gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Sarkano khmeru eksperimenta priekšteči

Egīls Zirnis, Diena. 2013. gada 13. decembris

Foto: No Kara muzeja arhīva

Pirms 95 gadiem 17.decembrī tika publicēts tās valdības manifests, kura solīja Latvijā rādīt paraugu visai pasaulei sociālisma celšanā un varēja īstenot te Kambodžas vēriena genocīdu, ja būtu noturējusies mazliet ilgāk.

Proletāriešiem neesot tēvijas, tomēr 1918.gada beigās dibinātās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas jeb “Stučkas Latvijas” ģerbonī bija ietverts etniskā pārākuma simbols – izkapts. Tai bija jāsimbolizē latviešu darba tautas augstāka attīstība samērā ar boļševiku Krieviju, kuras ģerbonī āmuru krustoja primitīvāks rīks sirpis. Tomēr vēsturē šī izkapts ir palikusi kā nāves rīks, jo latviešu komunistu valdīšanas seši mēneši 1918.gada beigās – 1919.gadā nozīmēja vispirms ideoloģiski pamatotu teroru. Būtu Stučka noturējies pie varas ilgāk, varbūt pasaule Kambodžas sarkano khmeru režīmam līdzīgu vērienu genocīdā pret savu tautu būtu pieredzējusi jau krietni agrāk. Pirms 95 gadiem, 1918.gada 17.decembrī, tika publicēts šīs varas, Latvijas padomju valdības manifests.

Viens no šā vēstures posma paradoksiem ir tāds, ka padomju laikos vēsturnieki padomju Latviju tā īsti nevarēja pētīt, jo tā tika ekspluatēta ideoloģiskiem mērķiem, stāsta vēstures doktors Jānis Šiliņš, kura disertācija par 1919.gada padomju Latviju pārtapusi nesen izdotā grāmatā Padomju Latvija 1918.-1919. Kad Šiliņš sāka savus pētījumus, viņš ar zināmu pārsteigumu konstatēja, ka, lai gan arhīvos materiālu netrūkst, pēdējo 20 gadu laikā neviens šai tēmai nav ķēries klāt. Savus pētījumus prezentējot, Šiliņš dzirdējis arī viedokļus, ka šo tēmu nevajadzētu pētīt. Tiesa, pārmetumi nav nākuši no profesionāliem vēsturniekiem. Tā kā gandrīz katrs latvietis sevi uzskata par vēsturnieku, politiķi un hokeja treneri, arī viedoklis par to, kas būtu un kas nebūtu jāpēta, ir gandrīz katram. Nacionālistiski noskaņoti cilvēki mēdzot teikt, ka Krievija šādus pētījumus varot izmantot propagandas karā pret Latviju. Patiesībā Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas kontekstā Šiliņš saņēmis asus Krievijas kolēģu iebildumus pret daudzām savām tēzēm. Visasāk viņi iebilst pret tēzi, ka Padomju Latvijas izveidošana bija Krievijas agresija pret jauno Latvijas valsti.

Pilsoņu kara nebija
Krievijas vēsturnieki 1918.–1919.gada notikumus Latvijā lielākoties apskata kā Krievijas pilsoņu kara sastāvdaļu vai kā pilsoņu karu Latvijā, kurā tāpat kā Krievijā cīnās sarkanie pret baltajiem. «Manuprāt, šeit nebija pilsoņu kara, nebija īsti nopietnu priekšnoteikumu pilsoņu karam,» uzskata Šiliņš. Pirmkārt, trūka spēcīgas vietējās komunistiskās partijas, lai varētu runāt, ka sabiedrībā 1918.gada beigās bija radušies nosacījumi, lai pati no sevis izveidotos padomju Latvija. Tā te nekad nebūtu izveidojusies, ja nebūtu Krievijas spiediena, atbalsta, militāra iebrukuma, nebūtu atsūtīti simtiem komunistu, atsūtīti latviešu strēlnieku pulki.

Jāsimulē neatkarība
Balto plankumu vēsturniekiem par šo laiku ir samērā maz. Stipri nepilnīgas ir ziņas par koncentrācijas nometņu tīklu, ko 1919.gadā Latvijā izveidoja komunisti. Iespējams, daļa šo dokumentu ir gājuši bojā, ja vien vispār ir bijusi konkrēta dokumentācija katrai koncentrācijas nometnei. Sākotnēji bija plānotas trīs koncentrācijas nometnes. Ziņas ir par divām – Valmieras un lielo Pļaviņu jeb Stukmaņu nometni, bet tās nebija vienīgās. Arī par «buržuāzijas» pārvietošanu uz Daugavas salām, Zaķusalu un Kundziņsalu 1919.gada marta beigās, dokumentācijas ir maz, tikai atmiņas un ziņas presē, tāpēc nav zināms, kā tas tika organizēts, cik cilvēku no Rīgas izveda, kā notika saziņa.

Lai gan vēlāk Stučka izteicies, ka cilvēku slepkavošana nav bijis viņu pašmērķis, lietu virzība neko citu kā buržuāzijas “galīgā risinājuma” plānus neļauj saskatīt: cilvēkiem, kurus šai šķirai pieskaitīja, vispirms tika atņemtas pilsoņtiesības, tad īpašuma tiesības, pēc tam ierobežota viņu personiskā brīvība, viņi tika ķerti uz ielām un nodarbināti piespiedu darbos, bet maija beigās jau pārvietoti būtībā uz geto Daugavas salās. Ieslodzīšana šajos geto, koncentrācijas nometnēs vai darba rotās faktiski nozīmēja šo cilvēku nolemšanu lēnai nāvei no bada vai slimībām, stāsta Šiliņš. “Padomju Latvijas gadījumā varam runāt par valsts organizētu teroru pret sabiedrību.”

Mājienus par šāda terora iespējamību var saredzēt jau 17.decembra Manifestā. To rakstīt latviešu komunistus pamudināja Staļins. Par Padomju Latvijas dzimšanas dienu var uzskatīt Latvijas sociāldemokrātijas Krievijas biroja 1918.gada 23.novembra sēdi Maskavā. Tajā ieradās arī Staļins un teica, ka nepieciešams pēc iespējas ātrāk pasludināt padomju varu Latvijā – Igaunijas darba komūna esot jau ļoti tuvu padomju republikas izveidošanai, kāpēc latvieši tā kavējoties? Staļins pat ierosināja pasludināšanu veikt Krievijas teritorijā, Torošinas stacijā netālu no Latvijas. Arī attiecīgs manifests esot jāizdod. Latviešu komunisti gan pasludināšanu, gan manifesta izdošanu centās novilcināt. 5.decembrī tomēr tika nolemts, ka manifests jāizdod. Krievijas biroja sēdē Stučka atzina, ka manifesta mērķis ir simulēt padomju Latvijas pastāvēšanu.

Nauda kā ļaunums
Dogmatiski marksisti, – tā Šiliņš raksturo Padomju Latvijas vadītājus. Veidot savu valsti viņi negribēja, vēlējās palikt Padomju Krievijas sastāvā, ierobežot autonomiju, patstāvību drīzāk uzskatīja par ļaunumu. Patstāvīgu valsti, lai arī šķietamu, izveidot viņus piespieda Ļeņins un Staļins. Tad nu latviešu komunisti vienīgo šādas valsts pastāvēšanas jēgu saskatīja iespējā īstenot dzīvē marksisma teoriju, sociālā eksperimentā parādot pārējai pasaulei, kā būvējams komunistu režīms. Latviešu komunistu izteikumos regulāri izskanēja aicinājumi izvairīties no krievu biedru pieļautajām kļūdām. Tas pirmkārt attiecās uz represīvās sistēmas efektivitāti. Latviešu komunisti acīmredzot uzskatīja, ka nedrīkst veidot no politiskās varas autonomu represīvo orgānu, kāda tobrīd bija čeka Krievijā. Padomju Latvijā tāda autonomija netika pieļauta, te izveidoja stingri kontrolētu slepenpoliciju.

Arī Stučkas īstenotās ekonomiskās reformas rāda, ka par Krievijas kļūdu tika uzskatīta tūlītēja neatteikšanās no privātīpašuma. “Man vairākkārt ir jautāts par Padomju Latvijas līdzību ar Pola Pota režīmu Kambodžā,” Šiliņš stāsta, ka pasaulē ir tikai viena valsts, kas modernajos laikos ir atteikusies no naudas – Pola Pota sarkano khmeru režīms, bet Padomju Latvija bija ļoti tuvu naudas atcelšanai. Stučka izteicies, ka nauda ir pagaidām nepieciešams ļaunums, bet, jo ātrāk no tās būtu iespējams atteikties, jo labāk. Bija arī citas līdzības ar sarkano khmeru režīmu, bet Padomju Latvija pastāvēja pārāk īsu laiku, lai tās varētu attīstīties.

Visi Stučkas valdības locekļi nebija vienādi radikāli. Piemēram, Fricis Roziņš-Āzis bija izteicies, ka krievi tikai izpostīs Latviju. Nievājoša attieksme bija vērojama ne tikai pret Krieviju, bet arī pret Latgali kā atpalikušu novadu. Tomēr lielinieku disciplīna noteica, ka uz āru jārāda saskaņa.

Visu rakstu par 1919.gada 17.decembra Manifestu un tā sekām lasiet Sestdienā!

December 13, 2013 - Posted by | boļševiki, totalitārisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: