gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

“Padomju stāsta” autors: Tā dēvētais uzvaras piemineklis ir jānojauc

Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) kārtējo reizi ir iejaukusies suverēnas valsts iekšējās lietās, paužot «dziļu sašutumu», jo LR Saeima galīgajā lasījumā atļāvās (!) pieņemt likuma grozījumus, kas publiska pasākuma laikā aizliedz izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas karogus, ģerboņus, himnas un vairākus citus simbolus.

Saeimas vairākums ar šo pateica: staļinisms ir vienāds ar nacismu. Tātad arī šo režīmu simbolika ir aizliedzama vienādā mērā. Krievijas ĀM gan tā nedomā, uzsvērdama, ka tas ir teju vai amorāli un krimināli, jo, raugi, PSRS taču devusi «izšķirošo ieguldījumu uzvarā pār nacismu», bet latvieši vēlas pielīdzināt PSRS simboliku «ienīstā nacistu režīma simboliem»! Tas gan nav nekas jauns vai pārsteidzošs: Lietuva šādu likumu pieņēma jau 2008. gadā. Protams, Maskavā pie Lietuvas Republikas vēstniecības pēc tam mazliet paālējās «antifašisti», bet tas bija gana atbilstoši viņu intelektuālās attīstības un vēstures izpratnes līmenim. Šoreiz ālēšanās, šķiet, nenotika, bet svēta vieta, kā zināms, tukša nestāv, tāpēc Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Sluckis izteicās, ka Krievija gatavojas vērsties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, aicinot reaģēt uz Latvijas lēmumu. Ikvienam ir tiesības ar savu «dziļo sašutumu» vērsties jebkur, bet mēs dosim vārdu slavenās dokumentālās filmas Padomju stāsts autoram, vēstures zinātņu doktoram Edvīnam Šnorem: runāsim par to, kāpēc nacisms ir tas pats, kas staļinisms, proti, par šo divu režīmu dziļo radniecību un perfekti vienādajām izpausmēm.

– Krievija atkal ir «sašutusi» par Latvijas principiālo nostāju attiecībā pret staļinisma (PSRS) simboliku. Kāpēc tik krasa Krievijas reakcija?

– Krievija sāk kļūt nervoza, jo redz, ka šie staļinisma un nacisma vienādības jautājumi arvien vairāk tiek cilāti Eiropas Savienībā, Eiroparlamentā. Daudzi ne tikai runā par abu režīmu līdzību, bet tiek arī pieņemti lēmumi un likumi. Tas rada šādas histēriskas reakcijas no Krievijas puses. Leonīds Gozmans* nesen Krievijā publiski izteicās, ka Padomju Savienības asiņainā SMERŠ** vienības bija tieši tādas pašas kā Vācijas SS vai gestapo. Viņš piebilda, ka vienīgā atšķirība, ko viņš redz, bija uniformas – SS tās esot bijušas glītākas. Šis paziņojums sacēla milzu jandāliņu Krievijā. Putina partijas Vienotā Krievija biedrene Irina Jarovaja nesen ierosināja likumu pret nacisma glorifikāciju, uzsverot, ka par antihitleriskās koalīcijas spēku kritiku jāpiemēro cietumsods, tostarp «par starptautiskā kara tribunāla spriedumu noliegumu», ieskaitot «apzināti melīgu ziņu izplatīšanu par antihitleriskās koalīcijas armiju darbību Otrajā pasaules karā», arī par to, ka padomju armiju kāds uzdrošinātos apsūdzēt noziegumos, izmantojot «mākslīgi radītus apsūdzības pierādījumus». Šī likumdošanas iniciatīva tika kritizēta arī Krievijā. Bet nu rodas vairāki jautājumi. Ja šāds likums tiek pieņemts un ar tā palīdzību kādu ieliek cietumā, tad kas notiks ar Katiņas masu slepkavībām? Vai drīkstēs kritizēt padomju slepkavas? Iespējams, ka drīkstēs, taču pirms tam būs jāpieņem, ka PSRS tajā laikā bija nevis antihitleriskā, bet hitleriskā koalīcija? Otrs jautājums ir tāds. Ja likumā iekļaus vārdus par «mākslīgi radītiem apsūdzības pierādījumiem», kā tad vērtēt PSRS, kas viltoja pierādījumus Nirnbergā? Par šiem viltojumiem runā arī krievu vēsturnieki, pat tādi, kas savos «pētījumos» regulāri nomelno Latviju. Domāju, ka pret šādām Krievijas izpausmēm vajag izturēties ar iejūtību, jo tur ir īpaša vēsturiskās izpratnes specifika. Mums būtu cita attieksme, ja tie «atbrīvotāji», kuri mūs «atbrīvoja», pēc tam būtu aizvākušies.

– Kas, jūsuprāt, liecina par to, ka staļinisms un nacisms ir viena koka augļi? Ar ko gan, piemēram, Hitlera garo nažu nakts, kad jauntopošā fīrera vadībā tika nogalināti viņa politiskie pretinieki vai vienkārši aizdomās turamie, atšķiras no Staļina 1937. gada sarkanā terora?

– Pirmām kārtām jārunā par ideoloģisko līdzību. Tiešām tie ir viena koka augļi. Sociālisma un nacionālsociālisma ideoloģija Vācijā un komunisma ideoloģija Padomju Savienībā – tam visam izcelsme ir viena. Arī pamatvērtības ir vienas un tās pašas – izveidot ideālu sabiedrību, kurā valda darba tauta un nav ekspluatatoru šķiras. Vācijā bija runa par ebreju iznīcināšanu, jo Hitlers pozicionēja viņus kā darba tautas ekspluatatorus, savukārt Krievijā, kur īpaši netika izcelta neviena tautība, pēc tāda paša principa tika iznīcināti miljoniem cilvēku, tā dēvētie ekspluatatori – parazīti. Retorika gan PSRS, gan Vācijā bija ļoti līdzīga. Atšķirība tikai tāda, ka Padomju Savienībā, pamatojoties uz šīs ideoloģiskās bāzes, iznīcināja daudz vairāk cilvēku nekā nacistiskajā Vācijā.

– Tomēr nemitīgi izskan apgalvojumi, ka tieši ideoloģiski šie abi režīmi nav salīdzināmi.

– Jā, šādas runas dzirdamas bieži! Tiek apgalvots, ka Vācijai pamatā bijusi cilvēknīšanas ideoloģija, savukārt Padomju Savienības ideoloģija bāzējusies humānismā. Kā tad sanācis, ka aiz «humānisma ideologiem» tā līķu kaudze palika daudz lielāka, upuru bija daudzkārt vairāk nekā aiz nacistiem? Tiek apgalvots, ka nacisti nobendējuši ap sešiem miljoniem ebreju. Savukārt, runājot par Padomju Savienības vadoņu kāri nogalināt, upuru skaits ir mērāms vairākos desmitos miljonu. Runājot par ideoloģisko līdzību, kad Vācijā formējās nacionālsociālistu kustība, tajā iestājās ļoti daudzi komunisti, Hitlers viņus uzņēma. Viņš gan nepieņēma sociāldemokrātus, kurus uzskatīja par sev svešiem elementiem. Taču ar komunistiem viņš ātri atrada kopīgu valodu. Zināms arī tas, ka Hitlers un Staļins viens otru apbrīnoja, savukārt ar nicinājumu izturējās pret demokrātiem, pret Rūzveltu un Čērčilu. Protams, mums būtu cita attieksme, ja tie «atbrīvotāji», kuri mūs «tbrīvoja», pēc tam būtu aizvākušies. 4. jūlijā ir ebreju genocīda upuru piemiņas diena, kad 1941. gadā Rīgā tika nodedzināta sinagoga ar visiem cilvēkiem, kas tur bija iekšā. Padomju Savienības rīkļurāvēji rīkojās tieši tāpat. Nākamgad 23. februārī apritēs 70 gadu kopš staļinistu veiktā genocīda, kas tika vērsts pret čečenu tautu. 1944. gadā pāris dienu laikā no Čečenijas tika izvesti visi (!) čečeni. Pēc tam tika izvesti Krimas tatāri – skarbi ironiski, ka pēc pāris mēnešiem turpat netālu notika slavenā Jaltas konference, kurā Staļins, Rūzvelts un Čērčils lēma par pasaules jauno kārtību… Bet, runājot par čečeniem, jāpiemin Haibahas ciema traģēdija. Tā kā šis ciems atradās augstu kalnos, bija ziema, bet PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija bija devis pavēli visus čečenus deportēt divu dienu laikā, to izdarīt bija praktiski neiespējami. Taču pavēle bija jāpilda. Tāpēc sarkanarmieši sadzina visus čečenus – lielākoties sirmgalvjus, bērnus un sievietes – tukšā zirgu stallī un to aizdedzināja. Sadega ap 700 cilvēku. Tos, kuri mēģināja bēgt, nošāva. Droši vien daži padomju šāvēji un dedzinātāji vēl ir dzīvi. Interesanti, kurās parādēs viņi piedalās?

– Tas pats sakāms par tiem sarkanarmijas «varoņiem», kas kara beigās izvaroja un galināja civiliedzīvotājus Austrumprūsijā un Berlīnē. Iespējams, kāds no viņiem 9. maijā svin «svēto uzvaru» arī Rīgā.

– Par šiem «varoņdarbiem» Krievijā acīmredzot nedrīkstēs runāt saskaņā ar tur ierosinātajām likumdošanas iniciatīvām. Taču par to Eiropā runā arvien vairāk.

– Tad jau Krievijā aizliegs runāt arī par gulaga nometnēm. Bet ar ko gan tās būtu «labākas» par nacistu koncentrācijas nometnēm? Vai ar to, ka nacisti savu konclāģeru ideju pasmēlās no padomju valsts radītāja Ļeņina iedvesmojošajiem piemēriem?

– Ir saglabājušās to cilvēku liecības, kas bijuši gan gulagā, gan nacistu nometnēs. Bija tāda vācu komuniste, ebrejiete Margareta BuberNoimane, kura trīsdesmitajos gados bija atbēgusi uz PSRS. 1937. gadā viņu arestēja un nosūtīja uz gulagu – uz Karagandas koncentrācijas nometni. 1940. gadā PSRS NKVD izdeva viņu Vācijas SS. Viņa nonāca Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē, no kuras sabiedrotie viņu atbrīvoja 1945. gada aprīlī. 1948. gadā viņa izdeva grāmatu Divu diktatoru varā: Staļina un Hitlera ieslodzītā (Under Two Dictators: Prisoner of Stalin and Hitler), kurā salīdzināja padomju un nacistu koncentrācijas nometnes un atzina, ka viņai kā ebrejietei dzīve esot bijusi vieglāka nacistu nometnē. Šī grāmata sacēla milzu histēriju Rietumu komunistu vidū. Tagad daudzi aculiecinieki jau viņsaulē, tāpēc ir daudz vieglāk melot par padomju varas «humānismu».

– Jūs minējāt Rīgas sinagogu, kuru nodedzināja 1941. gadā. Vēsturnieks Kārlis Kangers intervijā Neatkarīgajai (2012. gada 15. marts) teica: «Patiesība ir tāda, ka sinagogu tiešām nodedzināja, to nenoliedz paši dedzinātāji, un, iespējams, pagrabā tajā laikā varbūt kāds cilvēks arī atradās. Par tiem simtiem viss ir sacerēts.»

– Izslēgt to nevar. Savulaik dzirdēju, ka šajā sinagogā sadedzināja ap tūkstoti cilvēku. Nule izlasīju, ka tur sadedzināti 300 no Lietuvas atbraukuši ebreji. No tā var spriest, ka informācija ir pretrunīga un…

– …fleksibla.

– Jā. Tāpēc pieņemu, ka Kangerim ir taisnība, jo viņš galu galā ir pētījis šo jautājumu. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka nacisti pastrādāja briesmīgus noziegumus, taču līdzvērtīgus genocīda noziegumus veica arī Padomju Savienība.

– Un tomēr joprojām dzīvīga ir dogma, ka nacisms – tas ir slikti, bet staļinisms – nu, ne tik ļoti, jo padomju armija taču cīnījās pret sliktajiem nacistiem un viņus uzvarēja. Bet patiesībā taču vieni slepkavas uzvarēja citus slepkavas.

– Tas pirmām kārtām ir saistīts ar to, ka Rietumeiropa nav piedzīvojusi staļinismu, komunismu un tā izpausmes. Savukārt mēs atradāmies komunisma okupācijas varā, kam klāt vēl nāca kolonizācija. Līdz ar to rietumniekiem nav saprotams, par ko mēs uztraucamies. Viņi dažkārt mēģina teorētiski kaut ko apjēgt, lasot, piemēram, Ļeņina vai Marksa darbus. Rietumeiropā ļoti daudzi joprojām naidīgi uztver komunisma kritiku. Un tomēr nevar salīdzināt staļinisma un komunisma patiesās sejas nezināšanu un neizpratni, kāda bija Eiropā vēl pirms gadiem astoņiem, ar šodienas izpratni. Liela nozīme bija Eiroparlamenta atbalstam šīs filmas tapšanā. Tāpēc saku neviltotu paldies deputātei Inesei Vaiderei un Ģirtam Kristovskim, kas to noorganizēja!

– Rezonanse ir, filmu noskatījušies simtiem tūkstoši cilvēku visā pasaulē, bet 9. maijā Latvijas galvaspilsētas centrā joprojām tiek svinēti okupantu svētki.

– Vispirms konstatēsim, kas svin šos svētkus. Pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa 9. maijā pulcējas PSRS kolonisti un viņu pēcteči, kā arī PSRS militārpersonas ar ģimenēm, kuras Latvijā palikušas milzīgā skaitā – desmitiem tūkstošu cilvēku. Otrkārt, un tas man ir grūti saprotams fakts: kāpēc svinētājus nemulsina tas, ka uz turieni neiet tie, kuru «atbrīvošanai» par godu šis piemineklis uzcelts. Protams, lielu lomu spēlē arī Krievijas politika: 1994. gadā pie šī pieminekļa pulcējās labi ja pārsimts cilvēku. Putina nākšana pie varas, viņa impēriskās propagandas lavīna – tas viss kā spogulī parādās pie mums. Mums būtu cita attieksme, ja tie «atbrīvotāji», kuri mūs «atbrīvoja», pēc tam būtu aizvākušies, un šajās nelaimju, posta un asiņu ainās vismaz viena diena – 9. maijs – ir kā pozitīvs moments. Nav jau citas nacionālas identitātes – vienīgi šis 9. maijs. Taču – viena lieta ir svinēt Maskavā, bet pavisam kas cits – okupētā valstī, kur tu esi iebraucis tanku aizsegā. Varbūt «uzvaras piemineklim» 9. maijā tramvajā garām brauc cilvēki, kuri savulaik tika deportēti – «pateicoties» jūsu veiktajai okupācijai. Tas ir amorāli, kas tur notiek. Mums būtu pavisam cita attieksme pret to pieminekli, ja… Piemēram, Vīnē ir līdzīgs piemineklis, tur gan neviens pie tā neiet, bet Putins ir pateicis paldies, ka to neviens nav nojaucis. Arī Ungārijā, Polijā un Bulgārijā, kur atrodas līdzīgas nozīmes pieminekļi, ir aktualizējies jautājums par to novākšanu. Igaunija to jau ir izdarījusi. Tā dēvētais uzvaras piemineklis jānojauc. Padomājiet par tā simbolisko jēgu. Tas ir tāpat kā ar Ļeņina mauzoleju Maskavā. Kamēr valsts centrālajā laukumā atrodas svētnīca ar viņu pašu tautas slepkavas mirstīgajām atliekām, tikmēr tur nekad nebūs normāla valsts. Līdzīgi ir arī ar mums: kamēr Pārdaugavā stāvēs piemineklis, kas godina Latvijas valsts likvidēšanu, arī mēs nespēsim izveidot normālu, attīstītu valsti. Neatrisinātais padomju mantojums vilks mūs atpakaļ.

– Vai jūs domājat, ka mūsu politiķi kādreiz nobalsos par šā monstrozā pieminekļa nojaukšanu?

– Tas ir tikai laika jautājums. Es to tur neredzu pēc vairākiem gadiem. Bet mums ir raksturīgi neko nedarīt, kamēr ūdens nesmeļas mutē, precīzāk sakot, kaitēt mērķim, ko paši sludinām. Piemēram, mums ir mērķis, lai visi iemācās runāt latviski. Bet tajā pašā laikā televīzija no valsts budžeta finansē raidījumus krievu valodā. Tā ir integrācija? Redzam, ka tie PSRS kolonisti, kuri iebraukuši Latvijā un naturalizācijas kārtībā ieguvuši pilsonību, ir nobalsojuši pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vai tiešām kāds domā, ka viņi visi, iegūstot pilsonību, ir zinājuši latviešu valodu? Vai jālūdzas, lai viņi mācās latviski? Šīs aktivitātes noēd enerģiju, valsts naudu, ko, piemēram, varētu ieguldīt moderno tehnoloģiju attīstībā. Nerisinot okupācijas seku jautājumus pēc būtības, valsts atpaliek attīstībā. Tieši tāpēc mēs velkamies nopakaļ – bez cerībām panākt attīstītākās valstis.

http://nra.lv/latvija/97835-padomju-stasta-autors-ta-devetais-uzvaras-piemineklis-ir-janojauc.htm

July 2, 2013 - Posted by | krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: