gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Maršējām vienā ieslodzīto kolonnā

 Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze.  Viss raksts lasāms LATVIJAS AVĪZĒ

Bijušais padomju soda nometņu politieslodzītais, Sanktpēterburgā pazīstams dzejnieks, publicists un bards Nikolajs Brauns intervijās bieži teic, ka ir nevis ”citādi domājošais”, bet gan ”domājošais”, kas padomju varai šķitis vēl bīstamāk.

Tāds bijis arī Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra, ar kuru Brauns draudzējies gan četrus gadus soda nometnē, gan arī pēc atbrīvošanas. Brauns bija viens no pēdējiem, kas runāja ar Astru, kad viņu 1988. gadā pēc negaidītām veselības problēmām ievietoja slimnīcā Ļeņingradā. Nesen Nikolajs Brauns viesojās Rīgā un piedalījās Okupācijas muzeja rīkotajā Gunāra Astras piemiņas vakarā.

”Bijām vienā formā un maršējām vienā kolonnā. Protams, viņā bija sāpe par Latviju, par tās kultūras likteni. Vēlāk mēs vairākas reizes tikāmies Pēterburgā, bet pēc tam atbraucu no viņa atvadīties Rīgā. Iepazinos ar Gunāru 36. Urālu īpašā režīma zonā, kad mūs visus bija pārveduši, tas ir, etapējuši, no Mordovijas uz Urāliem,” stāsta enerģiskais un runātīgais vīrs. Gunārs Astra nometnē nēsājis līdzi piezīmju bloku un pierakstījis viedokļus, ko politieslodzītie izteikuši savās diskusijās par politiskajiem, vēstures un arī nacionālo attiecību jautājumiem. ”Es pie jums, Nikolaj Nikolajevič vēršos kā pie oficiālas personas,” viņš puspajokam, pusnopietni mēdzis teikt, ”es jums jautāšu, bet jūs atbildiet.”

Dzimis 1938. gadā divu dzejnieku – Nikolaja Brauna un Marijas Komisarovas – ģimenē, desmit savas dzīves gadus, no 1969. līdz 1979. gadam, Nikolajs Brauns pavadīja Mordovijas, Permas un Tomskas apgabalu lēģeros. Valsts drošības komiteja (VDK) viņu arestēja pēc KPFSR kriminālkodeksa 70. panta kā ”īpaši bīstamu valsts noziedznieku”. Braunam tika inkriminēta dalība grupā, kas plānojusi Ļeņina mauzoleja spridzināšanu un atentātu pret PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu. Faktiski viņa aresta pamatā tomēr bija par antikomunistiskām uzskatītu ideju paušana un nelegālas literatūras izplatīšana. Mans sarunu biedrs ir pārliecināts antikomunists, kas uzskata, ka Krievijai vispiemērotāka ir monarhija – tāda kā pirms 1917. gada.

– Ja neskaita apsūdzības Ļeņina mauzoleja spridzināšanā, tad kas reāli bija tas, kas izraisīja jūsu arestu?

N. Brauns: – Nu, to vislabāk būtu pajautāt VDK un PSRS kompartijai. Padomju laikā, ja jautāja, par ko iesēdināja, mēdza atbildēt: ”Nevis par ko, bet pēc kāda panta!” Pēc 1917. gada visi politiskie sēdēja ”ne par ko”. Man inkriminēja pretpadomju dzejoļu un rakstu sacerēšanu. Es izplatīju ne tikai tos, bet arī ”samizdata” (PSRS teritorijā tapusi pretpadomju nelegālā literatūra) un ”tamizdata” (aiz PSRS robežām tapusi pretpadomju literatūra) darbus. Savus dzejoļus pēc tiesneša pieprasījuma 1969. gadā man vajadzēja tiesas zālē deklamēt čekistu auditorijai!

– Par Gunāra Astras nāvi ir vairākas versijas. Pēc vienas, viņš noindēts, pēc citas – Astru novārdzinājis ieslodzījums, un viņš neizturējis emocionālo un fizisko slodzi, kam bija pakļauts pēc atbrīvošanas.

– Kad dzirdēju, ka viņam operēts kaut kāds sirds ”sastrutojums”, biju pārsteigts, jo tādu vainu dzirdēju pirmo reizi mūžā. Pēc tam painteresējos, kas bija šis ķirurgs Ševčenko, kas viņu operēja. Vai viņš varēja būt tāds, kas spētu izpildīt VDK uzdevumu, ja ārstam galvenais tomēr ir Hipokrāta zvērests? Pazīstami ļaudis no mediķu aprindām par Ševčenko kā cilvēku tomēr deva ļoti labas atsauksmes. Kara medicīniskās akadēmijas slimnīca bija pati labākā. Tur strādāja vislabākie ķirurgi. ”Parastajā” Marinskas slimnīcā par Astru vispār neviens nebija licies ne zinis. Mums Mordovijā arī bija ķirurgs. Viņam čekisti mēģināja šo to pavēlēt – viņš viņus pasūtīja tālāk. Un čekisti palika miera stājā, jo arī viņiem taču bija radinieki, kurus kādā brīdī var nākties operēt. Bet, kad Gunārs pirms slimnīcas bija atnācis pie manis uz katlumāju, kur Pēterburgā strādāju, viņš patiešām izskatījās bāls, tāds kā slimīgs, saguris. Es viņam vēl prasīju: ”Nu kā gadījās, ka tu kļuvi par puķu audzētāju?” Un viņš atbildēja: ”Laikam liktenis man tāds, ar šīm tulpēm…” (Gunārs Astra Ļeņingradā bija ieradies, lai kopā ar dzīvesbiedri Līviju 8. martā tur pārdotu pašu audzētas tulpes. – Aut.)

– Jūs viņu apmeklējāt Marinskas slimnīcā. Vai Astra pats ko sacīja par savām izjūtām?

– Ziniet, var jau būt, ka viņš vienkārši pats sevi uzmundrināja, taču toreiz es viņa uzvedībā neredzēju neko tādu… Viņš bija gandrīz tāds pats kā parasti, ja nu vienīgi bālāks. Jā, arī man, kad saņēmu ziņu par Gunāra nāvi pēc operācijas, pirmā doma bija: čekistu darbs. Es vēl pēc tam gribēju tikties ar ķirurgu Šev­čenko, bet tad man teica, ka viņš aizbraucis, un tad, ka viņa nav… Tā arī netikāmies.

– Bet kā no jums, padomju dzejnieku ģimenē dzimušā, iznāca ”pretpadomju elements”?

– Mani vecāki tomēr bija dzejnieki pēc būtības, pēc aicinājuma. Ne viens, ne otrs nebija ne komjauniešos, ne kompartijā. Radinieki bija represēti abiem. 1926. gadā viņi salaulājās baznīcā. Tas bija ”karojošā ateisma” laiks, kad komjauniešu brigādes pilnā sparā demolēja baznīcas, ar āmuriem dauzīja freskas. Tad lūk, mums mājās skapī vienmēr stāvēja ikonas un Bībele. Kristīja mani 1945. gadā, kad biju jau visai apzinīgā vecumā. Kristīšanu izdarīja pareizticīgo mācītājs, tikai kara beigās atbrīvots no ieslodzījuma. Kā puika es Ļeņingradā dzirdēju, ka baznīcēni lūdzās, lai Dievs viņus atpestī no bezdievju varas. Zināju, ka no Rakstnieku nama pie Gribojedova kanāla 30. gados tika aizvesti arestēti daudzi rakstnieki. Un arī 20. gados arestēja. Mani vienmēr mocīja jautājums: kad tad tas viss sākās? Izrādās, 1918. gadā ar ”sarkano teroru”. Ne ar Staļinu, bet ar Ļeņinu un Trocki!

– Jūsu tēvs Nikolajs Brauns bija vācietis, bet vācieši skaitījās padomju varas ienaidnieki. Kā viņš paglābās?

– Tēva pasi neatceros, bet pieļauju, ka nacionalitātes ailē viņš tomēr bija ierakstījis ”krievs”. Tēvs, protams, zināja, kas var draudēt. Es tālredzīgi nebiju pat mājasgrāmatā ierakstīts. Tikko sākās karš ar Vāciju, tā viņš manu māti, vecomāti un mani nosūtīja evakuācijā. Un pats nekavējoties pieteicās uz fronti. Tēvs bija pareizticīgais, kaut arī viņa senči, kas nāca no Austrijas un Čehijas, bija katoļi.

– Gunārs Astra par pārliecinātu padomju varas pretinieku kļuva soda nometnēs, kur satika daudzus domubiedrus. Iznāk, ka padomju vara, turēdama politieslodzītos vienkopus, pati izglītoja un stiprināja savus ienaidniekus.

– Viņi baidījās, ka mēs ar savām idejām ”saindēsim” citus ”zekus”. Mēs, ”Permā – 36” kopā savāktie, bijām tāda kā Padomju Savienība miniatūrā. Tur bija cilvēki no dažādu tautu nacionālajām kustībām, no vācu pusē karojušajām nacionālajām divīzijām, mežabrāļi. Man laimējās, ka es viņus visus tur vēl satiku. Jau pusmūža cilvēkus, karojušus. Man bija piespriesti 10 gadi, viņiem – 25 gadi. Mūsdienās par šiem ļaudīm varam tikai grāmatās lasīt. Latviešu, lietuviešu, ukraiņu nacionālisti – viņi bija mani draugi. Pēc būtības viņi, pirmkārt, bija karojuši pret lieliniekiem un tikai tad par saviem nacionālajiem ideāliem. Tagad saka: lūk, Rīgā maršē leģionāri… Es viņus pazinu, tāpēc atbildīgi varu sacīt, ka tieši tāda, karojot ar ieročiem rokās, bija bijusi viņu vērtību hierarhija. Ne jau viņi sāka to karu.

– Pret padomju varu Krievijā dažādos laikos cīnījies milzums cilvēku, bet mūsdienās atkal notiek Padomju Savienības cildināšana.

– Neoboļševisms vispār ir šī laikmeta negatīvākā iezīme. Tas cilvēkos gluži vai iedzimst kā ļaundabīga slimība. Visu kategoriju padomju pilsoņu apziņā tas ir tāāā iesists! Bet piņķerīgais vēsturisko secinājumu izdarīšanas process tomēr notiek. Cits jautājums, ka tas notiek nepietiekami, un briesmīgi, ka joprojām atrodas tādi, kas var paziņot, ka ”Ļeņins mūžam dzīvs”. Viņš faktiski joprojām ir valsts priekšgalā – guļ pašā svarīgākajā valsts laukumā! Tā ir kā vudu maģija, kas turklāt darbojas. Joprojām ir komunisti, kas būtu gatavi sacelt dumpi, ja viņu izdomātu no Sarkanā laukuma izvākt. Pagātnes kļūdas viņi ir gatavi uzvelt visiem, tikai ne Ļeņinam un Staļinam. Man vienu draugu, publicistu, kas aizbrauca uz ASV un strādāja radio ”Amerikas Balss”, reiz izsauca raidstacijas priekšniecība un teica: ”Kritizējiet, ko un kā vēlaties, tikai atturieties, lūdzu, lamāt Ļeņinu, jo krieviem tas ir nacionālais varonis…” Tas ir kā tāds globāls lāsts! Arī Izraēlā Ļeņinu un Trocki uzskata par cilvēkiem, kuri bruģējuši ceļu Izraēlas valsts dibināšanai.

– Vai nav paradokss – cilvēki Krievijā interesējas par balto ģenerāļiem Kol­čaku, Deņikinu, pauž viņiem cieņu, bet tajā pašā laikā pielūdz arī Ļeņinu?

– Tas ir intelekta līmeņa jautājums. Antikomunistiski noskaņota ir intelektuālākā cilvēku daļa. Tie, kuri līdz šai dienai nav tikuši par sevi skaidrībā, visticamāk, tādi arī nomirs. Viņi nepateiks ne saviem bērniem, ne mazbērniem, kādus secinājumus par 20. gadsimta Krieviju izdarījuši. Ir bezatbildīgi tā neizvērtēt savu politisko dzīvi. Meli turpinās un galīgi sajauc cilvēkiem galvu. Tas ir kā ar simboliku, kad Krievijas armijā ir gan divgalvainais ērglis, gan sarkanā zvaigzne, kad reizē lieto gan sarkano, gan trīskrāsaino karogu. Un himna!? Lēģerī mūs šitā mūzika katru rītu modināja!

– Kā vērtējat Alekseja Navaļnija piekritēju kustību?

– Atturētos to uztvert kā kustību. Cilvēkiem gan ir vēlme tādu opozīcijas kustību radīt, taču aiz viņa tauta neies. Esmu divas reizes dzirdējis viņu runājam mītiņos Sanktpēterburgā. Cilvēku bija sanācis diezgan daudz. Es dažiem apprasījos: ”Par ko balsosim?” – un saņēmu atbildi: ”Protams, par Putinu, ja jau tāda ir opozīcija!” Navaļnijs mēģina iegūt līderību, balstoties uz tādām liberālisma vērtībām, kas vairākumam krievu ir nepieņemamas. Un tas vēl ir jautājums, kā Navaļnijs izvirzījās. Manuprāt, tāda cilvēka parādīšanās bija nepieciešama diviem trim Maskavas finansistiem. Un tāds cilvēks parādījās. Viņš ir no Maskavas, no valsts valstī. Cilvēkiem maskavieši nepatīk. Manuprāt, Krievija šobrīd ir vēl lielākā politiskajā strupceļā nekā tad, kad vajadzēja balsot vai nu par Jeļcinu, vai Zjuganovu.

– Vai jūs kā bijušais polit­ieslodzītais Krievijā saņemat kādas atlaides, pabalstus?

– Tādas bija un beidzās. Tagad man ir tikai parasta pensionāra atlaides.  Jeļcina laikos, pēc mūsu reabilitācijas, mums izdeva tādas apliecības brūnos vāciņos. Tās deva tiesības bezmaksas braucieniem sabiedriskajā transportā. Pēc pieciem sešiem gadiem tas viss pēkšņi beidzās. Neviens neko nepaskaidroja, kāpēc. Tad mums izdeva apliecības sarkanos vāciņos, kas deva tikai tādas priekšrocības, kādas ir ikvienam pensionāram. Es to apliecību nevienam nerādu, jo no tās tāpat nav nekādas jēgas. Līdz nesenam laikam Sanktpēterburga, ja nemaldos, bija vienīgā Krievijas pilsēta, kas tomēr piešķīra bijušajiem politieslodzītajiem pabalstus komunālo maksājumu apmaksai. Bet nesen saņēmu paziņojumu, ka sakarā ar manas pensijas lielumu man šīs atlaides vairs nepienākas. Neesmu vēl sociālajā nodaļā bijis. Nezinu, kas tur manā pensijā mainījies. Tātad varu sacīt, ka īpašu atlaižu vai privilēģiju man nav.

November 4, 2013 - Posted by | 58.pants, gulags, REPRESĒTIE

1 Comment »

  1. […] Intervija ar N.Braunu latviešu valodā šeit. […]

    Pingback by Gunāra Astras piemiņas diena vienoja latviešus un krievus « gulags.lv | November 13, 2013 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: