gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītie pasākumi Rīgā 25. martā

Plkst. 11.00
Piemiņas brīdis Šķirotavā

Plkst. 12.30
Gājiens no Latvijas Okupācijas muzeja
Plkst. 13.00
pie Brīvības pieminekļa
Svinīgā ziedu nolikšanas ceremonija

Plkst. 18.00
Mazajā ģildē
Piemiņas vakars kokļu skaņās
Piedalās Latvijas Nacionālās operas solists Dainis Skutelis (tenors),
koklētāju ansamblis „Kokļu klubs”. Vada Rihards Lepers.
Ieeja bez maksas

Plkst. 19.00
Rīgas Domā
Johans Sebastians Bahs.„Sv. Marka pasija”
Piedalās Profesionālais pūtēju orķestris „Rīga”, Rīgas kamerkoris „Ave Sol”,
solisti, diriģents Andris Veismanis.
Ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kuri no 17. marta
saņemami Rīgas Doma kasē

Plkst. 19.00
E.Smiļģa teātra muzejā E.Smiļģa ielā 37-39
koncerts MANAS TAUTAS DVĒSELE
Dzied vīru koris “Tēvzeme”,
aktiera Kaspara Pūces lasījumi no grāmatas “Pūcesbērna patiesie
piedzīvojumi Padomijā”
Ieejas maksa EUR 2.85

March 23, 2014 Posted by | piemiņa | Leave a comment

Politisko represiju muzejs Intā

Intā (pilsētā Komi aizpolārā reģionā), kur bijuši ieslodzīti daudzi baltieši, atklāts politisko represiju muzejs

Video materiāli no latviešu izpētes ekspedīcijām Intas ieslodzījuma vietās INTLAG  un raksti presē

Lietuvas TV filma par 1990.g. ekspedīciju uz INTLAGu (dublēta latviski)


Raksts krievu valodā  (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

В Инте откроется «Музей истории политических репрессий»

Экспозиция, призванная полно и эффективно раскрыть проблему взаимоотношений личности и государства, расположится в главном символе города — водонапорной башне. Соответствующий заказ городские власти разместили на портале госзакупок. Цена контракта — почти 7 миллионов рублей.

Дизайн-проект будущего музея. С сайта zakupki.gov.ru

  Цель создания «Музея истории политических репрессий» на интинской земле — увековечивание памяти о жертвах политических репрессий, формирование гражданского общества, восстановление исторической правды и справедливости. Главная идея будущей экспозиции — музейными средствами показать, как спаянные воедино ГУЛАГом судьбы людей — бывших политзаключенных — создали историю города, оставив неизгладимый след в его судьбе и во многом предопределив ее.

 

  Предполагается, что музейная экспозиция расположится на нескольких уровнях, где будут отражены общий обзор политической и экономической обстановки в стране на период 1931 – 1940 гг, промышленный потенциал Инты, жилой фонд и архитектурный облик поселка. Также там будет размещена информация о создателях водонапорной башни.

 

  Второй ярус экспозиции предполагает реконструкцию жилой среды времен массовых репрессий. Будут воссозданы фрагменты жилой среды барака, кабинета начальника лагеря, деревянного дома барачного типа и фрагмент городской квартиры в кирпичном доме.

 

  Завершить работы планируется к 15 августа 2014 года.

Виктор Иванов, «7×7»

March 23, 2014 Posted by | gulags, nāves nometnes, piemiņa, piemiņas vietas, REPRESĒTIE, Vēsture | 1 Comment

Ukrainā 9.maiju plāno pasludināt par sēru dienu

Ukrainā 9.maiju plāno pasludināt par sēru dienu

Ukrainas kultūras ministrs Jevgēņijs Niščuks sagatavošanai iesniedzis likumprojektu, kurā paredzētas vairākas izmaiņas kalendāra svinamajās dienās. Likumprojekts rosinās ieviest Maidana varoņu piemiņas dienu, tāpat paredzēts, ka 9.maijs varētu kļūt par Padomju okupācijas piemiņas dienu, ziņo aģentūra «RIA Novosti».

Likumprojekts, kas paredz izmaiņas kalendāra svētku dienās, visdrīzākajā laikā tiks nodots skatīšanai Ukrainas parlamentā, noskaidrojusi aģentūra. Likumprojektā ierosināts kalendārā ieviest Maidana varoņu piemiņas dienu un 9.maiju, kas iepriekš tikusi svinēta kā Uzvaras diena pār nacistisko Vāciju, turpmāk atzīmēt kā Padomju okupācijas piemiņas dienu.

Likumprojekts arī paredz, ka 8.marts – Starptautiskā sieviešu diena un 1.maijs – Darba svētki, vairs nebūs brīvdienas.

Vēl tiek piedāvāts Padomju okupācijas piemiņas dienu pārnest uz 8.maiju, kad visā Eiropā tiek atzīmētas Otrā pasaules kara beigas un 9.maiju vairs neatzīmēt nekādā veidā.

20.februārī paredzēts atzīmēt Brīvības dienu, kurā tiks pieminēti «kritušie Maidana varoņi».

Tāpat likumprojekts piedāvā iespēju visus reliģiskos svētkus turpmāk atzīmēt pēc Gregoriāņu kalendāra, kā tas tiek darīts Eiropā. Likumprojekta autori sola, ka brīvdienu skaitu izmaiņas neietekmēs, mainīšoties tikai svinamo dienu datumi.

March 23, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dz. Gekas filmas – pa deportēto latviešu pēdām

Dzintras Gekas filmas – pa deportēto latviešu pēdām Latvijas TV

1. un 2.sērija “Magadana un Susumana”, 25.martā, plkst.22.00
3.sērija “Amūras apgabals 1949, Tigda un Vozžajevka”, 27.martā, plkst.19.25
4.sērija “Amūras apgabals 1949, Belogorska un Blagoveščenska”, 
3.aprīlī, plkst.19.25
5.sērija  “Krasnojarskas un Tomskas apgabali 1949. Dvīņi no Ezeru sādžas un Mullova”,
10.aprīlī, plkst.19.25
6.sērija “Nazarova un Poļevoje”, 
17.aprīlī, plkst.19.25
7.sērija “Tomskas apgabals 1949. Novonikolajevka un Baturina”, 
24.aprīlī, plkst.19.25
8.sērija “Tjuhteta”, 
8.maijā, plkst.19.25

March 21, 2014 Posted by | Filmas, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Likums neaizstās politiku

Uldis Šmits: Likums neaizstās politiku

Foto - LETA

Protams, arī likums – precīzs un izsvērts – ir svarīgs. Par to liecina daudzās atbalsis sakarā ar Saeimā gatavotajiem Krimināllikuma grozījumiem, kas paredz sodīt par PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotās agresijas pret Latviju noliegšanu vai slavināšanu. Debates lielā mērā uzvirmoja, pateicoties likuma grozījumu ierosmi kritizējušā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča iebildumiem, kurš presē pieminējis, ka “diskusija par okupāciju nav jārisina ar kriminālatbildības noteikšanu”. Lai gan šoreiz ir runa nevis par okupāciju kā vēstures notikumu, bet vairāk par vēršanos pret totalitāras, tostarp staļiniskas, ideoloģijas izplatīšanu. Eiropas valstīs šajā sakarā aktīvu nostāju ieņem, piemēram, politiskās partijas. Apzinoties, ka demokrātiskas valsts pienākums ir ne tikai garantēt brīvības, bet arī sevi aizstāvēt. Arī tiesas ceļā.

Latvijā jau ir tāds Krimināllikuma pants (74.1), kas paredz atbildību par noziegumu pret cilvēci publisku slavēšanu vai attaisnošanu, bet kas īsti nerod lietojumu, kaut gan nav trūcis ne slavēšanas, ne attaisnošanas, kas, balstoties uz citur Eiropā pieņemtu praksi, varētu pretendēt, piemēram, uz krietnu naudas sodu. Francijā par šāda veida noziegumu “apoloģiju mutiski, rakstiski, ar attēla vai audiovizuālo līdzekļu palīdzību” var nākties maksāt līdz 45 tūkstošiem eiro. Tā ir ierastā un droši vien iedarbīgākā juridiskā metode… Taču tas šoreiz nav pats būtiskākais. Kad Žans Marī Lepēns izteicās, ka vācu okupācijas laikā nemaz tik traki neklājās, tas radīja augstāko aprindu ilgu viļņošanos. Pie mums Latvijā ir dzirdēts, ka masu deportācijas esot bijušas bezmaz Staļina humānisma izpausme vai ka vienu daļu izsūtīja “pēc nopelniem”, taču tamlīdzīgi apgalvojumi neizraisīja īpašu uzmanību no oficiālo personu puses. Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce iebildusi, ka likumdevēji, ķeroties pie likuma grozījumiem, neesot pienācīgi izvērtējuši, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem. Varētu atbildēt – jā, to ir iespējams sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, bet Latvijas valdošie politiķi tos neizmanto un, kad staļiniskajās represijās cietušie saņem kārtējo apmelojumu vai apvainojumu devu, valsts augstākās amatpersonas parasti dziļdomīgi klusē. Tikmēr represijas piedzīvojušie galvenokārt vēlas nevis to, lai kāds tiktu iespundēts, bet vienkārši gaida adekvātu varasiestāžu nostāju. Ne velti Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais (sk. “LA” 26. februāra numuru) salīdzina Latvijas un Lietuvas atšķirīgo reakciju pēc PBK bēdīgi slavenā 1991. gada janvārim veltītā raidījuma retranslēšanas, kad Viļņa reaģēja nekavējoties, bet Rīga – kā parasti…

Jautājums par Kremļa nesamērīgo klātbūtni Latvijas informācijas telpā skar Saeimā apspriežamo problēmu visai cieši. Šajā sakarā kaut kas līdzīgs diskusijai iezīmējās jau 2008. gadā Gruzijas notikumu dēļ. Mūsu toreizējās Nacionālās radio un televīzijas padomes vadība paskaidroja – teorētiski būtu iespējams pārtraukt Krievijas propagandas translāciju Latvijā, taču tas esot kabeļu un satelīta operatoru ziņā. Savukārt operatoru pārstāvji norādīja uz saviem noslēgtajiem licences līgumiem un piesauca uzskatu daudzveidību. Šobrīd apmēram turpat vien esam. Lai gan nekādas saistības nespiež Latviju būt par Maskavas ideoloģiskās ietekmes izplatīšanas platformu Baltijā. Arī tas pirmām kārtām ir atkarīgs no valsts politikas un nostājas. Ja tāda ir.

March 21, 2014 Posted by | krievu impērisms, Okupācijas laiks | Leave a comment

Strausa politika sevi ir izsmēlusi

Šnore: Strausa politika sevi ir izsmēlusi. Jābeidz spēlēt integrācijas teātris

Edvīns Šnore

Nesenais Krievijas iebrukums Ukrainā daudziem nāca kā zibens spēriens. Pasaulē tas izraisīja apjukumu, bet Latvijā – līdz tam nepieredzētas iekšpolitiskas pārvērtības. Burtiski pāris dienu laikā gandrīz visi latviešu politiķi ieņēma tādu nostāju pret Krieviju un Saskaņas centru, kāda līdz tam bija raksturīga tikai tiem, ko mēdza dēvēt par nacionālradikāļiem. Arī politiķi, kas savulaik apdāvināja Putinu ar sporta inventāru un teicās nesaprotam, kāpēc lielvalstu līderi nebrauc uz Sočiem, pēkšņi visu saprata un atzina, ka Kremļa politika attiecībā pret kaimiņvalstīm ir imperiālistiska, naidīga un agresīva.

Ja attiecībā uz Krieviju apskaidrība nupat ir nākusi, tad attiecībā uz «mūsu krievu cilvēkiem» daudziem tāda vēl ir priekšā. 20 gadus latvieši ir baroti ar mītiem par Latvijas iedzīvotāju lielo vienotību, par krievvalodīgo milzīgo atbalstu Latvijas neatkarībai atmodas laikā, par PSRS iebraucēju alkām integrēties latviskajā vidē utt. Latvijas valsts ir tērējusi miljonus, lai uz šo leģendu pamata veidotu saticīgu un funkcionējošu sabiedrību. Taču tā kā šie apgalvojumi ir balstīti uz meliem, cerētais rezultāts nav sasniegts. Vieni 250 000 «mūsu krievu cilvēku» aizgāja un nobalsoja par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa likvidāciju. Un tas notika pēc 20 gadu intensīvas integrācijas. Un visi balsotāji bija Latvijas pilsoņi! Savukārt 300 000 nebalsojušo savu attieksmi pret šo valsti pauda jau ar sevis izvēlēto nepilsoņa statusu. Plus vēl ir Krievijas pilsoņi, kuru skaitu Latvijā Krievija nez’ kādēļ tur noslēpumā un visbeidzot Latvijā palikušie PSRS atvaļinātie virsnieki, kurus pilnā ekipējumā (pagaidām bez ieročiem) redzam ik gadu 9.maijā Rīgā.

«Mūsu krievu cilvēku» lielas daļas iespējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu – «otrās šķiras pilsoņu» stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS.

Interesanti atzīmēt, ka šodien tik ierastā Latvijas krievvalodīgo gaušanās par apspiešanu, krievu valodas diskrimināciju utt. nebūt nav radusies kā sekas Latvijas realizētajai politikai šajās jomās. Tā radās kā reakcija uz pašu Latvijas neatkarības atjaunošanas faktu. 411 374 Latvijas iedzīvotāji 1991.gadā balsoja pret to. Nospiedošais vairums krievvalodīgo Latvijas neatkarību tolaik neatbalstīja. Viens otrs šodien ir ticis tam pāri, taču daudzi savu nostāju nav mainījuši un vēl ar vien ar aizdomām raugās uz šo «limitrofo» veidojumu. To spilgti parāda gan Latvijas krievu preses raksti, gan komentāri pie tiem, gan Latvijas krievu TV5, sevišķi skatītāju aptaujas rezultāti par Latvijas atjaunošanas «kļūdainumu».

Integrācija Latvijā nav izdevusies. Un nevis tāpēc, ka būtu pieļautas kādas milzīgas kļūdas un ka, darot savādāk, viss būtu izdevies, nē. Vienkārši ir lietas, kuras nav iespējamas. Nav iespējams, piemēram, pārkrāsot Baltijas jūru zaļā krāsā, izlejot tajā pudelīti ‘zeļonkas’. Tāpat Latvijā nebija iespējams integrēt krievus latviskā vidē, ņemot vērā milzīgo krievu īpatsvaru un to, ka PSRS kolonizācijas rezultātā daudzviet krievi/krievvalodīgie ir pat vairāk nekā latvieši, piemēram Rīgā.

Vienīgā jēgpilnā darbība šādā situācijā bija veicināt daļas krievvalodīgo aizbraukšanu, tā lai krievu īpatsvars samazinātos. Tas arī tika paredzēts Valsts programmā «Sabiedrības integrācija Latvijā» (2001). Nekas no tur minētā gan nav īstenots. Rezultātā mēs šodien esam situācijā, kad, piemēram, CNN, stāstot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kā nākamo loģisko Putina mērķi min Latviju, jo arī tur esot visi tie paši priekšnoteikumi, proti, liels īpatsvars neapmierinātu krievu, kurus PSRS tur savulaik nometinājusi.

Ņemot vērā Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu, es aicinu Latvijas valdību un parlamentu beidzot nopietni pievērsties pasākumiem, kuri atrunāti Saeimas deklarācijā par okupāciju un augstāk minētajā integrācijas dokumentā, proti, ar Rietumu partneru palīdzību strādāt pie tā, lai Latvija pakāpeniski tiktu vaļā no tiem PSRS krievvalodīgajiem iebraucējiem, kuri Latvijā tā arī nav spējuši iedzīvoties un kuri jūtas diskriminēti savas valodas un etniskās piederības pēc. Otra iespēja ir gaidīt, kad šie cilvēki uzaicinās sev palīgā Putinu. Visas citas iespējas Latvija jau ir izmēģinājusi.

Pēc Putina pēdējām aktivitātēm jēdziens krievvalodīgie (līdzīgi kā savulaik «Volksdeutsche») ieguvis jaunu – Eiropas drošības dimensiju. Rietumos sāk saprast, ka līdzšinējais Latvijas integrācijas teātris (jeb drīzāk «Pasaka par kailo karali») galu galā var slikti beigties ne tikai pašai Latvijai, bet arī visai NATO. Tādēļ Latvijas kolonizācijas seku risināšana ir ieguvusi jaunu starptautisku aktualitāti. Latvijas valdībai būtu vienreiz jāmet biklums pie malas un jāsāk par šiem jautājumiem runāt ar mūsu Rietumu partneriem. Mūs sapratīs.

 

March 20, 2014 Posted by | krievu impērisms, Okupācijas sekas | Leave a comment

Latvijas un Lietuvas aizsardzības nozares vadība Īles bunkurā godina nacionālos partizānus

Latvijas un Lietuvas aizsardzības nozares vadība Īles bunkurā godina nacionālos partizānus

Pagājuši jau 65 gadi kopš Kārļa Kraujas vadītā latviešu – lietuviešu nacionālo partizānu grupa izcīnīja savu pēdējo kauju ar čekas karaspēku 1949.gada 17.martā pie Īles bunkura. Nevienlīdzīgā kaujā pret 24 partizāniem, kas tobrīd atradās bunkurā un no kuriem deviņi bija lietuvieši, cīnījās 760 čekas karavīri. Šajā kaujā krita 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.

Godinot kaujā kritušos un izsūtītos partizānus, pirmdien, 17.martā, notika atjaunotā Īles bunkura iesvētīšanas un piemiņas pasākums, kurā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un viņa kolēģis no Lietuvas Juozs Oleks, kā arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Pasākumā piedalījās arī Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts, Lietuvas Sauszemes spēku komandieris ģenerālmajors Almants Leika, 1.Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis un Zemessardzes 51.kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Andris Kniploks, kā ar Latvijas un Lietuvas Nacionālo partizānu apvienības, Daugavas Vanagu centrālās valdes, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” pārstāvji.

Īles nacionālais partizānu bunkurs ar „Latvijas Valsts meži” gādību tika atjaunots 2013.gada rudenī. Traģisko notikumu atceres pasākumā to iesvētīja bruņoto spēku kapelāns kapteinis Raimonds Krasinskis un mācītājs Valdis Berts.

Ar uzrunu un pēdējās kaujas rekonstrukcijas pieteikumu pasākumu noslēdza biedrības „Latviešu karavīrs” valdes priekšsēdētājs Normunds Jērums.

Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Zebrenes pagasta Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga).

Bunkura durvis apmeklētājiem ir atvērtas katru dienu, var apskatīt arī bunkura iekārtojumu un iejusties tā laika apstākļos. Iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura jau 90. gados tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.


Krievijas medijs aprej baltiešu nacionālos partizānus.

В Прибалтике отметили годовщину уничтожения организации «Лесные братья».

Попытки оправдания и героизации фашизма не ослабевают в странах Балтии. На литовско-латвийской границе разыграли странную реконструкцию событий 65-ти летней давности. В марте 49-го там была уничтожена крупнейшая группировка националистической организации «Лесные братья». Сотрудники народного комиссариата Внутренних дел  обнаружили бункер, в котором находились 30-ть нацистов. Но во время постановочного боя «Лесные братья» были представлены, как герои. Однако, достоверно известно, что во время Великой Отечественной войны «Лесные братья» сотрудничали с фашистской Германией и совершали диверсии против Советской власти в послевоенные годы.

Телеканал “Звезда”

В Прибалтике отметили годовщину уничтожения организации «Лесные братья». ВИДЕО

17 марта 2014, 23:19

На литовско-латвийской границе разыграли странную реконструкцию событий 65-ти летней давности. Во время постановочного боя «Лесные братья» были представлены как герои.

Подробнее »

March 18, 2014 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

G.Kalmes 16. marta sprediķis Doma baznīcā

 

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.  Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules (Sal māc 1, 4-7, 9.)

Ir aplami iedomāties, ka reliģija un tās vērtības ir garīgi anestezējošs pasākums, lai aizmirstos no grūtībām, tautas opijs. Tā domāt būtu sekot padomju ideoloģijai, ka reliģija ir māņi, aiziešana no dzīves īstenības, domāta neveiksminiekiem un arī tad tikai dievnama sienās.

 

Gluži pretēji: reliģija runā un aicina nopietni rēķināties ar realitāti – un vispirms ar augstāko – Dievu. Saistoties ar Viņu, uzklausot Dieva atklāsmi, cilvēkam ir iespēja iemantot pārikdienišķu pasaules skatījumu. Tāpēc ticēt nenozīmē izvairīties no pasaules, aizbēgot kādā iedomātā īstenībā, bet dievišķu svētību un redzējumu guvušam, doties ar tām dzīves cīņās un uzvarēt. Šāds redzējums nozīmē arī skatīt notiekošo garīgā dziļsaiknē, taujājot pēc pēdējā vadmotīva kāda rīcībā. Šādu attieksmi var saukt par kristīgo reālismu. Tas balstās 3 darbībās: saprašanā, atmiņā, cīņā par vērtībām un pret antivērtībām.

 

1)      Pazīšana notiek pēc rezultāta. Laiks, darbi, norises, īpaši tās, kas atkārtojas (dzirdējām, kā Sālamans par to izteiksmīgi runā), parāda kas ir kas un kurš ir kurš. “Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā” (Lk 12, 2) “No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt 7, 20). Saviem vajātājiem Kristus saka: “Jūs esat no sava tēva – velna, ..Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava .. viņš ir .. melu tēvs” (Jņ 8, 43-4). Reiz notiekušo sapratušiem, tas jāatceras un jāvēsta citiem. Tāpēc

 

2)      atmiņa nodrošina saikni ar savējiem pagātnē, tagadnē un nākotnē: “Bet sargies .., ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds .. dari to zināmu saviem bērniem un .. bērnu bērniem” (5 Moz 4, 9). Tas mūs sagatavo cīņai par saviem ideāliem.

 

3)      Apustulis Pāvils mudina garīgai pretestībai: “bruņojieties visiem Dieva ieročiem” (Ef 6, 11). Viņš rosina: “cīnies labo ticības cīņu” (1Tim 6, 12) Apustulis Jēkabs vēsta: “stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk 4, 7) Kristus velnam saka: “Atkāpies, sātan!” (Mt 4, 10).

 

Tātad, kristīgā reālisma principi ir: saprast, atcerēties, cīnīties. To uzzinājuši, ielūkosimies šobrīd notiekošajā:

 

Mēs tiekam intensīvi kušināti ar frāzēm, ka “šogad vairāk kā jebkad esam pakļauti provokācijām” (to esam dzirdējuši jau agrāk), baroti ar pseidogudrībām, ka patriotiski būtu šogad pie Brīvības pieminekļa neiet (arī to iepriekšējos gadus mums ieteica) utml. Tas tikai parāda, ka bailes ir kļuvušas stiprākas par savu pašapziņu un nacionālo lepnumu. Tā vietā, lai gada garumā būtu stiprinājuši savu valstiskumu un nacionālo drošību, piepeši izrādās, ka politiskas ērtības ir svarīgākas par nacionālām vērtībām. Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: “Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.” Tas ir valdības tiešais uzdevums nodarboties ar pasaules apskaidrošanas darbu. Ja kāds atkārtos nodrāzto: “Eiropa mūs nesapratīs”, atcerēsimies, ka to pašu sacīja arī par mūsu vēlmi atgūt neatkarību. Eiropa tomēr saprata, ka gribam būt brīvi, kaut arī tad netrūka kušinātāju. Sapratīs arī šo mūsu vēstures dramatisko lappusi. Valsts institūcijām un amatpersonām vajag tikai darīt savu darbu.

 

Lūk, kā dažos teikumos to var veikt: “šodien, 16.martā, latviešu leģionāru atceres dienā,  mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi.”

 

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu par 1940.gadu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

 

Bet Baigais gads mums kaut ko iemācīja. Pēc tā vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

 

Šodienas starptautiskajā situācijā to saprast un atcerēties ir īpaši svarīgi.

 

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada pārliecību – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Ar satraukumu lasām par sadursmēm Doņeckā, Harkovā, par gatavošanās Donbasa okupācijai un Ukrainas Krimas kara bāžu ieņemšanai ar spēku, tās pārdēvējot par “bandītiskiem grupējumiem.” Patvaļīgi ieceltais Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs ir jau aicinājis krievvalodīgos Ukrainas austrumu reģionus rīkot referendumus par pievienošanos Krievijai. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem.

 

Šī sajūtaesam to jau redzējuši! – tikai apstiprinās un pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš tā arī nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tas nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

 

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, „jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”[1]

 

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz laika. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

 

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un jau pat Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

 

Vēsturē ir norises, kas atkārtojas. Tāpēc no tām ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

 

Tik tālu mēs esam jautājumā par saprašanu un tālāk vēstīšanu. Nu iesākas cīņa. Atbilstoši laika garam, tā klasificējama kā mīkstais karš.

 

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: „Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

 

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstsnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

 

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Latviešu leģiona atceres dienas nozīme. Atkal tas pats: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns.

 

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

 

Noliegt latviešu leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

 

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: „Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”[2]

 

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim (uz kuru ir it kā pārcelta latviešu leģionāru pieminēšana, bet kas tā arī nenotiek). Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Latviešu leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

 

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

 

16. marta jautājums, lūkojoties katram pašam uz sevi, ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

 

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz „tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

 

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

 

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

 

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

 

Šodienas mācība ir kopsavelkama īsi, bet dziļi: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

1) Saprast to, kas esam mēs paši un kas ir mūsu pretinieks,
2) atcerēties notikušo un vēstīt to nākamām paaudzēm,
3) cīnīties par Dieva mums dotajām vērtībām – mūsu Dzimteni un Latvijas valsti.

March 18, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms | Leave a comment

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība 

Foto: Timurs Subhankulovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Par spīti politiķu bailēm no Rietumu neizpratnes vai Kremļa dusmām, kā arī dažādiem aicinājumiem nerīkot 16. marta gājienu vai to boikotēt, leģionāru atceres pasākumi Rīgā un citviet Latvijā noritēja kā katru gadu un pat nedaudz mierīgāk nekā citkārt. Latvijas drošības dienesti kārtējo reizi apliecināja, ka ir gatavi nodrošināt gan leģionāriem un viņu atbalstītājiem, gan viņu pretiniekiem jeb tā sauktajiem “antifašistiem” viņu demokrātiskas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, vienlaikus novēršot jebkādas sadursmes atšķirīgi domājošo grupu starpā.

Apjukušie “antifašisti” 


Saspringta atmosfēra Brīvības pieminekļa apkārtnē jautās jau no paša rīta. Pieminekli, Bastejkalnu un daļu Doma laukuma iejoza gājēju plūsmu ierobežojošās barjeras, pie kurām dzīvo ķēdi veidoja Valsts un pašvaldības policisti, bet policijas specvienību kareivji dežurēja autobusos.

Atšķirībā no citiem gadiem, kad “antifašisti” leģionārus gaidīja pie Brīvības pieminekļa, šoreiz viņi bija pieteikuši pasākumu Doma laukumā. Akcijas dalībnieku skaits nebija īpaši liels – padsmit cilvēku ar Georga lentītēm un plakātiem krievu valodā bija saorganizējuši “antifašisti” Eduards Gončarovs un Aleksandrs Gapoņenko. Turpat tuvumā grozījās arī krievu radikālā flanga politiķi Vladimirs Buzajevs un Ilarions Girss. Vēl pāris desmitu “antifašistu” no Vācijas bija atgādājis Efraims Zurofs. Vācieši gan izskatījās krietni saguruši un apjukuši. Kā uzzināju, viņu autobuss ilgstoši nav laists pāri Latvijas robežai un pēc tam vairākas stundas aizturēts dokumentu noformēšanai. Pēc neoficiālas informācijas, šo aizkavēšanos Zurofa komandai “sarūpējusi” Drošības policija, kas šogad īpaši rūpīgi sekojusi “antifašistu” aktivitātēm.

Protesta vietu Doma laukumā rīkotāji, visticamāk, bija izvēlējušies ar mērķi konfrontēt leģionārus, kad viņi iznāks no tradicionālā dievkalpojuma Doma katedrālē. Taču šis nodoms īsti nepiepildījās, jo policija mainīja ierasto gājiena maršrutu, novirzot to pa Smilšu ielu. Tādējādi antifašistu svilpieni un lamas īsti netraucēja.

Gājiena priekšgalā gāja mācītājs Guntis Kalme, bijušie leģionāri un citi kara veterāni, kā arī biedrības “Daugavas vanagi” pārstāvji. Aiz viņiem soļoja Nacionālās apvienības politiķi – Raivis Dzintars, Imants Parādnieks, Vineta Poriņa, Jānis Dombrava, Inese Laizāne, Ināra Mūrniece, Kārlis Krēsliņš un citi. Vislielākā uzmanība gan tika pievērsta Eināram Cilinskim, kuram šis gājiens maksājis ministra amatu. Tālāk sekoja leģionāru atbalstītāji un domubiedri, kuru vidū netrūka arī jauniešu. Pēc policijas aplēsēm, leģionāru gājienā kopumā piedalījās ap 1500 cilvēku. Gājienam abās malās virzījās policijas kolonnas, kārtību uzturēja arī organizatoru nolīgta apsardzes firma “TM Security”. Kā novēroju gājiena sākumā, tam centās pievienoties nelielas cilvēku grupiņas ar nacistisko simboliku, bet policisti pēc pasākuma organizatoru lūguma viņus dzina prom. Paši gājiena dalībnieki nesa plakātus, kuros ar attēliem vai uzrakstiem dažādās valodās nosodīja gan komunistisko, gan nacistisko režīmu, gan lielvalstu imperiālās tieksmes.

Atšķirīgas pasaules izpratnes


Vīzentāla centra vadītāju Efraimu Zurofu, kurš arī šogad klātienē vēroja 16. marta pasākumus Rīgā, gan nepārliecināja šie plakāti. “Tā ir tikai maskēšanās. Viņi apgalvo, ka ir pret nacismu, bet soļo vienā kolonnā ar cilvēkiem, kuri karoja Trešā reiha pusē!” skaidroja “nacistu mednieks”. Viņaprāt, nav pareizi pielīdzināt leģionārus brīvības cīnītājiem, jo nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā brīva Latvija nebūtu iedomājama. Pēc Vīzentāla centra vadītāja domām, bijušie leģionāri drīkstētu pieminēt savus kritušos biedrus kaut kur nomaļos kapos, bet ļaut doties gājienā Rīgas centrā, nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un rīkot viņiem karogu aleju – tā esot nacisma glorificēšana.

Vairākiem uzrunātajiem leģionāriem un viņu pēcnācējiem, kārtējo reizi dzirdot apvainojumus par nacisma atbalstīšanu, kaklā kāpa kamols. Turklāt vairāk sāpot nevis “antifašistu” lamas, bet gan latviešu politiķu vienaldzība un gļēvā vēlme izlikties, ka šim datumam nav nekādas nozīmes. “Ja nebūtu leģionāru, tad nebūtu arī daudzu mūsu politiskās un sabiedriskās elites pārstāvju. Daudzi, ieskaitot eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, varēja paglābties no padomju represijām un emigrēt tikai tādēļ, ka leģionāri upurēja savas dzīvības, noturot “Kurzemes katlu”,” teica sirmais gājiena dalībnieks Jānis Ķirsis, kurš pie pieminekļa atnācis pieminēt savu tēvu – leģionāru Mārtiņu Ķirsi. “Skumji, ka daži politiķi aiz vēlmes ieslīdēt siltos krēslos Eiropas parlamentā gatavi nodot pat savus senčus,” rūgtas mieles politiķu pēdējā laika retorika atstājusi arī biedrības “Daugavas vanagi Latvijā” vadītājam Jānim Atim Krūmiņam.

Brīvības laukumā gājiens tika sagaidīts ar svilpieniem, nicīgiem žestiem un ierastajiem saukļiem “Pozor!” (Kauns – krievu val.) un “Fašism neproidjot!” (“Fašisms netiks cauri! – krievu val.). Pat šos dažus vārdus “antifašisti” tā arī nav iemācījušies latviski vai arī uzskata valsts valodas lietošanu par kaut ko pazemojošu. Īpaši lielu troksni gan viņi nesacēla. Sākotnēji “Apvienība pret nacismu” bija iecerējusi rīkot pasākumu pašā laukuma malā, bet atbildīgās amatpersonas viņiem ierādīja vietu Bastejkalna pakājē un skaņu tehniku atļāva lietot tikai pirms gājiena ierašanās. Tādēļ “antifašisti” bija redzami, bet gandrīz nedzirdami. Troksni vairāk cēla atsevišķi krievvalodīgo bariņi pie norobežojošajām barjerām. Gājiena dalībnieki uz lamām atbildēja, dziedot strēlnieku dziesmas un “Daugav’s abas malas”. Pēc ziedu nolikšanas pasākuma dalībnieki netraucēti izklīda.

Septiņi aizturētie


“Kopumā pasākums noritēja salīdzinoši mierīgāk nekā citus gadus, kaut vai pērn, kad gandrīz notika fiziska konfrontācija un tika pieprasīta mana demisija. Vēlos pateikt lielu paldies policistiem, robežsargiem un visiem pārējiem iesaistītajiem iekšlietu dienestiem par labu darbu,” pēc gājiena žurnālistiem atzina iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija). Zināms, ka pasākuma norises vietā Rīgā aizturēti septiņi cilvēki – trīs par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā, divi – par narkotiku reibumu un vēl divi par sīko huligānismu. Kozlovskis informēja, ka uz valsts robežas aizturētas un atpakaļ uz savām valstīm nosūtītas vairākas tā sauktajā melnajā sarakstā iekļautās personas. Pēdējās dienas iekšlietu dienesti strādājuši pastiprinātā režīmā. Taču to, cik daudz policistu bija iesaistīti kārtības nodrošināšanai pasākumu norises vietās, Iekšlietu ministrija neatklāj. Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz iekšlietu ministrs nevēroja 16. marta pasākumus klātienē, bet ieradās pie Brīvības pieminekļa tikai pēc to noslēguma. “Ministrs drošības pasākumus uz vietas nekoordinē. To dara atbildīgas policijas amatpersonas. Tādēļ mana klātbūtne neuzlabotu drošības situāciju, bet gan varētu to politizēt un pat pasliktināt,” paskaidroja Kozlovskis. Atgādināšu, ka pērn TV kameras nofilmēja kā “antifašistu” līderis Josifs Korens iekāpj mašīnā pie Kozlovska un ilgstoši ar viņu sarunājas. Pēc tam ministram par šo sarunu nācās ilgstoši skaidroties.

Rietumos pieaug izpratne


Viena lieta ir novērst draudus pasākuma laikā, bet ne mazāk būtiski ir samazināt tos draudus, ko rada vienpusīga 16. marta notikumu atspoguļošana ārvalstu, it īpaši Krievijas, plašsaziņas līdzekļos un diplomātiskajās aprindās. Interese par šo dienu ārzemju medijos joprojām saglabājas augsta. Šogad uz 16. marta pasākumiem bija akreditējušies vairāk nekā 150 žurnālistu, no kuriem aptuveni puse bija ārvalstnieki. Uzkrītoši liela daļa ārvalstu žurnālistu ir tieši no Krievijas. Tas apstiprina ekspertu novērojumus, ka rietumos pakāpeniski aug izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem. Neoficiāli avoti Valsts kancelejā informē, ka arī mūsu ārlietu dienesti pēdējās dienas strādājuši pastiprinātā režīmā, skaidrojot ārzemju partneriem šīs dienas patieso nozīmi. Sagatavotas un pa diplomātiskajiem kanāliem izplatītas faktu lapas par Latvijas vēstures jutīgajiem jautājumiem Otrā pasaules kara laikā. Esot bijis ieplānots uz 16. martu Rīgā izveidot arī īpašu preses centru ārvalstu žurnālistiem, kurā viņi varētu saņemt objektīvu informāciju no vēstures ekspertiem. Nezināmu iemeslu dēļ tas šogad netika realizēts, bet cerams, ka nākampavasar šāds centrs leģionāru dienai tiks veidots. Pretējā gadījumā skaidrotāja lomu ārvalstu žurnālistiem bieži vien uzņemas tādi “eksperti” kā Korens, Gapoņenko un Tatjana Ždanoka.

March 17, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Guntis Kalme: Politiskais déjà vu

Dr. Guntis Kalme, Lutera akadēmijas docents. 2014. gada 15. marts 

Par déjà vu (jau redzēts – franču val.) sauc sajūtu, ka notikums ir piedzīvots jau agrāk, neatkarīgi, vai tas ir bijis, vai nē.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada déjà vu – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem. Bet déjà vu sajūta – esam to jau piedzīvojuši – nepamet.

Šī sajūta pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tā nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, “jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz vietas. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir parametri, kas atkārtojas. Tāpēc no tiem ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Leģiona atceres dienas nozīme. Mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi. Tas nozīmē, ka bijām ko iemācījušies. Vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Déjà vu.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: “Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim. Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

March 16, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms, Leģions, Okupācija, Okupācijas sekas | 2 Comments

%d bloggers like this: