gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu leģionāru cīņas mērķi. Ieceres un to īstenošana

Ritvars Jansons

 

Leģionāri

 

1939. gada 23. augustā noslēgtais Hitlera un Staļina pakts par Austrumeiropas valstu sadalīšanu Vācijas un PSRS ietekmes sfērās noteica Baltijas valstu īpašo situāciju. Paktam 2. pasaules kara laikā sekoja trīskārtējā Baltijas okupācija – komunistiskā, nacistiskā un vēlreiz komunistiskā. Pirms nacistu okupācijas Latvijā veselu gadu bija ilgusi komunistiskā okupācija. Tas noteica, pirmkārt, leģionāru bailes no otrreizējās komunistiskās  okupācijas  un  tās  veiktajām  masveida  represijām.  Otrkārt,  īpašā situācija veicināja karavīru ilūzijas par neatkarīgas valsts atjaunošanu vai autonomijas iegūšanu, cīnoties nacistiskās Vācijas armijā. Latvijas Republika de facto nepastāvēja. Tās armija 2. pasaules karā nekaroja. Līdz ar to daļa leģionāru kaujas Latviešu leģionā saistīja ar cīņu par savu dzimteni, kas varētu novest pie neatkarīgas valsts izcīnīšanas. Vēsturē jau bija precedents, kad 1. pasaules kara rezultātā uz Krievijas un Vācijas impērijas drupām latviešu karavīriem izdevās izcīnīt Latvijas Republikas neatkarību.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1993. gadā veiktā bijušo leģionāru socioloģiskā aptauja liecināja, ka tikai 15 % no viņiem brīvprātīgi iestājās leģionā. Patiesi brīvprātīgo cīņas motivācijas, visticamāk ir līdzīgas to karavīru motivācijām, kuri 1942. gadā brīvprātīgi iestājās Latviešu policijas bataljonos. Brīvprātīgo iestāšanās motivācijas bija dažādas. Visbiežāk tās bija atriebe, tēvzemes mīlestība un pienākums pret latviešu tautas nākotni, boļševisma galīgā sakāve. Savukārt Rietumu valstīs dzīvojošie 1970. gados aptaujātie bijušie leģionāri kā galveno cīņas motivāciju minēja antikomunistisko noskaņojumu. Kā liecina kara laika  cenzūras  atskaites,  Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīriem bijuši divi mērķi – aizsargāties pret boļševismu un iegūt Latvijas autonomiju. 1944. gada vasarā, kad fronte no Krievijas virzījās uz Latviju, primārā bija savas dzimtenes aizstāvēšana pret tiešiem   militāriem un represīviem draudiem.

Otrā pasaules kara gaita – politiskie un militārie notikumi Latvijas teritorijā nedeva iespēju leģionāriem vienlaicīgi cīnīties pret abām okupācijas varām un kaut uz īsu brīdi atjaunot Latvijas Republiku. Taču šādi nodomi bija. Skaitliski nelielā pretošanās organizācija „Latvijas sargi” Rīgā bija izveidojusi vairākas bruņotas grupas. „Latvijas sargi” par saviem sabiedrotajiem uzskatīja latviešu leģionārus. Kā cīņas sākumu 1944. gadā daļa no „Latvijas Sargu” vadības bija paredzējušas brīdi, kad latviešu leģionāri atkāptos cauri Rīgai. Tad leģionāri nepakļautos vācu komandieriem un vienlaikus stātos  pretī  uzbrūkošajai  Sarkanarmijai.  Minētajā  brīdī  tiktu  proklamēta  Latvijas valsts. „Latvijas sargiem” bija sakari ar atsevišķiem leģionāriem, kuri bija gatavi tā rīkoties. Taču nebija iespējas šos nodomus pat kaut kādā mērā realizēt. 1944. gada 7. oktobrī vācu pavēlniecība deva rīkojumu mainīt atkāpšanās ceļu. Leģionāri, neaizejot līdz Rīgai, cēlās pāri Daugavai un atkāpās uz Latvijas Rietumiem – Kurzemi. Līdz ar viņiem devās „Latvijas sargu” vienības, kuras iekļāvās leģionāru vai citu militāro vienību sastāvā. 47. organizācijas dalībniekus komunistiskās represīvās iestādes arestēja jau 1944. gadā. 72. tās dalībniekus vēl meklēja 1945. gadā.

 

1944. gada nogalē, karadarbībai sākoties Kurzemē, liels skaits no savām vienībām dezertējušo leģionāru, pievienojās ģenerāļa Jāņa Kureļa ap 2000 vīru lielajai grupai. Kurelieši bija cieši saistīti ar pazīstamāko pretošanās organizāciju Latvijā nacistiskās okupācijas laikā – Latvijas Centrālo Padomi. Kureliešu vadība uzturēja sakarus arī ar Latviešu leģiona augstākajiem virsniekiem – pulkvežiem Vili Janumu un Kārli Lobi. 1944. gada 9. oktobrī kureliešu štāba priekšnieka Kristapa Upelnieka nostāja pauda: ir pienākusi situācija kāda tā bija 1919. gadā, kad Latvijas armija spēja izcīnīt valsts neatkarību, cīnoties ar vairākiem ienaidniekiem. Tādēļ jānodibina pagaidu valdība un jāatjauno Latvijas neatkarība. Savukārt Latvijas pagaidu valdība aicinātu vācu karaspēku pakļauties Latvijas armijas virspavēlniecībai. Viens no kureliešu plāniem paredzēja organizēt bruņotu sacelšanos Vācijas armijas aizmugurē gadījumā, ja Sarkanarmija bīstami pietuvotos Rīgai. Kurelieši tā cerēja iegūt varu Rīgā vismaz uz divām dienām un ar radio palīdzību pasaulei paziņot par neatkarības atjaunošanu. Lielas cerības tika liktas uz ASV un Lielbritānijas atbalstu. Nekāda sacelšanās gan netika uzsākta. Sarkanā armija strauji virzījās uz priekšu. Savukārt nacistiskajiem okupantiem minētie kureliešu nodomi šķita bīstami. 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca Kureļa štābu. Kristaps Upelnieks un vairāki citi kureliešu komandieri tika notiesāti ar nāvessodu. Savukārt ap 500 vīru lielais kureliešu- Roberta Rubeņa vadītais bataljons 1944. gada novembrī un   decembrī Kurzemē cīnījās pret vācu spēkiem. Tā latviešu karavīru – kureliešu vienība, kuras mērķis bija Latvijas Republikas atjaunošana, piedalījās reālās kaujās pret nacistiskās Vācijas vienībām. Kauju rezultātā Rubeņa bataljons tika izklīdināts. Krita tā galvenie komandieri.

Kureliešu apspiešana liecina, ka Vācijas militāristi ļoti labi izprata latviešu karavīru noskaņojumu. Latviešu leģiona 15. divīzijas komandieris – vācietis Ādolfs Akss (Ax) savā 1945. gada 27. janvāra ziņojumā par karavīru noskaņojumu rakstīja: ”Pirmām kārtām viņi ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju, jo meklē saikni ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālu pienākumu.”

Vācijas   armijas   grupējums   Latvijā   kapitulēja   1945.   gada   8.   maijā.   Latviešu leģionāriem bija jāizšķiras par tālāko rīcību. Dokumenti liecina, ka, piemēram, Latviešu leģiona 19. divīzijas 42. kājnieku pulka komandieris Nikolajs Galdiņš apmēram nedēļu pirms kapitulācijas deva rīkojumu noskaidrot, kuri karavīri turpinās cīņu ar komunistiskajiem okupantiem. Bataljonu komandieri savukārt organizēja slepenu sanāksmi, lai lemtu par partizānu karu. Ap 4000 latviešu leģionāru Kurzemē nepadevās komunistiskajām režīmam un devās mežos, lai uzsāktu nacionālo partizānu gaitas. Viņi cīnījās par neatkarības atjaunošanu, cerot uz Rietumu Sabiedroto valstu militāru konfliktu ar PSRS. Tad Latvijas nacionālie partizāni karotu Sabiedroto pusē.

 

Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils 1945. gada maijā uzdeva savam Kara kabinetam izstrādāt Trešā pasaules kara plānu ar uzbrukumiem Sarkanajai armijai. Saskaņā ar plānu 1945. gada 1.jūlijā britu un amerikāņu karaspēkam vajadzēja sākt uzbrukumu Vācijas ziemeļos un virzīties uz Poliju. Tā karadarbība teorētiski nonāktu arī līdz Baltijai un latviešu partizāni varētu iesaistīties karadarbībā ASV un Lielbritānijas pusē.   Ja Čērčila plāns tiktu realizēts, ļoti iespējams, ka šobrīd starptautiskā sabiedrība bijušos leģionārus atzītu par varoņiem. Taču vēsture minējumus ne visai mīl. Čērčils 1945. gada vasarā bija aizņemts ar rūpēm par Lielbritānijas aizsardzību pret PSRS invāziju Eiropā un par uzbrukumu neizšķīrās.

 

Par bijušo leģionāru – nacionālo partizānu cīņas mērķiem liecina ne tikai laikabiedru atmiņas, bet arī dokumenti. Kurzemē 1945. gada 3. jūnijā dibinātā Latviešu Nacionālo partizānu organizācija (LNPO) sāka apvienot izkaisītās, galvenokārt no leģionāriem sastāvošās mežabrāļu grupas. 1945. gada septembrī organizācījā vienotam štābam pakļautībā bija vismaz 325 bruņoti vīri.  Līdz mūsdienām saglabātā LNPO deklarācija vēsta, ka partizāni cīnījās   par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju, latviešu tautas godu un vienotu latviešu tautu. LNPO atzina sevi par tiesīgu pārstāvēt apspiestās latviešu tautas tiesības saskaņā ar ANO tautu pašnoteikšanās principiem. 1945. gada 9. septembrī nodibinājās jau skaitliski lielāka Ziemeļkurzemes partizānu organizācija (ZPO). Par tās vadītāju kļuva bijušais Latviešu leģiona 19. divīzijas 42. pulka rotas komandieris virsleitnants Miervaldis Ziedainis. M. Ziedaiņa vadītā organizācija nolēma, ka kara gadījumā starp Rietumu sabiedrotajām valstīm un PSRS pēc iepriekš izstrādātā aizsardzības un uzbrukuma plāna jākavē Sarkanās armijas virzība Latvijas teritorijā,  sarkanarmieši  jāiznīcina vai  jāsagūsta,  jāiznīcina  kara tehnika.  Partizāni Sabiedroto valstīm plānoja prezentēt arī nākamo Latvijas Republikas valdību.

Nacionālo partizānu organizācijas ar līdzīgiem mērķiem 1945. gadā izveidojās arī Latgalē un Vidzemē, un arī tajās līdzās citiem darbojās bijušie leģionāri. Likumsakarīgi, ka komunistisko represīvo iestāžu lielā pārspēka priekšā visas centralizētās partizānu organizācijas likvidēja 1946. gadā, lielāko daļu partizānus iznīcinot.  Kaujās  krita  2407  partizāni.  Četri  no  viņiem  atdusas  arī  Brāļu  kapos Lestenē. Arestēja un notiesāja 4370 partizānus. Daudziem no viņiem piesprieda nāvessodu. Ziemeļkurzemes partizānu organizācijas komandieris –bijušais leģionārs Miervaldis Ziedainis tika notiesāts ar nāvessodu. Ziedaiņa tāpat kā citu nogalināto partizānu kapavieta nav zināma un viņu var pieminēt arī pie Brīvības pieminekļa. 3973 nacionālie  partizāni labprātīgi pieteicās padomju iestādēm.

Bijušie leģionāri tika uzskatīti par bīstamiem komunistiskajam režīmam. Par to, ka liecina to aizturēšana PSRS represīvo iestāžu veiktās Kurzemes teritorijas tā sauktās tīrīšanas” – bijušo Vācijas armijas militārpersonu, nacionālo partizānu u.c. cilvēku ķeršanas akciju laikā 1945. gada maijā un vēlāk. „Tīrīšanas” Kurzemē veica uz to pašu PSRS NKVD pavēļu pamata, uz kurām notika „tīrīšanas” okupētajā Vācijas teritorijā.

 

Visus bijušos leģionārus sadzina t.s. pārbaudes un filtrācijas punktos, kur ar personu filtrēšanu nodarbojās Sarkanās armijas pretizlūkošana un NKGB. No Latvijas tālākai filtrēšanai citur PSRS teritorijā tika izvesti vismaz 58 410 cilvēki. Leģionāriem no tālākās filtrācijas Latvijā atgriezties atļāva 1947. gadā. Viņu izglītības un karjeras iespējas padomju valstī bija ļoti apgrūtinātas, jo arī pēc Staļina nāves bijušie leģionāri tika uzskatīti par potenciāliem režīma ienaidniekiem.

 

Dr. Ritvars Jansons
Okupācijas muzeja kurators, Rīgas Domes deputāts (NA)

 

March 9, 2014 - Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: