Mūsdienu Latvijas etnopolitiskā situācija tomēr ir saistīta ar sociālajiem procesiem, kas norisinājās jau pirms valsts neatkarības atjaunošanas. Tādēļ Petrenko raksts, tāpat kā dažas citas pēdējā laikā lasāmās polemiskās publikācijas, ierosināja pārdomas par to, kā veidojusies un kā patlaban attīstās etnopolitiskā situācija Latvijā. (Raksta “Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija” 1.daļa)

2.daļa  

No uzvarētāja par upuri

Mēģināsim īsumā ieskicēt mūsdienu situāciju, par pamatu ņemot subjektīvus salīdzinājumus un spriedumus par latviešu un krievvalodīgo savstarpējo attiecību praksi.

Vai ir piepildījies R. Dobrovenska teiktais: “Kas attiecas uz sabiedrības krievisko un daudznacionālo daļu, tā pēc iespējas jāiesaista gan šā uzdevuma īstenošanā [t.i., latviešu kultūras saglabāšanā un attīstīšanā – M.M.], gan suverēnas valsts celšanā (…).”[1]?

Viens no postpadomju situācijas paradoksiem ir vēsturiskā pāridarījuma sajūta, kas dažādā intensitātē pastāv un tiek uzturēta spēkā Latvijas krievvalodīgo sociālajā vidē. Tieši tai – turpinot dzīvot Latvijā jau postpadomju apstākļos – nācās meklēt atbildi uz jautājumu “kas es esmu?” gan indivīda, gan kopienas līmenī, no jauna formulējot savu sociālo identitāti. Tā bija neizbēgama pārejas laikmeta situācija, un tieši tad sākās process, kas komplektā ar objektīvo padomju laika “bagāžu” veicināja esošās dalītās Latvijas sabiedrības veidošanos.

Svarīgi, ka, atšķirībā no padomju laika, atjaunotā Latvijas valsts vairs nepiedāvāja gatavu “identitātes paketi”, kas būtu saistīta ar kādu dominējošo ideoloģiju. Politiskās līdzdalības tiesiskie nosacījumi Latvijas Republikā ir skaidri definēti, runa ir par ko citu – par sociālpsiholoģisko atmosfēru valstī un sabiedrībā.

Kopš 90. gadu sākuma viena Latvijas sabiedrības daļa – krievvalodīgie – izveidoja un pieņēma priekšstatu par sevi kā etniskās piederības dēļ izstumtiem svešiniekiem, “pazemotajiem un apvainotajiem”, pārfrāzējot krievu literatūras klasiķa darba nosaukumu.

Vai šī situācija radās tikai sakarā ar Pilsonības likuma pieņemšanu 1994. gadā, kā pieņemts uzskatīt?

Protams, indivīda pieredze pārejas situācijā neizbēgami bija arī traumatiska. Atmiņas par to krievvalodīgo kopienā joprojām saglabājušās, tāpat kā latviešu sabiedrībā palikušas atmiņas par desmitgadēm ilgi dzirdētajiem augstprātīgajiem “aizrādījumiem” par “suņu valodas” lietošanu. Taču šeit jāpievērš uzmanība vēl padomju laika komunikācijas praksē izveidojušos uztveres stereotipu noturīgumam un to postošajai ietekmei mūsdienu Latvijā. Viens no šādiem stereotipiem ir upura paštēls, kas šodien ir raksturīgs gan latviešiem, gan krievvalodīgo kopienas pārstāvjiem.

Formāli latviešu nāciju vismaz līdz 1991. gada nogalei konsolidēja valsts atjaunošanas ideja, ko, ieilgstot ekonomikas problēmām un notiekot straujam sociālās noslāņošanās procesam, nomainīja vienlīdz dedzīga vilšanās sajūta. Šādā aspektā nesen aktualizētā koncepcija par latviešiem kā valstsnāciju satur ne tikai politiskus, bet arī sociāli psiholoģiskus mērķus. Turpretim padomju laikā izveidojušās, galvenokārt krieviski runājošās Latvijas sabiedrības daļas pārstāvjiem, kas pirms 1991. gada vēsturisku iemeslu dēļ sevi vairāk vai mazāk identificēja ar “padomju cilvēka” jēdzienu, bieži atlika tikai viena alternatīva: konsolidēties, ņemot par pamatu lingvistisko un kultūras kopību, ko nodrošināja piederība krievu valodas telpai.

Tādējādi pat nevajadzēja īpašu iemeslu, lai Pilsonības likumā noteiktās prasības par latviešu valodas prasmi un Latvijas vēstures pamatjautājumu pārzināšanu vajadzības gadījumā attēlotu kā pazemojumu, ko latviešu nacionālisti pavērsuši pret krievvalodīgajiem, uzskatot viņus par “otrās šķiras cilvēkiem”. Kā atzīmējis Deniss Hanovs, upura paštēla reproducēšana mūsdienu krievvalodīgo kopienā aktualizējusies kopš 2011.-2012. gada akcijām sakarā ar valodu referendumu un nepilsoņu pārstāvniecības problēmu.

Viens izplatītākajiem priekšstatiem, kas šajā kontekstā tiek uzturēts publiskajā telpā, ir “tēze, ka pēc 1991. gada latviešu politiķi un inteliģence “apmānīja” krievvalodīgos, ieviešot nepilsoņa statusu.” Šāds “vēstījums par “liktenīgu vārda neturēšanu” veido “apmānītā” kā upura paštēlu, kura statuss nemainās ar liberālāku naturalizācijas procedūru, pat ja to pilnībā subsidētu valsts un eksāmens būtu tīrā formalitāte. (…) Pāri procesuālajiem pilsonības iegūšanas atvieglojumiem radikālajā diskursā dominē visaptverošs nodevības naratīvs, no kura var attīstīties citi – par izslēgšanu, apspiešanu un šo stāvokļu pārvarēšanu (…).”[2]

Šādi naratīvi jau pastāv un tie ir saistīti, piemēram, ar mītu par cittautiešu, resp. krievvalodīgo asimilāciju kā Latvijas valsts politikas mērķi, ar ko tos it kā baida jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas, pat par spīti praksē joprojām eksistējošai paralēlai vidējās izglītības sistēmai latviešu un krievu valodā.

Latvijas Republikas pilsonības iegūšanas jautājums no starptautisko tiesību un Latvijas valsts pēctecības viedokļa tika atrisināts korekti. Cita lieta, kādas bija šī risinājuma praktiskās sekas Latvijas sociālpolitiskajā vidē. Var apgalvot, ka integrācijas politika ir bijusi neveiksmīga, ja reiz Latvijas krievvalodīgajā sabiedrībā vai tās daļā ir izveidojies atstumtības komplekss attiecībā pret valsti,[3] kas tos faktiski jau sen apriori ir pieņēmusi.

Demagoģiskajās informācijas kampaņās par krievu valodas statusu un nepilsoņu tiesībām ātri tika aizmirsts vai palika nepamanīts apstāklis, ka sabiedrības šķelšanās cēlonis nebija tikai 1994. gada Pilsonības likums ar visiem tā trūkumiem. Vai atbilde nav meklējama iepriekš aplūkotajos piemēros par upura paštēla pieņemšanu?

2012. gada referendums par valsts valodu nostiprināja latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu Latvijā, taču izcēla arī būtiskas pretrunas, kas ilgstoši uztur politisko spriedzi publiskajā telpā.

Ir saprotama skeptiskā attieksme pret biežajiem mēģinājumiem piesaukt pagātnes ciešanas kā indulgenci tagadnes politikai. Latvijas 20. gs. vēsture nav jāpadara par fetišu, taču nav iespējams arī ignorēt tās ietekmi. “Divdesmitais gadsimts ir vairākkārt pierādījis, ka visai viegli ir politisku un militāru akciju rezultātā sasaistīt vienotā ģeogrāfiskā telpā dažādu etnisko grupējumu cilvēkus ar atšķirīgu vēsturisko pieredzi, mentalitāti un materiālās esamības kritērijiem, bet krietni sarežģītāk šajā fiziski ierobežotajā telpā ir radīt nosacījumus indivīda brīvai eksistencei etniskās daudzveidības kontekstā atbilstoši demokrātijas modernā varianta prasībām.”[4]

Kopš 1997. gada, kad tika publicēta sociologa Pētera Laķa (1952-2003) grāmata, no kuras ņemts šis citāts, ir pagājis krietns laika sprīdis. Latvijas valsts vairs nav ierobežota telpa, bet globalizētās pasaules sastāvdaļa visās dzīves sfērās, ieskaitot materiālās vides standartizāciju. Taču arī šodien aktuāls ir jautājums, vai Latvijas sabiedrība un tās politiķi ir izdarījuši to, kas bija jāizdara, lai šķeltās sabiedrības problēma nebremzētu valsts ekonomisko, sociālo un politisko dzīvi?

Atbilde ir negatīva vairāku iemeslu dēļ. Dialogs starp latviešiem un krieviem, uz kuru 80.-90. gadu mijā aicināja R. Dobrovenskis un citi[5], tā arī īsti nav sācies. Latviešu sabiedrībā nav izzudušas morālās pretenzijas pret okupācijas laikā Latvijā iebraukušajiem līdzcilvēkiem, kas šeit dzīvo jau vairākās paaudzēs, daļa tos joprojām uztver kā “viņus”.

Pilsoniskās sabiedrības veidošanās un integrācija, kas notiek nevis atskaišu dokumentos, bet reālajā dzīvē, no valstsnācijas pārstāvjiem prasa atbildīgu attieksmi pret savu valsti un tās problēmām. Taču tās vietā vēl nesen bija dzirdams atbalsts plaši izplatītam sauklim: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” Arī tā ir ļoti ērta patērētāja pozīcija, kas atbrīvo no atbildības par it kā abstraktu valsti, un vienlaikus pamato jebkādas konkrētas pretenzijas pret valsts politiku, sākot no nodokļu likmēm un beidzot ar neveiksmēm personiskajā dzīvē. Jo mums visiem no šīs valsts taču kaut kas pienākas, vai ne? Un, ja šī vēlēšanās tomēr nepiepildās, tad valsts pārvēršas par kādu mistisku ārēju spēku, par kārtējiem “viņiem”, tikai šoreiz bez etniskas nokrāsas. Mēs? Ko tad mēs? Mēs dzīvojam, risinām savas problēmas, bet šī valsts mums nepalīdz…

Savukārt pamatā krieviski runājošajā sabiedrības daļā aktualizējās postpadomju nostaļģija. Tās izpausmes ir visai daudzveidīgas, ieskaitot dažus padomju propagandas mītus par “atbrīvotājiem” un par brīnišķīgo tautu draudzību, kas it kā valdījusi Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šajā sakarībā var minēt arī 9. maija atzīmēšanu kā sociālā protesta izpausmi, kas sakņojas ne tikai Krievijas propagandas ietekmē, bet arī atšķirīgā vēsturiskajā atmiņā par padomju varas gadiem.

Atgriežoties pie etnopolitikas, jāsecina, ka šodien Latvijā veidojas situācija, kad katra puse dzird un saprot tikai savu pagātnes stāstu, tikai savu vēsturisko atmiņu, kas tiek pretstatīta gan latviešu nācijas, gan krievvalodīgo savstarpēji izslēdzošajai, “nepareizajai” vēstures izpratnei.

Viens no ceļiem vai varbūt pat vienīgais ceļš karojošās pagātnes sindromu pārvarēšanai, ir – akceptēt Latvijas valsti tādu, kāda tā ir – ar tiesisko pēctecību tās pamatā un ar visām pārmantotajām un pašu radītajām problēmām.

Protams, nevienu dialogu nevar veidot mākslīgi, ar ministrijas, komisijas vai darba grupas rīkojumu, taču bez dialoga nav iespējams atrisināt problēmas, kas sakņojas kopīgā pagātnē. Dialogs var sākties tad, kad abas puses pieņems esošo situāciju kā pamatu turpmākajai komunikācijai.

Kopīga pagātne, tāpat kā vienotā informācijas telpa nenozīmē vienādu, kādam “standartam” atbilstošu izpratni par vēsturi un mūsdienu norisēm. Taču ir lietas, ko apiet nav iespējams. PSRS veiktā Latvijas okupācija ir starptautiski atzīts vēstures fakts, nevis briesmīgo latviešu nacionālistu izdomājums krievvalodīgo terorizēšanai. Tātad nav iespējams ignorēt arī okupācijas laika politikas sociālās un etnodemogrāfiskās sekas, kas skar kā latviešus, tā krieviski runājošos valsts pilsoņus un iedzīvotājus.

Spēks – kultūrā

Ja atgriežas pie uzstādījuma par nepieciešamību veidot vienoto informācijas telpu, vēlreiz jāuzsver, ka tās uzdevums nav piespiedu kārtā izdzēst “nepareizās” atmiņas vai pārrakstīt vēsturi atbilstoši kārtējām politiskās konjunktūras prasībām. Tai būtu jāpalīdz Latvijas sabiedrībā radīt kopīgu pamatu turpmākajām diskusijām un rīcībai. Latviešu kultūras izvirzīšana un saglabāšana prioritārā statusā nebūt nav pretrunā ar citu mazākumtautību grupu tiesību ievērošanu vai integrācijas procesiem uz latviešu valodas un kultūras bāzes. Kultūras jomā dialogs ir iespējams un tas jau notiek tur, kur netiek izvirzīti nosacījumi par to, kas kādam pienākas vai nepienākas izcelsmes dēļ. Šāda dialoga pamats ir Latvijas daudzveidīgās kultūrvides kvalitāte, nevis etnopolitiskas spekulācijas pirms kārtējām vēlēšanām.

Diemžēl patlaban etnopolitiskā situācija atgādina stāvokli Latvijas valstī pirms Otrā pasaules kara. Tā savstarpējās neuzticēšanās gaisotne, par kuru kā raksturīgu sociālo attiecību iezīmi zemēs ar jauktu iedzīvotāju sastāvu 1920. gadā savās nepublicētajās piezīmēs rakstīja vācbaltiešu vēsturnieks barons Hermanis fon Bruinings (1849-1927)[6], nebija izzudusi arī īsi pirms valsts bojāejas 1940. gadā. Kā savulaik atzina latviešu vēsturnieks Edgars Andersons (1920-1989), kopumā etnisko attiecību situāciju pirmskara Latvijā var raksturot kā stabili iestrēgušu: “Vācu inteliģencei bija zināma interese par latviešu tautas kultūru, latviešu inteliģencei bija zināma interese par vācu un krievu kultūru, bet tas arī bija viss. Citādi visas tautas kā kultūras, tā reliģiskajā dzīvē bija viena otrai svešas.”[7]

Līdzīga tendence vērojama arī mūsdienās. Tā gan saistīta ne tikai ar etniskajiem stereotipiem, bet ar sabiedrības attieksmi pret kultūras jomu kopumā. Tās prestižs Latvijā ir samazinājies, pretstatā atsevišķu notikumu, piemēram, Dziesmusvētku, kā arī mūziķu, literātu, mākslinieku u.c. individuālo sasniegumu izcilajai, starptautiski atzītajai nozīmei. Neko citu arī nevarētu gaidīt, zinot, kāda ir bijusi un joprojām ir Latvijas politiskās elites valsts līmenī īstenotā attieksme pret kultūras nozari: un kāpēc lai citi interesētos par to, kas pašiem latviešiem tā īsti nav bijis vajadzīgs? Ar rūgtu smaidu varētu teikt, ka notikusi dabiskā izlase: par latviešu kultūru tātad interesējas tikai tie latvieši un cittautieši, kam tā ir patiesi ir nepieciešama…

Kārtējo reizi ir iespēja norādīt uz atšķirīgu pieeju Igaunijā: “Tātad uz jautājumu, kas igauņiem jādara, lai saglabātos kā nācija – un ko viņi stihiski ir arī darījuši, cik nu ir saglabājušies līdz šim -, var atbildēt visai īsi: būt spēcīgiem ar savu kultūru.”[8]

Vai šī apziņa būtu tik specifiska un grūti iesakņojama Latvijas politiķu galvās? Varbūt tam ir kāds sakars ar t.s. “Atmodas nomenklatūras”[9], atjaunotās valsts politiskās elites izglītības bagāžu, kur dominē jurisprudence, ekonomika un inženiertehniskās zinātnes, bet reti bija un ir sastopami humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji? Iespējams, šis tomēr nav vienīgais iemesls, jo būtībā mēs esam līdzīgi igauņiem arī citā mentalitātes aspektā, par kuru pirms divdesmit pieciem gadiem rakstīja Arvo Valtons: “Neatkarīgi no pašapziņas, mēs esam slikti sevis reklamētāji, drīzāk tiecamies kaimiņu – un arī paši sevi – nopelt nekā kopīgas lietas vārdā uzslavēt.”[10] Šķiet, ka šajā ziņā mēs, atšķirībā no saviem ziemeļu kaimiņiem, joprojām esam tuvāk 1988. gada situācijai, un diezin vai pie tā vainojami jelkādi ārēji vai “iekšēji” spēki, izņemot mūsu pašu attieksmi pret savu valsti.

Sekojot īstai padomju laika tradīcijai, joprojām valsts nacionālās attīstības stratēģijas trūkums tiek piesegts ar skaistām parādēm svētkos un runām par valstisko/latvisko, par patriotisma audzināšanu, vienlaikus sistemātiski mērdējot nost tos resursus, kas dod reālu, ilgtspējīgu pamatu un saturu ikvienai valstij. Un tas jau atkal ir par kultūru un izglītību.

Šis apstāklis varbūt ir vēl nozīmīgāks par valsts iedzīvotāju etniskā sastāva formālo proporciju, jo, ilgstoši saglabājoties šādam kultūras un izglītības status quo, tas var reāli apdraudēt valsts pastāvēšanu. Tādēļ kritiskai vēsturiskās un politiskās pieredzes analīzei ir ļoti svarīga nozīme. Kā labi zināms, pagātni nav iespējams izmainīt, taču nākotnes veidošanai ir nepieciešams zināt savu pagātni.


[1] Dobrovenskis R. Op. cit., 30.lpp.

[2] Hanovs D. Kā pētīt “nepareizas” atmiņas Latvijā? Letonica, 2012, Nr.2 (23), 17.lpp.

[3] Meļķis D. Atstumtie krievi. Latvija nav izturējusi pārbaudījumu ar neatkarību: Saruna ar rakstnieci un publicisti Marinu Kosteņecku. Diena, 2011, 22. janvāris.

[4] Laķis P. Vara un sabiedrība. Varas maiņa Latvijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. 128.lpp.

[5] Sk., piemēram: Nikolajevs S. Balss no vietas. Literatūra un Māksla, 1988, 2. septembris; Aršavska T., Aršavskis V. Atklāta vēstule krievu valodā runājošiem Latvijā. Avots, 1988, Nr.12, 29.-30.lpp.

[6] Piezīmju manuskripts atrodas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, 4038. fonda (Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība, 1834.-1938.g.) 1. apraksta 4. lietā, citēta 130.lp.

[7] Andersons E. Latvijas vēsture. Ārpolitika, 1920-1940. 2. sējums. Stokholma: Daugava, 1984. 531.lpp.

[8] Valtons A. Op. cit., 68.lpp.

[9] Šis apzīmējums aizgūts no žurnālistes Daces Balodes pētījuma, sk.: Balode D. Nomenklatūra Latvijas ceļos. Rīgas Laiks, 1994, Nr.8, 24.-28.lpp.

[10] Valtons A. Op. cit., 68.lpp.