gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Iesaldētā vēsture

Uzdrīkstēties publiskot čekas un cekas maisus
Ritvars Jansons

Saeima, 12.decembrī virzot lēmuma projektu par personas sadarbību ar tautā par čeku saukto padomju Valsts drošības komiteju (VDK), kārtējo reizi izvairījās no lēmuma pieņemšanas par VDK dokumentu publicēšanu. Mēģinājumi VDK problēmu iesaldēt vēl uz 30 gadiem vērtējami kā izvairīšanās no mūsu sarežģītās vēstures izgaismošanas.

No zobratiņa līdz motoram

Ja mēs gribam izprast savu vēsturi, vienreiz jāsaņemas un sabiedrībai jādod pilnīgs skats uz okupācijas gadu totalitāro sistēmu, nevis jārunā vienīgi par tās mazāko zobratiņu – čekas aģentu un informatoru darbību. Diemžēl jau no 1990.gadu sākuma, kad tika pieņemts arī likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, diskusijas parlamentā un sabiedrībā galvenokārt risinājušās par zemākā līmeņa izpildītāju – VDK aģentu un informatoru vainas pakāpi. Arī par to, vai sadarbības fakts tiesas ceļā ir pierādāms.

Ēnā paliek represiju un totālas sabiedrības kontroles pavēļdevēji – augstākā Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) vadība un tai pakļautie organizētāji – VDK kadru darbinieki.

Padomju Savienībā varas piramīdā augstākā bija Komunistu partija. Tā deva ne vienmēr gan dokumentētas pavēles zemākstāvošām institūcijām, arī VDK. Vēl 1980.gados gandrīz katra PSRS VDK pavēle tika dota, balstoties uz kādu Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās Komitejas (CK) lēmumu. Varas piramīdas pats augstākais posms atradās Maskavā. Savukārt LKP bija PSKP, bet LPSR VDK – PSRS VDK struktūrvienības. Republikas institūcijas pildīja Maskavas pavēles. VDK darbību Latvijā pārraudzīja Kompartija. Pirmajos otrreizējās okupācijas gados pilnvarotais drošības lietās bija speciāla Maskavas komunistu atsūtīta Latvijas biroja sastāvā, vēlāk LKP CK Administratīvā daļa.

VDK cīņu ar tā saukto pretpadomju aģitāciju un propagandu – t.i., citādi domājošo represēšanu, uzraudzīja LKP Ideoloģiskā daļa. LKP pavēlēs VDK izpaudās partijas ideoloģiskie uzdevumi. Ar saviem lēmumiem LKP ne vienmēr deva tiešus rīkojumus, bet veidoja idejiski un psiholoģiski labvēlīgu fonu VDK orientēšanai uz politiskām represijām. Piemēram, 1988.gada 18.jūnija LKP CK plēnumā ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs par 1988.gada 25.marta un 14.jūnija demonstrantiem izteicās: “[..] mēs realizējām [..] lielu operāciju. Ļoti sarežģīti saukt pie kriminālatbildības. Daudz tika darīts, lai būtu liecinieki, lai patiešām varētu dažus saukt pie atbildības. Bet par nožēlu laiks gāja, un viņi droši vien saukti tikai pie administratīvās atbildības. Mans viedoklis ir tāds: ja ir tādi likumpārkāpēji, kā bija šajā mītiņā (domāts 1988.gada 14.jūnija mītiņš), tad noteikti jāsauc pie atbildības.“.

1988.gada 14.jūnija mītiņā par plakāta “Nē nodevējiem!” (domāti delegāti Padomju Savienības kompartijas 19.konferencei no Latvijas) demonstrēšanu aizturēja Modri Lujānu. Pret viņu ierosināja krimināllietu par pretpadomju propagandu un aģitāciju, taču tiesa M.Lujānu attaisnoja.

Latvieši nebija „ziņotāju tauta”

VDK materiālos resursus savukārt nodrošināja LPSR Ministru Padome. Zemāk varas sistēmā atradās izpildītāji – VDK un tās kadru darbinieki. LPSR VDK veica dažādas funkcijas – sākot ar spiegošanu Rietumvalstīs un beidzot ar skolēnu rakstīto pretpadomisko lapiņu autoru meklēšanu. Tikpat dažādi bija čekas speciālisti – tajā skaitā operatīvie darbinieki. Darbinieki vervēja aģentus un informatorus, kuri tika iesaistīti čekas organizētajās operācijās, sniedza darbiniekiem ziņas. Aģenti, informatori, slepeno tikšanās dzīvokļu saimnieki bija zemākais posms visā padomju kontroles sistēmā. Taču bez šī posma lielā sistēma nevarētu efektīvi darboties. Viņu rīcības iespējas VDK stingri ierobežoja. Aģentus kontrolēja ne tikai darbinieki, bet arī citi VDK aģenti.

Aģentu savervēšana nenotika uz brīvprātības pamatiem. Idejisks padomju iekārtas slavētājs, kurš pats pieteicās VDK, tai nebija vajadzīgs. VDK ar aģentu un informatoru palīdzību vajadzēja iekļūt vidē, kur komunistiskās vērtības nebija cieņā. Tāpēc vervēšana visbiežāk notika ar šantāžas un draudu palīdzību, retāk izmantojot godkāri un karjerismu. Ja Staļina laikā cilvēkiem bija jāizšķiras starp nāvessodu vai kalpošanu čekai, tad vēlākajos gados šantāžas metodes bija citas. Piemēram, padomju kriminālkodeksā par homoseksualitāti draudēja cietumsods. Tas bija pietiekams arguments, lai cilvēks izšķirtos par labu kalpošanu VDK.

Nevajag baidīties, ka, publicējot VDK dokumentus, tiktu mesta ēna uz latviešiem kā nodevēju tautu. Aģentus vervēja arī nacistu okupētajā Francijā un Krievijā, PSRS – iekarotajā Austrumeiropā. Proporcionāli tie latvieši, kuri sadarbojās, nebija vairāk kā citur okupētajās valstīs.

Izšķiršanās par LPSR VDK dokumentu publicēšanu būtu liels solis uz priekšu padomju varas un kontroles sistēmas izpratnē. Taču vienīgi ar aģentu un informatoru kartotēkas publicēšanu, par kuru visu laiku tiek runāts, šādu izpratni sabiedrība neiegūs. Kartotēkas, kurā atrodama maz informācijas, publicēšana bez zinātniskiem komentāriem izraisīs vairāk jautājumus, nekā atbildes. Latvijā ir salīdzinoši maz VDK dokumentu, lielākā daļa aizvesta uz Krieviju.

Tomēr Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā glabājas ne tikai kartotēka, bet arī LPSR VDK elektroniskās datu bāzes aģentu ap 8000 ziņojumu atreferējumi, kuros ir informācija par 35 656 personām, aģentu uzskaites žurnāli, kuros aģentu personība nav minēta, 171 operatīvās lietas, kurās parādīts kādas operācijas VDK veica, VDK izsekoto cilvēku kartotēka. Tāpat centra rīcībā ir LPSR VDK kadru darbinieku datu bāze. Informācija no šiem dokumentiem jau ir izmantota zinātniskos darbos. Centra rīcībā esošā informācija būtu jāpublicē kā kopums, skaidrojot VDK darbību, nevis sabiedrībai izsviežot pliku aģenta kartītē minēto vārdu un uzvārdu. Primārā tomēr ir VDK kadru darbinieku, nevis aģentu un informatoru atbildība. Savukārt varas piramīdas augstāka posma – LKP CK locekļu vārdi atrodami komunistu partijas dokumentos.

Bez komentāriem neiztikt

Ir jāpārvar bailes un dokumenti jāpublicē. Pirmkārt, jāpublicē LKP CK locekļu un LPSR VDK kadru darbinieku vārdi. Tikai pēc tam LPSR VDK aģentūras kartotēka ar zinātniskiem komentāriem. Argumenti, ka tiks aizskartas organizētāju un izpildītāju cilvēktiesības, neiztur kritiku. Sensitīva informācija VDK dokumentos ir par upuriem, nevis kontrolētājiem un represētājiem. Likumdošanā šādas informācijas izpaušana ir regulēta. Sabiedrības vairākumam, pret kuru tika vērsts kontroles mehānisms, ir tiesības par šo mehānismu zināt.

Vēl jo vairāk: atjaunotā valstī sargāt slepenībā okupācijas režīma darboņu – LKP CK locekļu un VDK kadru darbinieku vārdus – būtu amorāli. Vēl 30 nepublicēšanas gadi jautājumus par pagātni nemazinās. Tie šo gadu laikā tiks uzdoti atkal un atkal. Pēc 30 gadiem sāpīgo jautājumu būs pat vēl vairāk. Jo tad personas, par kurām publicēti dokumenti, lielākoties vairs nebūs mūsu vidū un savu viedokli paust nevarēs. Ja Seimā uzskata, ka dokumentu publicēšana saistīta ar valsts drošību, dokumentus iespējams publicēt, bet likumdošanā bijušā režīma darboņiem – LKP CK locekļiem un kadru čekistiem saglabājot ierobežojumus iegūt pilsonību, kandidēt Saeimas vēlēšanas, strādāt drošības un civildienestā utml.

Jo ātrāk mēs tiksim galā ar savu pagātni, jo drošāk iesim uz nākotni. Bailes un tukšas aizdomas nav labākie ceļabiedri.

Autors ir Dr.hist, Rīgas domes deputāts, Nacionālā apvienība

December 19, 2013 - Posted by | Okupācijas sekas, stukači, Vēsture, čeka

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: