http://www.nacionalaapvieniba.lv/nodalu_raksti/velreiz-par-notikumiem-limbazos-1941-gada-4-julija/

Sarkanās armijas vienības no Limbažiem aizbēga 1941. gada 24. jūnijā. Līdz 27. jūnijam pilsēta praktiski atradās vietējo sarkano aktīvistu un strādnieku gvardu pārvaldē. Šajā laikā notika vietējo iedzīvotāju aresti, uz aizdomu pamata par „vāciešu gaidīšanu” u.tml. Viens no apcietinātajiem bija Limbažu pareizticīgo draudzes priesteris Dmitrijs Okolovičs — nacionāli noskaņots cilvēks, kuru arestēja naktī uz 25. jūniju. Nākamajā dienā viņu atbrīvoja, jo miliči saņēma ziņas par „aizsargu uzbrukumiem”, un tobrīd nebija laika nodarboties ar apcietināto. Sava aresta iemeslu D. Okolovičs tā arī neuzzināja, jo 26. jūnijā, paklausot labvēlīgi noskaņota vietējā miliča Trēziņa brīdinājumam, steigšus atstāja Limbažus.

1941. gada 27. jūnijā Limbažos ieradās 30–45 miliči no Valmieras, kuri apvienojās ar vietējiem kolaborantiem, un izvietojās milicijas ēkā. Šajā laikā apcietināja vismaz 7 Limbažu iedzīvotājus, taču viņu vārdus nav izdevies noskaidrot.

Nākamajās dienās Limbažos ieradās 98. atsevišķā krasta artilērijas diviziona kolonna vairāk kā 400 jūrnieku sastāvā, kas bija atkāpies no Mangaļsalas caur Saulkrastiem un Skulti. Kolonnā bija vairākas kravas mašīnas ar pārtiku un munīciju, kā arī vairāki, lauciniekiem pa ceļam rekvizēti, zirgu pajūgi. Tajos veda ievainotos un slimos jūrniekus. Starp Jelgavkrastiem un Limbažiem karavīri saņēma ziņas no komunistiski noskaņotiem iedzīvotājiem, ka Stūrīšu pienotavā, iespējams, kāds slēpjas. Tuvojoties pienotavai, bija redzami bēgoši cilvēki, uz kuriem jūrnieki atklāja uguni, nogalinot pienotavas vadītāju Nikodemu Repši. Nav nekādu pierādījumu tam, ka šis cilvēks būtu partizāns. Jādomā, ka notika civiliedzīvotāja slepkavība — viena no daudzajām, kādas „iezīmēja” Sarkanās armijas un vietējo kolaborantu atkāpšanās ceļu Latvijas teritorijā…

Limbažos jūrnieki uzturējās dažas dienas, lai atpūstos un aprūpētu ievainotos. Pēc tam kolonna devās tālāk, ar mērķi sasniegt Pērnavu un tālāk arī Ļeņingradu.

Sākot ar 1941. gada 30. jūniju, Limbažu un apkārtējos pagastos sākās aktīva nacionālo partizānu darbība. Tūjas pagastā 30 jūnijā tika izdemolēta izpildkomiteja un nošauts vietējais milicis. Netālu no Vitrupes pagasta izpildkomitejas partizāni apšaudīja sarkanos gvardus, kuri smagajās mašīnās devās uz pagastu, lai tvarstītu „pretpadomju elementus”. Diemžēl sabojājās smagais ierocis (patšautene vai ložmetējs), un partizāniem nācās atkāpties. Strādnieku gvardes dalībnieki uz aizdomu pamata arestēja un Valmieras čekistiem nodeva 8 Tūjas un Vitrupes pagastu iedzīvotājus.

Apcietināšanas turpinājās arī citos pagastos, kā arī pašos Limbažos. Vismaz vienu arestēto partizāniem izdevās atbrīvot, sašaujot konvoja mašīnai riepas. Strādnieku gvardi mēģināja partizānus izsekot, taču neveiksmīgi. Vienlaikus starp Limbažiem un Valmieru tika pārtraukti telefona sakari, nozāģējot telefona stabus. Minētie notikumi risinājās laikā no 30. jūnija līdz 2. jūlijam, taču precīzs datums nav zināms.

1941. gada 2. jūlijā Limbažu miličus un strādnieku gvardus, ar fiktīvas informācijas palīdzību, izdevās „izmānīt” no pilsētas. Viņiem paziņoja, ka partizāni uzbrukuši Katvaru pagasta izpildkomitejai, taču tas neatbilda patiesībai. Īstenībā ieņemta bija Pociema pagasta izpildkomiteja, un apkārtnē bija izvietoti partizānu slēpņi. No tiem viņi uzbruka strādnieku gvardiem un miličiem, kuri, sapratuši, ka Katvaros „viss mierīgi”, devās Pociema virzienā. Tika sašauta sarkano automašīna, krita miliči Jānis Bērziņš un Viktors Rantiņš, bet strādnieku gvardu Oļģertu Feldmani ievainoja. Pārējie atkāpās uz Limbažiem.

Pilsētā joprojām „valdīja” padomju vara, un 4. jūlijā bija ieplānotas Pociema apkārtnē kritušo bēres. Taču 3. jūlijā Limbažu luterāņu kapsētā sāka pulcēties apkārtējo pagastu nacionālie partizāni, kuru skaits sasniedza 50 cilvēkus. Viņi gatavojās izlūkot pretinieka spēkus un uzsākt uzbrukumu pilsētai. Tomēr tik lielas ļaužu grupas koncentrēšanas vienā vietā nepalika nepamanīta. Tādēļ strādnieku gvards Semjonovs tika aizsūtīts uz kapsētu, lai noskaidrotu tur notiekošo. Partizāni viņu sagūstīja, taču Semjonovs mēģināja bēgt, un tika nošauts.

Vienlaikus 3. jūlijā Limbažos negaidīti atgriezās daļa jūrnieku, par kuriem minēts iepriekš. Ir divas versijas par to, kādēļ viņi šādi rīkojās. Pirmā: Limbažu izpildkomitejas priekšsēdētājai Zelmai Zvaigznei izdevās nosūtīt viņiem ziņu ar trauksmes signālu. Acīmredzot saistībā ar potenciālo partizānu uzbrukumu pilsētai. Otrā: jūrnieku kolonnu apšaudījuši partizāni, nogalinot vismaz vienu cilvēku, un tika pieņemts lēmums atgriezties pilsētā, lai atriebtos „fašistiem”.

Diemžēl nav zināms, kura no minētajām versijām ir pareizā. Taču rezultātā 1941. gada 3. jūlijā notika nežēlīga un absolūti nepamatota izrēķināšanās ar Limbažu un tās apkārtnes iedzīvotājiem. To pat nenoteica kādi politiski vai ideoloģiski apsvērumi, bet gan naids un atriebības kāre.

Bojā gāja:

  • Teodors Brīvulis — Limbažu skolotājs, kura mājā atrada aizsarga formas tērpu, kura īpašnieks bija cits cilvēks;
  • Jānis Ozoliņš — bijušais pilsētas nodokļu inspektors, kurš tobrīd viesojās T. Brīvuļa mājā, ar to pašu kļūdams par „aizdomās turamo”;
  • Ida Miķelsone — zemniece, kura nevēlējās atdod bēgošajiem sarkanajiem aktīvistiem sienu no sava šķūņa;
  • Pēteris Miķelsons — I. Miķelsones vīrs, kura „noziegums” bija identisks;
  • Jānis Pokers — strādnieks, kurš pretojās tam, ka viņam atņem zirgu armijas vajadzībām;
  • Ernests Gertners — nav zināms, kādēļ viņu nogalināja;
  • Arvīds Francis — Nabes pagasta iedzīvotājs, kura „noziegums” arī nav zināms.

Zemniekam Jānim Vītolam laimējās — viņu ievainoja kaklā un noturēja par mirušu. Rezultātā viņam izdevās palikt dzīvam un liecināt par sarkano pastrādātajiem noziegumiem.

Paveikusi bezjēdzīgās slepkavības, jūrnieku rota atkal aizgāja no Limbažiem un izvietojoties pilsētas apkārtnē.

No Rīgas 1941. gada 3. jūlijā uz Limbažiem izbrauca 2 smagās automašīnas ar 54 nacionālajiem partizāniem. Tie bija 24. Teritoriālā korpusa karavīri un virsnieki, kuri bija pārtraukuši dienestu Sarkanajā armijā, nevēlēdamies atkāpties uz PSRS vai karot padomju pusē. Šo grupu vadīja pulkvežleitnants Arvīds Reke. Pēc aculiecinieku stāstītā, pie mašīnām bija piestiprināti Latvijas karogi, un šo cīnītāju parādīšanās apdzīvotajās vietās tika uzņemta ar sajūsmu. Ceļā viņiem pievienojās daudzi brīvprātīgie, kā arī notika apvienošanās ar citiem nacionālajiem partizāniem. Piemēram, Liepupes pagastā viņi sastapās ar kapteiņa Lūša vadīto grupu, kuru veidoja Atsevišķā sakaru bataljona bijušie karavīri. Kaprāļa Smiltēna grupa ar vieglo tanketi ieradās palīgā no Krimuldas.

Nonākot pie Limbažiem, partizāni sadalījās divās grupās, un 1941. gada 4. jūlija pievakarē sāka uzbrukumu. Pilsētā vispirms iebrauca tankete, kurai sekoja 11 karavīri bijušā Jātnieku pulka virsleitnanta Jura Brunovska vadībā. Pie dzelzceļa stacijas grupa nokļuva krustugunīs, un J. Brunovskis krita. Smagi ievainoja kaprāli Zirni, bet vieglāk — kareivi Grīnbergu. Tomēr partizāniem izdevās nocietināties kādā ēkā. Atšaudoties viņi atkāpās un ieņēma pozīcijas Limbažu nomalē esošajos mazdārziņos.

Vienlaikus kapteiņa Lūša vadītā grupa intensīvi apšaudīja Limbažu milicijas ēku Jūras ielā 35, kurā atradās strādnieku gvardi un miliči. Ieeju sargāja divi jūrnieki ar patšautenēm, taču partizāni izmantoja savā rīcībā esošos mīnmetējus. Daļu pilsētas viņiem izdevās ieņemt, un virs Limbažu dzelzceļa stacijas tika pacelts Latvijas karogs. Apšaudē pie milicijas ēkas krita vairāk kā 20 miliči un strādnieku gvardi, bet ~10 tika ievainoti. Šajā vietā krita arī 2 jūrnieki.

Diemžēl pilsētai uzbruka jūrnieku vienības, kuras bija apvienojušās ar Sarkanās armijas majora Oļģerta Krastiņa vadīto robežsargu grupu, kas bija atkāpusies no Rīgas 30. jūnijā. Kauja norisinājās apmēram 2 stundas, un pēc tam partizāni atkāpās, jo viņiem trūka munīcijas. Tas daļēji izskaidrojams arī ar papildspēku ierašanos, jo daudzi vietējie iedzīvotāji bija slikti apbruņoti. Kaujas intensitātes mazināšanos izmantoja arī pretinieki, lai izsauktu no Limbažu slimnīcas ārstus ievainoto pārsiešanai. Savukārt pulkvežleitnants Reke steidzās uz Rīgu pēc papildus munīcijas un ieročiem. Naktī uz 5. jūliju partizāni saņēma 5 ložmetējus, 6 patšautenes, 1 kājnieku lielgabalu, 1 zenītložmetēju, ~200 šautenes un ~20 000 patronu. Kopā ar papildspēkiem partizānu skaits tobrīd sasniedza vismaz 220 cilvēkus.

5. jūlija rītā atsākās kaujas, un drīzumā pilsēta bija atbrīvota. Jūrnieki, strādnieku gvardi un miliči, kuriem bija izdevies palikt dzīviem kaujas laikā bēga no Limbažiem, izmantojot jebkuru pieejamo transportu. Viena smagā automašīna tika sasista netālu no pilsētas, jo ietriecās telefona stabā. Transporta „jautājumu” atrisināja, rekvizējot Limbažu ugunsdzēsēju automašīnu. Rezultātā lielākajai daļai komunistiskā režīma kolaborantu un militārpersonu izdevās aizbēgt.

Limbažu kaujā krita sekojoši nacionālie partizāni:

  • virsleitnants Juris Brunovskis;
  • leitnants Erhards Kondrāts;
  • virsnieka vietnieks un inženierzinātņu students Voldemārs Lauva;
  • virsnieka vietnieks Ignats Vidmonts;
  • Siguldas kājnieku pulka kaprālis Konrāds Dīckalis;
  • partizāns Artūrs–Oskars Ranne.

Ievainoti:

  • kapteinis Ķeselis;
  • leitnants Leimanis;
  • kaprālis Zirnis;
  • kareivis Andrejs Bērziņš;
  • kareivis Grīnbergs;
  • aizsargs Vilhelms Bodnieks.

Vairāki partizāni minēti kā „bez vēsts pazuduši kaujas laikā”:

  • kareivis Mucenieks;
  • kareivis Mednis;
  • kareivis Irbītis;
  • jaunkareivis Birnbaums;
  • jaunkareivis Stepanovs;
  • partizāns Melnalksnis.

Kauju laikā gāja bojā arī vairāki civiliedzīvotāji, kuri nokļuva apšaudē:

  • akmeņkalis Teodors Jansons;
  • strādniece Katrīne Krūmiņa;
  • strādniece Emīlija Pāvula.

Pretinieku puses zaudējumi tiek lēsti: ap 46 kritušo un apmēram tikpat daudz ievainoto. Iespējams, šie skaitļi nav absolūti precīzi, taču noteikti nav mazāki par partizānu zaudējumiem.

Kauja par Limbažiem bija latviešu mēģinājums juceklīgajā divu okupāciju maiņas brīdī pārņemt savu zemi savā varā. Diemžēl ne militārā, ne politiskā situācija to neļāva attīstīt tālāk. 10. jūlijā pilsētā ienāca vācu karaspēka vienības un tika izveidota vāciešiem pakļauta militārā komandantūra. Sapni par brīvību un savas valsts neatkarību latviešiem nācās noglabāt dziļi sirdī uz daudziem gadiem.

Mag. hist. Inese Dreimane, Okupācijas muzeja krājumu darbiniece