gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Agris Liepiņš: Sirmos leģionārus neskar politiķu gļēvā kņada

 

Foto - LETA

Kā katru gadu, arī šogad sešpadsmitajā martā sirmie leģionāri dosies Golgātas sāpju ceļā, lai apliecinātu mīlestību Latvijai. Valstij, kura, guļot ierakuma dubļos svešas okupācijas varas uzspiestos mundieros, rādījās sapņos, valstij, par kuras brīvību daudzi atdeva savu dzīvību. Tieši tāpēc sirmie leģionāri iet pie Brīvības pieminekļa, jo monumenta pakājē ir iegravēti viņiem vissvētākie vārdi – Tēvzemei un brīvībai.

Sen izsapņots maldu sapnis, ka vācu ieroči atnesīs brīvību Latvijai, apdzisusi skaudrā netaisnības sāpe, gaidot palīgus un izmisumā veroties Čērčila vai Rūzvelta virzienā. Leģionāriem visu atlikušo mūžu bija lemts iet pazemojuma un nicinājuma ceļu krievu okupētajā Dzimtenē. Izturību karavīri smēlās ticībā – Māte Latvija nekad neatteiksies no saviem pazudušajiem dēliem, sapratīs tos un viņiem tiks piedots. Māte Latvija ļaus sirmajiem vīriem nolikt pie savām kājām karavīru asinīm slacītos mīlestības ziedus.

Sen sagruvušas ilūzijas, ka brīvajā Latvijā beigsies pazemojumu laiks, ar pelniem pārklājusies sūrā pārestības smeldze, dzirdot sevi saucam par fašistiem un veroties cūku galvās ar karātavu striķiem mutēs. Leģionāri vairs izmisuši neraugās Saeimas vai policijas virzienā. Pagājušogad, skanot sirēnām, karavīri saprata – palīdzība nenāks, izsmiekla un nievu ceļu lemts iet līdz mūža galam. Atlika vien turēties ticībā, ka Māte Latvija nekad neatteiksies no saviem dēliem.

Politikāņi var aizbāzt ausis ar vati, palīst zem galda un trīcēt pašu izdomātās bailēs no provokācijām. Policija var ķēžu ķēdēs iežogot Brīvības pieminekli un cauru dienu konsultēties ar “antifašistiem”. Valdības galva var aizslēgt kabineta durvis deviņām atslēgām un uztraukties, ka tik vēlāk nevajadzētu taisnoties. Sirmos leģionārus šī maziskā un gļēvā kņada vairs neskar. Izbriduši visus pazemojuma elles lokus, viņi ir pacēlušies daudz augstākā pakāpē, kurā sarunājas ar Māti Latviju. Māte Latvija nekad nav atteikusies no saviem dēliem, viņa godbijībā noliec galvu karavīru uzticības priekšā un ar mīlestību pieņem ziedus no sirmo karotāju rokām.

Kārlis Skalbe apraksta kāda karavīra teikto: “Bet to gan es varu apgalvot, ka neviens latvietis nav gribējis cīnīties par Vācijas varenību. Kas ir gājuši, tie ir cīnījušies un krituši par Latvijas brīvību. Ir brīži, kad cēlais bruņinieks nevar atklāti minēt savas dāmas vārdu, jo karstāk viņš to dara, stāvēdams sardzē ar savu sirdi un savu ieroci. Latvija jau par daudz bija kļuvusi valsts, pārāk daudz viņai bija solījušies, lai tā varētu bez cīņas nozust no vēstures skatuves.”

http://goo.gl/ygc0mU

March 14, 2014 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: