gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē

Silvija Radzobe: Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts

Latviešu Gorkijs jeb trīs vārdi

Bērniem padomju skolā lika mācīties Mirdzas Ķempes dzejoli “Trīs vārdi”. Šie vārdi, pretēji gaidītajam, nav vis “es tevi mīlu”, bet gan “Andrejs Upīts strādā”. Vēlākā Tautas dzejniece tēlo situāciju, kurā gaisma Upīša logā nenodziest visu nakti. Dzejolis rada analoģiju starp Upīti un Kremļa saimnieku, par kuru visa padomju zeme zina, ka tas strādā cauru nakti, acis neaizvēris.

Pirmajā pēckara piecgadē nevienu atbildīgu amatu Latvijā neieņēma literāti, kas kara laikā bija palikuši dzimtenē. Visas vietas aizņēma rakstnieki, kuri Otrā pasaules kara gados bija evakuējušies uz Krievijas PFSR vai iestājušies padomju armijā. Piemēram, Arvīds Grigulis vada Drāmas teātra literāro daļu, VAPP Daiļliteratūras apgādu, lasa lekcijas LVU Filoloģijas fakultātē; Jānis Niedre ir LVU Filoloģijas fakultātes dekāns un Skolotāju institūta katedras vadītājs; Indriķis Lēmanis – LPSR Radiokomitejas priekšsēdētājs un Friča Rokpeļņa vietnieks Mākslas lietu pārvaldē.

Kara laikā Andrejs Upīts dzīvo Kstiņinā – netālu no Kirovas. Pēc kara viņš ir žurnāla “Karogs” atbildīgais redaktors (1945-1946); LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta direktors (1946-1951); LPSR Rakstnieku savienības priekšsēdētājs (1944-1954); PSRS Rakstnieku savienības ģenerālsekretāra Aleksandra Fadejeva vietnieks; Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras katedras vadītājs (1944-1948), profesors (1945-1951); LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Viļa Lāča vietnieks (1940-1951). Amatu Upītim ir tik daudz, ka tas jau šķiet groteski – ja viņš negulētu vispār, arī tad to visu veikt nebūtu viena cilvēka spēkos. Turklāt – viņš arī vēl raksta: 1948. gadā Drāmas teātris iestudē nule tapušo komēdiju “Spuldzes maisā”, bet 1951. gadā iznāk vairāk nekā tūkstoš lappušu biezais romāns “Plaisa mākoņos” – bēdīgi slavenais “Zaļās zemes” turpinājums.

Arī ar oficiāliem pagodinājumiem Upīša adresē jaunā vara neskopojas: 1943. gadā kā otrajam no latviešu rakstniekiem viņam piešķir LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukumu (par pirmo Tautas dzejnieku, pēc nāves, padomju okupācijas vara 1940. gadā ir pasludinājusi Raini). 1946. gadā Upīts kā pirmais no latviešu rakstniekiem saņem Staļina prēmiju – par romānu “Zaļā zeme”. Līdz mūža beigām viņš tiks apbalvots ar pieciem Ļeņina un četriem Darba Sarkanā karoga ordeņiem, kā arī saņems Sociālistiskā Darba varoņa nosaukumu.

Kāpēc tik ārkārtēji izvirzīts tiek Upīts, nevis, teiksim, Vilis Lācis, kurš ieņem tikai vienu, lai arī nozīmīgu politisku amatu? Kaut kāda nozīme te, protams, ir Upīša cienījamajam veikumam literatūrā, kur rodami skarbi sociālkritiski motīvi, 1905. gada revolūcijas panorāmisks tēlojums “Robežnieku” ciklā. Bet vēl aktuālāka ir Upīša aktīvā politiskā darbība Pētera Stučkas padomju valdībā 1919. gadā, aizliegumam publicēties pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsuma. Šie fakti, kopā ņemti, ļauj izveidot kristālskaidra padomju rakstnieka leģendu, kam nopelnu ziņā Latvijā tiešām nevar līdzināties neviens. Precīzu formulu Upīša statusam 1947. gada 5. decembrī rakstnieka jubilejas svinībās sniedz LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Ostrovs, nolasīdams Ministru Padomes un LK(b)P CK apsveikumu, kur cita starpā teikts: “Tāpat kā Maksims Gorkijs slavenajā krievu literatūrā, tā arī jūs, dārgais b. Upīt (izcēlums mans – S.R.), esat latviešu padomju literatūras aizsācējs.”[1]

Beidzot skaļi izskan tas, kas jau bija nojaušams. Staļina valdīšanas laikā katrā nozarē (īpaši literatūrā un mākslā) tika izvirzīts viens paraugpārstāvis, kuram visiem pārējiem vajadzēja tiekties līdzināties. Šis paraugs kļuva par normu: viņam bija pareiza biogrāfija un vispareizākie uzskati, ko tas realizēja savos darbos. Tādā kārtā bija viegli kontrolēt pārējos: jebkura atkāpe no standarta tika pasludināta par kļūdu, un tika darīts viss, lai to izravētu, nonākot pie neticami precīzas visu dzīves radošo norišu standartizācijas. Tā teātrī par normu kļuva Konstantīns Staņislavskis, valodniecībā – Nikolajs Marrs, bioloģijā – Trofims Lisenko. Bet krievu literatūrā par neapšaubāmu normu tika pasludināts Maksims Gorkijs. Gan savas biogrāfijas (trūcīgā bērnība, jaunības klaiņojumu gadi un aizraušanās ar revolucionāro pagrīdi, tuvās personiskās attiecības ar Ļeņinu), gan daiļrades dēļ – 1906. gada romānā “Māte” apliecināti sociālistiskie uzskati. Viņam arī tika pierakstīta sociālā reālisma teorijas izstrādāšana un pielietošana romānā “Māte” – 30 gadus pirms tā kļuva pirms vienīgo atļauto padomju literatūras metodi. (Attiecībā uz sociālistisko reālismu Gorkija nopelni lielā mērā tika falsificēti – viņš pirmajā padomju rakstnieku kongresā 1934. gadā referātu ar metodes pasludināšanu gan nolasīja, bet nebija to izstrādājis – tur bija pūlējies vesels literātu štats tiešā Staļina uzraudzībā.)

Mazliet sarežģītāk bija izvirzīt normu krievu padomju dzejā – kaut arī Staļins par Vladimiru Majakovski bija izteicies augstākā mērā cildinoši, tomēr dzejnieka biogrāfijā bija vairāki tumšie plankumi – kaislīgā aizraušanās ar futūrismu pirmsrevolūcijas gados, fakts, ka Ļeņinam nepatika tam veltītā daļēji futūrisma manierē sacerētā poēma “Vladimirs Iļjičs Ļeņins”, kā arī padomju dzejniekam nekādi nepiedodamā pašnāvība. Kādu laiku par padomju dzejas normu tika virzīts Demjans Bednijs, kuram pat tika ierādīts dzīvoklis Kremlī. Tomēr Bednijs, lai arī cītīgi padomes slavinošs, bija ne tikai galīgi netalantīgs, bet arī neizglītots un pat stulbs, jo publiskās vietās nesavaldīgi lielījās ar varas sniegtajām priekšrocībām. Līdz 30. gadu vidū šīs priekšrocības zaudēja. Un – pirmajā vietā dzejā tomēr palika Majakovskis.

Par normu padarītie rakstnieki un zinātnieki bija ļoti atšķirīgi. Viņu vidū bija gan īsteni viltus pravieši, kā, piemēram, Marrs un Lisenko, gan godājami savas nozares pārstāvji, kā Staņislavskis. Neviens nenoliegs, ka arī Gorkijs un jo īpaši Majakovskis blakus ideoloģiskām nodevām ir sarakstījuši talantīgus un pat novatoriskus darbus. Atšķirīga bija arī viņu tiekšanās pēc normas goda – piemēram, vecējošais Staņislavskis pat, cik noprotams, īsti nenojauta sev piešķirto lomu.

Normatīva gods tomēr nozīmēja dzīvi zelta krātiņā. Lai arī viņiem tika nodrošināti paaugstināta komforta sadzīves apstākļi, salīdzinot pat ar citiem priviliģētiem padomju māksliniekiem un zinātniekiem, tā bija dzīve čekas darbinieku nepārtrauktā, pat ne pārāk slēptā uzraudzībā. (Tas, piemēram, attiecās uz Staņislavski un Gorkiju: nedrīkstēja pieļaut cienījamu gadu skaitu sasniegušo mākslinieku neparedzamu izrunāšanos vai rīcību.) Par Upīša materiālo stāvokli liecina fakts (vai leģenda?), ka sērojošie pakaļpalicēji pēc Tautas rakstnieka nāves viņa rakstāmgaldā vairākas atvilktnes atraduši piestūķētas ar kārtīgi saliktām banknošu paciņām. No 1946. gada visus saimniecības darbus Upīša ģimenē – stingras rakstnieka dzīvesbiedres Olgas uzraudzībā – veica mājkalpotāja Alīde. Par to, cik cieši rakstnieks tika uzraudzīts, ziņu nav.

Cik lielā mērā Upīts pats tiecās pēc daudzskaitlīgajiem amatiem un pagodinājumiem (cik lielā mērā – viņu virzīja), pārliecinoši atbildēt nav iespējams – neviens joprojām nav uzrakstījis analītisku, uz faktiem balstītu rakstnieka biogrāfiju. Netieši liecinieki – to dienu sanāksmju protokoli – ļauj secināt, ka vismaz pretī turējies īpašajam statusam rakstnieks nav. Un – ka viņš veikli apguvis un bez aiztures lietojis vajadzīgās politiskās frāzes. Par to liecina, piemēram, protokols, kurš atspoguļo 1945. gada 1. novembrī Rakstnieku savienībā notikušo paplašināto valdes sēdi ar rakstnieku un mākslas darbinieku piedalīšanos, kurā notiek kandidāta izvirzīšana  Latvijas PSR vēlēšanu komisijā Tautību padomes vēlēšanām. Notikuma stereotipiskā norise atgādina farsu. “A. Grigulis. Par kandidātu .. uzstādu Tautas  rakstnieku  Andreju Martinoviču Upīti. (..) /Ilgstoši  aplausi./” Pēc sanāksmes vadītāja V. Lāča jautājuma “Kas vēl vēlas izteikties?” vārdu ņem E. Smiļģis: “Ir skaidrs, ka padomju iekārta dod visvērtīgāko mākslā, paver visplašākās iespējas nākotnē. Mākslā visvērtīgākais ir – reālistiska māksla. Mēs jau zinām, ka b. A. Upīts ir reālists, kritiķis, ka viņš ir patiess, tāpat kā viņa māksla. Viņš ir mūsu patiesības simbols mākslā, un tādēļ atzīstama viņa kandidatūra /aplausi/.” Pagodinātais A. Upīts pasakās sapulcei sekojošos vārdos: “Nav velti teikts, ka Padomju Savienības konstitūcija ir visdemokrātiskākā. Arvienu mums jāpatur sirdī un prātā tas, kam mēs par savu brīvību esam pateicību parādā – b. Staļins. /Visi pieceļas, ilgstoši aplausi./”[2]

Savukārt par to, ka Upīts savas personas vienādošanu ar Gorkiju bija ņēmis nopietni, liecina sardoniski vērtējamais fakts, ka 1957. gadā viņš izdod milzīga apjoma unikālu grāmatu “Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā”. Unikalitāte slēpjas faktā, ka visā Padomju Savienībā neviens (ne pirms, ne pēc Upīša) nebija uzrakstījis grāmatu par mākslīgi radīto fantomu – sociālistisko reālismu, bija tikai atsevišķi raksti. (Fenomenu atsevišķās monogrāfijās pētījuši vien pēcpadomju laika literatūrzinātnieki gan Rietumos, gan Krievijā.) Upīša nevērība pret laikmetu, kurš pēc Staļina nāves 1953. gadā lēni, bet nepārprotami bija sācis mainīties, radot nepārprotamas plaisas arī sociālistiskā reālisma doktrīnā, ir apbrīnojama. Tādā kārtā rakstnieks pats sevi ieceļ aizejošā tumšā un represīvā laikmeta retrogradiska pieminekļa apšaubāmajā godā, par ko saņem vien republikas Valsts prēmiju, nevis PSRS Valsts prēmiju, kā tagad pārdēvēta Staļina prēmija.

Sirmā meistara jubileja

1947. gada 5. decembrī, kā rakstīja “Pravda”[3], “Latvijas PSR darbaļaudis plaši atzīmēja LPSR Tautas rakstnieka Andreja Upīša 70. dzimšanas dienu un 50. literārās jaunrades gadu”.

Laikraksts “Literatūra un Māksla” Upīša jubileju sāk atzīmēt jau 14. novembrī, aizsākot Arvīda Griguļa raksta “Tautas rakstnieks Andrejs Upīts” (apakšvirsraksts “Sakarā ar Andreja Upīša 70 gadu dzimšanas dienu”) publikāciju. Apjomīgais sacerējums, kas atgādina nelielu monogrāfiju, tiek drukāts četros turpinājumos, katru reizi aizņemot veselu avīzes atvērumu. Tajā ar sovjetisku frāžu virknējuma metodi izsekots Upīša darbībai visos literatūras veidos, īpaši akcentējot viņa revolucionāros uzskatus, savstarpēju naidu ar buržuāzisko režīmu, kā arī ātro un stabilo nostāšanos uz pareizā – padomju cilvēka un mākslinieka – ceļa, tādā veidā veicot vēsturisku misiju – kā atzīst Grigulis, “Andrejs Upīts ir latviešu padomju literatūras nodibinātājs”[4]. Taču īpašu uzmanību pelna minimonogrāfijas beidzamā rindkopa, kurai, sekojot slavinošajam stilam, vajadzētu kļūt par visa iepriekš teiktā apoteozi. Taču apoteoze, neskatoties uz fonā skanošajām fanfarām, ieskandina arī trauksmes zvaniņu, ko jubilārs, šķiet, nesadzirdēja, bet ko precīzi uztvēra Griguļa laika un domu biedri. Par to liecina notikumi pēc nepilniem diviem mēnešiem, kuros Aleksandram Čakam tika ierādīta ne visai glīta loma. Grigulis raksta: “Garš un ražens ir sirmā jubilāra darba ceļš. Viņa meistarības pilnie darbi apliecina viņa gaitas centrālās līnijas pareizību. Tas ir kopsolis ar revolucionāro proletariātu uz sociālistisko sabiedrību. Visa padomju tauta sumina sirmo meistaru viņa 70 gadu jubilejā.”[5]

Trīs teikumos divreiz lietotais apzīmētājs “sirms” nepārprotami liecina, ka raksta autoram katrā ziņā bijis svarīgi uzsvērt Upīša sirmumu. Un runa te, protams, nav par latviešu padomju literatūras dibinātāja matiem.

Grigulis dod mājienu, ka Upītim, protams, daudz nopelnu (varbūt pat par daudz – amatu, goda un finansiālo ieņēmumu), bet viņš ir visu izdarījis, vecs (lūk, tas ir īstais sinonīms vārdam sirms), tāpēc vajadzētu prasties pavirzīties maliņā. It jo īpaši tādēļ, ka ir vesels bars spēkpilnu literāro darboņu, ieskaitot pašu Griguli, kuri nav sirmi, jo tiem tikai drusku pāri četrdesmit, bet amatu, ienākumu, goda – mazāk.

Visa 5. decembra “Literatūra un Māksla” (astoņas lielizmēra lappuses) veltīta tikai Andrejam Upītim, radot šodien nomācošu sajūtu, jo redzams, kā Staļina personības kulta dievinošās formas – protams, mazākā mērogā – tika attiecinātas arī uz varas izvirzītiem literatūras un mākslas darbiniekiem. No latviešu rakstniekiem pēckara piecgadē tik ļoti padomju varas postamentēts ir vienīgi Upīts, no viņa atpaliek pat Vilis Lācis un Jānis Sudrabkalns, nākamo gadu Staļina prēmiju laureāti. 5. decembrī avīzē publicēts Ignata Muižnieka raksts “Noveles lielmeistars”, Edgara Dambura “Vēsturiskā žanra meistars”, Valerija Vasara (īstajā vārdā Vladislavs Kaupužs) “Tautas brīvības cīņu epopeja” par Upīša Kopotu rakstu 4. sējumu, Jāņa Niedres raksts “Andrejs Upīts kā literatūras zinātnieks”, bet Jānis Grants sarakstījis atmiņas “Andrejs Upīts Tēvijas karā”.

5. decembrī arī laikraksts “Cīņa” velta jubilāram veselu lappusi, kur citu materiālu vidū izceļas Aleksandra Čaka sacerētie 55 rindu garie pārspīlēti slavinošie ditirambi dzejā “Andrejam Upītim”[6], kas nedaudz komiski, ja pirmo rindu tveram tiešā konkrētībā, vēsta: “Uz savu darbu kalna stāvot, / Tu pāri mirdzi mums kā spožums: / Tas jau no rīta tumsā sauca, / Tas tagad lielā darba dienā / Mums pašķir ceļu, paver tāli – / Uz komunismu vienā pulkā.”

5. decembrī Latvijas Valsts universitātes aulā notiek jubilāra godināšana.[7] Oficiālo pagodinājumu līmenis ir visaugstākais – ieradušies visi Padomju Latvijas vadošie politiskie un administratīvie darbinieki: LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kurš atklāj jubilejas pasākumu, presē dēvētu par “svinīgo sanāksmi”, LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins, LK(b)P CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Kad “svinīgā klusumā” izskanējušas divas himnas – PSRS un Latvijas PSR – referātu par izcilā jubilāra dzīvi un darbu lasa LK(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše. Pēc referāta sākas jubilāra apsveikšana. Pie prezidija galda ar karogu dodas pionieru delegācija, patriotiskos pantos sveicot rakstnieku. Izglītības ministru Kārli Strazdiņu ar deklamācijām pavada tautiskos apģērbos tērpti skolēni. Arī Valdis Lukss deklamē – apsveikuma dzejoli Rakstnieku savienības vārdā. Sveicēju vidū ir arī LPSR Zinātņu akadēmijas prezidents Pauls Lejiņš, Latvijas Valsts universitātes rektors Matvejs Kadeks, izcilākie Rīgas teātru mākslinieki – Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Berta Rūmniece, Velta Līne, Elfrīda Pakule, Eduards Smiļģis, Lilita Bērziņa, Artūrs Filipsons. Daudz vēstuļu un telegrammu ar sveicieniem, to vidū arī no Maskavas sūtītais Doras Stučkas apsveikums. Īpaši skaļi aplausi, kā teikts pasākuma atreferējumā, tika veltīti jubilāra dzimtā Skrīveru pagasta pārstāvju paziņojumam nākamgad organizēt kolhozu, dodot tam vārdu “Zaļā zeme”. Vienīgais noslīdējums – nav ieradies PSRS Rakstnieku savienības pirmais sekretārs Aleksandrs Fadejevs, savā vietā atsūtot Staļina prēmijas laureātu Alekseju Surkovu, kurš tiek dēvēts par dzejnieku, lai arī par tādu to var uzskatīt vienīgi padomju 20. gadsimta 40. gadu “mākslas” koordinātēs. Toties Surkova vārdi ir spēcīgi, īpaši runas noslēgumā, apgalvojot, ka “miljoniem padomju ļaužu pazīst Upīša darbus un viņu mīl”.

Kā vēsta “Cīņa”, “jubilārs – Staļina prēmijas laureāts Tautas rakstnieks Andrejs Upīts, dziļi aizkustināts, pateicās par viņam veltītajiem vārdiem, balvām un ziediem: “Saskatu savos darbos vēl lielus trūkumus. Bet skaista ir apziņa, ka vari vēl augt, ka esi vēl jauns.””[8] Ņemot vērā tālākos notikumus, septiņdesmitgadīgā jubilāra biedri viņa vārdus par jaunību uztvēra kā draudus. Tiešā, ne pārnestā nozīmē saprotot, ka Upīts gatavojas “augt” un labot savus trūkumus, nepametot nevienu no saviem joprojām aizņemtajiem krēsliem.

Andrejs Upīts – rusofobs

Nav vairs iespējams uzzināt, vai Upīša izteikums par lielajiem trūkumiem savos darbos bija vienīgi formāla nodeva laikmeta pieprasītajai demonstratīvajai paškritikai, vai arī atsaukšanās uz kādu konkrētu gadījumu, kad arī viņam, neskatoties uz augsto statusu, savos darbos bija bijis jāveic kāds kļūdu labojums. Par to, ka varēja būt tieši tā, liecina kāds līdz 90. gadu sākumam aizslepenots dokuments – cenzūras jeb Glavļita, kā tika dēvēta Galvenā literatūras pārvalde, pārskats par 1947. gada darbu.

Nevaru noturēties, necitējusi dažus faktus un vispārēja rakstura gaudas no pārskata ievaddaļas: “Aizgājušajā gadā priekšcenzūra izdarīja 477 izsvītrojumus un aizturējumus. No tiem – par Padomju Armijas daļu dislokācijas jautājumiem – 119 svītrojumi, par ekonomiskajiem un citiem jautājumiem – 211 svītrojumi, par politiski ideoloģiskiem jautājumiem – 147.”[9] Un: “Visu gadu Glavļitam nācās cīnīties ar vietējo autoru, tai skaitā zinātnisko darbinieku, tendencēm citēt buržuāzisko nacionālistu, kā arī ārzemju literatūru.”[10]

Andrejam Upītim šajā gandrīz 100 lappušu garajā pārskatā veltītas veselas divas lappuses. Neviens cits rakstnieks tik plašu, detalizētu un daiļrunīgu uzmanību nav izpelnījies. Acīmredzot tas liecina par vēlēšanos precīzi un vispusīgi pamatot nepieciešamību iejaukties pat latviešu Gorkija manuskriptā. Cenzēts tiek “Noveļu izlases” manuskripts, kas sagatavots – acīmredzot – rakstnieka jubilejas gaidās un apkopo labāko, ko Upīts uzrakstījis šai žanrā. (Dokuments rakstīts krievu valodā, tulkojumā esmu centusies pēc iespējas precīzi atklāt nozīmes nianses, brīžam – arī ignorējot literārās latviešu valodas normas.)

Cenzūras atskaitē lasāms: “Glavļits izdarīja lielus aizrādījumus Andreja Upīša grāmatas “Noveļu izlase” .. sagatavošanā drukāšanai. No grāmatā apkopotajām 29 A. Upīša novelēm tika ierosināts aizvākt noveli “Aina Smilga” un pārstrādāt noveli “Žurdans un Bigonets”. Novelē “Aina Smilga” stāstīts par latviešu meitenes, imperiālistiskā kara bēgles, kas nonākusi tālajā Kaukāzā, likteni. Noveles sižets: meitenes nelaimes ceļā, atgriežoties no Kaukāza Latvijā. (..) Noveles kaitīgums tur, ka tajā nešķirojot noķengātas kā tautas, kas dzīvo Kaukāzā, tā krievi. .. autors kurina lasītājā nacionālistiskas kaislības – visā ceļā gandrīz visi ļaudis, ar ko saduras Aina Smilga, ar lopisku cinismu tiecas pēc viņas ķermeņa iegūšanas. No tūkstošiem cilvēku neatrodas neviens, kas viņai justu līdzi. (..) Neskatoties uz to, ka darbība notiek priekšrevolūcijas Krievijā ar visām tās negatīvajām pusēm, aina, ko novelē sniedz Upīts, tomēr ir melīga. Imperiālistiskā kara bēgļi atceras Krievijas tautu, un pirmām kārtām – krievu tautas, palīdzību un viesmīlību. (..) Ne tāda kā autoram bija Krievija lielās 1917. gada revolūcijas priekšvakarā. Ja Krievijas tautas būtu bijušas tādā stāvoklī, kā tās aprakstītas novelē “Aina Smilga”, nekāda revolūcija nebūtu bijusi iedomājama. Novelei panākumi varēja būt tikai buržuāziskajā Latvijā, kur tika audzināts riebums pret visu “austrumniecisko”. Tādēļ Glavļits lika A. Upītim priekšā šo noveli no krājuma izslēgt.”[11]

Un tālāk: “Noveli “Žurdans un Bigonets” tika likts priekšā pārstrādāt. Te aprakstītas epizodes no franču buržuāziskās revolūcijas (1789-1792) Avinjonā. Noveles lasītājam burtiski griež acīs tas apstāklis, ka revolucionārās apakšas, respektīvi, strādnieki, kas bija šīs revolūcijas virzošais spēks, izstādīti slepkavu, laupītāju, bandītu, varmāku utt. lomās. (..) Savā slēdzienā Glavļits norādīja, ka Upīša kā Latvijas PSR Tautas rakstnieka, kā Padomju varas redzama darbinieka stāvoklis prasa, lai viņš kritiski pārskatītu un izlabotu sava vecā mantojuma eklektisko daļu.”[12]

Cenzūras pārskatā uzmanību piesaista vairāki kolorīti fakti. Visnepārspējamākais laikam ir atzinums, ka Lielās franču revolūcijas virzošais spēks bija strādnieki. Daudz neatpaliek arī no socreālisma doktrīnas atvasinātā prasība dzīvi skatīt tās revolucionārajā attīstībā. Tas ir, jebkura situācija jātēlo kā revolūcijas nepieciešamības un iespējamības apliecinātāja, vienalga, kurā gadsimtā un valstī arī notikumi risinātos. Lielkrievu šovinisms, kas krievu tautu citu tautu vidū allaž izceļ kā pārāku, tolaik bija pierasta lieta. Tāpat kā buržuāziskās Latvijas kritika, piedēvējot tai visus nāves grēkus. Drusku negaidītāka, ņemot vērā Upīša augsto statusu, ir intonācija prasībā (tieši prasībā, nevis, teiksim, rosinājumā vai ieteikumā) pārvērtēt sava vecā mantojuma eklektisko daļu – bez apelācijas iespējas.

563 lappuses biezā grāmata “Noveļu izlase” iznāca 1949. gadā, nepilnus divus gadus pēc A. Upīša jubilejas; noveles “Aina Smilga” šajā izdevumā nav.

Protams, ka Upīts, kurš bija slavens ar to, ka bez tračiem redaktoram neļāva savos darbos mainīt ne komatu (pretēji, piemēram, Vilim Lācim, kurš pēc kara bez jebkādiem aizrādījumiem no malas pats steidzās pārrakstīt savus 30. gadu darbus sovjetisma garā), tika iepazīstināts ar Glavļita prasībām. Tātad zināja, ka var tikt apšaubīts un pakļauts kritikai. Taču tas notika kabinetu sienās un plašai publikai netapa zināms. Bet kāda publikācija, kas “Literatūras un Mākslas” pirmajā lappusē parādās nepilnus divus mēnešus pēc plaši un skaļi notikušās A. Upīša godināšanas 70. dzimšanas dienā, dižo meistaru ķer kā negaidīts pērkons no skaidrām (ziemas) debesīm. Viņš tiek apsūdzēts. Un – ļoti nopietnos nodarījumos. Turklāt, kā noskaidrojās, arhīvā izpētot līdz šim pētnieku neanalizētus dokumentus, tas notiek Rakstnieku savienības valdes sarežģītu intrigu rezultātā, par galveno apsūdzētāju izprovocējot Aleksandru Čaku.

Raksta otra daļa būs veltīta šo intrigu atšifrēšanai, akcentējot uzmanību uz konfliktu starp iesaistīto personu verbāli deklarētajiem viedokļiem un viņu rīcības patiesajiem, bet slēptajiem motīviem.

Citētie avoti:

[1] Lit. un Māksla, 1947, 12.12, 1. lpp.

[2] Latvijas Valsts arhīvs 473-1-3-4. lpp.

[3] Правда, 1947, 8.12, с. 3.

[4] Lit. un Māksla, 1947, 28.11, 2. lpp.

[5] Lit. un Māksla, 1947, 5.12, 2. lpp.

[6] Čaks A. Andrejam Upītim. – Cīņa, 1947,5.12, 6. lpp.

[7] Magone I. Tautas rakstnieka Andreja Upīša godināšana. – Cīņa, 1947, 7.12, 3. lpp.

[8] Turpat.

[9] Latvijas Valsts arhīvs 917-1a-2-25. lpp.

[10] Turpat, 28.-29. lpp.

[11] Turpat, 76.-77. lpp.

[12] Turpat, 76.-77. lpp.

 

April 10, 2014 - Posted by | Vēsture |

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: