Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Staļinisms. Vai pēc Gulaga vēl var ticēt Tolstojam?

Varlams Šalamovs 20 gadus pavadījis ieslodzījumā Staļina nometnēs. Piedzīvoto viņš ir aprakstījis “Kolimas stāstos”. Rakstnieka piemiņai ir veltīta izstāde Berlīnes Literatūras namā. (Vācu valodā, tulkojums krievu valodā.)

Inga Pylypchuk. Kann man nach dem Gulag noch an Tolstoi glauben?

Разве можно после ГУЛага еще верить в Толстого?!

Варлам Шаламов почти 20 лет провел в сталинских лагерях. Свои впечатления он описал в «Колымских рассказах». Памяти писателя посвящена выставка, открывшаяся в Доме литературы в Берлине

ГУЛАГ

Некоторые писатели точно попадают в нерв того времени, другие оказываются затеряны где-то в литературных архивах. Среди первых в мире наиболее известен, пожалуй, Александр Солженицын, лауреат Нобелевской премии по литературе за «Архипелаг ГУЛаг». Ко вторым можно отнести Варлама Шаламова, неутомимого летописца сталинских лагерей, великолепные произведения которого, однако, остаются относительно малоизвестными широкой публике.

Но времена меняются. В последние годы становится все более очевидно, как много произведения Шаламова поведали читателям не только о прошлом, но и о настоящем. Лауреат Премии мира немецких книготорговцев за этот год Светлана Алексиевич сказала по этому поводу: «Солженицын утверждал, что страдания делают людей лучше. Шаламов же был убежден, что жизнь в лагерях портила людей, потому что опыт лагерной жизни мог быть полезен только в лагере. Время показало, что Варламов был прав. Человек, выросший при социализме, был приспособлен только к жизни в лагере».

Выставка «Жить или писать. Рассказчик Варлам Шаламов», открывшаяся в берлинском Доме литературы, дает немецкой публике возможность поближе познакомиться с автором, который в своих почти 150 «Колымских рассказах» осмелился описать ужасные аспекты лагерной жизни. Описать, как люди в течение всего трех недель превращались в зверей, как они голодали и оказывались во власти холода и насилия. При этом автор заставлял читателей погрузиться в будни заключенных. С психологической, а также поэтологической точки зрения, это довольно трудная задача. Потому что писать о лагере в настоящем времени означало для бывшего заключенного, по сути, возвращение во времена, когда ему постоянно грозила смерть.

Писать – значит умереть

Хорхе Семпрун, испанский писатель, попавший в фашистский концлагерь Бухенвальд и выживший там, в своем произведении «Писать или жить» (1994) описал это состояние так: «Когда я пишу, я возвращаюсь к смерти, и это запрещает мне жить». Тем не менее, Семпруну пришлось вступить в эту борьбу. В борьбу против молчания, которая объединяет его с Шаламовым. Организаторы выставки Вильфрид Шелер и Кристина Линкс обращают на это внимание названием выставки, но изменили цитату из Семпруна и тем самым, похоже, раскрыли тайну Шаламова. Речь при этом идет не о выборе «писать или жить», а о выборе «жить или писать». Жизнь стоит на первом месте, потому что восстановление речевой способности через письмо означало для Шаламова возвращение к жизни.

Минималистски обставленные помещения, в которых проходит выставка, дают посетителям возможность получить два пространственных представления – простор и тесноту. Простор олицетворяют бескрайние заснеженные сибирские ландшафты на панорамных фотографиях Томаса Кизны. Глядя на них и слушая записанные на аудиогид «Колымские рассказы», слушатель сполна погружается в атмосферу того времени и места. Он как бы отправляется в этот далекий лагерный мир, слушая короткие предложения и жесткие, лишенные всяких сантиментов слова. В этом мире заключенные живут «здесь и сейчас» – у них нет ни прошлого, ни будущего, и все, что их интересует – это как выжить в этих ужасных условиях.

Во втором, малом, помещении представлена жизнь писателя Шаламова. На входе висит цитата, символизирующая его жизненное кредо – тесноту: «Мне всегда и везде было слишком тесно. Мне было тесно на сундуке, на котором я ребенком спал на протяжении многих лет; было тесно в школе и в моем родном городе. Слишком тесно было и в камере-одиночке в Бутырке». Чтобы передать этот лейтмотив, организаторы выставки дополнительно сузили помещение с помощью специальной деревянной конструкции, похожей на тюремные нары. Экспонаты расставлены по кругу, и посетители ходят как бы вокруг жизни Шаламова. На площади всего в несколько квадратных метров собраны биографические и исторические документы, в частности, детские фотографии писателя, выросшего в семье священника, его журналистские работы, переписка с друзьями-писателями, в том числе с Борисом Пастернаком, а также с литературными оппонентами, как, например, с Солженицыным.

Как после ГУЛага можно еще верить в Толстого?!

Для Солженицына, который провел в лагерях восемь лет, это стало испытанием всей его жизни. Для Шаламова же ГУЛаг олицетворял собой поражение всей человеческой цивилизации, а также смерть гуманистической традиции в русской литературе. Потому что как можно после ГУЛага все еще верить в Толстого или Достоевского?! Как вообще можно верить во что-то хорошее в человеке?! «Видеть лагерь – это ужасно. Никто, ни один человек на свете, не должен узнать, что такое лагерь. “Жизненный опыт” здесь исключительно отрицательный – до последней секунды», – писал Шаламов.

Среди экспонатов выставки есть «завещание Ленина» – документ, в котором Ленин указывал на то, какой опасный человек Сталин. За его распространение Шаламова объявили «социально опасным элементом» и арестовали в первый раз. В глубине «нар» лежат «свидетели» тех страшных времен – экспонаты с Колымы: посуда, башмаки и рабочий инструмент. Чуть поодаль висят также описания ГУЛага Шаламовым – стилизованные под каменное захоронение, наполненное трупами. Одно совершенно ясно: тот, кто это однажды увидел, предпочел бы это забыть навсегда.

Варлам Шаламов тоже от всей души хотел бы стереть эти образы из своей памяти и даже был близок к этому. Он признался: «Я понял, что был готов все забыть и вычеркнуть из своей жизни целых 20 лет. И каких лет!» Но Шаламов понимал, что ГУЛаг, погубивший миллионы человеческих жизней, не может и не должен быть забыт.

ГУЛаг и Освенцим, двойная память

Он показывает ГУЛаг как часть жестокой истории 20 века и проводит параллель с Освенцимом. Соответственно, для понимания этой истории требуется «двойная память», как ее называл Хорхе Семпрун. Выставка являет собой попытку создать такую «двойную память». Очередную важную попытку среди многих других, предпринимаемых в последнее время в Германии с целью разобраться с историей 20 века. К ним относится также нынешняя выставка в Немецком историческом музее на тему «ГУЛаг. Следы и свидетельства 1929-1956».

Эти старания немцев очень важны еще и потому, что в России теперь господствует совсем другая историческая политика. Там начальник лагеря и сегодня может с гордостью именовать себя «сталинистом». Об этом, например, написала участница группы Pussy Riot Надежда Толоконникова, описание быта которой в колонии напоминает рассказы Шаламова. Там многие все еще благодарны Сталину за победу в «Великой отечественной войне». Там по-прежнему поддерживается миф о «непобедимой нации», что подтверждает, например, вышедший недавно на экраны кинофильм «Сталинград». А таким писателям как Варлам Шаламов в таких обстоятельствах грозит забвение. И предотвратить это – одна из задач выставки, открывшейся в Берлине.



Kann man nach dem Gulag noch an Tolstoi glauben?

Warlam Schalamow hat fast 20 Jahre in Lagern verbracht und über seine Erfahrungen in “Erzählungen aus Kolyma” berichtet. Eine Ausstellung im Literaturhaus Berlin ehrt den Schriftsteller. Von Inga Pylypchuk

 Der Schrecken des Stalinismus, ins Gesicht geschrieben. Ein Foto von Warlam Schalamow aus der Prozessakte im Jahr 1936

Foto: Russian State Archive of Literature and Art, Moscow Der Schrecken des Stalinismus, ins Gesicht geschrieben. Ein Foto von Warlam Schalamow aus der Prozessakte im Jahr 1936

Einige Schriftsteller treffen den Nerv der Zeit, andere versinken im Langzeitgedächtnis der Literatur. So wie Alexander Solschenizyn und Warlam Schalamow. Der erste ein mit einem Nobelpreis ausgezeichneter und vor allem für seinen “Archipel Gulag” in der ganzen Welt bekannter Autor, der zweite ein unermüdlicher Chronist des stalinistischen Lagers in großartigen Geschichten, der vergleichsweise wenig gelesen wurde.

Aber die Zeiten ändern sich. In den letzten Jahren wird immer deutlicher, wie viel Schalamows Prosa über die Vergangenheit, aber auch über die Gegenwart verraten kann. Die diesjährige Friedenspreisträgerin des deutschen Buchhandels Swetlana Alexijewitsch formuliert es so: “Solschenizyn behauptete, Leiden mache den Menschen besser, Schalamow dagegen war überzeugt, dass die Lagererfahrung den Menschen verderbe, dass die Lagererfahrung nur im Lager gebraucht werde. Die Zeit hat gezeigt, dass Schalamow recht hatte. Der Mensch, den der Sozialismus hinterlassen hat, verstand sich nur auf das Leben im Lager.”

Die Ausstellung “Leben oder Schreiben. Der Erzähler Warlam Schalamow” im Literaturhaus Berlin bringt dem deutschen Publikum einen Autor näher, der in seinen fast 150 “Erzählungen aus Kolyma” das Wagnis unternommen hat, über die schrecklichsten Seiten des Lagers zu schreiben. Darüber, wie sich ein Mensch innerhalb von drei Wochen in ein Tier verwandelt. Wie er hungert, wie er der Kälte und der Gewalt ausgesetzt ist. Dabei zwingt er auch seine Leser, sich in den Alltag des Häftlings hineinzuversetzen. Aus psychologischer wie poetologischer Perspektive keine einfache Aufgabe. Denn das Schreiben über das Lager in der Gegenwartsform bedeutet für den Ex-Gefangenen die Rückkehr zur Todesangst.

Schreiben heißt sterben

Jorge Semprún, der spanische Schriftsteller und Buchenwald-Überlebende, beschrieb in “Schreiben oder Leben” (1994) diesen Zustand folgendermaßen: “Das Schreiben bringt mich zum Tod zurück und verbietet mir das Leben.” Und dennoch musste Semprun sich diesem Kampf stellen. Ein Kampf gegen die Sprachlosigkeit, der ihn und Schalamow verbindet. Die Kuratoren Wilfried F. Schoeller und Christina Links erinnern mit dem Titel der Ausstellung daran und variieren dabei das Semprún-Zitat in einer Weise, die das besondere Geheimnis Schalamows zu offenbaren scheint. Nicht von der Alternative “Schreiben oder Leben”, sondern von “Leben oder Schreiben” ist hier die Rede. Das Leben steht an erster Stelle, denn die Rückgewinnung der Sprache, das Schreiben, bedeutete für Schalamow vor allem den Weg ins Leben zurück.

Die minimalistisch gestaltete Ausstellung konfrontiert den Besucher mit zwei Raumvorstellungen: der Weite und der Enge. Zum einen sind es die endlosen Schneelandschaften des Strafelends Sibiriens auf der Kolyma, illustriert durch Panoramabilder von Tomas Kizny. Während man diese betrachtet, kann man per Audioguide die einzelnen “Erzählungen aus Kolyma” in der von Hanns Zischler gelesenen Hörbuchfassung auf sich wirken lassen. Man begibt sich dabei auf eine ästhetische Reise in die ferne Lagerwelt, gefasst in knappe Sätze und karge, unsentimentale Worte. In dieser Welt lebt der Häftling im Hier und Jetzt, der sich, seiner Vergangenheit und Zukunft beraubt, nur auf das Überleben konzentriert.

Der zweite Raum stellt das Leben des Schriftstellers Schalamow dar. Bevor man einen kleinen Raum betritt, liest man ein Zitat, das Schalamows Lebensmotiv, die Enge, ankündigt: “Mir war es immer überall zu eng. Zu eng war es auf der Truhe, auf der ich als Kind viele Jahre schlief, zu eng war es in der Schule und in meiner Heimatstadt. Zu eng war es in der Einzelzelle im Butyrka-Gefängnis.” Um dieses Motiv zu realisieren, haben die Gestalter den Raum mit einer großen Holzkonstruktion, die an eine Pritsche erinnert, verengt. Als Besucher geht man hier im Kreis, ums Schalamows Leben herum. Auf wenigen Quadratmetern sind hier biografische und zeithistorische Dokumente versammelt: Fotos aus Schalamows Kindheit in einer Priesterfamilie, seine journalistischen Werke, Briefwechsel mit befreundeten Schriftstellern wie Boris Pasternak, aber auch mit seinem literarischen Opponenten Solschenizyn.

Wie nach dem Gulag an Tolstoi glauben?

Für Solschenizyn, der acht Jahre im Gulag verbrachte, war das Lager eine Herausforderung des Lebens, für Schalamow eine absolute Niederlage der menschlichen Zivilisation. Zugleich auch der Tod der humanistischen Tradition in der russischen Literatur. Denn wie kann man nach dem Gulag noch an Tolstoi oder Dostojewski glauben? Und an das Gute in dem Menschen überhaupt? “Es ist entsetzlich, das Lager zu sehen, und kein Mensch auf der Welt darf das Lager kennen. Die Lagererfahrung ist vollständig negativ, bis auf den letzten Moment,” schrieb Schalamow.

Beim Rundgang findet man auch “Lenins Testament”, ein Dokument, in dem Lenin vor Stalin als Generalsekretär warnte und für dessen Verbreitung Schalamow zum ersten Mal als “sozial gefährliches Element” verhaftet wurde. Die Fundstücke von der Kolyma, Essgeschirr, Schuhe, Werkzeuge, liegen tiefer in die Mitte der Konstruktion gerückt, als Zeugnisse einer schrecklichen, unbegreiflichen Welt. Etwas vom Auge des Betrachters entfernt, hängen hier auch Schalamows Beschreibungen des Gulags, wie die von einem Steingrab, vollgestopft mit Toten. Eines wird klar: Jeder, der das einmal gesehen hat, würde es gerne vergessen.

Auch Warlam Schalamow war kurz davor, die Erfahrung mit aller Seelenkraft aus dem Gedächtnis zu verdrängen. Einmal gestand er: “Ich erkannte, dass ich bereit war, alles zu vergessen, zwanzig Jahre aus meinem Leben zu streichen. Und was für Jahre!” Aber Schalamow war sich dessen bewusst, dass der Gulag mit seinen Millionen von Menschen, die dort ausgebeutet und gestorben waren, nicht vergessen werden darf.

Gulag und Auschwitz, ein Doppelgedächtnis

Er zeigt den Gulag als Teil der grausamen Vernichtungsgeschichte des 20. Jahrhunderts, in der er zusammen mit Auschwitz zu denken ist. Dementsprechend erfordert die Aufarbeitung dieser Geschichte ein “Doppelgedächtnis”, wie Jorge Semprún es nennt. Die Ausstellung ist so ein Versuch, dieses “Doppelgedächtnis” zu schaffen. Ein weiterer wichtiger Versuch in der aktuellen Reihe deutscher Aufarbeitungsarbeit, zu der auch die aktuelle Ausstellung des Deutschen Historischen Museums “Gulag. Spuren und Zeugnisse 1929-1956” gehört.

Diese Bemühungen sind auch deshalb so verdienstvoll wie heikel, weil in Russland selbst zurzeit eine ganz andere Geschichtspolitik herrscht. Hier kann sich der Leiter eines Straflagers auch heute noch mit Stolz selbst als “Stalinist” bezeichnen. Davon liest man im Brief der Pussy-Riot-Aktivistin Nadeschda Tolokonnikowa aus der Kolonie, deren Beschreibungen der Bedingungen und Strukturen des Lagers schmerzlich an Schalamows Prosa erinnern. Hier verdankt man immer noch Stalin den Sieg im “Großen Vaterländischen Krieg”, und pflegt den Mythos einer unschlagbaren Nation wie im neuen 3D-Film “Stalingrad”. Einem Schriftsteller wie Warlam Schalamow droht unter solchen Bedingungen das Vergessen. Auch dagegen setzt diese Ausstellung ein Zeichen.

November 4, 2013 Posted by | 58.pants, gulags, nāves nometnes, represijas, REPRESĒTIE, totalitārisms | Leave a comment

Maršējām vienā ieslodzīto kolonnā

 Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze.  Viss raksts lasāms LATVIJAS AVĪZĒ

Bijušais padomju soda nometņu politieslodzītais, Sanktpēterburgā pazīstams dzejnieks, publicists un bards Nikolajs Brauns intervijās bieži teic, ka ir nevis ”citādi domājošais”, bet gan ”domājošais”, kas padomju varai šķitis vēl bīstamāk.

Tāds bijis arī Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra, ar kuru Brauns draudzējies gan četrus gadus soda nometnē, gan arī pēc atbrīvošanas. Brauns bija viens no pēdējiem, kas runāja ar Astru, kad viņu 1988. gadā pēc negaidītām veselības problēmām ievietoja slimnīcā Ļeņingradā. Nesen Nikolajs Brauns viesojās Rīgā un piedalījās Okupācijas muzeja rīkotajā Gunāra Astras piemiņas vakarā.

”Bijām vienā formā un maršējām vienā kolonnā. Protams, viņā bija sāpe par Latviju, par tās kultūras likteni. Vēlāk mēs vairākas reizes tikāmies Pēterburgā, bet pēc tam atbraucu no viņa atvadīties Rīgā. Iepazinos ar Gunāru 36. Urālu īpašā režīma zonā, kad mūs visus bija pārveduši, tas ir, etapējuši, no Mordovijas uz Urāliem,” stāsta enerģiskais un runātīgais vīrs. Gunārs Astra nometnē nēsājis līdzi piezīmju bloku un pierakstījis viedokļus, ko politieslodzītie izteikuši savās diskusijās par politiskajiem, vēstures un arī nacionālo attiecību jautājumiem. ”Es pie jums, Nikolaj Nikolajevič vēršos kā pie oficiālas personas,” viņš puspajokam, pusnopietni mēdzis teikt, ”es jums jautāšu, bet jūs atbildiet.”

Dzimis 1938. gadā divu dzejnieku – Nikolaja Brauna un Marijas Komisarovas – ģimenē, desmit savas dzīves gadus, no 1969. līdz 1979. gadam, Nikolajs Brauns pavadīja Mordovijas, Permas un Tomskas apgabalu lēģeros. Valsts drošības komiteja (VDK) viņu arestēja pēc KPFSR kriminālkodeksa 70. panta kā ”īpaši bīstamu valsts noziedznieku”. Braunam tika inkriminēta dalība grupā, kas plānojusi Ļeņina mauzoleja spridzināšanu un atentātu pret PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu. Faktiski viņa aresta pamatā tomēr bija par antikomunistiskām uzskatītu ideju paušana un nelegālas literatūras izplatīšana. Mans sarunu biedrs ir pārliecināts antikomunists, kas uzskata, ka Krievijai vispiemērotāka ir monarhija – tāda kā pirms 1917. gada.

– Ja neskaita apsūdzības Ļeņina mauzoleja spridzināšanā, tad kas reāli bija tas, kas izraisīja jūsu arestu?

N. Brauns: – Nu, to vislabāk būtu pajautāt VDK un PSRS kompartijai. Padomju laikā, ja jautāja, par ko iesēdināja, mēdza atbildēt: ”Nevis par ko, bet pēc kāda panta!” Pēc 1917. gada visi politiskie sēdēja ”ne par ko”. Man inkriminēja pretpadomju dzejoļu un rakstu sacerēšanu. Es izplatīju ne tikai tos, bet arī ”samizdata” (PSRS teritorijā tapusi pretpadomju nelegālā literatūra) un ”tamizdata” (aiz PSRS robežām tapusi pretpadomju literatūra) darbus. Savus dzejoļus pēc tiesneša pieprasījuma 1969. gadā man vajadzēja tiesas zālē deklamēt čekistu auditorijai!

– Par Gunāra Astras nāvi ir vairākas versijas. Pēc vienas, viņš noindēts, pēc citas – Astru novārdzinājis ieslodzījums, un viņš neizturējis emocionālo un fizisko slodzi, kam bija pakļauts pēc atbrīvošanas.

– Kad dzirdēju, ka viņam operēts kaut kāds sirds ”sastrutojums”, biju pārsteigts, jo tādu vainu dzirdēju pirmo reizi mūžā. Pēc tam painteresējos, kas bija šis ķirurgs Ševčenko, kas viņu operēja. Vai viņš varēja būt tāds, kas spētu izpildīt VDK uzdevumu, ja ārstam galvenais tomēr ir Hipokrāta zvērests? Pazīstami ļaudis no mediķu aprindām par Ševčenko kā cilvēku tomēr deva ļoti labas atsauksmes. Kara medicīniskās akadēmijas slimnīca bija pati labākā. Tur strādāja vislabākie ķirurgi. ”Parastajā” Marinskas slimnīcā par Astru vispār neviens nebija licies ne zinis. Mums Mordovijā arī bija ķirurgs. Viņam čekisti mēģināja šo to pavēlēt – viņš viņus pasūtīja tālāk. Un čekisti palika miera stājā, jo arī viņiem taču bija radinieki, kurus kādā brīdī var nākties operēt. Bet, kad Gunārs pirms slimnīcas bija atnācis pie manis uz katlumāju, kur Pēterburgā strādāju, viņš patiešām izskatījās bāls, tāds kā slimīgs, saguris. Es viņam vēl prasīju: ”Nu kā gadījās, ka tu kļuvi par puķu audzētāju?” Un viņš atbildēja: ”Laikam liktenis man tāds, ar šīm tulpēm…” (Gunārs Astra Ļeņingradā bija ieradies, lai kopā ar dzīvesbiedri Līviju 8. martā tur pārdotu pašu audzētas tulpes. – Aut.)

– Jūs viņu apmeklējāt Marinskas slimnīcā. Vai Astra pats ko sacīja par savām izjūtām?

– Ziniet, var jau būt, ka viņš vienkārši pats sevi uzmundrināja, taču toreiz es viņa uzvedībā neredzēju neko tādu… Viņš bija gandrīz tāds pats kā parasti, ja nu vienīgi bālāks. Jā, arī man, kad saņēmu ziņu par Gunāra nāvi pēc operācijas, pirmā doma bija: čekistu darbs. Es vēl pēc tam gribēju tikties ar ķirurgu Šev­čenko, bet tad man teica, ka viņš aizbraucis, un tad, ka viņa nav… Tā arī netikāmies.

– Bet kā no jums, padomju dzejnieku ģimenē dzimušā, iznāca ”pretpadomju elements”?

– Mani vecāki tomēr bija dzejnieki pēc būtības, pēc aicinājuma. Ne viens, ne otrs nebija ne komjauniešos, ne kompartijā. Radinieki bija represēti abiem. 1926. gadā viņi salaulājās baznīcā. Tas bija ”karojošā ateisma” laiks, kad komjauniešu brigādes pilnā sparā demolēja baznīcas, ar āmuriem dauzīja freskas. Tad lūk, mums mājās skapī vienmēr stāvēja ikonas un Bībele. Kristīja mani 1945. gadā, kad biju jau visai apzinīgā vecumā. Kristīšanu izdarīja pareizticīgo mācītājs, tikai kara beigās atbrīvots no ieslodzījuma. Kā puika es Ļeņingradā dzirdēju, ka baznīcēni lūdzās, lai Dievs viņus atpestī no bezdievju varas. Zināju, ka no Rakstnieku nama pie Gribojedova kanāla 30. gados tika aizvesti arestēti daudzi rakstnieki. Un arī 20. gados arestēja. Mani vienmēr mocīja jautājums: kad tad tas viss sākās? Izrādās, 1918. gadā ar ”sarkano teroru”. Ne ar Staļinu, bet ar Ļeņinu un Trocki!

– Jūsu tēvs Nikolajs Brauns bija vācietis, bet vācieši skaitījās padomju varas ienaidnieki. Kā viņš paglābās?

– Tēva pasi neatceros, bet pieļauju, ka nacionalitātes ailē viņš tomēr bija ierakstījis ”krievs”. Tēvs, protams, zināja, kas var draudēt. Es tālredzīgi nebiju pat mājasgrāmatā ierakstīts. Tikko sākās karš ar Vāciju, tā viņš manu māti, vecomāti un mani nosūtīja evakuācijā. Un pats nekavējoties pieteicās uz fronti. Tēvs bija pareizticīgais, kaut arī viņa senči, kas nāca no Austrijas un Čehijas, bija katoļi.

– Gunārs Astra par pārliecinātu padomju varas pretinieku kļuva soda nometnēs, kur satika daudzus domubiedrus. Iznāk, ka padomju vara, turēdama politieslodzītos vienkopus, pati izglītoja un stiprināja savus ienaidniekus.

– Viņi baidījās, ka mēs ar savām idejām ”saindēsim” citus ”zekus”. Mēs, ”Permā – 36” kopā savāktie, bijām tāda kā Padomju Savienība miniatūrā. Tur bija cilvēki no dažādu tautu nacionālajām kustībām, no vācu pusē karojušajām nacionālajām divīzijām, mežabrāļi. Man laimējās, ka es viņus visus tur vēl satiku. Jau pusmūža cilvēkus, karojušus. Man bija piespriesti 10 gadi, viņiem – 25 gadi. Mūsdienās par šiem ļaudīm varam tikai grāmatās lasīt. Latviešu, lietuviešu, ukraiņu nacionālisti – viņi bija mani draugi. Pēc būtības viņi, pirmkārt, bija karojuši pret lieliniekiem un tikai tad par saviem nacionālajiem ideāliem. Tagad saka: lūk, Rīgā maršē leģionāri… Es viņus pazinu, tāpēc atbildīgi varu sacīt, ka tieši tāda, karojot ar ieročiem rokās, bija bijusi viņu vērtību hierarhija. Ne jau viņi sāka to karu.

– Pret padomju varu Krievijā dažādos laikos cīnījies milzums cilvēku, bet mūsdienās atkal notiek Padomju Savienības cildināšana.

– Neoboļševisms vispār ir šī laikmeta negatīvākā iezīme. Tas cilvēkos gluži vai iedzimst kā ļaundabīga slimība. Visu kategoriju padomju pilsoņu apziņā tas ir tāāā iesists! Bet piņķerīgais vēsturisko secinājumu izdarīšanas process tomēr notiek. Cits jautājums, ka tas notiek nepietiekami, un briesmīgi, ka joprojām atrodas tādi, kas var paziņot, ka ”Ļeņins mūžam dzīvs”. Viņš faktiski joprojām ir valsts priekšgalā – guļ pašā svarīgākajā valsts laukumā! Tā ir kā vudu maģija, kas turklāt darbojas. Joprojām ir komunisti, kas būtu gatavi sacelt dumpi, ja viņu izdomātu no Sarkanā laukuma izvākt. Pagātnes kļūdas viņi ir gatavi uzvelt visiem, tikai ne Ļeņinam un Staļinam. Man vienu draugu, publicistu, kas aizbrauca uz ASV un strādāja radio ”Amerikas Balss”, reiz izsauca raidstacijas priekšniecība un teica: ”Kritizējiet, ko un kā vēlaties, tikai atturieties, lūdzu, lamāt Ļeņinu, jo krieviem tas ir nacionālais varonis…” Tas ir kā tāds globāls lāsts! Arī Izraēlā Ļeņinu un Trocki uzskata par cilvēkiem, kuri bruģējuši ceļu Izraēlas valsts dibināšanai.

– Vai nav paradokss – cilvēki Krievijā interesējas par balto ģenerāļiem Kol­čaku, Deņikinu, pauž viņiem cieņu, bet tajā pašā laikā pielūdz arī Ļeņinu?

– Tas ir intelekta līmeņa jautājums. Antikomunistiski noskaņota ir intelektuālākā cilvēku daļa. Tie, kuri līdz šai dienai nav tikuši par sevi skaidrībā, visticamāk, tādi arī nomirs. Viņi nepateiks ne saviem bērniem, ne mazbērniem, kādus secinājumus par 20. gadsimta Krieviju izdarījuši. Ir bezatbildīgi tā neizvērtēt savu politisko dzīvi. Meli turpinās un galīgi sajauc cilvēkiem galvu. Tas ir kā ar simboliku, kad Krievijas armijā ir gan divgalvainais ērglis, gan sarkanā zvaigzne, kad reizē lieto gan sarkano, gan trīskrāsaino karogu. Un himna!? Lēģerī mūs šitā mūzika katru rītu modināja!

– Kā vērtējat Alekseja Navaļnija piekritēju kustību?

– Atturētos to uztvert kā kustību. Cilvēkiem gan ir vēlme tādu opozīcijas kustību radīt, taču aiz viņa tauta neies. Esmu divas reizes dzirdējis viņu runājam mītiņos Sanktpēterburgā. Cilvēku bija sanācis diezgan daudz. Es dažiem apprasījos: ”Par ko balsosim?” – un saņēmu atbildi: ”Protams, par Putinu, ja jau tāda ir opozīcija!” Navaļnijs mēģina iegūt līderību, balstoties uz tādām liberālisma vērtībām, kas vairākumam krievu ir nepieņemamas. Un tas vēl ir jautājums, kā Navaļnijs izvirzījās. Manuprāt, tāda cilvēka parādīšanās bija nepieciešama diviem trim Maskavas finansistiem. Un tāds cilvēks parādījās. Viņš ir no Maskavas, no valsts valstī. Cilvēkiem maskavieši nepatīk. Manuprāt, Krievija šobrīd ir vēl lielākā politiskajā strupceļā nekā tad, kad vajadzēja balsot vai nu par Jeļcinu, vai Zjuganovu.

– Vai jūs kā bijušais polit­ieslodzītais Krievijā saņemat kādas atlaides, pabalstus?

– Tādas bija un beidzās. Tagad man ir tikai parasta pensionāra atlaides.  Jeļcina laikos, pēc mūsu reabilitācijas, mums izdeva tādas apliecības brūnos vāciņos. Tās deva tiesības bezmaksas braucieniem sabiedriskajā transportā. Pēc pieciem sešiem gadiem tas viss pēkšņi beidzās. Neviens neko nepaskaidroja, kāpēc. Tad mums izdeva apliecības sarkanos vāciņos, kas deva tikai tādas priekšrocības, kādas ir ikvienam pensionāram. Es to apliecību nevienam nerādu, jo no tās tāpat nav nekādas jēgas. Līdz nesenam laikam Sanktpēterburga, ja nemaldos, bija vienīgā Krievijas pilsēta, kas tomēr piešķīra bijušajiem politieslodzītajiem pabalstus komunālo maksājumu apmaksai. Bet nesen saņēmu paziņojumu, ka sakarā ar manas pensijas lielumu man šīs atlaides vairs nepienākas. Neesmu vēl sociālajā nodaļā bijis. Nezinu, kas tur manā pensijā mainījies. Tātad varu sacīt, ka īpašu atlaižu vai privilēģiju man nav.

November 4, 2013 Posted by | 58.pants, gulags, REPRESĒTIE | 2 Comments

   

%d bloggers like this: