gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. 2. daļa

Silvija Radzobe: Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts. 2. daļa

 1. daļa lasāma šeit

Galvenais apsūdzētājs

Andrejs Upīts – ne tikai ievērojams rakstnieks, bet arī neticami daudzu administratīvu pienākumu veicējs – 40. gadu otrajā pusē ir padomju varas īpaši uzmīļots. Savā 70. dzimšanas dienā – 1947. gada 5. decembrī –, kas tiek publiski atzīmēta Universitātes aulā, piedaloties visiem vadošajiem LPSR partijas un valdības dižvīriem, pār viņu nogāžas tik skaļu slavinājumu brāzmas, ka tas jau šķiet negaumīgi. Tā joprojām stiprā staļinisma ērā, kas gan, kā mēs tagad zinām, jau tiecas pretī savam norietam, netiek godināts neviens cits latviešu rakstnieks. Taču arī Andrejs Upīts, kā izrādās, nebija aizsargāts no uzbrukumiem par nepietiekamu idejiskumu.

Izpētot Valsts un Partijas arhīvos līdz šim pētnieku neanalizētus dokumentus, izdevās rekonstruēt kādu pret Upīti vērstu gluži vai sazvērestību, kas notiek 1948. gada sākumā.

Divus mēnešus pēc Upīša slavenās jubilejas “Literatūras un Mākslas” pirmajā lappusē parādās anonīms raksts “Latvijas Padomju rakstnieku savienībā”[1]. Tajā Andrejs Upīts gan netiek saukts vārdā, taču jebkuram ir skaidrs, ka runa ir tieši par viņu.

Raksts, kura autors, kā vēlāk noskaidrojas, ir Vladislavs Kaupužs, atreferē 29. janvārī notikušo Rakstnieku savienības sapulci, veltītu Ukrainas Rakstnieku savienības 1947. gada septembra plēnuma rezolūcijas apspriešanai. Ar referātu sapulcē uzstājies Jānis Niedre. Atsaucoties uz Ukrainas situāciju pēc VK(b)P CK vēsturiskajiem lēmumiem par ideoloģiskiem jautājumiem, viņš konstatē, ka, pretēji kā Ukrainā, latviešu padomju literatūrā buržuāziski nacionālistiskās tendences nav konstatētas. Tomēr atrod citu nozari, kas pelnījusi bargu kritiku – latviešu literatūras pētniecību, kas tad arī kļūst par sapulces upurjēru. Referents ir principiāls un kritikas kaismi vērš pamatā pret LVU Filoloģijas fakultāti, uzsverot, ka “profesora J. A. Jansona literatūras programma universitātes filoloģijas fakultātes studentiem faktiski bāzējas uz reakcionārās t.s. vienotā tecējuma teorijas principiem, kas asi kritizēta Ukrainas Padomju rakstnieku savienības plēnumā. Prof. J. A. Jansons savā literatūras programmā latviešu tautu līdz 19. gs. parāda kā vienotu, bez šķiru cīņām un pretišķībām. (..) Programmas sastādītāji (..) faktiski nokļuvuši buržuāziskās Latvijas reakcionāro literatūras pētnieku iespaidā. Daži literatūras pasniedzēji, jo sevišķi apskatot mūsu tautas folkloru, arvienu turpina kultivēt buržuāzisko literatūras pētnieku reakcionāros uzskatus, ka latviešu tautai it kā esot sevišķas izcilas īpašības iepretim citām tautām – latviešu tautas darba mīlestības, pazemības utt. tikumi, kas to nostāda īpašā stāvoklī. Tas nav nekas cits kā viens no nacionālšovinisma izpausmes veidiem, ko kritizēja arī Ukrainas rakstnieku plēnums.”[2]

Debatēs pirmais uzstājas Ignats Muižnieks, pakļaujot kritikai arī otru LPSR vadošo literatūras pētniecības iestādi – Literatūras institūtu. Izteiksmes stils ir kaujiniecisks: “Mūsu uzdevums ir atmaskot un sakaut tās kaitīgās teorijas, kas izskan universitātes sienās un arī ZA Literatūras institūtā. Nav normāli, ka Literatūras institūta darbinieki atraujas no aktuālām latviešu un padomju literatūras pētniecības problēmām.. .”[3]

Taču par galveno Literatūras institūta apsūdzētāju – gan galēji asā izteiksmes stila, gan daudzo negatīvā kontekstā minēto uzvārdu ziņā – kļūst Aleksandrs Čaks, ZA Valodas un Literatūras institūta “vecākā zinātniskā līdzstrādnieka vietas aizvietotājs” uz pusslodzi. (Čaks institūtā strādā kopš 1947. gada 1. novembra, savienojot šo darbu ar speckorespondenta pienākumiem laikraksta “Cīņa” kultūras nodaļā.) Publikācijā, kas veltīta sapulces atreferējumam, Čaks citēts apmēram tikpat plaši kā Niedres referāts, radot iespaidu, ka viņi abi bija galvenie “atmaskotāji”. Kaut gan sapulces protokola pierakstā redzams, ka bija arī par Čaku daiļrunīgāki biedri. Tātad sanāksmes atreferējums presē ir zināmā mērā tendenciozs, lai arī dzejniekam netiek piedēvēts teksts, ko viņš nav teicis, tieši otrādi – noklusētas dažas frāzes, kas runātājam, no mūsdienu viedokļa raugoties, neliktu izskatīties tik slikti. Piemēram, Čaks savu uzrunu sāk ar teikumu: “Pret Tautas rakstnieku A. Upīti man tāpat kā visiem ir vislielākā cienība.”[4]

“Literatūrā un Mākslā” tātad lasām: “Asi pret ZA Literatūras institūta darbu vērsās A. Čaks, aizrādīdams, ka Literatūras institūta darbinieki nodarbojas ar pilnīgi nevajadzīgām lietām, bet neinteresējas par padomju literatūru, nemaz jau nerunājot par tās pētniecību. Kā raksturīgu piemēru A. Čaks min to, ka Literatūras institūtā nav gandrīz nevienas padomju literatūras grāmatas, ka vairumam tā līdzstrādnieku nav priekšstata par padomju literatūru, kā arī nav nopietnas vēlēšanās to studēt, tajā pašā laikā atsevišķi institūta darbinieki apņēmušies šai piecgadē pētīt Apsīšu Jēkaba sirdsšķīstus ļaudis u.tml. “problēmas”. Tāds nenormāls stāvoklis ir jālikvidē, jo pretējā gadījumā iznāk, ka institūts veltīgi izšķiež valsts līdzekļus, kas domāti plašiem literatūras pētniecības darbiem. Institūta darbinieki – A. Birkerts, A. Ķeniņš, S. Sirsone, K. Kundziņš u.c. ar līdzšinējo darbu pierādījuši, ka šīs zinātniskās iestādes darbu veikt nav viņu spēkos.”[5]

Atreferētajā sapulcē Čaks cita starpā verbalizē arī kādu personiska rakstura tēzi, kas “Literatūrā un Mākslā” nav minēta: “Sirsone nezina, kas ir Fadejevs un Simonovs, lai gan strādā kā institūta vadītāja vietniece. Zinātniskās padomes sēdēs es ar Damburu neesam uzaicināti. Zinātniskajā padomē piedalās Sirsone, Ķeniņš, A. Birkerts, Grase u.c.”[6] Tas ir viens no ļoti nedaudziem pēckara perioda materiāliem, kur pausta kāda Čaka nepārprotami personiska rakstura vēlme. Rodas iespaids, ka viņš gribētu būt institūta zinātniskās padomes loceklis. Dīvaini, jo tas ir neapmaksāts, garlaicīgs, domāju, īpaši dzejniekam, papildu pienākums. Tiesa, zinātniskā padome lēma par kadriem, apstiprināja gada plānus un atskaites par tiem, apsprieda sarakstītos zinātniskos darbus. Padomē institūta direkcija nozīmēja nodaļu vadītājus un kompetentākos pētniekus. Tātad iemesli varētu būt vairāki: godkāre, pašapliecināšanās tieksme, arī – cerības, ka “statuss” aizsargās. Kaut vai tādēļ, ka piedalīšanās padomē nodrošināja tiešu un plašāku informāciju par institūta profesionālo un palaikam arī politisko stratēģiju, gaidāmajiem vadības lēmumiem nekā citiem darbiniekiem

Kā lakoniska piebilde izskan “Literatūras un Mākslas” publikācijas beigu teikums: “Tikpat asi Literatūras institūta darbu kritizēja arī pārējie runātāji – K. Krauliņš, I. Lēmanis, J. Niedre, E. Damburs, A. Grigulis, V. Lukss, atzīmējot Literatūras institūta vadības nepieļaujamo iecietību pret visiem institūta darba trūkumiem un aplamībām, kas kavē izvērst literatūras pētniecības darbu.”[7] Ir loģiski, ja lasītājs no šāda teksta secina, ka galveno toni Literatūras institūta – tostarp tā vadītāja Andreja Upīša kritikā – uzdod Čaks, kam pārējie tikai piebalso. Lai gan no protokola redzams, ka ļoti indīgas piezīmes institūta darbam velta arī Grigulis, Niedre, Kārlis Krauliņš.

Provokācijas mehānisms

Kā uz šo publikāciju reaģēja institūta direktors? Upīts sēdē nebija bijis klāt, un, spriežot pēc dažām viņa turpmākām reakcijām, sirmais latviešu Gorkijs, izlasījis sev kā vadītājam veltītās bargās apsūdzības, uz brīdi zaudē valodu. Tad saceļ traci, iniciējot veselas divas sapulces publikācijas apspriešanai. Tā viņam liek rīkoties, nojaušams, ne tikai augsti stāvoša ierēdņa ambīcijas, saņemot nepelnītu kritiku, bet arī pamatots aizvainojums par situāciju, ko ar pilnām tiesībā iespējams uztvert kā aizmugurisku nodevību.

Upīts galu galā ir abu iestāžu – kā Rakstnieku savienības, tā institūta – vadītājs. Neviens pie viņa iepriekš nav vērsies ar kritiskiem ierosinājumiem un pārmetumiem. Tai skaitā arī Čaks, kas ir viņa padotais divkārt – gan kā Rakstnieku savienības biedrs, gan kā institūta līdzstrādnieks.

Pēc Upīša iniciatīvas sasauktajā Rakstnieku savienības valdes sēdē 1948. gada 4. februārī piedalās valdes locekļi Kārlis Krauliņš, Jānis Grants, Kārlis Ozoliņš, Anna Sakse, Jūlijs Vanags, Jānis Sudrabkalns, Indriķis Lēmanis, Ignats Muižnieks, kā arī pieaicinātie biedri Jezups Laganovskis, Vladislavs Kaupužs, Čaks, Edgars Damburs, Ādolfs Talcis. Sarunu sāk Upīts. Viņš atzīmē, ka “Literatūras un Mākslas” raksts bijis kaut kas līdz šim nepieredzēts, jo tas uzbrūk viņam kā Literatūras institūta vadītājam un Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājam, “apvainojot to, respektīvi, mani gandrīz visos iedomājamos noziegumos”[8], kā, piemēram, īsi kopsavelkot – nepieļaujamā iecietībā pret visiem bezgalīgajiem trūkumiem institūtā, nenormālā stāvokļa nodibināšanā, padomju kultūras apzinātā ignorēšanā, institūta uzdevumu sabotāžā, kaitīgu teoriju pieļaušanā, materiālā kaitēšanā valsts un tautas interesēm. Protams, Upīts ir dusmīgs un sašutis, bet īstenībā visai precīzi uzskaita viņam inkriminētos grēkus. Pamatoti ir arī Upīša vārdi, ka “Damburs un Čaks rīkojās aplami, negriezdamies pie institūta vadītāja, ja viņiem bija kādi iebildumi pret institūtu”[9]. Upīts dara zināmu, kādos apstākļos Čaks sācis darbu institūtā: “Savā laikā uzaicināju institūtā strādāt Griguli. Tas atteicās. Tad aicināju no Rakstnieku savienības Damburu un Čaku.”[10] Tāpat direktors ir sašutis, ka “pēc pārrunājamā raksta publicēšanas Damburs un Čaks piesūtījuši man rakstu, kurā viņi atsakās no darba institūtā. Šķiet, ka valdei vajadzētu pieņemt lēmumu, kas uzdod Damburam un Čakam turpināt darbu institūtā, jo, kamēr viņi nav nodevuši viņiem uzticētos darbus, es viņus nevaru atbrīvot.”[11]

Rodas iespaids, ka, līdzīgi kā citos gadījumos, Rakstnieku savienība tiek uzskatīta (un arī pati labprāt uzņemas tādu lomu) ne tikai par republikas literārās, bet arī pedagoģijas un literatūrzinātnes idejisko virsvadoni, tādu kā mazo partijas centrālkomiteju, kuras varā jebkurā situācijā ir “atrast” vainīgos un tos sodīt. Arī šai reizē Upīts vēršas pie Rakstnieku savienības valdes, lai tā liek Čakam un Damburam darbu institūtā turpināt. Kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, šķiet neloģiski, jo Rakstnieku savienība ir radoša apvienība, bet Institūts – no Rakstnieku savienības neatkarīga pētnieciskā iestāde, kam pašai savi kadri, administrācija, likumi un lēmumi.

Turpmākajā sapulces gaitā notiek gara, juceklīga un divkosīga izskaidrošanās. Neviens Andrejam Upītim neatvainojas, lai gan viņam aizmuguriski notikusī sapulce un iznīcinošā publikācija neapšaubāmi ir neētisks akts. Uzmanības centrā nonāk sēdes atspoguļojums laikrakstā, ne pati sēde. Tiek spriedelēts, kuram ar kuru rakstu vajadzēja saskaņot, cik adekvāti tas atspoguļo notikušo, cik slikti vispār tiek vadīts laikraksts “Literatūra un Māksla”. Tās galvenais redaktors Jānis Grants, kurš par minēto publikāciju ticis izsaukts uz LK(b)P Centrālo komiteju un tur kritizēts, tik ļoti sarūgtinās, ka sāk runāt nesakarīgi, kulminējot histērijā: “Raksts (..) nav no sliktākajiem. (..) Raksts nav domāts RS priekšsēdētājam, kas ir viens no redzamākiem cilvēkiem mūsu republikā. Centrālajā komitejā aizrādīja, ka raksts par maz vēl ass, par maz sagatavots, tādu rakstu nedrīkstēja publicēt. (..) CK mani pataisīja par meņševiku (..). Atzīstu, ka raksts bija slikts. Rīt atnesīšu ārsta apliecību par savu veselības stāvokli. Katru dienu spļauju asinis, neesmu spējīgs vadīt laikrakstu, aiziešu slimības atvaļinājumā uz 2-3 mēnešiem un pēc tam darbā neatgriezīšos. (..) Fakti, kas minēti avīzē, ir pareizi, tikai taktiski nav pareizi.”[12]

Sapulces debašu daļā vārds tiek dots arī Čakam. Viņš neatsakās no 29. janvāra sapulcē teiktā: “Es katru dienu eju uz institūtu un zinu, kādi tur ir darbinieki un kāds viņu noskaņojums. (..) Sapulcē runāju par to, ka institūtā jāceļ darbinieku kvalifikācija, ka darbinieki vēl nav pārauguši par padomju cilvēkiem.”[13] Nepievērsīsim uzmanību to dienu aktuālajai klišejai par pāraugšanu un padomju cilvēkiem, jo būtiskākais tiek pateikts nākamajā teikumā. No tā uzzinām, ka dzejnieks sapulcē nebūt ne pēc savas iniciatīvas rāvies pie vārda: “.. sapulcē b. Krauliņš jautāja, lai pastāstot par institūta darbu.”[14] Tātad Čaku izprovocē biedrs Krauliņš, kuram, kā vēlāk redzēsim, ir personiskas intereses – vēlme dabūt kādu vadošu amatu Literatūras institūtā. Un kādēļ ne galveno? Visdrīzāk tā nebija Krauliņa pēkšņa improvizācija sapulces laikā, Čaks bija pasūtīts runāt jau pirms tam. Tādu viedokli pauž arī Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla savā romānā “Čaks”[15]. Iespējams, ka saskaņoti tika pat nosaucamo grēkāžu vārdi – Atis Ķeniņš, Antons Birkerts, Helga Grase, Skaidrīte Sirsone, Kārlis Kundziņš. Pirmie trīs no šī saraksta jau regulāri bija tikuši kritizēti presē un Rakstnieku savienības sapulcēs par buržuāziski nacionālistiskiem uzskatiem, kurus tie ievazā latviešu padomju literatūrzinātnē. Lai arī nepatīkami redzēt, ka Čaks sit pakritušos. Tas ir – dara tieši to, ko precīzi tādā pašā formā vērsīs pret viņu pašu, kad viņš 1949. gadā netaisnīgi tiks apsūdzēts teātra kritiķu-kosmopolītu kampaņas laikā.

Bailes

Čaka bailes no iespējamām represijām, dažkārt sakāpinātas pat līdz slimīgiem apmēriem, atceras vairāki viņa laikabiedri. Piemēram, Grigulis stāsta:Čaks bija ļoti noslēgts cilvēks. Un daudzus noslēpumus viņš aiznesa kapā. Viņam bija arī vajāšanas mānija. Pēckara gados mēs reiz gājām gar kanāla malu Bastejkalnā, un viņš teica man: “Aizej uz CK, lai tā stājas sakaros ar drošības komiteju un uzzina, ko no manis īsti grib. Redzi, redzi, tie divi, kas nāk aiz mums, – tie man seko.” Viņam bija bail no savas pagātnes. Viņam it kā bija bail, ka viņam būs par kaut ko jāatbild.”[16] Droši vien jāņem vērā arī Mildas Grīnfeldes apsvērumi: ” Čakam bija sirds slimība, un sirds slimība, kā zināms, baiļu izjūtas arī pavairo.”[17]

Čaka nepārtraukto baiļu iemesli varēja būt vairāki. Nozīmīgs ir nepārtrauktais spriedzes stāvoklis, kādā viņam nācās dzīvot kopš 1946. gada, kad viņu nepārtraukti kritizēja par formālismu dzejā. Čaka vārds regulāri tiek minēts gan kritiskos avīžrakstos, gan Rakstnieku savienības sapulcēs. 1946. gadā pēc VK(b)P CK lēmumiem par žurnāliem “Zvezda” un “Ļeņingrad” tika konfiscēts un iznīcināts viņa dzejoļu krājums “Zem cēlās zvaigznes” – iespiests, bet tā arī līdz grāmatveikalu letēm nenonācis. Hipotētiski pieļaujams, ka 1948. gadā Čaka lēmumu publiski kritizēt Upīti netieši varēja ietekmēt viņa bažas par sava manuskripta likteni – “Zem cēlās zvaigznes” otrs – rediģēts un pārkārtots – manuskripts atradās izdevniecībā: pozitīvs lēmums par tā izdošanu tika pieņemts tikai 1948. gada 7. jūnijā. Jāņem vērā arī, ka viens no Čaka daiļrades izcilākajiem sasniegumiem – eposs “Mūžības skartie” – jau 1945. gadā tika iekļauts aizliegto grāmatu sarakstā. Šai sakarā būtisks Mildas Grīnfeldes liecinājums:Reiz, atceros, viņš (A. Čaks – S.R.) pārnāk un saka: “Šodien Kliene man izteica atzinību par “Mūžības skartajiem”.” Viņš bija par to ļoti uztraukts, jo viņš visur redzēja provokācijas.”[18]

Kopš 1990. gada vispārpieņemts (par spīti tam, ka trūkst jebkādu dokumentālu pierādījumu) skaitās fakts, ka 1943. gadā ar Mildas Grīnfeldes vārdu apgādā “Zelta ābele” izdoto poēmu “Tētis – karavīrs” sarakstījis Čaks. (Tētis ir leģionārs vācu armijā, kas cīnās pret krieviem.) Šo mistifikāciju Grīnfelde atklāj kādā 1990. gada rakstā “Literatūrā un Mākslā”[19]: Čakam vajadzējis nopelnīt iztikai, un viņa tam aizdevusi savu uzvārdu, jo dzejnieks negribējis vācu okupācijas laikā publicēties. Bet – ja tā tiešām bija, 40. gadu otrās puses apstākļos leģionāru apdziedāšana bija vēl lielāks ideoloģiskais grēks nekā balto strēlnieku varoņdarbu slavināšana.

Pēc literatūrzinātnieka Raimonda Brieža ierosmes atrastā atskaitē par Glavļita darbu 1947. gadā izlasāms sekojošs fakts: “Slēdziens par rakstnieka A. Čaka aizturēto stāstu “Revolūcijas dienas” tika apspriests republikas Rakstnieku savienībā. Pēc otrās dzejnieka A. Čaka dzeju aizturēšanas viņš sāka nākt uz Glavļitu konsultēt savas jaunās dzejas.”[20] No šodienas viedokļa raugoties, fakts šķiet gandrīz neticams. Līdzīgs precedents ne tikai latviešu, bet pasaules literatūrā vismaz man nav zināms. No intonācijas spriežams, ka pat represīvās iestādes darbinieki ir pārsteigti, zināmā mērā – pat šokēti.

Čaka (droši vien – ne viņa vien) uztverē bija mainījusies jaunrades akta koncepcija – no radošas un neatkarīgas sava talanta izpausmes uz tiekšanos izkalpoties represīva režīma vienīgās politiskās partijas diktātam.

Vai padomju režīmā demokrātiski noskaņotam bezpartijiskam latviešu rakstniekam saglabāt savu jaunradi un cilvēcisko pašcieņu, nepārtraucot literāru darbību, bija iespējams? Latviešu literatūra nesniedz apliecinošu atbildi. Arī Čaks centās sadzīvot, bet ar literārajām nodevām acīmredzot nepietika. Nācās kļūt arī par kolēģu uzrādītāju. Čaks nebija gatavs aiziet. Varbūt viņš domāja, ka spēs sadzīvot ar savu sirdsapziņu. (Ne viņš pats, ne viņa laikabiedri diemžēl nav atstājuši liecības, kā viņam ar to veicās.) Turklāt Čaka dzejnieka slava un personiskā harizma acīmredzot bija tik liela, ka cilvēki, kurus viņš cienīja, no viņa nenovērsās arī pēc kļūmīgās sapulces. Pat Upīts, kuram bija pamatotas tiesības apvainoties, 1949. gada 23. augustā, kad kosmopolītu kampaņa iet pilnās burās, nejauši saglabātā zīmītē dzejnieku uzrunā “Mīļo Čak!”[21]. Čaks netika arī izstumts no Upīša loka cilvēkiem. Čakam allaž ļoti draudzīgais Kārlis Egle savā līdz šim nepublicētajā dienasgrāmatā liecina: “1949.30.11. Tautas rakstnieka Andreja Upīša rīkotā vārda diena un 50 gadu rakstnieka darbības atcere. (..) Diezgan daudz arī man pazīstamu seju no seniem laikiem: prof. Kirhenšteins, Atis Ķeniņš, Austra Dāle, Elīna Zālīte, Anta Klinte, Jānis Grots, Aleksandrs Čaks, Jūlijs Vanags, Meinhards Rudzītis, Jānis Plaudis, pats Upītis ar ģimeni u.c.”[22]

1948. gada 5. februārī ZA Valodas un literatūras institūta kopsapulces rezolūcijā pēc Upīša iniciatīvas tiek ierakstīts: “Ierosināt LPSR Rakstnieku savienības valdei dot rīkojumu “Literatūras un Mākslas” redakcijai minētos nepatiesos apgalvojumus atsaukt un pareizi apgaismot ZA Valodas un literatūras institūta pētnieciskā darba gaitu.”[23]

Skandāla sausais atlikums tomēr ir saistīts ar pārmaiņām institūta darbā. Presē neparādās ne “nepatieso apgalvojumu” atsaukums, ne “pareizās institūta darba gaitas apgaismojums”. Institūta zinātniskās padomes 1948. gada 12. februāra sēde vienbalsīgi nolemj lūgt Krauliņu, Griguli, Egli un Čaku kļūt par zinātniskās padomes locekļiem. (Čaka kandidatūru izvirza Ķeniņš, kuru Čaks sapulcē asi kritizējis.[24]) 1948. gada 23. septembrī Kārlis Krauliņš tiek apstiprināts par institūta direktora Upīša vietnieku zinātniskajā darbā.[25]

Bet 1950. gadā Valodas un Literatūras, līdzīgi kā citos ZA institūtos notiek tīrīšanas – atlaišanu sērija, kas ļoti atgādina Staļina laikam aktuālos procesus, no iestādēm, uzņēmumiem un pat no Komunistiskās partijas rindām atlaižot/izslēdzot idejiski neuzticamos biedrus. Atlaistie Literatūras institūta līdzstrādnieki bija pagātnes paliekas – buržuāziskie literāti, kuri, pirmkārt, nebija partijas biedri, otrkārt, kara laikā bija palikuši Latvijā, treškārt, literārā vai zinātniskā darbā panākumus bija guvuši Latvijas Republikas laikā. To apliecina arī kāds Čaka muzejā glabāts dokuments: “1950.11.01. LPSR Zinātņu akadēmija. Pamatojoties uz Darba likumu kodeksa 47. paragrāfa “a” punktu, atbrīvoju no darba ar 1950. g. 16. janvāri šādus Zinātņu akadēmijas darbiniekus: (..) XI. Valodas un literatūras institūtā: 1) vecākā zinātniskā līdzstrādnieka vietas aizpildītāju Aleksandru Jāņa d. Čadaraini-Čaku, 2) jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci Mildu Pētera m. Grīnfeldi, 3) vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, profesoru Ati Kriša d. Ķeniņu, 4) vecāko zinātnisko līdzstrādnieci Ievu Kārļa m. Celmiņu. (..) Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents prof. Dr. M. Kadeks.[26]” Tātad Čaks no darba institūtā tiek atlaists (piebildīsim, nepilnas trīs nedēļas pirms savas nāves), pretēji viscaur izplatītajiem apgalvojumiem, ka viņš aizgājis pats. Reizē ar viņu tiek atlaista arī Milda Grīnfelde un Atis Ķeniņš. 1950. gada 13. jūlijā atlaiž arī Valdi Grēviņu un Antonu Birkertu.[27] Fakts, ka atlaisto sarakstos kopā ar Čaku ir arī viņa paša, visticamāk – baiļu dēļ, kritizētie literatūrzinātnieki, ir augstākā mērā ironisks. Bet ne tikai. Ja padomju laikā vārdam filologs zuda tā lepnā nozīme, kas tam piemita Latvijas Republikas laikā, kad būt filologam nozīmēja būt neatkarīgam, radošam domātājam un pētniekam, tad cēloņi šo profesiju degradējošajam procesam jāmeklē 40. gadu beigu tīrīšanās.

Pētot procesus Latvijas literārajā un teātra dzīvē 20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē, jāsecina, ka vēlīnā staļinisma ēra ne tikai uz gadiem desmit aizkavēja latviešu mākslas un mākslas zinātnes attīstību, bet arī kropļoja cilvēku raksturus, stimulējot viszemiskāko instinktu – skaudības, varaskāres, izspiegošanas, apmelošanas – atraisīšanos un uzplaukumu. Tie bija netalantīgo rakstnieku un kultūras darboņu ziedu laiki – ar demagoģiski sovjetiskām frāzēm un labi organizētām intrigām iebiedējot ģeniālus māksliniekus, kas diemžēl izrādījās vāja rakstura cilvēki, viņi atbrīvojās no konkurentiem.

Attēlā – Aleksandrs Čaks pie grāmatu skatloga, 1940. gads, RMM arhīvs

[1] Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. – Lit. un Māksla, 1948, 1.02, 1. lpp.

[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] LVA 473-1-18, 15. lpp.

[5] Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. – Lit. un Māksla, 1948, 1.02, 1. lpp.

[6] Turpat.

[7] Turpat.

[8] LVA 473-1-29, 6. lpp.

[9] Turpat, 8. lpp.

[10] Turpat.

[11] Turpat.

[12] Turpat, 6. lpp.

[13] Turpat, 9. lpp.

[14] Turpat.

[15] Rūmnieks V., Migla A. Čaks. – R., 2012, 725.-726. lpp.

[16] Vācot materiālus pētījumam “Brošūra par manu naidu” (R., 1989), intervēju A. Griguli (1989.10.02) un M. Grīnfeldi (1989. 8.02). Viņu teiktais daļēji izmantots grāmatā, daļēji atrodas manā personiskajā arhīvā.

[17] No sarunas ar M. Grīnfeldi 1989. gadā.

[18] Turpat.

[19] Grīnfelde M. Miķelis Goppers un viņa Zelta Ābele. – Lit. un Māksla, 1990, 1990, 14.04, 6. lpp.

[20] LVA 917-1a-2, 25. lpp.

[21] RTMM-40839-Čak-K1-44

[22] Egle K. Rokraksti. Piezīmes. – AB R 13102, 161.-162. lpp.

[23] PA 2370-1-15, 10. lpp.

[24] PA 2370-1-14, 4. lpp.

[25] PA 2370-3-7, 2. lpp.

[26] A. Čaka muzejs, D 1043.

[27] PA 2370-1-22, 3. un 10. lpp.

Saīsinājumi:

LVA – Latvijas Valsts arhīvs

PA – Partijas arhīvs

 

April 18, 2014 - Posted by | Okupācijas laiks

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: