konferences dalībniekiem radījis jautājumu, vai šī konference tiešām būs veltīta cīņai pret antisemītismu un neonacismu, vai arī tā ir neizdevies Kurskas kaujas attēlojums? Šāds kustības „pirmsākums” tiešām rada jautājumus par tēmu loku – ar ko darbosies kustība un vai tās patiesās intereses ir vēstas uz cīņu pret nacismu.

Līdzšinējo konferenču tematika, kustības paziņojumi un monitoringa ziņojumu saturs liecina, ka kustība tiecas darboties ar daudz plašākiem jautājumiem, piemēram, aktīvi sekojot līdz norisēm, kas skar Latvijas un Igaunijas nepilsoņus. Jautājums par Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem ir arī viens no tiem, ko Krievija tiecas atrisināt tautiešu politikas ietvaros. Arī daļa no Latvijas nevalstiskajām organizācijām, kuras ir iestājušās kustībā „Pasaule bez nacisma”, primāri darbojas tieši ar nepilsoņu jautājumiem. Šādi kustību „Pasaule bez nacisma” var uzskatīt par lietderīgu palīgu Krievijas ārpolitikas īstenošanai.

Kustības „Pasaule bez nacisma” programmatiskajos uzstādījumos ir liela līdzība ar Krievijas 2013.gada Ārpolitikas koncepcijā iekļauto, kur kā viens no Krievijas mērķiem tiek definēta „aktīva pretdarbība ekstrēmisma, neonacisma, jebkura veida rasu diskriminācijas, agresīva nacionālisma, antisemītisma un ksenofobijas izpausmēm, kā arī centieniem pārrakstīt vēsturi ar mērķi radīt konfrontāciju un veicināt revanšismu starptautiskajā politikā, un pārskatīt Otrā pasaules kara iznākumu…”.

Par kustības „Pasaule bez nacisma” patiesajām interesēm vislabāk liecina kustības prezidenta B.Špigela teiktais, uzstājoties „Koordinācijas padomes institūciju un pilsoniskās sabiedrības sadarbībai” 2012.gada 10.jūlija sēdē. Koordinācijas padome ir institūcija, kas darbojas Krievijas Federācijas padomes priekšsēdētāja pārraudzībā. Informējot sēdes dalībniekus par oktobrī Strasbūrā plānoto „ģenerālo asambleju”, B.Špigels minēja, ka „Pasaule bez nacisma” ir „organizācija, kas (es nekaunēšos no šiem vārdiem) pauž vispirms Krievijas intereses”. Šīs sēdes ietvaros B.Špigels min, ka „ģenerālās asamblejas” viesiem tiks segtas visas izmaksas, bet viņš vienlaicīgi cerot, ka Krievijas Ekonomikas un attīstības ministrija, kā arī Ārlietu ministrija vēl piešķirs papildus finansējumu.

Krievijas ārpolitikas veidotāju spējas un pieejamie resursi liedz domāt, ka šāda Krievijas oficiālās ārpolitikas un kustības „Pasaule bez nacisma” interešu saskanība ir nejaušība. Arī kustības saņemtais finansējums liecina par daudz ciešāku saikni ar Krievijas ārpolitikas īstenotājiem, nekā kustības vadībai to gribētos atzīt.

Šādas saiknes atzīšana liegtu kustībai turpināt sevi pozicionēt kā starptautisku, neatkarīgu nevalstisko organizāciju apvienību un pretendēt uz ciešāku sadarbību ar EDSO, EP un ANO institūcijām.

Lielākā nožēla ir jāpauž par to, ka rasu diskriminācija, ksenofobija un šovinisms ir problēmas, kuras joprojām pastāv un kuras būtu jārisina gan Eiropā, gan arī Krievijā un virknē citu pasaules valstu. Taču rakstā minētās kustības pieeja, izmantojot šīs problēmas, lai piesegtu citu interešu īstenošanu, var krietni iedragāt gan kopējo cīņu pret tām, gan uzticību citām starptautiskajām organizācijām un kustībām, kuras patiesi tiecas panākt rasu diskriminācijas un ksenofobijas mazināšanos.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

June 29, 2013 Posted by | Apmelojumi | Leave a comment

Kad sātans citē svētos rakstus

Askolds Rodins 17.jūnijs 2013

Latvijā aktivizējušies spēki, kas agrāk asociējās ar Interfronti
Nepilso_i_20gadi_edijs_palens-media_large

Plakāts organizācijas “Nepilsoņu kongress” rīkotajās “Nepārstāvēto parlamenta” neoficiālajās vēlēšanās Eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas birojā Rūpniecības ielā. Foto: Edijs Pālens, LETA

Var jau to uzskatīt par vienkāršu sakritību: 17.jūnijā, “tanku dienā”, politiskā aizgājēja PCTVL rīkoja “zinātnisku” konferenci ar mērķi pierādīt, ka PSRS 1940.gadā netika okupējusi Latviju, sestdien notika t.s. Nepārstāvēto “parlamenta” pirmā kopā sanākšana, bet vēl pirms dažām dienām tika vērta vaļā vēsturnieka Viktora Guščina grāmata “Piekrāptā valsts jeb pēcpadomju Latvija 1988.- 2013”. Uz vāka tai redzams vēl viens apakšvirsraksts, tikai ne vairs vispārējs, bet ļoti konkrēts un apsūdzošs: “Kāpēc LTF neaizvadīja valsti līdz demokrātijai?”

Gadskaitļi “1988-2013” ir nedaudz maldinoši, monogrāfijas vairāk nekā 700 lappusēs aplūkota ne tikai Latvijas nesenā vēsture. Ir arī daudz tematisko noviržu, piemēram, apcere par “latviešu dabu” vai secinājums, ka sakarā ar Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) Latvijai Eiropas Parlamentā būtu jāatņem nevis viena, bet divas vietas, jo Latvijas kvota balstoties uz iedzīvotāju skaitu, kuru vidū ir aptuveni 300 tūkstoši nepilsoņu. Atsevišķi izcelta bijušo trimdas latviešu “tautu maitājošā” ietekme.

Uzmanību piesaistošu tekstu nereti mēdz likt uz vāka. Arī šajā gadījumā izcelts fragments no 1989.gada oktobrī LTF II kongresā pieņemtās programmas, kuru, ja to ļoti grib, var interpretēt kā pilsonības “nulles varianta” akceptu. Tas ir gadu gadiem plivināts karogs.

Tikai vēl pēc gada notika LTF III kongress, kurā tika pieņemta vēsturiskā rezolūcija, kas prasīja Augstākajai padomei (AP) par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republikas (LR) pilsonības institūciju darbība. Tas arī tika izdarīts – pēc neatkarības atgūšanas de facto. Taču pilsonības atjaunošanas sasaiste ar liktenīgo 1940.gada 17.jūniju kā pamatnostādne iezīmējās jau LTF III kongresā. Tas faktiski atzīts arī Guščina grāmatā, tikai kaut kā negribīgi un pamiglaini. Secīgai Latvijas vēstures atainošanai veltīts vien pārsimts lappušu, un tajās nav pamanāma faktu viltošana vai brēcoša sagrozīšana. Notikumi nav tik seni, lai laikabiedri to nepamanītu. Cita lieta, protams, ir to interpretācija, un tā ir ieturēta pusaizmirstās Interfrontes stilā.

Neviens neņēma par pilnu PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu, kad viņš pirms četrdesmit gadiem pasludināja, ka izveidojusies jauna vēsturiska cilvēku kopība – padomju tauta. Dabiski, nekāda vienota “padomju tauta” reālajā dzīvē nepastāvēja, taču kaut kādi tās elementi tomēr bija un turpina eksistēt arī mūsdienās. Tieši šo cilvēku skatījumu un vēlmes atspoguļotas Guščina “Piekrāptajā valstī”. Pašā Krievijā tie pamanāmi mazāk, toties ir īpaši acīs krītoši pie mums un Igaunijā.

Krievu klasika – jautāt “kas vainīgs?” un “ko darīt?”. Guščina monogrāfijas enciklopēdiskajā daļā ir atbildes uz abiem jautājumiem. Viss ir slikti un pat pavisam slikti. Ļaunuma sakne ir LTF, kas noraidīja pilsonības “nulles variantu”, un tās ideoloģiskie sekotāji – “briesmīgie etnokrāti”, kuri iedibinājuši pilnīgi nedemokrātisku, bezmaz vai totalitāru režīmu, kura leģimitāte esot visai apšaubāma.

Mazākumtautībām ikdienas lietošanai tiek celta priekšā formula “Valoda. Izglītība. Pilsonība”, kurā primāra esot pilsonība. Pēc “jauno interfrontistu” pēdējā laika aktivitātēm jaušams, ka šī formula nav nekas absolūti teorētisks.

“Latvijas demokratizācijas” ceļš Guščina skatījumā sākams ar 4.maija Deklarācijas pārskatīšanu, kurā būtu jāsvītro tēze par Latvijas okupāciju 1940.gadā, jo tai neesot “vēsturiska un starptautiski tiesiska pamatojuma”.

Tā balstoties “tikai un vienīgi uz politisko konjunktūru, rusofobiju” un esot “revanšistiska rakstura”. Un tagadējā Latvija nemaz neesot 1918.gada 18.novembra tiesiskā mantiniece, tātad arī vārds “kontinuitāte” no Deklarācijas tāpat ārā metams. Pamatojums – jau minētais – “politiskā konjunktūra, rusofobija, revanšisms”. Vēl būtu jāpasludina par spēkā neesošiem visi juridiskie akti, kas balstās uz tēzēm par okupāciju un kontinuitāti. Tad varēšot bez kavēšanās sarīkot demokrātiskas visu līmeņu vēlēšanas. Tāds tas gaišzilais sapnis.

Jāpiebilst, ka šis autors nav vienīgais, kas pēdējā laikā, domājams, apzināti, vārda “pretpadomju” vietā lieto citu – “rusofobisks”. Tas, kā jau primitīvāks, ir vieglāk uztverams.

Grāmatas atvēršanas svētku pēcpusdiena pārsteidza ar divām lietām: apjomīgajam darbam nav uzrādīts metiens un klātesošie varēja to iegūt par baltu velti. Reta prakse. Atliek minēt, kam vēl tiks dota šāda privilēģija – bibliotēkām, skolām?

Ievaddvārdos Viktors Guščins vairākkārt uzsvēra, ka nav Latvijas valstiskās neatkarības pretinieks. Var jau būt, tikai nāk prātā, ka pat sātans mēdzot citēt svētos rakstus. Kad to prasa taktiski apsvērumi.

June 17, 2013 Posted by | grāmatas, Okupācijas sekas | Leave a comment

Sarkanās armijas gatavošanās iebrukumam Baltijas valstīs 1940. gada jūnijā

Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/06/17-01.aspx#lastcomment

Padomju Savienības īstenotā Baltijas valstu okupācija 1940.gadā mūsdienās pārsvarā tiek aplūkota kā politisko notikumu virkne, tikai nedaudzi pētnieki aplūko arī notikumu militāro pusi. Gan 1939.gada rudens, gan 1940.gada jūnija notikumi Padomju Savienības politiskajā un militārajā vadībā bija plānoti arī kā bruņota spēka akcija un Sarkanās armijas bruņota invāzija Baltijas valstīs, ja šo valstu «mierīgas» okupācijas plāni nerealizēto, kā tas bija noticis ar Somiju.

Jautājumu par Sarkanās armijas iebrukuma sagatavošanu Baltijas valstīs savā grāmatā «Staļina garām palaistā iespēja» ir skāris Krievijas vēsturnieks Mihails Meltjuhovs. Par 1939.gada rudenī pret Baltijas valstīm vērstajiem padomju militārajiem plāniem savos pētījumos runā arī Igaunijas vēsturnieks Tēnu Tanbergs. Par Sarkanās armijas gatavošanos iebrukumam Latvijā, Lietuvā un Igaunijā min vēl vairāki Krievijas pētnieki, kuru publikācijas saistās ar Sarkanās armijas kara apgabalu un kaujas vienību struktūras, skaitliskā sastāva un kaujas nodrošinājuma pētīšanu.

Pēc 1939.gada 23.augustā parakstītā Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma un vēlāk parakstītās papildvienošanās noslēgšanas Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā. Ko tas nozīmē, šīs valstis sāka just drīz pēc šā līguma parakstīšanas brīža.

Jau septembrī Padomju Savienība sāka sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu šajā valstī, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju. Sarunas beidzās ar padomju bāzu un Igaunijas armiju skaitliski pārsniedzoša padomju karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti arī Latvijai un Lietuvai.

Jau 1939.gada rudenī trijās Baltijas valstīs tika izvietotas padomju bāzes, un Sarkanās armijas kontingenta kopējais skaitliskais lielums 1940.gada vasaras sākumā bija 67 000 vīru, bruņojums — 1065 tanki, 150 bruņumašīnas, 1630 lielgabali un mīnmetēji, 526 lidmašīnas (šajos skaitļos neietilpst dati par Padomju Savienības Baltijas jūras kara flotes apjomu Igaunijā un Latvijā). Baltijas valstīs izvietotā

Sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju
Baltijas valstu armiju kopējam apjomam, bet bruņotās tehnikas skaita ziņā bija pārāks.

Padomju bāzes Igaunijā pārsvarā izvietojās salās, Latvijā — Liepājā, Ventspilī un šo pilsētu apkārtnē, bet Lietuvā — gar Lietuvas un Vācijas jauno robežlīniju. Padomju Savienība pagaidām vēl neveidoja vienotu operatīvo vadību visiem trijās Baltijas valstīs izvietotajiem kontingentiem. Igaunijā izvietotie spēki bija pakļauti Ļeņingradas kara apgabala pavēlniecībai, Latvijā — Kaļiņiņas kara apgabala pavēlniecībai, bet Lietuvā — Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlniecībai.

Pirms šo «bāzu līgumu» noslēgšanas padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu par militārā spēka akciju plānošanu pret katru no valstīm, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Jāsecina, ka padomju kaujas grupējumi un kaujas operācijas 1939.gada rudenī tika veidoti pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atbilstoši tam, ar kuru no valstīm Padomju Savienība tajā laikā veda sarunas par bāzu izvietošanu.

Katru no šiem plānošanas posmiem var uzskatīt par autonomu, un 1939.gadā netika plānota viena kopēja spēka akcija pret visām trim Baltijas valstīm vienlaikus.

Kopumā no 1939.gada 28.septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm
tika koncentrēts ievērojams Sarkanās armijas kontingents: 437 230 vīri,
3635 lielgabali, 3052 tanki, 421 bruņumašīna, 2919 automašīnas un 2601 lidmašīna.

Jāatgādina, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija kopēja aizsardzības plāna pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības eventuālās karadarbības gadījumā.

Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis būtībā bija kļuvušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika vien gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana. Baltijas valstu «jautājumu» padomju puse sāka īstenot 1940.gada vasarā. Līdz ar padomju diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.

1940.gada 3.jūnijā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kas tika uzticēta PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam 2.ranga armijas komandierim (komandarmam) Aleksandram Laktionovam.

Tajā pašā dienā tika izdots PSRS Augstākās padomes prezidija dekrēts par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941.gada 1.janvārim «sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju», kā arī lēmums «līdz īpašam rīkojumam atlikt rezerves virsnieku atvaļināšanu».

1940.gada 4.jūnijā Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme, un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācību vajadzību.

Vienlaikus padomju garnizoniem Baltijas valstīs tika izsludināta pilnīga kaujas gatavība. 8.jūnijā A. Laktionovs saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aerodromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.

Līdzīgi kā pirms pusgada notikušajos notikumos, arī 1940. gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu vadības štābu karaspēka vadīšanai eventuālās Baltijas militārās kampaņas laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir Baltijas valstīs izvietotais Sarkanās armijas kontingents, otrkārt — Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt — Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.

No Ļeņingradas kara apgabala izdalītai padomju karaspēka 8.armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju. Ja Igaunijas armijai palīgā nāktu Latvijas armija, tad padomju 8.armijai būtu jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu tika izvērsta padomju 3. un 11.armija.

Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie iespējamā uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. Proti, 8. armija uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas — virzienā uz Alūksni un Valku ar uzdevumu virzīties uz Rīgu.

Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3.armijai būtu uzdevums, izejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11.armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana.

Vēlākā Sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās, šo valstu valdībām pieņemot padomju ultimātu, apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940.gada 17. ūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas—Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem.

Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militārā spēka lietošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā Sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja nekāda sadarbība.

Kā vēsta laikabiedru atmiņas, pie Latvijas un Lietuvas robežas uzrunātais padomju tanka komandieris teica, ka viņš pildot kaujas pavēli. Vienlaikus ar Sarkanās armijas daļas ienākšanu Latvijas teritorijā 17.jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju karakuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.

Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs bija ap 435 000 vīru, 8000 lielgabali, vairāk nekā 3000 tanku, lidmašīnu kopējais skaits bija ap 2600 lidaparāti. Baltkrievijas īpašā kara apgabala kara padomei ziņoja 3. armijas komandieris: «…armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.»

PSRS pieļāva iespēju, ka nāksies īstenot pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc minēto kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai.

Saskaņā ar 1940.gada 8.jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatiem un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Līdz 16.jūnijam bija jāsagatavo arī pārvietojamie sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās. Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka šāda medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām.

Šajā laikā Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām, un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60 000 — 70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940.gada 12.jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde.

Šajā pašā datumā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles jābūt gatavībā sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā; sagūstīt Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus, pārtraucot jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm; bloķēt Rīgas līci un Somu līci, slēdzot šos līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņigradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.

Bija plānots, ka iespējamajā kaujas operācijā piedalīsies 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.

Kā zināms, Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotas pretestības izrādīšanas.

14.jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17.jūnijā — arī
Latvijas robežu, dienu vēlāk — Igaunijas robežu.

Papildus jau esošajam Sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas lielā mērā nodrošināja šo triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.

June 17, 2013 Posted by | Okupācija | 1 Comment

Grāmata par deportācijām Baltijā kļuvusi par bestselleru

 

„Tas, kas aizkustināja pasauli, ir stāsts par cerību un drosmi,” tā saka ASV dzīvojošā lietuviešu izcelsmes rakstniece Rūta Šepetis, skaidrojot, kādēļ viņas grāmata „Starp pelēkiem toņiem” kļuvusi par pasaules bestselleru.

 

Grāmata, kas tulkota daudzās pasaules valodās un arī latviski, stāsta par izsūtījuma laikiem Lietuvā un Baltijā.

Par grāmatu ir ieinteresējusies ASV kino industrija. Rakstniece cer – ja grāmatu izdotos ekranizēt, tā būtu vēl viena spēcīga iespēja pastāstīt pasaulei maz zināmo visu trīs Baltijas valstu vēsturi.

Ar rakstnieci Rūtu Šepetis sastopos Briselē, Eiropas Parlamentā. Te viņa atbraukusi viesos stāstīt par savu grāmatu un sarunā ar starptautisku auditoriju vēlreiz atgādināt Baltijas valstu vēstures tumšākās lappuses, par kurām Eiropai, kas bija šaipus dzelzs priekškara, joprojām ir daudz jautājumu.

Rūta Šepetis ir dzimusi un augusi ASV, Mičiganā. Viņas tēvs ir lietuvietis, kurš kopā ar saviem vecākiem atstāja Lietuvu Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas.

Kā viņa pati saka, ilgus gadus nostrādājot mūzikas industrijā un palīdzot mūziķiem virzīt projektus, viņa vienmēr vēlējusies izcelt katra mākslinieka unikālo stāstu, līdz kādu dienu pati saņēmusi jautājumu – un kāds ir tavs stāsts. Atbilde: „Es esmu lietuviete,” nav apmierinājusi nedz viņu, nedz vaicātāju, un Rūta guvusi impulsu pievērsties savām saknēm.

Pētot un meklējot savas dzimtas likteni, dodoties uz Lietuvu un runājot ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši izsūtījumu, Rūta Šepetis radījusi darbu, kas, kā norāda tā vērtētāji, runā to simttūkstošu baltiešu vārdā, kam Staļina represijas atņēma visu.

Grāmata ir teju aplidojusi pasauli, tulkota un izdota vairāk nekā 20 valstīs, arī Latvijā Silvijas Brices tulkojumā, saņēmusi neskaitāmas godalgas, kļūstot par pasaules bestselleru. Ar ko Baltijas stāsts ir uzrunājis pasauli, vaicāju Rūtai Šepetis: “Stāsts par cerību, drosmi un identitāti ir universāls temats, ar ko sastopas daudzas pasaules valstis. Lai arī tas ir stāsts par Latviju, Lietuvu un Igauniju, valstis, kas lasa par šo Baltijas vēstures posmu, ne tikai par to uzzina, bet arī rod jautājumus sev – ja tas notiktu ar mani, kā es uz to reaģētu, vai es Sibīrijā izdzīvotu.”

Rūta Šepetis grāmatā uz izsūtījuma laiku raugās ar lietuviešu meitenes Līnas acīm, kas 1941. gada vasarā ir piecpadsmit gadu veca, dzīves un cerību pilna jauniete, līdz kādu nakti viņas mājās ielaužas čekisti. Ceļš uz Sibīriju, cīņa par izdzīvošanu, gribasspēks, mīlestība un cerība, kas palīdz šo ceļu izturēt.

Par Rūtas Šepetis darbu ieinteresējusies arī ASV kino industrija: “Manam filmu aģentam ir izrādīta liela interese, taču režisori, izlasījuši grāmatu, saprot, ka ir vairākas problēmas. Pirmkārt, lai šo vēstures laiku atspoguļotu precīzi, filma būtu jāuzņem Sibīrijā, nevis, piemēram, Kolorādo. Un, otra problēma ir amerikāņu aktieri un Baltijas cilvēku portretējums. Taču, es joprojām ļoti ceru, ka filma tomēr būs, jo, lai arī grāmatas ir ļoti spēcīgas, arī filmas tādas ir, parādot cilvēces pieredzi un mācot vēsturi. Es tiešām ceru, ka vienu dienu filma būs…”

Pirms diviem gadiem Rūta Šepetis viesojās arī Latvijā un teic, ka labprāt atgrieztos atkal. „Starp pelēkiem toņiem” ir viņas pirmā grāmata, taču rakstniece nenoliedz, ka varētu sekot turpinājums.

June 17, 2013 Posted by | deportācijas, grāmatas | Leave a comment

Baigais gads bija laiks, kad daudziem noņēma morālās bremzes

 Līksma Bebre, Latvijas Avīze

Šo 1941. gada negaisu Nikolajs Siliņš atcerējās visu mūžu. Bija svelmains jūlija sākums, un vakarā Rīgā sākās spēcīgs negaiss. Rīgas centrālcietuma pagalmā karstajās smiltīs vairākas dienas nogulējušie ķermeņi izskatījās nedabiski lieli.

Lietus noskaloti, viņi tur gulēja kā tādas marmora statujas – slapji un balti spoži zibens gaismā. Pēc kara ASV dzīvojošais N. Siliņš šo šaušalīgo skatu atcerējās, atbraucis uz dzimteni 1997. gada jūlijā, Latvijas Okupācijas muzejā 85 gadu vecumā stāstot pieredzēto.

“Nākamajā rītā mēs atkal bijām pie darba.

Tad bija tāds grūts brīdis, kad nāca piederīgie, mēs visu dienu jau cietām tādā ļoti nejaukā trūdu līķu smakā. Kas nu smēķētāji bija, tie izlīdzējās ar smēķēšanu. Es nebiju smēķētājs, man bija jāiztiek, kā var. Kad atnāca arī jaunas meitenes, mātes, un, kad tām bija jāpacieš tā smaka un viņas gāja starp tām līķu kaudzēm meklēt savus piederīgos, tas bija arī tāds grūts brīdis mums, kas bijām tie racēji,”

teikts nu jau aizsaulē esošā N. Siliņa atmiņās, ko pierakstījis vēsturnieks Andrejs Edvīns Feldmanis.

Toreiz 29 gadus vecais Nikolajs Siliņš bija viens no tiem, kas atraka Rīgas centrālcietuma pagalmā apraktos, pareizāk sakot, viņš šajos darbos piedalījās kā rakstvedis. Savā laikā pabeidzis LVU Juridisko fakultāti, pirmajā padomju gadā Rīgā palicis bez stabila darba. Pēc sarkanās armijas atkāpšanās jūlija sākumā viņu uzmeklēja bijušais Daugavpils izmeklēšanas tiesnesis Atis Grantskalns un aicināja pie Tiesu pils un apgabaltiesas nama sargāšanas. Tad nāca ziņa no Rīgas centrālcietuma, ka tur notikušas cilvēku apšaušanas. Centrālcietumā jau atradās brīvprātīgie ar lāpstām. Tas noticis 3. vai 4. jūlijā. Tā kā īstas varas nebijis, puiši rīkojušies paši. Bijis arī kāds aktīvs palīgs, 1. slimnīcas sanitārs, un kāds ārsts, kas apskatīja līķus. “Katru, ko izraka, pienesa pie tās bedres malas, izvilka ārā, tad tie sanitāri ar rokām ķērās klāt, meklēja uzvalkā, vai nav kādi papīri, dokumenti, ko nu atrada. Es mēģināju to ieprotokolēt, uzrakstīt uz tās attiecīgās lapas, pēc tam skatīja zobu stāvokli un citas pazīmes. Ārsts, kurš skatīja pēc tam, deva dažus vārdus jeb teikumus, diktēja, kas būtu jāpieraksta kā ārsta konstatējums,” liecināja N. Siliņš.

Cik bija nogalināto? N. Siliņš precīzi neatceras – viņš pierakstījis 99 vai 98 vai 97. Bet šaušana notikusi arī otrā bedrē, kas bijusi mazliet tālāk pie vārtiem.

“Tā gluži nav, ka tie vācieši izgudrojuši un pēc tam mums iestāstījuši, ka viņš (gads – L. B.) tāds baigs bija. Tā nav,” atmiņās secina N. Siliņš.

Otram atņemt ir tik vienkārši…

Vēsturniece Inese Dreimane domā, ka tā nebija, ka ienākusī vācu vara šos darbus atstājusi tikai vietējo vīru ziņā, tomēr atzīst, ka, stāstot par vācu okupantu propagandu, vēsturnieki ir “iebraukuši auzās”, jo paši gandrīz vai sākuši ticēt padomju propagandai, ka 1940. un 1941. gadā nekas tik traks, tik baiss nav noticis.

“Kara sākumā čekas nogalinātie nav vienīgie upuri – visu gadu notika intensīvi aresti, bet daudzi cilvēki vienkārši pazuda. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus.

Tas šoks, ko padomju režīms nodarīja Latvijas sabiedrībai, bija milzīgs trieciens Latvijai, valstij, kas attīstījās Eiropas virzienā. Valstī, kur bija salīdzinoša brīvdomība, kur bija svēts privātīpašums. Un tad piepeši kaimiņš par to, ka esi bijis sekmīgāks saimnieks vai uzņēmējs, varēja iestāties milicijā un paziņot, ka esi buržujs un asinssūcējs…

Izrādījās, ir tik vienkārši otram atņemt to, ko viņš bija nopelnījis. Šajā gadā daudziem noņēma morālās bremzes un viss pārējais, kas nāca pēc tam – gan vācu laiks, gan padomju režīms, kas atsākās pēc kara –, diemžēl bija tikai turpinājums visām pārmērībām un noziegumiem,” saka I. Dreimane.

Kara sākumā – no 22. jūnija līdz jūlija sākumam notikušo viņa nosauc par murgu. “Tad noslepkavoja cilvēkus uz aizdomu pamata, ka viņi varētu gaidīt vāciešus. Vienai daļai aptrakušu padomju aktīvistu izlikās, ka cilvēks, kas smēķēja 25. jūnija vakarā uz balkona vai tajās dienās karināja tikko izmazgāto gultas veļu, signalizē nacistiem. Šiem nogalinātajiem nav izvirzītas pat apsūdzības,” stāsta I. Dreimane.

No Rīgas centrālcietumā nogalinātajiem cilvēkiem 78 iekļauti padomju režīma sarakstā, kur minēti aresta iemesli – it kā cilvēki uzskatīti par padomju varai neuzticamiem vai pat ārvalstu spiegiem. 26. jūnijā no PSRS iesūtītais čekists LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks Simons Šustins sarakstam uzlicis rezolūciju “V vidu sociaļnoi opasnosti vseh rasstreļjaķ” (“Sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut” – krievu val.). Cilvēkus šāva trīs dienas – 27., 28. un 29. jūnijā.

Septiņdesmit deviņus no Rīgas centrālcietuma upuriem apbedīja 6. jūlijā 1. Meža kapos jaunizveidotajā Balto krustu kapu-laukā.

Vēlāk padomju gadā nogalināto Latvijas pilsoņu kapavietas atrada arī Baltezerā, kur ekshumēja vismaz 113 upurus, Rēzeknes milicijas pagalmā atraka vismaz 30 cilvēkus, Babītes pagastā 11, Katlakalnā 39, Balvu un Gulbenes apkārtnē vismaz 8, Daugavpilī vismaz 11, Greizajā kalnā pie Ludzas vismaz 19 upurus. Nogalinātos atrada Liepājā un citur, visā Latvijā.

Netika saudzētas arī sievietes. Ludzā pie Greizā kalna tika atpazīta Antoņina Vazacka, kas bija arestēta kopā ar dēlu. Viņi bija pamukuši no mājām mežā. Tur viņus bija aizturējuši karavīri un nogādājuši milicijā. Dēlam Donātam izdevās no cietuma izbēgt, bet māti nošāva. “Es nespēju nosodīt šo puisi, kas vēlāk dienēja policijā, bet pēc kara bija nacionālo partizānu komandieris,” atzīst I. Dreimane.

Patiešām, par ko gan nosodīt?

“Pēc tā visa nevar teikt, ka nekas baigs padomju laikā Latvijā nav noticis. Es pieļauju, ja Latvijā pēc padomju varas būtu ieradušies kaut vai marsieši, ka arī viņus sagaidītu ar sarkanbaltsarkaniem karogiem,” saka I. Dreimane.

Starp čekistu nogalinātajiem atrada Latvijas brīvvalsts kriminālpolicijas priekšnieku, Interpola viceprezidentu Jēkabu Silarāju, Valsts prezidenta adjutantu pulkvedi Miervaldi Lūkinu, pulkvedi Augustu Muižuli, Latvijas Skolu departamenta direktoru Arnoldu Čuibi. 1941. gada 25. martā 64 gadu vecumā Ulbrokas mežā nošāva ģenerāli Kārli Gopperu, kas bija iemīļots Latvijas skautu centrālās padomes prezidents. Bet nogalinātie bija arī skolotāji, ārsti, amatnieki, strādnieki, vismiermīlīgāko profesiju pārstāvji.

Nav grūti iedomāties nogalināto tuvinieku pārdzīvojumus, ko neapšaubāmi izmantoja nacistu režīms. 1942. gadā iznāca attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam ar nosaukumu “Baigais gads”, ko papildināja dokumentālā filma “Sarkanā migla” 1942. gada novembrī. Baigā gada notikumos nacisti vainoja ebrejus.

Lielākajā baigā gada upuru apbedījumā Balto krustu kapulaukā guldīti vairāk nekā 120 padomju okupācijas pirmajā gadā (1940 – 1941) nogalinātie. Lai apbedījumus slēptu, sešdesmito gadu beigās padomju vara kapulauku nolīdzināja un atļāva veikt virsapbedījumus. Tāpēc vienkopus atdusas gan komunistiskā terora nonāvētie, gan vēlāk virsapbedījumos apbedītie.

Diemžēl dzīvu liecinieku, kas 1941. gadā atraka nošautos vai piedalījās līķu atpazīšanā, šodien praktiski vairs nav – tie ir vai nu miruši, vai gājuši bojā karā un represijās, vai devušies trimdā, stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja piemiņas vietu programmas vadītājs Rihards Pētersons.

Vai taka neaizaugs?

Taču Rīgas Politiski represēto biedrība un tās vadītājs Jānis Lapiņš uztraucas par kādu vienkāršāku lietu – par to, kāpēc netiek atjaunota pazudusī vai nozagtā plāksne Meža kapos pie Balto krustu kapu-lauka, kas informējusi par baigā gada traģēdiju. Pērn maijā tā pēkšņi pazudusi un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieks Jānis Upītis teicis, ka vainojami metāla zagļi. J. Upītis drīz vien sazinājies ar arhitektu Laimoni Šmitu, kas strādājis pie Balto krustu projekta, un vienojušies par akmenī kaltās zīmes atjaunošanu. Gads ir pagājis, bet zīmes joprojām nav, uztraucas biedrība.

J. Upītis atzīst, ka plāksnes nebūs arī šā gada 6. jūlijā, kad cilvēki pieminēs Balto krustu kapulaukā nomocītos, jo, lai atjaunotu plāksni, esot precīzi jāatjauno uzraksts un jāizstrādā jauns projekts, kas jāsaskaņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI), Būvvaldē un citur.

“Godīgi sakot, man ir apnikuši kapu zagļi un vandaļi, jo nav garantijas, ka jaunā plāksne vai akmens nostāvēs ilgi. Tā nopietni pie projekta nemaz neesam ķērušies, jo visam nepietiek laika,” saka J. Upītis. Kad atgādinu, ka kopš 2005. gada Meža kapu Baltie krusti iekļauti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā, J. Upīša kungs atsaka – šajā sarakstā iekļauti vēl “simts citi pieminekļi Rīgas kapsētās”.

Vai pat Rīgas domes spēki šajā lietā nav pietiekami?

Uzziņa

Jēdziens “baigais gads”

Par jēdziena “baigais gads” autoru būtu jāuzskata Edvarts Virza (1883 – 1940), kura 1939. gada decembrī “Sējējā” publicētā dzejoļa “Baigā vasara” rindas “Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava”, daudziem pēc padomju okupācijas gada šķita pravietiskas. Apzīmējums “baigais gads” pirmoreiz tiek lietots 1941. gada 4. jūlijā laikrakstā “Tēvija” publicētajā rakstā “Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu”, kas sākās ar vārdiem: “Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā”.

No Kaspara Zeļļa raksta “”Baigais gads” – mīts un tā evolūcija” 
(“Mīti Latvijas vēsturē”, 2006.)

Nogalinātie un represētie pirmajā padomju 
okupācijas gadā

Baigajā gadā nogalināto skaitu lēš ap 1355, lielākā daļa ir atpazīti. Kopējais represēto skaits ir ap 
20 000 – 21 000 cilvēku, tajā skaitā 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus.

No I. Šneideres raksta “Pirmā padomju okupācija Latvijā: daži aspekti.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1964. gadā” (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj. – R.LVIA, 2004., 21. lpp.).

June 17, 2013 Posted by | noziegumi pret cilvēci, Okupācija, piemiņa, piemiņas vietas, pretošanās, PSRS, represijas, Vēsture, čeka | Leave a comment

Lidija Lasmane-Doroņina: mums jāatgriežas pie pamatvērtībām un vienmēr jābūt nomodā

LV portālam: LIDIJA LASMANE-DOROŅINA


Guntars Laganovskis
14.06.2013

Lidija Lasmane-Doroņina: “Deportācijas no savas atmiņas nedrīkstam svītrot, lai bērni to zina, lai totalitārisms tādā mērā vairs nekad neizvērstos. Tam patīk atkārtoties – varas uztiepšana tik viegli veidojas, tādēļ mums vienmēr ir jābūt nomodā.”
Ja mums būtu pamats – savas vērtības un zeme zem kājām, mēs spētu būt pietiekami lepni, arī savas vēstures traģiskos notikumus atceroties, uzskata LIDIJA LASMANE-DOROŅINA, cilvēks, kura represiju pieredze ļauj mums novērtēt savas valsts vēsturi un attiecības ar to.


Lai veidotu sabiedrības attiecības ar vēsturi, valstis īsteno atmiņu politiku. Kāda tā, jūsuprāt, bijusi Latvijai pēc neatkarības atjaunošanas?

Domāju, ka valsts ir labi darījusi, pieņemdama Eiropu, nevis Āziju. Taču mēs vairāk runājam par to, kādi mocekļi esam, kā esam kauti, bet maz pieminam to, ka esam izdzīvojuši, esam paveikuši neticamas lietas, ka mums ir tik brīnišķīgas dainas, ka esam lieli, esam vareni. Diemžēl to neuzsveram, lielāku vērību pievēršam visam sliktajam, kas ar mums ir noticis. Ar to it kā vēlamies, lai kāds nāk un mūs pažēlo, bet neviens taču to nedarīs!

Te valsts var daudz darīt – atbalstīt pašapziņu rosinošu filmu tapšanu, literatūras izdošanu, patriotiskāku izglītošanu – kā Kārlis Ulmanis savulaik to darīja. Vēsture var kļūt par tautas pašapziņu veidojošu, nevis gremdējošu faktoru.

Vajadzētu arī beidzot pacelt Latgali. Ar noteiktu politiku, ar mūsdienu saziņas līdzekļiem to noteikti ir iespējams izdarīt. Vai tad beidzot nevar nodrošināt, lai Latgale skatās Latvijas, nevis Krievijas televīziju? Latviešiem pietrūkst stāvēšanas uz savām kājām, lai arī kur mēs būtu. Mūs tik viegli var ievest šaubās, piedāvāt visu ko, un mēs to paņemam. Nevajag atļaut ārzemju bagātniekiem izpirkt Latvijas zemi un īpašumus, kā tas jau labi redzams Jūrmalā. Kāpēc to “Jauno vilni” tur vajag? Ja aizliegt to nevar, tad vismaz nevajadzētu taisīt festivāla rīkotājiem pieņemšanas pie Valsts prezidenta. Kāpēc Uzvaras piemineklis nav nojaukts vai pārcelts kaut kur citur? Šī vieta grauj mūsu pašapziņu, kurina naidu un mudina vienai daļai Latvijas sabiedrības veidot sev citu vēsturi.

Patlaban Latvijā ir virkne Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem veltītu piemiņas dienu – deportāciju atcere 25.martā un 14.jūnijā, Staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena 23.martā, Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena decembra pirmajā svētdienā, Latvijas Republikas okupācijas diena 17.jūnijā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena 4.jūlijā. Ir viedoklis, ka tik daudz ar sērām pieminamu datumu nenāk par labu tautas pašapziņai. Vai, jūsuprāt, kādus no šiem datumiem nevajadzētu apvienot vienā atceres dienā?

Tās piemiņas dienas nemaz citādas nebija iespējamas – cilvēki vēsturiskos notikumus atceras, pulcējas, un valstij tas vienkārši bija jāpieņem, nosakot atceres dienas. Taču, jā, piekrītu – kādas atceres dienas varētu apvienot. Deportāciju atceres dienas – 25.martu un 14.jūniju – gan būtu jāpiemin noteikti, jo tie bija mūsu iznīcināšanas datumi. To no savas atmiņas nedrīkstam izsvītrot, lai bērni to zina, lai totalitārisms tādā mērā vairs nekad neizvērstos. Tam patīk atkārtoties – varas uztiepšana tik viegli veidojas, tādēļ mums vienmēr ir jābūt nomodā. Kurā datumā atceri apvienot? Tas varētu būt plašākas diskusijas vērts jautājums.

Gan nacisma, gan staļinisma upurus piemin 23.augustā.

Jā, arī šis datums varētu būt. Taču tad uz to ir stingri jāpastāv. Ebreji savu dienu neļauj nevienam aizmirst, viņi uz to pastāvēs vienmēr. Mums arī tā vajag darīt.

Statistika liecina, ka latviešu tautai traģisko notikumu atceres dienas atzīmē tikai nedaudz vairāk par desmito daļu Latvijas iedzīvotāju. Savukārt krievvalodīgajā sabiedrības daļā, sevišķi jauniešu vidū, viņiem nozīmīgo vēstures datumu, īpaši 9.maija, atzīmētāju skaits pieaug…

Nu jā, puse latviešu jau aizbēguši uz Eiropu. Tāpēc tie, kas svin 9.maiju, var arvien vairāk izvērsties. Tā turpinoties, drīz vairs nebūs neviena, kas tam pretojas.

Valsts prezidents Andris Bērziņš, cenšoties tuvināt kara veterānus, rosinājis izveidot vienu kritušo piemiņas dienu abās pusēs karojošajiem – 8.maiju, kas ir Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.

Tas vienkārši nav iespējams, jo tad tiem, kas pie pieminekļa Pārdaugavā svin 9.maiju, jāatzīst, ka Latvija bija okupēta. Viņi taču to nedarīs. Ja viņi to neatzīst, nav iespējams vienoties.

Latvijai atgūstot neatkarību, liela daļa krievu piekrita mūsu vēstures redzējumam, bet vēlāk nošķīrās. Vēl pirms ne tik daudz gadiem tik plaši nesvinēja 9.maiju pie pieminekļa Pārdaugavā, nebija šādas idejas.

Man liekas, ka tas ir liels zaudējums, ka no paša sākuma mēs krieviem nepievērsām vairāk uzmanības un viņus neaicinājām kopā ar sevi. Ļoti žēl, ka sabiedrību neizdevās vairāk apvienot. Mūsu valdība varbūt par maz pūlējusies uzsvērt to, ka Otrā pasaules kara notikumos Latvija nebija ne pie kā vainīga. Varēja mēģināt runāt ar kara veterāniem. Tagad mūsu uzdevums ir pie savas patiesības turēties kā vīriem, ja neturēsimies, tad ir cauri.

Kas jādara, lai radītu vienotu vēstures izpratni sabiedrībā?

Vispirms ir jāatgriežas pie pamatvērtībām, kas arvien mazāk tiek ievērotas. Dievs, daba, darbs, ģimene, valsts, valoda. Bez tām vienkārši nav iespējams dzīvot. To es jums saku savu 88 gadu kalna galā.

Diemžēl lauki – mūsu pamats – ir iznīcināts. Nu kāpēc nevarēja izveidot vienu banku, kas uz izdevīgākiem nosacījumiem dod iespējas zemniekiem iegādāties zemi, lai nebrauc prom? Latviešu zemnieks vienmēr, pušu plēsdamies, ir strādājis, tagad cilvēkiem ir tieksme – dzīties pēc mantas, aizskriet, kur kaut ko dod par velti… Arī valsts ar tai iespējamajiem līdzekļiem nav rūpējusies par to, lai cilvēki neaizbrauc. Tas ir tik šausmīgi… Es nemaz negribu tik ilgi dzīvot, cik es dzīvoju. Man to visu nemaz negribas redzēt. Sāp vārda tiešākā nozīmē sirds par Latviju…

Ja mums būtu šis pamats – savas vērtības un zeme zem kājām, mēs spētu būt pietiekami lepni, arī savas vēstures traģiskos notikumus atceroties.

Arvien populārāks kļūst uzskats, ka, pateicoties informācijas tehnoloģijām un starptautiskajām biznesa iespējām, arī uz ārzemēm izbraukušie latvieši var piedalīties Latvijas dzīvē, iesaistīties valsts attīstībā no tālienes.

Tā ir tāda nereāla, virtuāla mīlestība. Tas vairs nav tas pats, kas stāvot ar kājām uz savas zemes. Ir jābūt tiešai klātesamībai, ir jākopj sava zeme šeit. Nevienam jau nevar liegt aizbraukt. Mums te nav tik daudz naudas. Bet, ja jau aizbraucam, tad mūsu mīlestība nav tik liela, lai to pieciestu. Mīlestība prasa upurus, citādi tā nav nekāda mīlestība.

Vēsturnieki atzīst: lai pilnībā izprastu totalitārā komunisma noziegumus, tā vēsturi, agri vai vēlu nāksies rūpīgāk pievērsties padomju perioda kolaborācijas tēmai. No otras puses – tas atkal izraisītu vainīgo meklēšanu un uzplēstu senas brūces sabiedrībā. Kā, jūsuprāt, rīkoties?

Šī tēma jau ir iemīta dubļos, daudzi kolaboranti jau ir bijuši valdībā un daudzi jau pensionējušies. Guntim Ulmanim bija 25 gadu partijas stāžs, un viņš bija Ordeņu domes vadītājs. Atjaunotajā Latvijas Republikā ordeņus tiešām deva stukačiem, – to personīgi redzēju, strādājot ar čekas arhīviem. Šī iemesla dēļ es atdevu atpakaļ savu Triju Zvaigžņu ordeni. Es gribēju, lai par šo tēmu sabiedrībā sākas diskusija. Taču tāda nenotika, to tikai iemina zemē. Vajadzēja vienkārši diskusiju – tad nu aizmirsīsim, dzīvosim tālāk un nepieminēsim. Kādēļ mums jāvelk šis pazemojošais smagums sev līdzi?

Vai tā dēvētos čekas maisus vajadzēja publiskot?

Vajadzēja to izdarīt uzreiz, lai tie cilvēki, kuru vārdi tur minēti, paši paskaidro, kā viņi tika savervēti. Daudzi šajos sarakstos nokļuva par sīkumiem, jo čeka šantažēja. Tagad uz katrām vēlēšanām tos cilā, skatās, kurš ir bijis sarakstā, kurš – ne. Ja kāds tika ievēlēts, kas bija sarakstā, un kāds par to sūdzēja tiesai, tad tā apsūdzēto vienmēr atzina par nevainīgu, jo viņu ziņojumi ir izvesti uz Krieviju, pierādījumu nav.

Kad Latvija tiks brīva no padomju domāšanas veida un tā radītajām valsts attīstības problēmām?

Tad, kad cilvēki paši tiks brīvi. Cilvēkam ir jāapzinās, kāpēc viņš ir šai pasaulē, kāpēc dzīvo, ko grib, kāds ir viņa pamats. Man tie pamati ir no svētdienas skolas, no ticīgiem vecākiem. Nekā cita kā vien kristīga pamata nemaz nav. Baušļi ir visu likumu pamatā, tikai mēs to neievērojam.

Vai Latvijai tagad vajag Kārļa Ulmaņa tipa valstsvīru?

Tagad tādu mums vajag noteikti. Ulmanim bija tas, kā tagad politiķiem pietrūkst, – spēja pastāvēt par savu, darīt to, ko esi nolēmis, bet vienlaikus nepazemot citus. Tagad cits citu pazemo, un mēs nekur netiekam uz priekšu. Politiķi ir šausmīgi nešpetni. Ne tikai politiķi, tagad pastāvošajā morālē tas ir ļoti modē – ar prieku otru pazemot. Kāpēc? Lai taču tas tavs pretinieks arī ceļas lielāks!

Vērojot politiķus oficiālajos totalitāro režīmu upuru piemiņas pasākumos, nereti rodas iespaids par visai rutinētu attieksmi… 

Rutīna jau katram var būt. Arī baznīcā kādreiz aizejam ar rutīnu. Arī es pati. Bet es ar visu to rutīnu piespiežu sevi, aizeju uz dievnamu un sev un citiem parādu, kas es esmu, kam es piederu.

Daudzi no tiem, kas paši nav piedzīvojuši represijas, saka, ka totalitāro režīmu upuru piemiņas dienas viņiem liek izjust zināmu vainas sajūtu šo upuru priekšā. Kā, jūsuprāt, vidējai un jaunākajai paaudzei vajadzētu izjust minētās piemiņas dienas?

Ja jūs esat godīgs cilvēks, jums tas sāp, tas ir normāli, bet tāpēc jums nav jācieš. Jums ir jābūt līdzjūtīgam – es jūtu līdzi, ka viņi ir tā cietuši, bet nekādā ziņā nav jājūtas vainīgam.

Piemiņas dienas cilvēkam jāuzlūko vienkārši kā vēstures faktu, kas ir noticis ar tautu, no kuras tu nāc. Pārdomājiet savu senatni, to skaisto, ko mūsu senču devuši! Jāapzinās, ka mēs dzīvojam tik brīnišķīgā vietā, kādas nekur citur pasaulē nav, tik skaistas. Latvijā nav tādu dabas stihiju kā milzu zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami. Dievs mūs lutina.

Jā, taču šī vieta arī vienmēr bijusi citu, lielāku tautu iekārota un iekarota…

Tas ir tāpēc, lai audzinātu mūsos raksturu, kas spēj aizstāvēt šo zemi. Un nekas cits kā Dievs nevar mums tajā palīdzēt, jo, kā tagad mēdz teikt, esam tik neliela tauta, taču vienlaikus Dieva acīs tik mīļa.

June 16, 2013 Posted by | represijas, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Esam Latvija

2013. gada 14. jūnijā 1941. gada deportācijas atceres konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā.

Mozus sacīja uz Dievu: “Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc? – Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” (2 Moz 3, 13-4)

Dievs nav tikai mūsu himnas pirmais vārds, nedz arī formāla ceremoniāla frāze, nedz patriotiska mantra. Šajā sv. Rakstu vietā Dieva sacītais attiecas ne tikai uz Viņu, bet arī uz mums. Viņš ir ne tikai mūsu Radītājs, bet arī cilvēka dzīves pamatnosacījums.

Dieva teiktais “ES ESMU, kas ES ESMU” norāda uz to, kas Viņš ir. Katra definīcija tiek veidota apjomā, mazāko saattiecinot ar ko lielāku. Kad saku: “es esmu cilvēks”, tas nozīmē, ka es – viens indivīds – esmu par sevi daudz lielākās kopas “cilvēki” neliela daļa. Tā kā par Dievu nekas lielāks nav, Dievs saka: “ES ESMU, kas ES ESMU”. Bet ne tikai savu majestātiskumu Dievs atklāj šajā dialogā. Šo sarunu var izlasīt arī kā Dieva jautājumu Mozum: “es zinu, kas es esmu. Bet vai tu zini, kas tu esi?”

Pēc vārdiem “es esmu” vajadzētu sekot kam būtiskam, ļoti svarīgam, kas palīdzētu saprast to, kam man/mums ir jābūt, kas jādara, lai savu identitāti uzturētu un vairotu un ko darīt nedrīkstam, jo tas mūsu patību nodotu un iznīcinātu. Vārdiem pēc “es esmu” jābūt spēka, atbalsta vārdiem. Lai par sevi varētu sacīt “es/mēs esam”, ir jāatrod kas nozīmīgs, kam piederam, kas mūs ceļ pāri ikdienībai, pāri par dzīvi tikai tās izdzīvošanas režīmā.

Varam sacīt: visi kristītie un ticīgie esam Dieva bērni. Tas ir pareizi. Bet kā lai to dzīvojam? Vai ir kāda īsa, skaidra atziņa kā formula?

Jā, tāda ir. 1873. gada 26. jūnijā (pēc jaunā stila 8. jūlijā; tātad drīz varēsim svinēt 140 gadadienu!) šeit, Rīgas Latviešu biedrībā pirmo reizi I Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā tika dziedāta tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju.”

Tā ir mūsu identitātes formula! No tās izriet kam mums jābūt, kas jādara, lai savu patību uzturētu un vairotu un ko darīt nedrīkstam, jo tas mūsu nodotu un iznīcinātu. Jāzeps Vītols sacīja: “Uzvarā un neveiksmē, gavilēs un asarās — vienmēr no jauna, mūžam spēcīga skanēja dziesma “Dievs, svētī Latviju!”; un kas to dzirdēja, tas nepārprotami sajuta savu vietu cīnītāju rindā” [izcēlums G.K.].

Tātad mūsu pirmā prioritāte ir Dievs, otrā – Viņa dāvana – Latvija un tās valsts. Dievs mūs svētī caur savu dāvanu – Latviju. Pasaulē ir vairāki tūkstoši tautu, un kādas no tām ir skaitliski daudz lielākas kā latvieši un tikai 196 no tām ir sava valsts. Mēs esam to vidū.

Mēs esam tie, kam mēs piederam. Ja kaut kam piederam ar visu sirdi, tad to mīlam. Leonīds Breikšs teica: “No zemes šīs mēs izauguši esam/mums šajā zemē galva jānoliek.” Tas nozīmē, ka zeme nav neitrāls lielums. Ne velti to saucam par Tēvzemi un dzimteni. Tātad Latvija un tās pamatnācijas pārstāvis – latvietis – sader kopā. Un tas pats daudzskaitlī – es piederu Latvijai, un tātad arī tiem, kas ir tai piederīgi. Tā ir Dieva veidotā pasaules kārtība.

Katra šīs kārtības pārkāpšana ir cilvēkam kaitējoša. Ja kādam tiek laupīts īpašums, tad ar paša darbu un līdzcilvēku palīdzību tas visbiežāk ir atjaunojams. Ja kādam tiek ņemta dzīvība, tad viņa mirstīgās atliekas fiziski paliek dzimtenē; saikne ar Tēvzemi paliek, ir vieta, kur palicējiem atnākt viņu pieminēt, viņš joprojām ir savējo vidū.

1941. gada 14. jūnija deportācija ir sātaniska rīcība un velnišķs plāns, jo tā centās salauzt Dieva veidoto kārtību. Komunistu režīms ne tikai aplaupīja cilvēkus, bet viņus pašus nolaupīja savai zemei, aizvedot vergu darbam un anonīmai nāvei Sibīrijā. Daudzi neatgriezās no lēģeru šausmām. Viņi palika tur.

Kas mēs esam? – latvieši, Latvijas zemes un valsts piederīgie un tāpēc mums nav vienaldzīgs, kas notika ar mūsējiem. Mēs esam piederīgi viņiem, jo mūs pēc Dieva ieceltās kārtības saista kopējā piederība Dieva dāvanai – Latvijai. Mēs nedrīkstam viņus aizmirst, jo viņi ir mūsu pagātne, no kuras mēs paši nākam. Viņus nepieminēt dziļākā būtībā nozīmētu aplaupīt un nodot pašiem sevi. Tāpēc pragmatiskie aicinājumi nerunāt par vēsturi ir aicinājums uz garīgu pašiznīcināšanos.

Varētu pamatoti sacīt, ka šādu nozīmīgu atceres pasākumu kā aizvesto piemiņas braucienus plānveidīgi vajadzētu veikt valsts institūcijām, atvēlot attiecīgos budžeta līdzekļus utt. Kamēr tas vēl nenotiek, mūsu pilsoniskā apziņa, vadoties no himnā noteiktās lietu kārtības, liek katram no mums sacīt: “Es esmu Latvija, Latvija – tas esmu es. Mēs esam Latvija, Latvija – tie esam mēs.”

Tāpēc arī šogad režisores Dz. Gekas vadībā dosimies pa mūsu izsūtīto tautiešu pēdām Krievijas plašumos, šoreiz uz Magadanu kā brauciena tālāko punktu, – kā Latvijas, kā cilvēcības, kā Dieva ieceltās kārtības sūtņi, apliecinot – mēs esam latvieši, mums nav vienaldzīgs, kas un kāpēc ar viņiem notika. Mēs atceramies un pieminam viņus kā savējos. Jo: “mēs esam Latvija, Latvija – tie esam mēs, tātad arī viņi, vienalga, kur tie atdusas”.

Lasītais Vecās derības teksts: “ES ESMU, kas ES ESMU” šajā vietā var tikt izlasīts arī nākotnes formā “ES ESMU, kas ES BŪŠU”. Mēs dodamies šajā tālajā ceļā arī sevis dēļ, lai pabijuši tik tuvu viņiem, cik iespējams, atgrieztos labāki kā latvieši, kā savas dzimtenes un valsts patrioti, labāki kā cilvēki. Jo mēs zinām, kas esam. Esam un būsim Latvija. Jo Dievs to tā ir noteicis.

June 15, 2013 Posted by | deportācijas, Okupācija, Patriotisms, piemiņa, represijas | Leave a comment

Paranoja un “zinātniskā konference”

Okupācijas dienā PCTVL “zinātniskā konferencē” spriedīs, ka Latvijas okupācijas nebija

Latvijas Republikas okupācijas dienā 17.jūnijā partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) politiķi rīko “zinātnisku konferenci”, kurā apšaubīs, vai Latvijā ir notikusi padomju okupācija.

“Vairāk nekā 20 gadus pie varas esošie – politiķi, ierēdņi, angažēti vēsturnieki un latviešu masu mediji – Latvijas iedzīvotāju apziņā cenšas iekalt tēzi par padomju okupāciju, taču tas tiek darīts ar mērķi novērst tautas uzmanību no patiesajām, dzīvei svarīgajām problēmām no vienas puses, bet no otras puses – ar mērķi krievvalodīgajos iedzīvotājos iedzīt vainas sajūtu,” laikrakstam “Vesti” pasākuma rīkošanas motīvus skaidrojis PCTVL politiķis Jakovs Pliners.

Konferencē “Vai 1939.-1940.gadā Latviju okupēja Padomju Savienība” tikšot nolasīti referāti par tēmām “Latvijas okupācijas nebija”, “Okupācija kā mūsdienu latviešu nacionālisma ideoloģiskais uzstādījums”, “Revanšistu ideoloģija kā pamats koncepcijai par Latvijas Republikas darbības nepārtrauktību” un citi. Pasākumā uzstāsies PCTVL aktīvisti Pliners, Valērijs Buhvalovs, Vladimirs Buzajevs, Viktors Guščins un citi.

Pasākums 17.jūnijā plkst.11 notiks PCTVL Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas birojā Rīgā, Rūpniecības ielā 9.

Ziņu aģentūra LETA

June 14, 2013 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

%d bloggers like this: