gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kara noziedzniekam jau trešais piemineklis

Vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeja Baltijas jūrā – traģiskākā jūras katastrofa visā cilvēces vēsturē. Bojā gājavairāk nekā deviņi tūkstoši cilvēku, lielākoties sievietes un bērni. Izpildītājam Marinesko piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu 1990. gadā – vairāk nekā 25 gadus pēc nāves. To varētu vērtēt vai nu kā tīšu izaicinājumu Eiropas sabiedriskajai domai, vai arī kā grūti izprotamu nekaunību. “Wilhelm Gustloff” nogremdēšana taču nebija nekas cits kā drausmīgi neģēlīgs kara noziegums. Noziegums, par kuru vajadzēja saņemt atbilstošu sodu, nevis apbalvojumus.

Bet 2013. gadā lasām ziņu, ka atkal uzcelts jauns Marinesko piemineklis – jau trešais Pēterburgā.


В Петербурге поставили памятник Александру Маринеско

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

В петербуржском районе Автово поставили бронзовый памятник легендарному подводнику, капитану лодки С-13 Александру Маринеско.

В этом микрорайоне на улице Строителей, которая в наше время носит его имя, Маринеско прожил последние годы жизни.

Скульптурная композиция, авторами которой стали скульптор Иван Корнеев и архитектор Вячеслав Бухаев, представляет собой бронзовую фигуру Маринеско, который под порывами ветра удерживает равновесие на палубе своей подлодки. Высота монумента составляет 3,15 метра.

«Открытый памятник – это символ героизма, любви к Отечеству, беспримерной храбрости и командирского мастерства. Только так можно было провести эту уникальную боевую операцию, выбрать лучшую позицию для атаки, в течение двух часов преследовать вражеский транспорт и буквально под носом кораблей охранения потопить его. Уверен, что еще не одно поколение российских подводников будет изучать эту операцию, ее детали, стараясь быть достойными учениками Маринеско», – заявил ИТАР-ТАСС гендиректор Международной Ассоциации ветеранских организаций ВМФ и подводников, Герой России Всеволод Хмыров.

Экипаж подводной лодки С-13 под командованием Маринеско 30 января 1945 года около Данцигской бухты потопил крупнейший германский корабль «Вильгельм Густлов» водоизмещением 25 484 тонны. Лайнер, построенный в 1930-х годах во время войны был переоборудован в военный транспортник. В результате атаки С-13 немецкие ВМС понесли ощутимый урон, поскольку на «Вильгельме Густлоффе» находились уже сформированные экипажи для немецких подводных лодок и высокие чины вермахта, СС и Гестапо. После этой атаки Маринеско прозвали «личным врагом Гитлера». В Петербурге уже ест два памятника Маринеско, также его именем в городе на Неве назван Музей подводных сил России.


Mājas Viesis / 2008-04-18

«Wilhelm Gustloff» nāves nakts

Autors: INESIS FELDMANIS, Dr. habil. hist. , akadēmiķis LU profesors

Turpinām publikāciju sēriju “Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara”. Šoreiz – par vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeju Baltijas jūrā – traģiskāko jūras katastrofu visā cilvēces vēsturē.

1945. gada 30. janvāra naktī padomju zemūdene S–13, kuru komandēja kapteinis Aleksandrs Marinesko, torpedēja vācu bēgļu kuģi “Wilhelm Gustloff”, kas no Gotenhāfenes (Gdiņa) ostas devās uz Svinemindi (Svinoujsce). Kuģis nogrima sešdesmit divu minūšu laikā, aizraujot dzelmē vairāk nekā deviņus tūkstošus cilvēku, lielākoties sievietes un bērnus. Tikai aptuveni 1200 kuģa pasažieri pārdzīvoja šo šausmīgo katastrofu.

Vairākums lasītāju pazīstamās Holivudas filmas iespaidā noteikti atceras “Titanic” bojāeju 1912. gadā. Avarējot šim kuģim, noslīka apmēram 1500 cilvēku – sešas reizes mazāk, nekā nogrimstot “Wilhelm Gustloff”. Joprojām daudzi no mums visai maz zina par šo neizsakāmi drausmīgo notikumu un salīdzinoši vēsturiskā kontekstā nespēj to adekvāti uztvert un novērtēt. Šeit neapšaubāmi vainojama Eiropas un visas pasaules sabiedriskajai domai ilgstoši uzspiestā uzvarētāju versija par Otro pasaules karu, kuras ietvaros zaudētājpuses upuri un ciešanas tika noklusēti vai arī pavisam ačgārni interpretēti.

Vācijā par šo tēmu jau 1959. gadā uzņēma dokumentālu filmu “Pār Gotenhāfeni satumsa nakts”. Latvijā par “Wilhelm Gustloff” bojāeju uzzināja samērā nesen, pateicoties vācu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa romānam “Krabja gaitā”. Grasa stāstījums ir dižs, satriecošs un daudzšķautņains. Tas “Wilhelm Gustloff” nogremdēšanai piešķir episku dimensiju, padarot to par 20. gadsimta neiepazīto traģēdiju. Daļēji viņa darbā ir arī izskaidrots, kāpēc vājprāta nāves nakts ilgi tika noklusēta kā nekas īpaši ārkārtējs.

Šodien daudzi vēsturnieki un publicisti jau raksta arī par citām ne mazāk šausminošām katastrofām, kas notika tajā pašā 1945. gada pavasarī mūsu Baltijas jūrā. 16. aprīlī padomju zemūdene L-3 nogremdēja vācu bēgļu kuģi “Goya”. Pēc aptuvenām aplēsēm, toreiz bojā gāja ap septiņiem tūkstošiem cilvēku.

Lepnākais laineris pasaulē

Lielākās nacistu masu organizācijas “Vācu darba fronte” uzdevumā “Wilhelm Gustloff” būvi pabeidza 1937. gadā. Sākotnēji kuģim gribēja piešķirt Ādolfa Hitlera vārdu, bet fīrers, propagandas apsvērumu ietekmēts, pavēlēja kuģi nosaukt par godu nacistu partijas ārzemju organizācijas nodaļas vadītājam Vilhelmam Gustlofam, kuru 1936. gada februārī Šveicē nogalināja kāds medicīnas students, vārdā Dāvids Frankfurters. Slepkavu Vācijai neizdeva, un līdz ar to nacisti varēja upuri kanonizēt un pasludināt par mocekli.

“Wilhelm Gustloff” tobrīd bija pasaulē grandiozākais kruīza kuģis – tā garums bija 208,5 metri, platums – gandrīz 24 metri, ietilpība – 25,4 bruto reģistra tonnas. Kuģi izmantoja izklaides jūrasbraucieniem, kurus rīkoja “Vācu darba frontei” pakļautā brīvā laika un atpūtas organizācija “Spēks caur prieku” (Kraft durch Freude). Ginters Grass raksta: “Kad “Wilhelm Gustloff”, pēdīgi uzbūvēts, caur un cauri balts, devās pirmajā braucienā, tas no priekšgala līdz pūpei esot bijis īsts peldošs piedzīvojums. Tādi izteicieni bija dzirdami pat no ļaudīm, kuri pēc kara apgalvoja, ka no paša sākuma esot bijuši pārliecināti antifašisti. Un tie, kas drīkstējuši nākt uz borta, pēc tam esot izkāpuši uz sauszemes kā apskaidroti.”

Nacistu propagandas nākotnes vīzijā jaunā kuģa uzdevums bija simbolizēt un demonstrēt vācu sabiedrības sociālo vienlīdzību un harmoniju. Uz kuģa bija tikai vienas klases kajītes un visiem vienādi labi apstākļi.

Sākoties karam, “Wilhelm Gustloff” kļuva par lazaretes kuģi, tad – par kazarmu kuģi, bet pēdīgi – par transportkuģi. Savā pēdējā gaitā tas devās, uz sava borta nesot ap 8800 bēgļu un 1500 militāro personu, kuru skaitā bija daudz ievainoto.

Operācija “Hanibāls”

Pēc padomju karaspēka iebrukuma Austrumprūsijā 1945. gada janvārī iesākās stihiska un plaša vācu bēgļu kustība. Daudzi mēģināja glābt savu kailo dzīvību, bet ne visiem liktenis bija labvēlīgs, un ne visi nokļuva drošībā – Vācijas rietumos. Par to parūpējās padomju karavīri, kuru nežēlība bija tik neaprakstāmi barbariska, ka to pat nav vērts mēģināt izskaidrot. Tūkstošiem bēgļu gāja bojā – tika noslīcināti, nošauti vai vienkārši sašķaidīti zem padomju tanku kāpurķēdēm. “Tēvs, nošauj mani!” lūdzās kāds vācu zēns, zaudējis kāju pēc krievu tanka ietriekšanās bēgļu pajūgos. Vai vispār var iedomāties vēl briesmīgāku liecību par to dienu notikumiem? Tāpēc nav nejaušība, ka mūsdienās strauji pieaug to vēsturnieku skaits, kuru vērtējumā vācu bēgļu neizsakāmi drausmīgais liktenis Austrumvācijā bija viena no vislielākajām un visbriesmīgākajām Otrā pasaules kara traģēdijām.

1945. gada 21. janvārī Vācijas jūras kara flotes pavēlnieks, lieladmirālis Karls Dēnics izdeva pavēli, ka visiem vācu kuģiem, kuri atrodas Baltijas jūrā, ja tas vien ir iespējams, jāpiedalās bēgļu glābšanas akcijā. Operācija ieguva nosaukumu “Hanibāls” un kopumā izrādījās visveiksmīgākā evakuēšana visā cilvēces vēsturē. Vairāk nekā divi miljoni cilvēku, lielākoties sievietes un bērni, jo vīriešiem vajadzēja palikt un cīnīties līdz pēdējai patronai, tika nogādāti pa jūras ceļu drošībā. Taču bija daudz arī upuru. Pēdējo mājvietu Baltijas jūras dzelmē atrada desmitiem tūkstošu bēgļu.

Traģēdija

“Wilhelm Gustloff” bojāeju noteica un sekmēja vairāku nejaušu un liktenīgu apstākļu sakritība. Sliktā laika dēļ (sniegputenis un mākoņi) savas funkcijas nevarēja veikt torpēdu pārtveršanai paredzētie pavadītājkuģi. Arī kuģa kapteiņi (viņi bija veseli četri) savā starpā strīdējās un galu galā neizvēlējās pareizo maršrutu, kas būtu drošs no zemūdeņu uzbrukumiem. Beidzot padomju zemūdene S–13 bija devusies nezināmā odisejā, tās kapteinim Marinesko nesaņemot nekādu konkrētu uzdevumu. Marinesko bija nogrēkojies (dzeršanas un aizraušanās ar sievietēm dēļ viņš nebija laikā atgriezies no atvaļinājuma), un viņam draudēja kara tiesa. Izglābties no nepatikšanām viņš varēja, tikai gūstot īpašus “panākumus” uz jūras.

Padomju zemūdenei izdevās pietuvoties “Wilhelm Gustloff” 600 – 700 metru attālumā. Uz bēgļu kuģi izšāva četras torpēdas – “Par tēvzemi”, “Par padomju tautu”, “Par Ļeņingradu” un “Par Staļinu”. Pirmās trīs no tām ātri aiztraucās ieregulētajā trīs metru dziļumā “Wilhelm Gustloff” virzienā. Ceturtā palika stobrā un, vienīgi pateicoties nejaušībai, kā arī apkalpes ātrai rīcībai, neeksplodēja. Citādi visa zemūdene būtu uzgājusi gaisā.

Visas trīs torpēdas trāpīja vācu bēgļu kuģim. Visšaušalīgākais izdzīvojušajiem “Wilhelm Gustloff” pasažieriem licies otrās torpēdas trieciens, jo tā detonēja zem kuģa peldbaseina uz viena no klājiem, un baseina flīžu un mozaīku sienu šķembas daudzas sievietes saplosīja gabalos. Pēdējā torpēda trāpīja kuģa vidū, mašīntelpā.

Padomju puses rīcība

Nacistiskās Vācijas iedzīvotājus neinformēja par “Wilhelm Gustloff” nogremdēšanu, jo baidījās, ka tas atstās negatīvu iespaidu un mazinās vāciešu cīņas sparu. Par Aleksandra Marinesko “varoņdarbu” tolaik īpaši neplātījās arī padomju puse. Visi zemūdenes apkalpes locekļi gan varēja piespraust sev pie krūtīm Tēvijas Kara un Sarkanā Karoga ordeņus, bet Marinesko tomēr nepasludināja par Padomju Savienības varoni. Vēl vairāk – padomju Baltijas flotes pavēlniecības oficiālajos ziņojumos nebija atrodams neviens vārds par “Wilhelm Gustloff” nogremdēšanu.

Padomju Savienības varoņa nosaukumu Marinesko piešķīra 1990. gadā – vairāk nekā 25 gadus pēc nāves. Šo Maskavas soli varētu vērtēt vai nu kā tīšu izaicinājumu Eiropas sabiedriskajai domai, vai arī kā grūti izprotamu nekaunību. “Wilhelm Gustloff” nogremdēšana taču nebija nekas cits kā drausmīgi neģēlīgs kara noziegums. Noziegums, par kuru vajadzēja saņemt atbilstošu sodu, nevis apbalvojumus.

FAKTI

A. Marinesko komandētā zemūdene 1945. gada 9. februārī nogremdēja arī kuģi “Steuben”, uz kura borta atradās aptuveni četri tūkstoši cilvēku.

“Wilhelm Gustloff” vraks atrodas Baltijas jūrā 42 metru dziļumā Štolpes sēkļa tuvumā.

December 23, 2013 - Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi, Krievija

1 Comment »

  1. Biju nesen Novočerkaskā (Rostovas apgabalā) muzejā, tur cilvēki ar lielu piepūli izcīnījuši iespēju pastāstīt par strādnieku iznīcināšanu, kas tur notikusi 1962. gadā.

    Comment by Māris | January 14, 2014 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: