gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Leģendārajai Astras runai tiesā – 30

Vārdi, kas joprojām saviļņo: Leģendārajai Astras runai tiesā – 30 

www.DELFI.lv http://goo.gl/3RtDb0

Vārdi, kas joprojām saviļņo: Leģendārajai Astras runai tiesā – 30
Foto: LETA

“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku (..),” šādi savu runu, kas vēlāk tiek nodēvēta nevis par aizstāvības, bet gan apsūdzības runu, pirms 30 gadiem – 1983.gada 15.decembrī, tiesā noslēdz tiesājamais Gunārs Astra, kurš dažas dienas vēlāk ar spriedumu tiek atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu un notiesāts uz septiņiem gadiem sevišķa režīma kolonijā, kā arī pieciem gadiem nometinājumā.

Astras leģendārais pēdējais vārds, kurā viņš nenoliedza savu pārliecību, sakot, ka Latvija ir tikusi okupētā, tā ir pārkrievota, ka padomju vara pārkāpusi cilvēktiesības un nav ievērojusi demokrātiskās pamatbrīvības, jau uzreiz izpelnījās plašu ievērību – Astras domubiedru tiesas zālē nelegāli ierakstītais teksts tika pārsūtīts Rietumu radiostacijām, turklāt tas plašu rezonansi ieguva ar radio “Brīvā Eiropa” starpniecību.

“(..) pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību,” rezumē Astra.

Tiesa gan, tiesas sēde protokolā viņa teiktais aizņemot vien 1,5 lapas – no paša Astras rakstītajām deviņām lapām – par to jau pēc sprieduma pasludināšanas Augstākajā tiesā sūdzējās arī pats Astra.

PSRS pilsonis, bezpartejisks, strādnieks ...

“Astra Gunārs, Lariona dēls, dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartejisks, ar vidējo tehnisko izglītību, precējies, ģimenē sieva un nepilngadīgs dēls, sodīts 1961.gada 26.oktobrī (..) ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, pēc soda izciešanas atbrīvots 1976.gada 23.februārī, strādājošs Rīgas pilsētas Ceļu pārvaldē par strādnieku, dzīvojošs Rīgā,” tā Astru 1983.gadā lakoniski raksturo apsūdzība.

Pēc sprieduma pasludināšanas 1983.gada 19.decembrī, gan būs atlikuši tikai daži gadi – 1988.gada 6.aprīlī Astra mīklainos apstākļos mirst toreizējās Ļeņingradas kara hospitālī. Tas liek daudziem runāt, ka Astras nāve bijusi toreizējās Valsts Drošības komitejas roku darbs... Visi šie faktori – Astras personība, viņa rīcība un attieksme pret valsts vēsturi, jau dzīves laikā lika viņu dēvēt par disidentu, bet vēlāk – par “20.gadsimta latvieti”.

Astra dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā. No 1940. līdz 1947. gadam viņš mācījies Rīgas pilsētas 48. pamatskolā un pēc skolas beigšanas iestājies Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā un sācis strādāt rūpnīcā “VEF”. 1958. gadā – Astra iestājās toreizējā Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. No 1959. gada marta līdz oktobrim Astra strādā par inženieri – konstruktoru Popova vārdā nosauktajā radio rūpnīcā, bet 1959.gadā sāk strādāt toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Skaņas un gaismas uzskates laboratorijā. Paralēli darbam laboratorijā, Astra neklātienē studējis angļu valodu.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka jau piecdesmito gadu beigās Astra vairākkārt bija ticies ar dažiem ASV vēstniecības darbiniekiem, sarakstījās ar ārzemju latviešiem, klausījās radio „Amerikas balss” un nav slēpis savus nacionālos uzskatus.

Viņš pirmo reizi tiek arestēts 1961. gada februārī. Vispirms viņu apsūdz pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā. Šajās apsūdzībās Baltijas kara apgabala Kara tribunāls Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Pēc soda izciešanas Astra atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt rūpnīcā “Straume” par elektromontieri.

Apsūdzība: grib graut un vājināt padomju varu ...

Pirms oficiālās apsūdzības – jau 1979.gadā – Astra saņem brīdinājumu, kas tolaik viens no diezgan plaši praktizētajiem VDK “profilaktiskajiem” pasākumiem, ar ko VDK centās iebiedēt varai nepakļāvīgās personas.

1983.gada apsūdzības rakstā tiek norādīts, ka Astra, būdams 1961.gadā notiesāts par sevišķi bīstamu valsts noziegumu – dzimtenes nodevības un pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanu, “pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās savu attieksmi pret padomju varu neizmainīja un, vadoties no saviem padomju varai naidīgiem uzskatiem un nacionālistiskām tieksmēm, nolūkā graut un vājināt padomju varu, no jauna izdarīja pretpadomju aģitāciju un propagandu, kas izpaudās pretpadomju ideju, uzskatu un apmelojošu izdomājumu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, aicina uz cīņu pret padomju varu, lai to gāztu, saturošas literatūras sistemātiskā izplatīšanā, kā arī tāda paša satura literatūras izgatavošanā un glabāšanā tais pašos nolūkos Latvijas PSR teritorijā laikā no 1976.gada līdz 1983.gada 6.janvārim”.

Tieši 1983.gada 5.janvārī tiek ierosināta krimināllieta. Kopā ar šo lēmumu tika pieņemti arī lēmumi par kratīšanām ne tikai Astras, bet arī daudzu cilvēku dzīves vietās. Tiek lēsts, ka jau lēmums liecinājis: Astras lieta ierosināta politisku motīvu dēļ – par literatūras izgatavošanu un izplatīšanu “nolūkā graut un vājināt padomju varu”.

Orvels, Eglītis, Ģērmanis – darbi, kas “grauj varu”

Literatūra, kas “grauj un vājina padomju varu” bija Džordža Orvela romāns “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” un citi darbi.

Arī pats Astra savā pēdējā vārdā akcentē vienu no šiem darbiem – Baloža grāmatu, tieši ar tās pieminēšanu sasaistot savu uzskatu par Baltijas okupāciju, uzskaitot konkrētus dokumentus – Padomju varas dekrētu “Par mieru”, Satversmi, kas paredz tautas nobalsošanu jautājumā par atteikšanos no valstiskās suverenitātes, kā arī Latvijas un Krievijas miera līgumu un ar 1939.gadu datēto abu valstu neuzbrukšanas līgumu ar tā slepenajiem protokoliem.

Apsūdzība Astram par iepriekšminētajiem nodarījumiem prasa 7 gadus cietumā un 5 gadus izsūtījumā. Arī aizstāvība necenšas panākt Astras attaisnošanu – tikai mīkstināt nozieguma kvalifikāciju, tā panākot maigāku sodu.

Pēdējais vārds: Latvija ir okupēta, pārkrievota. Šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs

Savu pēdējo vārdu prāvā par pretpadomju aģitāciju un propagandu, Astra saka 1983.gada 15.decembrī, apliecinot savu uzticību, kā tolaik šķiet – ideālam – neatkarīgai Latvijas valstij. “A kto takoj Ojar Vacietis?” – izskan apoloģijas pirmie vārdi.

“To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24.kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē”.

Astra pēdējā vārdā atskatās uz savu bērnību, jaunību, darba pieredzi, pirmo apsūdzību un “čekas pagrabiem”.

Es esmu latviešu cilvēks. Man sāp, un es jūtos pazemots

“Esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks (..) Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski,” saka Astra.

“Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta,” viņš uzsver, norādot arī uz tolaik Rīgas ielām dotajiem svešajiem – krievu jeb padomju vārdiem, saistot tos ar savas bērnības atmiņām un vācu mēlē izteiktajiem nosaukumiem...

Pavisam bēdīgs un nikns

“Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma “Latvija”, ziepes “Latvija” (..) Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soja ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”,” saka Astra, atzīstot, ka pats lielu daļu dzīves pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē – gan ieslodzījumā, gan darbā.

Astra atzīst: “Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu”. Tālāk viņš atklāti un tieši uzskaita gan dokumentus, kas apliecina Latvijas okupāciju, gan notikumus, kas skāruši Latviju – Sarkanās Armijas ienākšanu, šķērsojot 1940.gada miera līgumā noteikto Latvijas robežu, Saeimas sēdes lēmumu par Padomju Latvijas nodibināšanu un Latvijas lūgumu uzņemt to PSRS.

“Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās Armijas ienākšanai Latvijā 17.jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS-Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus – “Dekrētu par mieru”, Latvijas Satversmi un Latvijas-PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus: 17.jūnija aktam nebija tiesiska pamata un 21.jūlija aktam nebija tiesiska pamata,” saka Astra.

“Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus”, viņš uzsver.

Viņš arī norāda uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kurā teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.

“Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā?.. Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības,” pauž Astra, sakot, ka apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”.

Par “aizliegtajām grāmatām”

“Man ir teikts – “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas – ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum – aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija – pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, – noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu “Mucā audzis, pa spundi barots.“,” atzīmē tiesājamais.

Viņš uzsver, ka tieši informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai. “Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku (..)”.

Astra rezumē: “Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana [otram apsūdzētajam Gunāram] Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lentu glabāšana. Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu”.

“Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību,” saka Astra.

Un rezumē – “es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”, tā apliecinot gan savu ticību, gan paužot patiesību un dodot cerību klausītājiem, gan apliecinot mīlestību – netiesājot savus apsūdzētājus.

Kas notika pēc sprieduma...

Kā jau paredzējis pats Astra – viņš tiek notiesāts – atzīts par recidīvistu un viņam jāatstāj Latvija. No apcietinājuma Astru atbrīvo 1988.gada februāra sākumā – ātrāk, nekā paredz spriedums, jo viņš tiek amnestēts. Tiek vēstīts, ka tas noticis starptautiskā spiediena – Rietumu ietekmes – dēļ. Drīz pēc tam – 1988.gada 6.aprīlī – viņš mirst.

Astras bēres Meža kapos izvēršas par vienu no pirmajām tautas manifestācijām, kurās publiski tika lietots Latvijas karogs un atskaņota Latvijas himna. 1991.gada 21.novembrī šajos kapos tiek atklāts Astram veltīts piemineklis, bet gadu vēlāk Rīgā pie Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34, tiek uzstādīta Astram veltīta piemiņas plāksne. Astras vārdā Rīgā tiek nosaukta arī iela.

Astras reabilitēšana gan notiek pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas. 1992. gada decembra beigās Latvijas Republikas Augstākā tiesa atzīst Astru par reabilitējamu 1983. gada lietā. Savukārt 1993. gada janvārī Latvijas Republikas Augstākā tiesa nolemj atcelt Baltijas kara apgabala Kara tribunāla 1961. gada spriedumu par Astras notiesāšanu nozieguma sastāva neesamības dēļ un atzīt Gunāru Astru par reabilitējamu.

Svētdien, 2013.gada 15.decembrī, pie Rīgas apgabaltiesas paredzēts godināt Astras piemiņu.

 Visa runa lasāma šeit: http://goo.gl/8YVBsz

[joprojām] – joprojām

 

December 15, 2013 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: