gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Cedelgheimas nometnes gūstekņu dzimtenes mīlestība kā paraugs

JURIS DREIFELDS, Prof.

Viens no spilgtākajiem momentiem aizvadītajos Dziesmu svētkos bija simtgadīgā kordiriģenta Roberta Zuikas diriģētā Latvijas himna. Šis Jāzepa Vītola students visiem lika pārdomāt Latvijas likteņa peripetijas.

Daudziem tomēr nav zināms, ka Zuika bija viens no apmēram 30 tūkstošiem jauno latviešu vīriešu, kuri pēc kara tika ieslodzīti rietumu gūstekņu nometnēs. Zuikas dibinātais vīru koris aiz dzeloņstiepļu žogiem stiprināja latviešu patriotismu un lepnumu. Arī vēlāk Anglijā un ASV šie vīri sniedza garīgo spēku trimdas latviešiem. Šis latviešu vīru gūstekņu posms un viņu dzimtenes mīlestības baltkvēle nav plaši aprakstīti Latvijas medijos.

Viena no lielākajām gūstekņu nometnēm bija Cedelgheima (Zedelgheim) Beļģijā. Tur 1946. gada sākumā atradās 11 160 jauni latviešu vīrieši, kuriem liktenis nebija lēmis atgriezties dzimtenē. Vairāk nekā puse – 5880 – bija jaunāki par 26 gadiem. Cedelgheimā atradās apmēram trešdaļa no latviešu karavīriem, kuri kara beigās bija Vācijā. Viņu potenciālās zeltenītes palika aiz dzelzs aizkara, Latvijas demogrāfijai par ilgstošu skādi.

Šie jaunie vīrieši bija rūdīti kara laukā, cīnoties pret boļševikiem. Viņiem visiem bija nerimstošas ilgas pēc dzimtenes un skumjas par to, kas noticis brīvajai Latvijai zem staļinisko okupantu vardarbības jūga.

Pretstatā PSRS gulaga nometnēm šie Latvijas leģiona karagūstekņi Rietumu spēku pārvaldītajās nometnēs varēja baudīt vismaz minimālu cilvēcisku attieksmi, kaut bija ēdiena trūkums un baraku dzīve – skarba.

Rietumu civilizācijas izpausme pieļāva šiem Latvijas gūstekņiem izdot avīzes un pat 1946. gada kalendāru. Viņi veidoja savus pulciņus. Daži mācījās angļu un citas valodas, citi apguva mehāniku, galdnieku un dārznieku prasmes, vēl citi sanāca, lai pārrunātu latviešu literatūras un vispārējas kultūras jautājumus. Nometnē paši latvieši ieturēja hierarhiju un disciplīnu. Šeit tika dibināti “Daugavas vanagi” un izveidoti trimdas skautu kustības pirmsākumi. Lielais vairākums no šiem jaunajiem vīriešiem vēlāk ar entuziasmu veidoja un vadīja latviešu kultūras dzīvi visās galvenajās trimdas latviešu mītnes zemēs. Viņi bija tas mugurkauls, kas kopā ar lielo Latvijas inteliģences slāni veidoja latviskas dzīves pamatus.

Diemžēl ar viņu novecošanu un nerimstošo asimilācijas spiedienu trimdas kulturālā dzīve lēnām izgaist.

Trimdas latviešu plašā kulturālā darbība nodrošināja to, ka vairākus gadus, it sevišķi 60. gados, iznāca vairāk latviešu grāmatu nekā okupētajā Latvijā. Arī avīzes sasniedza plašu lasītāju loku. Notika regulāri Dziesmu svētki, teātru izrādes, koncerti un saviesīgas balles.

Viss tas, protams, rāda pretstatu pašreizējiem no Latvijas aizbraukušajiem, kam kultūras darbība ir minimāla un kas ierakušies savās personiskajās darīšanās. Tāpat viņu dzimtenes mīlestības līmenis liekas gaužām niecīgs.

Lai mēs labāk varētu uztvert kādreizējo Cedelgheimas nometnes gūstekņu dziļās alkas pēc dzimtenes, vēlos citēt daļu no 1946. gada publikācijas, kas saucas “Gūstekņa gadagrāmata 1946”.

“Mēs, svešumā atrodoties, labprāt kavējamies atmiņās par bijušajiem labajiem laikiem dzimtenē. Mēs ļaujamies svētīties visā tai labajā, kas nāk kā garīgas vērtības līdzi no pagātnes. Latviešu tautas garajā mūžā sakrājies liels un neizsīkstošs gara mantu pūrs, kas kā neatņemama daļa spirdzina mūsu dvēseles, svešas gaitas staigājot. (..) Ļausimies šo bijušo laiku atmiņu skatījumā gara acīm ieraudzīt to mūžīgi latvisko, kas skaidroja un daiļoja mūsu dzīvi un darbu, un iedzīvināsim to atkal savās sirdīs. Katra diena gadā saistās ar kādu skaistu, senu tradīciju, ar mūsu darīto darbu.

Katri svētki – ar latvisko, gaišo. Blakus tam skarba ikdiena tagad rāda citu ainu. Esam iežogoti dzeloņstiep­lēm, mūsu dzīve jāvada svešos nepatīkamos ap­stākļos. Tomēr latviska, balta dvēsele, neaptraipījusies svešiem sārņiem, veldzējusies ticībā Mūžīgajam, neiznīks!”

Der atzīmēt, ka slāpes pēc informācijas mudināja šiem Cedelgheimas gūstekņiem izdot ikdienas laikrakstu “Laika Griežos” un nedēļas izdevumu “Ceļa Mala”. Vēlāk tas tika pārveidots par ikdienas avīzi “Rīta Ziņas”. 1945. gada 25. decembrī avīzes ievadraksts noteica karavīru apņēmību un cerību vadlīnijas: “Ikviens un visi mēs ticam un zinām, ka nāks diena, kad atgriezīsimies dzimtenē, skaidroti ciešanu ugunīs, grūtību rūdīti nākotnei… Šodien iedziļināsimies sevī, izmetīsim no sirdīm visu tumšo un duļķaino, zemosimies lūgšanā cilvēces Baltajam Dievam, lai viņš pagriež mūsu takas uz to pusi, kur spīd visspožākā un siltākā saule – dzimtenes saule. Pāri tālumiem un robežām garā iesim pie saviem mīļajiem: vecākiem, sievām, bērniem, brāļiem un māsām… Ir miers. Lodes un šķembas vairs neplosa mūs. Tagad mums, svešumā izkaisītiem latviešiem, jābūt un jāpaliek vienotiem ticībā un pārliecībā, lai nekādas vētras un ciešanas mūs nevarētu saplosīt, lai mēs kā vienota tauta un nācija varētu atgriezties Daugavas un Lielupes krastos, kad mūsu stunda būs pienākusi.”

Latvijas vēsturē bijuši dažādi pagriezieni, par to var būt dažādi vērtējumi un analīzes. Tomēr arī šodien der uztvert un sevī apzināt to dzimtenes mīlestību, ko šie Cedelgheimas jaunie vīrieši pauduši sev un arī nākamām paaudzēm.

July 18, 2013 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: