gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lielinieku laiki Jelgavā

Atrasts http://klab.lv/users/zeit/


Satura rādītājs
Lielinieku laiki Jelgavā
Priekšvārds
Ievads
1918. un 1919. gadu mijā
Padomju režīms
Terors
Terors (fon Kūlberga dienasgrāmatas turpinājums)
Nāves gājiens uz Rīgu
1. pielikums. Jelgavas revolucionārais tribunāls 1919. gadā.
N. Bonvečas atmiņu turpinājums
N. Bonvečas atmiņu beigas
2. pielikums. Notiesāto cilvēku saraksts
Literatūra
Attēli un kartes

Literatūra

2. pielikums. Notiesāto cilvēku saraksts

No Jelgavas uz Rīgu aizsūtīto un tur Jelgavas revolucionārā tribunāla notiesāto cilvēku saraksts, no “Die Rote Fahne”, izdota Rīgā 1919. gada 28. martā, 3. un 4. lpp.

Piezīme: šajā vācu lielinieku laikrakstā atrodams 18. un 19. martā no Jelgavas uz Rīgu lielinieku aizsūtīto cilvēku saraksts ziņas par to tālāku likteni, ko sprieda Jelgavas revolucionārais tribunāls “ārkārtējajā un paplašinātajā sēdē” 1919. gada 20., 21. un 23. martā. Šajā sarakstā atklāti minēti tikai tie, kuri dzīvi sasniedza Rīgu, tātad bez cilvēkiem, kuri piedalījās nāves gājienā, bet gāja bojā tā laikā vai bija spējuši izbēgt. Ir minēts kopējais skaits 284 cilvēku, taču doti tikai 49 vīriešu kārtas ieslodzītie un viena sieviete, kurus tribunāls notiesāja uz nāvi, un 122 vīrieši un sievietes, kuri tika “nosūtīti un koncentrācijas nometni”. Par pārējiem 112 ieslodzītajiem teikts tikai tas, ka viņi tiks “atbrīvoti no ieslodzījuma”, ko dokumentu trūkuma dēļ nevar pārbaudīt.

Aizsūtīto vārdi doti alfabēta secībā katras grupas ietvaros (uz nāvi notiesātie un uz koncentrācijas nometni aizsūtītie). Tā kā vārdi laikrakstā daļēji doti latviešu fonētiskajā rakstībā un tajos arī gadās neprecizitātes, minēto cilvēku identifikācija bieži sagādā grūtības. Vāciešu vārdi, cik to var noteikt, ir doti ar dzimšanas gadu, nodarbošanos un varbūtēju iepriekšēju revolucionārā tribunāla spriedumu iekavās. Sarp uz nāvi notiesātajiem parādās arī latviešu un ebreju (p.p. Hiršs un Īzāks Elkins) izcelsmes cilvēki. Kaut arī uz nāvi notiesāto saraksts liekas pareizs, pārbaudot “uz koncentrācijas nometni aizsūtīto” sarakstu, rodas pretrunas. Daudzi tur minētie cilvēki neapšaubāmi ir nogalināti vēl pēdējās marta dienās Rīgas Centrālcietumā. Ziņas par nāves dienu, ja varēja noteikt, ir dotas iekavās.

1. Jelgavas revolucionārais tribunāls 20., 21. un 23. marta sēdē par dažādiem noziegumiem (pretrevolucionāru darbību, nodevību, spiegošanu un spekulāciju) notiesāja uz nāvi sekojošās 50 personas:

uz nāvi notiesātie

2. Uz koncentrācijas nometni nosūtīti (122 personas):

koncentrācijas nometnē

3. No apcietinājuma izlaisti: 112 personas.

N. Bonvečas atmiņu beigas

Kad es nokļuvu mājās, mani sagaidīja bālas, izbiedētas sejas – manējie jau bija atstājuši visas cerības mani vēl redzēt, pirms pāris stundām vairāki pazīstamie bija vienkārši saķerti uz ielas. Un Landesvērs nāca tuvāk. Ceturtdien (13.3.) runāja, ka cietumnieki tiks vesti uz Rīgu, taču vēlāk to atsauca. Piektdien (14.3.) pēcpusdienā pie manis parādījās Martinas kundze, kura tikko bija aiznesusi Jordāna atvadīšanās vēstuli radiniekiem, vecajiem Krauzēm. Viņu dēls visu laiku bija sēdējis ar mācītāju Vahsmutu vienā kamerā līdzās Jordānam un Šnē, sienā atradās apaļš caurums, pa kuru daudz kas pārceļoja iekšā un ārā, arī šī vēstule (Martinu par 1000 rubļiem palaida brīvībā). Martinas kundzes dēls, apcietinātā brālis, bija burtlicis iespiestuvē, viņš bija dzirdējis apsūdzētāju Markusu runājam par Jordānu: Markuss esot bijis klāt nāves sprieduma izpildīšanas brīdī un ar apbrīnu runājis par Jordānu, viņš esot raiti gājis pie kapa, mierīgi nostājies kapa malā nepamirkšķinot ne aci. Martinas kundze bija pārliecināta, ka viņš ir nošauts. Tā kā Jordānam vienmēr bija ieradums pārvietoties pusskriešus, es arī vairs neticēju, ka viņš ir dzīvs. Es tūlīt pat saģērbos un gāju pie aģentes. Es viņai skaidri un gaiši pateicu, ka man ir pierādījumi, ka Jordāns ir miris, un es viņai vairs neticu. Viņa palika pilnīgi mierīga un pastāvēja uz to, ka viņš ir dzīvs. Es pieprasīju no viņas rakstisku pierādījumu, viņam tikai bija jāuzraksta pāris vārdi par jebko un tās dienas datums, bez paraksta. Viņa apsolīja man sagādāt lapiņu un es gāju mājās. Šīs dienas vakarā (14.3.) cietumā notika masveida nošaušanas. Esmu lasījusi kāda Šnē kamerā ieslodzītā vēstuli par šo dienu: “Mēs šodien visu dienu stāvam pie loga, nekas neiet pie sirds, nervi ir pavisam sasprindzināti – katru mirkli var ienākt pie mums kamerā un vienu vai citu izvest uz nošaušanu – mēs visi esam tam gatavi. Mūsu kamerai tiek vests garām viens paziņa pēc otra, katru reizi mums izlaužas skaļi šņuksti – ak Dievs, kādas bēdas!!” Sestdien visur runāja par nošaušanu, mēs negribējām ticēt – minēja tādus nošautos, kā Vildemaņi, aptiekāra Dučkena (Dutschken) sieva u.c. – tomēr precīzi neviens nezināja. Gandrīz neviens neuzdrošinājās iet laukā. Sievietes pa ielām gāja tikai tinušās lielos lakatos – es tā nemaskējos, tikai sargājos iet pa galvenajām ielām! Sestdien (15.3.) pie manis uzradās aģente, atnesa sveicienus no Jordāna, teica, ka “viņš” esot bijis pie Jordāna, lapiņu viņš tomēr neesot varējis atnest, tā kā tagad arī visi ierēdņi tiekot stipri uzraudzīti un lapiņu varot atrast – viņa runāja tik pārliecinoši, ka man neviļus bija jātic. Svētdien (16.3.) viņa atkal atnāca un teica, ka laikam drīz atbrīvošanas stunda sitīšot arī Jordānam. Tad nāca arī otrdiena (18.3.). Neviens negāja laukā bez neatliekamas vajadzības, visi inteliģencei piederošie, kas parādījās uz ielas, tika arestēti. Mani pārņēma nemiers, pusdivos es skrēju pie aģentes: viņa bija ļoti uztraukta – gribēja bēgt uz Krieviju un jautāja man, kā to var izdarīt. Es jautāju par saviem aizbilstamajiem; viņa sākumā teica, ka viņi jau otrdien (13.3.) ir aizvesti uz Rīgu – tad atkal, ka viņi vēl ir šeit. Es teicu, ka tagad tiešām ir laiks cietumniekus laist vaļā. “Viņi tiks atbrīvoti, ja ne tagad, tad vēlāk Rīgā.” “Arī Šnē?” “Protams, visi, visi, par kuriem ir samaksāts.” Viņa tā centās, ka es beidzot līdz galam sapratu, ka tā ir krāpšana un Jordāns vairs nav dzīvs. Pavisam salauzta es gāju mājās. Tad pēc dažām stundām sākās sarkano bēgšana no Jelgavas un briesmīga šaušana. Kamēr tā rībēja šurp, es stāvēju zem durvīm un klausījos uz cietuma pusi, man visu laiku likās, ka no turienes skan īpaši skaļa šaušana – mēs neko nevarējām darīt, kā tikai lūgties un atkal lūgties, un to es arī darīju kā vēl nekad savā dzīvē, un ko…? Nu jā, Dievs lēma citādi! Tuvu zemē krita šauteņu lodes – bija troksnis un džinkstēšana un tad… Landesvērs bija te.

Es skrēju no mājas uz māju Skolotāju ielā un ziņoju par atbrīvošanu – neviens negribēja man atvērt, viņi vēl domāja, ka sarkanie vēl ir pilsētā un baidījās pašā pēdējā brīdī tikt nogalināti – tomēr es caur atvērto logu uz Jēkaba tilta biju dzirdējusi vācu komandas. Nu mēs skrējām pie tilta. Pirmais jautājums par ieslodzītajiem… Viss tukšs, visi aizvesti – taču viņiem dzinās pakaļ. Lielā šaušana no visām pusēm droši vien bija likusi griezties apkārt automašīnām, kuras bija sūtītas pēc ieslodzītajiem. Otrā rītā (19.3.) bija pirmais gājiens uz cietumu. Mēs atradām to pašu kameru. Jā, tur bija 14 lāvas, gulēja krievu grāmatas, stāvēja zupas pods – hiacintes sīpols, ko bērni bija aiznesuši tēvam svētdienā pēc notiesāšanas – bet vairāk nekā. Mantas: veļa, gultaslietas utt. bija prom. Kad mēs izgājām no cietuma, satikām uz stūra dažus ebrejus, kuri gājienā noteikti bija redzējuši Neilandu, Bušu, baronu Ropu un Jordānu. Mēs gājām uz štābu. Šnē brālis bija iestājies Landesvērā, viņš noteikti palīdzēs! Uz kāpnēm mēs satikām Kr. – viņš pa ceļam uz Rīgu bija lieliniekiem aizbēdzis. Līdz 14. verstij viņš bija gājis kopā ar Šnē un runājis ar viņu par bēgšanu, taču Šnē domāja, ka viņām nekas vairs nedraud, viņs taču jau ir notiesāts un Rīgā droši vien tiks palaists brīvībā, un viņš gribēja dalīties citu liktenī. Vēl Kr. stāstīja, ka Šnē vēl stipri klibojis un uz savainotās kājas bija uzāvis rītakurpi, sākumā viņš bija nesis divus smagus saiņus, bet pēc 6. versts vienu un pēc tam otru aizmetis – viņš bija kļuvis noguris! Tad nāca mokošas dienas, dienas, kad bija jāstāv stundām uz Paprica tilta (Pappritzbrücke) un jāgaida… No šosejas tika vesti līķi, izbēgušie nāca atpakaļ – tika jautāts visiem, daudzi bija redzējuši Šnē, viens pat redzējis viņu pakrītam – šīs mokas, šīs bailes, un pie tam abi viņa bērni guļ ar masalām! Piektdien (21.3.), es domāju, ka tā bija piektdiena, mēs bijām izgājuši un Rīgas šosejas, par spīti sardzes brīdinājumiem – tur mums gandrīz klājās slikti: viens lielinieku bruņu vilciens izbrauca uz priekšu un mēs nokļuvām zem briesmīgas uguns. Kā mēs veseli nokļuvām mājās, man vēl joprojām nav skaidrs. Tilts tika slēgts – arī uz to pusi vairs nedrīkstēja. Vēl daži no apcietinātajiem atgriezās, tie kuri no pārguruma vienkārši bija palikuši guļam – bet Šnē nebija starp viņiem, taču visi viņu bija redzējuši.

Sestdien sākās izrakumi cietuma pagalmā, ko gan nācās uz stundām pārtraukt, jo bruņu vilciens stāvēja četrus kilometrus no pilsētas un to nepārtraukti apšaudīja. Svētdien (23.3.) mēs arī gājām uz cietumu, starp līķiem meklēt Jordānu. Jaunais Martins un es viņu atradām diezgan drīz – mēs viņu pazinām vispirms pēc apģērba, tad arī pēc auguma, galvas veidojuma, matiem utt. – pēc sejas pantiem nevarēja izšķirt. Viņš bija starp tiem dažiem līķiem, kuri nebija sakropļoti un gulēja mierīgi. Trūka tikai apavu, citādi viss bija vietās. Rokas bija sakrustotas, virsū pat bija cimdi no melnās vilnas. Mēs aizgājām uz dārzniecību, dabūjām zaļus zarus un apsedzām ar tiem līķi. Tad bija smags veco Kraužu apciemojums. Viņi bija pilnīgi salauzti un nespēja neko izdarīt. Es pārņēmu vēl pēdējo smago pienākumu – guldīt veco draugu pēdējā mierā. Vispirms es aizgāju pie zārku meistara un izvēlējos vienu no diviem vēl palikušajiem zārkiem. Tas vēl bija jāapsit ar drēbi un nevarēja būt gatavs agrāk kā nākošās dienā pulksten vienos. Arī apbedīšana nevarēja notikt pirms pustrijiem. Ar to bija jāsteidzas, jo nevarēja zināt, vai nebūs jābēg no pilsētas pirms mirušie ir apbedīti. Tad es gāju pie mācītāja. Visgrūtākais bija vēl tas, ka īstenībā nebija neviena, kurš varēja veikt apbedīšanu. Mūs nosūtīja pie kāda armijas garīdznieka, kurš padarīja stāvokli tik bēdīgu, ka bija jānožēlo lūgšanos viņam. Taču kas mums, nabaga bez gana pamestajām aitām, atlika. Beidzot es gāju uz kapsētu un izmeklēju vietu, izvēle jau nebija liela. Nāvīgi nogurusi es beidzot četros atnācu mājās, ēst nevarēju, mieru atrast arī ne – es paņēmu palagu un vēlreiz gāju uz cietuma pagalmu apsegt mirušo. Pa to laiku tika izrakti citi: šie skati, ak, šie skati – briesmīgi, drausmīgi. Divi mirušie man sekoja dienu un nakti, bet kam šeit viņu vārdi un apraksts, – kas tik viņiem bija jāpacieš un jāpanes. Atkal un atkal jājautā, kā cilvēks var citu tā mocīt un vēl atrast tajā prieku!? Es apsedzu mirušo ar palagu un pieliku pirmo sniegpulkstenīti no Šnē dārza kā sveicienu no Skolotāju ielas. Pa to laiku atkal piebrauca bruņu vilciens un skanēja dārdi. Otrā rītā apšaude bija vēl stiprāka nekā iepriekš. Šādos apstākļos apbedīšana arī nevarēja notikt, jo šāviņi krita dzelzceļa tuvumā, arī cietuma un kapsētas tuvumā. Pusvienos beidzot troksnis apklusa un es atkal varēju doties uz cietuma pagalmu iezārkot mirušo. Es gāju viena, jo izgarojumi jau bija kļuvuši ļoti stipri, tā kā visas dienas žilbinoši spīdēja saule un viss pagalms bija viena liela asiņu peļķe. Es arī paņēmu līdzi četrus karavīrus, kuri atradās netālu no cietuma, un gāju iekšā… Tagad viņš bija apguldīts un viņa zārks bija nolikts otrā pagalmā pie visiem citiem daudzajiem zārkiem. Vēl bija pusotras stundas laika līdz bērēm, uz mājām iet nebija vērts, es aizgāju uz dārzniecību un nosēdos tur – tad es arī gāju atpakaļ uz cietumu. Gāja jau arī citi, uzticamie draugi un paziņas, tad garīdznieks, un mēs aizvedām mirušo un Svētā Jāņa kapiem. Tur gaidīja Rādena rotas gājiens: visi bijušie Jordāna skolnieki ar Viktoru Felsko (Viktor Felsko) priekšā. Landesvēristi aiznesa zārku uz kapu. Tā mēs 24. martā pustrijos pēcpusdienā, viņa 40. dzimšanas dienā, guldījām viņu pēdējā mierā.

Tagad pienāca baiļpilnas dienas par Šnē. Ienāca dažādas ziņas, bet nevarēja izdibināt, kas tās atnesa; tā cita starpā tika ziņots, ka Šnē ar diviem citiem izsities uz Majoriem. Mēs cerējām, mēs baiļojāmies, mēs baidījāmies no ļaunākā. Tad 28. nāca viena briesmīga ziņa: kāds kalps no Purmaļiem (Purmal) atnesa no Rīgas 26. marta latviešu laikrakstu un tur bija rakstīts, ka 170 cilvēku vēl nonākuši Rīgā, ka viņi tur trijās sekojošās dienās vēlreiz tikuši tribunāla tiesāti un 50 cilvēkim to starpā visi pašaizsardzības dalībnieki, tikuši notiesāti uz nāvi un Ķeizarmežā nošauti. Šnē arī bija minēts starp 50. Bija arī skaidrs, ka Šnē vairs nav starp dzīvajiem – bija tikai jājautā, kāpēc viņš palika dzīvs, kad viņa nāves spriedums bija jau gatavs, un tad svešumā, bez atvadu vārda no savējiem šķīrās no šīs dzīves? Kāpēc Dievs viņu sūtīja vēl šajā smagajā ciešanu ceļā, vai viņš toreiz vēl nebija gatavs miršanai?

Es saslimu, tad aizbraucu uz Vāciju. Pa to laiku tika ieņemta Rīga un uzzinājām vairāk par Šnē nāvi. Dažas verstis pirms Rīgas viņš bija saļimis un nevarēja tikt tālāk, citi viņu bija atbalstījuši un tomēr nogādājuši Rīgā. Trešdien, 19. sešos no rīta viņi iegāja Rīgā. Šeit viņi varēja viegli aizbēgt, jo milicija pati bija nāvīgi nogurusi. Dažiem tas arī izdevās, kaut arī tas bija grūti, jo visu māju durvis un vārti bija ciet. 20. Kokkājis (Jelgavas uzraugs) gāja pa kamerām un pierakstīja visus vārdus; tad viņš vēlreiz gāja cauri un izsauca daudzus, to vidū Šnē. Viņš, kā arī citi, nenojauta neko sliktu, tikai domāja, ka viņus aizvedīs uz Centrālcietumu. 28. jūlijā Šnē līķis tika atrasts un atpazīts masu kapā starp citiem 70 līķiem, un 30. jūlijā viņš tika guldīts pēdējā mierā Jāņa kapos Jelgavā. Tagad viņi tur dus abi – divi no nebeidzamajiem lielinieku varas upuriem.

Miers viņu pīšļiem, miers arī mums, vēl dzīvojošajiem!

N. Bonvečas atmiņu turpinājums

Otrā rītā (26.2.) mēs atkal bijām agri augšā, atkal braucām pie viņiem, atkal steidzāmies, atkal nosēdāmies viņu tuvumā. Varēja redzēt, kā viņi pie mums turējās, cik pateicīgi bija par to, ka nav pamesti vieni šajā smagajā ceļā. Šoreiz vīrieši beidzot varēja liecināt sev par labu. Skanēja spēcīgi vārdi, lūgumi par maigāku spriedumu. Šnē norādīja uz savu bēdīgajiem dzīves apstākļiem, uz to, ka viņš nav piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bet gan strādājis no rīta līdz vakaram bērnu labā. Visi runāja par sevi, tikai Jordāns runāja par lietu. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es viņu dzirdēju sakām runu. Skaļi un skaidri viņš teica vārdu pēc vārda. Viņš teica: “8. janvārī es stāvēju dārzā muzeja priekšā un redzēju, kā strādniekiem no ugunsdzēsēju depo (Spritzenhaus) dalīja šautenes – viņiem bija jāpārņem pilsētas apsardzība. Es aizgāju pie muzeja darbinieka un teicu: “Ja tas skar pilsētas drošību, arī man tur ir jābūt.” Taču viņš atbildēja: “Jūs nesaprotat latviešu valodu un tāpēc jūs nepieņems.” Strādnieki lieliski pildīja savus uzdevumus un bija jaunās varas mīlēti. Bet mēs? … mēs, kas līdz šim darījām to pašu, mēs, kas pēc darba pilnām dienām ziedojām savu nakts mieru sabiedrības labumam, mēs tiekam notiesāti nāvei un cietumam. Par ko? Šeit pie vainas ir tikai nolādētais nacionālais naids.” Runātāju ar zvanu piesauca pie kārtības. Jordāns vaicāja, vai drīkst turpināt. “Lūdzu,” teica tiesnesis un pierakstīja kaut ko, es jutu: Jordānam beigas. Jordāns turpināja: “Tad aizmirstiet veco, ļaujiet uzaust taisnīguma saulei (runātājs atkal tika saukts pie kārtības), attaisnojiet mūs, nenolemiet mūs nāvei un cietumam un jūs redzēsiet – mēs ar savu darbu vēl nesīsim daudz labuma.” “Vai esat beidzis?” asi jautāja tiesnesis. Jordāns teica: “Jā,” un varēja sēsties. Kungi silti un pateicīgi spieda Jordāna roku. Bija pusdienas pārtraukums kā iepriekšējā dienā; šoreiz bērni paši pasniedza tēvam ēdamo. Mēs devām Jordānam saini ar veļu, bet viņš to neņēma, viņš laikam domāja, ka veļa viņam vairs nebūs vajadzīga. Noskaņojums kļuva vēl drūmāks. Tad nāca apsūdzētāja Markusa kārta. Kā āmura sitieni skanēja vārdi, pie katra vārda viņš vēl sita ar dūri uz galda, un visa apsūdzība īstenībā bija tā, ka apsūdzētie piederēja inteliģencei, ka viņi bija “buržuji”. Markuss teica: “…kaut arī Šnē nebija policijas priekšnieks, kurš organizēja pašaizsardzību, tomēr tā sacēlās pret strādniekiem.” Un tomēr šie buržuji bija tieši tādi paši strādnieki, kuri vaiga sviedros pelnīja savu maizi. Briesmīgi skanēja apsūdzības, īpaši tiem, kuri latviešu valodu neprata. Es atceros, ka visu laiku bailīgi skatījos uz apsūdzētajiem – viņi sēdēja sabrukuši, padevušies, zaudējuši dūšu, es arī zinu, ka visas apsūdzības laikā es klusi lūdzos, lai Dievs šiem vārdiem neļauj piepildīties.

Pēc apsūdzības nāca aizstāvības kārta, tā bija spīdoša, bet tiesneši neieklausījās, viņi žāvājās, ņirgājās, skricelēja ar saviem zīmuļiem. Tad viņi gāja apspriesties. Apspriešanās turpinājās divas ar pusi stundas un šajā laikā tika lemts par 36 cilvēku dzīvību un nāvi, t.i. spriedums visiem bija jau gatavs un visa sēde bija tikai tīra izrāde. Vēlāk es dzirdēju, ka gan Jordānam, gan arī Šnē jau 24. bija atzīme par nāves sodu, bet Šnē tā tikusi vēlāk nosvītrota. Mokoši, nebeidzami mokoši pagāja šīs divas ar pusi stundas, varēja just – tagad, tagad nāks pats briesmīgākais, ko tik ilgi gaidījām. Aizstāvji pa to laiku gāja pie apsūdzētajiem un runāja ar viņiem, teica, ka tie, kuri notiesāti nāvei varēs rīt satikt savus tuviniekus. Arī kāds mierinājums! Sargi bija kļuvuši noguruši un pielaidīgi, mēs tagad brīvi devām zīmes, mēs viņiem čukstējām, t.i. bez skaņas, tikai ar lūpām, ka spriedumam jābūt bargam, tomēr viņiem nav jābaidās: tas netiks izpildīts. Viens no aizstāvjiem arī saprata mūs un skumji grozīja galvu. Mēs teicām, ka par viņiem ir samaksāts, ka viss būs labi. Saspringuši, ar baiļu pilnām acīm viņi skatījās uz mums – viņi tik ļoti gribēja mums ticēt un tomēr cerība bija tik maza. Pārrunas beidzās. Vēlāk aizstāvis mums teica, ka Šmits un tiesnesis pa labi bijuši par trim nāviniekiem, tiesnesis pa kreisi stūgalvīgi prasīja vismaz sešus upurus. Tad sūtīja pēc Markusa uz redakciju, un pēc tam visi svinīgi nāca atpakaļ un tika nolasīts spriedums. Visi piecēlās. Es saspiedu Doras roku, un es zinu, ka spiedu to tik stipri, ka mēs bijām gatavas kliegt no sāpēm – mēs laikam gribējām ar šīm fiziskajām sāpēm iemidzināt dvēseles sāpes. Es sakopoju visus spēkus, es sasprindzināju visus savus muskuļus un nervus, tagad nāca pedējā daļa. Baronam Jūliusam Ropam, Neilandam, Bušam, diviem brāļiem Kleinbergiem un Jordānam tika piespriests nāvessods. Es paskatījos uz Jordānu – viņš smējās savus apjukušos smieklus. Tad Šnē apvija viņam rokas un viņu noskūpstīja – nekad es šo brīdi neaizmirsīšu. Šnē kā ar Dieva brīnumu saņema trīs gadus spaidu darbos. Tad spriedumu pārtulkoja krieviski un tad paziņoja, ka viss uz nāvi notiesāto un to, kuri notiesāti uz desmit gadiem, manta tiek atsavināta par labu valstij. Tad mums lika iziet. Vēlreiz es pacēlu acis, tur stāvēja Jordāns un skatījās uz mums. Es sveicienā vēlreiz pacēlu roku, viņš arī pacēla roku pēdējam sveicienam. Kad mēs izgājām, mēs kā iepriekšējā dienā nostājāmies pie pretējās mājas, lai viņus vēlreiz ieraudzītu (tad mana gaišā mēteļa dēļ viņi mani tumsā pazina un man pamāja). Šodien bija citādi: ar skaļiem kliedzieniem pāris sarkangvardi izskrēja laukā un attīrīja ielu – mums bija jāiet tālāk. Mēs ieskrējām Vaļņu ielā, no tālienes noskatījāmies uz gājienu. Kad cietumnieki bija aizvesti, mēs gājām atpakaļ amatnieku biedrībā. Stūrī, kur viņi bija sēdējuši stāvēja tukšs zupas pods un viens no groziem. Mēs skumjas gājām mājup – man vēl bija jāiet pie aģentes. Es piezvanīju pie viņas un piedāvāju vēl 2000 rubļu, ja viņa varēs novilcināt sprieduma izpildi. Viņa diezgan mierīgi atbildēja, ka Jordāns arī par 500 rubļiem netiks nošauts, taču viņa gribot vēl ar “viņu” runāt, vai par vēl lielāku summu viņš vēl kaut ko Jordānam palīdzēs. Nedaudz nomierinājusies es gāju uz mājām, tomēr es šajā naktī negulēju – mani vajāja mežonīgas domas.

Otrā dienā, 27. februārī, tuvinieki drīkstēja apmeklēt uz nāvi notiesātos. Priekšpusdienā aizgāja abi vecie Krauzes. Es visu dienu cīnījos ar sevi par to, vai man iet vai ne. Manējie negribēja mani laist, jo es jau biju piesaistījusi varas iestāžu uzmanību. Taču ap četriem mani apņēma tāds nemiers, ka es aizskrēju uz cietumu. Par brīnumu uzraugs mani ielaida. Jordāns bija tik pateicīgs, tik priecīgs, ka es esmu atnākusi, ka kāds par viņu domā. Viņš bija tik brīnišķīgi mierīgs. “Paldies Dievam, ka Šnē nav notiesāts uz nāvi, varbūt es esmu ar viņu samainījies – viņam tomēr ir bērni un es – nu es esmu tikai vecpuisis.” Tad viņš teica, tik daudzi esot šajā karā krituši, kāpēc arī viņš ne? Kad es viņam teicu, ka domāju, ka viņa runa viņam ir kaitējusi, viņš teica: “Ak nē, un ja arī tā, man nav žēl, ka es to no visas sirds pateicu.” Pēc tam viņš teica, ka rūgti nožēlo to, ka savā dzīvē tik maz darījis cietumnieku labā, jo viņš šajās 16 apcietinājuma dienās smagi cietis. Es pieliecos uz priekšu: “Mēs par jums samaksājām, jūs netiksiet nošauts.” “Un citi?” “Par citiem arī ir ticis samaksāts.” Uz mirkli viņa seju iestarojās prieks, tad viņš atkal kļuva ļoti nopietns. “Lai kas arī notiks, mēs visam esam gatavi – mēs atradām Jauno Derību, un tā paceļ mūsu garu.” Tad viņš jautāja par skolu, par kolēģiem. “Pasakiet viņiem visiem, ka smagi izjūtu, ka neviens no viņiem nav atnācis pamāt ardievas, īpaši man trūkst Šl.” “Viņi nevarēja atnākt.” “Bet jūs, jūs varējāt atnākt, redzat, mēs jūs augstu vērtējām – vispār mēs esam bezgalīgi pateicīgi jums, mēs nevaram jums atlīdzināt, tikai cerēt, ka jums par to dzīvē labi klāsies. Jūs runājāt kā īsts advokāts. Par jūsu runu mūs visi apsveic.” “Jā, un palīdzēt tā neko nespēja.” “Ak, nāves spriedumi jau bija gatavi un viņi nemaz neklausījās līdzi.” Sardze skubināja iet. Tagad viņš gribēja atdot divas atslēgas no muzeja un vienu darbu par muzeju, kuru viņš bija uzrakstījis pēdējās divās nedēļās. Man jau tas bija rokā, kad nāca Kokkājis (cietumsargs) un abus man atņēma. Tad Jordāns sūtīja vienu sargu uz kameru pēc vēstulēm, kuras viņam biju rakstījusi es, bet arī tās es nesaņēmu. Jordāns prasīja, lai tās tūlīt pat saplēš, bet viņi to nedarīja. “Nu pietiks,” teica Kokkājis, “un runājiet latviski vai krieviski (mēs līdz šim bijām runājuši vāciski)”. Jordāns teica, lai es no sirds visus draugus sveicinu, un kad mēs atvadījāmies, sāka raudāt.

Vakarā pusdeviņos viņš tika nošauts, un mēs, mēs domājām, ka viņš vēl ir starp dzīvajiem un smaksājām vakarā pēc viņa nāves 1000 rubļu aģentei. “Viņš” bija apsolījis par lielāku summu Jordānam sagādāt papīrus bēgšanai, arī labāku apiešanos un ēdienu. Trīs līdz četras reizes nedēļā viņa nodeva sveicienus no Jordāna, teica, ka viņam jāsagādā īstā pajumte, kad viņš tiks uzreiz atlaists, taču viņš jāaizved uz māju bez kalpiem. No politiskās nodaļas viņu netraucēs, jo viņiem ir paziņots par viņa atlaišanu, tomēr tautas vidū terors tiks uzturēts.

Tagad pie Šnē. Trešdien, 5. martā, mēs drīkstējām viņu apmeklēt – mēs skaitījām dienas, stundas. Tad bija ilgotā trešdiena, kurā mēs atkal varējām redzēt tos, kuri vēl bija dzīvi, un ne tikai atkal redzēt, bet arī parunāt. Uzņemšana bija no diviem līdz trijiem; mēs gājām jau vienos. Lielā pūlī cilvēki grūstījās pie vārtiem, bija arī tādi, kuri nesa zupu un veļu vēl nenotiesātajiem. Citi stāvēja tālāk gaidīja… Vārti atvērās un slēdzās – veļu un zupu ņēma līdzi. Pulkstenis bija divi, bija pustrīs un mūsu kārta nekādi nepienāca – un tomēr mūsējo vēl bija tik daudz, tik nebiedzami daudz. Mums bija jāsatiek un jāparunā ar visiem pusstundas laikā. Tad beidzot atvērās vārti un parādījās Kokkājis visā savā diženumā un pārbaudīja caurgājējus. “Pie kā jūs? Ejiet cauri! Ejiet cauri!” un beidzot viss bars bija cietuma pagalmā. Es biju beigās – tad nāca mana kārta. “Pie kā jūs gribat?” “Pie Šnē!” “Atpakaļ, pie viņa jau ir atnākuši,” un dārdot manā priekšā aizcirtās vārti. Vēl viena vilšanās piedzīvota, atkal veltīgi bija prieki! Tomēr kāds cits bija aizgājis! Es apsēdos līdzās postenim un gaidīju. Pa to laiku citi gāja pretī savam priekam. Tie, kuri bija izspiedušies pirmie, bija nonākuši pie lieliem vārtiem, tur režģa stieņiem bija 15 centimetru atstarpe, un varēja stāvēt tieši cietumnieku priekšā, režģa šķirti, bet vietas bija tikai kādiem septiņiem cilvēkiem rindā, un pārējie tika sūtīti pie cita režģa… Tur viss bija citādi: dubults režģis ar diezgan mazām atstarpēm tā, ka cauri varētu izbāzt cigareti, un tik tālu, tik bezgalīgi tālu stāvēja cietumnieki, ka saprasties varēja tikai kliedzot – un tā bija gaidītā atkalredzēšanās, ko ļaudis visu nedēļu ar prieku gaidīja! Asaras bija cietumnieku un viņu tuvinieku acīs – tas bija sliktāk kā neredzēties vispār! Visi kliedza cits pār citu – knapi varēja kaut ko saprast. Pagāja 20 minūtes, un visi atkal tika izdzīti. Tagad nāca atpakaļ Dora un bērni ar visiem labumiem: viņi nebija varējuši neko nodot, un viņš bija tik izsalcis, tik bezgalīgi izsalcis!

Ļaudis izklīda – es palūdzu Dorai grozu un paliku stāvam. Tad atvērās vārti, Kokkājis iznāca laukā un ar savu zobenu mūs aizdzina. Drīz pēc tam atkal atvērās vārti, un izlaida sieviešu grupu – daudz pazīstamu izmocītu seju – viņas tika pārvestas uz cietumu Upes ielā, Kokkājis gāja līdzi – tagad atkal bija cerība. Visi aizgāja, es paliku. Dora arī palika, lai redzētu, kas man sanāks. Kad viss bija mierīgi, es zvanīju pie vārtiem, vārtu sargs atvēra, es lūdzos, lai mani ielaiž, es viņam teicu, ka es esmu vienīgā, kura netika iekšā, es lūgtin lūdzos, es saucu viņu vismīļākajos vārdos, kuru krievu valodā ir tik daudz, beidzot es viņam kaut ko iedevu rokā – tad viņš teica: “Pagaidiet.” Pēc kāda laika nāca Kokkāja palīgs. Es atkal ilgi tirgojos ar viņu. “Nē!” un “Nē!” skanēja pretī. Es biju neatlaidīga, beidzot iespiedu palīgam saujā vēl divus dārgi pirktos cigārus. “Labi, ejiet,” viņš teica, “bet, ja nāks “načaļņiks”, būs slikti.” Es vīriem no prieka metos ap kaklu un tagad – uz priekšu! Dora nāca līdzi. Tagad mēs stāvējām liela režģa priekšā. Viens no sargiem aizgāja pasaukt Šnē. Gaitenī dobji atskanēja ātrie lielie soļi, kas mums bija tik pazīstami, un tad viņš parādījās aiz stūra, tā paša stūra, aiz kura 27. ātrā solī iznāca Jordāns. Ar atplestām rokām, starodams no prieka, viņš nāca mums pretī. “Nē, ka jūs vēl tomēr esat atnākušas, un es jau kļuvu tik nomākts, tik nospiests; – visu nedēļu es priecājos par šīs dienas tuvošanos, skaitīju stundas, sev visu tūkstoš un tūkstoš reižu iztēlojies – un tad šī vilšanās!… Bet nē, bērni, tagad stāstiet visu, visu. Sakiet, ko jūs izdarījāt, lai mani izpestītu no nāves, kad mans spriedums jau bija gatavs? Ak, es taču jau no visiem biju atvadījies, nevarēju cerēt jūs vēlreiz redzēt… bet bērni, vai viņi jau ir prom?” Un viņš bēra jautājumu pēc jautājuma. Runāja un runāja, tomēr pateicis bija tik maz un bija aizmirsis svarīgāko. Es paliecos uz priekšu: “Vai zināt, Šnē, Jordāns nav nošauts, viņš ir dzīvs.” “Bērni, neticiet šādām baumām, viņš ir miris: es pats redzēju kā ceturtdien pusdeviņos viņš tika izvests laukā, dzirdēju komandas, šāvienus, visus viņa nāves sīkumus man pastāstīja, G. bija racis viņam kapu – ak, kad visas šausmas būs pāri, un es būšu mājās, es visu jums izstāstīšu – tagad ne!” “Vai jūs atvadījāties no Jordāna?” “Jā.” “Ko viņš teica?” “Es nevaru… ne tagad.” Tagad mēs izvilkām atnesto un izbāzām cauri režģim. Cik patīkami ir dāvināt! – man vienmēr ir paticis citus apdāvināt, tas ir zināms egoisms, pašam šajā gadījumā ir priecīga sajūta – taču es neatceros redzējusi vēl kādreiz tādu prieku, kā Šnē šajā dienā – pat sargi smējās par viņu. Kā skolas zēns viņs sabāza pilnas kabatas un pie tam sirsnīgi smējās. Tad nāca zupas pods, bet, ak vai, tas negāja cauri restēm. Skumji viņš skatījās uz labo biezo zupu, taču, ak brīnums, sargs izvilka no kabatas lielu atslēgu un atvēra durvis režģī, un zupa tika cauri. “Tagad pietiks, ejiet prom!” Mēs paspiedām rokas, un tā otrā pusē nokļuva nauda un pie mums saritināta vēstule. Vēl viens skatiens, sveiciens, un Šnē gāja ar labumiem prom. Pēdējie vārdi bija: “Tagad es visu nedēļu domāšu par nākošo trešdienu, tikai neaizmirstiet!” Mēs gājām laukā, pa kreisi un labi tencinot un spiežot saujās naudu. Dora bija noslēpusi vēstuļu rituli cimdā un izņēmusi sešus rubļus, lai iedotu vārtu sargam. Ar prieku sirdīs mēs devāmies prom. Kad mēs nonācām līdz stūrim, Dora nometa grozu, nobālējusi atbalstījās pret sienu un iekliedzās: “Mans Dievs, mans Dievs!” “Kas ir?” “Es viņam atdevu vēstules naudas vietā…” Nauda bija cimdā, un Šnē vēstule bija lielinieku rokās. Nāves sods draudēja par katru papīra strēmeli. Es atstāju Doru stāvam un steidzos atpakaļ, pēc brīža viņa man sekoja. Tas ātri jānokārto, pirms nāk otra sardze. Es zvanīju… Paldies Dievam, atvēra tas pats sargs. “Dodiet man vēstuli,” es izdvesu un spiedu viņam rokā lielāku naudaszīmi. Viņš velnišķīgi iesmējās: “Nu, nu, vēl jau neesmu par to ziņojis,” un lēni izvilka no kabatas rituli. Es saķēru viņa roku un spiedu pateicībā. Jā, atkal par mata tiesu…

Un tagad pati vēstule mājniekiem: aprakstīta lapiņa. Pirmais par 24., tribunāla priekšvakaru – atvadīšanās no bērniem un no mums, uzticamajiem. Viņš īsos vārdos aprakstīja 16 šausmīgās apcietinājuma dienas: badu un kaitēkļus – pastāvīgo apstākļus, tikai seši pazīstamie starp 14 zagļiem un salašņām. Ak, vēstule skanēja šausmīgi sērīgi! Dievs, dari iespējamu, lai cilvēks, kurš raksta šādus vārdus, vēl dzīvotu. Tad otra vēstule dienasgrāmatas formā: jau priecīgāka, cerīgāka. Ak, viņam bija tik daudz iegribu un vajadzību: to viņam vajadzēja atnest un šo. Jā, daudz mēs viņam devām un maz viņš saņēma. Šīs dienas vakarā (5.3.) es atkal gāju pie aģentes un teicu teicu, ka neticu, ka Jordāns ir dzīvs. Viņa palika pie tā, ka viņš ir dzīvs un drīz tiks izlaists brīvībā. Pa to laiku notikumi skrēja tālāk, nāca arvien noteiktākas ziņas, ka “baltie” nākot atpakaļ. Arestu kļuva vairāk. Aniju P. un citus politiskā nodaļa apcietināja, kad viņi nodeva savējiem ēdienu. Mani radinieki arvien vairāk baiļojās par mani – atkal nāca trešdiena (12.3.). Manējie lūdzās, lai es neeju uz cietumu. Es neteicu ne “jā”, ne “nē” un tomēr gāju – man bija jāiet, iekšēja balss mani dzina uz turieni, tieši tāpat, kā toreiz Jordāna nāves dienā – un bija labi, ka es aizgāju, tā bija pēdējā reize, kad es redzēju Šnē. Mēs ar Doru gribējām iet diezgan vēlu un ļaut pāriet lielajai drūzmai. Šnē kundze ar bērniem bija aizgājuši diezgan agri un šoreiz arī nonākuši pie lielā režģa. Kā viņš priecājās atkal redzēt bērnus! Cērtot malku cietuma pagalmā viņš bija ļauni savainojis kāju, un tā tagad bija stipri uzpampusi. Atbalstījis savainoto kāju pret režģi viņš stāvēja saliecies uz priekšu, katrā rokā turot vienu bērnu un pļāpāja ar viņiem par savu dārzu, par vistām, par trušiem; mazie viņam stāstīja par skolu, un viņš klausījās un klausījās un negribēja viņus laist prom. Garas 40 minūtes tēvs un bērni priecājās viens par otru – tā bija pēdējā tikšanās šajā saulē. No rīta bija iznācis stingrs rīkojums: tagad apmeklēt cietumnieku drīkstēja tikai viens cilvēks – ēdienu nedrīkstēja nodot personiski, par katru naudas un vēstuļu nodošanu draudēja tūlītēja nošaušana bez tiesas utt. Šo neskaitāmas reizes cietuma priekšā nolasīja mums, tāpat kā ieslodzītajiem cilvēkiem. No nākošās trešdienas tam visam bija jāstājas spēkā, šodien vēl tika pasludināta žēlastība. Liktenis lēma citādi: nākošajā trešdienā (19.3.) Dora un es netraucētas izgājām cauri visām cietuma telpām – nebija vairs slēgtu režģu un vārtu, bet nebija arī ieslodzīto, kuri jau bija tālu uz Rīgas šosejas – vai nu jau miruši, vai skatījās nāvei acīs.

Taču es novirzos no tēmas. Bērni nāca laukā starojoši un nevarēja beigt stāstīt par savu tēti. Pakāpeniski visi bija iegājuši un atkal iznākuši – palikām tikai mēs, T…s jaunkundze un T… kundze. Tagad arī mēs gājām iekšā. Dorai un man atkal sākās tirgošanās: “Jūs gribat pie Šnē, pie viņa jau ir bijuši, kāpēc jūs neejat visi kopā, ieslodzīto nevar saukt divreiz.” “Jā, vai zināt,” es teicu “es nāku no darba un tam tiek dota priekšroka, arī agrāk nevarēju atnākt, un ka citi mani negaidīja – tā nav mana vaina – vai man par savu centību darbā būtu jātiek sodītai.” “Nu, nu, nerunājiet tik daudz, šodien ir pēdējā reizi, jūs dzirdējāt jauno rīkojumu.” Tagad mūs ielaida. Izsauca Šnē. Šoreiz viņš nāca no kreisās puses, viņam bija jauna kamera – liela ar 14 lāvām, krāsni iekšā, tā ka viņi varēja cept kartupeļus un sildīt zupu. Šnē stāstīja, ka tagad dzīvo ļoti omulīgi, visi pazīstami cilvēki, viņi daudz lasot, pļāpājot un daloties ar visiem guvumiem. Viņš izskatījās slikti, kāja bija stipri uztūkusi un radīja lielas sāpes. Ēdienu viņš bija saņēmis no bērniem – es viņam iedevu vēl pusi rupjmaizes un podiņu ar kausētiem taukiem, ko viņam ļoti garšoja. Mēs nevarējām pārmīt prātīgu vārdu, uzraugs klīda ap mums kā kaķis ap karstu putru. Par “balto” uzbrukumu Šnē jau bija uzzinājis – viņi tur orientējās labāk par mums. “Kas notiks ar jums visiem, kad “baltie” atnāks?” es čukstēju Šnē. Viņš paraustīja plecus. Par jauno rīkojumu viņš arī bija dzirdējis. “Es jūs neredzēšu nākošajā trešdienā, žēl, taču vēstulīti uzrakstīsiet, vai ne, sīki un precīzi visu, un nododiet to man caur T. kundzi, viņa jau zina, kā to darīt.” Uzraugs mūs steidzināja. Vēl viens sirsnīgs rokas spiediens – pateicīgs skatiens un tad viņš bija prom, aiz stūra – savainoto kāju velkot līdzi. Bija jau vēls, pāri pieciem. Mēs gājām ar abām T. uz mājām; pie tam bija jautra noskaņa – es nezinu, kas tas bija – mēs cēlām brīnišķīgus nākotnes plānus, Tīlingas (Tiling) jaunkundze vēl teica: “Tagad, kad mēs savējos dabūsim mājās, mēs cepsim pīrāgus utt.” Kad es domāju par šo vakaru, nevaru saprast mūsu noskaņojumu, vai tas bija tāpēc, ka ieslodzītie tagad jutās labāk, ka viņi paši bija priecīgāki un cerīgāki – es to nevaru saprast.

1. pielikums. Nora Bonveča-Adelheima: Jelgavas revolucionārais tribunāls 1919. gadā.

(Piezīme: Atmiņas par savu kolēģu Ēvalda Jordāna un Gerharda Šnē arestu, apcietinājumu un nāvi atstājusī autore dzīvoja viņiem Jelgavā kaimiņos – Skolotāju ielā 5. Visdrīzāk viņa tās sarakstīja 1919. gadā uzturoties Kēnigsbergā, vēl pirms viņa tur 1920. gada 15. aprīlī apprecēja Rēvelē dzimušo juristu Georgu Adelheimu (1884.-1952.). Saviļņojošās tā laika atmiņas šeit dotas bez saīsinājumiem160.)

160 Par autori sk. 69. piezīmi.

Sestdien, 8. februārī, es kā parasti biju aizgājusi pie Šnē. Mans noskaņojums tajā vakarā bija īpaši nospiests, arī Šnē bija noraizējies: pašaizsardzības dalībnieku aresti kļuva pēdējā laikā biežāki, un bija skaidrs – nepaies dažas dienas, kad mūsu Skolotāju ielas kungus piemeklēs tāds pats liktenis. Bet ko darīt, bēgšana izslēgta – tātad nogaidīt un visu atstāt Dieva ziņā. Pulksten 8 es aizgāju un sirsnīgi atvadījos kā parasti pēdējā laikā, jo nevarēja zināt, vai tā nav pēdējā reize!!! Katrā ziņā, ja kaut kas atgadītos, man būtu “jāuzmanās”. Es apgūlos; dažas reizes līdz apmēram pusvieniem es skrēju pie loga skatīties, vai nav kādas zīmes; bet nē! Nomierinājusies par to, ka arī šī nakts nav atnesusi nelaimi mūsu ielā, es gāju gulēt. Pusčetros pie mums divas reizes pēc kārtas nozvanīja: zīme!! Es – pie loga – jā, viņš ir prom – gūstītāji bija atnākuši un pēc pusotras stundas ilgas pārmeklēšanas Šnē aizveduši. Sudrabu viņi nebija atraduši un paņēmuši; tagad viņi aizgājuši pie Jordāna. Es gribēju skriet pāri ielai pie bērniem, bet vispirms bija jāpārgaida kratīšana pie Jordāna, tad vēl viņi varēja atnākt pie mums. Es izgāju uz verandas un skatījos pāri ielai uz Jordāna mājas pusi. Varēja redzēt, kā ierēdņi tur skraidīja apkārt: te šeit, te tur; trīs reizes viņi kāpa lejā pagrabā. Pagāja notikumiem bagāta stunda…, tad atvērās durvis: četri vīri ar Jordānu izgāja laukā. Bija pavisam tumšs, es sapratu tikai Jordāna balsi. Pie vārtiem viņš vēlreiz apgriezās un teica krieviski: “Vai es vēl redzēšu savu māju?” Uz to viens no ierēdņiem atbildēja: “Ja pierādīsies, ka esat vainīgs, jūs to vairs neredzēsiet, citādi laikam gan.” Un tad viņi aizgāja. Kad viņi bija uz stūra, es skrēju pie Šnē. Kādas bēdas! Tagad es uzzināju visus sīkumus. Pie vārtiem Šnē bija vēlreiz izlauzies un ieskrējis pie abiem bērniem guļamistabā vēlreiz atvadīties. Abi politiskās nodaļas darbinieki diezgan draudzīgi teikuši: “Ak, jūsējie var jūs divreiz nedēļā apmeklēt un atnest ēdienu,” pēc kā Šnē atvieglots uzelpoja. Jā – apmeklēt, jā – nest ēdienu! To mēs vēlāk redzējām!!! Mēs tikko varējām sagaidīt nākošo rītu, lai kaut ko uzzinātu un izdarītu. Pirmkārt – uz politisko nodaļu. Bija svētdiena, kungi gulēja, tikai viens zaļš rezgalis sēdēja pie klavierēm un bungoja kaut kādu maršu. Es piegāju pie viņa ar jautājumu, kāpēc vīrieši ir apcietināti un vai viņiem drīkst šodien nest ēdienu. Par atbildi atskanēja ņirgas, tad viņs beidzot teica, ka “kāpēc” mēs nedrīkstam uzzināt, ka ēdamo drīkst nest tikai trešdien un ka par apmeklējumiem nevar būt ne runas. Nu jā, to jau varēja iedomāties. Bet tagad jārīkojas. No tā brīža mums nebija miera ne dienu, ne nakti: mēs darījām visu, kas bija un kas nebija iedomājams. Mēs savācām nevainību pierādošus materiālus par pašaizsardzību, mēs norādījām uz 24. decembra uzsaukumu, kurā visi godīgi jebkuru politisko pārliecību un tautību vīrieši tika aicināti stāties “pašaizsardzībā”, lai pasargātu pilsētu no zādzībām, laupīšanām, dedzināšanām utt. Es sagādāju visus Jelgavas laikrakstus, aiznesu tos pie advokāta un norādīju, ka nekur nav minēts, ka “pašaizsardzība” ir Landesvēra daļa, kā to apgalvoja lielinieki. Advokāti bija ļoti jauki, viņi darīja visu – un tomēr neko nevarēja labot. Tika izsaukti un pierakstīti liecinieki. Trešdienās mēs agri no rīta devāmies uz cietumu, lai nodotu mūsu zupu un veļu – pirmo cietumnieki nekad nesaņēma. Uzzināt par viņiem neko nevarēja. Vēlāk mums Šnē stāstīja, ka viņš ar Jordānu bieži stundām stāvējuši pie loga, lai tikai ieraudzītu kādu no mums, tomēr tikai divas reizes viņiem bija šis prieks: vienu reizi viņi redzēja Doru (Doras Šipmanes jaunkundzi, virsskolotāja G. Šnē saimnieci) dārzniecībā un vienu reizi mani pie vārtiem (viņi bija trešajā stāvā nr. 46 ar skatu uz Haina dārzniecību, Hainsche Gärtnerei). Vienīgais gaismas stars šajā laikā: drīkstēja rakstīt neaizlīmētas vēstules latviešu vai krievu valodā, arī nodot latviešu vai krievu grāmatas un avīzes. To mēs godīgi arī darījām – vienreiz dienā rakstījām viņiem vēstules un pie tām pielikām kādu krievu grāmatu vai citreiz avīzi. Lielāko daļu šīs vēstuļu un grāmatu viņi abi saņēma. Jordāns īsi pirms savas nāves man teica: “Jūs nevarat iedomāties mūsu prieku, kad no jums atkal pienāca kāda vēstule – iedomājieties mūsu drūmo dzīvi, ne skaņas no otras puses un tad pēkšņi – vēstule! Tā sajūta – par tevi domā, ar tevi dzīvo?! Paldies jums!”

Tomēr ierēdņi izmantoja šīs vēstules tikai tam, lai piesaistītu vēl citus, kuri bija saistīti ar ieslodzītajiem. Ar mani notika šāds gadījums. Viena veca dāma (Jordāna brāļa sievasmāte), Krauzes kundze, raksta Jordānam vēstuli, kurā dalās ar viņu par to, ka brālis ir rakstījis, un piemin dažādas lietas no šīs vēstules. Tagad ierēdņi iedomājas, ka vēstule adresēta Jordānam un kāds patvarīgi šo “augstās politikas vēstuli” ir atvēris (vēstuli Kr. kundze saņēma pati no savas meitas vīra). Viņi atnāca un otrreiz pārmeklēja māju (20. februārī) un visu laiku meklēja 30. novembra vēstuli. Es nejauši iegāju pārmeklēšanas laikā, es nokļuvu jautājumu krustugunīs, un man pierakstīja vārdu un adresi. Mājkalpotāju viņi aizveda līdzi. Kad es otrā dienā (21. februārī) ierados skolā, es uzzināju, ka tur bijuši no politiskās nodaļas, lai mani aizvestu. Kamēr es pusdienoju, es un abi vecie Krauzes (J. brāļa sievas vecāki) saņēmām uzaicinājumu nekavējoties ierasties politiskajā nodaļā un 30. novembra vēstuli paņemt līdzi, citādi mēs tūlīt pat tikšot apcietināti. Es atvadījos no savējiem un devos ceļā. Abi vecie nebija mājās, es viņus satiku ceļā un pastāstīju par lēmumu. Es ierados politiskajā nodaļā, pieteicos un tagad viss bija visuaugstākā rokās.

Pie galda sēdēja drūms tips. Es pieteicos. Man atļāva apsēsties. Viņš man parādīja vēstuli. “Vai jūs esat rakstījusi šo vēstuli?” “Nē.” (Tā bija iepriekš minētā Krauzes kundzes vēstule.) “Vai jūs zināt sievieti, kura rakstījusi šo vēstuli?” “Jā” “Kas viņa ir?” “Jordāna brāļa sievasmāte.” “Labi, tas nav svarīgi. Šeit, šajā vēstulē (viņs izvilka no mapes garu krievu vēstuli) teikts, ka viņi ir piedalījušies baltās gvardes organizēšanā. Jordāns bija galvenais organizators, teicis runu Cēra viesnīcā, un viņi ir vainīgi palīdzot uzsaukuma sastādīšanā.” Es saglabāju pilnīgu mieru un jautāju, vai es varbūt drīkstu šo vēstuli izlasīt. “Nē, to nedrīkst.” Tad es viņam jautāju, vai drīkstu uzzināt, no kā vēstule ir. Jā, to laikam es drīkstot, viņš pat būtu pateicīgs, ja es atšifrēšu parakstu. Es paskatījos un par spīti situācijas nopietnībai, man bija jāsmejas. Tā bija adresēta Jordānam, mūsu mājas pārvaldniekam, no mūsu namsaimnieka, kurš dzīvoja Krievijā. Es paskaidroju visu viņam un teicu, ka es nesaprotu, kā šajā vēstulē var būt runa par balto gvardi. Negribīgi viņš nolika vēstuli pie malas. Klusums… Pagāja ceturtdaļstunda. Tad viņš izvilka no atvilktnes papīra loksni. “Tā,” viņš teica, “šeit mums ir vēl viena baltgvardu organizācija, vieni paši baroni, “foni”, šis Hunniuss, nolādētais Reibnics un jūs arī tajā esat.” Es paskatos – aha! Jordāna saraksts ar “Pasaules Kara” abonentiem. Tikai kālab tādas runas? Es teicu īsi un skaidri: “Jordāns gadiem ir bijis skolas protokolists, un tā nav “baltgvardu organizācija”, bet tikai mūsu skolotāju un skolnieku saraksts.” Atkal klusums. Tad viņš piecēlās un aizgāja, un man bija laiks padomāt par saviem grēkiem. Pēc ilga laika viņš atgriezās un pastāstīja, ka viņam ir pietiekami materiāla mani apcietināt, tomēr viņš negribot nevienu nevainīgu likt cietumā; viņš pats esot piecus gadus nevainīgs smacis cietumā. Kad viņš bija beidzis savu runu, es viņam mēģināju izskaidrot, ka Jordāns nebūtu spējīgs sagatavot runas un uzsaukumus “baltajai gvardei”, viņam nemaz nebija runas dotību; par to man skaļi uzbļāva, ka Jordāna dienas ir skaitītas, un ka viņa vainai ir pietiekami pierādījumu, jā – viņš piemetināja ironisku “diemžēl”. Jordānu nevarot izpestīt. Ar piezīmi, ka es tagad atrodos policijas uzraudzībā, es tiku visžēlīgi atlaista. Tad ieveda vecos Krauzes un risinājās viss stāsts par vēstulēm.

Nākošajā rītā 22. februārī es saņēmu paziņojumu, ka jāierodas pie izmeklētāja. Pēc stundu ilgas gaidīšanas mani pieņēma. Bija jātiek pierakstītām manām liecībām. Es runāju krieviski, viņš krieviski slikti, protokolu rakstīja latviski. Es norādīju, ka zinu Jordānu gadiem kā kaimiņu un kolēģi. Es teicu, ka decembra beigās mūsu ielā skolnieku kopmītne un Šmita villa (Lehrlingsheim, Villa Schmidt), kura okupācijas laikā bija kalpojusi par lazareti, divu nakšu laikā tika izlaupītas, ka nedrošība sevišķi mūsu ielā bija liela, un tāpēc vīrieši dežurēja sargājot savas un savu kaimiņu mājas, ka par baltgvardu organizāciju nevar būt ne runas. Viņš vaicāja, vai es zinot, kas 1905. gadā bijusi pašaizsardzība; es teicu: “Jā,” es piemetināju, ka runa bija tikai par policijas dienestu, ka tad pilsētā bija ap 50 policistu, turpretī tagad pāri 250 utt. Tad es stāstīju par Jordāna privāto dzīvi, norādīju, ka viņš vienmēr bijis par reformām par labu tautai un vienmēr kvēli iestājās par to. Es atstāstīju šo to no mūsu pēdējā laika sarunām un varēju iet. Pirmdien, 24. februārī man atkal bija jāiet turp, liecināt par Šnē. Otrdien, 25. februārī bija tribunāla sēde. Iepriekš mēs bijām savākuši pēdējo naudu un aiznesuši vienai aģentei, jo mums teica, ka bija vēl viens ceļš uz atbrīvošanu – nauda!!! Bija noteikta summa 500 austrumu rubļu, kas bija jāmaksā par vienu cilvēku. Viņa mums teica, ka spriedumi tiekot piespriesti ļoti bargi, bet mums nav jābaidās, jo tiem, par kuriem samaksājuši, nekādā gadījumā tādus nepiespriež. Cita starpā viņa teica, ka Šnē lietas ir sliktākas nekā Jordānam, bet arī tur viss izdosies. Patiesi nomierinājušies mēs devāmies prom.

Pulksten 10 no rīta bija jāsākas tribunāla sēdei, kurā bija jātiek tiesātiem 36 pašaizsardzības vīriem. Tiesas nama zāle bija par mazu, tāpēc viss notika amatnieku biedrības namā Palejas ielā 37. 24. februāra vakarā mēs vārījām un cepām, lai abiem vismaz kaut ko aiznestu ēst. Mēs izgājām agri. Zālē mūs vēl nelaida. Mēs atdevām pazīstamām sievietēm savus grozus, palūdzām viņas aizņemt mums vietu un gājām uz cietumu. Diena bija stindzinoši auksta, kājas stinga, taču jutāmies tik salauztas, ka bija vienalga. Uz mūsus pusi nāca sarkangvardu nodaļa ap 60 cilvēku ar komandieri priekšgalā. Viņi gāja atvest mūsu vīriešus. Aizritēja 25 minūtes un tad viņi nāca… Vīrieši vidū un no abām pusēm slēgtas sarkangvardu rindas. Mums uzkliedza, mums bija jāatiet prom, mēs skrējām prom, tūlīt pat apgriezāmies abiem pamāt. Šnē izskatījās nāvīgi bāls, Jordāns mēģināja smieties, tomēr viņam pār vaigiem ritēja asaras. Mēs ieskrējām bijušajā amatnieku nama biljarda zālē, gājiens apstājās. Mēs skatījāmies caur logu un pamājām abiem. Cerību nebija, tomēr bija jābūt stipram un jāpaļaujas uz Dievu. Vīriešus ieveda bufetes telpā. Mēs iegājām zālē. Sievietes bija aizņēmušas mums vietas otrajā rindā. Pulkstenis nosita desmit. Durvis atvērās, apcietinātos ieveda pa kreisi no tribīnes, divas sargu rindas nostājās priekšā. Jordāns un Šnē nosēdās līdzās stūrī un mūs no viņiem šķīra karavīru ierinda. Mēs varējām mazliet parunāt ar acīm un lūpām, taču uz mums bargi paskatījās uzraugs un piedraudēja mūs izdzīt. Cik labi bija, kamēs bijām atnākušas, cik viņi priecājās, zinot, ka mēs esam blakus – mēs nenovērsām skatus no viņiem, mēs viņiem iedvesām spēku un drosmi, kuru mums pašām nebija, – un viņi smēlās spēkus. Aizkustinoši bija redzēt, kā Šnē laiku pa laikam no krūšu kabatas izvilka saņurcītu kabatlakatu, kurā bija sausa rupjmaize, un viņi abi no tās kaut ko lika mutē, pēc kā Šnē to atkal saudzīgi kā dārgu mantu atkal slēpa kabatā. Mums bija neviļus jāsmejas un arī viņi slepus smējās, uz brīdi viss likās aizmirsts. Taču turpināšu. Aiz tribīnes stāvēja garš galds trim tiesnešiem un protokolistei, kura pat nespēja lasīt skaidri. Sāņus stāvēja galds ar trim aizstāvjiem, vidū pret pubilku sēdēja tulks, un pa labi īpašs galds apsūdzētājam Markusam. Sākumā tika izsaukti apsūdzētie, pēc tam liecinieki. Pirms nopratināšanas lieciniekiem bija jāpamet zāle. Jordāns un Šnē atzinās, ka abi brīvprātīgi iestājušies pašaizsardzībā, lai sargātu pilsētu no zagļiem un dedzinātājiem. Tad iztaujāja lieciniekus un šeit pret patiesību tika daudz grēkots: tiesneši un apsūdzētājs Markuss dzina lieciniekus caur āķīgiem jautājumiem, īpaši vienkāršos ļaudis, tā, ka tie pavisam zaudēja galvu un tikai apsūdzēja nabaga upurus. Tiesneši pat draudēja ar tūlītēju arestu, ja viņi neteiks vēlēto. Tad izsauca mani. Es visu nakti mācījos sakāmo, krievu valodu arī pārvaldīju, tāpēc es arī skaļi un mierīgi pateicu savu mazo runu. Zālē bija kapa klusums; tiesniesis uz mani bargi skatījās, es nepamirkšķināju ne aci. Sākumā es liecināju par Jordānu, tad Šnē. Tiesnesis Šmits (Schmidt) man jautāja, vai tiešām nekārtība un nedrošība pilsētā bija tik liela, ka bija vajadzīga pašaizsardzības organizācija. “Jā,” es teicu, “noteikti,” un vēlreiz par postīšanu kopmītnē un Šmita villā. Tad man vēl uzdeva pāri āķīgo jautājumu, p. p., kā es varu teikt, ka divi skolotāji no skolas, kuras skolotāji un skolēni veido galveno baltās gvardes daļu, nav baltgvardiski noziegušies. Es bez vilcināšanās atbildēju, ka arī esmu gadiem ilga valstsskolas skolotāja un tomēr caur un cauri komunistiski noskaņota. “Jūs?” viņš izmejoši jautāja, un tad es drīkstēju sēsties. (Vairākas dienas iepriekš es, lai varētu drošāk uzvesties, pieteicos Jelgavas vācu komunistiskās partijas “līdzjūtošo” locekļu sarakstam. Es cītīgi apmeklēju viņu sanāksmes un bieži uzstājos partijas pārstāvju priekšā. Viņi apsolīja mums palīdzēt. Vienīgais, ko viņi panāca, bija tas, ka tribunāls notikta pie atvērtām durvīm, kas pirms tam nebija noticis. Iekļaut vienu vācu pārstāvi tiesā nebija atļauts. Kad vācu partija tomēr pēc 26. februāra sēdes iesniedza atklātu protestu pret spriedumu, partiju likvidēja.) Sēde turpinājās līdz pusdesmitiem vakarā. Visi liecinieki vēl nebija nopratināti, no rīta bija jānotiek sēdes turpinājumam. Vienīgais gaismas stars šajā dienā bija pusdienu pauze – kad mēs varējām mūsu mīļajiem sniegt ēdienu, paspiest roku, tomēr nedrīkstējām ar viņiem runāt. Ēdienu sīki pārbaudīja uzraugs. Kad viņš redzēja baltmaizi un kūkas, viņš nikni laida vaļā, ka “buržuāzijai” vēl visa pietiek, kamēr viņiem ir jābadojas. Es ielaidos ar viņu ilgās debatēs – tas viņu izklaidēja, beigās mēs bijām lielākie draugi, un nākošajā dienā, kad es atkal atnesu baltmaizi, viņš man no tālienes uzsmaidīja un ļāva izņēmuma kārtā ar Jordānu un Šnē krieviski pārmīt pāris vārdus. Pusdienu pārtraukums bija divas stundas, tad vīrieši atkal tika aizvesti atpakaļ. Tagad viņiem bija nedaduz ko ēst, viņiem laikam garšoja lieliski, jo viņi pēc katra kumosa mums veltīja starojošus skatus. Mēs arī bijām paņēmušas viņiem kakao, bet viņiem bija tikai viena tase, viņi dzēra pēc kārtas. Apmēram pulksten četros Šnē piecēlās rādīja mums zīmes un rādīja uz durvīm. Mēs sākumā nevarējām saprast, sasprindzinoties es nolasīju no lūpām – mazie, viņš gribēja redzēt bērnus, viņš domāja, ka spriedums tiks paziņots šodien. Šlauas kundze aizgāja pēc viņiem. Zāle bija pilna, bija grūti izlauzties cauri, īpaši pie mums pašā priekšā. Pēc stundas bērni parādījās pie durvīm, mēs viņus nepamanījām, bet tēva acis pēkšņi iemirdzējās. Paziņu, kura bērnus novadīja pie mums un nosēdināja uz krēsla blakus, par šo pakalpojumu milicija izdzina par sēdes traucēšanu. Vecākajai no abiem izlauzās briesmīgi šņuksti, kad viņa ieraudzīja tēvu stāvam zem apsardzības. Ak, cik grūti nabaga Šnē bija nedrīkstēt apskaut savu bērnu. Atkal un atkal viņš meklēja bērnus ar acīm, it kā gribētu viņu attēlu iegaumēt uz visiem laikiem. Pēc divām stundām viņš parādīja, ka viņi jāved prom. Šlauas kundze ar viņiem gāja uz mājām. Vēlāk viņš mums rakstīja vēstulē: “No manis bija nežēlīgi mazajiem ļaut redzēt šo ainu, bet mani pēkšņi sagrāba bailes, ka es viņus vairs nedrīkstēšu redzēt, un bija jauki, ka es jūs visus atkal tajā dienā varēju redzēt.”

Nāves gājiens uz Rīgu

Pazemošana, māju kratīšana un aresti, raizes par apcietinātajiem, revolucionārā tribunāla apiešanās un ne pēdējokārt pārtikas trūkums Jelgavas vācu iedzīvotājus smagi skāra. Cilvēkus satrauca cietuma pagalmā notikusī cietumnieku nošaušana, ko varēja dzirdēt visā pilsētā, visi ilgojās pēc atbrīvošanas. Tā kā šajā pilsoņu karā nebija noteiktu fronšu, ziņas par Jelgavas notikumiem sasniedza baltos spēkus un īpaši Landesvēru, kas februāra laikā atkal bija atguvis Ventspils līniju. Vienībā pieauga nepacietība, tā steidzās sākt uzbrukumu un atbrīvot savus piederīgos no cietumiem. 11. martā sākās uzbrukums no Kuldīgas un 15. martā jau bija atbrīvota Tukuma pilsēta. Pie tam Landesvēra vienībām pat izdevās panākt un atbrīvot vairāk nekā simtu no Tukuma uz austrumiem lielinieku aizdzītu apcietināto. Šo negaidīto panākumu iespaidā vienība steidzās turpināt uzbrukumu. Kaut gan dienvidos esošās Dzelzdivīzijas un 1. gvardes rezerves divīzijas vienības vēl tālu atpalika, Baltijas Landesvēra komandieris majors Flečers izlēma sekot vienības noskaņojumam un uzbrukt Jelgavai no Tukuma. 17. martā ap pulksten 8 vakarā lielā aukstumā pa apledojušo ceļu sākās uzbrukums un 18. martā kolonna bija ap 10 km no Jelgavas Brakšķos (Gesinde Brandenburg). Par spīti spēcīgajai lielinieku pretestībai, kurus atbalstīja divi bruņu vilcieni, vakara krēslā Landesvēra vienībām izdevās aizkļūt pilsētā līdz tirgus laukumam un no rietumiem ieņemt staciju. Viņi steidzās uz cietumiem, bet atrada tos jau iztukšotus. Cietumnieki naktī bija ar kājām aizdzīti uz apmēram 45 km tālo Rīgu. Mēģināja sekot, bet tumsas dēļ nācās apstāties pie Iecavas, daži nogalināti cietumnieki vēlāk tika atrasti ceļa malā.

Par to, kas notika cietumos sarkano atkāpšanās laikā, stāsta mācītājs Leonhards Zēzemanis:

18. martā starp pulksten 6 un 7 mēs cietumā pēkšņi saņēmām pavēli nostāties ierindā pa diviem cietuma priekšā. Mēs sākumā domājām, ka mums sarīkos asinspirti ar rokasgranātām, tomēr tas tā nebija; tika paziņots, ka mums kā ķīlniekiem ir jātiek ņemtiem uz Rīgu, proti, jāiet pa stipri apledojušo 45 km garo šoseju, kas savienoja Jelgavu uz Rīgu. Katru nakti sala līdz 180 R(?). Caur Jelgavas ielām mēs gājām vēl gaišumā, no abām pusēm mūs vadīja labi bruņoti karavīri. Jo tālāk mēs gājām, jo tumšāk kļuva. Mūsu gājienā piedalījās daudzi veci kungi, kuri drīz vien nevarēja tikt līdzi, bet katrs, kurš sabruka, bez žēlastības tika nošauts. Cietuma priekšā es atradu savu brālēnu Paulu fon Ungernu-Šternbergu (Paul v. Ungern-Sternberg), par kuru es nemaz nezināju, ka viņš ir apcietinājumā, un gāju kopā ar viņu. Mēs piedalījāmies sava veida nagaiku cirtienu izturības skrējienā, jo sarkanie baidījās, ka vilciens viņus nogriezīs no Jelgavas pa dzelzceļu, kas divas reizes šķērsoja šoseju. Šādā tempā dzīts es jutu, ka tik novārdzināts, cik esmu, es drīz vairs nevarēšu turpināt un skatījos apkārt, vai nav iespējams bēgt. Mēs iegājām biezā mežā, 14 km no Jelgavas. Tad pēkšņi pār mani nāca iedvesma; kad aiz mums un mūsu priekšā tika nošauti pakritušie cietumnieki, es ar savu brālēnu it kā sašauti metāmies dziļajā sniega pildītajā šosejas grāvī, un tur mēs gulējām ar atvērtām acīm kā būtu miruši. Par laimi, karavīriem nebija laika izmeklēt, vai mēs patiešām esam nošauti un miruši, viņiem rūpēja cik vien iespējams ātri iet uz priekšu, jo viņi iedomājās, ka viņiem seko. Tā mēs redzējām, cik naktī bija iespējams, kā sākumā garām paiet vīriešu kārtas ieslodzīto gājiens, tad iet sievietes un beigās visa bēgošā lielinieku armija. Ar mums grāvī bija iekrituši divi jūdi un viens latvietis. Līdzās šosejai uz 3-4 metriem mežs bija izcirsts un pār šo mazo piesnigušo laukumu jūdi bija jau drīz bija ierāpojuši biezoknī. Mēs pēc kāda laika arī to mēģinājām, bet to pamanīja kāds iepakaļ palicis karavīrs, kurš uzsauca sekot viņam. Mēs palikām mierīgi guļot uz vēdera, gan laukumā, bet ne biezoknī. Tad karavīrs sākumā nošāva latvieti ceļa malā (es vēlāk atradu līķi) un tad no 5-6 soļu attāluma izšāva atlikušo munīciju uz mums. Otrs karavīrs jautāja: “Vai man tev jāpalīdz?” “Nav vajadzības,” atbildēja pirmais, “viss ir nokārtots,” un tad viņi devās tālāk. Kad viss bija kļuvis mierīgi, es jautāju savam brālēnam: “Paul, vai tu vēl esi dzīvs?” un viņš jautāja man: “Vai tu dzīvs?” Un mēs abi redzējām, ka mēs neesam skarti; bija tomēr ļoti tumša nakts, tikai niecīgais sniega bālums. Mēs ierāpojām dziļāk mežā, nosēdāmies uz nogāsta koka stumbra un gaidījām mēness uzlēkšanu. Gabaliņu līdzi paņemtas rupjmaizes, kas man bija izkritis no kažoka kabatas un ko es atradu gravī pie nošautā latvieša, mēs brālīgi sadalījām, jo bijām izsalkuši 12 stundas neko neēdot. Pēc mēness uzlēkšanas kļuva gaišāks, tad mēs gājām atpakaļ, sākumā gan neuzdrošinājāmies lietot ne šoseju, ne dzelzceļa uzbērumu, līdz mēs no dažiem sastaptiem zemniekiem uzzinājām, ka Jelgava ir kritusi balto rokās. Mēs gājām tālāk kopā ar abiem jūdiem un satikām citus bēdu brāļus, kuri bija ieguvuši brīvību līdzīgi mums vai darījuši tā kā mūsu kameras biedrs virsmežzinis: viņš bija no gājiena biezoknī aizdrāzies zigzagā kā zaķis, uz viņu bija šāvuši, bet nebija trāpījuši140.

140 Seesemann: Lebenserinnerungen, 179. – 181. lpp.

Arī Viktors fon Kūlbergs piedzīvoja cietumnieku nāves gājienu. Par to viņš rakstīja savā dienasgrāmatā:

18. marts

Pulkstenis bija tieši seši, kad pēkšņi atvērās durvis un mums tika pavēlēts nekavējoties ar mantām nākt laukā. Pēc divām minūtēm baiļu savu mīļo dzīvību dēļ mēs izgājām. Visiem cietuma ieslodzītajiem, to vidū slimniekiem un daudziem veciem kungiem virs 60 gadiem bija jāiznāk laukā un jānostājas ierindā. Mēs domājām, ka iesim uz staciju, tomēr iegriezāmies Palejas ielā un no milicijas uzzinājām, ka jāiet ar kājām uz Rīgu. Mūs satrauca briesmīgas domas, jo lielākajai daļai laikam neizdotos izturēt šādas grūtības pēc sešu nedēļu ilga bada. Pa ceļam mēs redzējām lieliniekus atejam; mūsu mīļajai Jelgavai bija situsi atbrīvošanas stunda, bet mums bija jāiet nezināmajā. Šo noskaņu nevar aprakstīt. Kad mēs pagājām garām mūsu mīļajai vecajai baznīcai, bija pusseptiņi vakarā. Priekšgalā gāja bendes, ceituma uzraugi un tribunāla priekšsēdētājs. Es domāju, ka laikam pa ceļam vēl tiks sarīkota lauka tiesa un daži no mums tiks nošauti. Tomēr mani nepameta stingrā ticība Dievam, tikai laikam neviens necerēja atkal redzēt pilsētu.

Tā nu gājām pa Rīgas šoseju uz priekšu. Aiz mums, kā uzzinājām vēlāk, gāja no otra cietuma izsūtītās sievietes. No garām ejošajiem bēgošajiem lieliniekiem mūsu milicijai uzsauca: ko jūs mokāties ar šo bandu, šaujiet viņus vienkārši nost. Lielākai steigai mūs dzina uz priekšu pa gludo ceļu, saiņi bija kļuvuši par nastu viena lieta pēc otras lidoja projām un daudzi krita. Palika guļot Karls Ginters, kurš tikko bija pārcietis tīfu. Laikam viņam galu darīja lode. Arī es vienreiz pakritu, mans uzticamais Krenkelis uz laiku mani atbalstīja. Es ar viņu runāju par bēgšanu, bet viņš to noraidīja. Manas kājas bija tik novārgušas, ka tikko nesa mani pašu. Iedarbojās sešu nedēļu ilgā bada terapija. Pēdējos ēdiena krājumus es notiesāju uzturot spēkus.

Tad sākās stundas, kurās Dieva žēlastība darīja tādus brīnumus, ko es tikai ar lielāko saviļņojumu varu atstāstīt un kas netiks aizmirsti mana mūža un manu bērnu mūžu laikā.

Mēs bijām ap desmit ar pusi kilometru no Jelgavas, kad mūs sāka spiest skriet ar pātagām lielinieki zirgos, tā daudzi dabūja pa cirtienam uz galvas vai ķermeņa, citi tika norauti uz šosejas malu, kur bija tik slidens, ka kritiens bija nenovēršams, un pie tam kliedzieni: uz priekšu, skrieniet, jūs spiegi, baltgvardi, baroni, suņi, kurš nokritīs, tiks nošauts. Sākās tāds klepus un vaidi, kādus es nekad neesmu dzirdējis. Pēc kādas ceturtdaļstundas aiz mums atskanēja šauteņu zalves, varēja dzirdēt aizsvilpjam lodes, cilvēki krita, visi elsoja un skrēja. Es jutu, ka beigas tuvu, kājas ļodzījās, tad es domāju, ka tagad ir jāizšķiras par nāvi un dzīvību. Dievs mani sargās. Es metos grāvī un izlikos miris. Es gulēju, lodes svilpoja, šāvieni blīkšķēja, aiz manis bēgošo lielinieku mežs.

Cik ilgi es gulēju, nezinu. Kad viss kļuva mierīgi, izrāpoju laukā un atradu aizsegu krūmājā un paliku tur guļot. Pēc kāda laika uz Rīgu aizbrauca vilciens, tad viss atkal kļuva kluss un es atkal ierāpoju mežā un noslēpos krūmājā. Pirmā nāca brīvības sajūta, un mierinājumu deva sirsnīga pateicība un lūgšana par tālāku palīdzību. Tomēr drīz iezagās bažas, ka mani nemeklē un varbūt no Olaines tiks pavēlēts atriebties manējiem Jelgavā. Pēkšņi es izdzirdēju sniega gurkstēšanu, es domāju, ka mežs tiek pārmeklēts, es paliku nekustīgi guļam un gaidīju lodi. Tomēr gurkstēšana apstājās. Es dzirdēju nošvīkstam zarus. Pēc brīža tas atkārtojās citā vietā. Zem krāšņajām zvaigžņotajām debesīm, mēnesgaismas un sniega es baudīju brīnišķīgās brīvības mirkli. Ienāca prātā Brāmsa “Meža nakts”, ko mēs bieži dziedājām kvartetā. Mēness kāpa augstāk, bija laiks rīkoties: es meklēju slēptuvi, un laukā iznāk Jelgavas ebreji Hiršbergs (70 gadu vecs) un Vipmanis (Hirschberg, Wippmann) un kāds saimnieks no Dobeles. Mēs nolēmām nogaidīt, vai uz Jelgavu vēl iet vilcieni un tad izlemt par tālāko. Uzzināju, ka mācītājs Zēzemanis un viņa brālēns Ungerns-Šternbergs arī ir nokļuvuši mežā. Mūsu tālākajā ceļā caur mežu mēs viņus arī satikām.

Ar brīnišķīgo saules lēktu mēs ātri noteicām virzienu un izlēmām, tā kā pa dzelzceļu vilcieni neiet un uz dzelzceļa nav arī neviena posteņa, pa mežu iet noteiktā attālumā no dzelzceļa uz Jelgavu. Mēs bažījāmies, ka atradīsim Iecavas līniju vēl lielinieku ieņemtu un mūsu liktenis būs tikt nošautiem, nosalt vai nomirt no bada. Tomēr Dieva žēlastība bija lēmusi citādi. Kad mēs iekļuvām izcirtumā, ieraudzījām uz mūsu pusi nākam cilvēkus. Mēs baidījāmies ieraudzīt savā priekšā lauku miliciju, bet tie bija draudzīgi cilvēki, kuri mums paziņoja brīnišķīgo vēsti, ka kopš iepriekšējā vakara Jelgavu ir ieņēmis baltiešu Landesvērs un vācu karaspēks. Mūs pārpildīja nepieredzēts prieks un spirgtā noskaņojumā mēs devāmies tālāk gar dzelzceļa līniju uz Jelgavu. Vēl bija jāiztur dažādi uztraukumi, mežos vēl bija palikušas bandas; tomēr mēs jutām, ka esam brīvībā. Es sāku smagi raizēties, kad es izdzirdēju, ka dažas dienas iepriekš vēl daudz sieviešu tikušas saķertas un pēc mums aizdzītas uz Rīgu. Dod Dievs, lai mana mīļā sieva nebūtu viņu starpā.

Kājas vairs negribēja nest, vecākie kungi bija jābalsta jaunākajiem. Taču mēs gājām tālāk. Neskarta skatam atvērās mūsu mīļā dzimtā pilsēta Jelgava. Brīva un atpestīta, lai slavēts Dievs. Pa ceļam aiz Iecavas mēs uzzinājām, ka uz Lielupes tilta ir vācu posteņi. Uz ceļa gulēja nošautie lielinieki. Vienos dienā, trešdien, 19. martā, mēs gausi nonācām pie tilta, kur ieraudzījām pirmo vācieti, virsnieku. Sirsnīgs sveiciens par spīti manam neiedomājamajam cietumnieka paskatam. Saviļņojuma asaras sakāpa acīs. Uz tilta stāvēja sievietes, kuras gaidīja savus vīrus; iestiprinājušies ar maizi, mēs devāmies tālāk. Divas kundzes pārņēma divu veco kungu vadīšanu un ar neaprakstāmu sajūtu es ar bārdu, garajiem matiem, netīrs un uz koka spieķa atbalstījies iegāju savā dzimtajā pilsētā. Bailīgi paziņas jautāja par savējiem. Es uzzināju, ka mana mīļā sieva, paldies Dievam, paliekot mājās izbēgusi no aresta, un jo priecīgāks es gāju tuvāk savām mīļajām mājām, no kurām es biju šķirts sešas nedēļas. Kājas tik vārgas, ka knapi pa kāpnēm uzkāpt, tad zvans: prieka kliedziens – māmiņ, mūsu tētis ir klāt, atskan no manām meitām Jutas un Trūdeles, mana mīļā sieva skrien šurp un beidzot – es neticu savām acīm – mans 16 ar pusi gadu vecais vienīgais dēls, kurš janvārī kā brīvprātīgais ir iestājies Landesvērā, stāv te, trīs kaujas laimīgi pārdzīvojis, ziedošs, spēcīgs un iededzis. Tas, ko es cietumā karsti lūdzos, ar Dieva žēlastību ir piepildījies. Atkalredzēšanās tiek nosvinēta ar šo karsto pateicību. Ar korāli: “Sagaidi manu dvēseli” mēs lūdzam Dievu. Jautājumi un stāstīšana sākas, mūs nepamet brīnišķīgā sajūta par atbrīvošanos no nāves briesmām un šausmīgam mokām, un, paldies Dievam, kurš mūs tik brīnišķīgi vada, tā nekad neapdzisīs ne manī un manā sievā, ne manos bērnos. Tādam arī jābūt šo piezīmju mērķim.

Nākošā diena nesa tik daudz nebeidzama atkalredzēšanās prieka ar visiem mīļajiem paziņām, taču arī daudz sāpju, kad nāca tie, kuru piederīgie vēl nebija atgriezušies, un tādu bija vairums. No 300 vīriešiem un 150 sievietēm, kuri tika aizdzīti, ap 20 atgriezušies dzīvi, to starpā daudzi ļoti smagi slimi. Tika atvesti daudzi līķi, no pārējiem nebija nekādu ziņu. Bija jābūt dažiem kuri vēl slēpās. Mazākā daļa nonākusi Rīgā. Kuri un cik atkal redzēs Jelgavu, laikam varēs spriest pēc ilgāka laika, tā kā pēdējās dienās sākās cīņas netālu no pilsētas Rīgas virzienā.

Arī dažiem citiem – kā Johanam Bitneram – izdevās aizbēgt pārvietošanas laikā. Barons Makss fon der Rops un viņa dēls Teodors metās šosejas grāvī. Kaut arī Teodoram izdevās nokļūt līdz Jelgavai, viņa tēvs palika vairākus gadus pazudis, līdz 1924. gadā tika atrasts viņa skelets mežā netālu no šosejas. Arī daudzi citi ieslodzītie gāja bojā gājiena laikā, to starpā Jelgavas krājkases direktors Aleksandrs Krūze (Alexander Cruse, dzimis 1842.), Jelgavas pilsētas dārznieks Ērihs Štāfenhāgens (dzimis 1868.) un Ernsts Dragheims, kurus 12. martā revolucionārais tribunāls notiesāja uz sešiem gadiem spaidu darbos kopā ar Viktoru fon Kūlbergu, kā arī grāfs Oto fon Keizerlinks (dzimis 1847.), barons Viktors fon Renne (Viktor v. Roenne-Satticken, dzimis 1851.), Dobeles provizors Nīcs (Nietz) un barons Eduards Veselis fon der Rops (dzimis 1852.). Lielākā daļa saļima gājiena laikā no pārguruma un tos nošāva pavadošie sarkanie. Daudzi noslepkavotie palika pazuduši uz visiem laikiem, jo viņus nošāva un ieraka šosejas posmā, ko pirmo reizi baltie spēki atkaroja 22. maijā.

Starp apcietinātajām sievietēm, kuras devās no Jelgavas pēdējā grupā, bija Herta Brēdaua. Viņa stāsta:

Gāja uz vakaru, mēs izēdām ūdeņaino zupu, saremojām pēdējos mūsu dienas devas maizes atlikumus – kad atskanēja pēkšņs troksnis, smagi zābaku soļi, rūcošas balsis – durvis atvērās, paris sarkanarmiešu iegāja iekšā un uzkliedza: “ātri gatavoties, būs jāiet prom” un uz mūsu jautajumiem, vai kas jāņem līdzi – “jā, ko jūs varat nest ar kājām uz Rīgu”. Steigā grābām visu kopā, daudz mantu nebija, runāt un domāt nebija laika. Mēs tikām izdzītas uz ielas – visas sievietes, kopā ap 120. Priekšgalā nostājās lielinieku sievas, kuras uzdeva ātrumu, bēgot, kā tika paziņots, “baltie” bruka virsū. Tāpēc viņiem bija lielas bailes krist to rokās. Gājienu pavadīja stipri bruņoti sarkanarmieši. Es pūlī atradu divas paziņas no mūsu kaimiņu Matkules (Mattkuln), mēs pamājām cita citai, tad gājām katra savu ceļu. Cik skaidri man šī nakts stāv acu priekšā: tumst, tomēr pār visu jau staro pilnmēness savu spokaino gaismu. Postījumu aina, ko iezīmāja Pirmā pasaules kara cīņas, visāda nekārtība uz ceļa, pamesti rati, auto, nogāzti koki, telefona stabi, debesīs skrien mākoņi, jo sacēlies stiprāks vējš, tomēr par laimi nav pārāk auksts. Tā mēs vilkāmies pamazām skumji barā mērenā ātrumā uz priekšu, vienreiz apstājāmies, daudzas notupās atpūsties uz zemes – vairākkārt bija komanda: uzsauciens, vārds, klusa atbilde, tad blīkšķis – to neievēroja un soļoja tālāk. Pēc tam mēs uzzinājām: izsauktie bija cilvēki, kurus sarkanie īpaši ienīda un pa ceļam vienkārši likvidēja, – tā bija māsa Marija, kuras nojauta piepildījās – viņa kā mocekle varēja ieiet mūžīgajā mierā. Bet arī citi tika nogalināti, kuri bija pārāk veci un vārgi, un nevarēja turēt līdzi un laikam arī tika noslepkavoti.

Rīta gaismā mēs sasniedzām Rīgas priekšpilsētas. Zasulaukā es jutu veco tēvoci Jūliusu un tanti Paulu, kuri nenojauta, cik tuvu es nosoļoju viņiem garām. Pāri Daugavas tiltam caur Maskavas priekšpilsētai, apvidus man bija svešs, uz Centrālcietumu, kur mēs pilnīgi nokausētas metāmies sagatavotajās salmu guļvietās. Vēlāk mēs uzzinājām, ka arī ievestie vīrieši vienu stundu pirms mums tika aizvesti no Jelgavas – vienam no viņiem (vai vairākiem) izdevās nepamanītam ielēkt grāvī un iegūt brīvību. Daudzas no mums bija vārgas un slimas pēc grūtā gājiena. Es arī saķēru drudzi, kad kaut kāds sievišķis mums komandēja piecelties, es ar grūtībām piecēlos, tūlīt pat nokritu un paliku guļam. Es atminos, ka tika izsniegtas dažas zāles, no lielā trūkuma to vairs nebija daudz palicis, un tomēr dzīvības spēki atkal atgriezās, no sīkstās vēlēšānās pretoties, neizrādīt vājumu! Pirmajā naktī – drudzis mani turēja nomodā – es dzirdēju tālumā ilgu laiku koku ciršanas troksni un brīnījos par šādiem nakts darbiem. Tas izrādījās ložmetēju troksnis, ar kuriem sarkanie nošāva lielu daļu apcietināto vīriešu. Mēs palikušie veidojām ķīlnieku kontingentu, ko viņi taupīja citai reizei. Atkal pēc 8 dienām pavēlēja no jauna doties ceļā. Garā gājienā mēs gājām pa pilsētu, caur sen zināmajām ielām uz Citadeli pils un Daugavas krasta tuvumā. Šajā ceļā – bija maz gājēju, centrs likās izmiris – es ieraudzīju savu senāko skolas biedreni ar galvas lakatu un nabadzīgā mētelī, kura man baidījās pamāt. Tā mēs nonācām Citadelē, kur mūs ieveda dažādās kamerās141.

141 Angelika fon Korfa bija redzējusi apcietināto sieviešu gājienu uz Citadeli 25. martā (Riga 1919, 65. lpp.).

Ar Mariju Šlīpsu ap 9 km no Jelgavas tika nogalināta arī Elizabete fon Raizona, dzimusi fon Bordēliusa (Elisabeth v. Raison geb. v. Bordelius, dzimusi 1844.), Dobeles ārsta Vilhema fon Raizona (1839.-1907.) atraitne. Marija Šlīpsa bija vedusi un atbalstījusi vecākās sievietes. Landesvērs sekojot sarkanajiem otrā dienā atrada nogalināto līķus142.

142 Katterfeld: Die erste Blutzeugin, 59., 60. lpp.

Meta Nēlepa ar slimām neirēm, un mātes un māsas atbalstīta izturēja gandrīz līdz pašai Rīgai, tomēr nevarēja vairs tikt tālāk. Pavadītāji atļāvam ka viņu aizved uz kādu sētu, kur viņu kaut kā aprūpēja. Tomēr pēc kāda laika sarkanarmieši atgriezās un viņu nošāva143. Arī mācītāja Bethera sievas audžumāte Marija Karpinska (Marie Karpinski, geb. Sturm) gāja bojā gājiena laikā144, tāpat arī Katarīna Švānfelte (Catharina Schwanfeldt geb. Sieslak, dzimusi 1865.), bankas darbinieka Paula Švānfelta sieva un baronese Albertīne fon Pfeilicere (Albertine Baronesse v. Pfeilitzer geb. Frank).

143 No Hans Nehlep, Berlin.

144 Seuberlich, Stammtafeln, 198., 199. lpp.

No uz Rīgu dzītajiem ķīlniekiem tikko 20 bija spējuši aizbēgt. Gājiena laikā nogalināto skaits var būt starp 80 un 100. No 135 sievietēm Rīgu dzīvas sasniedza vien 83145.

145 Katterfeld, Die erste Blutzeugin, 59. lpp.

Kopējo uz Rīgu aizdzīto skaitu precīzi noteikt nevar. Viktors fon Kūlbergs runā par 300 vīriešiem un 150 sievietēm, kamēr Herta Brēdaua par 120 un Anna Katerfelde par 135 sievietēm. Prāvests Karls Šlaus, kurš tika ievietots Rīgā Centrālcietumā pēc ierašanās no Jelgavas, uz Jaunās Derības pēdējās lappuses tajās dienās rakstīja: “Kurzemes cietumnieki ienāca 17. vai 18.3. ap 400 no Jelgavas, to vidū ap 100 sieviešu. Beidzot ap 55 nošauti naktī 23./24.3.” Šie dati laikam balstās uz dzirdēto no citiem cietumniekiem146. Literatūrā tika nosaukti 350147 vai 351 aizdzītie, no kuriem 215 ir miruši148. Pēc Rīgā iznākošā vācu lielinieku laikraksta “Die Rote Fahne” datiem 28. martā Centrālcietumā ieradās 284 ieslodzītie no Jelgavas149. Ja tiem pieskaita gājienā nogalinātos, iznāk kopskaitlis ap 350 cilvēku.

146 Jelgavas cietumnieku ierašanās datums laikam ir 19. marts. Mācītājs Karls Šlaus tika nošauts 26. martā Rrīgā (Lenz/Ottow, Die Evangelischen Prediger Livlands bis 1918, 408. lpp; Schabert: Balt. Märtyrerbuch, no 128. lpp.).

147 Seuberlich, Stammtafeln, 470. lpp.

148 Andersons: Latvijas vēsture 1914 – 1920, 412. lpp.; Grimm: Vor den Toren Europas, 179. lpp.

149 Sk. 2. pielikumu.

Tomēr arī 284 nāves gājienu pārdzīvojušajiem mocības nebija beigušās. Jelgavas revolucionārais tribunāls Rīgā 20., 21. un 23. martā noturēja “ārkārtējo un paplašināto sēdi”, kurā notiesāja uz nāvi 50 no Jelgavas atdzīto cietumnieku un 122 atlikušos vīriešus un sievietes lika “nosūtīt uz koncentrācijas nometni”. Uz nāvi notiesāto vidū bija daudzi, kurus jau Jelgavā revolucionārais tribunāls bija notiesājis spaidu darbiem, kā Karls Dragheims, Hugo Krenkelis, Uno Meijers, Gerhards Šnē, Ādolfs Vīze un daudzi citi. Nāvei tika notiesāti arī Vilhelms Hals, mācītājs Pauls Vahtsmuts un Kurzemes viesnīcas īpašnieks Aleksands Cērs150. Nāvei nolemto izvēlē lielu lomu spēlēja “Kokkājis”151. Tomēr arī no tā sauktajiem “uz koncentrācijas nometni nosūtītajiem” daudzi tika nošauti: tā Aleksandrs fon Denfers (dzimis 1874.), barons Frīdrihs Grothuss (dzimis 1861.), Karls Mālers (dzimis 1862.), Johans fon Mende (dzimis 1875.) un Pēters fon Mēdems (Peter v. Medem-Rumbenhof, dzimis 1886).

150 Die Rote Fahne, 1919. g. 28. 3. (2. pielikums).

151 Nora Bonwetsch: Das Revolutionstribunal in Mitau (1. pielikums).

Tikai daži no aizdzītajiem atgriezās pēc Rīgas atbrīvošanas (1919. gada 22. maijā) – kā mācītājs Edmunds Bethers, Herta Brēdaua arī māte Evelīne Nēlepa un viņu meita Herta. Herbertam Gothardam (Herbert Gotthard, dzimis 1899.), kurš 20. februārī Jelgavā tika notiesāts uz diviem gadiem spaidu darbos un piedalījies nāves gājienā uz Rīgu, bija jātiek vestam no Centrālcietuma uz nošaušanu. Kad kolonnai nācās apstāties garām braucoša vilciena priekšā, Gothards uzlēca uz preču vagona pakāpiena un platformas. Tā kā vilciens aizbrauca aiz cietuma mūra, viņam pakaļ sūtītie strēlnieki viņu nedabūja rokā. Viņš ieradās pie paziņām Rīgā, saslima ar izsituma tīfu un pārdzīvoja arī slimību152.

152 No Dr. Herbert Gotthard (1899 – 1971). Viņš vēlāk studēja austrumu valodas Berlīnē, 1928 – 1939 bija glabātājs un bibliotekārs Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā Jelgavā un pēc 1946. g. docents Ķīles universitātē.

Barons Karls fon Hāns, Baltijas Landesvēra kavalērijas nodaļas komandieris, kurš bija piedalījies Jelgavas atbrīvošanā, par kaujām rakstīja:

Nelaimīgo aizdzīto liktenis mums atņēma visu prieku par bez zaudējumiem izcīnīto uzvaru. Arvien atkal bija jādomā par ledainajā naktī uz Rīgu aizdzītajiem nelaimīgajiem, kuriem nevarēja palīdzēt. Katrs no mums tagad meklēja radus un draugus, kuri bija pārdzīvojuši briesmīgi smagās dienas. Ne visus varēja atrast, tik daudzi bija krituši no benžu rokām, citi aizdzīti uz Rīgu. Jelgava atstāja pilnīgi mirušas pilsētas iespaidu, it kā te būtu cauri gājis mēris153.

153 Carl Baron v. Hahn (1889 – 1942) izdevumā Baltische Landeswehr, 99., 100. lpp. Viņš krita Otrajā pasaules karā kā pulkvežleitnants 1942. g. 10. 7. (DBBL, 289. lpp.).

Arī četri mācītāja Rutkovska dēli, kuri bija piedalījušies pilsētas ieņemšanā, cietumos meklēja savus vecākus un radus. Viņi uzzināja par savu vecāku nāvi 14. martā un atrada savu 16 gadus veco brāli Gerhardu, kurš kopā ar 14 gadus veco macītāja Doberta dēlu tika turēts ieslodzīts kādā istabā Kurzemes Kredītbiedrības ēkā un kuru veltīgi mēģināja piespiest liecināt pret saviem vecākiem154. Vilhelms Šlaus atrada savu sievu un bērnus neskartus. Iespējams, trīs gadus ilgā prombūtne Krievijā pasargāja no denunciācijām. Viņa tēvs prāvests Karls Šlaus jau drīz pēc lielinieku ienākšanas Mazsalacā (Salis) tika apcietināts un aizvests uz Rīgas Centrālceitumu. Baltijas Landesvēra Triecienvienības komandieris barons Hanss fon Manteifelis (Hans Baron v. Manteuffel-Szoege) un viņa brālis Georgs atrada savu radinieci Katrīnas patversmes abati baronesi Augusti fon Bēru (1828.-1924.) dzīvu. Viņa kopā ar citām iemītniecēm bija izlikta no patversmes un pārdzīvojusi šo laiku kādā priekšpilsētas namiņā. Tomēr viņas meitai baronesei Marijai fon Firksai (Marie Baronis v. Fircks, 1859.-1919.) bija jāpiedalās nāves gājienā uz Rīgu. Viņa pēc Rīgas atbrīvošanas gan atgriezās Jelgavā, bet drīz nomira no izsituma tīfa, ar ko bija saslimusi cietumā155.

154 Wok v. Rutkowski: Lebenserinnerungen.

155 JB d. Balt. Deutschtums 1959, no 46. lpp.

Pa to laiku sarkanie aptvēra, ka Jelgavu viņiem pēkšņā uzbrukumā atņēmuši samērā vāji Landesvēra spēki. 20. martā viņi, iesaistot bruņu vilcienu, sāka vairāku dienu ilgu uzbrukumu pilsētas atkarošanai. Tajā bruņu vilciena granāta trāpīja ložmetēja apkalpei pie Lielupes dzelzceļa tilta: Verners Vešnieks (Werner Weschneek, dzimis 1896.) tik nāvīgi ievainots, Kurts Zēzemanis (1894.-1965.), Jelgavas mācītaja Leonharda Zēzemaņa dēls, un Vilhelms Šlaus (dzimis 1886.) tika ievainoti156. Vēl kamēr pilsēta bija zem sarkano lielgabalu uguns tika atvērti masu kapi cietuma pagalmā. Ar to atklājās īstais šausmu apmērs. Lielākā daļa no apmēram 70 atrastajiem upuriem tika pārapbedīti masu kapā Aleksandra prospektā parkā netālu no cietuma un dzelzceļa. Vēlāk tur tika uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu157:

156 Wilhelm Schlau: Lebensläufe eines Livländers.

157 Tomašūns: Jelgavas novada vēstures ainas, 74. lpp.

Kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; 2. Kor. 6,9. In memoriam. Jelgavas vācu draudzes. 1921.

Als die Unbekannten und doch bekannt, als die Sterbenden und siehe, wir leben. 2. Kor. 6,9. In memoriam. Die deutschen Gemeinden Mitaus. 1921.

Šis piemiņas akmens padomju varas laikā Latvijā tika iznīcināts. Tomēr 1990. gadu mijā pilsētas pašpārvalde tajā pašā vietā novietoja krustu ar uzrakstu:

Šajā vietā 1919. gadā apbedīti spīdzinātie un sakropļotie sarkanā terora upuri.

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcā trīsdesmitajos gados tika uzstādīta piemiņas plāksne ar visu toreiz nogalināto draudzes locekļu vārdiem.

Jelgavas vācieši no lielinieku laikmeta cirstās brūces neatguvās. Daudzi tagad pameta dzimteni, devās uz Vāciju vai citām pasaules zemēm un vācu iedzīvotāju skaits saruka no vairāk kā 7000 pirms Pirmā pasaules kara sākuma līdz 2300 cilvēkiem pirms vācu repatriācijas uz Vācijas impēriju 1939. gadā.

Arī uzvarētāju atriebība bija briesmīga. Jelgavā uz dzelzceļa viņu rokās krita dzelzceļa ešelons ar ievainotajiem vai slimajiem sarkanarmiešiem, kuri tika apkauti158. Arī pilsētā tika meklēti palikušie lielinieki un tiem palīdzējušie un daudzi no tiem tika nošauti, to vidū par cietumiem atbildīgais un revolucionārajā tribunālā bijušais komisārs Kriņģelis un viņa sieva, tāpat arī par veselību atbildīgā komisāre Vecrumba159. Citi vadošie lielinieki, kā Vīksniņš, tika nogalināti Rīgas ieņemšanas laikā. Un beidzot daudzi, kuri ar sarkanajiem atgāja uz Padomju Savienību, 1937. un 1938. gados kļuva par Staļina tīrīšanas upuriem, kā Hermanis, Markuss, Saulītis un kādreizējais Sarkanās armijas komandieris Jukums Vācietis. Pēteris Stučka Maskavā nomira jau 1932. gadā.

158 Bērziņš: Latviešu strēlnieki, 1995. g., 172. lpp.; Eihmanis izdevumā Par padomju Latviju, 204. lpp.; Tomašūns: Jelgavas novada vēstures ainas, 74. lpp.

159 Andersons: Latvijas vēsture 1914 – 1920, 412. lpp.; Eihmanis izdevumā Par padomju Latviju, 204. lpp., ārste Marija Vecrumba vēlāk tika apglabāta Rīgā Torņkalna kapsētā; Andersons un Sīpols (Die ausländische Intervention, 123. lpp.) runā par 500 baltā terora upuriem Jelgavā.

Terors (fon Kūlberga dienasgrāmatas turpinājums)

Sekosim tālāk Kūlberga dienasgrāmatas piezīmēm:

23. februāris.

Kameras biedri Neilandi (tēvs un dēls), Bitners un Taube dodas uz tribunālu. Laikam drīz arī man sitīs šī stunda. Briesmīga nakts, mokošas pārdomas, kāpēc mēs visi neesam aizbraukuši. Kameras biedrs Grūnavs ir pārvests uz darba rotu. Ūks pēc triju nedēļu apcietinājuma pirmo reizi ir aizvests uz nopratināšanu. Brīnišķīga diena un mums jāalkst pēc savas nolaupītās brīvības šeit cietumā. Ķermeņa un gara spēki izsīkst pie bada maizes. Dievs dod, lai mani mīļie necieš trūkumu. Liels paldies Halam, Ūkam un Neilandam, ka viņi dažreiz dalās ar mani no sev atsūtītā ēdiena.

26. februāris

Tagad sēžam kamerā un gaidām savu kameras biedru atgriešanos no tribunāla. Lai Dievs viņiem palīdz. Mierinājuma vārdi, kas mani uzmundrina tumšā stundā: Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.

27. februāris

Vakar vakarā deviņos biedri atgriezās no tribunāla. Vecākajam Neilandam ir piespriests nāvessods. Viņa dēls ir attaisnots. Bez tam uz nāvi notiesāti Vilhelms un Artūrs Kleinenbergi123, E. Jordāns un A. Bušs. Bezmiega nakts.

123 Wilhelm Kleinenberg (1870 – 1919), dzimis Tukumā, studējis jurisprudenci Tērbatā un Sanktpēterburgā, bankas direktors Jelgavā (Alb. Cur. Nr. 1457). Viņa brālis: Arthur Kleinenberg (1872 – 1919), studējis farmāciju Tērbatā, aptiekārs Jelgavā.

No rīta ir pazudusi mana pusmārciņa maizes. Draudzīgie kameras biedri palīdz man ar savu dienišķo maizi. Arī Neilands iedod maizi.

Vakarā pusastoņos mēs dzirdam zalves, kuras domātas mūsējiem. Lai Dievs viņiem dāvā mūžīgo mieru. Es brīnos, ka neviens no sāpēm un bēdām nav sajucis prātā124.

124 Par piedalīšanos pašaizsardzībā 25. un 26. februāra sēdē uz nāvi nošaujot notiesāti: Alexander Busch, Ewald Jordan, Artur Kleinberg, Wilhelm Kleinberg, Balthasar Neuland, Julius v. der Ropp. Četri cilvēki: Paul Brunnauw, Herbert Cedowitz, Artur Purmal, Gustav Thonagel katrs notiesāti uz 12 gadiem un 14 citi – Otto Bertul, Christoph Biemann, Johann Büttner, Percy Goltz, Paul Heilsberg, Alexander Jehring (?), P. Johansen, Paul Krieger, Friedrich Possel, Gerhard Schnee, Artur Schwarz, Wilhelm Taube, Paul Tiling, Hugo Ucksche – uz trim gadiem spaidu darbos. Attaisnoti tika: Adolf Dresselt, Paul v. Ertzdorff-Kupffer, Kristaps Liepa, Leonard Neuland, Jēkabs Rudzītis, Alexander Torchiani, Max Ullmann (Jelgavas Komunists, 1919. g. 28. 2.).

Eleonore (Nora) Bonveča, Ēvalda Jordāna un Gerharda Šnē kolēģe un kaimiņiene Skolotāju ielā, par apcietinājumu, laiku cietumā un izskatīšanu revolucionārajā tribunālā ir atstājusi sīkas atmiņas, kuras nesaīsinātas ir nodrukātas 1. pielikumā. Atmiņas pierakstītas tieši pēc piedzīvotā125.

125 Sk. 69. piezīmi.

Tomēr sekosim tālāk Viktora fon Kūlberga dienasgrāmatai:

28. februāris

Mūsu kamerā tiek ievesti mācītajs Rutkovskis un viņa draudzes vecākais Grīnhofs (Grünhof) no Tērvetes un draudzes rakstvedis Saukums (Saukum) no Iecavas, ar kuriem mēs drīz labi sadzīvojam126.

126 Par mācītāju Arnoldu Rutkovski sk. 51. piezīmi.

1. marts

Slikta nakts. Skumjas pēc maniem mīļajiem padara mani tik sērīgu. Es ceru, ka manas bēdas maniem mīļajiem tiks ieskaitītas par labu, ka Dievs tā darīs, ir mans mierinājums. Grūtības, kuras mani piemeklējušas, laikam es esmu nopelnījis. Savu ātro dabu, patmīlību un droši vien arī cietsirdību es patiesi nožēloju. Lai Dievs man ir žēlīgs. Cerību satikt savus mīļos vēl neatmetu. Ceru, ka maniem mīļajiem nebūs jācieš trūkums.

2. marts

Istabas biedrs Hals pagājušajā naktī nonāvējis 60 blakšu. Šie zvēri viņu ļoti mocījuši naktī.

Šodien ir ceturtā svētdiena, kopš esmu prom no mājām. Ak, kaut būtu iespējams, ka tribunāls mani attaisno. Es un mani mīļie būtu pateicīgi visu mūžu.

3. marts

Naktis ir smagas, šeit gulēt iet agri (deviņos). Gulta (koka rāmis, kas ar stieplēm un virvēm man posta mēteli, uz kura es tagad guļu) un tāpēc ilgi ir nomodā. Šodien es atradu jauku mierinājumu Rutkovska lūgšanu grāmatā (Conrad Verlag Werner – Berlin). Lūgšanas teksts: mīlestība nekad nepazūd. Pirmdiena pēc esto mihi. Mācītājs Rutkovskis ir piedzīvojis daudz šausmu. Apcietināts kopā ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu, kurš tomēr ir ievietots pie pārējiem.

4. marts

Mana tēva dzimšanas diena. Garastāvoklis ļoti nomākts, vēders tukšs. Maizes devas kļuvušas vēl mazākas, laikam ne vairāk par 3/8 mārciņas. Dievs dod, lai es ieraugu savus mīļos drīz, pirms es pavisam zaudēju spēkus.

5. marts

Tas gan bija prieks, kad Saukums vakar man no nopratināšanas atnesa maizi, cigaretes, sviestmaizes un dažas konfektes. Sveiciens no maniem mīļajiem un reizē pielikums mūsu bada maizei.

6. marts

Man ir dzimšanas diena un es esmu cietumā! Nodevos jaukai lūgšanai. Tā ir Dieva griba, kas notiek, viņš man palīdzēs manā nelaimē. Domās saņemu savu mīļo laimes vēlējumus un pateicos, Dievs dod, ka pagājušie laiki vēl atgriežas. Kā labāks cilvēks es ar Dieva palīdzību es tad priecāšos par dzīvi. Ar lielu pateicību es baudīšu savas dzīves turpinājumu. Nervozam esot, bads moka īpaši. Ilgā palikšana vienā telpā dažiem dod iemeslu visādiem saasinājumiem. Es šādos gadījumos mācos ciest klusu. Jā, šiem smagajiem laikiem ir arī savs labums; cilvēks mēģina pilveidot sevi. Dievs dod, lai maniem mīļajiem nav jācieš trūkums. Tomēr arī šīs raizes es uzticu Dievam, viņš mums palīdzēs, un bez viņa ziņas neviens mats nenokritīs no mūsu galvām. Mūs ļoti satrieca ziņa, ko atnesa Rutkovskis, ka ārsts Rafaēls127 un virsskolotājs Reibnics128 ir miruši no cietumā saķerta tīfa. Lai Dievs mūs sargā!

127 Sk. 61. piezīmi.

128 Eugen v. Reibnitz (1865 – 1919), dzimis Jelgavā, studējis teoloģiju Tērbatā; virsskolotājs Jelgavas ģimnāzijā, 1895. g. laulāts ar Elzi Krūzi (Elsa geb. Cruse), kuras tēvs Aleksandrs Krūze gāja bojā nāves gājienā uz Rīgu (GBH Kurl., 176. lpp.).

7. marts

Arī šī smagā diena ir aiz muguras. Skumjas ir par skaudru, par laimi man ir vairāk ko ēst. Vakar kamerā ienāca komisija (4 vīri ar cietsirdīgām acīm, no kuriem nevar gaidīt žēlastību), kuri apvacājās, cik ilgi mēs te esam un par ko esam apsūdzēti. Laikam mēs drīz nonāksim tribunāla priekšā, lai Dievs man palīdz. Es lūdzu Dievu, lai manas ciešanas Jums, mani mīļie, avieglo Jūsu dzīves un Jūms izdodas iztikt ar iekrāto, un ka mūsu lēmums palikt Jelgavā par spīti visam būtu pareizs. Pamazām samierināmies ar grūtībām, kuras mums uzkritušas. Dievs dod, lai Jums nebūtu jābadojas, pilsētā jau vairs nedrīkstot tirgoties. Lai Dievs Jūs visus sargā šajos briesmīgajos laikos un dāvā mums šajā saulē vēl atkalredzēšanos, ja ne pāris kopīgu gadu pat vissmagākajos apstākļos.

Es aprakstīšu mūsu dienas gaitu: pulksten sešos mošanās, tad mazgāšanās (mazgājamajā telpā), diviem ir jāiztukšo mūsu istabas spainis (klozetpods). Apmēram pulksten astoņos atnes maizi (mazāk par pusmārciņu). Tad 8:30 graudu uzlējums. Pēc kā telpas tīrīšana, ko veic divi dienas dežuranti. Pēc kā var sēdēt pie galda, lasīt, spēlēt kārtis, runāt, garlaikoties, nolikt galvu uz galda un snaust un gaidīt pusdienlaika zupu, kas tiek dota uz 13: 30. Zupa ir ļoti šķidra, bez gaļas. Vislabākā ir zirņu zupa. Pēc ēšanas guļam pusstundu, pēc tam nodarbojamies ar to pašu, ko priekšpusdienā. Pulksten sešos spaiņa iztukšošana. Vakarā pulksten septiņos atkal karsts ūdens, tad vēl kavējam laiku, liekam pasjansu, pulksten deviņos ejam gulēt. Mans miegs. Gultu jau apsrakstīju. Blaktis un domas raugās, lai nakts miers nebūtu tik mierīgs. Jāatrod no estētiskām sajūtām: klozetpods, kaitēkļi, mazgāšanās palīgtelpā. Svaigā gaisā iziet neļauj.

8. marts

Iepriekšējais vakars bija ļoti grūts. Nāves priekšnojautas mani aptvēra, es šaubījos par to, vai mums tiks dāvāta atkalredzēšanās. Šodien pēc ilgas lūgšanas es atkal jutos drošāk. Dievs, dod mums šo dāvanu, par žēlastības dāvanu mēs to uzskatīsim visu savu mūžu, un uzsāksim savas dzīves no jauna. Kamēr man ir šī paļāvība, es varu panest šos briesmīgos sāpju laikus un un bažas par savu mīļo uzturu un apstākļiem, citādi, liekas, es sabruktu. Kungs, mans Dievs, atbrīvo mani no mana cietuma! Mēs tev būsim pateicīgi, cik ilgi sit mūsu sirdis. Kā es ilgojos pēc sarunas ar Jums, Jūs mīļie, īpaši ar tevi mana vienīgā, karsti mīļotā Hannij. Parunāties es varu atikai ar Halu, Rutkovski un Ūku, tomēr tas ne mazākā mērā nevar man aizstāt Jūs. Par savu biežo iepriekšējo nepacietību es laikam esmu tagad tik stipri sodīts. Cēls pacietības piemērs ir Hals; arī Veiss ir ļoti savaldīgs. Ļoti mani moka domas, kā Jūs dzīvojat, kā Tev sanāk nokārtot daudzos saimnieciskos jautājumus; es ļoti ceru uz Kleina padomu un palīdzību, un ceru, ka viņš tev palīdz nokārtot jautājumus. Pēc šī laika mēs, ja vajadzēs, sāksim no sākuma un visi strādāsim. Lai Dievs dod, ka šis laiks drīz pienāk.

9. marts

Piektā svētdiena cietumā. Vakar vakarā mēs daudz runājām par ceļošanu. Lai Dievs dod, ka mēs varam, ja ne ceļot, tad veikt kopējus tuvākus izbraukumus. Kā es ilgojos pēc pagājušo laiku svētdienām ar to dievkalpojumiem un svinīgo noskaņu. Dievs, dāvā mums spēku pārdzīvot šos laikus un piedzīvot drīzu brīvību.

Vakara saule iespīd mūsu kamerā un sauc un vilina laukā, ak, Dievs, dod mums brīvību. Jāsaņem kopā pēdējie spēki, lai neieraudātos par nolaupīto brīvību un atšķirtību no Jums, mīļie. Es reizēm sev vēlos slimību, kas man liks aizmirst visas sāpes un tad ļaus Tavai rokai, mana karsti mīlētā Hanij, mani glāstīt. Es šodien jūtos īpaši nožēlojami. Bieži piezogas baigas nāves priekšnojautas, esmu gatavs visam, pat ļaunākajam. Visu laiku prātā nāk jaungada sapnis, ka es un mans mīļais dēls kopā tiekam nošauti. Dod Dievs, lai būtu citādi. Ceru, ka manas bažas par jums arī naudas sakarā ir veltīgas gadījumam, ja mans īpašums tiks konfiscēts. Ar Neilanda starpniecību es Tev lūdzu par to parūpēties. Mani mierina vārdi: visas rūpes atstājiet viņam. Viņš rūpēsies par Jums.

10. marts

Šodien es uzzināju, ka trešdien man jāstājas tribunāla priekšā. Ar naidu un meliem, kas mums apkārt, es esmu gatavs uz visu, tomēr ceru uz Dievu, viņš būs žēlīgs. Tieši pirms trim mēnešiem es saslimu ar trieku, taču toreiz mani apņēma mīlestība un rūpes, par kurām es tagad esmu pateicīgs. Mani ļoti satrauc ziņa, ka iebraukšana un izbraukšana no Jelgavas ir aizliegta, bada laiki pilsētā kļūst vēl lielāki. Ceru, ka mājas krājumi nav atņemti. Es mierinu sevi ar Dieva vārdiem no 7. janvāra lūgšanas: Esi mierīgs un drošs un neļaujies skumjām, un Es, Tas Kungs, būšu ar tevi.

13. marts

Vakar, mūsu baznīcas grēku nožēlas un lūgšanu dienā, mēs, 10 vīri, milicijas apsardzībā devāmies uz tiesas namu (bijušo miertiesu, Palejas ielā 24). Pa ceļam es redzēju mūsu draugus N. Kleinu ar kundzi. Skumīgi es atcerējos jaukos mirkļus, kurus piedzīvojām kopā un man piezagās maza skaudība par to, ka mūsu draugi nav skarti un drīkst būt kopā. Tomēr esmu pārliecināts, ka arī mans stāvoklis ir Dieva nolemts, es tomēr zinu, ka mans draugs Kleins un viņa sieva manējos neatstās likteņa varā. Dievs, sargā viņus. Pie tiesas nama stāvēja daudzi mīļi paziņas. Ar lūgšanu, Dievs, esi man žēlīgs šodien, tomēr arī ar mazu cerību tikt attaisnotam, es devos namā, kurā kādreiz bija Kurzemes vācu pārvaldes sēdeklis. Šeit mēs tikām ievesti tiesnesim nodalītā telpā. Blakustelpa bija piepildīta ar publiku. Mūsu priekšā bija galds ar sarkanu pārklāju un četriem krēsliem, uz sienām sarkanas drapērijas un revolūcijas vadoņu portreti. Aiz mums un sānos stāvēja mūsus sargi, aizmugurē bija mana karsti mīlētā sieva un svaine, arī daudzu citu apsūdzēto paziņas un radi. Ar augšup vērstiem skatieniem mēs ar savējiem vienojāmies, ka mūsu lūgšanas kopā kāps augšup pie mūsu mīļā Dieva. Man līdzās uz apsūdzēto sola sēdēja mans draugs un korporācijas biedrs Hugo Krenkelis129. Pēc apmēram trīs ceturtdaļām stundas parādījās tiesa: viens liels vīrs un divi mazāki, kuri nosēdās kopā ar savu sekretāri pie sarkanā galda. Priekšā pa kreisi sēdēja divi advokāti un pa labi apsūdzētājs. Sēde tika atklāta un pēc formalitāšu nokārtošanas mums jautāja, vai mēs atzīstam sevi par vainīgiem dalībā baltās gvardes organizēšanā zem “pašaizsardzības” nosaukuma. Es atbildēju ar “nē”. Pēc tam nopratināja lieciniekus. Mani liecinieki teica, ka es decembra sākumā biju saslimis ar trieku un tikai janvāra vidū varēju staigāt. Es atzinu tikai, ka esmu piedalījies vienā sanāksmē, pēc kuras es saslimu, tā ka par piedalīšanos nevar būt ne runas. Pēc tam nopratināja pārējos apsūdzētos, runāja apsūdzētājs Krengelis130. Pašaizsardzība esot tā pati, kas pastāvēja 1905. gadā, un organizācija bijusi vērsta pret strādniekiem, lai iespējas gadījumā tiem iedurtu mugurā nazi. Visi apsūdzētie esot vainīgi un tribunāls sev izdarīšot noziegumu, ja apsūdzētos nenotiesāšot uz nāvi. Advokāti mēģināja, cik labi varēja, mūs attaisnot. Bija ienācis darbinieku lūgums mani atbrīvot. Personīgi neviens no strādniekiem nebija ieradies, laikam bailēs no tribunāla. Pēc mūsu pēdējā vārda tiesa ar apsūdzētāju izgāja un mēs palikām nomāktā noskaņojumā, ko nevar apraksīt: nākošajā stundā varējām uzzināt savu nāves spriedumu. Mēs karājāmies starp dzīvību un nāvi. Šajā starplaikā mūsu radinieki tika norīkoti mums dot ēst. Mēs bijām tā izbadējušies, ka varējām ēst ar lielu apetīti, kaut arī mūsu dzīves karājās mata galā. Manas mīļās sievas un manējo skatiens bija pavērsts augšup lūgšanā. Pēc īsas apspriedes ienāca tiesa, bija briesmīgs satraukums, klātesošo elpa zālē bija smaga tāpat kā apsūdzētāja asinskārās runas laikā. Skaļā balsī priekšsēdētājs nolasīja spriedumu: visi apsūdzētie tiek atzīti par vainīgiem, 7 apsūdzētie, to starpā es, atzīti par vainīgiem, tomēr, atzīstot mīkstinošus apstākļus, viņiem piespriesti seši gadi spaidu darbos. Trīs apsūdzētie, Špēlmanis, Zillings, Drabe tika attaisnoti. Ar pateicību un lūgšanu Dievam kungam, par to, ka drīkstam dzīvot tālāk, atvadījāmies no saviem piederīgajiem un nu gājām pie rokas ar savu draugu Krenkeli atpakaļ uz cietumu131. Savā kamerā es tomēr sabruku, stipras raudas satricināja un atviegloja mani no briesmīgā sasprindzinājuma. Mana mazā cerība kļūt pavisam brīvam bija tagad zudusi, bet kā Dievs grib. Paldies Visuaugstākajam, ka mēs vēl varam dzīvot. Ļoti atviegloja mums pirmās stundas pēc sprieduma un nomierināja nervus tas, ka mana sieva bija devusi līdzi labu ēdamo. Tagad es biju spaidu strādnieks. Šorīt no rīta mēs tikām aizvesti uz 6. kameru apakšstāvā. Es gulēju starp podnieku Vīzi un Krenkeli. Tālāk vēl bija: Ērihs Štāfenhāgens132, Uno Meiers (Uno Meyer) un divi brāļi Dragheimi (Dragheim). Kamera ir liela, bet ļoti mitra un auksta. Krenkelis ir īsts atbalsts. Noskaņojums pēc sprieduma ir nedaudz uzlabojies. Es ceru uz Dievu, ka viņš visu vēl mainīs uz labāku. Katrā ziņa maniem mīļajiem netika konfiscēts īpašums, kas notiktu, ja es būtu notiesāts uz nāvi vai desmit gadiem spaidu darbos. Lai Dievs palīdz tālāk, viņš ir apsolījis mūs nepamest.

129 Sk. 71. piezīmi.

130 Droši vien Ž. Kriņģelis – sk. 91. piezīmi.

131 12. marta tribunāla sēdē par piedalīšanos pašaizsardzībā uz 6 gadiem spaidu darbos septiņus cilvēkus: Ernst Dragheim, Karl Dragheim, Hugo Krenkel, Viktor v. Kuhlberg, Uno Meier [Meyer], Erich Steffenhagen [Stavenhagen], Adolf Wiese. Attaisnoti tika Paul Drabe, Hermann Silling, Arnold Spehlmann (Jelgavas Komunists, 1919. g. 13. 3.).

132 Erich Stavenhagen (1868 – 1919), dzimis Talsos, Jelgavas pilsētas dārznieks, gāja bojā nāves gājienā uz Rīgu.

14. marts

Kamera auksta; vienīgais mierinājums, ka ir vairāk ko ēst, paldies mūsējo mīlestībai! Mēs uzzinājām, ka ir izrakta milzīga bedre. Vakarā dzirdējām četrdesmitkārtīgu eksekūcijas troksni, kas mūs briesmīgi satrauca, kad varēja dzirdēt, kā cilvēkus izved.

15. marts

Vakar starp citiem tikuši nošauti: mācītājs Rutkovskis ar sievu, fon Vildemaņa kungs un kundze, virsmežzinis Ūks un daudzi citi, kopā 35 vīrieši un 6 sievietes. Briesmīgi. Aizvadītajā naktī viens kameras biedrs, lietuvietis, mēģināja mums zagt maizi. Zāģējām malku. Mēs esam gatavi visam, pat nāvei. To, kas noticis, es cenšos aizmirst, citādi šos laikus nevar panest.

16. marts

Briesmīga nakts, jo Jelgavā sarīkoti plaši aresti uz ielas un mājās (arī Mende133 un Denfers134). Dievs dod, ka neviens no manējiem nav viņu starpā.

133 Johannes v. Mende (1875 – 1919), dzimis Rīgā, studējis tirdzniecību Rīgā, no 1912. g. Kurzemes Kredītbiedrības krājkases direktors, no 1919. g. 25. 3. nošauts Rīgā (Alb. Frat. Balt. Nr. 631).

134 (Moritz) Alexander v. Denffer (1874 – 1919), dzimis Jelgavā, studējis Sanktpēterburgā, Kurzemes Kredītbiedrības darbinieks, piedalījās nāves gājienā un 1919. g. 25. 3. Rīgā tika nošauts (Archiv ostdt. Familienforscher, 10. sēj. (1987.), 202. lpp.).

17. marts

Tika zāģēta un nesta malka.

18. marts

Pēcpusdienā no pulksten 3 – 5 tika rakta liela bedre tās bedres priekšā, kurā guļ 14. martā nošautie. Arī mums nepalika aiztaupīts kapraču darbs. Briesmīgā noskaņojumā mēs strādājām milicijas uzraudzībā. Pēc tam mēs tikām aizvesti uz savu kameru, uzspēlējām kārtis, kad pēkšņi atskanēja zalves, bet pirms tam mēs atkal dzirdējām atsevišķu cilvēku izvešanu.

Pa to starpu Baltijas Landesvērs strauji pārvietojās no Ventspils līnijas uz austrumiem. Tas 14. martā stāvēja Tukuma pilsētas priekšā – ap 60 km uz ziemeļrietumiem no Jelgavas. Tas bija iemesls masu slepkavībai Jelgavas cietumā, kam par upuri pēc fon Kūlberga stāstītā krita virs 40 vīriešu un sieviešu. Mācītājs Leonhards Zēzemanis par šo dienu savās atmiņās raksta tā:

Es tagad nonāku līdz vienam ļoti smagam vakaram, kas notika mūsu apcietinājuma beigās 17. martā135. Pret vakaru mēs ieraudzījām ap 40 karavīru sapulcējamies cietuma pagalmā; mēs noģidām nelabu, un tad nāca tas cietuma komisārs, bijušais Sibīrijas izsūtītais ar koka kāju, staigāja pa gaiteni šurp un turp un sauca atsevišķu kameru numurus un atsevišķus vārdus, un tad kādi 12-15 cilvēki (pēc kura izvēles?) tika izvesti laukā un nošauti. Tas atkārtojās vairākas reizes.

135 Datumā kļūda: jābūt 14. martam!

Savās piezīmēs es lasu: katru mirkli mēs arī gaidījām tikt nosaukti un aizvesti. Tā tajā vakarā tika nošauti ap 80 cilvēku. Pēkšņi mēs dzirdējām, kā tika nosaukts blakuskameras numurs un mana drauga un amata brāļa Rutkovska vārds. Un to, ko es tagad stāstu, es vēlāk uzzināju no acu un ausu lieciniekiem: bendes tajā naktī aizgāja arī uz sieviešu cietumu un izsauca mana drauga sievu, kura arī bija ielikta cietumā, jo viņa nebija pārtraukusi par komunistu vadībai arvien sūtīt vēstules lūdzot savu vīru atbrīvot. Viņa laikam nojauta, kas viņai priekšā, un teica kundzēm savā kamerā: manas kundzes, es tagad iešu smagu ceļu, lūgsimies vēlreiz kopā. Tad viņas visas nometās ceļos, mācītāja Rutkovska sieva teica aizkustinošu lūgšanu un tad drošiem soļiem sekoja saviem bendēm, lai tiktu nošauta kopā ar savu vīru. Masu kapā abi līķi atradās līdzās, viņi atstāja septiņus bāreņus. Tomēr drīz mūsu kamerā ieklīda baumas, ka atbrīvotāji (vācu pelēkā, tā sauktā Dzelzdivīzija un mūsu baltiešu Landesvērs) ir tuvu136.

136 Bez fon Kūlberga minētajiem 14. martā tika nogalināti arī muižas īpašnieks Augusts fon Bilterlings (August Hermann v. Bilterling, dzimis 1859. g.) un viņa sieva Marija (Marie geb. Boetticher, dzimusi 1860. g.), grāfiene Helēne fon Keizerlinka (Helene Gräfin v. Keyserlingk, dzimusi 1879. g.), Mellina patversmes priekšniece Tērbatā, un fon Vildemaņu pāris.

Pa to laiku Jelgavā notika jauns apcietināšanas. Arī Karls Mālers (Carl Mahler) Kurzemes konsistorijas notārs tika apcietināts, kad viņš uz ielas nevarēja uzrādīt apliecību dokumentu pārbaudei137. 14. februārī Herta Nēlepa (Hertha Nehlep), grāmatveža Vilhelma Nēlepa 24 gadus vecā meita, kura strādāja pilsētas pārvaldē, tika apcietināta, laikam uz denunciācijas pamata. Vienu dienu vēlāk tika apcietinātas arī viņas māte Evelīne Nēlepa, dzimusi Valdmane, (dz. 1859.) un māsa Meta (Metha, dz. 1892.), turpretī tēvam izdevās nozust138.

137 Sk. 50. piezīmi; ziņas no Hans Mahler/Neusäss.

138 No Hans Nehlep, Berlin.

Herta Brēdaua ienākot sarkanajiem no vecāku Kalna muižas (Gut Hohenberg) bija aizbēgusi uz Saldu. Tur viņa tika apcietināta un tad kopā ar 40 līdz 50 citām sievietēm ar vezumiem aizvestas caur Dobeli uz Jelgavu, kur ieradās 10. martā. Sieviešu cietumā viņa kamerā satikās ar Jelgavas Diakoņu nama priekšnieci Mariju Šlīpsu, kas 120 sieviešu vidū centās gādāt par mierīgu atmosfēru, kurā neviena lieki nebojātu nervus.

Arī Edmunds Bethers, Augstkalnes mācītājs, un viņa sieva Adele, dzimusi Katerfelde, ar saviem sešiem bērniem – vecumā starp 9 gadiem un 6 mēnešiem – pienākot baltajiem spēkiem tika aizvesti uz Jelgavu, kur 17. martā agrā rītā tika aizvesti uz nopratināšanu aresta un nopratināšanas telpās Mēdema namā Palejas ielā 19. Par to, kā mātes un bērnu vajadzības cietajiem lieliniekiem vēl spēja atraisīt līdzcietīgas sajūtas, stāsta Adele Bethere:

Augstie sarkanie devās prom, pie katrām durvīm postenī palika divi. Bērniem mēs noklājām kažokus uz grīdas un noguldījām viņus uz tiem. Mātei man izdevās iegūt krēslu. Mēs sēdējām uz savām mantām. Ausa rīts, bija gaišs, pulkstenis sita 8, 9, 10; tad atkal atnāca augstie sarkanie, bet mēs nevienam nerūpējām. Bija pulksten 11, kad viens gāja caur istabu un teica tā, lai es dzirdēt: “Lai velns rauj tos bērnus! To mums ir diezgan.” Pēc kāda laika man teica, ka jāsagatavo bērni, viņus sūtīs uz sarkano punktu. Es atbildēju: “Kāpēc uz punktu, mums ir pietiekami radinieku, kuri mūs uzņems.” Un atkal ņirdzīgā balss: “Par šiem bērniem tur nerūpēsies sliktāk kā par pārējiem,” un atkal smiekli. Es uzdrošinājos vēlreiz lūgt un nosaucu savas vecās tantes adresi. Kompānija pazuda diplomātu istabā (Diplomatenzimmer), tad iznāca laukā un teica, ka bērni drīkst iet pie manas tantes Lielajā ielā, un es drīkstu pavadīt. Par mūsu likteni lemšot vēlāk. Es teicu: “Ja es nedrīkstu palikt ar bērniem, tad viņi var arī palikt šeit, jo mazais bez manis neizdzīvos.” Tad viņi pazuda un atgriezušies teica postenim: “Ļaujiet viņiem iet!” Es pieskrēju pie galvenā, paspiedu viņam roku un teicu “Paldies” un gribēju ņemt mazo no flīģeļa, uz kura es viņu biju naktī noguldījusi. Pēkšņi es atkal griezos pie galvenā un lūdzu: “Dodiem man arī manu veco māti. Viņa ir tik vārga un sagurusi. Viņa nāk no Tērbatas, nesaprot ne krievu, ne latviešu valodu, viņa jums nevar kaitēt.” Atbilde bija, ka tas tiks izlemts pēcpusdienā. Es piegāju vēlreiz pie mātes un teicu: “Pulksten 4 būs sēde un tad droši tu tiksi laukā. Es tev jau sagatavošu gultu, lai tu tagad vari apgulties.” Tā mēs šķīrāmies. Mūsu rati mūs aizveda pie vecās tantes, pēc ēšanas mēs gūlāmies aši saklātās gultās un gulējām pateicīgā un ciešā miegā. Mēs pamodāmies no šaušanas, bet ne par ko neuztraucāmies, gaidījām pārējos; pulkstenis bija 6 un 7 – neviens neatnāca. Tad tantes mājkalpotāja aizgāja līdz pagalma vārtiem un atnāca ar izskaidrojumu, ka pelēkie bija uz ielas. Drīz viens ienāca mūsu pagalmā. Mēs gaidījām līdz vieniem naktī un no rīta mums bija skaidrs: viņi ir projām. Uz ielas tika atrasti daudzi līķi, sāka urdīt nemierīgas domas: mana māte nevarēja iet uz priekšu, vai viņi vārgos aizveduši automašīnās?139

139 Adele Boettcher: Erinnerungen an die Bolschewickenzeit, Jelgava 1939. g.

Tā pagāja 18. marts, gaidītās atbrīvošanas diena.

Terors

Pirmās dienas pēc sarkano ienākšanas iedzīvotājiem pagāja diezgan mierīgi. Karaspēks un milicija meklēja noklīdušos vācu karavīrus, ieročus un vērtslietas. Anna Harmsena, toreiz 24 gadus veca Jelgavas skolotājam attēlo savu pirmo sastapšanos ar lieliniekiem šādi:

Nākošajā rītā fon J. kundze man lūdza, vai es nevaru aiziet līdz pašam Pasta ielas galam, tur mazā sētā kāds pazīstams zemnieks bija noslēpis govi, man bija jāiet palūgt puslitru piena mazajam dēlam. Līziņa, desmitgadīgā meita, nāca līdzi, jo viņa zemnieku pazina, un citādi laikam viņš man pienu nedotu. Šajā gājienā es ieraudzīju pirmos lieliniekus! Tie bija mūsu pašu latvieši civildrēbēs ar sarkaniem apsējiem un ieročiem rokās. Uz ielas bija šāvuši, divi mirušie gulēja mūsu ceļā, es gribēju Līziņu sūtīt atpakaļ, bet viņai bija bail vienai doties mājup. Viena es arī nedabūtu pienu. Kad mēs sasniedzām sētu, mēs kaut kā nenoteikti skatījāmies apkārt, tad kāds milicis mums uzkliedza: “Te vēl slēpjas viens vācu karavīrs, parādiem mums savu dzīvokli.” Mēs atbildējām patiesību, ka šeit esam svešinieces un parādījām piena kannu un pastāstījām ierašanās iemeslu. “Ak, jūs, vācieši, visi esat uz vienu roku,” vīrs man kliedza, viņš pagrieza ieroci pret mani, “mazā var iet.” Es viņai iedevu kannu un varēju pavadīt laiku skatoties uz ieroča stobru. Smieklīgi, ka man nemaz nebija bail, tomēr drīzāk muļķības dēļ, es domāju, ka man nekas nevar notikt, ja es pilnīgi ne pie kā neesmu vainīga. Tikai daudz vēlāk es sapratu, cik viegli kaut kas varēja notikt! Pirmajās dienās šāva daudz, īpaši tādēļ, ka mēs vācieši tik un tā bijām ienīsti. Viņi mūs tūlīt pat pazina pēc valodas. Tad no vienas mājas iznāca trīs karavīri to vidū vācietis civildrēbēs, viņš bija “Pauluss”, valstsvācu komunistu partijas vadītājs Jelgavā. Citādi laikam arī viņš savu dzīvību nespētu glābt. Tajā brīdī mani palaida vaļā, arī Līziņa parādījās ar pienu. Tad nāca briesmīgs laiks, es nezinu, vai es vēlreiz to varētu pārdzīvot! Tādā gaisā tikko varēja paelpot! Tas ļaunākais, denuncēšana! Ticēja visam, ko kāds latviešu saimnieks stāstīja par saviem iemītniekiem, par saviem vācu īrniekiem, un viņi tika aizvesti. Viņi parasti nāca naktīs un sita ar laidēm pa durvīm. Viņi negaidīja, ka viņiem atvērs uz zvana signālu.

Pārsvarā tika stāstīts, ka šķietamo šķiras ienaidnieku denunciācijas vairojās un sekoja māju pārmeklēšanas kā arī apcietināšanas. Tā skartā iedzīvotāju loka nedrošību vecināja tas, ka pārmeklēšanas un aresti parasti notika naktī. Nākamajās nedēļās iedzīvotāji uzmanību un bažas veltīja pilsētas cietumiem – Vīriešu cietumam (bijušais Guberņas cietums) Reijera ielā, Sieviešu cietumam Upes ielā un namam Palejas ielā 19 (kā nopratināšanas telpas un palīgcietums, Behelfsgefängnis). Pēc 13. marta sarkanās preses ziņām Vīriešu cietumā munīcijas noliktavas spridzināšanas dēļ bija izkrituši visi logi un daļa durvju, tā kā tur apcietinātie 130 cilvēku varējuši izbēgt. Kaut arī no bēgļiem atkal apcietināti tikai 37, 23. janvārī cietumā atkal atradās 140 cilvēku, kuru skaits līdz 13. martam sasniedza 280. No šiem 280 apcietinātajiem 178 bija vainīgi kontrrevolucionāri un 102 – kā izdarījuši kriminālus nodarījumus. Sieviešu cietumā 13 martā atradās 34 cilvēki, no kuriem 19 bija kontrrevolucionāres un 15 kriminālnoziedznieces105. Šie skaitļi varēja būt pieauguši pēdējās lielinieku laikmeta dienās, kad apcietinātie nepārtraukti tika vesti uz Jelgavas cietumiem no laukiem un pašā pilsētā pieauga apcietināšanas. Svarīgu lomu cietumu nozarē ieņēma kāds cilvēks, ko cietumnieki sauca par Kokkāji (Stelzfuß). Runa laikam bija par kādu bijušo Sibīrijā izsūtīto ar vārdu Stepanovs (Stepanow), kurš izcēlās ar cietsirdību pret cietumniekiem un kurš arī lēma par apcietināto dzīvību un nāvi. No Jelgavas viņš kopā ar apcietinātajiem devās uz Rīgas Centrālcietumu, kur viņš kļuva par cietuma priekšnieka palīgu106. Mēs vēl sastapsimies ar viņu aculiecinieku stāstos.

105 Jelgavas Komunists, 1919. g. 13. martā.

106 Latvis, Rīgā, 5 – 7 7. 1926. g. Rīgas ieņemšanas laikā Stepanovs laikam izbēdzis no atmaksas. Angelika fon Korfa (Angelika v. Korff), kura 1919. g. 5. maijā Kokkāji redzēja Rīgas Centrālcietumā, savā dienasgrāmatā apraksta šo briesmīgo tēlu (Riga 1919, 111. lpp.).

Kratīšanas un aresti pirmkārt bija vērsti pret dižciltīgajiem un vācu garīdzniecību. Starp pirmajiem apcietinātajiem bija Nikolajs fon Brēverns107, Kurzemes civilgubernatoru dēls un mazdēls, kurš tika nošauts jau 22. janvārī bez iepriekšēja formāla tribunāla sprieduma. Šķiet, ka pie tik drīza nāvessoda noveda amats un rangs, kas viņam bija cara režīma laikā. Tika apcietināti Kurzemes Kredītbiedrības direktors Makss fon der Rops, viņa dēls Teodors un meita Tea108, tāpat arī Kredītbiedrības valdes loceklis grāfs Oto fon Keizerlinks109, rakstnieka Eduarda fon Keizerlinka brālis, un viņa meita Helēne. Apcietināti tika arī Kredītbiedrības darbinieki barons Eduards Veselis fon der Rops110 un barons Jūliuss Dītrihs fon der Rops111, Baltazārs Neilands (Balthasar Neuland) un Morics Aleksands fon Denfers112.

107 Nikolai v. Brevern (1848 – 1919), apelācijas tiesas tiesnesis Varšavā, īstenais valsts padomnieks, Kurzemes civilgubernatora Ivana fon Brēverna (1812 – 1885) dēls un Kurzemes civilgubernatora Kristofa Engelbrehta fon Brēverna (1782 – 1863) mazdēls (GHB Kurl., 206., 207. lpp.).

108 Sk. 37., 38. piezīmes.

109 Otto Graf v. Keyserlingk (1847 – 1919); Helene Gräfin v. Keyserlingk (1879 – 1919) (GHB Kurl., 142. lpp.).

110 Eduard Wessel Baron v. der Ropp (1852 – 1919).

111 Julius Dietrich Baron v. der Ropp (1872 – 1919).

112 Moritz Alexander v. Denffer (1874 – 1919).

Tika apcietināti arī laulātie Valters fon Vildemanis (Walter v. Wildemann gen. Klopmann) un Alīne (dz. fon der Reke, 1872.) kuri dzīvoja Valdekas muižā pie Rīgas šosejas. Mācītājs Viktors Doberts pēc lielinieku ienākšanas esot turējis dievkalpojumu Svētās Trīsvienības baznīcā – laikam 12. janvārī, turpmāk tas viņam bija aizliegts. Viņu pasargāja no aresta rados esoša ārsta izmitināšana, kurš no Sanktpēterburgas bija aizbēdzis uz Jelgavu un mācītāja namā bija uzsācis praksi, kā arī paša smaga slimība. Tomēr tika apcietināts viņa nepilngadīgais dēls Bernhards113. Mācītājs Leonhards Zēzemanis stāsta par savu pirmo tikšanos ar lieliniekiem un 25. janvārī sekojošo apcietinājumu114:

6. janvārī man bija pirmā tikšanās ar lielinieku režīma karavīriem viņu augstajās jērādas cepurēs. Tikmēr aizritēja vairāk par divām nedēļām, kurās mēs tikai katru dienu saņēmām sarkanā padomju režīma pavēles attiecībā uz ieroču aizliegumu, taukvielu nodošanu, par pārtikas devām un pārējām nepieciešamām patēriņa precēm, jo, kā parasti visur, ar lieliniekiem zemē ienāca arī bads; zemnieki piegādāja pārtiku tirgum. Par pavēļu nepildīšanu vienmēr draudēja nāvessods un īpašuma konfiskācija. Visās rūpnīcās, biedrībās un iestādēs darbiniekiem bija jāsapulcējas un jāizveido strādnieku padomes. Tad es arī savā iestādē 24. janvārī ļāvu ievēlēt tādu padomi no kopējiem un kopējām, mazgātājām, virējām utt., kuriem bija jāņem iestādes vadība savās rokās. Man nesanāca piedzīvot šīs padomes darbību vai bezdarbību. Naktī uz 25. janvāri pie mūsu mācītāja mājas durvīm tika dauzīts ar ieroču laidēm ielaišanai, bija jānotiek mājas pārmeklēšanai. Man tika paskaidrots, ka tādā gadījumā, ja tikšot atrasti ieroči, es tūlīt tikšu nostādīts pie sienas un nošauts. Banda neko īpašu neatrada, laikam dažus sudraba rubļus, kurus viņi paņēma līdzi, un saplēsa pāris vācu ķeizaru un Hindenburga attēlu. Beigās man pateica: “Jūs nāksiet ar mums un sēdīsieties cietumā.” Maza ceļasoma ar veļu un nepieciešamākajām lietām šādam gadījumam jau bija sagatavota, toreiz pilsētā notika bieži aresti (vienmēr naktī). Pēc īsas atvadīšanās no sievas un bērniem izgāju laukā aukstajā ziemas naktī, vispirms uz vietu pilsētā, kur noteica mūsu pesonu datus un tad uz Guberņas cietumu. Kad es pārlasu dienasgrāmatas piezīmes, ko es tur rakstīju, visu laiku atkārtojas sūdzība, ka mēs tikām turēti badā. Sākumā drīkstēja ēdamo saņemt no mājām, tomēr to drīz aizliedza. Vienreiz dienā pusdienās mēs saņēmām vairāk vai mazāk biezu zupu skārda bļodā ar 200 gramiem rupjmaizes un bez tam rītos un vakaros tā saucamo karsto tējas uzlējumu, par maz, lai dzīvotu, par daudz, lai nomirtu. Es tāpēc sava apcietinājuma 53 dienās vai 7 ½ nedēļās drausmīgi novājēju. Svaigā gaisā cietuma pagalmā mēs tikām izvesti tikai vienreiz; mazgāšanās piederumi bija ļoti trūcīgi, kas brīžiem bija liegti, jo ūdens mazgājamajā telpā bija sasalis; tikai vienu reizi mums bija izdevība ieiet siltā dušā. Divas reizes es rakstiski lūdzu apmeklēt ārstu, jo man bija slims kuņģis un bez tam bija smags smaganu sastrutojums; feldšeris man pārgrieza sastrutojumu un ārsts vienreiz iedeva pāri kaut kādu pulveru. Viens slimības biedrs saņēma uz savu lūgumu apmeklēt ārstu atbildi: viņš varētu arī nobeigties, tad nebūs vajadzības viņu nošaut. Pārsvarā cietuma uzraugu izturēšanās bija ārkārtīgi rupja, tā ka bija jāuzmanās nedot viņiem iemeslu pazemošanai un lāstiem. Mūsu kamerā bijām 14 cilvēku, katram bija pie sienas piestiprināta koka lāva. Starp maniem kameras biedriem bija viens virsmežzinis, divi bankas ierēdņi, viens Kurzemes muižnieks, daži zemnieki, arī divi zagļi utt. Pavisam nepatīkams bija skārda spainis ar vāku stūrī, kas kalpoja par klozetpodu un ko vienreiz dienā vienam no mums bija jāiztukšo. Sākumā mēs ļoti cietām no aukstuma, jo trūka kurināmā, tad viņi dabūja malku un nu kļuva nepanesami karsti, un mūs nomocīja kaitēkļi, sevišķi blaktis. Tomēr tie galu galā bija ārējie apstākļi, kas bija jāpanes.

113 Ziņas no Frīdriha Doberta Karlsrūē.

114 Sk. 49. piezīmi: Lebenserinnerungen (1940. g. manuskripts).

Diakoņu nama rektors mācītājs Pauls Vahtsmuts un priekšniece Marija Šlīpsa tika apcietināti 18. februārī. Viņiem pārmeta, ka viņi noindējuši kādu sarkanarmieti, kurš slims bija nomiris Diakoņu namā115.

115 Sk. 47. un 48. piezīmi; Katterfeld: Die erste Blutzeugin im Diakonissenkleide; no 53. lpp.; šeit: Pauls Vahtsmuts, no 18. lpp.

Tikmēr lielinieku interese pārvietojās galvenokārt uz 1918. gada decembrī pilsonības veidotās pašaizsardzības dalībniekiem. Tika cerēs, ka nedrošajos politiskajos apstākļos pēc Vācijas sabrukuma vācu iedzīvotāji ar pašaizsardzības veidošanu iegūs zināmu drošību pret uzbrukumiem un vardarbību. Kaut arī šī organizācija bija jau 5. janvārī pēc balto spēku aiziešanas izformēta, tās aktivitātes sarkanie uzskatīja par sodāmu kontrrevolucionāru centienu atbalstu. Acīmredzot sarkanajiem izdevās iegūt pašaizsardzības dalībnieku sarakstu un februāra sākumā sākās daudzi aresti. Viktors fon Kūlbergs, kurš kopš 1902. gada bija Jelgavas pilsētas inženieris, par sava apcietinājuma laiku ir atstājis dienasgrāmatu, kuru viņam izdevās pabeigt īsi pirms nāves 7. aprīlī116. Šī dienasgrāmata, kurā ir parādītas apcietināto ciešanas un nāves, runā pati par sevi, un te tai jāseko nesaīsinātā veidā:

116 Sk. 74. piezīmi. Pēc izglābšanās viņš saslima ar izsituma tīfu, ko bija saķēris cietumā.

Pēc lielinieku ienākšanas uz īsu laiku iestājās miers, un mēs jau cerējām, ka apstiprināsies baumas par strādājošo iedzīvotāju atlaišanu brīvībā. Tomēr drīz mums bija jāpārliecinās par ko citu. Sākās aresti, un tie vairojās no dienas dienā, un arvien mazāka bija cerība, ka mani šāds liktenis saudzēs. Tagad vakarā gāju gultā ar lielu nepatiku un iemigu tikai vēlu pēc pusnakts. Es visu apdomāju par līdzi ņemamām un mājās atstājamajām lietām apcietinājuma gadījumā.

4. februāris

4. februārī mēs gājām gulēt ar īpašām priekšnojautām. Tikko bijām apgūlušies, kā skanēja sitieni pie tuvējām durvīm, tas drīz atkārtojās. Trešajā reizē beidzot arī sita pie mūsu durvīm: gūstītāji bija te. Viens pretīgs zellis, pēc skata īsts noziedznieks, uzrādīja savu apliecību un ķērās pie mājas pārmeklēšanas un vēlāk – pie manas apcietināšanas. No mums līdzi viņš paņēma sešas sudraba karotes.

Pēc īsas šķiršanās no maniem mīļajiem, ap vienu naktī izgājām laukā. Laukā viņš uzvilka savas pistoles gaili, milicis savas bises gaili un devāmies uz politisko nodaļu Palejas ielā 19. Pēc datu pierakstīšanas, pasu un naudas nodošanas, mēs, četri vīri (bez manis arī Bitners, Grūnaus un Taube), četru miliču pavadībā tikām aizvesti uz cietumu Reijera ielā un tur ieslodzīti kamerā kopā ar zagļiem utt.

Otrā rītā mani ievietoja ar citiem 13 vīriem 47. kamerā trešajā stāvā tieši pretim ieejas vārtiem. Kamera bija auksta un mitra, guļasvietas nelietojamas. Kurināt sāka tikai pēc trim dienām. Kameras lielums bija apmēram 6 x 5,4 m un augstums 3,3 m. Kamerā stāvēja spainis, kas reizē bija klozetpods, tur šim mērķim nelaida laukā. Pirmajās dienās kopš tā brīža mēs ar nolaupītu brīvību atpūtāmies kamerā. Ar mani kamerā bija:

Kalnings (Kalning) – saimnieks

Bolšaitis (Bolschaitis) – bijušais policijas ierēdnis

Ūks (Uuck) – pilsētas kasieris

Šinevskis (Schinewsky) – elektrotehniķis

Neilands vecākais (Neuland) – Kredītbiedrības darbinieks

Neilands jaunākais – pianists

Bitners (Büttner) – seglinieks

Vanags (Dr. Wanag) – pilsētas slimnīcas galvenais ārsts

Demmers (Demmer) – Kredītbiedrības darbinieks

Mīnuts (Minuth) – Kredītbiedrības darbinieks

Taube (Taube) – tirgonis

Grūnaus (Grunau) – mans namsaimnieks

Pārups (Pahrup) – bijušais policijas ierēdnis

6. februāris

Tika nošauts skolotājs Hansens117/118.

117 4. februārī Jelgavas revolucionārais tribunāls aiz slēgtām durvīm noturēja pirmo sēdi, kurā par piedalīšanos pašaizsardzībā uz nāvi nošaujot tika notiesāts apriņķa skolu inspektors Rihards Hansens (Richard Hansen). Vācietis Šeibe (Scheibe) tika notiesāts uz 10 gadiem un vācu skolnieks Celms (Zelm) uz 2 gadiem spaidu darbos par piedalīšanos pašaizsardzībā (Jelgavas Komunists, 1919. g. 6. 2.).

118 7. februārī tribunāls tiesāja latviešu izcelsmes vainīgos. Tika piespriesti relatīvi mazi sodi: tā pilsone Ludovika Mikulaja (Ludowika Mikulai), kurai vācu okupācijas tiesa par vīra noindēšanu bija piespriedusi mūža ieslodzījumu, tagad par šo pašu piesprieda piecus gadus spaidu darbos. Un latviešu Nikolaja baznīcas draudzes mācītājam Jānim Reinhardam (1860 – 1944) par to, ka viņš nepildīja rīkojumu neizdalīt reibinošus dzērienus (droši vien pie dievgalda!), tika piespriests 14 dienu arests (Jelgavas Komunists, 1919. g. 11. 2.).

10. februāris

Ārsts Vanags izlaists, Demmers pārvests uz darba kolonnu.

13. februāris

Tirgotājs Bergs un inženieris Ulmanis nošauti119. Naktī no 12. uz 13. mūsu kamerā pielikti tirdzniecības darbinieki H. Veiss (H. Weiss) un V. Hals (W. Hall).

119 10. februāra sēdē tribunāls par piedalīšanos pašaizsardzībā uz nāvi nošaujot notiesāja tirgotāju Aleksandru Bergu un inženieri Eigenu Ulmani, Jelgavas pilsētas pārvaldnieka Eduarda Ulmaņa brāļadēlu un uz 10 gadiem spaidu darbos Aleksandru Demmeru (Jelgavas Komunists, 1919. g. 13. 2.).

16. februāris

Pēc nedēļas mums pirmo reizi sagādāja mazgāšanās piederumus. Aukstumu un badu grūti paciest. Drausmīgas ilgas pēc brīvības un savējiem. Kopš 9. nav ko smēķēt.

17. februāris

Nopratināšana Palejas ielā 19; turp un atpakaļceļā runāju ar savu mīļo sievu un svaineni120. Saņēmu kaut ko ēdamu.

120 Kūlbergs no 1901. g. 20. septembra bija laulāts ar Johannu Helēni Bekeri (Johanna Helene geb. Becker).

20. februāris

Briesmīga diena. Mūsu kameras biedrs Šinevskis atgriezās un pastāstīja, ka par piedalīšanos pašaizsardzībā notiesāts uz nāvi, bez viņa arī Edgars Krūze, Vegners un Heine.

21. februāris

Izpildīts nāves spriedums. Mēs redzam pa logu Šinevski un Heini aizvedam uz soda laukumu, dzirdam zalves121.

121 20. februārī tribunāls par piedalīšanos revolucionāru vajāšanā notiesāja latvieti Jāni Tamoliņu un par piedalīšanos pašaizsardzībā – vāciešus Ferdinandu Heini, Frīdrihu Vegneru, Georgu Šinevski un bankas ierēdni Edgaru Krūzi (Ferdinand Heine, Friedrich Wegner, Georg Schinewsky, Edgar Cruse) uz nāvi nošaujot. Teodors un Pauls Ulmaņi, pilsētas pārvaldnieka Eduarda Ulmaņa dēli (sk. 58. piezīmi), par piedalīšanos pašaizsardzībā tika notiesāti uz 10 gadiem, Herberts Gothards (Herbert Gotthard) – uz 2 gadiem, un Eigens Grūnaus (Eugen Grunau) – uz 1 gadu spaidu darbos.

23. februāris

drausmīgi moka ilgas pēc maniem mīļajiem un mana darba. Bads ir briesmīgs. Mani mierina vārdi: šī laika ciešanas ir Tā Kunga valsts vērtas, kura mums ir sagatavota.

24. februāris

Skumjas atmiņas par Ziemassvētkiem mīļo lokā; tādas atmiņas par vecajiem labajiem laikiem plosa sirdi un tomēr nevar no tām tikt vaļā.

Arī mācītajs Leonhards Zēzemanis stāsta par pirmajām tautas un revolucionārā tribunāla notiesāšanām, par pirmajiem nāvessodiem un par savu pirmo nopratināšanu:

Tomēr drīz arī mēs izdzirdējām par tautas tribunāla spriedumiem. Es vēl skaidri atceros, cik mums bija slikti, kad mēs dzirdējām pirmo nošaušanu cietuma pagalmā, kas nogalināja arī mums pazīstamos notiesātos; kapu sev viņiem bija jāizrok pašiem. Viņi pirms nāvessoda bija prasījuši garīdznieku, lūgums tomēr tika noraidīts, kaut arī cietumā bija vesela rinda garīdznieku, arī mans draugs Pauls Vahtsmuts. Mēs nesagājām kopā ar citu kameru iemītniekiem, bet gan tikām turēti stingri izolēti; es tikai nejauši reiz redzēju manu pazīstamo amata brāli Rutkovski, kurš atradās blakus kamerā. Vienu reizi sava apcietinājuma laikā mani izsauca uz nopratināšanu. Protokols bija īss, man neko sodāmu nevarēja pierādīt, tomēr beigās ierēnis man uzdeva jautājumu, par kuru es no citiem jau biju dzirdējis, ka tāds būs, un no atbildes būs atkarīga dzīvība vai nāve: “Ko jūs domājat par komunismu?” Man atbilde jau bija sagatavota un es teicu: “Es uzskatu komunismu par ļoti augstu ideālu, kas pirmajā kristiešu draudzē, kuras dzinulis bija mīlestība, netika īstenots draudzes locekļu grēku dēļ.” Ar šo atbildi ierēdnis bija apmierināts. Jaukas un sirsnīgas bija kopīgās lūgšanas ar dažiem kameras biedriem, tā kā mēs katru dienu gaidījām, ka mūs nošaus. Šajā laikā man dārga bija Jaunā Derība, ko es lasīju; lielu mierinājumu un spēku man deva mūsu pestītāja vārdi, un ar citādām acīm cietumā lasījās Pāvila vēstules no cietuma!122

122 Notiesātie tika nošauti cietuma pagalmā un turpat apglabāti. Režīms baidījās no nemieriem, iedzīvotājiem uzzinot par spriedumu izpildi. Tomēr šaušana bija dzirdama pilsētā.

Padomju režīms

Ar Vācijas sabrukumu Latviešu sociāldemokrātu partija (LSD) attīstīja savu darbību arī vācu karaspēka vēl ieņemtajā Jelgavā. Bija jārēķinās ar okupācijas spēku aiziešanu un Sarkanās armijas ienākšanu, un notika gatavošanās varas pārņemšanai. Tomēr okupācijas vara 1918. gada novembrī un decembrī centās šādas aktivitātes kavēt. Par šīm aktivitātēm un par lielinieku varas pārņemšanu tās 40 gadadienā laikmeta liecinieks L. Eihmanis, bijušais Jelgavas revolucionārās kara komitejas loceklis, stāstīja tā81:

81 Par Padomju Latviju, 1. daļa, 197 – 205 lpp.; Zemgales Komunists 7. 1. 1959. Par L. Eihmani varēja uzzināt tikai to, ka viņš 1918. g. izbēdzis vācu (kara?) gūsta un bija noslēpies Jelgavas tuvumā.

Jau novembra beigās Jelgavā organizējās grupas, kurās darbojās lielākoties jaunieši no 17 līdz 19 gadu vecumā. Jelgavā ieradās LSD Centrālkomitejas līdzstrādnieks biedrs Āboltiņš, lai pārņemtu kontaktus ar vietējiem revolucionārajiem cīnītājiem un dažos dzīvokļos ierīkotu konspiratīvos centrus. Tūlīt pat tika izveidoti trīs šādi centri. Jelgavas revolucionārajai kara komitejai par mītni izraudzījās pilsētas dzirnavas pie tirgus. Drīz pēc tam Jelgavā satikās biedri Ernests Vīksniņš82, brāļi Pečori, Alberts Linde un vēl citi, un revolucionārā kara komiteja uzsāka darbu83. Vēlāk izveidojās Izpildkomiteja ar biedru Krišjāni Saulīti par priekšsēdētāju un vairākiem biedriem (Linde, brāļi Pečori, Vainovskis-Vīksniņš un citi) kā locekļiem. Kara komitejas virsuzdevums bija bruņotas strādnieku sacelšanās sagatavošana, vācu okupācijas pārtraukšana un krājumu evakuācijas kavēšana. Bija savākti ieroči un sākusies aģitācija iedzīvotāju vidū. Toreiz Jelgavā tika tika vervēti brīvprātīgie dažādas karaspēka vienības – Baltijas Landesvēram, balto krievu ģenerāļa Judeniča armijai un latviešu pulkveža Peniķa vadībā84 pilsoniskās Ulmaņa valdības Latvijas spēkiem. Toreiz izdevās tikko savervētos no latviešu karaspēka pārvilināt kara komitejas pusē. Mazinieku partija 29. decembrī nozīmēja strādnieku un bezzemnieku kongresu Jelgavas Latviešu biedrības teātra zālē (Katoļu ielā 11). Kongresu atklāja mazinieks Frīdrihs Vesmanis85, tomēr iznāca, ka lielākā daļa dalībnieku bija lielinieki. Šī iemesla dēļ prezidijā bija tikai lielinieki un par priekšsēdētāju tika ievēlēts Vīksniņš. Pēc tā mazinieki pameta zāli. Tad tika nolasīts Latvijas padomju valdības (Stučkas) 1918. gada 17. decembra manifests, kongress pasludināja sevi par augstāko valsts varas orgānu Kurzemē un tika ievēlēta izpildkomiteja ar biedru Saulīti priekšsēža amatā. Kad kļuva zināms, ka Landesvērs plāno uzbrukumu kongresam, lielinieki ātri atstāja zāli. Mazinieki, kuri šo brīdinājumu uzskatīja par provokāciju, palika ēkā un daži no viņiem, arī Vesmanis, tika apcietināti86. Pēc tam revolucionārā kara komiteja uz dažām dienām nogāja pagrīdē, no kuras organizēja ieroču sagādi. 1919. gada 6. un 7. janvārī pulkvežu Kalpaka87 un Peniķa latviešu pilsoniskās vienības pameta Jelgavu Liepājas virzienā. Pēc Landesvēra un vācu Dzelzdivīzas brīvprātīgo vienību aiziešanas 8. janvārī revolucionāri uzsāka izlikt bruņotus posteņus objektu apsardzei un sākās apšaudes ar laupošajiem vai noklīdušajiem vācu karavīriem. Tagad revolucionārā kara komiteja pārvācās no dzirnavām uz Cēra (Zehr) viesnīcu un sāka darboties atklāti. 9. janvārī notika pirmā Jelgavas LSD pilsētas komitejas sēde, kurā tika nodibināta pagaidu pilsētas pārvaldes Izpildkomiteja un izlēma veidot miliciju. Pilsētas izpildkomiteja sastāvēja no šiem cilvēkiem un to darba uzdevumiem:

82 Ernests Vīksniņš (segvārdi: Ješka vai Vainovskis) (1891 – 1919), dzimis Litenē, Vidzemē, zemnieka dēls, no 1912. g. Komunistiskās partijas biedrs un revolucionārās kustības līdzstrādnieks Rīgā; 1915 – 1917 notiesāts spaidu darbiem; no februāra revolūcijas laika LSD Centrālās komitejas propagandists, vēlāk pagrīdē Latvijā; no 1919. g. 17. janvāra Latvijas padomju režīma Iekšlietu komisāra vietnieks; 1919. g. maijā smagi ievainots aizstāvot Rīgu, sagūstīts lazaretē un 1919. g. jūnijā nošauts Centrālcietumā (LME 3. sējums, 692. lpp.).

83 Tā bija partijas iekšējā organizācija.

84 Mārtiņš Peniķis (1874 – 1964), “Kuršu ķoniņu” pēctecis, virsnieks Krievu-japāņu un Pirmā pasaules kara laikā, no 1918. g. novembra Latvijas nacionālajā armijā; 1928 – 1934 armijas komandieris, ģenerālis (Unāms, 378. lpp.).

85 Frīdrihs Vesmanis (1875 – …), dzimis Rundāles pagastā, studējis jurisprudenci Sanktpēterburgā, advokāts un vēlāk Jelgavas pilsētas galva, 1925 – 1932 Latvijas sūtnis Londonā; senators (Unāms, 523. lpp.).

86 Arī Augusts Vinnigs runā par šo gadījumu, ko pieļāva vācu pilsētas komandants pulkvedis fon Knobelsdorfs (v. Knobelsdorff) un kurā vācu kareivju padome iesaistījās apcietināto pusē. Vesmanis pēc kareivju padomes protesta tika palaists brīvībā (Winnig: Heimkehr, no 87. lpp.).

87 Oskars Kalpaks (1882 – 1919), dzimis Meirānu pagasta, virsnieks 1. pasaules karā, no 1918. g. pulkvedis Latvijas nacionālajā armijā, no 1919. g. janvāra tās pirmais virspavēlnieks, kritis pie Skrundas 1919. g. 6. martā (Unāms, 240. lpp.).

Krišjānis Saulītis88 – priekšsēdētājs

Ernests Hermanis89 – iekšlietas

Jānis Rācenis90 – administratīvās tiesības

Ž. Kriņģelis91 – drošība, cietumi

Alberts Linde92 – izglītības sistēma

Dicmanis – apgāde, pārtika

Marija Vecrumba93 – veselība

D. Birkmanis Baldone(?) – sociālā apdrošināšana

Jānis Pečors – industrija

Teodors Namnieks94 – kara lietas

Jēkabs Pečors – tautas banku pārvalde

J. Grasmanis – nodarbinātība

88 Krišjānis Saulītis (1889 – 1939), revolūcijas dalībnieks, pēc 1919. g. Padomju Krievijā (LME IV, 121. lpp.).

89 Ernests Hermanis (1893 – 1937), dzimis Īles pagastā, no 1910. g. KP dalībnieks, 1912. g. izsūtīts uz trim gadniem uz Arhangeļsku, no 1918. g. novembra Latvijā, no 1920. g. Maskavā. Publicists, sarakstīja piemiņas grāmatu par kritušajiem revolucionāriem (LME IV, 54. lpp.; Latvijas revol. cīnītāju piemiņas grāmata, II, 171. lpp.).

90 Jānis Rācenis (1881 – 1971), skolotājs (LME IV, 112. lpp.).

91 Ž. Kriņģelis (… – 1919), Jelgavas cietuma direktors. Viņa dēlam Vilim (1884 – 1906) tika piespriests un izpildīts nāvessods kā revolucionāram. Tēvu un māti 1919. g. nogalināja baltie (Latvijas revol. cīnītāju piemiņas grāmata, I, 231. lpp.). Kriņģeļa atbildības lokā bija arī revolucionārais tribunāls, kas 24. janvārī sāka savu darbību bijušajā miertiesas namā (Palejas ielā 24). Par priekšsēdētāju bija tāds Vilks, pat kura āriene bija šausminoša: “ar bāliem vaigiem, gariem matiem un augumā nenormāli plecīgs un liels” (Latvis 5.7.1925.).

92 Alberts Linde (1898 – 1945), revolūcijas dalībnieks (LME IV, 85. lpp.).

93 Marija Vecrumba (1885 – 1919), dzimusi Rīgā, studējusi medicīnu Bernē (1911.g.), ārste Jelgavā (1912 – 1915) un Valkā (1915 – 1918); balto nošauta Jelgavā 1919. g. 21. martā; apglabāta Rīgā (LPE, 10. sēj., 319. lpp.).

94 Teodors Namnieks (1891 – 1943), revolūcijas dalībnieks (LME IV, 97. lpp.).

Viņš pats (Eihmanis) vēl 8. janvārī ar dažiem jātniekiem bija nodibinājis sakarus ar latviešu strēlniekiem, kuri tuvojās no Iecavas un bija sasnieguši Tetelmindi (ap 8 km uz austrumiem no Jelgavas gar Lielupi). Jau 9. janvāra vakarā viņš ar biedriem Frici Markusu95 un Teodoru Neti96 devās uz Štefenhāgena grāmatspiestuvi, lai organizētu lielinieku laikraksta izdošanu. Tur vispirms viņus atraidīja metieris Neiverts[?], iespējams, vācietis, kurš iespiešanas pasūtījumu nepieņēma. Kad Nete izvilka pistoli, viņš bija gatavs apspriesties ar saviem kolēģiem. Drīz pēc tam viņi izteica gatavību avīzi drukāt, kura pirmo reizi iznāca 10. janvārī ar nosaukumu “Ziņotājs” un 9. janvāra datumu. No 9. februāra avīzei bija nosaukums “Jelgavas Komunists”. Šim preses orgānam bija liela nozīme pilsētas revolucionārajos notikumos. Galu galā 10. janvārī Jelgavā iegāja latviešu strēlnieki, kurus Tirgus laukumā apsveica ar gavilēm un “Internacionāli”. Revolucionārā kara komiteja nodeva savas funkcijas sarkanajiem strēlniekiem. Bruņotie revolucionārie cīnītāji tika ieskaitīti tautas milicijā, kuras vadītāju tika iecelts kapteinis Edmunds Steinhards. Pilsēta bija sadalīta piecos milicijas iecirkņos, no kuriem viņš (Eihmanis) pārņēma 4. iecirkni un ievācās barona fon Drahenfelsa97 mājā Zaļās un Vaļņu ielas stūrī (Zaļajā ielā 41). Sociālisma celšanai Jelgavā bija jāstājas lielu grūtību priekšā, tā kā Kurzeme kara un okupācijas laikā bija izlaupīta, un transporta ceļi, tāpat arī elektrības un ūdens padeve bija sabojāta vai cietusi. Viņa galvenais uzdevums milicijā bija pajūgu nodrošināšana transporta vajadzībām, no kuriem viņš spēja sagādāt tikai divpadsmit. Bez tam milicijai bija problēmas ar personas dokumentiem, jo daudzi apgalvoja, ka viņu apliecības lielajos juku laikos bija pazuduši. Daudzos gadījumos tā bija izlikšanās, lai nopelnītu dubultu partikas devu. Bija arī spekulanti, kuri nelikumīgu pārtiku ieveda no Lietuvas. Februāra sākumā Jelgavā parādījās laupītaju bandas, kuras gan milicija likvidēja. – Tik tālu Eihmanis, kuram pamatā var ticēt.

95 Fricis Markuss (1890 – 1938), ar segvārdu “Censle” no 1917. KP dalībnieks, žurnālists; “Jelgavas Komunista” redaktors un Jelgavas revolucionārā tribunāla apsūdzētājs; pēc Latvijas atbrīvošanas Padomju Savienībā (Ukrainā, Maskavā, Urālos, Ziemeļkaukāzā) politisks funkcionārs un žurnālists (LME II, 628. lpp.).

96 Teodors Nete (1896 – 1926), dzimis Rīgā, revolūcijas dalībnieks, no 1914. g. KP dalībnieks, propagandistsm no 1918. g. Latvijā un 1919. g. Jelgavā; no 1920. g. padomju Ārlietu komisariāta kurjers, pildot šo darbu 1926. g. nošauts policijas kontroles laikā vilcienā starp Rīgu un Ikšķili (LME II, 628. lpp.).

97 Ernst Baron v. Drachenfels (1854 – 1918), dzīvoja Jelgavā un no 1906. g. vai 1907. g. bija pilsētas domnieks. Viņš nomira 1918. g. 14. novembrī Jelgavā. Viņa meita Ina (dzimusi 1888. g.) ir starp uz Rīgu aizdzītajiem gūstekņiem.(GBH Kurl., 50. lpp.; Mit. Kal. 1907, 45. lpp.; Die Rote Fahne, 28. marts 1919, 3. lpp.).

Divdesmit gadus vēlāk (1979.) M. Leitāns, Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietnieks, mēģināja dot kopīgu padomju varas laika attēlojumu98: pēc tam Vīksniņš acīmredzot bija galvenais lielinieks jeb komunists Jelgavā, līdz viņš kā deputāts tika aizsūtīts uz 1. padomju kongresu Rīgā, kur viņu jau 17. janvārī iecēla par Iekšlietu komisāra vietnieku. Jau pirmajās dienās pēc varas pārņemšanas notika pamatīgas pārmaiņas: tika ieviesta astoņu stundu darba diena un notika lielo īpašumu nacionalizācija. Sākās liels organizatorisks darbs pārvaldes daļās. Bez rātsnama pārvalde ievācās dažādos pilsētas namos – Lielajā, Baznīcas, Upes, Palejas un Annas ielās. Laiki bija nemierīgi, pieredzējušu darbinieku trūka, tā kā nācās balstīties uz kolektīviem lēmumiem. Tāpēc tika izveidotas padomes vai komitejas noteiktām darba nozarēm – ražošanai, revolucionārajai cīņai un finansēm. Apriņķa strādnieku padomes vēlēšanu rīkošanai pilsētā tika izveidoti vēlēšanu iecirkņi. Vēlēšanu telpas bija latviešu biedrībā (Katoļu ielā 11), vācu amatnieku biedrībā (Palejas ielā 37), ugunsdzēsēju namā (Staļļplacī) un Pils teātrī (Pils salā). Vīksniņa vietā par priekšsēdētāju nāca Klīdziņš. Klīdziņš par pilsētas izpildkomitejas priekšsēdi palika līdz padomju režīma beigām99. Atgriežoties bēgļiem pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits: janvārī bija jau 23 000 iedzīvotaju, no kuriem 3000 nebija darba. 65% iedzīvotāju bija pilnīgi bez iztikas un atkarīgi no sociālās palīdzības. Dažādām arodu grupām noteikta minimālā alga un vīrieši un sievietes saņēma vienādu algu par vienu un to pašu darbu. Tika mobilizēti visi dzelzceļnieki un sākās pieejamo lokomotīvju remonts.

98 Avīze “Darba Uzvara”, 10. un 16. janvārī 1979. g.

99 Eihmanis bija minējis K. Saulīti kā Izpildkomitejas priekšsēdētāju; liekas, toreiz notika biežas pārmaiņas amatos. Tas balstījās uz iekšpartijas lēmumiem un balsojumiem. Domājams, nākošais priekšsēdētājs bija Vīksniņš un pēc viņa Saulītis un Klīdziņš (?). Juris Klīdziņš (1891 – …) bija revolucionārs un žurnālists (LME IV, 68. lpp.).

Daudz vietas Leitāns atvēl padomju režīma kultūras aktivitātēm: bija organizēts simfonisko orķestris, koris, teātris, kino un Rīgas koncertbrigādes viesizrādes. Kurzemes provinces muzejs, kura krājumu vācu okupācijas vara bija izlaupījusi [?], 23. janvārī tika nacionalizēts un 1. februārī atvērts publikai. Kultūras pasākumos starp priekšnesumiem tika turētas politiskas runas. Tika pārņemti visu pilsētas bibliotēku krājumi (laikam arī privātās bibliotēkas), iedzīvotāji tika apgādāti ar “progresīvu” im “augstvērtīgu” literatūru, tika izdotas “Strādnieku dziesmu grāmata” un “Sarkanais kalendārs”. 13. februārī Kurzemes bruņiniecības nams (tā sauktais Bruņinieku nams jeb Kazino, Upes ielā 13) tika pārvērsts par Strādnieku klubu, vissvarīgāko kultūras iestādi pilsētā. Tā atvēršanā teica runas A. Linde un Fr. Markuss. Pilsētas iedzīvotājos tas viesa apbrīnojamu entuziasmu un darba prieku, kaut arī fronte nebija tālu un valdīja bads un bezdarbs. Tik tālu attēlo Leitāns.

Beidzot 1979. gadā toreiz vēl dzīvais Jelgavas un Kurzemes padomju režīma dalībnieks Andrējs Mucenieks vēstīja par 1919. gadā notikušo intervijā avīzei100: viņš 29./30. janvārī tika ievēlēts Jelgavas-Dobeles apriņķa izpildkomitejā. Galvenais uzdevums bija trūcīgo iedzīvotāju nodrošināšana un cīņa ar kontrrevolūciju. Jelgavā jau 1905./06. gadā pastāvēja kontrrevolucionāra organizācija, kas aktvizējusies ar Vācijas sabrukumu. Pretiniekiem arī tika pārmests, ka tie ir savākuši sīknaudu un noslēpuši vai izņēmuši no apgrozības101.

100 Andrējs Mucenieks (1893 – …), dzimis Grobiņas pagastā, revolūcijas dalībnieks, no 1913. g. Komunistiskajā partijā Liepājā, 1919. g. Jelgavas-Dobeles apriņķa izpildkomitejas darbinieks, vēlāk partijas funkcionārs Pleskavā, Ziemeļkaukāzā un Sibīrijā, no1944. g. Padomju Latvijā (LME II, 593. lpp.).

101 Avīze “Starts”, 1979. g. 11. janvārī.

No minētajiem stāstiem vai viedokļiem kļūst skaidrs, ka padomju režīmam Jelgavā stāvoklis jau no paša sākuma bija smags. Četru gadu kara sekas, Kurzemes kauju turpināšanās, pilsoņu karš Krievijā un bēgļu posts lieliniekiem lika risināt grūtus uzdevumus. Viņu vadošie funkcionāri bija – kā var spriest pēc viņu vārdiem – pārsvarā latviešu izcelsmes. Brāļi Pečori varēja būt krievi. Pēc šo vīru dzimšanas gadiem spriežot, viņi lielākoties piederēja paaudzei, kura pieredzēja 1905. gada revolūciju, bet pati vēl nevarēja tieši piedalīties revolucionārajās aktivitātēs (Markuss dzimis 1890. gadā, Vīksniņš – 1891., Hermanis – 1893., Mucenieks – 1893., Nete – 1896., Linde – 1898.). Daudz vecāks bija kārtības dienesta un cietumu vadītājs Kriņģelis, kura dēls Vilis bija dzimis 1884. gadā un 1906. gadā bija nošauts kā revolucionārs. Vecāka bija arī ārste Vecrumba (dzimusi 1885. gadā). Jaunākajiem lielinieku funkcionāriem bija zināma pieredze kā nelegālajiem darboņiem un 1917. gada revolūcijā apmācītiem profesionāliem revolucionāriem, bet diez vai pārvaldes organizēšanā un vadīšanā. Ar autoritāram režīmam tipisku optimismu un daudzvārdīgu patosu viņi centās pievilināt jaunatni aktīvam darbam komunisma uzcelšanā. Tas viņiem laikam arī izdevās. Bet lielākā latviešu daļa tāpat simpatizēja lieliniekiem un atbalstīja režīmu102. Nebija jābūt lieliniekam vai komunistam, lai saprastu, ka ar sarkano atnākšanu notika lietas, kuras sākumā likās pilnīgi atbilstam latviešu tautas nacionālajām interesēm: latviešu padomju valdība Stučkas vadībā ar latviešu strēlnieku palīdzību pārņēma varu, pārņēma vācu īpašumu un pārtrauca vācbaltu politisko un saimniecisko pārākumu, kas pilsoniskajai Ulmaņa valdībai līdz šim nebija izdevies. Kamēr turpinājās karš, maz ievēroja lielinieku sludinātās mantiskās atšķirības, jo tās pirmkārt attiecās uz citu tautu. Līdz šim valdošās klases īpašumu atsavināšana un visu privilēģiju un varas instrumentu likvidēšana varēja būt latviešu vairākuma interesēs. Tāpēc liekas veltīgi strīdēties, cik procentu latviešu atbalstīja lieliniekus jau 1917. gada vēlēšanās103. Tas, ka Stučka panāca tikai Latvija autonomiju Padomju Savienībā, kaut arī pilsoniskie spēki jau 1918. gada 18. novembrī bija proklamējuši patstāvīgu un neatkarīgu demokrātisku Latvijas republiku, daudziem var likties savādi. Toreiz svarīgāki bija jautājumi par vācu karaspēka izvākšanos un zemes nacionalizāciju.

102 Pie tam zīmīgi, ka skolotājs Hugo Štolcs (1886 – 1942), kurš 1929. g. pat kļuva par Jelgavas pilsētas galvu, 1919. g. februārī bija izglītības jomas vadītāja A. Lindes sekretārs. Štolcu 1940./1941. padomes bija izvedušas uz Sibīriju, kur viņš mira (“Ziņotājs” 1.2.1919.; Unāms, 481. lpp.).

103 Skat. strīdu starp Pēteru Krupnikovu un Detlefu Henningu (Peter Krupnikow, Detlef Henning) BB. 51. Jg. (1998) Nr. 1, 3., 4. lpp. un Nr. 3/4, 6. lpp.; sk. arī Hehn: Die Entstehung der Staaten Lettland un Estland, no 124. lpp.

Padomju režīma laika aprakstos no lielinieku skata punkta trūkst izklāsta par cīņām pret iedomātiem vai īstiem šķiras ienaidniekiem un kontrrevolucionāriem. Tikai Mucenieks saka, ka Jelgavā 1905. un 1918. gados bijusi viena kontrrevolucionāra organizācija. Viņš ar to droši vien domā pilsonības organizēto pašaizsardzību. Viņš tomēr nestāsta, ar ko šī organizācija būtu noziegusies. Viņš arī nesniedz tuvākas ziņas par pasākumiem vai represijām (kratīšanām, arestiem, tiesas sodiem), kurus lielinieki izmantoja pret politiskajiem pretiniekiem, kaut arī revolūcijas tribunāla sēdes parasti bija atklātas un par tām ziņoja lielinieku prese. Domājams, aina no šīs lieliniecisma puses pēc 40 vai 60 gadiem neatbilda partijas līnijai, jo tā būtu izpostījusi mierīgās un humānās sociālisma celšanas tēlu. Droši vien notikumu dalībnieki pa to laiku bija sākuši šaubīties par savas rīcības likumību vai taisnīgumu. Ne ar vārdu nepieminot sarkano teroru, Eihmanis sava izklāsta beigās velta smagus pārmetumus baltajām vienībām un Baltijas baroniem par to, ka viņi ieņemot Jelgavu ar savu teroru iedzīvotājus iedzinuši bailēs un nogalinājuši simtiem sarkanarmiešu un civilistu104.

104 Arī Sīpols (Die ausländische Intervention in Lettland 1918 – 1920, 122. lpp.) nikni nosoda balto teroru, tomēr ne ar vienu vārdu nepiemin pirms tam notikušo sarkano teroru.

Droši vien lielinieku pasākumos pret saviem šķietamajiem pretiniekiem piedalījās maz cilvēku. Diktatoriski režīmi parasti izmanto šādās akcijās īpaši uzticamus rokaspuišus (miliciju, partijas biedrus, cietumu uzraugus u.c.). Tomēr lielinieku varasvīriem Jelgavā bija svarīgi, lai iedzīvotāji pamanītu viņu darbošanos pret dižciltīgajiem, garīdzniecību, kapitālistiem un kontrrevolucionāriem. Kamēr postā varēja vainot noteiktas nacionālas un sabiedriskas grupas, varēja novērst pārmetumus sev. Vienlaikus iedzīvotajus pakļāva spiedienam, parādot, kādai rīcībai un represijām pret saviem ienaidniekiem padomju režīms bija gatavs. Katrā ziņā kopš krievu revolūcijas dienām 1917. gadā terors bija pierādījis sevi kā iedarbīgs varas uzturēšanas un iebiedēšanas instruments.

1918. un 1919. gadu mijā.

Kā pirmā apakšvienība topošajā Baltijas Landesvērā 1918. gada 10. decembrī Jelgavā tika izveidota Rādena rota, kuru vadīja ritmeistars barons Volferts fon Rādens32/33. Lielākā daļa Jelgavas vācbaltu jauno vīriešu iestājās šajā vai kādā citā Landesvēra vienībā. Vienlaikus pilsētā – kā vēl 1905. gadā – no vecākiem vīriem izveidojās pašaizsardzības vienības, kuru pirmais uzdevums bija cilvēku un objektu apsardzība. Tomēr Jelgavas vācu iedzīvotājiem – daudzi vecākiem cilvēkiem, to vidū neprecētām dāmām, kā arī Landesvēra brīvprātīgo ģimenēm – nacās atbildēt uz dzīvību izšķirošu jautājumu, vai draudošo briesmu priekšā pamest pilsētu ar atejošo vācu karaspēku. Ar lielinieku iebrukumu visvairāk būtu apdraudēti tie, kuri savas šķiras pēc iekrita reakcionāru (dižciltīgie, garīdzniecība, ierēdniecība) vai buržuāzijas kategorijā, ne tikai vācu tautības cilvēki. Vācieši tomēr bija īpaši apdraudēti tāpēc, ka ar lieliniekiem sakustējās arī pret vāciešiem vērstā latviešu nacionālā revolūcija, kurai visā latviešu tautā bija sekotāji un piekritēji un kuras cīnītāji kopš 1905. un 1906. gadiem bija nogājuši pagrīdē. Bija arī jārēķinās ar naidīgu izturēšanos no līdzpilsoņiem, ar kuriem līdz šim varēja mierīgi sadzīvot. Draudēja pilsoņu karam līdzīgs stāvoklis.

32 Grimm: Vor den Toren Europas 1918 – 1920, 35. lpp.

33 Wolfert Baron v. Rahden (1893 – 1943), dzimis Asaros (Assern) pie Rīgas, apmeklējis skolu Jelgavā un Legņicā, kopš 1911. g. vācu armijā, 1918. g. ritmeistars, 1921 – 1939 saimnieks tēva īpašumā Meimuižā pie Jelgavas, kopš 1939. g. Vērmahtā, 1943. g. kā pulkvedis un pulka komandieris pazudis Krievijā (DDBL 605. lpp.).

Kopš Karls Širrens (Carl Schirren) gaidot draudošo rusifikāciju bija saucis Jurijam Samarinam un tā tautiešiem savā “Vidzemnieku atbildē” (1869): “Izturēt, tam jābūt mūsu politkas mērķim!”34, daudzi jau bija stāvējuši jautājuma priekšā: “Palikt vai iet?”. Rusifikācijas laikos tie galvenokārt bija cilvēki, kuri tieši savā arodā sastapās ar valodas spaidiem, ierēdņi, profesori un skolotāji, kuriem “iešanas” gadījumā citā zemē būtu jāceļ jauna dzīve. Revolūcijas 1905. un 1906. gados daudzi vācieši – īpaši no laukiem – uzdeva šo jautājumu, jo viņu dzīves bija vai likās apdraudētas. 1918. un 1919. gada ziemā “Palikt vai iet?” jau bija kļuvis par visu pilsētu un lauku iedzīvotāju dzīvības un nāves jautājumu. Mūsdienu cilvēkam pēc abu pasaules karu pieredzes, pēc masveida bēgšanas un izraidīšanas, var būt slikti saprotams, kāpēc daudzi cilvēki Jelgavā izšķīrās par palikšanu. Taču toreiz daudzas lietas lika izšķirties par palikšanu. Kurp un pa kādu ceļu vēl vispār varēja bēgt? Protams, Vācijas impērija būtu pirmais bēgšanas mērķis. Tomēr izskatījās, ka tur kopš novembra revolūcijas arī valdīja politiska un saimnieciska nedrošība. Vācu armija izšķīda un devās mājup. Dzelzceļa vilcieni bija pilni ar karavīriem. Vācijā vēl nebija nevienas lielākas palīdzības organizācijas bēgļu un emigrantu uzņemšanai un apgādei. Tiem, kuri varēja cerēt uz radu un draugu palīdzību Vācijā, izšķiršanās par došanos ceļā bija vieglāka. Tomēr emigrantu uzņemšana un dzīvošana vienmēr ir smagi panesama slodze, kuras beigas ne vienmēr ir redzamas. Paliek arī bažas par piederīgajiem un iedzīvi dzimtenē. Uz Vāciju 1905. un 1906. gadā aizbēgušie parasti paturēja teikšanu pār naudas līdzekļiem. Tāpat pēc atgriešanās dzimtenē viņi varēja cerēt vismaz atgūt savu nekustamo īpašumu. Tomēr dodoties 1918. un 1919. gadu mijā cilvēki bija palikuši praktiski bez līdzekļiem valūtas krišanas un padomju režīma finansu politisko pasākumu dēļ, un vajadzēja rēķināties, ka atstātais īpašums atgūstams nebūs nemaz vai būs atgūstams ar lieliem zaudējumiem. Pie tam dzelzceļš posmā caur Lietuvu līdz Vācijai bija pārpildīts ar mājup braucošo karaspēku un sarkano apdraudēts. Vēl parasti palika iespēja bēgt caur Liepāju vai tālāk uz Mēmeli un no turienes ar kuģi uz kādu no Vācijas Baltijas ostām. Daudzi izvēlējās šo ceļu, pirmkārt tie, kuri bija sadarbojušies ar vācu okupāciju. Lielākajai daļai pilsētas iedzīvotāju nebija tādas izdevības. Palikšanas gadījumā draudošās briesmas tika vērtētas diezgan dažādi. Daži, kuri lielinieku revolūciju bija piedzīvojuši 1917. un 1918. gadā Vidzemē, Igaunijā vai Iekškrievijā, domāja, ka par to ļaunāk nevar kļūt vai “ka lielinieki beigu beigās arī ir cilvēki”. Sarkanā propaganda sludināja, ka sarkanā revolūcija drīz sasniegs arī Vāciju un Rietumus, par to runāja kareivju padomes vācu vienībās. Daudzi tāpēc domāja, ka būs labāk ļauties liktenim dzimtenē. Daži, kuri jau 1915. gadā no Kurzemes bija evakuēti uz austrumiem, negribēja vairs bēgt. Pašpārvaldes un baznīcas darbinieki, saimniecisko uzņēmumu vadītāji juta savu atbildību par amatu, draudzes locekļiem un darbiniekiem, kam palikšana bija pienākums, parasti maldīgi pieņemot, ka lieliniekiem būs vajadzīgas viņu darba spējas. Bija vispārīga sajūta, ka bēgšana šajā situācijā nozīmēs galīgu dzimtenes zaudējumu. Rusifikācijas laikā bieži zvērētā mīlestība un uzticība dzimtenei tika saprasta kā pienākums palikt. Tas dažiem atviegloja izšķiršanos. Katrā ziņā daudziem tajās dienās bija smaga izšķiršanās, un tikai nedaudzi remdējās nedrošā cerībā, ka balto spēki, Baltijas Landesvērs, vācu brīvkorpusi un nacionālās latviešu vienības atkaros zemi atpakaļ. Ļaudis skatījās pretī briesmām ar ticību dievam, pienākuma apziņu, ar paļaušanos liktenim, ar šodien slikti saprotamu politisku vientiesību. Izšķiršanās, kura toreiz bija jāizdara vadošajiem vāciešiem Jelgavā, ļauj izskaidrot dažus atsevišķus likteņus.

34Schirren: Livländische Antwort, 174. lpp.

Ierēdņi un Kurzemes bruņniecības pārstāvji savas politiskās darbības dēļ 1905. un 1906. gada revolūcijas laikā un sadarbības dēļ ar vācu okupācijas iestādēm Pasaules kara laikā tika uzskatīti par īpaši apdraudētiem. Pēdējais bruņniecības valsts pilnvarotais (der Landesbevollmächtigte) barons Aleksandrs fon Rādens centās izveidot ilgstošu Kurzemes un Vācijas savienību un kopā ar četriem Kurzemes pārstāvjiem piedalījās delegācijā uz Berlīni 1918. gada martā35. Viņš bija Baltijas Landesvēra rotas komandiera barona Volferta fon Rādena tēvs. Viņš pameta Jelgavu un aizbēga caur Liepāju uz Vāciju36. Kurzemes kredītbiedrības, Kurzemes zemes īpašnieku bankas, direktors barons Makss fon der Ropp, kurš no 1889. līdz 1901. gadam bija Kurzemes bruņniecības maršals (der Residierende Kreismarschall) (maršals bija atbildīgs par bruņniecības pašpārvaldes tekošajiem darījumiem), bija kā bēglis jeb evakuētais pavadījis laiku no 1915. līdz 1918. gadam Vidzemē un negribēja vēlreiz bēgt37. Viņš palika Jelgavā ar sievu, dēlu Teodoru un meitu Teu. Ar viņu palika daudzi bankas, proti, kredītbiedrības darbinieku. Kad dēli viņu mēģināja pierunāt bēgt, viņš atbildēja: “Man būtu līdzekļi iztikai, bet maniem kredītbiedrības darbiniekiem ne, tāpēc es palikšu.”38 Palika arī iepriekšējais maršals barons Frīdrihs fon Grothuss39 un deviņdesmitgadīgā dižciltīgo sieviešu patversmes, Katrīnas patversmes, abate baronese Auguste fon Bēra40. Arī barons Kristians fon der Ostens-Zakens41 izlēma palikt Kurzemē. 1905. gadā viņš aizveda savu ģimeni no apdraudētās Dundagas uz Vāciju un pēc tam atjaunoja izpostīto Dundagas pili. 1915. gadā, tuvojoties vācu karaspēkam, viņam kā toreizējais Kurzemes maršalam kopā ar ģimeni bija jādodas uz Rīgu un Tērbatu, uz Kurzemi viņš atgriezās tāpat kā Makss fon der Rops 1918. gada janvārī. Arī viņš negribēja vēlreiz bēgt un par aizbraukšanu izlēmušajam valstsskolas direktoram Karlam Hunniusam42 veltīja spēcīgus pārmetumus. Viņš devās uz savu Dundagas muižu, kur jau 1919. gada 15. janvārī bija arestēts, tad aizsūtīts caur Talsiem uz Tukumu un tur 20. janvārī nogalināts. Viņa sieva Luīze, dzimusi fon Grothusa, palika Jelgavā palīdzēt pēdējos grūtniecības mēnešos esošajai meitai. Sievietes tomēr pirms sarkano ienākšanas pameta ģimenes pilsētas namu Upes ielā un atrada patvērumu pie viņām pazīstamās mācītāja Fuksa sievas Katarīnas, dzimušas Dēringeres, ārpilsētas īpašumā43.

35 Senning: Die Kurländischen Generalsuperintendenten, 166. lpp., 167. lpp. Delegāciju uzņēma impērijas kanclers grāfs Hertlings 1918. g. 18. 3.

36 Alexander Baron v. Rahden-Maihof (1859 – 1920), dzimis Hallē, Meimuižas pie Jelgavas dzimtskungs; studējis jurisprudenci Tērbatā, Kurzemes politiķis, daudzu Kurzemes pārvaldes un biedrību goda amatu īpašnieks, 1917 – 1919 bruņniecības valsts pilnvarotais (DBBL 604. lpp.).

37 Max Baron v. der Ropp-Bixten (1850 – 1919), dzimis Bikstos Kurzemē, studējis jurisprudenci Tērbatā, Bikstu dzimtskungs, 1889 – 1901 Kurzemes maršals, 1902 – 1919 Kurzemes Kredītbiedrības direktors; laulājies ar baronesi Emīliju op dem Hammi (Emilie geb. Bsse op dem Hamme gen. Schöppingk, 1856 – 1928) (DBBL 640. lpp, 641. lpp.; Alb. Cur. Nr. 1046).

38 Theodor Baron v. der Ropp (1880 – 1953), pēdējais Kurzemes bruņniecības sekretārs 1914 – 1920; Thea Bsse v.d. Ropp (1887 – 1931) (no Annemarie Baronin v. Hahn geb. v.d. Ropp/Göttingen; GHB-Kurl., 933. lpp.).

39 Friedrich Baron v. Grotthuβ (1861 – 1919), dzimis Spārē Kurzemē, advokāts; Kurzemes maršals 1891 – 1905 (Kurland u.s. Ritterschaft, 239. lpp.; Alb. Cur. Nr. 1280).

40 Auguste Baronin v. Behr geb. v. Rüdiger (1828 – 1924), 1896 – 1924 Katrīnas patversmes abate Jelgavā (Kurland u.s. Ritterschaft, 136. lpp.).

41 Christian Baron v. der Osten-Sacken-Dondangen (1859 – 1919), dzimis Dundagā Kurzemē, Dundagas dzimtskungs, 1915 – 1916 Kurzemes maršals, laulāts ar Luīzi fon Grothusu (Luise geb. Bsse v. Grothuß, Kurland u.s. Ritterschaft, 240. lpp., Alb. Cur. Nr. 1199).

42 Carl Hunnius (1873 – 1964), dzimis Māholmā Igaunijā, studējis teoloģiju un filozofiju Tērbatā, Strasburgā un Getingenē, filozofijas doktors, 1904 – 1907 virsskolotājs un bibliotekārs Sanktpēterburgā, 1907 – 1918 valstsskolas direktors Jelgavā, 1919 – 1944 baltiešu skolas dibinātājs un direktors Mizdrojā, laulāts ar Elizabeti Vestermani (Elisabeth geb. Westermann, BB 1964 Nr. 6, 15. lpp.; Hunnius: Meine Erinnerungen, 123. lpp.; DBBL 348./349. lpp.).

43 Alfons Fuchs (1856 – 1964), dzimis Lielzalvē Kurzemē, studējis teoloģiju Tērbatā, 1892 – 1907 mācītājs Irbē pie Dundagas, kur viņu komandējuma laikā smagi ievainoja revolucionāri, 1908 – 1915 mācītājs Secē, tad Jelgavā (emeritēts), no 1886. g. laulāts ar Katarīnu Dēringeri (Katharina geb. Deringer, Neander/Intelmann, Lexikon deutschbaltischer Theologen, 53. lpp.).

Pēdējais Kurzemes ģenerālsuperintendants kopš 1908. gada bija Aleksandrs Bernevics44. Viņš, līdzīgi kā bruņniecības valsts pilnvarotais barons Rādens, sadarbojoties ar vācu okupācijas iestādēm un piedaloties kurzemnieku delegācijā uz Berlīni bija tā aptraipījies, ka palikšanas gadījumā varēja gaidīt tūlītēju apcietinājumu, tāpēc viņš izšķīrās par tūlītēju bēgšanu ar savu ģimeni. Viņš sapulcēja vēl Jelgavā palikušos garīdzniekus, padalījās ar savu apņemšanos un ieteica ātri izlemt. Viņam pievienojās viņa brālis Frīdrihs Bernevics45, kurš kopš 1902. gada bija mācītājs latviešu Svētās Annas baznīcā Jelgavā. Turpretī Viktors Doberts46, kurš no 1893. gada bija mācītājs vācu Svētās Trīsvienības baznīcā kopš Jelgavas pilsētas mācītāja Ernsta Kluges (Ernst Kluge) nāves (1917) ieņēma arī šo amatu, izlēma palikt. Viņa dēls Kurts Doberts (dzimis 1899.) iestājās Rādena rotā. Viņš jau 16. janvārī pie Vecauces ar Landesvēra lauksardzi nokļuva gūstā un kopā ar citiem gūstekņiem tika nošauts. Palika arī Pauls Vahtsmuts47, kurš kopš 1905. gada bija mācītājs Jelgavas Svētā Jāņa baznīcā un mācītāja Ludviga Katerfelda (Ludwig Katterfeld) dibinātā Diakoņu nama (Diakonissenhaus) rektors. Palika arī nama priekšniece Marija Šlīpsa48 un mācītājs Leonhards Zēzemanis49, kurš 1916. gada janvārī pārņēma no Ludviga Katerfelda Taboru (Thabor), 1887. gadā dibināto iestādi vārgajiem, nespējniekiem un epileptiķiem. Tāpat palika Kurzemes Konsistorijas notārs Karls Mālers50. Mācītāji Arnolds Rutkovskis51 Tērvetē (Hofzumberge) un Edmunds Bethers52 Augstkalnē (Grenzhof) palika savās draudzēs. Viņi kopā ar ģimenēm vēlāk tika aizvesti uz Jelgavas cietumu.

44 Alexander Bernewitz (1863 – 1935), dzimis Jaunpilī Kurzemē, studējis teoloģiju Tērbatā, 1890 – 1894 mācītājs Vallē, 1894 – 1908 Jaunpilī, 1908 – 11918 Kurzemes ģenerālsuperintendants, 1991 – 1923 mācītājs Prūsijā, 1923 – 1933 bīskaps Braunšveigā (DBBL 60., 61. lpp.; Senning: Die Kurl. Generalsuperintendenten, no 90. lpp., Neander/Intelmann, Lexikon, 20. lpp.; Alb. Cur. Nr. 1304; Kuessner: Landesbischof D. Alexander Bernewitz, 1985).

45 Friedrich Bernewitz (1869 – 1931), dzimis Jaunpilī Kurzemē, studējis teoloģiju Tērbatā, 1894 – 1902 mācītājs Vallē, 1902 – 1919 galvenais mācītājs Jelgavas Annas baznīcā, 1919 – 1931 mācītājs Gerlicā (Neander/Intelmann, Lexikon, 20., 21. lpp.; Alb. Cur. Nr. 1436).

46 Viktor Dobbert (1862 – 1927), dzimis Prišibā, Taurijā, studējis teoloģiju Tērbatā u.c., mācītājs Kijevas, Sanktpēterburgas un Caricinas vācu draudzēs, 1895 – 1919 mācītājs Svētās Trīsvienības baznīcā Jelgavā, 1919 – 1926 mācītajs Gīnovā Pomerānijā, laulāts ar Idu Pflugu (Ida Pflug, 1869 – 1946) (Neander/Intelmann, Lexikon, 41. lpp.).

47 Paul Wachtsmuth (1879 – 1919), dzimis Jelgavā, studējis teoloģiju Tērbatā un Berlīnē, 1903 – 1905 latviešu mācītāja adjunkts Dobelē, no 1905. g. mācītājs Svētā Jāņa baznīcā, nabagu namos un cietumos Jelgavā, arī Diakoņu nama rektors (Kallmeyer/Otto, 712. lpp.; Katterfeld: Paul Wachtsmuth; Alb. Cur. Nr. 1537).

48 Marie Schlieps (1881 – 1919), dzimusi Permas guberņā, skolotāja, diakone, no 1915. g. Diakoņu nama priekšniece (Katterfeld: Die erste Blutzeugin im Diakonissenkleide; DBBL 682. lpp.).

49 Leonhard Seesemann (1863 – 1945), dzimis Jelgavā, studējis teoloģiju Tērbatā u.c., 1891 – 1916 mācītājs Kursīšos un Celmeniekos (Kursiten u. Zelmeneeken), 1916 – 1919 Tabora iestādes vadītājs Jelgavā, 1920 – 1944 mācītājs Bādkreicnahā (Neander/Intelmann, Lexikon, 146., 147. lpp.).

50 Carl Mahler (1862 – 1919), dzimis Ventspilī, studējis teoloģiju Tērbatā, pārvaldes ierēdnis, 1907 – 1919 Kurzemes Konsistorijas notārs (Alb. Cur. Nr. 1337).

51 Arnold Rutkowski (1865 – 1919), dzimis Tērvetē Kurzemē, studējis teoloģiju Tērbatā, no 1891. g. mācītājs Tērvetē, no 1896. g. laulāts ar Elizabeti fon Bāderi (Elisabeth geb. v. Bahder, 1… – 1919) (Alb. Cur. Nr. 1320).

52 Edmund Boettcher (1876 – 1945), dzimis Blīdenē Kurzemē, studējis teoloģiju Tērbatā, 1907 – 1927 macītājs Augstkalnē, 1928 – 1939 Ventspilī, no 1908. g. laulāts ar Adeli Katerfeldi (Adele geb. Katterfeld, 1884 – 1962) (Neander/Intelmann, Lexikon, 146., 147. lpp.).

Daudzi iestāžu darbinieki bija pametuši Jelgavu evakuācijas vilcienos jau 1915. gadā un daži no viņiem pa to laiku bija atgriezušies. Okupācijas laikā vācu militārā pārvalde dažos amatos iecēla vācbaltus vai atstāja amatos iepriekšējos darbiniekus. Tā Jelgavā dzimušais jurists Rihards Serafims53, kurš 1902. gadā bija pārcēlies uz Kēnigsbergu, tika iecelts par Jelgavas kara laika mēru (Militär-Bürgermeister) pēc tam, kad iepriekšējais pilsētas galva Gustavs Šmits (Gustav Schmidt) bija atteicies savu amatu ieņemt pēc “iekarotāju žēlastības”54. Policijas galvas amatā tika aicināts iepriekšējais amata īpašnieks Aleksandrs Šnē55. Šmits, Serafims un Šnē atstāja pilsētu ar lielinieku ienākšanu. Nav īsti noskaidrots, kurš no trim 1914. gadā ievēlētajiem pilsētas pārvaldniekiem – Eduards Dannenbergs56, Konstantins Ļubimovs-Kupfers57 un Eduards Ulmanis58 – vācu varas laikā bija palicis Jelgavā vai pa to starpu atgriezies no evakuācijas. K. Ļubimovs-Kupfers, kurš vācu okupācijas laikā bija palicis Jelgavā, aizbēga ar savu ģimeni uz Vāciju. Daudzi no 1914. gada 54 domniekiem 1919. gada sākumā atradās Jelgavā, kā, piemēram, Jelgavas Krājkases direktors Aleksandrs Krūze59 un fabrikants Ādolfs Vīze60. Tā kā no ārstnieciskas palīdzības bija atkarīgi arī lielinieki, ārstiem draudēja mazākas briesmas, tomēr viņi bija īpaši pakļauti ar nabadzību iesoļojušajām epidēmijām. Tā ar cietumā iegūtu izsituma tīfu 2. martā nomira doktors Aleksandrs Rafaels61. Jelgavā palika arī Karls Augusts Tančers62 kā diakoņu nama slimnīcas ārsts.

53 Richard Seraphim (1866 – 1939), dzimis Jelgavā, studējis jurisprudenci Tērbatā, 1895 – 1902 advokāts Jelgavā, 1902 – 1904 studējis jurisprudenci Kēnigsbergā, tad tiesnesis un advokāts Kēnigsbergā, IX 1915 – XII 1918 Jelgavas kara laika mērs (Alb. Cur. Nr. 1388).

54 Sk. 13. piezīmi.

55 Alexander Schnee (1874 – 1943), štābkapteinis, 1911 – 1914 Jelgavas policijas priekšnieks. Pēc kara sākuma viņu laikam nomainīja krievs Morkotuns (Mit. Kal. 1912 – 1915). Pec 1919. g. viņš dzīvoja Kēnigsbergā Prūsijā (no G. Conradi Edmontonā, Kanādā).

56 Eduard Phil. Dannenberg (1876 – 1945), pulksteņu, zelta un sudraba preču veikala īpašnieks Jelgavā, no 1883. g. pilsētas domnieks un no 1889. g. pilsētas pārvaldnieks (Mit. Kal. no 1912.).

57 Constantin Ljubimow-Kupffer (1854 – 1930), dzimis Jelgavā, studējis jurisprudenci Tērbatā (Alb. Acad. Nr. 9774) parvaldes ierēdnis, no 1879. g. Jelgavas domnieks, no 1896. g. pārvaldnieks. Viņš bija kristījies pareizticībā un precējies ar pareizticīgo krievieti Nataliju Nazarovu. Abi pēc 1905. g. pārgāja evanģēliskajā baznīcā un pieskaitīja sevi pie Jelgavas vāciešiem (Mit. Kal. no 1879.; ziņas no Ingrīdas Kupferes Hamburgā).

58 Eduard Ullman (1849 – 1929), dzimis Jelgavā, studējis ķīmiju Štutgartē un Rīgā, no 1885. g. alus darītavas īpašnieks Jelgavā; no 1882. g. Jelgavas domnieks un no 1884. g. pārvaldnieks līdz 1918. gadam (Alb. Concordia Rigensis, Nr. 28; Mit. Kal. no 1883.; Ulmaņu ģimenes hronikas manuskripts).

59 Alexander Cruse (1842 – 1919), dzimis Jelgavā, studējis jurisprudenci Tērbatā, pārvaldes ierēdnis Jelgavā, no 1883. g. advokāts (Oberhofgerichtsadvokat), no 1887. g. Jelgavas pilsētas krājkases direktors (Alb. Cur. Nr. 923).

60 Adolf Wiese (… – 1919), podnieks un fabrikants Jelgavā; domnieks no 1902. gada (Mit. Kal. no 1902.).

61 Dr. Alexander Raphael (1866 – 1919), dzimis Jelgavā, studējis medicīnu Tērbatā, Dr. med., ārsts dažādās vietās Kurzemē, no 1906. g. Jelgavā, 1915 – 1918 Tērbatā evakuācijā, tad atkal Jelgavā (Alb. Cur. Nr. 1356).

62 Karl August Tantzscher (1870 – 1954), dzimis Pērnavā, studējis medicīnu Tērbatā, ārsts Rīgā, no 1907. g. Jelgavā, pēc repatriācijas (1939.) un bēgšanas no Poznaņas (1945.) dzīvoja Holšteinā (Alb. Frat. Riga Nr. 985).

Tā kā Jelgavā bija labi attīstīta skolu sistēma, skolotāju skaits šeit bija diezgan augsts. Valsts skolas, bruņniecības attīstītās ģimnāzijas, direktors Karls Hunniuss63 neredzēja darba izredžu pie lieliniekiem un ar savu un sava sievastēva, baņķiera Oto Vestermaņa64, ģimeni bēga uz Vāciju, kur jau 1919. gada 10. februārī Mizdrojā (Mjendzizdrojē) Volinas pussalā Pomerānijā varēja atvērt Baltiešu skolu bēgļu bērniem. Ar viņu devās divi ģimnāzijas skolotāji, pārējie sekoja pēc lielinieku laikiem un pēc galīgās skolas slēgšanas 1919. gada novembrī65.

63 Sk. 42. piezīmi.

64 Otto Westermann (1862 – 1927), dzimis Jelgavā, studējis ekonomiku Tērbatā, banķieris un no 1894. g. Jelgavas domnieks (Alb. Frat. Balt. Nr. 169; Alb. Acad. Riga Nr. 1503; Mit. Kal. no 1894.).

65 Hunnius: Meine Erinnerungen, no 123. lpp.

Daudzi Jelgavas skolu pasniedzēji nenojauta, ka lielinieki viņus uzskatīs par īpaši bīstamiem ideoloģiskiem pretiniekiem vai reakcionāriem. Daži no viņiem, kuri piedalījušies pašaizsardzībā, kļuva par pirmajiem terora upuriem. Ēvalds Jordāns66, ģimnāzijas virsskolotājs un direktora vietnieks, kurš kopā ar kolēģi un brālēnu Viljamu Meijeru67 tikai 1912. gadā bija uzbūvējis māju Skolotāju ielā, pieturējās viedoklim, ka lielinieki beigu beigās arī ir cilvēki, palika Jelgavā un piedalījās pašaizsardzībā. Viljams Meijers turpretī bēga uz Kēnigsbergu Prūsijā. No kolēģiem un kaimiņiem Skolotāju ielā palika Gerhards Šnē68 ar savu ģimeni un Eleonore Bonveča69, kura vēlāk (1920. g.) apprecēja Tallinas tiesnesi un ģenealogu Georgu Adelheimu. Arī skolotāja Anna Harmsena70 un ģimnāzijas virsskolotājs Hugo Krenkelis71 palika pilsētā; Vilhelms Šlaus72, ģimnāzijas virsskolotājs, 1915. gadā ar savu ģimeni bija šķirts no savas dzīves un darba vietas, jo vasarā uzturējās pie saviem vecākiem pie Salacas Vidzemē. Tad bija jārēķinās ar viņa tēva prāvesta Karla Šlaua73 izsūtīšanu uz Iekškrieviju, jo viņš nebija pakļāvies likumam un sarīkojis savai draudzei dievkalpojumu vāciski, viņa dēls Vilhems pieteicās skolotāja vietai Krievijā cerībā, ka varēs savu tēvu izvest no izsūtījuma. Viņš saņēma vietu Ziemeļkrievijā Veļikijustjugā, pilsētā uz Suhonas. Kad viņa tēvs 1916. gadā tika nosūtīts uz vietu austrumos no Ņižņijnovgorodas, viņš tēvu varēja pieņemt pie sevis. Tur viņi pārdzīvoja krievu revolūciju un 1918. gada vasarā varēja atgriezties Baltijā caur Sanktpēterburgu. Kamēr prāvests Karls Šlaus atkal pārņēma savu baznīcas amatu, Vilhelms varēja turpināt skolotāja darbu. Viņš ar ģimeni dzīvoja Skolotāju ielā kā viņa kolēģi Jordāns, Meijers, Šnē un Bonveča. Decembrī viņš pieteicās Rādena rotā un kopā ar to atkāpās no Jelgavas, kamēr viņa sieva ar bērniem palika Jelgavā. No revolūcijas laika piedzīvojumiem un pieredzes Veļikijustjugā viņi domāja, ka zem lielinieku varas nekas sliktāks par to nenotiks. Viņi arī, kā daudzi citi, nezināja, kurp bēgt. Un arī viņi negribēja būt šķirti no saviem radiniekiem Rīgā un Vidzemē. Tā Nora Bonveča, Anna Harmsena un Frīda Šlaua pārdzīvoja lielinieku laikus Jelgavā un mums jāpateicas par viņu piezīmēm par šo laiku. Plašākas piezīmes atstājuši mācītājs Zēzemanis, pilsētas inženieris Viktors fon Kūlbergs74 un inženieris Teodors Ulmanis75. Ulmanis vadīja Grebnera audumu rūpnīcu, kuras īpašnieks bija aizbēdzis. Viņš apraksta toreizējo stāvokli:

Iesākās 1918. gada otrā puse. Pat lielākajiem optimistiem bija skaidrs, ka daudzām jaukajām cerībām bija jātiek apraktām. Neviens vairs neticēja veiksmīgam kara iznākumam. Jautājums bija tikai par to, cik stipra būs uzbrukusī nelaime. Atsevišķi baltieši atgriezās no Iekškrievijas. Pārnācēju uzskats bija: lieliniecisms pārņems visu Eiropu un tulīt pēc tam visu pasauli. Nebija jēgas mukt. Sarkanais mēris tik un tā sasniegs. šī nostāja daudziem kļūs liktenīga. Ja cilvēks piedzīvoja revolūciju svešumā, viņš bija gandrīz nepazīstams un bieži tika likts mierā. Ja cilvēks palika dzimtenē, viņš drīzāk bija pakļauts pūļa atriebības jūtām.

Es biju vienas mazas akciju sabiedrības rūpnīcas vadītājs. Domājot par saviem vecākiem un arī uzņēmumu, kas man bija jāsargā, es izlēmu palikt Jelgavā.

Lielinieki nāca tuvāk. Pievienojās viņu vietējie domubiedri. Vācu karavīru disciplīna atslāba. Izveidojās kareivju padomes. Toreiz iznāca daudzi mazi laikraksti, kuru redaktori bija nedaudz pazīstami. Kad sarkanie vēl bija tālu, viņi ziņoja par necilvēcisku cietsirdību, ko sava uzbrukuma laikā izrādījuši komunisti. Kad viņi bija pienākuši tuvāk, avīžu tonis mainījās. Nežēlība netika noliegta. Tā esot atgadījusies tikai pirmajā revolūcijas laikā. Tagad sistēma esot nostiprinājusies. Tie, kuri nebija darbojušies pret valdību, pie komunistiem dzīvojot tikpat droši kā jebkurā citā valstī. Daudzos vajātos cilvēkos, kuri stāvēja izšķiršanās priekšā pamest dzimteni un visu iedzīvi, šīs sirēnu dziesmas atrada dzirdīgas ausis. Daudziem sava lētticība bija jāsamaksā ar dzīvību.

Lielinieki nāca arvien tuvāk. Vācu fronte pamazām saira. Karavīri kļuva par nesaprātīgiem ietiepīgiem bērniem.

66 Ewald Jordan (1879 – 1919), dzimis Rēvelē, studējis matemātiku Sanktpēterburgā, no 1907. g. Jelgavas valstsskolas (ģimnāzijas) virsskolotājs, no 1914. g. domnieks, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības mantzinis (Alb. Nev. Nr. 222; Mit. Kal. 1915).

67 William Meyer (1883 – 1932), dzimis Rēvelē, studējis vēsturi Sanktpēterburgā, no 1909. g. valstsskolas virsskolotājs Jelgavā, no 1919. g. Kēnigsbergā (Alb. Nev. Nr. 241; DBBL 517. lpp.).

68 Gerhard Schnee (1880 – 1919), dzimis Liepājā, studējis filozofiju Tērbatā, Getingenē un Sanktpēterburgā, no 1909. g. valstsskolas virsskolotājs Jelgavā, Aleksandra Šnē brālis (55. piezīme); laulāts ar Elzi Pfeilu (Else Pfeil, no G. Conradi; Mit. Kal. no 1910.).

69 Eleonore (Nora) Bonwetsch (1887 – 1970), dzimusi Kurskā, skolotāja dažādās Jelgavas skolās, no 1911. g. arī valstsskolā. 1920. g. Kēnigsbergā apprecēja Georgu Adelheimu (Georg Adelheim, 1884 – 1952) (Alb. Fratr. Acad. 18. lpp.; Mit. Kal. 1912; Alb. Est. Nr. 1102; DBBL 1. lpp.).

70 Anna Harmsen (1894 – 1973), dzimusi Blīdenē, skolotāja Jelgavā, vēlāk Rīgā (BAST 1992, 127. lpp.).

71 Hugo Krenkel (1874 – 1919), dzimis Tērbatā, studējis medicīnu Rīgā, 1896 – 1899 mācījies par franču valodas skolotāju Parīzē, tad skolotājs Baku, Pleskavā un Jelgavā (Alb. Rub. Nr. 133).

72 Wilhelm Schlau (1886 – 1978), dzimis Salacā, studējis filozofiju Tērbatā un Leipcigā, Dr. phil., no 1912. g. valstsskolas virsskolotājs, 1915 – 1918 Veļikijustjugā, tad atkal Jelgavā, no 1920. g. Jelgavas vācu valsts ģimnāzijas direktors, no 1939. g. Gņezno, no 1912. g. laulāts ar Frīdu Neanderi (Frieda geb. Neander, 1888 – 1984) (Alb. Liv. Nr. 1192; JB d. balt. Deutschtums 1908, no 52. lpp.; BB 1978 Nr. 3/4, 7. lpp.).

73 Carl Schlau (1851 – 1919), dzimis Rīgā, studējis teoloģiju Tērbatā un Leipcigā, Dr. phil., no 1884. g. mācītājs Salacas pagastā, no 1890. g. Valmieras draudzes mācītājs, no 1880. g. laulāts ar Šarloti Heršelmani (Charlotte geb. Hörschelmann) (Lenz/Ottow: Prediger Livlands, 408. lpp.; Schabert: Baltisches Märtyrerbuch, no 128. lpp.).

74 Viktor v. Kuhlberg (1878 – 1919), dzimis Jelgavā, no 1901. g. laulāts ar Johannu Bekeri (Johanna Hel. geb. Becker), studējis inženierzinātnes Rīgā, no 1902. g. Jelgavas pilsētas inženieris (Alb. Rub. Nr. 147; no Dagobert v. Lemm/Freiburg).

75 Theodor Ullmann (1884 – 1979), dzimis Jelgavā (pilsētas pārvaldnieka Eduarda Ulmaņa dēls), studējis inženierzinātnes Berlīnē-Šarlotenburgā, no 1915. g. Jelgavas pārvaldes referents (technischer Dezernent); no 1929. g. Vācijā, no 1920. g. laulāts ar Edīti Hencelti (Edith geb. Henzelt, 1891 – 1968) (no E. Spring/Dammstadt).

Jelgavā tomēr palika daudzi iestāžu, uzņēmumu, banku darbinieki, arī cilvēki, kuri bija iesaistīti vācu biedrībās vai saimnieciskos uzņēmumos un tāpēc varēja tikt uzskatīti par īpaši apdraudētiem. Par tālākiem stāstījumiem jāpateicas Adelei Betherei76 un Hertai Brēdauai77, kuras tikai aizvestas no laukiem uz Jelgavu un tur turētas apcietinājumā, kā arī Voku fon Rutkovski78, kura vecāki arī bija ielikti cietumā Jelgavā.

76 Sk. 52. piezīmi.

77 Hertha Bredau (1883 – 1978), dzimusi Mazīvandē; 1918. g. dzīvoja pie saviem vecākiem Augstkalnē pie Sabiles (no Bothild Hoffmann/Stuttgart).

78 Wok v. Rutkowski-Pobog (1899 – 1979), dzimis Tērvetē, absolvējis valstsskolu Jelgavā, no 1918. g. Baltijas Landesvērā ar saviem brāļiem Ēriku (1897 – 1953), Haraldu (1887 – 1919) un Verneru. Vēlāk studēja mežzinātni Rīgā, devās uz Vāciju, Meksiku un Zviedriju (Alb. Rub. Nr. 312); par vecākiem sk. 51. piezīmi.

1919. gada janvāra sākumā no Rīgas atpakaļ uz Jelgavu devās arī Augusts Vinnigs – kopš 1918. gada 14. novembra “impērijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs”. Viņš ievācās dzīvolī Ostenzakenu pilsētas dzīvoklī Upes ielā, kur viņš pēc sava stāsta atrada izdevību zem saimnieka ģimenes portretiem pārdomāt vācu Baltijas varas uzplaukuma norietu. Kad vācu kara vadība viņam darīja zināmu, ka arī Jelgavu vairs nenoturēs, viņš aizbrauca uz Vāciju, kur pa to laiku bija uzsākusies spartakistu sacelšanās. Pirms tam viņam vēl izdevās pierunāt Jelgavas pilī pastāvīgas sēdes turošo vācu kareivju padomi pārbraukt uz Vāciju, un tā samazināt haosu karaspēka un bēgļu pilnajā pilsētā79.

79 August Winnig (1878 – 1956), vācu politiķis un rakstnieks, sociāldemokrāts, 1918 arī Austrumprūsijas komisārs un no 1919. g. virsprezidents (Winnig: Heimkehr, no 93. lpp.).

Tā kā bija bailes no sarkano Jelgavas apiešanas no ziemeļiem (Tukuma virziena) un austrumiem (Lieliecavas virziena), baltie pilsētu atstāja 1919. gada 8. janvārī. Kā pēdējas karaspēka vienības pilsētu pameta 135 vīrus stiprā Rādena rota un viena sapieru nodaļa, pēc kā tika uzspridzināti Lielupes tilti. Neskarts palika tikai vācu sapieru kara laikā prasmīgi celtais koka tilts pār Driksu. Voks fon Rutkovskis un Vilhelms Šlaus, kuri pameta pilsētu ar Rādena rotu, stāstīja, ka Lielā iela, viņiem aizejot, no tirgus līdz Dobeles vārtiem bija pilna ar cilvēkiem, kuri atvadījās no saviem vīriem, dēliem, radiniekiem un paziņām. Uz ielas arī stāvēja daudzi drūma paskata šaubīgi stāvi. Tikko palikušie piederīgie bija atvadījušies no kolonnas Dobeles šosejā, kad tā nonāca tiešā ārpilsētas dumpinieku ugunī. Arī pilsētā notika apšaudes ar noklīdušiem vācu karavīriem. Kad Rādena rota sasniedza Grīvas tiltu pār Svēti ap 5 km uz rietumiem no pilsētas, pilsēta un visa apkārtne nodrebēja no varena sprādziena. Dienvidos varēja redzēt paceļamies milzu uguns stabu. Tas nāca no sapieru uzspridzinātās 8. armijas lielās munīcijas noliktavas Kalves ceļā jeb Lietuvas šosejā. Sprādziens izsita lielāko daļu logu rūšu un papostīja daudzas mājas, no kā nopietni samazinājās atlikušo iedzīvotāju izdzīvošanas iespējas ziemas aukstumā. Luīze fon der Ostenzakena par to stāsta80:

Mēs bijām tikko divas stundas aizņemtas, istabā kārtojot mūsu nedaudzās mantas, kad grīda un griesti nolīgojās un notika tāda smaga eksplozija, ka mēs sagrīļojāmies un nokritām. Gaiss bija melns, sniegs melns, mūsu sejas noklātas ar sodrējiem, viss kliedza, putni, kazas, kaķi un suņi. Eksplozijas visu laiku turpinājās. Ne ar ko nesalīdzināma mocību brīdis. Manas meitas drosme deva man spēku. “Es nedrīkstu baidīties un nebaidīšos!” viņa teica. Visjocīgākajos apģērbos mājas iedīvotāji stāvēja mazajā, šaurajā pagalmā. Tur bija ārkārtīgi vecas kundzes. Mēs tur stāvējām plandošos galdautos un palagos, ko katrs steigā bēgot bija paķēris. Es domāju par Sodomu un Gomoru, es gaidīju Dieva vēstnesi, kas mūs izvedīs no briesmām. Pēc četrām stundām eksplozijas pārstāja. Mūsu logi bija izkrituši un mūsu mazās istabas sienās bija vismaz astoņpadsmit plaisas. Stikli no skapjiem un ģīmetnēm bija izkrituši, un uz divām dienām iestājās miers pirms jaunas vētras.

80 Kurland Nr. 5/1997, 42. lpp.

Ievads

Jelgava ar Kurzemes hercogistes iekļaušanu Krievijas impērijā pēc 3. Polijas dalīšanas (1795) bija zaudējusi valdnieka galvaspilsētas un rezidences statusu. Jelgavā atradās krievu Baltijas jūras guberņas Kurzemes gubernatora sēdeklis. Sākumā pilsētas saimnieciskā attīstība stagnēja plaukstošās metropoles Rīgas pavēnī, tomēr 19. gadsimta pēdējā trešdaļā Jelgava kļuva par daļu no vispārējā Krievijas saimnieciskajā pacēlumā. Pēc dzimtbūšanas izbeigšanas (1817) un zemnieku pārvietošanās brīvību ierobežojošo likumu atcelšanas (1848) notikusī pilsētas iekļaušana Krievijas dzelzceļu tīklā (1868) noveda pie nozīmīga iedzīvotāju pieauguma un pie lielām pārmaiņām iedzīvotāju struktūrā. Iedzīvotāju skaits, kas 1795. gadā sasniedza 9948 (no tiem 5120 jeb 51,5% vāciešu, 3546 jeb 35,6% latviešu, 1039 jeb 10,4% ebreju)9 līdz 1897. gadam bija pieaudzis līdz 35 131. Pie tam vācu iedzīvotāju – “vācvalodīgo kristiešu” (līdzās pastāvēja “vācvalodīgie ebreji” jeb “jūdi”) skaits gan bija pieaudzis un tagad bija 7079, tomēr vācu daļa no pilsētas iedzīvotājiem bija kritusi no 51,5% uz 20,2%. Turpretim latviešu daļa ar 16 053 cilvēkiem sasniegusi 45,7% un ebreju daļa ar 5829 – 16,6%. Arī krievu iedzīvotāju skaits bija palielinājies no 243 cilvēkiem jeb 2,4% 1795. gadā līdz 4235 jeb 12,1%10 pateicoties stiprajam garnizonam un valsts iestāžu krievu ierēdņiem. Laikā no 1897. gada līdz Pirmajam pasaules karam (1914) gan Krievijā nenotika vispārēja tautas skaitīšana, taču pēc vietējām ziņām pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājies līdz 40268 cilvēkiem11. Darbaspēka trūkuma nebija. Paplašinoties zemes, dzelzs un ūdens ceļu (Lielupe) satiksmes tīklam dibinājās dažādi industriāli uzņēmumi: Krāmera (Kramer) mašīnu ražotne, Dumpfa (Dumpff) vilnas vērptuve, Gauderera, Golca (Gauderer, Goltz) ādas ražotnes, Grēbnera (Gräbner) vaskadrānu un cepuru ražotne, Dēringa un Vestermaņa (Döring u. Westermann) linu vērptuve, Lankovska un Likopa (Lankowsky u. Liccop) konditorejas ražotne un Dragheima (Dragheim) mēbeļu ražotne12.

9 Mitausche Zeitung, 1795. g. 8.9.

10 Pirmā vispārīgā Krievijas impērijas tautas skaitīšana 1897. g., XIX sējums Kurzemes guberņa, Sanktpēterburga 1899-1904. Vācu un ebreju pilsētas iedzīvotāju skaits balstās uz Vilfrīda Šlaua tautas skaitīšanas rezultāta novērtējumu: Sozialgeschichte der Deutschen, 20. lpp.

11 Mager: Kurland, 60. lpp.

12 Richter: Baltische Verkehrs- und Adreßbücher, 2 sējums Kurland, Rīgā 1912, no 1. lpp.

Neraugoties uz lielajām pārmaiņām iedzīvotāju struktūrā arī pēc krievu pilsētu reformas ieviešanas (1877) ar jauniem vēlēšanu tiesību rāmjiem – vispirms uz trim klasēm un vēlāk uz īpašuma cenzu – līdz šim pilsētas varas priviliģētie vācu iedzīvotāji saglabāja pārsvaru pilsētas pārvaldē. Tā 1913. gadā pilsētas galva Gustavs Šmits13, trīs vācbaltu izcelsmes pārvaldnieki (Stadträte) un, pēc vārdiem spriežot, no 54 pilsētas domniekiem (Stadtverordneten) vairāk kā 40 bija pieskaitāmi vāciešiem14. Kaut gan latvieši, ebreji un krievi pilsētas pārvaldē bija pārstāvēti maz, līdz 1905. gada revolūcijai, kā liekas, nenotika smagu iekšēju nacionālu un sociālu sasprindzinājumu. Tomēr Jelgavai bija svarīga loma latviešu nacionālās pašapziņas un latviešu nacionālo sabiedrisko un ekonomisko biedrību attīstībā. Starp citu, atšķirtā pilsētas izglītības sistēma atvēra arī latviešiem uzplaukuma iespējas, kas bieži tika izmantotas. Gadsimtu mijā līdzās latviešu kultūras biedrību dzīvei sāka veidoties arī politiski orientētas grupas un šūnas, starp kurām ar radikālu politisku mērķu aizstāvēšanu īpaši izcēlās Latviešu sociāldemokrātu partija (LSD)15. Tā kļuva par 1905. gada latviešu revolūcijas vadītāju. Pie tam tā iestājās ne tikai par strādnieku, zemnieku un bezzemnieku sociālo apstākļu uzlabošanos caur zemes reformu, bet arī par latviešu politisku autonomiju un pret vācu muižnieku un baznīcas kundzību pār zemi. Arī Jelgavā revolūcija noveda pie nemieriem un vardarbības. 1905. gada jūlijā notika daudzdienu streiks, kurā piedalījās ap 30 000 laukstrādnieku16. Viskrievijas ģenerālstreika laikā 1905. gada 28. novembrī Jelgavas Tirgus laukumā uz demonstrāciju savācās liels skaits slikti apbruņotu strādnieku un zemnieku. Krievu karavīri izjauca demonstrāciju, bet laukumā palika 16 miruši demonstranti17, pilsētas vācu iedzīvotāji šajā laikā mēģināja nodrošināties pret uzbrukumiem dibinot pašaizsardzības organizāciju. Tomēr tika reģistrētas 19 slepkavības vai slepkavību mēģinājumi, tāpat arī 8 uzbrukumi mājokļiem18. Revolucionāro 1905. un 1906. gadu bilance Baltijas guberņās kopā no vācu puses bija 82 nogalinātie19 un vērtīgu īpašumu zaudējumi (tikai Baltijas guberņu latviešu daļā bija daļēji vai pilnīgi nodedzinātas 117 muižas)20. Turpretim latviešu pusei bija vairāk kā 2000 mirušo un neskaitāmas, galvenokārt krievu karavīru soda ekspedīciju nodedzinātas zemnieku sētas. Daudzi, kuri bija nostājušies revolucionāru pusē, tika notiesāti, 2652 vien izsūtīti spaidu darbos uz Sibīriju, un liels skaits bēga uz Iekškrieviju vai Rietumiem21.

13 Gustav Schmidt (1857 – 1936), dzimis Ilūkstē, studējis jurisprudenci Tērbatā, kopš 1881. g. pārvaldes darbinieks Kurzemē, 1886 – 1889 Jēkabpils pilsētas galva, tad advokāts Jelgavā, 1904 – 1920 Jelgavas pilsētas galva ar pārtraukumu 1915 – 1918, kopš 1920. g. Berlīnē (Alb. Cur. Nr. 1180, Mit. Kalender für 1914, 46. lpp.).

14 kā 12. piezīmē

15 Wittram: Baltische Geschichte, no 228. lpp., Švābe: Latvijas vēsture 1800 – 1914, no 580. lpp., no 608. lpp.

16 Švābe, 597.lpp.

17 Benz: Die Revolution von 1905 in den Ostseeprovinzen Rußlands, 255. lpp.

18 (Transche-Roseneck, Astaf v.). Die lettische Revolution, 2. sējums, 352. lpp.

19 Baltische Monatschrift, 629. lpp.

20 Švābe, 629. lpp.

21 Švābe, 632., 633. lpp. Švābe min, ka pie tam ap 5000 cilvēku aizbēguši uz ārzemēm, to skaitā 4000 uz Ameriku.

Revolūcijas politiskās sekas vāciešiem un latviešiem bija smagas. Abu tautu attiecības pirmo reizi pēc daudzu simtu gadu kopīgas vēstures bija tik smagi sabojātas. No latviešu puses par asiņaino sacelšanās apspiešanu ar krievu karavīriem tika padarīta atbildīga arī Baltijas muižniecība, jo tā Pēterburgā bija uzstājusi uz karaspēka sūtīšanu. Neuzticība, naids un vēlēšanās atriebties noteica lielas latviešu daļas domas, un arī kad ievainojumi likās sadzijuši, latvieši un vācieši gāja pa atšķirīgu politisko ceļu. Latviešu partijas orientējās uz Pēterburgu. Viņi cerēja, ka ar krievu demokrātisko partiju un Domes palīdzību tuvosies viņu mērķis, lauzt vācu kundzību pār zemi. Vācieši, kas revolūcijas gados pirmo reizi bija piedzīvojuši bēgšanu no darba vietām, no dzimtā īpašuma vai pat no dzimtenes uz Vāciju un kuri tikai ar krievu karaspēka un policijas palīdzību varējuši atgriezties, arvien biežāk sāka atgādināt sev par savu tautību. Jelgavā pēc rusifikācijas atslābuma atkal varēja ierīkot privātās vācu skolas ar vācu mācību valodu. 1907. gadā Kurzemes muižniecība dibināja privātu vācu ģimnāziju, kas ātri un labi attīstījās22, arī vācu sabiedriskajā dzīvē sākās stiprs uzplaukums.

22 Hunnius: Meine Erinnerungen, no 99. lpp.

Attīstība beidzās ar kara sākumu. Skolās un sabiedrībā tika aizliegta vācu valodas lietošana gan runā, gan rakstos. Pārkāpējus sodīja līdz izsūtīšanai uz Iekškrieviju vai Sibīriju. Tikmēr kara gaita Kurzemē jau 1915. gadā noveda pie pilnīgi citāda stāvokļa. Kad pavasarī vācu karaspēks iebruka Kurzemē, krievu valdība mūsdienās jau slikti saprotamu iemeslu dēļ evakuēja ne tikai iesādes un iekārtas, bet zem administratīva un propagandas spiediena arī saimnieciskos uzņēmumus un lielu daļu latviešu zemnieku (ap 40 000 cilvēku). Šiem bēgļiem bija jāpavada vairākus gadus smagos apstākļos, lielākoties Iekškrievijā; daudzi to nepārdzīvoja. Tomēr šajā laikā ļoti liela nozīme bija latviešu biedrību veidotajām palīdzības organizācijām.

Vācu karaspēks atrada Kurzemi savā priekšā tukšu. 1915. gada 2. un 3. maijā vācu kavalērijas divīzija uzsāka uzbrukumu Jelgavai. Šo uzbrukumu apturēja lielākoties no latviešiem rezervistiem sastāvējuši zemessargu bataljoni. Aizstāvju drosme un veiksme deva izšķirošo grūdienu idejai dzimtenes aizstāvībai veidot krievu armijas sastāvā latviešu vienības23. 1915. gada 1. augustā vācu karaspēks ieņēma Jelgavu, atejošais krievu karaspēks uzspridzināja Lielupes un Driksas tiltus un nodedzināja dzelzceļa stacijas ēkas. Bija arī sagrautas dažas pilsētas ielas – dienvidos Katoļu ielā un ziemeļos Lilienfelda ielā. Ar vācu okupācijas sākumu pilsētā no kādreizējiem 40 000 iedzīvotājiem tagad tikai 7000 līdz 8000 un arī tie vairākumā vācieši. Līdz 1916. gada beigām iedzīvotāju skaits palielinājās līdz 11 05324, tomēr pilsētā uz gadiem dominēja vācu karaspēks. Vācu uzbrukums bija apstājies 20 līdz 30 kilometrus uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem no Jelgavas un pilsēta bija iecienīta vācu štābu un aizmugures dienestu izmitināšanas vieta. Vācbaltu iedzīvotāji, kas kopš kara sākuma bija pakļauti pastiprinātai rusifikācijai un dažādiem šovinistiskiem izgājieniem, sagaidīja ieņemšanu kā atbrīvošanu.

23 Ģērmanis: Oberst Vācietis, no 67. lpp.

24 Das Land Ober-Ost, 432. lpp.

Krievu armijas vadība izmantoja latviešu naidu pret vāciešiem un jau 1915. gadā piekrita latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku veidošanai, neskatoties uz slikto pieredzi, ko cara režīms piedzīvoja 1905. gada latviešu revolūcijā. Šie pulki, ko veidoja latviešu virsnieki un kareivji no citām krievu vienībām, kā arī latviešu brīvprātīgie, jau 1916. gada rudenī iesaistījās kaujās krievu ziemeļu frontes smagākajos posmos – pie Kalnciema, pie Daugavas krievu priekšpozīcijās pie Ikšķiles Nāves salā. Viņu skaits pieauga līdz 30 000 vīru. 1917. gada janvāra ziemas kaujās šīs vienības – visvairāk pie Kalnciema tā saucamajā Ložmetējkalnā – veica draudīgus triecienus vācu frontei, ko spēja apturēt tikai ar lielu spēku piepūli25. Ar šiem sasniegumiem strēlnieku pulki kļuva ļoti polulāri latviešu vidū un kļuva par svarīgu nacionālo jūtu un centienu kristalizācijas punkts. Cara režīma krišana un abas 1917. gada krievu revolūcijas februārī un oktobrī noveda pie vēl dziļākām atšķirībām vācu un latviešu politiskajā domāšanā. Latviešu politiskās partijas un grupējumi tagad demokrātiskajā Krievijā cerēja savu svarīgāko nacionālās autonomijas mērķu sasniegšanu tuvāku nekā cara impērijā. Latviešu sociāldemokrātu partija jau kopš 1913. gada bija nonākusi Ļeņina vadīto boļševiku ietekmē un latviešu strēlnieku pulku vairākums pēc oktobra revolūcijas nodeva sevi boļševiku vadībai, no kuras gaidīja garantiju Latvijas autonomijai Padomju Savienības sastāvā26. Turpretī pilsoniskās latviešu partijas tagad tiecās pēc iespējas dibināt no Padomju Savienības neatkarīgu un patstāvīgu Latvijas valsti. Vācbalti pēc carisma krišanas nejutās vairs saistīti ar caram doto uzticības zvērestu un tiecās pēc Baltijas atdalīšanās no Krievijas un politiskas savienības ar Vācijas impēriju. Ķeizara Vilhelma II viesošanās Jelgavā 1916. gada 31. maijā deva pamatu šādiem plāniem un cerībām. Rīgas ieņemšana 1917. gada septembrī, miera sarunu sākšanās, vācu iebrukums Vidzemē un Igaunijā 1918. gada februārī un Brestļitovskas miera līgums starp Vāciju un Padomju Savienību 1918. gada 3. martā, ar kuru Padomju Krievija atteicās no Baltijas guberņām, radīja cerības, ka šie plāni piepildīsies taustāmā nākotnē.

25 Ģērmanis: Oberst Vācietis, no 115. lpp.

26 Ģērmanis: Oberst Vācietis, no 261. lpp.

Daudzu vācbaltu izsūtīšana no Vidzemes un Igaunijas 1916. – 1918. gados, mācītāja Heinriha Ādolfija (Heinrich Adolphi) un astoņu citu vācbaltu vīriešu un sieviešu nogalināšana 1918. gada 21. februārī pie Valkas27, cara ģimenes noslepkavošana 1918. gada jūlijā, boļševiku pieaugošā pat tikai šķietamo politisko pretinieku, šķiras ienaidnieku vai kontrrevolucionāru terorizēšana un haotiskie apstākļi padomju kontrolētajā Krievijas daļā deva vācbaltiem kā pēdējo cerību par drošu tālāku dzīvi dzimtenē Vācijas impērijas aizsardzību. Sākumā likās, ka lietas arī šajā virzienā attīstās. No Krievijas un Sibīrijas atgriezās izsūtītie un bēgļi. Tomēr 1918. gada novembra Vācijas sabrukums visas vācbaltu cerības pēkšņi izbeidza un nostādīja viņu tālāko pastāvēšanu zem jautājuma. Jau Kompjeņas pamiera noslēgšanas laikā tika atcelti Brestļitovskas miera līguma lēmumi. Vācu karaspēks – bieži neorganizēti un brāļojoties ar uzbrūkošo sarkano karaspēku – sāka atstāt ieņemtos apgabalus. Rīgā pilsoniski orientētās latviešu partijas 1918. gada 18. novembrī gan proklamēja Latvijas valsti, tomēr to rīcībā nebija vērā ņemamu militāru spēku un līdzekļu valsts patstāvības nodrošināšanai un saglabāšanai. Tā jau 1918. gada decembrī aiz atejošā vācu karaspēka ar latviešu pulkveža Jukuma Vācieša, latviešu strēlnieku pulku komandiera, kurš jau 1918. gada 7. novembrī tos bija nodevis lielinieku rīcībā28, pavēli Baltijā iesoļoja Sarkanās armijas pulki. Sarkanā karaspēka priekšgalā stāvēja latviešu strēlnieku pulki, kuri kara laikā bija izcēlušies kā nepielūdzami vācu pretinieki. Kopā ar šo karaspēku ieradās arī padomju administrācija latviešu komunista Pētera Stučkas vadībā, kurš 1918. gada 17. decembrī manifestā pasludināja padomju varas nodibināšanos Latvijā29. Stučka jau iepriekš kā padomju tieslietu tautas komisārs bija aicinājis uz revolucionāro tribunālu dibināšanu “nesaudzīgai buržuāzijas un tās īpašuma iznīcināšanai”30. Varasdarbi un slepkavības kopš oktobra revolūcijas nebija retums. Organizētām masu slepkavībām – ar vai bez revolucionāro tribunālu vai tiesas spriedumiem – arī proletariāta diktatūras laikā vajadzēja atbilstošu priekšniecības pavēli vai atļauju un Stučka tādu deva – droši ar padomju vadības un Ļeņina atļauju.

27 Schabert: Baltisches Märtyrerbuch, no 63. lpp.

28 Jukums Vācietis (1873 – 1938), zemnieku dēls no Lutriņu pagasta Kurzemē, kopš 1891. g. krievu armijā, 1893. apakšv., 1906 – 1909 apmeklēja ģenerālštāba kara akadēmiju Sanktpēterburgā, kopš 1915. g. pulkvedis un 5. Zemgales strēlnieku pulka komandieris; 6. 9. 1918 – 8. 7. 1919 Sarkanās armijas virspavēlnieks, kopš 1922. g. Sarkanās armijas kara akadēmijas pasniedzējs Maskavā; no 1904. g. bija precēts ar Margareti Kergeri (Margarethe Kaerger, 1882 – ), vācbaltu izcelsmes sievieti no Rīgas (Latvijas PSR mazā enciklopēdija, Rīga, 1970; Ģērmanis: Oberst Vācietis, no 44. lpp.).

29 Pēteris Stučka (1865 – 1932), lauksaimnieka dēls no Kokneses, studējis jurisprudenci Sanktpēterburgā, kopš 1893. g. advokāts Rīgā, revolucionārs, publicists, pēc izsūtīšanas trimdā kopš 1903. g. Vitebskā, kopš 1909. g. Sanktpēterburgā. Piedalījies oktobra revolūcijā; 1917/18 Tieslietu tautas komisārs; XII 1918 – I 1920 Padomju Latvijas valdības priekšsēdētājs; pēc tam augstos amatos Padomju Savienībā; urna ar viņa pīšļiem tika apglabāta Kremļa mūrī. Bija laulāts ar Doru Pliekšāni (1870 – 1950), latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa māsu (LME III, no 438. lpp.).

30 Šilde: Latvijas vēsture 1914 – 1940, 293. lpp.

Ar sarkano tuvošanos daudzi vācieši no laukiem bēga uz mazpilsētām un Rīgu. Vēl līdz galam neizveidotās Baltijas Landesvēra vienības veltīgi mēģināja sarkano uzbrukumu apstādināt pie Inčukalna austrumos no Rīgas 1918. gada 31. decembrī. Ar smagiem zaudējumiem Landesvēram nācās atkāpties31. Kad Rīgā bija jārēķinās ar karadarbības vai sacelšanās iespēju, 1919. gada 3. janvārī arī tā tika atstāta. Lēni un piesardzīgi sarkanie virzījās no Rīgas pa taisnāko ceļu pār Lieliecavu uz Jelgavu.

31 Grimm: Vor den Toren Europas 1918 – 1920, no 64. lpp.

Lielinieku laiki Jelgavā, priekšvārds

Karls Oto Šlaus
Lielinieku laiki Jelgavā
1919. gada 9. janvāris – 18. marts
1999. gads, Harro fon Hiršheita izdevniecība

Lielinieku laikmets 1918. un 1919. gados droši vien ir visdrūmākā nodaļa Baltijas jaunākajā vēsturē. Šī laika iespaidi un pieredze ir dziļi iespiedušies laikabiedru atmiņā. Ilgi palika dzīvas atmiņas par bailēm un šausmām, patvaļu un varmācību, apcietinājumu un izvešanu, mīļoto cilvēku – radinieku, draugu un tautiešu – zaudējumu trūkumā, apcietinājumā un nāvē. Satriecošie izdzīvojušo ikdienas šausmu stāsti vēlākajām paaudzēm kļuva tikpat neaizmirstami kā ciešanu un nāves vietas, upuru kapi un pieminekļi baznīcās, kapsētās un sabiedriskās vietās.

Tā kā gandrīz katra vācbaltu ģimene kaut kādā veidā bija cietusi no lielinieku varas, kopš 1918. gada vācbaltu domas un uzvedību ietekmēja pieredze par šo laiku. Daudzi bija veco dzimteni uz ilgu laiku vai pavisam pametuši bēgot no lieliniekiem vai pēc lielinieku laikmeta sākšanās. Arī gandrīz vienprātīgo toreiz vēl Baltijā dzīvojošo vāciešu gatavību pieņemt vācu impērijas pārceļošanas aicinājumu 1939. gada rudenī ir būtiski ietekmēja lielinieku laikmeta pieredze un Baltijas valstīs ienākošais padomju karaspēks1. Pēc Hitlera-Staļina pakta noslēgšanas bija izplatītas bažas, ka padomju vienību izvietošanai sekos tūlītēja valstu sovjetizācija un boļševizācija un tad arī lielākās daļas “pilsoniski” noskaņoto iedzīvotāju, kā tā saukto šķiras ienaidnieku, izsūtīšana vai fiziska iznīcināšana. Baisās sekas tika arī piedzīvotas un briesmīgā veidā ķēra atbilstošās igauņu un latviešu sabiedrības kārtas un grupas.

1 Skat. Hehn: Die Umsiedlung der baltischen Deutschen, no 96. lpp. ar daudziem pamatojumiem; Garleff: Die Deutschbalten als nationale Minderheit in den unabhängigen Staaten Estland und Lettland, izdevumā Pistohlkors: Baltische Länder, no 540. lpp.

Šis izdevums ir mēģinājums atsaukt atmiņā lielinieku laikos notikušo par piemēru ņemot notikumus Jelgavas (Mītavas) pilsētā, kādreizējā Kurzemes hercogistes un krievu austrumu Kurzemes provinces galvaspilsētā. Pie tam šis laikmets iekļāvās apaļu deviņu nedēļu ilgā laika posmā, Rīgā tas turpinājās ievērojami ilgāk kā Jelgavā – no 3. janvāra līdz 22. maijam. Rīgā šajā laikā arī gāja bojā daudz vairāk cilvēku nekā Jelgavā2. Tomēr Jelgava der par piemēru tāpēc, ka notikumi un atsevišķie likteņi šeit bija uzskatāmāki kā Rīgā, un traģiskās Baltijas Landesvēra un citu balto vienību veiktās pilsētas atbrīvošanas dēļ. Pie tam boļševiki Jelgavā un aizvedot uz Rīgu ienīstās šķiras vai tautības dēļ nogalināja daudzus cilvēkus, un daudzi lielinieki, savukārt, krita par upuri atbrīvotāju atriebībai. Nogalināto skaits varēja likties niecīgs pret miljoniem, kuri kopš tā laika politisku vai ideoloģisku iemeslu dēļ tikuši nogalināti Eiropā. Tomēr upuru daudzums kaut ko nozīmē satistiķiem nekā dalībniekiem, kam atsevišķi zaudējumi sver vienādi smagi. Pie tam tas, kas Austrumeiropā – arī Jelgavā – sākās kā masu un šķiru iznīcināšana, ir pieaudzis līdz mūsdienām par nežēlīgām tautu iznīcināšanu vai genocīdu. Kopš tā laika ir pagājis vairāk kā cilvēka mūžs, tomēr toreizējie notikumi pat tagad negrib iekļauties pagājušo garlaicīgo faktu rindā, tā kā to tieši vai netieši ietekmētie dzīvo un dalās atmiņās par savu laiku.

2 Aizkustinošu lielinieku laikmeta attēlojumu var atrast Angelikas fon Korfas diensgrāmatā (Angelika v. Korff, Rīgā 1919.) un Ernijas Langevicas, dzimušas fon Samsones-Himmelstjernas piezīmēs (Erni Langewitz geb. v. Samson-Himmelstjerna, BH, 20. sējums, no 122. lpp.).

Vispārīga Jelgavas lielinieku laiku attēlojuma no vācbaltu viedokļa līdz šim nebija. Tūliņ pēc atbrīvošanas bija publicēti daži – biežāk anonīmi – izdzīvojušo ziņojumi drīzāk veicinot pretlielinieku propagandu3. Vēlāk monogrāfijās tika stāstīti dažu atsevišķu lielinieku laikmeta upuru likteņi4. Tomēr neviens gandrīz nenodarbojās ar padomju režīmu pilsētā, ar tā funkcionāriem, ar mocītajiem un bendēm tāpat kā viņu rokaspuišiem: tie vēlāk bija krituši par upuriem balto sodam vai ar sarkanajiem devušies uz Padomju Savienību. Lielinieku mentalitāte un izturēšanās tika uzskatīti ne tikai par svešu, naidīgu un bīstamu, bet arī pretīgu un zemisku. Pie tam karš un cīņas turpinājās līdz 1920. gadam, un izdzīvojušajiem bija jāiegulda viss spēks savas dzīves uzturēšanā un atjaunošanā. Tādā veidā briesmu laikmeta atmiņas pārklāja sadzīves raizes un politiski apstākļi. Pārciestais posts un pārestība gan bija svarīgs arguments sekojošajā politiskajā diskusijā, tomēr tikai viens starp daudziem citiem, ar kuriem vācbalti centās pamatot savas prasības saglabāt savu pastāvēšanu dzimtenē. Priekšplānā tomēr atradās dzimtenes atbrīvošanas cīņā gūtās uzvaras un kritušie5.

3 Köher: Unter der Herrschaft des Bolschewismus, no 21. lpp.

4 Katterfeld: Die erste Blutzeugin im Diakonissenkleide [Marija Šlīpsa]; šeit: Pauls Vahtsmuts; Schabert: Baltisches Märtyrerbuch, 96. lpp. [A. Rutkovskis] un 100. lpp. [P. Vahtsmuts].

5 Die Eroberung Rigas am 22. Mai 1919 (bez aut.), izdevumā: JB d. Deutschtums in Lettland 1925, no 77. lpp.; Die Befreiung Mitaus von den Bolschewisten (bez aut.), izdevumā JB des balt. Deutschtums 1927, no 152. lpp.; Die Baltische Landeswehr, Rīgā 1939. g.

Latviešu vēsturnieki Latvijas valsts neatkarības laikā 20. un 30. gados lielinieku laikiem Jelgavā veltījuši maz uzmanības, laikam tāpēc, ka balto latviešu vienības pilsētas atbrīvošanā nebija tieši piedalījušās un gan jau arī tāpēc, ka lielākoties zvērībās piedalījās pašu tautas pārstāvji6. Smagajos gados pēc Pirmā pasaules kara bija vēlēšanās atstāt sadzīt brūces, ko karš cirtis visām sabiedrības grupām, un neuzplēst pretišķības un vecos ievainojumus. Ne tikai krievu kareivju baru brutalitāte kara un revolūcijas laikā un lielinieku propagandas kurinātais šķiru naids, bet arī nacionālās strāvas un jūtas no latviešu puses noveda pie lielinieku laiku katastrofas. Šeit jau bija piezīmēts, ka daudzi latvieši kopš krievu 1917. gada revolūcijas un Baltijas haotisko politisko apstākļu iespaidā, kas bija radušies pēc Vācijas sabrukuma 1918. gada novembrī, bija likuši cerības uz atbrīvošanu no svešās kundzības, uz politisku autonomiju un savu valstiskumu ar boļševisma palīgu. Daudzi latvieši ticēja Ļeņina sludinātajai padomju liberālajai nacionālajai politikai vairāk, nekā rietumu sabiedroto palīdzībai vai vācbaltu politiskajiem plāniem, vācu brīvkorpusiem vai balto krievu spēkiem.

6 Tā Andersons: Latvijas vēsture 1914 – 1920 un Šilde: Latvijas vēsture 1914 – 1940, par padomju režīma izturēšanos Latvijā neielaižas Jelgavas notikumu sīkumos. Andersons piemin tikai apcietināto aizsūtīšanu uz Rīgu (412. lpp.).

Padomju presē un publicistikā pirmās dalībnieku un aculiecinieku atmiņas par lielinieku laikiem Jelgavā parādījās pēc 1945. gada. Tās gan lielākoties bija sacerētas padomju sistēmā pierastajā veidā, nekritiski un patētiski cildinot revolucionāros cīnītajus un viņu darbus. Tomēr tās satur dažus interesantas norādes, kurās vēl vajag iedziļināties. Tomēr avoti no šīs puses ir trūcīgi un vairāk var vadīties no 1919. gada lielinieku partejiskās preses7.

7 Pirmkārt, Jelgavas laikraksts “Ziņotājs”, 1919.g. 9.1. – 2.2., un “Jelgavas Komunists”, 1919. g. 4.2. – 18.3., kā arī Rīgā vācu valodā iznākošais lielinieku laikraksts “Die Rote Fahne”, no 1919. g. janv.

Notikumu skarto vācbaltu ģimenēs tiek glabātas daudzas rakstiskas notikumu liecības. Par spīti pārceļošanai, bēgšanai un izraidīšanai atradās dienasgrāmatas, vēstules un zīmējumi, kas no dalībnieku skata punkta rada dzīvu – ja arī ne nevainojamu katras dienas notikumu attēlu8. Visiem, kas nodevuši autora rīcībā tādus avotus no personiskā un ģimenes krājuma, tiek izteikta sirsnīgākā pateicība. Īpašs paldies Birutai Kalnačai Rīgā, kura autoram padarīja pieejamu lielinieku laika 1919. gada un 1945.-1990. gadu padomju presi.

8 Skat. literatūras saraksta 1. daļu.

Vinterbahā, 1998. gada rudenī
Karls Oto Šlaus

December 8, 2013 - Posted by | boļševiki, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: