gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Karogs – toreiz un šodien

Guntis Kalme

1963.gadā, naktī no 4. uz 5. decembri, 23 g.v. latvietis Bruno Javoišs Rīgas Radio tornī pacēla Latvijas karogu. Šis ir tikai viens no tādiem gadījumiem. Ik gadus drosminieki redzamās vietās uzvilka šo neatkarības zīmi.

Karogs pats par sevi ir tikai krāsains drānas gabals, taču tam ir milzu simboliskais spēks. Karogs ir varas zīme. Toreiz, pirms 50 gadiem, uzvilktais karogs latviešiem atgādināja – mums reiz bija sava valsts! Karogs pauda sašutumu par okupāciju, tas bija aicinājums uz pretestību, tas bija sirds kliedziens. Tas atgādināja par to, ko daudzi zināja, bet bija sevī norakuši kā neiespējamu sapni.

Šī notikuma atzīmēšana nav tikai 50 gadu senas varonības godināšana. Tās dienas drosmei ir jāiedvesmo mūs šodienas cīņai par savas tautas pastāvēšanu.

Ko varam katrs sev gūt no šī notikuma?

Patiesība vienmēr ir citāda nekā mūsu ikdienas dzīve, ko visbiežāk
raksturo dabiski mietpilsoniskā vēlme pēc ērtībām, drošības, garantētības. Komunistu režīma „dzīves gudrība” bija dzīvot ar ierautu galvu un nolaistām acīm. Ja protests, tad savas virtuves ietvaros, ja pretpadomju anekdotes, tad piesardzīgi teiktas draugu vidū. Kaut kas vairāk draudēja ar nopietnām nepatikšanām. Mēs jau gandrīz bijām samierinājušies. Paldies Dievam, ka tikai gandrīz. Viņš pa laikam sūtīja drosminiekus, kas atgādināja par reiz bijušo Latvijas valsti un mums pašiem kā valstsnāciju. Pārdrošajiem vajadzēja nostāties pret sistēmu, – milzu varu, nežēlīgu ideoloģiju un tautas vairākuma depresiju un pasivitāti.
Lai šis notikums nepaliktu tikai vēsture, jautāsim sev: pret ko mums šodien jānostājas? Aizvien uzkrītošāka ir valdošo aprindu prasme patriotismu apvienot ar savtīgumu – gādājot par valsti, neaizmirst parūpēties arī par sevi. Šādā attieksmē egoisms pakāpeniski no otrās vietas pāriet pirmajā, valsts vērtības un intereses – atkāpjas aizvien tālāk. Tā valsts vienlīdzīgākajiem ir tapusi par sili, bet tautai – par sāpju un pazemojumu ieleju. K.Ulmanis teica: “Kādi ļaudis mums ir vajadzīgi? Ļaudis nenopērkami. Ļaudis stingri pret bagātības kārdinājumiem. .. Ļaudis pilsoņi, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv. .. mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nekā statūti un instrukcijas.”
Tātad, daudz kas vienādi vai otrādi atgriežas pie mums pašiem. Varam notiekošo postu norakstīt uz objektīviem apstākļiem, ar kuriem vienmēr var attaisnot bezdarbību. Tad esam parakstījušies uz sakāvi. Bet var apstākļus skatīt kā cīņas lauku, izaicinājumu patriotismam un jaunradei.
E.Šnores filmā “Latvijas karogs virs okupētās Rīgas” B.Javoišs saka: “Šī intervija ir domāta tiem cilvēkiem, tiem latviešiem, kas reizēm saka: neko nevar darīt – šodien neko nevar darīt, vakar neko nevarēja darīt, un, nemaz nerunājot par to laiku – 60. gadu sākumu, 50.gadu beigas, kad likās, ka vispār neko nevar darīt.”
Šis karoga uzvilkšanas notikums vēsta – arī viens ir cīnītājs! Pateicoties viņam
vienam 1963. gada PSRS Konstitūcijas diena Rīgā pagāja zem sarkanbaltsarkanā karoga. Šī viena motivējošais spēks ir viņa piederībā patiesībai, topot par tās darbarīku. Patiesības spēks top arī par viņa spēku. Tātad katrs varam sevī uzvarēt baiļu, gļēvuma, depresijas gaisotni un būt par sava valstiskuma nesējiem visur tur, kur mēs katrs esam.

Šis karoga stāsts ir arī jautājums – kāda patiesība Latvijā šodien tiek
apspiesta? Kā saukšana vārdā tagad prasa drosmi? Varbūt, drīz tā būs jau varonība teikt, ka joprojām esam okupēti, bet jau divkārt – ar nenovērstajām padomju okupācijas sekām un ar ES un globālisma veicināto banksterismu, finanšu oligarhijas izraisīto valsts un privātpersonu kredītverdzību, daļai tautas spiežot „brīvprātīgi” emigrēt, lai taptu par augsti kvalificētu melno darbaspēku citur, pārējos iedzenot nabadzībā tepat. Jautāsim – ar ko šodien samierināmies, kur mēs, gluži kā komunistu režīma laikos, ieraujam galvu plecos? Kāpēc tik kusli esam pret kristietībai, latviskai dzīvesziņai un normālai cilvēcībai pretniecīgajam perversiju kultam, kas veikli maskējas aiz cilvēktiesību izkārtnes?

Katrai latviešu paaudzei ir jāizcīna savs karš, jo apkārtējās lielvaras cenšas nemitīgi mūs pakļaut, pārmākt, pierunāt uz pašiznīcināšanos. Situācija jau gandrīz ir tāda, karogs, himna un cita valstiska atribūtika mums vēl ir, bet tas, ko tie simbolizē – valsts – jau drūp mūsu acu priekšā. Lai šī karoga stāsts atgādina, aicina un pārliecina: katrs var būt cīnītājs. Lai nesakām: „neko nevar darīt”, bet tā vietā radoši jautājam un meklējam: „ko es varu darīt?”

Šodienas nemilitārajā, t.s. „mīkstajā karā” (soft war – angl.), mums jāmeklē jauni cīņas līdzekļi un metodes. Bet drosme un varonība, kuras devīze ir „Dievam un Tēvijai”, ir pārņemama un sniedzama tālāk no paaudzes paaudzē.

Dievs, svētī Latviju!

December 10, 2013 - Posted by | Patriotisms

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: