gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kad sātans citē svētos rakstus

Askolds Rodins 17.jūnijs 2013

Latvijā aktivizējušies spēki, kas agrāk asociējās ar Interfronti
Nepilso_i_20gadi_edijs_palens-media_large

Plakāts organizācijas “Nepilsoņu kongress” rīkotajās “Nepārstāvēto parlamenta” neoficiālajās vēlēšanās Eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas birojā Rūpniecības ielā. Foto: Edijs Pālens, LETA

Var jau to uzskatīt par vienkāršu sakritību: 17.jūnijā, “tanku dienā”, politiskā aizgājēja PCTVL rīkoja “zinātnisku” konferenci ar mērķi pierādīt, ka PSRS 1940.gadā netika okupējusi Latviju, sestdien notika t.s. Nepārstāvēto “parlamenta” pirmā kopā sanākšana, bet vēl pirms dažām dienām tika vērta vaļā vēsturnieka Viktora Guščina grāmata “Piekrāptā valsts jeb pēcpadomju Latvija 1988.- 2013”. Uz vāka tai redzams vēl viens apakšvirsraksts, tikai ne vairs vispārējs, bet ļoti konkrēts un apsūdzošs: “Kāpēc LTF neaizvadīja valsti līdz demokrātijai?”

Gadskaitļi “1988-2013” ir nedaudz maldinoši, monogrāfijas vairāk nekā 700 lappusēs aplūkota ne tikai Latvijas nesenā vēsture. Ir arī daudz tematisko noviržu, piemēram, apcere par “latviešu dabu” vai secinājums, ka sakarā ar Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) Latvijai Eiropas Parlamentā būtu jāatņem nevis viena, bet divas vietas, jo Latvijas kvota balstoties uz iedzīvotāju skaitu, kuru vidū ir aptuveni 300 tūkstoši nepilsoņu. Atsevišķi izcelta bijušo trimdas latviešu “tautu maitājošā” ietekme.

Uzmanību piesaistošu tekstu nereti mēdz likt uz vāka. Arī šajā gadījumā izcelts fragments no 1989.gada oktobrī LTF II kongresā pieņemtās programmas, kuru, ja to ļoti grib, var interpretēt kā pilsonības “nulles varianta” akceptu. Tas ir gadu gadiem plivināts karogs.

Tikai vēl pēc gada notika LTF III kongress, kurā tika pieņemta vēsturiskā rezolūcija, kas prasīja Augstākajai padomei (AP) par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republikas (LR) pilsonības institūciju darbība. Tas arī tika izdarīts – pēc neatkarības atgūšanas de facto. Taču pilsonības atjaunošanas sasaiste ar liktenīgo 1940.gada 17.jūniju kā pamatnostādne iezīmējās jau LTF III kongresā. Tas faktiski atzīts arī Guščina grāmatā, tikai kaut kā negribīgi un pamiglaini. Secīgai Latvijas vēstures atainošanai veltīts vien pārsimts lappušu, un tajās nav pamanāma faktu viltošana vai brēcoša sagrozīšana. Notikumi nav tik seni, lai laikabiedri to nepamanītu. Cita lieta, protams, ir to interpretācija, un tā ir ieturēta pusaizmirstās Interfrontes stilā.

Neviens neņēma par pilnu PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu, kad viņš pirms četrdesmit gadiem pasludināja, ka izveidojusies jauna vēsturiska cilvēku kopība – padomju tauta. Dabiski, nekāda vienota “padomju tauta” reālajā dzīvē nepastāvēja, taču kaut kādi tās elementi tomēr bija un turpina eksistēt arī mūsdienās. Tieši šo cilvēku skatījumu un vēlmes atspoguļotas Guščina “Piekrāptajā valstī”. Pašā Krievijā tie pamanāmi mazāk, toties ir īpaši acīs krītoši pie mums un Igaunijā.

Krievu klasika – jautāt “kas vainīgs?” un “ko darīt?”. Guščina monogrāfijas enciklopēdiskajā daļā ir atbildes uz abiem jautājumiem. Viss ir slikti un pat pavisam slikti. Ļaunuma sakne ir LTF, kas noraidīja pilsonības “nulles variantu”, un tās ideoloģiskie sekotāji – “briesmīgie etnokrāti”, kuri iedibinājuši pilnīgi nedemokrātisku, bezmaz vai totalitāru režīmu, kura leģimitāte esot visai apšaubāma.

Mazākumtautībām ikdienas lietošanai tiek celta priekšā formula “Valoda. Izglītība. Pilsonība”, kurā primāra esot pilsonība. Pēc “jauno interfrontistu” pēdējā laika aktivitātēm jaušams, ka šī formula nav nekas absolūti teorētisks.

“Latvijas demokratizācijas” ceļš Guščina skatījumā sākams ar 4.maija Deklarācijas pārskatīšanu, kurā būtu jāsvītro tēze par Latvijas okupāciju 1940.gadā, jo tai neesot “vēsturiska un starptautiski tiesiska pamatojuma”.

Tā balstoties “tikai un vienīgi uz politisko konjunktūru, rusofobiju” un esot “revanšistiska rakstura”. Un tagadējā Latvija nemaz neesot 1918.gada 18.novembra tiesiskā mantiniece, tātad arī vārds “kontinuitāte” no Deklarācijas tāpat ārā metams. Pamatojums – jau minētais – “politiskā konjunktūra, rusofobija, revanšisms”. Vēl būtu jāpasludina par spēkā neesošiem visi juridiskie akti, kas balstās uz tēzēm par okupāciju un kontinuitāti. Tad varēšot bez kavēšanās sarīkot demokrātiskas visu līmeņu vēlēšanas. Tāds tas gaišzilais sapnis.

Jāpiebilst, ka šis autors nav vienīgais, kas pēdējā laikā, domājams, apzināti, vārda “pretpadomju” vietā lieto citu – “rusofobisks”. Tas, kā jau primitīvāks, ir vieglāk uztverams.

Grāmatas atvēršanas svētku pēcpusdiena pārsteidza ar divām lietām: apjomīgajam darbam nav uzrādīts metiens un klātesošie varēja to iegūt par baltu velti. Reta prakse. Atliek minēt, kam vēl tiks dota šāda privilēģija – bibliotēkām, skolām?

Ievaddvārdos Viktors Guščins vairākkārt uzsvēra, ka nav Latvijas valstiskās neatkarības pretinieks. Var jau būt, tikai nāk prātā, ka pat sātans mēdzot citēt svētos rakstus. Kad to prasa taktiski apsvērumi.

June 17, 2013 - Posted by | grāmatas, Okupācijas sekas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: