gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Apstākļu ķīlnieki ar proletārisku pārliecību

VIESTURS SPRŪDE, LA

Latviešu līdzdalība Krievijas Pilsoņu kara notikumos un padomju totalitārā režīma veidošanā ir jautājums, ko var nosaukt par “neērtu”, jo tas liek aizdomāties par mūsu tautiešu līdzatbildību 20. gadsimta postā, ko saucam par staļinismu, ar visām no tā izejošajām sekām.

Par šo problēmu runāts arī rudenī izdevniecībā “Zvaigzne” iznākušajā grāmatā “Latvieši PSRS varas virsotnēs”. Tajā Jura Goldmaņa redakcijā apkopoti vēsturnieku Vitālija Šaldas, Ērika Jēkabsona, Toma Ķikuta, Jāņa Riekstiņa pētījumi par tematu, kas dots jau grāmatas nosaukumā. Sarunai “LA” redakcijā žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde uzaicināja divus no autoriem – habilitēto vēstures doktoru, agrāko Daugavpils Universitātes Vēstures katedras mācībspēku Vitāliju Šaldu un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieku, Latvijas Universitātes doktorantu Tomu Ķikutu. Vēsturnieki atzīst, ka latvieši bija līdzatbildīgi padomju režīma veidošanā un tā noziegumos 20. – 30. gados, taču viņu loma noteikti nebija izšķirošā. Daudzi no augstus amatus PSRS ieņēmušajiem latviešiem 30. gadu “Lielā terora” apstākļos tika arestēti, spīdzināti un nogalināti. Dažkārt var lasīt un dzirdēt tēzi, ka “tā viņiem arī vajadzēja”, tomēr V. Šalda un T. Ķikuts uzsver: lai arī ne viens vien bija pelnījis sodu, tas, ko ar šiem cilvēkiem izdarīja Staļins un viņa rokaspuiši, nu nekādi nav uzskatāms par taisnu tiesu.

– Katru reizi, kad Latvijas politikā parādās mēģinājumi aprēķināt bilanci vai nu par padomju okupācijas laika zaudējumiem, vai ko līdzīgu, vienmēr parādās pret-argumenti, ka “latvieši paši vainīgi”, jo kas gan esot čeku dibinājis, sarkanās armijas priekšgalā un boļševiku partijas galvgalī stāvējis. Kāda tad latviešu loma toreiz īsti bija?

V. Šalda: – Maskavas latviešu vidū 20. – 30. gados bija visdažādākie cilvēki, ne tikai politiskā elite. Tur bija gan boļševiku funkcionāri, gan mākslinieki, literāti, gan strādnieki un kalpotāji. No apmēram 10 – 15 tūkstošiem Maskavas latviešu kādi divi tūkstoši bija strādnieki. Pārējie – dažādos iestāžu darbos un tamlīdzīgi strādājošie, plus vēl ģimenes locekļi. 20. gadsimta sākumā 8 – 10% latviešu dzīvoja ārpus Latvijas teritorijas. Aizbraukt viņus spieda tas pats, kas mūsdienās – smagie dzīves apstākļi, bezdarbs. Robežas ar Rietumiem tik atklātas kā mūsdienās nebija, tāpēc brauca uz Austrumiem, kaut bija arī tādi, kas nonāca Rietumos. Tātad, ja skatās sociālpolitiskos apstākļus, tad cariskās Krievijas iekārta, nenodrošinot latviešiem piemērotus ap-stākļus tepat uz vietas, spieda viņus meklēt izeju Krievijā.

T. Ķikuts: – Domāju, ka galvenais atslēgvārds latviešu klātbūtnei Krievijā bija Pirmais pasaules karš. 19. gadsimta beigās Krievijā bija aptuveni 115 tūkstoši latviešu, un situācija mums bija līdzīga kā ar igauņiem. No tiem, kas vēlāk kļuva par eliti, vienīgie, kas patiešām jau bija dzimuši Krievijā, bija brāļi Mežlauki. Viņi bija 19. gadsimtā brīvprātīgi izceļojušo pēcteči, bet tas ir atsevišķs gadījums, jo pamatmasa tomēr bija saistīta ar Pirmo pasaules karu. Tie, kas izceļoja 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā, ap 70% dzīvoja laukos. Tā bija zemnieku dzīve, kas ritēja, pakļaujoties direktīvām, kādas tajā brīdī valdīja Krievijā vai PSRS, un šo cilvēku iespēja ko mainīt nebija augstāka kā jebkuram citam vidusmēra krievu zemniekam. Latviešu – pilsētu iedzīvotāju procents pēc Pirmā pasaules kara nedaudz palielinājās, jo pilsētās palika daļa bēgļu un demobilizēto strēlnieku. 20. gadu vidū laukos dzīvojošo procents bija jau 60% no aptuveni 150 tūkstošiem Krievijā dzīvojošo latviešu. Protams, ka ne visi no tiem, kas palika pilsētā, bija piederīgi elitei, kas veidoja padomju režīmu.

– Cik tad latviešu no 150 tūkstošiem procentuāli piederēja elitei? Mēs domājam tos, kam bija vara un politiskā ietekme, kas jau pirms kara darbojās sociāldemokrātos.

V. Šalda: – To neviens neņemsies pateikt. Kas tad ir elites kritērijs? Rakstnieks pieder elitei? Daļa latviešu strēlnieku, ap 10 tūkstoši, atgriezās Latvijā. Krievijā palika vairāki tūkstoši strēlnieku, bet lielākā daļa demobilizējās un kļuva par strādniekiem, kalpotājiem, daļa palika militārajā dienestā. Strēlniekiem bija tā priekšrocība, ka viņiem bija militārā un zināma vispārējā izglītība, daļa jau agrāk bija saistīta ar sociāldemokrātiju. Bēgļu vidū kompakti izdalāmi evakuēto rūpnīcu strādnieki no Rīgas, Daugavpils un citām pilsētām. Starp viņiem bija ļoti liels sociāldemokrātu ietekmē esošo slānis. Nerunājot jau par tādiem kā Jānis Rudzutaks, kurš par dalību 1905. gada revolūcijā jau bija sēdējis Krievijas impērijas cietumos. Lielai to daļai, kam bija iepriekšēja politiskā pieredze Latvijā, pieredze ar 1905. gadu, sadursmēm un asinīm, 1917. gadam sākoties, citas atbildes uz to “ko darīt” praktiski nemaz nebija. Tas pats Rudzutaks – cietumā viņš laiku nebija velti vadījis – mācījās valodas, studēja un pašizglītības ceļā faktiski kļuva par inteliģentu.

– Bet tādās prostaļiniskās grāmatās, kas tagad iznāk Krievijā, tiek apgalvots, ka latvieši bijuši neizglītoti.

– Salīdzinot ar Krievijas iedzīvotāju vispārējo līmeni, ebreju, latviešu, igauņu, poļu izglītības līmenis bija krietni augstāks. Šī izglītība, sociālā un nacionālā apspiestība virzīja mazākumtautības uz revolūcijas ceļu. Tāpēc viņi revolūcijas pirmajā posmā arī bija tik redzami, tāpēc no viņiem arī izauga galvenie darītāji. Vēlāk, 20. gados, padomju iekārta atvēra zemākajiem slāņiem milzīgas izglītības iespējas. Nerunāsim par kvalitāti, bet pie izglītības tie tika, un tad no šīs plašās krievu, baltkrievu un citu masas izauga konkurenti, kas latviešus un citus skaitā pārspēja. Bet sākumā latviešu ietekme bija patiešām liela.

– Vai tā ir taisnība, ka Vladimirs Ļeņins esot vēlējies Rudzutaku par savu mantinieku?

– Ir atsevišķas liecības, ka Ļeņins uzskatījis Rudzutaku par cienīgu būt lielinieku partijas ģenerālsekretāra amatā. Ja viņš par tādu būtu kļuvis, domāju, tāds inteliģents cilvēks ar attiecīgām pilnvarām varētu traucēt totalitārisma attīstībai. Vismaz tādu represiju kā pie Staļina nebūtu. Kaut gan, iespējams, ka arī Rudzutaku “apēstu”, jo iekšējās partijas cīņas jau tāpat notika.

– Kad runā par represijām, mēdz teikt: jūs, latvieši, jau paši tādu stilu iedibinājāt. Un piemin Robertu Eihi.

– To “stilu” iedibināja carisms. Vēl Markss rakstīja, ka Krievijā citādi kā ar pagrīdes un bruņoto cīņu darboties nevar, jo Krievijā nav demokrātijas. Ja Krievijā sociāldemokrātija būtu varējusi darboties vismaz tā kā Vācijā, kur sociāldemokrāti pirms Pirmā pasaules kara parlamentā ieguvu lielāku pārstāvniecību nekā citas partijas… Krievijā evolucionāras attīstības izpratnes revolucionāru vidū būt nevarēja, jo viņi bija iespiesti konspiratīvās organizācijās un darbojās ar tādām pašām metodēm kā slepenpolicija pret viņiem. Un tad ar visu šo superrevolucionāro apziņu viņi nonāca pie varas! Iedomājieties, mēs esam saņēmuši varu un mums kāds sāk traucēt! Mūsu mērķi taču ir tik cēli!

T. Ķikuts: – Latviešu lomu tomēr mālē melnāku, nekā tā ir. Parasti pēc nacionālā principa visus latviešu uzvārdus saliek vienā rindā, it kā viņi darbotos kopā. Bet patiesībā viņi strādāja dažādās institūcijās. Partijas centrālkomitejas politbirojs taču nesastāvēja vien no latviešiem, kaut viņi tur bija. Kāds bija armijā. Eihe bija Rietumsibīrijas novada boļševiku partijas pirmais sekretārs. Protams, ja ņem amatpersonu procentuālo attiecību pret latviešu skaitu, tad īpatsvars ir augsts. Bet, ja sadala to visu pa visdažādākajām dzīves sfērām, tad šī koncentrācija nav liela. Un vēl, par sociāldemokrātijas lomu latviešos. Jā, kopš 1905. gada tā bija liela, bet man šķiet, ka nākamais atslēgas punkts ir 1918. gads. Latvijas teritorija bija vācu okupēta, un latviešu bēgļi un strēlnieki faktiski atradās strupceļā. Kur viņiem bija likties? Ja 1918. gadā situācija Latvijā būtu bijusi citāda, arī latviešu sociāldemokrātija būtu varējusi mainīties. Ir taču redzams, kā pēc tam pārveidojās tie sociāldemokrāti, kas palika Latvijā!

V. Šalda: – Ar 1919. gadu lielinieki savas politikas dēļ ietekmi Latvijā zaudēja, taču tie latviešu sociāldemokrātijas piekritēji, kas palika Krievijā, jau neizjuta, kas Latvijā notika. Nāca tikai propaganda, ka viss bijis pareizi darīts. Bet starp bēgļiem bija daudz tādu, kuri teica, ka labāk atgriezties vācu okupācijā nekā palikt boļševiku trakonamā.

Paņemiet trīs latviešu pulkvežus – Frīdrihu Briedi, Oskaru Kalpaku, Jukumu Vācieti. Tā ir trīs ceļu izvēle. Monarhists Briedis cīnās par “nedalāmo” līdz pēdējam elpas vilcienam; Kalpaks – strēlniekos nedienējis, bet stājas Latvijas valsts dienestā; Vācietis – strēlnieks, “kauls no kaula”, aiziet pie sarkanajiem.

– Grāmatās reizēm uzsver, ka latvieši bijuši čekas vadībā no sākuma, bet pēc tam mērķtiecīgi dzīti ārā, jo viņu ietekme bijusi pārāk liela un viņi darījuši šo iestādi pārāk “latvisku”.

– Mārtiņu Lāci patiešām “aizvāca”. Bet es esmu atradis arhīvā kāda no čekas aizgājuša un saimnieciskā darbā strādājoša cilvēka rakstītu biogrāfiju, kur viņš piezīmē, ka paralēli turpinot darboties čekā.

– Būt par čekistu – tas ir uz mūžu?

– Jā, tā droši vien var teikt. Sākumā latviešu čekistos un sarkanās armijas izlūkdienestā tiešām bija daudz. Bet jau Pilsoņu kara beigās viņu skaits drastiski samazinājās. Vai nu viņi lielākoties aizgāja paši, meklējot mierīgāku darbu, kam es sliecos vairāk ticēt, vai arī viņus tiešām izspieda iekšējās intrigās. Bet jāņem vērā, ka 20. gados valdīja ļoti stipra proletāriskā internacionālisma ideoloģija, un pēc nacionālā principa tā vienkārši vērsties nevarēja. Drīzāk latviešus un citas mazākumtautības dabiskā procesā izstūma jau atkal tā krievu un citu masa, kas “cēlās uz augšu”. Latvieši pārgāja saimnieciskā darbā un turpināja darboties tajā sistēmā. Robertam Eihem labi veicās ar pārtikas sagādi kara laikā, tādēļ viņu arī nosūtīja uz “otro maizes klēti” Rietumsibīriju kolektivizāciju taisīt.

– Bet vai Eihe tur, papildu nāvessodus kontrrevolucionāriem un kulakiem Maskavai pieprasīdams, tomēr nerīkojās pēc savas iniciatīvas?

– Redziet, Eihe arī bija tikai cilvēks. Ir liecības, ka viņš Pilsoņu kara laikā latviešiem ar produktiem palīdzējis, kaut arī tos produktus, protams, bija citiem atņēmis. Tātad, no vienas puses, cilvēcība, no otras, karjerisms, partijas piederība, nepieciešamībapakļauties, draudi paša dzīvībai.

T. Ķikuts: – Nezinu, cik lielā mērā mēs varam runāt par to cilvēku cilvēcību, kas parakstīja nāves spriedumus tūkstošiem. Bet par viņu personīgās dzīves niansēm tiešām grūti spriest, jo mums nav avotu. Tomēr mēs nevaram dzēst viņu vainas, sakot, ka tāda bija Staļina politika.

– Mēs te runājam par šiem latviešiem, kas minēti jūsu grāmatā, bet ārpus Latvijas un Krievijas kāds par viņiem vispār zina? Rietumos arī saka, ka latvieši paši sasmērējušies?

V. Šalda: – Rietumos viņus zina tikai PSRS pētnieki – sovjetologi. Teikt, ka viņiem bija kāds pasaules skanējums? Rietumos tomēr ir civilizētāka pieeja, un nāciju kā tādu tur neapvaino.

T. Ķikuts: – Nopietnā literatūrā tik vienkāršoti šo jautājumu “latvieši paši sasmērējušies” neizvirza.

– Kā jūs domājat, vai jautājumam par Krievijas latviešu darbību ir vieta letonikas pētnieciskajā lokā?

– Domāju, ka jā. Ir divas līnijas. Viena ir šī biogrāfiskā, PSRS politiskā līnija, bet mēs nekad nevarēsim atbildēt uz jautājumu, cik liela bija viņu vaina, jo mums trūkst avotu. Otrā līnija, un tā ir svarīgāka, ir latviešu kopienas Krievijā izvērtējums, viņu dzīve kopumā.

V. Šalda: – Latvieši Austrumos ir latviešu tautas daļa. Tāda pati kā Rietumos. Un, manuprāt, viņiem tiek nodarīta milzīga netaisnība, nedodot tiesības uz dubultpilsonību.

– Kā vērtēt Krievijas latviešu kaitniecisko darbību pret Latvijas Republiku 20. – 30. gados? Spiegošanu? Apvērsuma mēģinājumus?

– Mana pārliecība ir, ka nekādu milzu kaitējumu padomju latvieši Latvijai izdarīt nevarēja. Lielāko daļu aģentu, kas nāca pāri robežai, ātri iesēdināja, jo nebija apstākļu, kas veicinātu viņu darbību. Dzīve starpkaru Latvijā bija daudz labāka nekā PSRS, un tas likvidēja jebkādu iekšēju pamatu komunistiskai darbībai. Tāpēc viņiem nekur nekas neizdevās. 1940. gadā Latvijā ieradās ap 300 Krievijas latviešu komunistu. Viņi bija kāda otrā trešā plāna līmeņa darbinieki.

– Šaldas kungs, jūs kādā vietā grāmatā izsakāt domu, ko var traktēt arī tā, ka latviešu elitei 20. gadsimtā piemitusi īpašība pieslieties “ne tiem” un tādēļ šī elite cietusi smagus zaudējumus.

– Tā es gluži nerakstīju. Kāds ir teicis, ka latvieši vienmēr labi kalpojuši, bet ne tiem kungiem. Taču nevajag vispārināt. Katrā valstī ir “sekmīgie” un “nesekmīgie”. Daļa “nesekmīgo” emigrē. Tā ir uzņēmīgākā un intelektuālākā viņu daļa, kas svešumā arī ko sasniedz. Latvieši, kas pēc Pirmā pasaules un Pilsoņu kara palika Krievijā, nebija paši “nesekmīgākie”. Citos apstākļos viņi varēja atrasties šeit.

T. Ķikuts: – Mēs būtu daudz priecīgāki, ja mums nebūtu jāmeklē latvieši ārpus Latvijas. Diemžēl 19. gadsimts bija migrācijas gadsimts. Valodnieks Pēteris Šmits strādāja par pasniedzēju Vladivostokā, Jānis Endzelīns Harkovā, Jāzeps Vītols Sanktpēterburgā. Un, protams, Pirmais pasaules karš, kas latviešu aizbraukšanai no Latvijas kļuva kritisks.

– Zināmā mērā tas, ka latvieši toreiz aizklīda uz Krieviju, parādīja, ko viņi spēj. Varbūt tas ir mūsu liktenis – ja gribam ko sa-sniegt, tad jābrauc prom?

– 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā latvieši laikam nejutās realizējušies tikai kā rūpnīcu strādnieki. Tāda bezdarba kā mūsdienu izpratnē ar 10 – 15% jau nebija. Tikai tās darba nišas, kas te tika piedāvātas, viņi negribēja. Brauca meklēt labākas.

Uzziņa

Intervijā pieminētie latvieši PSRS varas virsotnēs

Jānis Rudzutaks (1887 – 1938) – latviešu sociāldemokrāts, pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma darbojās padomju arodbiedrībās, bija viens no lielinieku režīma ieviesējiem Vidusāzijā. 20. gados PSRS satiksmes ceļu tautas komisārs, PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks, Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas (VK(b)P CK) Politbiroja loceklis. No 1931. gada PSRS Strādnieku un zemnieku inspekcijas tautas komisārs. Arestēja 1937. gada 24. maijā un apsūdzēja “kontrrevolucionārā trockistiskā darbībā un spiegošanā par labu nacistiskajai Vācijai”. Nošauts Komunarkas masu kapos pie Maskavas 1938. gada 29. jūlijā.

Roberts Eihe (1890 – 1940) – pārtikas komisārs Pētera Stučkas 1919. gada Padomju Latvijā, VK(b)P CK loceklis, CK Politbiroja locekļa kandidāts. PSRS Zemkopības tautas komisārs (1937). 20. – 30. gados faktiski bija Staļina vietvaldis attīstītās zemkopības dēļ svarīgajā Rietumsibīrijas novadā. Izcēlās ar lielu nežēlību represijās pret “kulakiem”, piespiedu pārtikas nodevu ievākšanas un kolektivizācijas laikā. “Lielajā terorā” tika apcietināts, zvēriski spīdzināts un nogalināts Komunarkā 1940. gada 2. februārī.

Brāļi Valērijs, Jānis un Mārtiņš Mežlauki – Harkovā dzīvojošā latvieša izceļotāja, pedagoga Ivana (Jāņa) Mežlauka dēli. Mārtiņš Mežlauks (1895 – 1918) gāja bojā lielinieku cīņās pret baltgvardiem. Valērijs Mežlauks (1893 – 1938) ieņēma dažādus augstus amatus Padomju Ukrainā, pēc tam PSRS dzelzceļa pārvaldes sistēmā; VK(b)P CK loceklis; viens no padomju saimnieciskās plānošanas sistēmas radītājiem, kļuva par PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētāju un PSRS smagās rūpniecības tautas komisāru. Arestēts 1937. gada 1. decembrī apsūdzībās par spiegošanu Vācijas labā un sadarbībā ar “latviešu kontrrevolucionāriem”. Nošauts 1938. gada 29. jūlijā.

Jānis (Ivans) Mežlauks (1891 –1938) pēc iestāšanās lieliniekos 1918. gadā kļuva par Harkovas revolucionārā tribunāla priekšsēdētāju, ieņēma dažādus amatus, tajā skaitā rūpējās par sarkanās armijas apgādi. 20. – 30. gados dažādos saimnieciskos un VK(b)P aparāta amatos; partijas CK loceklis (1926 – 1930); Tautas komisāru padomes vadītāja vietnieks; Vissavienības tautas komisariāta augstskolu komitejas lietu vadītājs (1936./1937.). 1937. gadā Parīzes izstādē bija PSRS paviljona komisārs. Arestēts 1937. gada 2. decembrī. Nošauts 1938. gada 26. aprīlī.

December 4, 2013 - Posted by | grāmatas, PSRS

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: