gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Uzvaras pieminekļa jautājumā Latvijas rokas ir saistītas


Foto - LETA

http://www.la.lv/svesu-vertibu-simbola-maciba-%E2%80%A9/

Ārlietu ministrijas preses sekretārs Kārlis Eihenbaums, reaģējot uz vairāk nekā 10 tūkstošu Latvijas pilsoņu parakstīto iniciatīvu demontēt padomju uzvaras pieminekli Rīgā, Pārdaugavā, norādījis, ka tā rīkoties neļauj 1994. gadā slēgtā Latvijas–Krievijas vienošanās. Tas izraisījis iebildes, ka minētais līgums uz pieminekli nemaz neattiecoties, jo tā neesot apbedījumu vieta. Un ja Latvijas valdība vienpusējā kārtā tomēr nolemtu šo monumentu nojaukt?

Vienošanos starp Latvijas valdību un Krievijas valdību par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parak-
stīja Latvijas Ministru prezidents Valdis Birkavs un Krievijas pirmais vicepremjers Oļegs Soskovecs. Vienošanās stājās spēkā 1995. gada 27. februārī, un viens no tās punktiem arī paredz “memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu (..) saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā”.

Kas uzskatāms par “memoriālu būvi”? Publicētajā vienošanās tekstā šis jēdziens nav definēts. “To var traktēt kā piemiņas objektu kādai personai vai notikumam. Faktiski tā ir jebkura būve, kas veltīta kaut kā piemiņai. “Memoriāla būve” var būt arī tanks uz postamenta,” jēdzienu skaidro Brāļu kapu komitejas vadītājs Eižens Upmanis. Nav tā, ka par memoriālu būvi saucams tikai apbedījums un tad, ja Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Uzvaras pieminekļa nav, to var viens divi nojaukt.

Arī vēsturnieka un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētāja Aināra Lerha skatījumā Pār-
daugavas piemineklis uzskatāms par memoriālu būvi, līdz ar to 1994. gada Latvijas–Krievijas vienošanās uz objektu attiecas. “Pašlaik no starpvalstu līguma un attiecību viedokļa šā pieminekļa nojaukšana nav iespējama,” uzsver Lerhis. Ja nu tas tomēr notiktu, Brāļu kapu komitejas vadītājs Upmanis, kura ziņā ir karos un deportācijās Krievijā bojāgājušo latviešu kapu apzināšana un piemiņas saglabāšana, ir pārliecināts, ka viņa vadītās organizācijas darbs tad tiktu ļoti apgrūtināts vai pat apstātos: “Neatkarīgi no tā, kā mēs attiecīgo pieminekli vērtējam, tā būtu vienpusēja starptautiskā līguma denonsēšana. Demokrātiska valsts bez ļoti būtiska iemesla starptautisku līgumu vienpusēji denonsēt nemēdz. Domāju, ka tādā situācijā Krievijas propagandas mašīna vēl vairāk aktivizētu to sabiedrības daļu, kas te Latvijā uzstājas ar mērķi izjaukt jebkuru sadarbību un sabiedrības samierināšanu. Tāds solis varētu aizkavēt Latvijai piederīgo kapu meklēšanas un labiekārtošanas procesu Krievijā uz nenoteiktu laiku, pat daudziem gadiem.”

“Uzvaras”, “Okupācijas”?


Publicista Andra Sproģa rosinājumu attiecīgo monumentu turpmāk saukt par Okupācijas pieminekli (“LA” 31.10. 2013.) Ainārs Lerhis kvalificē kā vienas privātpersonas viedokli, ko grūti pat komentēt.

Savukārt Eižens Upmanis aizrāda, ka sabiedrībā par ko tādu, protams, var vienoties. Tikai lielākajai Rīgas iedzīvotāju daļai (2011. gadā Rīgā latviešu bija 46,3%) tas vienalga būs “Uzvaras piemineklis”.

Rīgas Pieminekļu aģentūrai ir nodoms nākotnē izvietot pie svarīgākajiem Rīgas monumentiem paskaidrojošas plāksnītes, tāpēc aģentūras Sabiedrisko pieminekļu nodaļas vadītājai Mārītei Šēnbergai jautāju, kāds nosaukums varētu parādīties pie pieminekļa Pār-
daugavā. “Manuprāt, būtu jānosauc vēsturiskais, kāds tam tika dots, tātad “Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”,” viņa spriež. Pēc tam sekotu skaidrojošs teksts. Šēnberga gan norāda, ka nekas netikšot darīts uz savu roku, bet tikai diskusijās ar vēsturniekiem.

Diplomātijas viltība


Ainārs Lerhis aizrāda, ka Krievijas diplomātijai raksturīgi censties starptautiskos līgumus slēgt paketēs, apvienojot dažādus jautājumus. Ja otram parakstītājam ir iebildes pret kādu detaļu, tad uzreiz var paziņot, ka tādā gadījumā atceļama arī pārējo paketes līgumu parakstīšana. Tāda metode acīmredzot lietota arī 1994. gada 30. aprīlī, Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un valdības vadītājam Valdim Birkavam uzturoties Maskavā. Tad parakstīja ne vien attiecīgo vienošanos par Latvijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kas ietvēra pieminekļa jautājumu, bet arī līgumu par Krievijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas teritorijas un vienošanos par Skrundas radiolokācijas stacijas demontāžu. Droši vien politiķi, kas toreiz pieņēma lēmumus, neparedzēja notikumu attīstību nākotnē un neapzinājās, ka ar nelielo detaļu par “memoriālajām būvēm” saista sev rokas. Bet, ja Latvijai kaut kas “nepatiktu”, Krievija varēja arī pasludināt, ka neparakstīs Latvijai vitāli svarīgos līgumus.

Latvijai patiesībā nevēlams ir ne tik daudz piemineklis, cik tas, kas ap to notiek. “Problēmas sākas tad, kad valsts, kuras proponētās vērtības ir atšķirīgas, kultūru un tikpat labi vēstures notikumus sāk interpretēt politiskos un ideoloģiskos nolūkos,” atzīst vēsturnieks. Uzvaras piemineklim te ir liela loma, jo to izmanto “padomju karavīra – atbrīvotāja” tēla spodrināšanai, akcentējot Latviju kā PSRS sastāvdaļu. Tas atšķir šo monumentu no līdzīgiem dažādu laiku un varu atstātiem objektiem Eiropā. Tur tie ir vēstures liecības. Ar Pārdaugavas pieminekli ir citādi. Kā neitrālu vēstures pieminekli to uztvert nevar, jo to joprojām izmanto politiskiem mērķiem, pulcinot ļaudis ar noteiktu ideoloģisku uzstādījumu.

Laiku pa laikam izskanošos aicinājumus pieminekli demontēt Lerhis uzskata par “zināmu provocēšanu”: “Neesmu redzējis nopietnu analīzi par to, kas notiktu, ja šo pieminekli demontētu. Tas nav tikai tā, ka kādam piemineklis nepatīk un tāpēc jānojauc.” Ideja tiek pasviesta, taču jautājums allaž paliek pusratā un neviens aicinātājs konkrēti nepasaka, kā gatavojas attiecīgo situāciju atrisināt. Zināmā mērā tāda metode, kas vispār diezgan raksturīga Latvijas pieminekļu politikai, degradē pašu ideju. Lerhis iesaka koncentrēties nevis uz pieminekļa jaukšanu, bet uz cīņu pret šo “uzvarētāju” ideju Latvijas sabiedrībā. Kā zināms, Baltijas valstis 1945. gadā neatkarību neatguva un 9. maijā svinībām iemesla nav.

1994. gada 30. aprīļa vienošanos nāktos uztvert kā mācību rūpīgāk izvērtēt līgumus, kas skar kultūras, vēstures un izglītības jomas un nāk no Krievijas. Tie var nest atšķirīgas vērtības no mūsu valstī pieņemtajām. “Latvijas gadījumā tādi līgumi jāvērtē arī no sabiedrības integrācijas viedokļa – vai ideja varētu vienot vai šķelt Latvijas sabiedrību,” atgādina Ainārs Lerhis.

Masļenku krusts


Jautājums, cik lielā mērā memoriālo būvju vienošanās burtu un garu ievēro Krievija, protams, ir diskutējams. Aleksandrs Kiršteins interneta vidē jau gadiem uztur jautājumu par piemiņas zīmi 1940. gada 15. jūnija rīta nodevīgajā uzbrukumā nogalinātajiem Latvijas robežsargiem un viņu ģimenes locekļiem Masļenkos. Atmodas laikā 1990. gada 23. augustā entuziastu grupa šādu zīmi ozolkoka krusta veidā Masļenkos patiešām uzstādīja, taču tā paša gada 12. septembrī izrādījās, ka nezināmi ļaundari krustu nocirtuši un sadedzinājuši. 7. Saeimas deputāte no “TB”/LNNK frakcijas Palmīra Lāce 2000. gada augustā gan nosūtīja pieprasījuma vēstuli Krievijas vēstniekam Aleksan-
dram Udaļcovam piemiņas zīmes atjaunošanas sakarā, taču reakcija bija negatīva.

E. Upmanis piekrīt, ka vēsturiski Masļenku notikumu piemiņas iemūžināšana latviešiem ir svarīga, tomēr jebkuram, kurš pie šīs lietas ķersies, vispirms nāksies noskaidrot 1990. gada piemiņas zīmes konkrēto atrašanās vietu; vai tā toreiz bijusi ar kādu saskaņota un vai vispār ir kāda ar to saistīta dokumentācija. Ņemot vērā, cik stihiski šādas akcijas tolaik tika organizētas, var puslīdz droši sacīt, ka nekādas saskaņošanas vai juridiskā pamata nav bijis. Toreiz tā bija PSRS, bet tagad tā ir Krievijas Federācijas teritorija, tātad jautājums par Masļenku piemiņas zīmi būtu jāpēta un jārisina no jauna. “Jautājums ir, kur šos robežsargus 1940. gadā apbedīja. Ja kaut kur Masļenku tuvumā un kapa vieta ir zināma, tad piemiņas zīmi var likt uz viņu kapa vietas. Ja viņi guļ Abrenes kapos, bet viņu kapa vieta nav zināma, tad var rosināt piemiņas zīmes uzstādīšanu kapsētā. Ja kāda iemesla dēļ to nevar izdarīt Abrenes kapos, piemērotas vietas ierādīšana piemiņas vietas ierīkošanai jāpieprasa rajona administrācijai,” reālāko ceļu min Upmanis. Viņš piebilst, ka jebkurā gadījumā Masļenku jautājums būtu rosināms un risināms.

Fakti


No 1994. gada 30. aprīlī noslēgtās “Krievijas Federācijas valdības un Latvijas Republikas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”:

VI sadaļa “Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana”.

No 13. panta: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

No 15. panta: “Vienošanās būs spēkā cik ilgi, kamēr Puses nebūs vienojušās par tās grozīšanu vai izbeigšanu. Vienošanās darbības laikā Puses apņemas atturēties no nesaskaņotas vienpusējas rīcības jautājumos, kurus regulē šī vienošanās.”

Ārzemēs


Līgums netraucēja pārvietot 
”bronzas Aļošu” 


Igaunijas Ārlietu ministrija uzsver, ka Igaunijai nav neviena līguma ar Krieviju, kas attiektos uz apbedījumiem un pieminekļiem. Tāpēc tas nebija šķērslis, lai 2007. gada aprīlī valdība pieņemtu lēmumu pārvietot pieminekli padomju karavīriem, tautā sauktu par bronzas Aļošu, un zem tā atrodošos apbedījumus.

Rīgikogu Ārlietu komitejas vadītājs Marko Mihkelsons uzsver, ka Igaunijai esot līdzīgs līgums kā Latvijai, un tas pavēris ceļu uz padomju armijas izvešanu no Igaunijas 90. gadu sākumā, taču tas neattiecas uz padomju laika pieminekļiem. “Toreiz nebija jautājuma par pieminekļa nojaukšanu, bet gan par zem tā esošo apbedījumu un paša pieminekļa pārvietošanu uz militāro kapsētu, kas atrodas trīs kilometrus no kādreizējās atrašanās vietas. Pārvietošana notika tāpēc, ka piemineklis un apbedījumi atradās nepiemērotā vietā,” atgādināja M. Mihkelsons.

ĢIRTS VIKMANIS

November 14, 2013 - Posted by | Okupācijas sekas, piemiņas vietas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: