gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Jānis Rožkalns: Sliktajiem vajag, lai godprātīgie klusē

Neatkarīgā piedāvā interviju ar Jāni Rožkalnu.

«Vēl tagad atceros to neaprakstāmo lepnuma izjūtu (ar baiļu piegaršu) par savu rīcību, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā. Toreiz man bija 23 gadi. Varat iedomāties to lielo cilvēku pūli apmēram 50 m apkārt piemineklim! Un tu zini, ka apmēram katrs desmitais ir čekists civilā apģērbā. Un tad tu ar ziedu klēpi ej viens pats pāri tukšajam laukumam, kas šķir pūli no pieminekļa, (..) tu sajūti, kā cilvēki uzmundrinoši sauc un aplaudē – tieši tev. Izjūta ir grandioza, sirds paliek tik liela – lielāka par pašu! (..)

Ejot atpakaļ, tu redzi, ka no vairākām pusēm tev tuvojas vairāki vīri uzvalkos un vējjakās. Bet viņi negrib to darīt tukšā laukuma vidū, viņi sagaida tevi pūlī. (..) Tevi vairākas stipras rokas satver aiz elkoņiem. (..) Bet tu zini, ka viss būs labi. Viss patiešām beidzās labi, jo čekas rīcība vairs bija tikai sīka atrauga, kas ātri vien aizrijās lielajā Latvijas cilvēku jaunās enerģijas vilnī. Tagad saprotu, ka es biju viens no Atmodas «atklāšanas slēdžiem» – ar to viss sākās! (..) Un ej nu sazini, kā cilvēce būtu attīstījusies, ja tu un vēl daudzi tādi paši visās Baltijas valstīs tad nebūtu sadūšojušies. Bail padomāt, kā viss varēja būt…»

Šo emocionālo uzrunu, ko kāda raksta komentāros bija ielicis cilvēks ar niku Rakstnieks, delfi portālā ieraudzīja Jānis Rožkalns, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, bijušais brīvības cīnītājs un cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 (H86) dalībnieks. «Manuprāt, šie vārdi ļoti trāpīgi atspoguļo izjūtas, kādas piedzīvoja tie latvieši, kas 1987. gada 14. jūnijā uzdrošinājās iet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu pie tā ziedus, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportācijās aizvestos un bojā gājušos,» teic Jānis Rožkalns, kurš bija viens no tiem, kas, par spīti čekas spiedienam un draudiem, organizēja 1987. gada leģendāro gājienu no Bastejkalna ozola līdz Pieminekļa pakājei. Gājiena priekšgalā bija divi latviešu jaunieši – Eva Biteniece un Rolands Silaraups. Lepnums un spīts bija ierakstīts viņu abu un pārējo gājiena dalībnieku acīs. Jo pēc 50 okupācijas gadiem tā bija pirmā reize, kad latvietim atkal bija iespēja izcīnīt gājiena tiesības līdz savam Brīvības piemineklim. Kā parādīja vēlākā vēsture – tas iezvanīja mūsu brīvību.

– Kādas šobrīd ir izjūtas, atceroties 1987. gada 14. jūnija notikumus?

– Patlaban pārskatu savu arhīvu, lai to tad nodotu Okupācijas muzejam. Diemžēl vēsturnieki joprojām nav ķērušies klāt šo notikumu analīzei, un tas tautai ir kā liela bremze, jo pagātnei taču jāizgaismo gan šodiena, gan nākotne. Un šīs vēstures gaismas mums šodien pietrūkst. Tagad, to visu vēlreiz pārskatot, saprotu, cik tautas kustībai ir milzīgs spēks. Padomju okupācija ar visvareno čekas dūri un vairāk nekā 20 000 ziņotāju toreiz šķita nesagraujama, tomēr Gorbačova perestroikas apstākļos 14. jūnija demonstrācija atvēra kādas lielas slūžas, salaužot visus pretspēkus un kļūstot par signālu tautu atbrīvošanās cīņu sākumam un PSRS sabrukumam.

– Kādā veidā H86 sāka organizēt šo leģendāro manifestāciju?
– 1987. gada martā Rietumos nonāca pirmie septiņi pārfotografētie teksti, ko nosūtīja H86. Vēlāk nosūtījām videoierakstu, kur Rolands Silaraups kopā ar biedriem stāstīja, kā iecerēta 14. jūnija akcija. Šo filmu televīzijas demonstrēja visā Rietumu pasaulē. Mediju komentāros tika uzsvērts, ka «latvieši pārbauda perestroiku» – ja 14. jūnija akcijā Rīgā notiks izrēķināšanās ar H86, tad visas runas par pārmaiņām ir tikai mīts. Tādēļ fakts, ka helsinkieši 14. jūnijā netika apcietināti, uz Rietumu žurnālistiem un politiķiem atstāja sprādzienveida iespaidu – tātad PSRS patiešām mainās! Reizē mēs arī sapratām: bez represijām PSRS neeksistēs, un tas nozīmē, ka nav tālu arī Latvijas brīvība. Tajos mēnešos radio Brīvā Eiropa vadība izjuta spēcīgu diplomātisko spiedienu no Maskavas, jo arī tā saprata, ka 14. jūnijs kļūst par liktenīgu datumu: radio vadībai tika piekodināts neaicināt cilvēkus piedalīties šajā pasākumā, drīkstēja veidot tikai reportāžas. Tad radio latviešu redakcijas vadītājs Jānis Trapāns uzņēmās lielu personisko atbildību, garantējot vadībai, ka Rīgā asinsizliešanas nebūs. Ja tomēr tas būtu noticis, gan Trapāns, gan žurnālists Pāvils Brūvers savus amatus zaudētu. Interese par perestroiku pasaulē bija milzīga, un to es pats izjutu vēlāk, tad, kad man tika atņemta PSRS pavalstniecība un manai ģimenei nācās emigrēt uz Rietumiem, man no visas pasaules nāca ielūgumi lasīt lekcijas par to, kas notiek Latvijā un padomijā. Valstu parlamenti, komisijas, prese – visi gribēja zināt, vai tiešām PSRS – šī milzīgā ļaunuma impērija – var sabrukt?

– Jūsu seju neredz 14. jūnija gājiena pirmo rindu fotogrāfijās. Kā tā? Esat pašā maliņā, ne kopā ar pārējiem H86 cilvēkiem.

– Man bija īpašs uzdevums. Manā rīcībā bija neliels Minox fotoaparāts, ar kuru neuzkrītoši fotografēt visu, kas notiek. Jo represiju draudi bija reāli! Tūlīt pēc gājiena devos uz mūsu grupas dalībnieku Ginteru dzīvokli Basteja bulvārī un zvanīju uz Minheni, uz radio Brīvā Eiropa. Tur ar milzīgu nepacietību gaidīja mūsu zvanu. Starp citu, tā paša gada 23. augustā tieši šajā dzīvoklī arestēja visu H86 grupu. Viena lieta, ko gan es nesaprotu joprojām: visu 1987. gadu čeka mums ļāva zvanīt uz Minheni.

– Čekai tas taču bija izdevīgi: varēja noklausīties jūsu sarunas.
– Jā, bet viņi jau paši to visu zināja. Tad tālsarunas dabūt bija ļoti grūti. Ja VDK nojauta, ka kāds grasās pa telefonu stāstīt ko nelabvēlīgu, tālsarunas vienmēr tika atteiktas, jo tās gāja caur Maskavu. Bet mums šādu problēmu nebija, kaut arī mēs darbojāmies gluži kā žurnālisti: tikko izstāstījām, kas notiek Rīgā, un pēc stundas to Pāvils Brūvers komentē jau radiostacijā Brīvā Eiropa.– Ir arī tādi cilvēki, kas nevēlas runāt par tiem notikumiem. Piemēram, Rolands Silaraups. Kāpēc?
– Rolands bija visa 14. jūnija pasākuma rīkošanas centrā un tā laika tautas varonis. Jo liepājnieki, kuriem to vajadzēja darīt, bija čekas nobloķēti un uz Rīgu netika. Kaut arī ik nedēļu Rolandu uz ielas ar draudiem aizturēja čekisti, šis jauneklis bija kā klints: drosmīgs un nelokāms. Pēc tam, kad viņu 1987. gadā izsūtīja no Latvijas, viņš apbraukāja visus trimdas latviešu centrus, stāstot par notikumiem Rīgā un vienlaikus vācot materiāli tehnisko atbalstu jaunajai demokrātijai, kas tikko dzima Latvijā. Mūs izsūtīja tajā pašā gadā, mēs satikāmies jau Minsterē, un tad bija savākti daudzi tūkstoši dolāru – ar mērķi Vides aizsardzības klubam, LNNK, Pilsoņu kongresa un Helsinku grupas atbalstam. Pasaules Brīvo latviešu apvienībā (PBLA) bija izveidots apakškonts, kurā šī nauda atradās. Rolands gaidīja, kad ieradīsimies mēs, lai saņemtu informāciju, kam un ko vajag – videokameras, biroju iekārtas un tamlīdzīgi. Minsterē Rolands mūs klātbūtnē zvanīja PBLA vadītājiem, lai noskaidrotu, kādā veidā mēs pirksim visu nepieciešamo Latvijai, lai tūdaļ to sūtītu uz dzimteni. Redzēju, ka telefonsarunas laikā Rolands kļūst bāls. Izrādās, Rolandam atbildēja, ka visu naudu pārņem PBLA un viņš neko nedabūs. Nēģeris savu bija padarījis, nēģeris varēja būt brīvs… Drīz Berlīnē notika PBLA vadības tikšanās ar Latvijas kompartijas CK sekretāra Anatoliju Gorbunova komandu, un visa nauda aizgāja citos virzienos. Šie notikumi Rolandu pilnībā sagrāva. Viņam bija tikai 19 gadi, un viņš jau pirms tam bija arestēts par pretpadomju darbību. Pēc Minsteres šoka viņš aizbrauca uz Ameriku un pirmos gadus nekontaktējās pat ar tuviniekiem. Un viņu var saprast: dažos mēnešos viņš piedzīvoja to, kā pietiktu trim dzīvēm – no okupācijas un tautas atmodas triumfa, visas pasaules latviešu apceļošanai līdz prastai nodevībai. Tikai vēlāk mēs pamazām aptvērām, kas ir neoliberālisma vaibsti, kuros nav redzamas ne garīgās vērtības, ne dzīves principu sarkanās līnijas. Vien «intereses» un kompromiss.

– Palūkosimies uz šodienu: Rīgā pārliecinoši uzvar prokremliska partija, un balsotāji jau nav tikai krievvalodīgie. Arī Krievijas vēstnieks biedrs Vešņakovs publiski pauž gandarījumu par šādu vēlēšanu iznākumu. Kas notiek?

– Vienā listē ar Ušakova Saskaņas centru bija arī partija Gods kalpot Rīgai!, kur ir ne mazums latviešu. Tas ir tas pats, kas padomju laikā iestāties komunistiskajā partijā, tā ir nodevība pret Latviju. Manuprāt, Saskaņas centrs ir veidots kā šovinistiska krievu triecienvienība, kura, melojot un tēlojot avis, neslēpj, ka ir vilki, kurus vada Maskava. Ar skaidru mērķi – sagraut latviešu valsti un atkal apspiest mūsu tautu. Vienlaikus tāda rīcība nozīmē: izsvītrot no vēstures mūsu tēvu un vectēvu cīņas – mežabrāļus un pretošanās kustības dalībniekus, aizmirst visus upurus, izdzēst no atmiņas 14. jūniju, 25. martu un 23. augustu. Tas nozīmē padarīt visu latviešu tautas vēsturi par bezvērtīgu nulli. Apzināti dzēšot šīs sarkanās līnijas, jau tagad brīžiem šķiet, ka to visu vairs nav politkorekti pieminēt. Vēl nekorektāk, šķiet, ir pieminēt to, ka Latvijā nav iespējams ne integrēt, ne asimilēt milzīgo krieviski runājošo kopienu, kuras liela daļa ir naidīga latviešiem. No šīs problēmas visi baidās. Vienlaikus visi krieviskie mediji ik dienas strādā, lai uzturētu dzīvu pretlatvisko garu krieviski runājošajā kopienā. Šie mediji ir šodienas okupācijas tanki! Tādēļ vienīgais, jo varam izdarīt: tam pretī ir jāliek nevis nožēlojami kompromisi, bet jauna tautas atmoda nacionālās inteliģences un garīdzniecības vadībā, pulcējoties darbam pie nacionālo interešu programmas.

– Tad kur tā ir?

– Pirms dažām dienām tika aktualizēts jautājums par Satversmes preambulu, kas ir solis pareizā virzienā. Arī es piedalījos šajā sarunās, mēs tikāmies ar Egilu Levitu, bija arī garīdznieki un vēsturnieki. Ir izstrādātas Satversmes preambulas vadlīnijas. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mūsu esošajā Satversmē nav pateikts mērķis un uzdevumi, kāpēc tad mūsu valsts ir dibināta, ir tikai izskaidrota procedūra, kā tai funkcionēt. Tagad šo ideju aktīvi virza Vienotība, kas vēlēšanās ir krietni zaudējusi savas pozīcijas, jo vajag taču kaut kā reabilitēties. Diemžēl Vienotības būtība ir liberālās idejas…

– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa gan uzstāj, ka viņas pārstāvētā partija nav liberāla.

– Kādā gudrā grāmatā ir teikts: «Pēc viņu darbiem jums tos būs pazīt!» Bet, domājot par neoliberālismu, es redzu to kā jaunu, bīstamu pseidoreliģiju, kas gan nav atdalīta no valsts, bet tieši pretēji – tiek saplūdināta ar valsti. Jo tās mērķis, līdzīgi kā islāmam, ir – sagrābt varu pasaulē. Un nepārsteidz, ka, redzot liberālisma radīto dziļo sajukumu, pasaulē jau sāk runāt par to, ka liberālo domāšanu izraisa prāta novirzes. Rietumos pat ir publicēta grāmata Liberālisma ārprāts. Jo tas, ka cilvēks sāk noliegt savas tautas garīgās pamatvērtības, gadsimtos veidoto ģimenes institūtu un tikumību, tiešām liecina par prāta novirzēm. Visa Rietumu pasaule iet pretī lielam postam, jo islāms nāk virsū ar pilnīgi citu attieksmi pret dzīvi, kam liberālās valstis nav pretinieki. Ja kaut kas radikāli nemainīsies, pēc gadiem desmit Eiropa būs islāma kontinents.

– Un kam sūdzēties? Kur izteikt protestu?

– Padomju laikos cilvēkiem vismaz bija iespēja pasūdzēties kompartijas centrālkomitejā Maskavā vai mēģināt pārsūtīt ziņas uz Rietumiem. Cilvēkiem bija pretošanās cerība. Cilvēki varēja meklēt palīdzību un dažos gadījumos sasniegt cerēto. Ko darīt tagad? Rakstīt uz Briseli? Smieklīgi. Iet uz ASV vēstniecību? Bet tieši no turienes jau nāk norādes, kā mūs pakļaut liberālismam. ASV vēstniecība pat atklāti finansē un atbalsta Latvijas geju un lesbiešu organizāciju Mozaīka. Mums šobrīd ir atņemta jebkāda cerība uz palīdzību no malas, tādēļ laiks pašiem sadoties rokās un nevis bēgt no valsts, bet to aizstāvēt.

– Kāda gan var būt pretošanās, piemēram, starptautiski atzītam pasākumam Eiropraids 2015, kas notiks Rīgā? Mēs gan neesam lūguši, lai praidisti nāk uz šejieni demonstrēties, taču jautājums ir cits: kāpēc Latvijas pirmās personas beidzot nepasaka – mums šādas izpriecas nav vajadzīgas?

– Tā ir kārtējā no ārzemēm finansētās aģentbiedrības Mozaīka 10 cilvēku provokācija pret mūsu valsti. Kādēļ to pieļauj? To vajag pajautāt prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un premjeram Valdim Dombrovskim. Protams, tas nav savienojams ar tautas vitālajām interesēm un godprātību, ar demokrātiju, ar tradicionālajām un nacionālajām pamatvērtībām, ar ģimenes un bērnu interesēm. Mums mēģina iestāstīt, ka tas ir moderni un ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, savukārt tie, kuri to nepieņem, tiek nosaukti par tumsoņām. Bet tauta nav salauzta, mēs esam dzīvi, un gandrīz nekā no tā perversiju triumfa, kas jau sen valda pār citām ES valstīm, Latvijā nav. Un cerams, nekad arī nebūs.

– Kaut arī cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 aktivitāšu laikā latviešu tauta nebija organizēta šā vārda vistiešākajā nozīmē, tā tomēr spēja pretoties padomju varas spiedienam, izveidojot plašu patriotisku tautas kustību – Latvijas Tautas fronti. Pienācīgi novērtējot laikraksta Atmoda un vēl dažu tā laika mediju lomu tautas organizēšanā, tomēr nevar apgalvot, ka toreiz būtu vērojams kāds īpaši centralizēts medijs, kas vadītu visus procesus, nosakot vērtību sistēmu. Varbūt tāds tagad būs Latvijas sabiedriskais medijs, kas tiks tapināts uz Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas bāzes?

– Palasīju par šo tā dēvēto «apvienoto sabiedrisko mediju». Izrādās, tas ir sorosiešu pseidokoncepts, kas brīvs no visām tradicionālajām vērtībām – ģimenes, garīgajām, nacionālajām. Tas ir neoliberāļu tehnokrātisks mudžeklis, kas radīts sabiedrības pakļaušanai. Nav ko brīnīties: izstrādes partneri ir Sorosa fonds–Latvija un Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā. Abas – skandalozas aģentorganizācijas. Sabiedrisko konsultatīvo padomi visu izstrādes laiku boikotēja, darba grupas neapstiprināja, acīmredzot visu dzelžainā tvērienā turēja NEPLP locekļi Dimants un Grūbe. Tas ir vēl viens mēģinājums galējiem liberāļiem sagrābt sabiedriskos medijus savās rokās, un šoreiz visus! Paldies Nacionālajai apvienībai, kas spēja apturēt šo pretvalstisko afēru. Ir jādara viss iespējamais, lai panāktu šā koncepta pārstrādi mūsu sabiedrības vairākuma interesēs.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais?

– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē…

June 14, 2013 - Posted by | Atmodas_laiks, pretošanās, PSRS sabrukšana

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: