gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ritvars Jansons: 16. marta pretinieku pasākumos ir ieguldīta liela nauda

Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora vietnieku Ritvaru Jansonu – par valdošo aprindu «16. marta histēriju», par šodienas un vēstures paralēlēm ar Ukrainu, par «nacistiem» un nacistiem.

– Parīt 16. marts, un Latvijas sabiedrība sadalījusies divās daļās: vieni uzskata, ka jāparāda nacionālā stāja un jādodas pie Brīvības pieminekļa kopā ar latviešu leģionāriem nolikt ziedus, otri ir pārliecināti, ka nevajag kaitināt nedz Austrumus, nedz Rietumus. Kā, jūsuprāt, izturēties pret šo dienu? Piekrist «antifašistiem», kas uzskata šo dienu par apkaunojumu, vai ar cieņu izturēties pret latviešu karavīriem?

– Mēs nevaram runāt ne par kādu apkaunojumu. Domāju, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa 16. martu uztver kā piemiņas dienu. Valstiskā līmenī visus latviešu karavīrus piemin 11. novembrī, bet tas ir mazliet abstrakti. Savukārt 16. marts jau ir tradīcijām bagāts datums: to sākotnēji akcentēja latviešu pēckara trimda, konkrēti – organizācija Daugavas vanagi, pirmoreiz Latvijā šo dienu atzīmēja 1993. gadā, bet Saeima 1998. gadā pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kurā pauda oficiālo nostāju pret šiem latviešu karavīriem.

– Piebildīsim, ka šī nostāja bija pozitīva un skaidrojoša. Taču tūdaļ arī sākās Krievijas propagandas kampaņa ar mērķi – diskreditēt Latviju pasaules acīs, apgalvojot, ka tā glorificē nacistus. Pakļaujoties Krievijas spiedienam, Saeima 2000. gadā svītroja 16. martu no oficiāli atzīmējamo dienu saraksta.

– Uzskatu, ka mēs savā valstī varam izvēlēties piemiņas dienas atzīmēšanu tad, kad mēs to vēlamies, un neviens nedrīkst mums norādīt, kad pieminam savus karavīrus. Mēs simto reizi varam runāt par leģionāru juridisko statusu Otrā pasaules kara laikā, un ir starptautiski atzīts, ka viņi nebija kara noziedznieki, līdz ar to mums ir tiesības pieminēt karavīrus, kas ir vardarbīgi ierauti kara darbībā (tikai 15% atzina, ka ir brīvprātīgi aizgājuši karot). Rīgas dome (RD) atļāva rīkot alternatīvus pasākumus, kas vērsti pret leģionāriem, un no RD puses tā ir izdabāšana leģionāru pretiniekiem. No otras puses, policijai ir vieglāk kontrolēt situāciju, ja pasākums ir atļauts. Acīmredzot tā nauda, kas tiek ieguldīta šajos pretleģiona pasākumos, ir tik liela, ka tie notiktu arī tad, ja tiktu aizliegti. Kā liecina «antifašista» Josifa Korena izteicieni – ja viņš var piedāvāt viesnīcai 62 000 eiro par viena pasākuma norisi, tad iedomājieties, kādas summas kopumā tiek ieguldītas šajā pasākumā. No kurienes gan šī nauda nāk? Visticamāk, ka ne no ES struktūrfondiem…

– Vēlreiz precizēsim, kāpēc 16. marts ir latviešu leģiona piemiņas diena.

– Kā jau minēju, šo piemiņas dienu pēc kara ieviesa bijušo leģionāru un trimdinieku organizācija Daugavas vanagi, un tas notika Cedelgēmas nometnē Beļģijā. 1944. gada 16. marts ir diena, kad plecu pie pleca pret sarkano armiju cīnījās abas – 15. un 19. – latviešu leģiona divīzijas. Kaujas notika Krievijā, Veļikajas upes krastos, un latvieši uzvarēja. Latviešiem ir senas un dziļas tradīcijas mirušo piemiņas saglabāšanā, un šī diena patiesībā ir mirušo piemiņas diena. Jāatzīst, ka 16. marts pēdējos gados ir iekļāvis sevī arī protesta akcijas iezīmes, ņemot vērā mūsu valdošo aprindu duālo attieksmi pret 16. martu un Krievijas propagandistu melus. Atcerēsimies, ka bija arī reizes, kad ap Brīvības pieminekli bija žogi un policistu ķēdes, lai nelaistu ziedu nolicējus pie pieminekļa. Valdība ir lēmusi, ka ministri nedrīkst šajā dienā piedalīties leģionāru piemiņas gājienā, bet Einārs Cilinskis apgalvo, ka tomēr to darīs, un viņu par to, iespējams, atstādinās no amata – arī tas cilvēkos izraisa protestu. Bet tajā visā es redzu arī ko citu. Visu laiku ir uzsvērts, ka leģionāri cīnījās pret boļševikiem un viņu realizēto represiju atgriešanos Latvijas teritorijā, tāpēc 16. marts šobrīd, manuprāt, iegūst tādu pretimpērisku raksturu. Mēs redzam, kas patlaban notiek Ukrainā – arī tur vietējos iedzīvotājus Krievija dēvē par nacistiem…

– …apzināti kļūdaini jaucot jēdzienus «nacionālists» un «nacists»…

– …un, jo vairāk Krievija vērsīsies pret nacionālām izpausmēm, jo vairāk cilvēku savas valsts vēsturē akcentēs tos momentus, kuros var saskatīt vēršanos pret impēriju. Runa pat nav par latviešiem vai krieviem, runa ir par impēriju, jo 16. marta gājienā, cik zinu, piedalīsies ne tikai latvieši, bet arī ukraiņi, igauņi, lietuvieši…

– Jūs pavisam nesen apmeklējāt Ukrainu. Kādu noskaņojumu tur jutāt?

– Biju Kijevā, runāju ar cilvēkiem Ukrainas vēsturnieku un muzejnieku vidē. Tur Eiropas Savienību uzskata par glābiņu daudzējādā ziņā, ne tikai kā glābiņu no impērijas. Viņi domā, ka ES atrisinātu arī viņu pašu iekšējās problēmas. Ukraina tiešām ir viens liels problēmu mezgls, un tas nav tikai jautājums – Eiropas Savienība vai Eirāzijas savienība. Ukrainā ir lielas klanu, korupcijas un tiesiskuma problēmas, vēsturiskās atmiņas problēmas. Tā ir jārisina viņiem pašiem, un kļūdaini ir domāt, ka ES tās atrisinās. Protams, Maidans bija ceļa meklējums, lai atbrīvotos no Krievijas spiediena, bet to varēja uzskatīt arī par iekšējo problēmu risināšanas iespēju. Kijevas Maidans nebija krievu un ukraiņu sadursme, redzēju, ka uz Kijevu ar speciāliem autobusiem ved cilvēkus no citiem Ukrainas apgabaliem, lai viņi atbalstītu Jaunukoviču – tā dēvēto Janukoviča gvardi, kas bija ar rungām bruņota un ķiverēs. Tur bija ne tikai krievi, bet arī ukraiņi. Citādi ir ar Krimu, tur izšķiršanās starp brīvību un impēriju jau ir notikusi. Viens otrs saka: paskatīsimies, kādi būs referenduma rezultāti. Nu, nebūsim naivi. Krievija jau ir pieņēmusi lēmumu šo teritoriju pievienot sev, izmantojot tos pašus līdzekļus un shēmas, ko savulaik izmantoja, okupējot Baltijas valstis. Toreiz nenotika militāra pretdarbība, jo Padomju Savienības militārais pārspēks bija tik milzīgs, lai valsti okupētu gandrīz bez neviena šāviena.

– Latvijas robežpunktā Masļenkos 1940. gada 15. jūnijā bija pretošanās provokatīvam uzbrukumam no PSRS puses.

– Jā, bija – kā atsevišķs izņēmums. Viss sagatavošanās process, lai pievienotu Krimu Krievijai, liecina, ka Baltijas valstu okupācijas scenārijs tiek efektīvi atkārtots Krimā, sākot no provokācijām uz robežas un armijas ievešanas, turpinot ar pakļāvīgas vietējās administrācijas norīkošanu, «vēlēšanām» armijas klātbūtnē un vietējās «Kirhenšteina valdības» došanos uz Maskavu – ar lūgumu iekļaut valsti Padomju Savienības sastāvā. Krimas gadījumā – ar pievienošanu Krievijai. Viss ir tāpat kā Baltijas valstīs 1940. gadā – augsnes sagatavošana, ideoloģiskā apstrāde, melīga propaganda. Sākumposmā PSRS apgalvoja, ka ienācēji (okupanti) atbrīvo darbaļaudis no kaklakungiem un buržuāziskajiem plutokrātiem, bet vēlāk padomju ideoloģijā skaidri parādījās tas, ka PSRS glāba Latvijas iedzīvotājus no «Ulmaņa fašistiskā režīma». Jēdzienu «nacionālsociālisms» nebija ērti izmantot, jo tā sastāvā ir vārds «sociālisms». Krimā patlaban notiek tāda pati augsnes sagatavošana: Krievijas propagandas rupori Krimā skandina, ka Kijevā nodibinājies nelikumīgs, nacistisks režīms.

Pilnu interviju lasiet 14. marta Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

March 14, 2014 - Posted by | 16.marts

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: