gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Traģiskā dumpiniece Biruta Geidāne

1968. gadā naktī uz 18. novembri Biruta Geidāne Dundagā izplatīja skrejlapas ar nacionālu saturu un luterāņu baznīcas tornī izkāra pašas gatavotu sarkanbaltsarkano karogu.

Jānis Trops. Diena 20.11.2004

Vēl būdama skolniece, Biruta Geidāne (dzimusi 1950. gadā – DV) Dundagas baznīcas tornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu (izplatīja arī četras skrejlapas ar neatkarīgās Latvijas karoga zīmējumiem un tekstu, kas atgādināja, ka pirms piecdesmit gadiem proklamēta Latvijas valsts – DV). Padomju vara viņu izsūtīja uz lēģeri. Pirms diviem gadiem Biruta gāja bojā, glābjot slīkstošu zēnu. Nupat traģiski bojā gājusi arī viņas māte, rakstniece Milda Geidāne — dienu pēc tam, kad viņa dalījās atmiņās par savu dumpīgo meitu, sievieti uz ceļa notrieca BMW.

Par Dundagas baznīcas tornī 18. novembra naktī pirms 46 gadiem (1968. – DV) pacelto sarkanbaltsarkano karogu toreiz, attīstītā sociālisma spelgonī, runāja pusčukstus. Tikai daži vien jau arī to rītausmā bija redzējuši, pirms čeka nokomandēja novākt. Pie visām varām ar dumpīgumu pazīstamie dundadznieki klusībā smīkņāja — ar visu okšķerēšanu drošībniekiem tā arī nebija izdevies sadzīt pēdas, kas Latvijas Republikas proklamēšanas 50.gadadienā baznīcas tornī uzvilcis karogu.

Pēc pusgada, 15. maijā, jau tīri profesionāli šūdināts brīvās Latvijas simbols naktī uzziedēja pie ciema izpildkomitejas ēkas. Tanī pašā tureklī, kur parasti plandījies LPSR zilibaltsarkanais karogs — tas bija bez pēdām pazudis. Kad vēlāk varas norīkotie ļaudis sāka ar dzelzs pīķiem un āķiem pārmeklēt Dundagas centra dīķi, kļuva skaidrs, ka tur meklē sirpjoti āmuroto audeklu. Noslīcināto tā arī neatrada, bet no mutes mutē aizgāja vēsts, ka čeka par pretvalstisku rīcību 2. jūnijā apcietinājusi 18 gadus veco ciema bibliotēkas apkopēju Birutu Geidāni. Meitene nav liegusies, ka abās reizēs pašas gatavotos karogus uzvilkusi viņa.

1969. gada augustā vidusskolnieci slēgtā sēdē tiesāja LPSR Augstākā tiesa un par pretpadomju aģitāciju un propagandu piesprieda pusotra gada ieslodzījumu, ko Biruta izcieta disidentu vidū plaši pazīstamajā Mordovijas lēģerī. Kā visjaunākā starp viņiem, saukta par meitiņu.

NO AIZSAULES SACĪTAIS

Diemžēl pajautāt Birutai, kā viss bijis, vairs nevar. Glābjot dēla Mārtiņa draugu divpadsmitgadīgo Jāni, viņa kopā ar to pirms diviem gadiem noslīka jūrā Užavas piekrastē.

Varbūt tā bija likteņa zīme, ne sakritība — trešdien, 10. novembrī, ierados Ventspils rajona Zūrās pie Birutas mātes rakstnieces Mildas Geidānes iztaujāt par dumpīgās meitas likteni — bez brīdinājuma, jo namamāte bija nomainījusi telefona numuru. Viņa atvainojās par istabā valdošo nekārtību: “Tieši šodien nezin kāpēc sāku ņemt ārā no kastēm un šķirot meitas arhīvu. Par pārsteigumu atradu kādas senas intervijas melnrakstu. Astoņdesmito gadu beigās pie mums — toreiz abas ar Birutu dzīvojām Ugālē — no laikraksta Literatūra un Māksla bija atbraucis Mārtiņš Zelmenis. Iztaujāt par to pašu karogu, par lēģeri. Tad jau gāja uz atmodas pusi, bija cerības kaut ko tādu nopublicēt. Runājām ilgi, Mārtiņš vēlāk atsūtīja diktofona ieraksta atšifrējumu uz 25 lapām, bet intervija laikrakstā tā arī neparādījās.” Rakstniece bija ar mieru, ka ierakstu izmantošanai ar intervētāja atļauju paņem arī Diena, jo tur Biruta par šo dzīves periodu presei pirmo un laikam arī pēdējo reizi runājusi tik plaši un atklāti.

“Viņa nebija no tiem, kas šādus biogrāfijas faktus vēlāk izmantotu karjerai,” meitu raksturoja M.Geidāne. M.Zelmenis neiebilda. Viņš tagad strādā par tulku Briselē un pastāstīja, ka tā ir tikai puse no intervijas, otra tehnisku iemeslu dēļ nav atšifrējama. Pie viņa kopš 1989. gada vēl glabājoties divas Birutas dotās klades ar biogrāfiskiem materiāliem, kuras nav sanācis atdot. Taujāja pēc adreses, lai aizsūtītu mātei, ja Biruta jau mūžībā.

Bet nu arī tas vairs nav iespējams. Nākamajā, 11. novembra vakarā traģiski mūžībā aizgāja pati rakstniece. 76 gadus veco sievieti uz Ventspils—Kuldīgas šosejas mājupceļā pēc lauku ambulances apmeklējuma notrieca kāds BMW.

Vēl diktofonā skan viņas balss, ka pēc meitas nāves pārdzīvoto sācis piegludināt laiks; ka tagad jādomā, kā pacelt patstāvīgai dzīvei mazdēlu; ka tikko pabeigta rakstīt pēdējā, pēc skaita jau vienpadsmitā grāmata un līdz 15. novembrim tā noteikti jānosūta uz Rīgu konkursam; ka padomā nākamā. Bet rakstnieces vairs nav. Tāpēc turpmākais daļēji būs kā balsis no tuvākas un tālākas, no mātes un meitas aizsaules.

ATROD PĒC BIBLIOTĒKAS LAPIŅAS

Tālo 1958. gada 18. novembra rītu atmiņā saglabājis Visvaris Niegliņš no lauku mājām Dundagas pagastā: “Ciemā biju tā sauktais sabiedriskās kārtības sargs, dežurējām ielās, palīdzējām pasākumos miličiem, par to varēja dabūt klāt kādas dienas pie atvaļinājuma. Togad 18. novembris iekrita pirmdienā, tumsiņā man zvana kāds vīrs no drošības komitejas — baznīcas tornī uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Jāiet ņemt nost abiem ar milicijas pilnvaroto. Toreiz tāds Griče Arvīds pie mums strādāja,” atcerējās pensionārs. “Lukturis līdzi, kāpjam augšā līdz lūkām. Sākumā viņš pa priekšu, pēc tam saka — ej tu pirmais, ja kas, es tevi no aizmugures ar pistoli piesegšu! Pārliek stobru man pār plecu, rāpjamies. Kāda tur piesegšana, bailes bija, ka karogs ir mīnēts, aiz muguras tomēr drošāk. Bet nekā, un neviena jau tur nebija. Pavisam vienkāršas sarkanas un baltas drēbes strēmeles piesistas pie tādas četrkantainas koka laktiņas. Tā izbāzta pa logu uz ceļa pusi, plīvo,” tagad jau ar humoru atceras V.Niegliņš.

“Ja lika, bija jākāpj, tāds laiks,” Visvaris nejūtas vainīgs, jo “paslepus jau mēs visi priecājāmies, ka čekisti nevarēja licēju atrast, viens tāds te ar bārdu gandrīz līdz ceļiem noauga meklēdams.” V.Niegliņš bijis meliorators un piepratis arī kalēja darbu, tāpēc pavasarī vajadzējis kalt ķekšus, ar ko meklēt it kā dīķa dūņās iemesto padomju karogu.

“Vēlāk izrādījās, ka meitēns to bija sadedzinājis, bet par spīti čekistiem pateicis, ka iemetis ūdenī. Tāds dūšīgs, velna pilns skuķis bija, bet beigās laikam kļuva pārdroša, tāpēc iekrita. Čekistu mašīnām, kas zem viņas logiem dežurēja, bāzusi lupatas un kaulus izpūtējos,” atminas V. Niegliņš.

Laimdota Radele tolaik strādājusi Dundagas bērnu bibliotēkā Līkajā muižā, kur tagad iekārtojusies pagasta padome. Par pieaugušo bibliotēkas vadītāju pilī bijusi M.Geidāne. Viņas meita Biruta, “tāda sprigana, ar suni vienmēr staigāja”, tur strādājusi par apkopēju.

“Es to maija gadījumu atceros — bija uzvilkts karogs, blakus piesprausta lapiņa “Lai dzīvo 15. maijs!” (kopumā izplatīja trīs skrejlapas par godu Kārļa Ulmaņa apvērsuma 35. gadadienai. – DV). Bet tā izrādījās paņemta no bibliotēkas, otrā pusē grāmatas šifra cipari. Atbrauca no Rīgas vairākas mašīnas ar drošībniekiem, divas nedēļas staigāja pa visām iestādēm, pat šūšanas darbnīcā iegriezās, klaušināja — kur tādas lapas lieto. Gan jau kāds pateica, ka bibliotēkā, tā nāca Birutai uz pēdām. Vēlāk čekisti bija izpētījuši, ka baltā strīpa karogam ņemta no Mildas biškopībā lietotā halāta, bet sarkanajām izmantots toreiz lozungiem paredzētais audums. Kad meiteni veda prom, suns ilgi, ilgi skrēja līdzi, liels draugs viņai bija,” gandrīz pēc pusgadsimta atceras mūžu par bibliotekāri nostrādājusī L.Radele. Pēc meitas aresta M.Geidāne, protams, no darba padzīta.

TIEŠĀM NEZINU, KAS IR BAILES

“Pirmajā reizē apkārt nebija jāskatās. Tumša nakts, zinu, ka pakaļ neviens nelien,” tā savukārt intervijā M.Zelmenim pēc gadiem stāsta pati Biruta un viņas māte.

B.G. Jā, kādēļ es to visu izdarīju? Tas tiešām bija tāds kā protests — pret skolu, pret visu. Bija jautājumi, uz kuriem es meklēju atbildi jau kopš bērnības, skolā arī bija konflikti. Es vienkārši jutu, ka mani apspiež, neļauj brīvi domāt. Es nojautu, ka kaut kur ir patiesība, šādas tādas druskas no tās jau bija sagrābstītas. Rakos dziļāk, atbildi atrast nevar, nav. Grāmatas izņemtas no bibliotēkas, pieaugušie cieš klusu… Ak kungs, ja es toreiz būtu zinājusi, ka patiesība ir daudz drausmīgāka, nekā nojautu! Patiesību es uzzināju pēc tam, kad mani notiesāja. Čekā pateica: “Mēs tevi aizsūtām uz skolu!” Un patiešām, lēģeris bija mana universitāte.

M.G. Pieaugušie, kas šo patiesību zināja, bija tik iebaidīti, ka cieta klusu. Es savā bērnībā esmu redzējusi asinis, sašķaidītas smadzenes. Es klusēju, varbūt tā ir manas paaudzes lielākā vaina?

B.G. Jā, tā ir vaina! Es to nezinu, tiešām nezinu, kas tas ir — bailes. Man nebija arī žēl sevi ziedot, es taču zināju — tā, kā ir, nedrīkst būt. Nu nedrīkst, un viss! Brīžiem es zaudēju cerību, brīžiem… bet kāpēc es tomēr izturēju, nenodzēros? Bija pārliecība, ka nāks jauna paaudze. Nāks, kuriem galva nav samaitāta, ticēju atmodai, tam, kas pašlaik notiek, — simtprocentīgi. Es vienkārši ticēju cilvēku saprātam.

M.G. Kad meitu izlaida no cietuma, visa viņas korespondence tika caurskatīta, telefona sarunas noklausījās. Kad Usmā apzaga veikalu, pavadzīmes nāca meklēt uz Birutas mājām — lai būtu iemesls kratīšanai.

B.G. Aizstiepa visas kasetes ar magnetofona lentēm, bet to īsto, kur bija leģionāru dziesmas un Dievs, svētī Latviju, — to neatrada.

PĒC CĪŅAS PAGĀJA MALĀ

“Kad Birutu arestēja, arī mani pratināja, esmu bijusi stūra mājā Rīgā, tikai ne pagrabā, bet kabinetos. Toreiz man jau bija iznākušas trīs grāmatiņas, čekists pateica atklāti: “Dzirdēju, ka jūs arī kaut ko kleķerējat. Nu tad turpmāk jūs vairs nekleķerēsiet!” Un patiešām — nākamos 18 gadus mani nepublicēja, atteica ar iemeslu, ka darbam “zems idejiskais līmenis”,” arī Mildas Geidānes dzīvi ietekmējis meitas bezbailīgais solis. Viņa strādāja vilnas kārstuvē, par biškopi kolhozā, apdrošinātāju.
Biruta pēc iznākšanas no cietuma kopa lopus, gāja lauku brigādē, mācēja ar bitēm ņemties. “Viņai ļoti patika zirgi, vispār visa dzīvā radība, jo tur nebija melu, lišķības, nodevības, ko Biruta visvairāk necieta.” Uz vēlēšanām padomju laikā Biruta negāja demonstratīvi, kad nāca aģitatori, pretī palaida suni. Rakstīja dzeju. Mātesprāt, neizkopts viņā aizgāja bojā liels talants. “Atmodas gados Biruta bija pirmajās rindās visur, kur kaut kas bija jādara. Pēc neatkarības atgūšanas pagāja it kā malā — laikam tas nebija īsti tas, uz ko viņa bija cerējusi,” savā pēdējā sarunā ar Dienu teica rakstniece Milda Geidāne.

“Pašlaik man vajag tikai to, lai mani liek mierā un ļauj strādāt. Man ir zeme, un tas ir galvenais. Atbalstīšu savējos, cik varēšu, bet aktīvi vairs necīnīšos,” to savukārt Biruta teikusi nepublicētajā intervijā, kad Latvijas neatkarība jau šķita nenovēršama. “Birutas būtība bija pretošanās trulai varai. Jebkurai. Tas meitai bija gēnos, deva spēku,” teica M.Geidāne. Birutas vectēvs par muižu dedzināšanu 1905.gadā bijis notiesāts ar mūža katorgu.

Avots: Diena, 20.11.2004.

[novembri] – novembri

October 6, 2013 - Posted by | nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, čeka

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: