gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lidija Lasmane-Doroņina: mums jāatgriežas pie pamatvērtībām un vienmēr jābūt nomodā

LV portālam: LIDIJA LASMANE-DOROŅINA


Guntars Laganovskis
14.06.2013

Lidija Lasmane-Doroņina: “Deportācijas no savas atmiņas nedrīkstam svītrot, lai bērni to zina, lai totalitārisms tādā mērā vairs nekad neizvērstos. Tam patīk atkārtoties – varas uztiepšana tik viegli veidojas, tādēļ mums vienmēr ir jābūt nomodā.”
Ja mums būtu pamats – savas vērtības un zeme zem kājām, mēs spētu būt pietiekami lepni, arī savas vēstures traģiskos notikumus atceroties, uzskata LIDIJA LASMANE-DOROŅINA, cilvēks, kura represiju pieredze ļauj mums novērtēt savas valsts vēsturi un attiecības ar to.


Lai veidotu sabiedrības attiecības ar vēsturi, valstis īsteno atmiņu politiku. Kāda tā, jūsuprāt, bijusi Latvijai pēc neatkarības atjaunošanas?

Domāju, ka valsts ir labi darījusi, pieņemdama Eiropu, nevis Āziju. Taču mēs vairāk runājam par to, kādi mocekļi esam, kā esam kauti, bet maz pieminam to, ka esam izdzīvojuši, esam paveikuši neticamas lietas, ka mums ir tik brīnišķīgas dainas, ka esam lieli, esam vareni. Diemžēl to neuzsveram, lielāku vērību pievēršam visam sliktajam, kas ar mums ir noticis. Ar to it kā vēlamies, lai kāds nāk un mūs pažēlo, bet neviens taču to nedarīs!

Te valsts var daudz darīt – atbalstīt pašapziņu rosinošu filmu tapšanu, literatūras izdošanu, patriotiskāku izglītošanu – kā Kārlis Ulmanis savulaik to darīja. Vēsture var kļūt par tautas pašapziņu veidojošu, nevis gremdējošu faktoru.

Vajadzētu arī beidzot pacelt Latgali. Ar noteiktu politiku, ar mūsdienu saziņas līdzekļiem to noteikti ir iespējams izdarīt. Vai tad beidzot nevar nodrošināt, lai Latgale skatās Latvijas, nevis Krievijas televīziju? Latviešiem pietrūkst stāvēšanas uz savām kājām, lai arī kur mēs būtu. Mūs tik viegli var ievest šaubās, piedāvāt visu ko, un mēs to paņemam. Nevajag atļaut ārzemju bagātniekiem izpirkt Latvijas zemi un īpašumus, kā tas jau labi redzams Jūrmalā. Kāpēc to “Jauno vilni” tur vajag? Ja aizliegt to nevar, tad vismaz nevajadzētu taisīt festivāla rīkotājiem pieņemšanas pie Valsts prezidenta. Kāpēc Uzvaras piemineklis nav nojaukts vai pārcelts kaut kur citur? Šī vieta grauj mūsu pašapziņu, kurina naidu un mudina vienai daļai Latvijas sabiedrības veidot sev citu vēsturi.

Patlaban Latvijā ir virkne Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem veltītu piemiņas dienu – deportāciju atcere 25.martā un 14.jūnijā, Staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena 23.martā, Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena decembra pirmajā svētdienā, Latvijas Republikas okupācijas diena 17.jūnijā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena 4.jūlijā. Ir viedoklis, ka tik daudz ar sērām pieminamu datumu nenāk par labu tautas pašapziņai. Vai, jūsuprāt, kādus no šiem datumiem nevajadzētu apvienot vienā atceres dienā?

Tās piemiņas dienas nemaz citādas nebija iespējamas – cilvēki vēsturiskos notikumus atceras, pulcējas, un valstij tas vienkārši bija jāpieņem, nosakot atceres dienas. Taču, jā, piekrītu – kādas atceres dienas varētu apvienot. Deportāciju atceres dienas – 25.martu un 14.jūniju – gan būtu jāpiemin noteikti, jo tie bija mūsu iznīcināšanas datumi. To no savas atmiņas nedrīkstam izsvītrot, lai bērni to zina, lai totalitārisms tādā mērā vairs nekad neizvērstos. Tam patīk atkārtoties – varas uztiepšana tik viegli veidojas, tādēļ mums vienmēr ir jābūt nomodā. Kurā datumā atceri apvienot? Tas varētu būt plašākas diskusijas vērts jautājums.

Gan nacisma, gan staļinisma upurus piemin 23.augustā.

Jā, arī šis datums varētu būt. Taču tad uz to ir stingri jāpastāv. Ebreji savu dienu neļauj nevienam aizmirst, viņi uz to pastāvēs vienmēr. Mums arī tā vajag darīt.

Statistika liecina, ka latviešu tautai traģisko notikumu atceres dienas atzīmē tikai nedaudz vairāk par desmito daļu Latvijas iedzīvotāju. Savukārt krievvalodīgajā sabiedrības daļā, sevišķi jauniešu vidū, viņiem nozīmīgo vēstures datumu, īpaši 9.maija, atzīmētāju skaits pieaug…

Nu jā, puse latviešu jau aizbēguši uz Eiropu. Tāpēc tie, kas svin 9.maiju, var arvien vairāk izvērsties. Tā turpinoties, drīz vairs nebūs neviena, kas tam pretojas.

Valsts prezidents Andris Bērziņš, cenšoties tuvināt kara veterānus, rosinājis izveidot vienu kritušo piemiņas dienu abās pusēs karojošajiem – 8.maiju, kas ir Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.

Tas vienkārši nav iespējams, jo tad tiem, kas pie pieminekļa Pārdaugavā svin 9.maiju, jāatzīst, ka Latvija bija okupēta. Viņi taču to nedarīs. Ja viņi to neatzīst, nav iespējams vienoties.

Latvijai atgūstot neatkarību, liela daļa krievu piekrita mūsu vēstures redzējumam, bet vēlāk nošķīrās. Vēl pirms ne tik daudz gadiem tik plaši nesvinēja 9.maiju pie pieminekļa Pārdaugavā, nebija šādas idejas.

Man liekas, ka tas ir liels zaudējums, ka no paša sākuma mēs krieviem nepievērsām vairāk uzmanības un viņus neaicinājām kopā ar sevi. Ļoti žēl, ka sabiedrību neizdevās vairāk apvienot. Mūsu valdība varbūt par maz pūlējusies uzsvērt to, ka Otrā pasaules kara notikumos Latvija nebija ne pie kā vainīga. Varēja mēģināt runāt ar kara veterāniem. Tagad mūsu uzdevums ir pie savas patiesības turēties kā vīriem, ja neturēsimies, tad ir cauri.

Kas jādara, lai radītu vienotu vēstures izpratni sabiedrībā?

Vispirms ir jāatgriežas pie pamatvērtībām, kas arvien mazāk tiek ievērotas. Dievs, daba, darbs, ģimene, valsts, valoda. Bez tām vienkārši nav iespējams dzīvot. To es jums saku savu 88 gadu kalna galā.

Diemžēl lauki – mūsu pamats – ir iznīcināts. Nu kāpēc nevarēja izveidot vienu banku, kas uz izdevīgākiem nosacījumiem dod iespējas zemniekiem iegādāties zemi, lai nebrauc prom? Latviešu zemnieks vienmēr, pušu plēsdamies, ir strādājis, tagad cilvēkiem ir tieksme – dzīties pēc mantas, aizskriet, kur kaut ko dod par velti… Arī valsts ar tai iespējamajiem līdzekļiem nav rūpējusies par to, lai cilvēki neaizbrauc. Tas ir tik šausmīgi… Es nemaz negribu tik ilgi dzīvot, cik es dzīvoju. Man to visu nemaz negribas redzēt. Sāp vārda tiešākā nozīmē sirds par Latviju…

Ja mums būtu šis pamats – savas vērtības un zeme zem kājām, mēs spētu būt pietiekami lepni, arī savas vēstures traģiskos notikumus atceroties.

Arvien populārāks kļūst uzskats, ka, pateicoties informācijas tehnoloģijām un starptautiskajām biznesa iespējām, arī uz ārzemēm izbraukušie latvieši var piedalīties Latvijas dzīvē, iesaistīties valsts attīstībā no tālienes.

Tā ir tāda nereāla, virtuāla mīlestība. Tas vairs nav tas pats, kas stāvot ar kājām uz savas zemes. Ir jābūt tiešai klātesamībai, ir jākopj sava zeme šeit. Nevienam jau nevar liegt aizbraukt. Mums te nav tik daudz naudas. Bet, ja jau aizbraucam, tad mūsu mīlestība nav tik liela, lai to pieciestu. Mīlestība prasa upurus, citādi tā nav nekāda mīlestība.

Vēsturnieki atzīst: lai pilnībā izprastu totalitārā komunisma noziegumus, tā vēsturi, agri vai vēlu nāksies rūpīgāk pievērsties padomju perioda kolaborācijas tēmai. No otras puses – tas atkal izraisītu vainīgo meklēšanu un uzplēstu senas brūces sabiedrībā. Kā, jūsuprāt, rīkoties?

Šī tēma jau ir iemīta dubļos, daudzi kolaboranti jau ir bijuši valdībā un daudzi jau pensionējušies. Guntim Ulmanim bija 25 gadu partijas stāžs, un viņš bija Ordeņu domes vadītājs. Atjaunotajā Latvijas Republikā ordeņus tiešām deva stukačiem, – to personīgi redzēju, strādājot ar čekas arhīviem. Šī iemesla dēļ es atdevu atpakaļ savu Triju Zvaigžņu ordeni. Es gribēju, lai par šo tēmu sabiedrībā sākas diskusija. Taču tāda nenotika, to tikai iemina zemē. Vajadzēja vienkārši diskusiju – tad nu aizmirsīsim, dzīvosim tālāk un nepieminēsim. Kādēļ mums jāvelk šis pazemojošais smagums sev līdzi?

Vai tā dēvētos čekas maisus vajadzēja publiskot?

Vajadzēja to izdarīt uzreiz, lai tie cilvēki, kuru vārdi tur minēti, paši paskaidro, kā viņi tika savervēti. Daudzi šajos sarakstos nokļuva par sīkumiem, jo čeka šantažēja. Tagad uz katrām vēlēšanām tos cilā, skatās, kurš ir bijis sarakstā, kurš – ne. Ja kāds tika ievēlēts, kas bija sarakstā, un kāds par to sūdzēja tiesai, tad tā apsūdzēto vienmēr atzina par nevainīgu, jo viņu ziņojumi ir izvesti uz Krieviju, pierādījumu nav.

Kad Latvija tiks brīva no padomju domāšanas veida un tā radītajām valsts attīstības problēmām?

Tad, kad cilvēki paši tiks brīvi. Cilvēkam ir jāapzinās, kāpēc viņš ir šai pasaulē, kāpēc dzīvo, ko grib, kāds ir viņa pamats. Man tie pamati ir no svētdienas skolas, no ticīgiem vecākiem. Nekā cita kā vien kristīga pamata nemaz nav. Baušļi ir visu likumu pamatā, tikai mēs to neievērojam.

Vai Latvijai tagad vajag Kārļa Ulmaņa tipa valstsvīru?

Tagad tādu mums vajag noteikti. Ulmanim bija tas, kā tagad politiķiem pietrūkst, – spēja pastāvēt par savu, darīt to, ko esi nolēmis, bet vienlaikus nepazemot citus. Tagad cits citu pazemo, un mēs nekur netiekam uz priekšu. Politiķi ir šausmīgi nešpetni. Ne tikai politiķi, tagad pastāvošajā morālē tas ir ļoti modē – ar prieku otru pazemot. Kāpēc? Lai taču tas tavs pretinieks arī ceļas lielāks!

Vērojot politiķus oficiālajos totalitāro režīmu upuru piemiņas pasākumos, nereti rodas iespaids par visai rutinētu attieksmi… 

Rutīna jau katram var būt. Arī baznīcā kādreiz aizejam ar rutīnu. Arī es pati. Bet es ar visu to rutīnu piespiežu sevi, aizeju uz dievnamu un sev un citiem parādu, kas es esmu, kam es piederu.

Daudzi no tiem, kas paši nav piedzīvojuši represijas, saka, ka totalitāro režīmu upuru piemiņas dienas viņiem liek izjust zināmu vainas sajūtu šo upuru priekšā. Kā, jūsuprāt, vidējai un jaunākajai paaudzei vajadzētu izjust minētās piemiņas dienas?

Ja jūs esat godīgs cilvēks, jums tas sāp, tas ir normāli, bet tāpēc jums nav jācieš. Jums ir jābūt līdzjūtīgam – es jūtu līdzi, ka viņi ir tā cietuši, bet nekādā ziņā nav jājūtas vainīgam.

Piemiņas dienas cilvēkam jāuzlūko vienkārši kā vēstures faktu, kas ir noticis ar tautu, no kuras tu nāc. Pārdomājiet savu senatni, to skaisto, ko mūsu senču devuši! Jāapzinās, ka mēs dzīvojam tik brīnišķīgā vietā, kādas nekur citur pasaulē nav, tik skaistas. Latvijā nav tādu dabas stihiju kā milzu zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami. Dievs mūs lutina.

Jā, taču šī vieta arī vienmēr bijusi citu, lielāku tautu iekārota un iekarota…

Tas ir tāpēc, lai audzinātu mūsos raksturu, kas spēj aizstāvēt šo zemi. Un nekas cits kā Dievs nevar mums tajā palīdzēt, jo, kā tagad mēdz teikt, esam tik neliela tauta, taču vienlaikus Dieva acīs tik mīļa.

June 16, 2013 - Posted by | represijas, totalitārisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: