Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pirms 60 gadiem Austrumvācijā sākās sacelšanās pret režīmu

Uldis Šmits, Latvijas Avīze

1953. gada vasarā Vācijas Demokrātisko Republiku pārņēma tautas sacelšanās pret staļinisko režīmu. Tie varbūt nebija pirmie nemieri ar dzelzs priekškaru sadalītās Eiropas austrumu pusē.

Ir zināms, ka pāris nedēļu iepriekš masu protesti notika Čehoslovākijā, īpaši Pilzenē, kur rūpnīcas “Škoda” strādnieki izvirzīja ne tikai ekonomiskas, bet arī politiskas prasības. Tomēr sacelšanās Austrumvācijā sava vērienīguma un izraisīto seku ziņā ir uzskatāma par t. s. sociālisma nometnē nonākušo Eiropas tautu pretošanās sākumu.

“Progresīvās tradīcijas”

Bija pagājis pavisam neilgs laiks, kopš PSRS okupācijas zonā Austrumvācijā 1949. gada oktobrī izveidoja Vācijas Demokrātisko Republiku, kas saskaņā ar toreiz pieņemto politisko leksiku kļuva par “likumīgu vācu tautas progresīvo vēstures tradīciju mantinieci”. (Pretstatā “reakcionārajai” Vācijas Federatīvajai Republikai.) Šajos dažos gados valsts ekonomika Vācijas Sociālistiskās vienības partijas jeb VSVP neatslābstošajā vadībā tika pamatos pakārtota PSRS rūpniecības attīstības vajadzībām. VSVP 1952. gada vasarā bija izsludinājusi pāreju uz plānveida tautsaimniecību, kas noveda pie pārtikas un pirmās nepieciešamības preču cenu celšanās, bet politikā – pie represiju pastiprināšanās.

Pretēji daudzu cerētajam Staļina nāve nenesa būtiskas pārmaiņas Austrumvācijā, kur sevišķi strādniecības stāvoklis pat krasi pasliktinājās, jo VSVP ar Valteru Ulbrihtu priekšgalā 1953. gada maijā ieviesa jaunas par 10% un dažās jomās par 30% augstākas izstrādes normas.

Tas tad arī kļuva par iemeslu tautas kustībai, kas uzsita augstāko vilni 1953. gada 17. jūnijā. Bet jau dienu iepriekš notika plaša politiska demonstrācija, kuras kodols bija Berlīnē celtniecības darbos nodarbinātie strādnieki. Protestētāji iesniedza valdībai ne vien prasības par augsto izstrādes normu tūlītēju atcelšanu un preču cenu samazinājumu, bet pieprasīja arī, piemēram, varasiestāžu un arodbiedrību demokratizēšanu, robežkontroles punktu ar VFR likvidāciju un Vācijas atkalapvienošanu brīvu vēlēšanu ceļā. Komunistu režīms izrādīja gatavību piekāpties par izstrādes normām, bet, protams, ne politiski. Jebkurā gadījumā ģenerālstreiks vairs nebija novēršams.

“Strādnieku valsts” pret strādniekiem

Tikmēr nemieru kustība strauji vērsās plašumā un izvirzīja arvien jaunas prasības, tai skaitā par padomju karaspēka izvākšanu un par VDR vadītāju atkāpšanos. Šajā sakarā esot izplatījies sauklis “Kazbārda, vēders un brilles nav tautas griba”. Atšifrējumā: “kazbārda” bija Ulbrihts, “vēders” – prezidents Vilhelms Pīks un “brilles” – valdības galva Oto Grotevols. Notikumu gaita pārsteidza režīma pīlārus pilnīgi nesagatavotus, un daudzās pilsētās, ieskaitot Berlīni, kur streikotāji un demonstranti iesaistījās asiņainās ielu cīņās ar “tautas policijas” vienībām, vara faktiski nonāca sacelšanās dalībnieku rokās. VDR politiskā vadība bija spiesta patverties padomju armijas pavēlniecības mītnē Karlhorstā.

Joprojām ir jautājumi, uz kuriem nav izsmeļošu atbilžu, un vēsturnieki min atšķirīgus skaitļus, piemēram, par sacēlušos daudzumu. Visbiežāk nosauktais skaitlis ir aptuveni miljons cilvēku, bet dažkārt tiek pieļauts, ka varētu būt krietni vairāk.

Katrā ziņā kustības vēriens bija iespaidīgs, ko apliecina arī pēdējos gados apzinātie VDR Valsts drošības ministrijas jeb “Stasi” materiāli. Pēc pētnieku domām, sacelšanās aptvēra vairāk nekā 700 pilsētu un dažāda mēroga administratīvos centrus un līdztekus noritēja arī nemieri lauku apvidos. Strādniecība bija kustības stiprākais balsts, taču tajā iesaistījās visi sociālie slāņi. Uzticību VSVP diktatūrai klaji izrādīja tikai kreiso intelektuāļu aprindas, kuru slavenākais pārstāvis dramaturgs Bertolds Brehts nosūtīja partijas ruporam “Neues Deutschland” solidaritātes vēstuli…

Notiekošais pamudināja PSRS okupācijas iestādes izsludināt ārkārtas stāvokli un laist darbā tankus, tomēr arī vēlāk saglabājās atsevišķi pretošanās punkti. Saprotams, ka austrumvācieši, kuriem trūka vienotas sacelšanās vadības, nespēja ar akmeņiem uzveikt simtiem tanku, turklāt, kā sacīts kādā ziņojumā uz Maskavu, padomju zaldāti izcēlušies ar “vislielāko disciplīnu”, respektīvi, nevairījās šaut pūlī, kad saņēma pavēli.

Pēc vērienīgās sacelšanās apspiešanas sekoja tikpat vērienīgas represijas. Tūkstošiem cilvēku tika nodoti gan “demokrātiskajām” VDR, gan līdzīgām PSRS tiesām un saņēma bargus spriedumus, arī nāves sodus. VDR propaganda apgalvoja, ka nemierus sarīkojuši Rietumu imperiālistu aģenti un agrākie nacisti.

Taču patiesība bija gluži pretēja. Secināts, ka pret diktatūru saslējās no oficiālajām tribīnēm liekulīgi cildinātais apzinīgais proletariāts. Bet VDR varasiestādēs kalpoja ne mazums ļaužu ar nacistisku pagātni – protams, ne pirmā lieluma vai sabiedrībā pārāk labi zināmās personas, bet otrā un trešā plāna figūras, ko labprāt izmantoja, piemēram, “Stasi”. Tāpēc, kā raksta ievērojamais britu vēsturnieks Tonijs Džads, Austrumvācijas režīma pretiniekus bieži vien “arestēja bijušie nacistu policisti, tiesāja bijušie nacistu tiesneši un apsargāja bijušie nacistu cietumsargi nacistu ēras cietumos un koncentrācijas nometnēs, ko jaunās varas iestādes pārņēma kā vienu veselumu”.

Tomēr 1953. gada vasarā pierādījās, ka VDR pastāvēšanas īstais garants ir padomju karaspēks un ka Austrumvācijā varu iemieso nevis “kazbārda”, bet drīzāk Maskavas sūtītais komisārs Vladimirs Semjonovs un okupācijas armiju komandējošie militāristi. Kritiskajā brīdī Berlīnē bija ieradies arī PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija, kurš drīz pēc atgriešanās Maskavā tika apcietināts. Un daudzi domāja, ka Ulbrihts šajos pārmaiņu vējos krēslā nenoturēsies, taču Kremlis nolēma, ka viņš ir tobrīd piemērotākais, kam VDR uzticēt skrūvju piegriešanu. Tādējādi izzuda visas politiskās spekulācijas par Vācijas atkalapvienošanās iespējamību aukstā kara apstākļos.

Vēstījums

Varbūt vienīgais politiķis, kas šo ilūziju uzturēja, bija VFR kanclers Konrāds Adenauers. Godinot sacelšanos, 17. jūnijā Rietumvācijā tika ik gadus atzīmēta “Vācijas vienotības diena” (ko pēc atkalapvienošanās atcēla). Bet Rietumberlīnē radās 17. jūnija iela. Tomēr sacelšanās laikā Adenauera izteikto aicinājumu tautiešiem VDR neiesaistīties akcijās, kas apdraud viņu dzīvību un brīvību, varēja uztvert arī kā brīdinājumu – nekādas palīdzības no Rietumiem nebūs. Kanclers savā uzrunā vēstīja, ka “patiesas pārmaiņas padomju zonas vāciešu dzīvē var sniegt tikai Vācijas vienotības brīva atjaunošana”, bet jāšaubās, vai viņam bija nojausma, kā to reāli īstenot.

Par austrumvāciešu galveno pretestības formu kļuva jau iepriekš plaši piekoptā masveida bēgšana uz Rietumberlīni un VFR, tāpēc “plaukstošā sociālisma vitrīnu” VDR nācās iežogot ar mūri.

Turpretī citi t. s. sociālisma nometnes iemītnieki no austrumvāciešiem aizguva apziņu, ka Maskavas uzturētie politiskie režīmi nav visvareni, pretošanās ir iespējama, taču jāpaļaujas tikai uz pašu spēkiem. Kā tas arī notika Polijā un Ungārijā 1956. gadā, Čehoslovākijā 1968. gadā, tad vēlreiz Polijā 1970. gadā un visbeidzot 80. gados nu jau labi organizētās “Solidaritātes” vadībā.

Likās, ka Austrumvācijā pat Gorbačova ēras vēsmās staļinisms ir droši pasargāts, jo politiski iekonservēts Ulbrihta skolnieka un pēcteča Ēriha Honekera modrajā uzraudzībā. Pats lielākais un liktenīgais gan vēl bija priekšā… 1989. gadā pēc plašām demonstrācijām krita Berlīnes mūris. Šoreiz nebija nekādu izredžu, ka Austrumvācijas pilsētu ielās atkal parādīsies padomju tanki. Vēstures loks noslēdzās.

July 12, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Eiropas mērogā aicina vākt liecības par ‘Dzelzs priekškara’ krišanu un ‘Baltijas ceļu’

Eiropas mērogā aicina vākt liecības par 'Dzelzs priekškara' krišanu un 'Baltijas ceļu'

Lai saglabātu Eiropas kultūras un vēstures mantojumu, ikviens Eiropas iedzīvotājs ir aicināts iesaistīties vērienīgā projektā “Europena 1989” – digitālās kolekcijas veidošanā par teju ceturtdaļgadsimtu seniem notikumiem, kas saistīti ar “Dzelzs priekškara” krišanu, portālu “Delfi” informē Eiropas digitālās bibliotēkas “Europeana” pārstāvji.

 

“Vēsture nav tikai muzejos un citās institūcijās glabātie materiāli, vēsture ir tas, ko piedzīvojuši un pieredzējuši reāli cilvēki. Mums ir jālepojas ar savu pieredzi un uzkrātajām zināšanām par valsts notikumiem, tāpēc stāstos par pagātni mums ir jādalās, lai veidotu valsts vēsturi,” projekta atklāšana pasākumā sacīja Europeana” izpilddirektore Džila Kazinsa. 

“Europeana 1989” ietvaros šogad notiks pasākumi Čehijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji īpaši tiek aicināti dalīties atmiņās par 1989. gada 23. augustā notikušo akciju “Baltijas ceļš“, dodot savu ieguldījumu vēstures saglabāšanā.

Baltieši savus atmiņu stāstus, fotogrāfijas, video vai skaņas ierakstus par miljoniem cilvēku veidoto dzīvo ķēdi, kas savienoja trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, var pievienot projekta digitālajai kartei, norādot arī savu atrašanās vietu akcijas laikā.

Liecību apkopošanas dienas Rīgā notiks no 22. līdz 24. augustam, Esplanādes parkā iepretim Raiņa piemineklim, nodibinājuma “Rīga 2014” atvērtajā birojā – “Esplanāde 2014”, informē projekta pārstāvji.

“Divi miljoni cilvēku no visām Baltijas valstīm sadevās rokās uz 15 minūtēm, lai miermīlīgi parādītu pasaulei, ka neatkarība ir nepieciešama visās valstīs. Man tas bija ļoti emocionāls notikums. Domāju, ka tie, kas piedalījās Baltijas ceļā, šo notikumu atminēsies visu mūžu,” projekta atklāšanas pasākumā jūnija sākumā Varšavā uzsvēra projekta “Europeana 1989” Latvijas vēstniece Sarmīte Ēlerte.

Lietuvas projekta vēstnieka lomu uzņēmies viens no Lietuvas neatkarības kustības līderiem Vītauts Landsberģis, savukārt Igauniju pārstāv Igaunijas neatkarības kustības līderis un politiķis Tunne Kelams.

Čehiju – tulkotājs un viens no “Samta revolūcijas” aktīvistiem Petrs Januška, Vāciju – publicists un cilvēktiesību aizstāvis Volfgangs Templins, Ungāriju – bijušais disidents un cilvēktiesību aktīvists Laszlo Rajks, Poliju – rakstnieks, publicists un politiķis, pirmais nekomunistiskais premjers Austrumu blokā pēc Otrā pasaules kara Tadeušs Mazoveckis, kā arī fotožurnālists Kriss Nīdentals, kurš dokumentējis gan dzīvi aiz Dzelzs priekškara, gan tā krišanas laikā. Nīdentāla darbi saņēmuši starptautiskus apbalvojumus un publicēti lielākajos pasaules medijos, norāda “Europena” pārstāvji.

“2014.gadā pasaule svinēs ievērojamā 1989.gada 25. gadadienu, kad tika sagrauti mūri un robežas, un Eiropas ļaudis atkal kļuva vienoti,” raksta projekta organizatori.

“Europeana 1989” mērķis ir radīt spilgtu un pilnīgu ainu par revolucionārajiem notikumiem Eiropā, aicinot katras projektā iesaistītās valsts iedzīvotājus dalīties ar saviem stāstiem, fotogrāfijām, video un skaņas ierakstiem. Projekta rezultātā tiks izveidots lielisks arhīvs, kuru varēs izmantot pētniecības, mācību vai izklaides nolūkos.

Vairāk par projektu var uzzināt šeit.

July 12, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Vēl viens leģionāra stāsts

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze

Turpinot atmiņu sēriju, apgāds ”Mansards” izdevis latviešu leģionāra Jāņa Zemīša dzīves pierakstus, faktiski dienasgrāmatu ”Nenoslēgtais loks. Leģionāra stāsts”.

Kā raksturoja ievadvārdu autors vēsturnieks Kārlis Kangeris, tā piedāvā līdz šim neierastu kara redzējumu. Jānis Zemītis (1921 – 1985) piederēja pirmajam, 1943. gada marta, iesaukumam latviešu leģionā. Toreiz iesauca 7971 vīru. Vasarā mobilizētie izgāja apmācības kursu, bet 1944. gada janvārī devās uz fronti Krievijā. Zemītis kā bijušais Latvijas Universitātes medicīnas students dienēja armijas sanitārajā dienestā. Spriežot pēc pierakstiem, mobilizācijai pakļāvies bez kurnēšanas, taču arī bez lielas degsmes, jo karš pārvilka svītru sapņiem par karjeru medicīnā. Grāmatai ir trīs daļas, kas aprak-sta četrus gadus – no 1943. līdz 1947. – autora dzīvē, proti, dienestu leģionā, karavīra gaitas Krievijā un Vācijā; britu gūstu; dzīvi ”dīpīšu” nometnēs Vācijā.

Grāmatas atvēršanas svētkos K. Kangeris uzsvēra, ka Zemīša pierakstu vērtība ir tajā, ka tie veikti drīz pēc notikušā. Atmiņām tas piešķir autentiskumu un lielu ticamības pakāpi, jo citi laikabiedri, rakstot savas atmiņas ar krietni lielāku laika atstarpi, lielākoties apkrāvuši tās ”dažādiem spriedelējumiem par lielo politiku”.

Zemītis bez didaktikas runā tikai par to, ko pats redzējis un pieredzējis. Ciktāl tas attiecas uz karu, dienasgrāmatā runā par notikumiem un sadzīvi frontes aizmugurē, sanitārajos punktos. No vēsturnieku viedokļa tas īpaši būtiski, jo parasti leģionāru memuāros kas tāds minēts maz. Pierakstiem brīžiem ir ironiska pieskaņa, taču tajos daudz dažādu sadzīves sīkumu, datumi, skaitļi.

”Uzkrītoši ir tas, ka par kara šausmām Jānis Zemītis neraksta. Viņš tomēr bija sanitārs, kam jāaprūpē ievainotie; kādu laiku arī atbildīgais par kritušo leģionāru lietu kārtošanu. Viņam bija jātiek galā ar kara sekām – ievainotajiem un kritušajiem. Zemīša grāmata nav arī stāsts par varoņiem,” uzsvēra vēsturnieks. Drīzāk tas ir stāsts par atkāpšanos, kas Vācijas teritorijā pārvēršas bēgšanā ar mērķi nekrist sarkanās armijas gūstā, bet padoties Rietumu sabiedrotajiem.

”Kad pirmo reizi lasīju manuskriptu, mani visvairāk iespaidoja šāda kara izpratne,” neslēpa Kangeris, piebilzdams, ka katram notikumu dalībniekam skatījums varēja būt individuāls.

Jānis Zemītis pēc kara palika uz dzīvi Rietumvācijā un strādāja par ārstu. Pierakstus pirms dažiem gadiem gluži nejauši atradis autora dēls Andris, kad mājā taisīts remonts un nācies pilnībā iztīrīt smago grāmatu skapi. Tad arī atklājies, ka grāmatu otrajā rindā starp citiem sējumiem glabātas vairākas pelēkas slikta papīra burtnīcas. Tās ne bez grūtībām izlasot un pārrakstot, pēc konsultācijām ar Okupācijas muzeja vēsturniekiem radusies doma dienasgrāmatu izdot. Jau pats pastāvēšanas fakts daudziem, pat tiem, kas Jāni Zemīti labi pazinuši, izrādījies pārsteigums, jo atšķirībā no vairākuma citu trimdā dzīvojušo bijušo leģionāru Zemītis savu karavīra pagātni nekad nav akcentējis, par kara laiku nekad nav runājis.

July 12, 2013 Posted by | grāmatas, Leģions | 1 Comment

Pretlatviskā riebuma kurināšana

Pretlatviskā riebuma kurināšana. Ilmārs Latkovskis.

Pretlatviskā riebuma kurināšana krievu valodā rakstošajos medijos ar jaunām žults devām nu jau tiek papildināta vairākas reizes dienā. Nebija vēl pagājusi diena pēc Kabanova riebumpilnās ironijas par Latviešu Dziesmu svētkiem, kā tā paša „Vesti Segodņa” interneta versija izsmējīgi lika vienlīdzības zīmi starp latvisko un „pidralala” jeb homoseksuāli praidisko.

Kabanova raksta gadījumā varētu tikai pasmaidīt par autora ekvilibristiku Dziesmu svētkus samest vienā katlā ar nacionālistisku manifestāciju un Waffen SS. Jau rafinētāks gājiens ir rēķināšana, cik desu varētu nopirkt par Dziesmu svētkiem iztērēto naudu. Tie pilsoņi, kuriem Dziesmu svētki un latviskais riebjas, tiek provocēti paģērēt savas tiesības kultūras vietā izvēlēties desas. Un, protams, ja desas būs līdz kaklam, tad viņi paģērēs kaviāru, nevis kaut kādu kultūru, kur nu vēl latvisku. Un te skaidri iezīmējas „kultūru” konflikts, ar kura saasinājumiem Latvijas sabiedrībai neizbēgami būs jārēķinās aizvien vairāk. Nožēlojamākais šajā gadījumā ir tas, ka Kabanova raksts ir apjomīgākā publikācija, ko Latvijas krievu mediji veltījuši Dziesmu svētkiem.

Latvijas krievu medijos aizvien biežāk sastopams pret latviešiem nepatiku uzbudinošs tonis. Paņēmieni kļūst aizvien aizskarošāki un prastāki. Nepagāja ne diena pēc Kabanova publikācijas, kā ves.lv sāka ņirgāšanos ar latviskā pielīdzināšanu „pidralala” jeb homoseksuālā praida kultūrai.* Anonīmais autors norāda, ka 1991. gadā latvieši sarīkojuši kaut kādu butaforisku barikāžu pasākumu, kas patiesībā bijis „zviedru galds” ar ļergas dzeršanu. Tas ir tikai ievads, lai latviskās Latvijas ideju izsmietu homeseksuāļu praida kontekstā vīpsnājot par „tautiešiem” un „dainām”.

Ak, vai, kāds atkal bildīs, ka drosmīgi ir pateikuši tikai to, ko visa tauta virtuvēs runājot. Var jau būt, ka daudzos šīs riebuma pilnās publikācijas raisa zemisku prieku. Patiesībā tas nav nekas cits, kā rafinēta prasta nacionālā nepatikas provocēšana. Un redzams, ka ar demokrātiskiem un tiesiskiem līdzekļiem neko tādiem provokatoriem šobrīd neizdodas padarīt. Publiska kaunināšana viņus tikai padara par vēl lielākiem varoņiem, iedvesmo uz aizvien jaunu nekaunību. Tomēr atļaušos izteikt nezudušo cerību, ka šī klajā bezkaunība pret latvisko neatbilst Latvijas krievu vairuma izjūtām.

Provokatoriem paliek cerības, ka kāds neizturēs un Latvijas karogā šņaucējiem vienkārši sados pa galvu, ja jau ar likumīgiem līdzekļiem neko nevar darīt. Un tas jau atraisīs rokas jauna līmeņa provokācijām.

Šķiet, ka pienācis laiks meklēt iespējas naida runu un starpnacionālā naida kurināšanu novērtēt un sodīt pēc būtības, nevis tikai vadoties pēc burta.

* skat. http://www.ves.lv/article/246797


Kabanovs spļauj virsū Dziesmu svētkiem

Franks Gordons

Tā ir absolūta cūcība, ko atļāvies “Saskaņas centra” pārstāvis Saeimā, publicists Nikolajs Kabanovs, kas 9. jūlijā avīzē “Vesti segodņa” nācis klajā ar rakstu “Maksla vmesto masla” (Māksla sviesta vietā – latviski krieviska ironiska vārdu spēle).

Un apakšvirsraksts: “Krievi (?– F. G.) uz nacionālistiskas manifestācijas fona”. Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, kurus UNESCO iekļāvusi pasaules kultūras kanonā, Kabanovs sauc par “nacionālistisku manifestāciju”, ilustrējot savu neganto paskvilu ar zīmējumu, kurš savā antilatviskumā neatpaliek no antisemītisma nacistiskās Vācijas laikraksta “Der Stuermer” karikatūras: bāleliņš ar zeltenīti tautas tērpos auro, milzu mutes atpletuši, un danco, šūpojoties uz baļķa, zem kura nespēkā sagumis vīrelis – acīmredzot “krievs”. Bāleliņš piedevām izslējis labo roku, paši zināt, kādā sveicienā.

Koļa Kabanovs savā tekstā sarkastiski un ņirdzīgi apraksta Dziesmu svētku gājiena dalībniekus. Nacionālo karavīru apvienības koristus viņš dēvē par Waffen SS 19. grenadieru divīzijas “muzikālo vadu”, un Latvijas Bankas kori dēvē par dāsni finansētu “ofisa planktonu” (krieviski angliska kantora darbinieku iesauka).

Nacionālās apvienības dziedātāju un dejotāju grupas priekšgalā pland “pazīstamais karogs ar stilizēto ugunskrustu”, ko nes Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš – rezerves brigādes ģenerālis.

Stāstot par Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzrunu tautai Mežaparka Lielajā estrādē, Kabanovs atgādina, ka runātājs “asiņainās LPSR” laikā vadījis rajona padomi un rajona izpildkomiteju, un piemetina, ka goda viesis – Vācijas prezidents Joahims Gauks bijis “mācītājs un VDR nopelniem bagātais disidents”. Arī te Kabanovs bez ņirgām neiztiek.

Ar 48. autobusu atgriezdamies no Mežaparka, Kabanovs pieturā ieraudzīja krievus – māti ar dēlu, “pēc visa spriežot, bez mājvietas palikušus”. Sieviete ar divām somām un plastikas kārbu, un ap astoņus gadus vecajam knēvelim “absolūti melnas rokas, kādu mēnesi nemazgātas”. Tūkstošās daļas naudas, kas iztērēta XXV Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, pietiktu, lai palīdzētu šiem cilvēkiem, demagoģiski raksta Kabanovs – un rezumē: “Bet tas nevienam nav vajadzīgi. Toties mēs labi protam dziedāt un dancot.”

Cūcība! Citādi to nosaukt nevar.

July 12, 2013 Posted by | Apmelojumi, krievu impērisms, Okupācijas sekas | 1 Comment

   

%d bloggers like this: