gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijas lepnuma stāsts: Īsti vīri sapņus nezaudē

Foto: Aivars Vētrājs, ”Kurzemnieks”.  Daina Tāfelberga, laikraksts Kurzemnieks, speciāli Dienai. 2013. gada 12. novembris
Ja jautāsiet Skrundas novada ļaudīm, ar kādiem cilvēkiem var lepoties, tad vairums bez ilgas domāšanas atbildēs: «Ar tādiem cilvēkiem kā mūsu Jānis Blūms.» Sirmajam, gadu un pārdzīvojumu tikpat kā nesaliektajam vīram pēc diviem gadiem būs deviņdesmit. Bet vēl arvien Jānis Blūms ir sabiedriski aktīvs, joprojām dzied Skrundas vīru ansamblī Vecie zēni, rūpējas par komunistiskā genocīda upuru piemiņas muzeju, apkopo vēsturi un raksta savas atmiņas, lai nodotu tautas likteņgaitu vēstījumu nākamajām paaudzēm.Vērtīgo darbu uzskaitījumu var turpināt, tikai tajā nevar ietilpināt karjerismu, jo pēc augstiem amatiem Jānis nekad nav tiecies un visu darījis pašaizliedzīgi. Pērn iesāktajā Skrundas goda pilsoņu grāmatā pašvaldība Jāni Blūmu ierakstījusi kā vienu no trim pirmajiem.

Jānim Blūmam ir arī pieci mazbērni un seši mazmazbērni. Viņa nelielajā dzīvoklī Skrundā istabas vienu sienu aizsedz plaukti ar vēsturiskām grāmatām un literatūras klasiķu darbiem, bet pie otras piekārtas daudzas senas un šo laiku fotogrāfijas, kas liecina, ka dēls, tēvs, vectētiņš un vecvectētiņš Jānis vienā personā ļoti lepojas ar saviem vecākiem, dēliem, mazbērniem un mazmazbērniem.

Ar Latviju sirdī

«Rakstu šo vēstuli, jo vēlos pastāstīt par cilvēku, kurš var būt gan pirmais, gan pēdējais. Stiprs un tīrs it visā. Cilvēks ar jūras acīm un plašu sirdi, kura visstraujāk vienmēr un visur ir situsies Latvijas dēļ. Liels ir Jāņa devums vietējā kultūras dzīvē, represēto piemiņas vagona izveidē un piemiņas glabāšanā, patriotisma veicināšanā, latvietības kā identitātes sargāšanā. Tā gaisma, ko sauc par Latviju, ir dzīva. Dzīva ar visām pļavām, ozolu birzīm, saulrietiem, jūru, upēm un putniem. Tā Latvija ir Jānis. Liels ir viņa devums, bet maz viņš piesauc savu vārdu. Paldies Dievam, ka vēl ir tāds Jānis. Otru tādu neesmu satikusi,» tā vēstulē Latvijas lepnuma projektam šo vīru pieteica skrundeniece Inta Kampara.

Savukārt dziedošie Vecie zēni stāsta, ka sarunās Jānis pats kādreiz atzinis: dzīvē bieži vien nav bijis viegli, īpaši pēc kara. Palīdzējusi pirmās Latvijas brīvvalsts skolā iegūtā dzīvesziņa un vērtības, kas no mazotnes kaldinātas ģimenē.

Pieder bagātība

Jānis pats auga vienkāršā kristīgā ģimenē un agri tika radināts darbā: arī pats pelnīja ģimenei iztiku, strādādams Rīgā par avīžpuiku vai lauku saimniecībā pie onkuļa Vidzemē. Darba mīlestības trūkums šodienas paaudzēs viņam ļoti kremt, tomēr viņš nav zaudējis sapni, ka Latvija atkal kļūs stipra un bagāta valsts.

«Arī mana ģimene piedzīvojusi gan baltas, gan nebaltas dienas, bet es nekad mājās nedzirdēju, ka vecāki kaut vienu sliktu vārdu teiktu par valsti vai valdību. Nevarējām samaksāt īri par trīsistabu dzīvokli, pārgājām uz mazāku un strādājām, lai uzlabotu dzīves apstākļus. Bet nevar salīdzināt to Latviju ar tagadējo, jo atšķiras sabiedrība. Toreiz tauta nebija tik izlutināta,» tā Jānis Blūms skaidro mūsdienu ačgārnības un uzsver, ka, viņaprāt, jāsaprot, ka «50 padomju gados esam pārāk pieradināti slinkot. Vispirms jāatgūstas no morālā pagrimuma».

Kādā intervijā pirms desmit gadiem Jānis teicis, ka «mums pieder vairāk, nekā domājam». Runa nav par materiālajām vērtībām. Ir jāapzinās, kas ir bagātība un kā to pareizi izmantot. Tāpēc sirmais vīrs joprojām iet uz skolām un runā ar jaunatni, ne tikai izglītojot vēstures jautājumos, bet ar savu personību veicinot patriotismu un popularizējot dzīves un darba tikumu. Pašam nezinot, viņš to nesis vēl tālāk par Skrundu.

«Kādā rudens dienā bijām aizbraukuši ciemos pie interesanta cilvēka un pieredzējuša kunga Jāņa Blūma. Kā jau parasti pēc tādu personību satikšanas, mums bija daudz ko padomāt par pamatvērtībām savā dzīvē, par pieredzi, par notikumiem Latvijā,» raksta Saldus puiši Gatis un Haralds fotokluba Es daru mājaslapā.

Lai neaizmirstu

Stāstot par Skrundas Jāni Blūmu, nedrīkst nepieminēt divus nozīmīgus pieminekļus, kuriem viņš bijis idejas līdzautors. Kā parasti – bez savtīga aprēķina. Viens no tiem ir piemineklis Oskaram Kalpakam un viņa vadītajiem Latvijas brīvības cīnītājiem veltītais akmens pilsētas skvērā. Otrs – komunistiskā genocīda upuru piemiņas vieta dzelzceļa stacijā, no kuras 1941. un 1949. gadā izsūtīja tūkstošiem nevainīgu cilvēku no Skrundas un tuvākās apkārtnes. Pirms vairāk nekā 15 gadiem šeit tika atvests vagons, kādos toreiz izveda cilvēkus uz Sibīriju. J. Blūma nopelns ir tajā ierīkotā ekspozīcija, kas stāsta par tautas sāpju ceļu. Velti jautāt, kāpēc viņš uzņēmies tādas rūpes. «Vēsture ir jāmāca, godīgi jāmāca,» tā saka traģiskās vēstures liecību glabātājs Jānis Blūms.

Ar jauniešiem J. Blūms runā arī par atmodu, jo šis ir Latvijas Tautas frontes (LTF) 25. jubilejas gads. Viņš bija vietējās LTF nodaļas dibināšanas iniciators, lai gan apkārtējos ļaudis toreiz vēl nebija īsti iepazinis un nezināja, kam var uzticēties.

Savus dēlus gan viņš jau tad mierīgi un klusi bija audzinājis patriotiski. Vecākais pat dabūjis ciest. Piemēram, ik gadu tēvs ar dēliem Mirušo piemiņas dienā gājis uz Brāļu kapiem. Dēls Pēteris izlūdzies aiziet līdz Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim, bet tur viņu tiem laikiem pretvalstiskajā pasākumā pieķēruši komjaunieši. Sekas neesot bijušas tik smagas kā cita reizē, kad Maija svētkos žurnālistos studējošais puisi ar kursabiedriem obligātā gājiena vietā izvēlējies braucienu pa Ventu un padomju laikā aizliegtu dziesmu dziedāšanu. Tas beidzies ar izslēgšanu no universitātes.

Ko tēvs par to lai saka, ja pats visu mūžu dziedājis, tai skaitā arī savulaik aizliegtas dziesmas? «Man vienmēr paticis dziedāt, tāpat kā teātri spēlēt. Dziesma dod spēku.» Kādreiz Skrundā bija diezgan slavens vīru koris, tam izjūkot, daži aktīvākie dziedātāji (viens no tiem bija J. Blūms) nav varējuši likties mierā. Pirms nepilniem 20 gadiem nolēmuši dibināt ansambli. Visus šos gadus vīru rindās stalti turas Jānis, bez iemesla viņš nav kavējis nevienu mēģinājumu.

Kad Vecie zēni iznāk uz skatuves un sāk dziedāt, ne vienam vien sariešas asaras – viņi ir mūsu lepnums.

November 14, 2013 - Posted by | Patriotisms, piemiņas vietas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: