gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mans karoga stāsts


Ar sarīkojumu „Diena zem sava karoga” Kara muzejā tiks atzīmēta 50. gadadiena stāstam, kad Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta students Bruno Javoišs Rīgas radiotornī uzvilka Latvijas valsts karogu, saņemot padomju tiesas spriedumu par „pretpadomju aģitāciju”. Viņa atmiņu stāsts.

Javoiss_1-media_large

Foto no VDK arhīva

Bruno Javoišs 6.decembris 2013

1959. gada nogalē Eduards Berklavs laikam bija jau arestēts un izsūtīts uz kādu no Krievijas apgabaliem. Bet es to nezināju. Mācījos Sarkanarmijas ielā Rīgas 50. vidusskolas 10.B klasē. No rītiem, tēva dotos rubļus un kapeikas ietaupīdams, braucu uz skolu “pa zaķi”, mīlēju savas klases meiteni, no kuras „zirgastes” vienkārši acis nevarēju atraut, un, no skolas uz mājām Odesas ielā steigdamies, pa ceļam vienmēr iegriezos Centrāltirgū. Tur viena no divām manām vecāmmātēm pārdeva pašaudzētas puķes, un man bija reta izdevība uz viņas ietirgoto grašu rēķina nopirkt kādu karsti kūpošu pončiku ar povidlas pildījumu.

Pamanījāt – Sarkanarmijas iela, Odesas iela, pončiks, povidla? Tas likās tik parasti, ka daudzas ielas, veikali, klubi, veseli pilsētu rajoni, kolhozi un pat lauku ciemati bija „no-, pār- jeb iekristīti” krieviskos vārdos, ka no iestāžu nosaukumiem it kā nemanāmi sāka pazust latviskie uzraksti, ka aizvien lielākā skaitā veikalu, poliklīniku, slimnīcu un uzņēmumu tika nevis piedāvāts, bet tieši un nekaunīgi pieprasīts runāt krieviski. Krievu valodu zināju labi. No bērna kājas pa Maskavas forštates Sadovņikova ielu, dzelzceļa stacijas rajonu un Vecrīgu ar krievu puišeļiem kopā dauzīdamies biju to lieliski apguvis, tā teikt, „ļoti labā sarunu valodas līmenī”. Arī skolā man to patika mācīties. Cik skaisti skanēja Puškina un Ļermontova dzeja! Cik aizraujoši bija lasīt oriģinālvalodā Ļeva Tolstoja „Karu un mieru”, Dostojevska „Idiotu”! Pat garlaicīgās Turgeņeva „Mednieka piezīmes” krieviski nelikās tik neinteresantas. Taču ar krievu „dzīvo” valodu Rīgā kaut kas nebija kārtībā.

Pirmkārt, jau izturēšanās no krievu puses – augstprātīga un latviešu valodu nicinoša. Kad ar mani kāds latviski negribēja runāt, es veikli pārgāju uz krievu mēli un šķita, ka tam tā jābūt. Ja kāda tantiņa, rindu izstāvējusi, nemācēja pajautāt pārdevējai kādu produktu, steidzīgi metos palīgā un tulkoju gan vienai, gan otrai. Dīvaini likās vienīgi tas, ka aizvien biežāk nācās izpalīdzēt tieši latviešiem.

Tad, jau mācījos vidusskolas vienpadsmitā klasē, galvā aizvien skaļāk sāka klauvēt liktenīgais jautājums „kāpēc?” Sākumā vien zemapziņā, bet, jo tālāk, jo vairāk tas iesakņojās apziņā. Māte man stāstīja, ka, mazs būdams, es esot ar tādu lepnumu, iedvesmu un aizrautību dziedājis „Latviets esmu, latviets būšu, latviets mūžam palikšu un par savu tēvu zemi savu galvu nolikšu”, ka apkārtējie, sākumā dungodami pievienojušies, vēlāk pilnā balsī, mani pārspēdami un manī nemaz vairs neklausīdamies, paši dziedājuši. Pat vācu gūstekņi, kas, iz Sadovņikova ielas iežogojuma uz kādu brīdi no sargkareivjiem brīvsolī „atpirkušies”, kaut kādus pašdarinātus sīkumus pret pārtiku iemainīdami, ap mūsu māju snaikstījās, reizēm skandējuši līdz.

Mēs ar brāli bijām laimīgi bērni. Mums nebija vecotēvu, no kuru bardzības būtu bijis jābīstas, toties bija divas ļoti mīlošas vecāsmātes. Mātes māti saucām par Ūju (laikam jau no ūjināšanas bija iegājies), bet tēva māti vienkārši par Omammu. Ūja mums stāstīja pasakas, mācīja dziesmiņas – dzejolīšus un, mīļi un smaidīgi mūsu gaišās galvas glaudīdama pieprasīja runāt „tīrā latviešu valodā”.

Tēva māte, Omamma, mūsu „aptecēšanai” laiku atlicināt laikam sevišķi nevarēja, jo visu laiku likās esam aizņemta, kaut kur steidzās un bieži raudāja. Taču viņas dzīvoklī Odesas ielā bija daudz grāmatu, kuras nu, vidusskolnieks būdams, aizrautīgi lasīju. Drusku gan bija jāuzmanās, jo lielākajā istabā bija ieperinājusies no kaut kādas Krievijas „moļenes” atbraukusī Baškiru ģimene, kas acīgi uzmanīja, ko mēs ar Omammu daram, kur ejam, ko ēdam un, iespējams arī, ko lasam.

Grāmatas bija par, kā Omamma teica, „Latvijas laiku”. No skolā mācītā jau zināju, kas tas ir un ka „to” Latviju nedrīkstēja saukt citādi kā par „buržuāzisko Latviju”. Tur viss esot bijis slikti, toties tagad viss esot labi. Drīz, pavisam drīz, būšot pat vēl labāk! Grāmatās, ko mājās lasīju, gan viss bija otrādi – mums, latviešiem, bija bijusi sava valsts ar latviešu valodu kā vienīgo noteicošo. Esot bijusi sarežģīta, bet bagāta un ar neatkarības izcīnīšanu vaiņagojusies vēsture, bijusi savu valsti un tautu godinoša himna. Pat savs gadsimtiem vecs un Brīvības cīņām cauri iznests un nosargāts karogs esot bijis!

Meklēju no skapjiem, pagultes un pūra lādes dibena un lasīju šīs grāmatas ar aizrautību… līdz uzdūros „Baigajam gadam”. Un tas jau vairs nebija “tāpat vien”! Bija skaidrs, ka viena no pusēm meloja, meloja droši, uzbāzīgi un nekaunīgi. Vai nu meloja manas mājās saglabātās grāmatas jeb pašreizējā vara.

Likās, ka ar katru izlasīto grāmatu acis vērtās redzīgākas, dzirde asāka un uztvere … jā, tā nu gan šaudījās kā svešā ābeļdārzā pieķerts palaidņa puika. Spraugas sētā un suņu rejas ieguva pavisam citu nozīmi. Viss, itin viss vairs neizskatījās pēc skolā iestāstīt mēģinātā, ka „tā tas ir un citādi nemaz nevar būt”. Aizvien vairāk kļuva skaidrs, ka tā vara, kas tagad Latviju pārvaldīja, nav mūsu, latviešu vara. Sāku uzmanīgāk ieklausīties vecāku cilvēku replikās, pats uzvedināju uz diskusijām, atmiņu stāstījumiem, meklēju, pirku, aizņēmos 1920. – 1930. gadu grāmatas un nu tās lasīju ar it kā pavisam citām acīm. Sāku šo tēmu pārrunāt ar dažiem saviem klasesbiedriem. Mums pat nodibinājās tāda kā neliela domubiedru grupiņa.

Runājām par to, ko nu katrs par brīvās Latvijas laikiem zinājām. Līdz nonācām pie domas par skrejlapiņu izplatīšanu, par uzsaukumiem tautai, uzrakstiem uz sienām, par karogu izkāršanu. Taču nesaprotamā kārtā nekas nenotika. Mani klasesbiedri gudri un ar aizrautību sprieda, ka „kaut kas būtu jādara”, bet visi mūsu viens otram izteiktie priekšlikumi nogrima tukšā tērgāšanā un bezgala daudz reižu atkārtotā vārda „vajadzētu” mīklainajā muklājā.

Tad nolēmu rīkoties viens. Vēl nezināju, ko īsti darīšu, bet bija skaidrs – tam būs jābūt kam neparastam, kam tādam, kas šai varai parādīs, ka mēs, latviešu tauta, šo varu negribam. Zināju arī, ka tam „kaut kam” kārtīgi, mērķtiecīgi un cītīgi jāgatavojas. Turklāt neviens cits par to nedrīkstēja zināt, jo „ko zina divi, to zina visa pasaule”.

Uz skolu un no skolas braucot, cauri centram ejot, allaž biju pametis skatu uz augšu – uz Radiotorni. Tas valdonīgi slēja savu spici debesīs pāri pašai Rīgas sirdij, no kuras kā asinsvadi uz visām pusēm izbrauca tramvaji, trolejbusi, autobusi, vilcieni; kur līdzīgi bišustropam sanēja un dūca neskaitāma cilvēku burzma. Nestādos priekšā, ka būtu atradies kāds rīdzinieks jeb iebraucējs, kas šo vienu no mūsu galvaspilsētas lepnumiem kaut reizi nebūtu ar skatienu nomērījis!

Sarkanajos svētkos – 1. maijā – Darbaļaužu solidaritātes dienā, 7. novembrī – tā dēvētās Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas gadadienā un 5.decembrī, kuru līdz 1953. gadam sauca par Staļina Konstitūcijas dienu, vēlāk pārdēvēja Padomju savienības Konstitūcijas dienā – vienmēr tur augšā, pašā pašā spicē, ar mākoņiem saskaroties, plīvoja sarkanais ar zili viļņainu apakšmalu tā saukttais Latvijas PSR karogs. Tas plīvoja pāri visam tam tūkstoš-, desmit- vai pat simttūkstošgalvainajam cilvēku mudžeklim, kas te lejā gāja, skrēja, brauca un rosījās.

Neatceros vairs, kurā brīdī, bet prātā iešāvās doma, ka šis karogs vienkārši jānomaina pret mūsu pašu, īsto Latvijas karogu, un viss vienā acumirklī izmainīsies. Protams, ka sapratu, cik tas muļķīgi. Ar karoga nomaiņu vien Latvijas valsts brīva nekļūs. Maskava tik viegli no sava guvuma neatteiksies! Šīs milzīgās, rupjās rokas stiegrainie pirksti, kas mūsu zemi tik dzelžainā tvērienā sagrābuši, būs jaatlauž ar spēku. Un te bez militārām zināšanām nu nekādi neiztikt. Tātad jāmācās. Jāmācās kara gudrības. Un jāsāk ar mazumiņu.

Vēl vidusskolas pēdējā klasē būdams, nevienam ne mājās, ne skolā par to ne pušplēsta vārda neteikdams, pieteicos DOSAAF organizētos kursos, kas sagatavoja šoferus kara automašīnām. Pats par sevi saprotams, ka tie bija krievu valodā. Bet kas par to! Biju jau izlēmis: šī pati krievu vara bija jāizmanto, lai sagatavotos cīņai ar viņu pašu tad, kad pienāks īstais brīdis. Par to, ka tāds brīdis pienāks, nešaubījos.

Kad gandrīz tūlīt pēc vidusskolas beigšanas mani iesauca armijā, gāju dienēt ar prieku. Pie pirmās izdevības pieteicos jaunāko komandieru kursos, kuri, sakarā ar Kubas krīzi, steidzīgi tika iedibināti pie visām Krievijas impērijas (ak jā, saucās PSRS) militārajām augstskolām. Kad visas šai pākāpē sasniedzamās kara gudrības bija apgūtas un ar daudzām „počjota grāmatām” kabatā šos kursus nobeidzu, mani sagaidīja pārsteigums – izrādījās, ka nu obligāti bija jāstājas partijā un jāparaksta līgums. Līgums par to, ka divdesmit piecus gadus „verno”* kalpošu šai varai un „besprekoslovno”** pildīšu visu, ko tā man liks darīt.

Nekā nebij! Tas nu manos plānos galīgi neietilpa! Garās runās neielaizdamies, pateicu, ka esmu pārdomājis un no virsnieka goda atsakos. Tad man iedeva „strīpiņu” uz uzplečiem un nosūtīja atpakaļ uz to pašu karsapēka daļu, no kuras biju ieradies Maskavā. „No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek!”

Vēl dienot armijā radās izdevība iestāties Rīgas Aviācijas inženieru institūtā. Bija 1963.gads. Uzņemts gan tiku „ar gariem zobiem”. Taujāja, kāpēc neesmu partijā, kāpēc esmu atsacījies no virsnieka karjeras, vai pareizi izprotu dižā Ļeņina mācību. Uz šāda veida jautājumiem biju sagatavojies, tik viegli mani no sliedēm izsist vis nevarēja. „Dižā Ļeņina” darbus biju izstudējis no pirmā līdz „simts pirmajam” sējumam, nepārtraukti sekoju visam, kas notika ideoloģiskajā frontē, bez stomīšanās varēju atreferēt pēdējo partijas kongresu materiālus. Zināju, ka tieši patlaban dienaskārtībā bija „lielajai Ļeņina lietai” uzticīgu nacionālo kadru jautājums. Par mana zināšanu līmeņa cilvēkiem „tajās” aprindās mēdza teikt „horošo podkovannij”***. Jā, „apkalts” biju pamatīgi un mani uzņēma.

Sāku aizrautīgi mācīties un likās, ka viss iet labi. Taču drīz vien nepanesams kļuva pārāk uzmācīgais pārkrievošanas gars, kas šeit valdīja. Pat ēdnīcā bija jākaunas latviski runāt – visi uzreiz atskatījās! Kompartijas vēstures un marksistiskās filosofijas lekcijas kļuva par visīstākām mocībām. Ja vidusskolā, karaskolā un armijā vēl bija kāda mēra sajūta, tad te tās vispār vairs nebija!

Vēstures stundu laikā sāku iebilst, strīdēties, „runāt pretī”. Pieprasīju, lai lektors paskaidro, no kā tieši Jermaks „atbrīvoja Sibīrijas tautas”, ar ko kaukāziešiem zem cariskās Krievijas zābaka dzīve bija labāka nekā Turcijas jūgā, kāpēc netiek īstenoti dižā Ļeņina norādījumi nacionālās politikas jomā, kāpēc nekas netiek darīts, lai Latvijā iegrožotu lielkrievu šovinisma sērgu. Pasniedzējs nebija nekāds uz mutes kritušais, viņš taču droši vien bija „apkalts” vēl daudz labāk par mani. Man pieprasīja pierādījumus. It sevišķi pēdējā jautājumā. Atbildēju, ka pierādījumi nav tālu jāmeklē – armijas ierindā no manis paģērēja, lai kopā ar visiem dziedu „Rosija, Rosija, Rosija – roģina moja”****, te, Latvijā, lai kļūtu par lidotāju, man jāmācās krieviski, veikalos, iestādēs un pat ar milici uz ielas drīz vien būs iespējams sarunāties vienīgi krieviski. Tad partijas vēstures korifejs atbildēja, ka tie esot sarežģīti jautājumi, stundās to iztirzāšanai neesot laika un ka ar mani par šīm tēmām runāšot atsevišķi.

Pēc kāda laika tiešām arī runāja. Mani izsauca partorgs un, acīs skatīdamies, pajautāja tieši bez aplinkiem: „Vai jums te, institūtā, kas nepatīk?” Oi, nē, patika, patika! Uz kādu laiku apklusu – nekādas replikas neizteicu un neko nejautāju. Līdz … Tuvojās PSRS Konstitūcijas diena, piektais decembris. Par to PSKP vēstures lekcijās sāka runāt jau novembra sākumā. Kādā lekcijā izvērsās diskusija par no PSR Savienības brīvprātīgas izstāšanās principu. Teicu, ka mani kā komjaunieti un ļeņinisma teorētiķi (par ko savā puiciskumā sevi tiešām uzskatīju) satrauc tas, ka Latvija pret latviešu tautas gribu tiek „vārda vistiešākā nozīmē” (atceros, ka uzsvēru tieši tā) rusificēta. Pasniedzējs, pašsavaldīšanos zaudējis un no satraukuma pietvīcis, man uzkliedza: „Nu bet kas tad jums to liedz! PSRS konstitūciju neesi lasījis, vai?! Stājieties ārā, ja jau tā tava (viņš pat vairs „nejūsojās”) tauta to tik ļoti grib!”

Iekodu apakšlūpā. Jā, zināju daudzus cilvēkus, kas to ar ilgošanos gaida, bet vai varēju būt pārliecināts, ka tiešām visa mana tauta to grib? Vai drīkstēju runāt visas latviešu nācijas vārdā?

Lūk, tieši šajā brīdī manā acu priekšā visā savā neatkārtojamā diženumā nostājās „mans” Radiotornis. Es uzvilkšu tur Latvijas brīvvalsts karogu! Un tad būs redzams, vai tauta mani atbalstīs jeb nosodīs.

Biju dzirdējis, ka šur tur Kurzemē un Vidzemē kādā baznīcas tornī vai augstākā kokā esot sarkanbaltsarkanais karogs bijis pacelts. Taču tas bija perifērijā, kur par to droši vien parunāja un viss atkal noklusa. Karogs bija jāpaceļ šeit, Rīgas centrā, pašā visu LPSR varas iestāžu acu priekšā! Lai neviens nevar teikt, ka nav redzējis, dzirdējis, ka nav zinājis. Turklāt tas bija jādara ne brīdi vairs nekavējoties! Ja nositīšos, lai mani apglabā Latvijā. Ja karogu pacelt tomēr izdosies, tad vēlāk vienalga tas nāks gaismā, un tad es atklāti un skaļi paskaidrošu, kāpēc to darīju. Ja arestēs, noteikti būs tiesa, un tad celšu gaismā un likšu lietā visu manās grāmatās izlasīto plus visas savas teorētiskās zināšanas, kas pasmeltas no Ļeņina darbiem, PSKP kongresu un plēnumu materiāliem, paskaidrošu, ka šeit, lūk, ir viena republika, kas grib izstāties no „Sojuz ņerušimij respubļik svobodnih”*****. Lai tad viņi rīko tautas nobalsošanu! Lai sarīko referendumu!

Tagad bija jārīkojas ātri, laika vairs nebija daudz. Sāku trenēties vēl intensīvāk nekā to biju darījis līdz šim. Visi pašrūdīšanās paņēmieni – dažādu grūtību pārvarēšana, kailam uz izdedžiem gulēšana un sevis „pārnokausēšana” – jau bija izieti. Nu vajadzēja vēl uzvarēt bailes no augstuma. Izskatīju augstākas ēkas ar balkoniem un tumsā, kad ielu gājēji to nevarēja redzēt, balansēju uz balkonu margām tik ilgi, kamēr galva pārstāja reibt. Tornī to LPSR karogu noteikti vilka kāds augstkāpējs alpīnists. Man bija jābūt vismaz tikpat veiklam kā viņam. Un tagad nāca karoga kārta! Universālveikalā nopirku sarkanu un baltu audumu. Labi daudz. Karogam bija jābūt lielam un tālu no visām pusēm saskatāmam. Savā laikā man patika sekot vecāsmātes šūšanas darbiem, pats biju daudzas reizes mēģinājis. Nu bija laiks visu redzēto un iemanīto likt lietā. Tik lielus auduma gabalus gan nekad nebiju šuvis. Pavediens bieži mezglojās un trūka, audums krokojās. Šuvu pa posmam, jo bija jātver momenti, kad neviena nebija mājās. Līdz beidzot biju ticis tik tālu, ka varēju ķerties pie gludināšanas. Rokas glāstīja patīkami silto drēbi – likās, ka tā apzinās savas misijas lielo nozīmīgumu.

Nu karogs bija gatavs un, zem dubultās rakstāmgalda plātnes ielocīts, gaidīja piektā decembra nakti.

Kad tā pienāca, lēni un apdomīgi, kā svinīgu rituālu pildīdams, paņēmu no plaukta baltu lapu, vairākas reizes pārbraucu tai ar nez’kāpēc mazliet iesvīdušu delnu un uzrakstīju atvadu vēstuli tiem, kas man mīļi. Saturu vairs neatceros. Prātā palikusi beigu daļa, kur lūdzu, ja dzīvs neatgriežos, apglabāt mani Brāļu kapos. Cik jauns, dumjš un nepieredzējis gan toreiz esmu bijis! Kas gan būtu to pieļāvis?! Un vai vispār tur vairs būtu bijis ko glabāt?! Radiotornis taču uz leju paplašinās un dzelzs konstrukciju asās malas pie kritiena no tāda augstuma būtu manu augumiņu pa šķēlītei vien sašķēpelējušas! Eh, būtu man toreiz šīsdienas gudrība un pieredze bijusi, būtu no kāda mīļa krieviņa vateņa pufaiku aizņēmies!

No tēva mājām Sārtes ielā izejot, sejā iesitās ass, griezīgs vējš. Nakts bija stipri salaina. Zemi, smagi mākoņi lēni peldēja pāri Rīgai, reizi pa reizei atsedzot pilna mēness apaļo ripu. Mugurā bija vieglais un izturīgais krievu armijas HB – zaļas, karadienestā ienēsātas, ērtas kokvilnas šaurstulmu bikses ar pār tām pārlaistu tādu pat blūzi. Zilais plīša mētelis, ļekainā ausaine un stulmeņa zābaki nevarēja izraisīt ne mazākās aizdomas. Papildus vēl pāri plecam pārmestajai plānajai mugursomai vajadzēja runāt skaidru valodu – te viens ne visai labi izgulējies šoferītis iet uz savu rīta maiņu. Nevienam milicim pat prātā neienāktu, ka saplakušajā mugursomā nav vis celofānā ietītas brokastu sviestmaizes, bet piecpadsmit – sešpadsmit kvadrātmetrīgs karogs, čiekurveidīga F-1 no īstās praktiski neatšķirama mācību granāta, ko pēc sava karoga uzvilkšanas biju paredzējis piestiprināt torņa smailei un tieva stieplīte, kura bija jāsamudžina starp torņa spices konstrukcijām. Lai meklē, kur sākums, kur beigas!

Vēlā nakts stunda un sals bija ielas kā ar slotu izslaucījuši. Neviena pretīmnācēja līdz pat tiltam! Vecrīgā pie universālveikala stiklotajām durvīm kāds pārītis gan aizvien vēl nespēja šķirties. Tālāk atkal tukšums. Gar milicijas Galvenās pārvaldes ēkas tumstošo gūzmu ejot, pametu skatu uz augšu – uz torņa galotni. Tā, mēnesim te pazūdot, te atkal parādoties, pa brīdim iegaismojās. Spicē jau plīvoja sarkanais karogs. Zināju, ka apakšējā mala ir zila ar baltiem vilnīšiem – LPSR karogam taču ar kādu detaļu bija no tā virs Maskavas Kremļa plandošā jāatšķiras, bet tik tālu to sazīmēt nevarēja. Šai atšķirībai bija jāsimbolizē, ka „sojuz ņerušimij” sastāv no virknes „respubļik svobodnih”, kurām saskaņā ar PSRS konstitūciju ir tiesības jebkurā brīdī „brīvi izstāties no brālīgo republiku saimes”.

Klusi pie sevis nosmaidīju: „ Tad nu rīt parādīsim, ka te, lūk, ir viena republika, kas nepārprotami vēlas šo „brīvlaišanas” iespēju izmantot!” Iedomājos, cik neērti jutīsies mani RIIGVF partorgi, komsorgi un PSKP vēstures pasniedzēji, kad studenti jautās, kas tas par karogu, kas tur pilsētas centrā plīvo.

Gaitu nepalēninādams un vairs uz augšu neskatīdamies nesteidzīgā solī gāju tālāk uz mātes dzīvokli Kr. Barona ielā.  (..)

Cik vien klusi varēdams, atslēdzu durvis un iededzu gaismu. Mana šīsnakts nākšana ne ar ko nedrīkstēja atšķirties no agrākajām. Un tomēr māte bija sadzirdējusi. Laikam jau visām mātēm, kas savus pieaugušos bērnus gaida, miegs ir trausls.

„Vai tu, dēliņ? Vai tu taisies iet projām pavisam?” Uz brīdi sastingu. Tā viņa nekad agrāk nebija jautājusi. Cik vien mierīgi varēdams atbildēju: „Nē, māmuc, es tikai iešu vēl atpakaļ. Atnācu pēc cigaretēm.”

„Nu labi, bet rītu, lūdzams, esi mājās. Cepšu ābolu pankūkas!”

Novilku mēteli, sabāzu blūzi biksēs un kārtīgi apjozu garo, stipro brezenta siksnu. Tai mani būs jānotur pie torņa galotnes masta piesprādzētu. Pārbaudīju sprādzi – jā, viss kārtībā, tā noturētu trīs tādus kā es. Pārāvu kājas. Vieglām, kājai ērti piegulošām tenisa kurpēm bija jānodrošina labu pielāgošanos torņa smailesdaļas, iespējams, visai negaidītām formām. Tur kedu pazoles varēja būt par stīvām un neveiklām. Ar uzspiedienu spalam atvāžamu kabatas nazi ieslidināju kreisajā krūšu kabatā, lai ar labo tas būtu pa rokai un ātri izņemams. Tad nāca galvenais – karogam bija ērti un cieši jāpieguļ krūtīm. Tas, pirmkārt, nedrīkstēja traucēt kāpšanu, otrkārt, tam bija jābūt viegli un slaidi izceļamam un vējā atritināmam. Virves galus ievilku blūzes pogcaurumos. Tad mēteli mugurā, cepuri pāri ausīm, dūraiņus rokās un gatavs biju. Ak jā, vēl granāta! Tā var pagaidām gulēt mēteļa ārkabatā, neba nu ārā kritīs! Pārlaidu ar roku istabas durvīm. Vajadzētu visam gadījumam atvadīties, apskaut, noglāstīt mātei miegā sajukušos matus, apmīļot? Tomēr nē, – ja nu pamostas un sāk iztaujāt!

Atslēgu noliku redzamā vietā uz galda un durvis atstāju neaizslēgtas. Vai tad nu tīri pa šīm pāris stundām, kamēr būšu prom, kāds iekšā nākt gribētājs uzradīsies. Vēlāk pie kratīšanas čekisti prasīs: „Kā jūs, sieviete būdama, nebaidāties gulēt pie vaļējām durvīm?”

Asais vējš bija pierimis, sniegs gurkstēja zem vieglajiem apaviem it kā skaitīdams soļus un uzmundrinādams tos spert ritmā: „Div dū-ji-ņas gai-sā skrē-ja, a-bas skrē-ja …”

Radiotorņa pakājē viss bija mierīgi. Novilku mēteli, tam pa vidu ietupināju cepuri – tā man pie kāpšanas tikai traucēs un, samuņčkulējis, iebāzu tuvākā krūmā. Kad biju piegājis pie vairāku stabu laternu apgaismotā drāšu iežogojuma, pēkšņi atcerējos: „Eh, granāta taču palika mēteļa kabatā!” Jau grasījos griezties atpakaļ, kad nekļūdīgi sajutu, ka uz mani kāds skatās. Tā gadās brīžos, kad visas maņas līdz pēdējai pakāpei sasprindzinātas. Nepagriezis galvu zināju, ka skatiens nāk no kanāla tilta puses.

Lai kas tas skatītājs arī nebūtu, viņam nedrīkstēja rasties iespaids, ka taisos kāpt pāri torņa apžogojumam. Acis drudžaini pārslīdēja visam, kas tuvumā un … pie žoga bija pieslieta slota. Parasta zaraine, ar kurām sētnieki ielu slauka. Ne mirkli nevilcinādamies to satvēru ar abām rokām un sāku cītīgi slaucīt. „Noticēs, jeb nenoticēs?” Nu pavēros arī uz skatītāja pusi. Tas bija vīrietis garā ādas metelī. Ar vienu roku viņš turējās pie tilta margas, otra, kā likās, bija kabatā.

Slaucīju tik cītīgi, ka nejauši uzdūros arī kam šaufelei līdzīgam. Nu gan vairs nevarēja būt nekādu šaubu – te sētnieks steidzas lielajiem svētkiem par godu aptīrīt visu, kas vēl tīrāms. Tā, darbā iekarsis, gandrīz napamanīju, ka bija sācis līt. Ievēroju to tikai tad, kad svešais pacēla sava mēteļa apkakli un lēni, it kā soļus mērīdams, droši vien nomierinājies, aizgāja tālāk.

Lietus bija auksts un nepatīkams. Saskaroties ar zemi, tas momentā pārvērtās ledū.

Smadzenes sāka strādāt paātrinātā tempā: „Tagad taču apledos visas konstrukcijas – dzelzs sijas un spraišļi, pakāpieni!” Lietus manā plānā gan nebija paredzēts. Bet šitāds, visu ar ledu pārklājošs, pilnīgi nē! Nu būs jāizšķiras. Kāpt nozīmē riskēt, ka varu netikt pat līdz torņa vidum. Nekāpt, nozīmētu atlikt karoga pacelšanu uz nenoteiktu laiku. Labi, ka biju paņēmis līdzi pirkstaiņu cimdus. Bez tiem gan noteikti būtu bijis jāgriežas atpakaļ! Vai tie neslīdēs? Kas būs, kad samirks?! Bet varbūt roku siltums neļaus tiem sasalt ragā?

Nē, atlikt vairs nedrīkstēja, bija jāriskē. Žēl, ka granāta ar stiepli palika mēteļa kabatā. Uz krūmu iet nu jau ir par vēlu, jākāpj ar to, kas ir. Paskatījies apkārt un neko aizdomīgu vairs nemanīdams, pieslēju slotu sētai un ātri uzvilku pirkstaiņus. Sakodu zobus un jau pēc pāris sekundēm ar rokām biju ieķēries apžogojuma augšmalā. Berzēdams notrausu no leņķa dzelzs ledus kārtiņu, lai kājas atsperoties neslīd, un, līdzsvaru noturēdams, iešūpojos un lecu. Izdevās! Karājos jau pie torņa pamatsijas. Pievilkos un pārmetos uz nākošo siju. Un atkal nākošo, un nākošo, kamēr biju nonācis līdz pirmajai platformai. Te sākās šauras dzelzs trepes, kas slējās stāvus augšup un nozuda tumsā.

Kāpu, kā pašam likās, veikli un ātri. Posms sekoja posmam, platforma platformai līdz sprauga, kurā gāja trepes, sašaurinājās tiktāl, ka kāpšļiem vairs nebija vietas. Te trepes arī izbeidzās un tālāk bija jākāp pa spraišļiem. Taču arī šī sprauga drīz vien kļuva tik šaura, ka nekas cits neatlika kā līst no šī krātiņa ārā un rāpties tālāk pa ārpusi. Bija palikuši labi ja kādi desmit – piecpadsmit metri, bet tie nu likās gandrīz vai nepārvarami. Lietus gan bija mitējies, bet visas maliņas bija no virspuses pārklātas ar ledus kārtu. Tā neļāva kārtīgi iekrampēties, pirksti slīdēja un paši no sevis gribēja laisties vaļā. Neļāvu. Bija palicis tik maz! Jau varēju saklausīt tur tā LPSR auduma šalkoņu. Kaut mēness no mākoņiem degunu pabāztu! Šajā tumsā pats velns būtu savās pinkās sapinies!

Un te nu nāca pārsteigums, ko nekādi nebiju varējis iedomāties! Visa konstrukcija izbeidzās! Lai kā taustījos, uz augšu gāja vairs tikai gluds, resns, taisns stienis. Bet kur tad kādi rokturi, kādas tapas kur pieturēties, pa kurām līdz smailei nokļūt?! Kā viņš, tas sarkanais kāpējs, tālāk augšā ticis?! Nevar taču būt, ka no lejas kādas palīgierīces būtu sev līdzi stiepis! Nē, kaut kādam risinājumam te bija jābūt!

Novilku labās rokas cimdu un, pūsdams dvašu un ar nagiem skrāpēdams, attīrīju smailes stieņa pamatni. Tad tik ilgi berzu ar piedurkni, līdz tā likās puslīdz sausa esam. Un nu bija laiks slieties kājās. Abām rokām mastu aptvēris, vispirms uzrausos uz ceļiem. Nu likās, ka kustos pārāk lēni, bet zināju, ka te pati vismazākā kļūdīšanās būtu dārgi maksājusi. Cēlos stāvus ļoti uzmanīgi, sekodams lai pēda cieši piegulētu stieņa pamatnei. Tagad jau abas kājas bija iztaisnotas. Stiepos uz pirkstgaliem un … uz augšu paceltā roka sataustīja šķērsstieni. Acis, nu jau pie no lejas nākošās ielu spuldžu atblāzmas pieradušas, skaidri saskatīja – jā, tas tiešām bija šķērsstienis. Un tieši virs tā tas karogs, kurš bija jānomaina, tad arī plivinājās. Vēja gandrīz vai nebija, bet masts šūpojās. Vismaz pa kādiem desmit – piecpadsmit centimetriem. Jeb tā man tikai likās?

Muskuļus drebināja vieglas trīsas, bet jutu, ka spēki vēl nav mani atstājuši. Tos sasprindzinājis, pievilkos šķērsstienim, ar gandrīz necilvēcisku piepūli pārcēlu vienu kāju, tad otru un beidzot „iesēdos” gandrīz kā atzveltnes krēslā.

Nesteidzīgi atsprādzēju siksnas sprādzi, apjozu to mastam un no jauna sasprādzēju. Tad, trīsi griesdams, pievilku klāt sarkanzili viļņaino karogu, atvāzu nazi, pārgriezu auklas un pagumzīju to zem sevis. Varētu jau palaist pa vējam, bet, ja nu tas uzkrīt uz galvas kādam savā postenī iemigušam milicim?! Viņam var ienākt prātā doma pamest skatu uz torņa smaili! Tad?!

Tieši šai brīdī mēness sāka ķepuroties ārā no liela izplūduša mākoņa pinekļiem, un nu jau varēju saskatīt, ko mani pirksti dara. Kārtīgi un pamatīgi mezgloju klāt sava karoga turamauklas, nostiepu to visā augstumā. Un tad … laidu savu karogu no azotes laukā. Tas sākumā pavēdījās te uz vienu, te otru pusi, it kā neticēdams, ka no šaurā sprosta brīvībā izkļuvis, bet tad, līdzīgi burai, piepūtās un atvērās visā savā krāšņumā.

Nu mans darbs bija padarīts. Tur patālāk aiz Vecrīgas mirguļoja Daugava, jūras līcī kāds kuģis signalizēja savu ienākšanu. Cik tālu acis sniedza, visur pletās sīku uguntiņu pilna lielāku un mazāku, baltu un krāsainu spuldžu jūra. Cik tomēr milzīgi liela tā mana Rīga! Uz brīdi radās kārdinājums te pasēdēt ilgāk. Bet bija jākustas, vēl taču tāls ceļš līdz lejai. Ievīkšķīju nomainīto karogu azotē, atsprādzējos un nolaidos uz masta stieņa pamatnes. Vēl neliels sasprindzinājums un biju jau torņa režģu iekšpusē. Te sarullēju, sasēju un cieši piestiprināju vienam spraislim noņemtā karoga vīkšķi.

Atpakaļ lejā kāpt bija vieglāk. Rokas gan nosalušas un pirksti negribēja lāgā klausīt, taču sirds pukstēja priecīgi. Tad jau laikam arī asinis pumpējās ātrāk. Bija noticis brīnums – tiku taču līdz pašai smailes smailei un paliku dzīvs!

Nu karogs varēja līksmi plīvojot sagaidīt rītausmu un daudzos cilvēkus dzelzceļa stacijā, autoostā, pie tramvaju, trolejbusu un autobusu pieturām. 

Un kur tad vēl Centrāltirgus ar saviem daudzajiem tirgotājiem no dažādiem Latvijas nostūriem! Nē, nē, par velti tas kāpiens nebija! Varbūt, ka daudziem tas kaut mazu cerības stariņu dvēselē iespīdinās, varbūt neļaus izdzist ticības uguntiņai.

Apakšā viss likās kluss un mierīgs. Kā mazas vabolītes šurpu turpu aiztecēja pa kādam agrīnam taksometram. Lietus bija pilnīgi mitējies, mākoņi paklīduši kur kurais un pilnais mēness gaiši apspīdēja namu jumtus. Pametu skatu uz augšu. Jā, tur nu viņš plīvoja – liels un lepns, visā platumā un garumā nostiepies. No tālienes baltajai joslai pa vidu noteikti jābūt skaidri saredzamai. Biju to iešuvis stipri platāku par piektdaļu. Nekas, kad būšu ticis no torņa tālāk prom, gan tad arī pats varēšu patīksmināties.

Beztrepju posms beidzās un, piesardzīgi un apdomīgi pārkāpu uz trepēm. Nu lejup laišanās jau likās pavisam viegla. Viena platforma, otra, trešā un tepat jau arī klāt bija tas augstums, kur bija jāpārsviežas uz apžogojuma režģi. Atrados jau lēcienā, kad pēkšņi redzēju, kā no milicijas pārvaldes ēkas durvīm izmetas ārā bariņš vīru ar pistolēm rokās. Pagriezu acis uz kanāla pusi. Arī no krūmu puses un tiltapakšas uz torņa pakāji skrēja pa grupai.

Nu bija skaidrs, ka otram brīnumam – dabūt redzēt savu karogu no malas – notikt nebūs lemts. Atpakaļ tornī rāpties vairs nebija spēka. Ja arī būtu bijis, droši vien viņi to nebūtu pieļāvuši. Jau draudīgi nožvinkstēja pistoļu aizslēgi un rupja balss sauca: „Prigai! Prigai sjuda!”****** Ar pistoles stobru tika norādīta vieta, kur „prigaķ”. Citur jau arī nebija kur! Ja nu vienīgi tajā dzelzs iežogojuma būrī, taču no tā viņi mani vienalga būtu ārā izķeksējuši. Nolecu un instinktīvi aizsedzu seju ar rokām.

Pirmais zvēliens mani notrieca gar zemi. Tālāko atceros miglaini. Nešpetnu lamu vārdu pavadīti sitieni un spērieni bira kā krusa. Sākumā sāpēja, vēlāk vairs ne. Bija tāda sajūta, it kā daudzas rokas tevi stumdītu pretējos virzienos, kādēļ pats paliec uz vietas. Kļuva viegli un labi. Seja bija slapja, un tas reizē karsēja un dzesēja. Mute likās pilna ar kādu lipīgu ķēpu. Brīnījos, kā visu, kas ap mani notiek, tomēr dzirdu un redzu. Kaut kur dziļi smadzenēs stenografēja: „Neviena latviska lamuvārda! Neviena!”

Tad jutu, ka mani velk. Mugura sitās pret akmeņiem. Šoreiz tā kustība bija vienā virzienā – uz lielās ēkas durvīm. Cik savādi, nodomāju, tā tak skudras velk uz savu pūzni lielu ēsmu. Lielu kāpuru. Kādreiz bērnībā varēju pie skudru pūžņa notupēt stundām ilgi, vērodams, cik naski šie mazie kukainīši tiek galā ar par sevi daudz lielākiem medījumiem. Nu pats biju medījuma lomā. Dīvaini – biju bet nejutos! Prātā atausa kādā vēstures stundā skolotāja uz tāfeles uzkārta ilustrācija, kur ēģiptiešu dievi attēloti lieli, bet parastie mirstīgie – kareivji, amatnieki un zemnieki – mazi mazītiņi. Jā, jā, es biju liels, ja jau viņi tik daudzi ap mani nostaipījās! Es laikam būšu dievs un viņi – mani karavīri. „Kam ir vara bruņas, tam ir vara galva … ņemiet un nobučojiet manam ēzelim zem astes …” Pag’, no kurienes tas bija? Ak, jā, no Solovjova „Miera grāvēja” par Hodžu Nasredinu! Es biju miera grāvējs … tāpēc man tagad būs vara galva …

Tālāk bija kāpnes. Mugurkauls skaitīja pakāpienus. Tad lielas, platas durvis uz spoži apgaismotu augstgriestu telpu. Sākumā nožļakstēju uz grīdas, taču drīz vien mani uzrāva augšā un nosēdināja uz krēsla. Un es vēl varēju nosēdēt! Abām rokām iekrampējos sēdekļa sānmalās. Apkārt rosījās kaut kādi tumši stāvi. Kāds pie auss uzstājīgi taujāja pēc „famiļijas”*******. Nē, nē to es jums gan neteikšu. Miniet paši! Mini, mini mīkliņu … Interesanti, ko viņi ar mani darīs tālāk?

Pēkšņi visi sarosījās un pazuda. Uz vietas palika tikai viens miliču pāris. Skaidri saskatīju, ka pie galda sēž divi vīri. Griestu lampas spīdināja viņu ādas jakas un tie izskatījās drīzāk kā lielas sudraba zivis.

„Vai, ko viņi ar jums izdarījuši!” viens no abiem skaidrā latviešu valodā līdzjūtīgi iesaucās. „Mitrofanov (šis vārds līdz pat šai dienai kā dēle slīkonim atmiņai piezīdies – pašam neticas, ka tieši tādā vārdā toreiz tika uzrunāts viens no miličiem), ņemedļenno priņesiķe vodi! Puskai umojetsa čelovek!”******** Kad man blakus nolika bļodu ar ūdeni, sapratu, ka tas „čeloveks” esmu es un ar visu seju ieplaku aukstajā ūdens spogulī. Uzreiz kļuva vieglāk. Vai kādi labi onkuļi! Gan jau arī tas otrais izrādīsies latvietis!

Tā arī bija. Pagaidījis, kamēr apslaukos dvielī, kuru milicis līdzīgi restorāna oficiantam turēja pār rokas dilbu pārmestu, viņš, tas otrais, mierīgi un tēvišķigi apjautājās: „Nu, vai jūties labāk?” Pamāju ar galvu, ka jā.

„Nu, tad jau mēs varēsim arī aprunāties,” viņš mierīgi noteica. „Varbūt sāksim ar to, kāpēc viņi tieši tevi izvēlējās par to kāpēju?”

Man patika, ka viņš nejūsojās, ka skatījās tieši acīs. Brīdi pat likās, ka viņa sejā pavīdēja kas smaidam līdzīgs. Tas, ja bija, bija izteikti iedrošinošs, draudzīgs un nu nekādā ziņā ne ļauns. Taču, kad atbildēju, ka esmu viens, tas, ko biju noturējis par smaidu, no viņa sejas momentā nozuda.

Man neticēja. Neticēja līdz pēdējam. Mūsu „aprunāšanās” beidzās ar it kā bezkaislīgi izteiktu, bet priekš manis stindzinoši aukstu brīdinājumu: „Nekas, gan pie mums jūs visu izstāstīsiet.” Tas „visu” tika uzsvērts ar tādu intonāciju, ka miesai cauri izskrēja šermuļi. Tātad tur „pie mums” bija jābūt kaut kam tādam, kas mani piespiedīs viņiem „izstāstīt visu”! Uz mirkli acu priekšā uzpeldēja fotogrāfijas no „Baigā gada” grāmatas. Bet nu jau viss likās vienalga. „Pie mums” – tas bija KGB pagrabos un nopratināšanās. Tur pavadīju astoņus garus, mūžībai pielīdzināmus mēnešus. Pēc tam sekoja tiesa. Mans nodarījums tika „pienācīgi” novērtēts – piesprieda augstāko, ko pēc 65. panta (pretpadomju aģitācija un propaganda) varēja piespriest – septiņus gadus „stingrā režīmā”. Arī to, ko tas „stingrais režīms” nozīmē, toreiz vēl nezināju. Tagad zinu.

Ak jā, daudz, stipri daudz vēlāk gadījās dzirdēt, ka tas „alpīnists”, kam manu karogu vajadzēja lejā dabūt, esot „po slučaju prazdņika” (svētku gadījumam par godu – krievu val.) bijis pamatīgi „iešvunkojis”. Kamēr viņu atpumpējuši un Radiotornī kāpšanai derīgā kondīcijā atpakaļ iedabūjuši, pagājušas vairākas stundas. Un tā nu „mans” karogs esot noplīvojis līdz pat vienpadsmitiem dienā. Kā patiesībā bija, diemžēl nezinu. Daudz dotu, lai uzzinātu. Ja nu vienīgi sagadās, ka kāds no tiem laikiem vēl kaut ko atceras …

Vārdu „mans” ieliku pēdiņās tāpēc, ka kopš brīža, kad savu karogu no krūtīm brīvi plandīties palaidu, neuzskatīju to vairs par savu vien. Sākot ar šo mirkli tas jau piederēja visiem, kas vien to atpazina.

Frāžu tulkojums no krievu valodas

* verno – uzticīgi
** bezprikoslovno – bez ierunām
*** horošo podkovannij – labi apkalts
**** Rossija, Rossija, Rossija – roģina moja – Krievija, Krievija, Krievija – dzimtene mana
***** Sojuz ņerušimij respubļik svobodnih – Brīvo republiku nesagraujamā savienība
****** Prigai! Prigai sjuda! – Lec, lec šeit!
******* famiļija – uzvārds
******** ņemedļenno priņesiķe vodi! Puskai umojetsa čelovek! – nekavējoties atnesiet ūdeni! Lai cilvēks nomazgājas!

December 6, 2013 - Posted by | nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, represijas, REPRESĒTIE, čeka, čekisti

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: