Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijas iedzīvotāji bija Otrā pasaules kara ķīlnieki

Vēsturnieki: Latvijas iedzīvotāji bija Otrā pasaules kara ķīlnieki, Krievija to tagad izmanto

Jāturpina darbs, lai demonstrētu vienlīdz lielu ne tikai nacisma, bet arī komunisma izvērtējumu un nosodījumu. Jāsekmē atgriešanās no uzvaras svinībām pie kritušo piemiņas karavīru un sabiedrības vēsturiskās samierināšanās ietvarā, uzsvēra Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis, uzstājoties seminārā Padomju Savienības tēls Baltijā Otrā pasaules kara laikā, kas  norisinājās Latvijas Okupācijas muzejā.

Latvijas iedzīvotājiem kara gados nebija izvēles savas armijas sastāvā vērsties pret vienu vai otru totalitāro varu un tādējādi saglabāt neatkarīgu valsti. Alternatīvas var izskatīt tikai tagad, raugoties no mūsdienu viedokļa. Situācijā starp divām karojošām lielvalstīm Baltijas valstīm tolaik nebija iespējas izdzīvot, norādīja Krievijas vēsturnieks, literatūrzinātnieks, daudzu grāmatu autors un publicists Boriss Sokolovs, kurš uz dažām dienām ieradies Rīgā un arī uzstājās seminārā.

“Savulaik Latvija kļuva par divu karaspēku savstarpējās karadarbības arēnu. Totalitārās lielvalstis abas ierobežoja cilvēku izvēli. Latvijas neatkarības zaudēšanas brīdī tautai netika paziņotas nekādas vadlīnijas, kā tālāk rīkoties okupācijas apstākļos. Līdz ar to iedzīvotāji rīkojās, kā saprata, kā uzskatīja par vajadzīgu un iespējamu ārkārtīgi nelabvēlīgajā un bīstamajā situācijā,” skaidroja Lerhis. Viņš atgādināja, ka, sākoties Vācijas – PSRS karam, daļa Latvijas iedzīvotāju nonāca karojošo lielvalstu militārajos formējumos, no viņu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

“Karojošo lielvalstu propagandas ietekmes un objektīvas informācijas trūkuma dēļ Latvijas iedzīvotājiem bija sarežģīti izšķirties par lēmumiem. To ietekmēja arī fakts, ka tikai viena okupācijas gada laikā PSRS tēls iedzīvotāju acīs strauji pasliktinājās, kopš okupācijas PSRS veikto politisko, sociālekonomisko un represīvo darbību dēļ. Daļa iedzīvotāju saskatīja politisku tuvredzību pat īslaicīgā sadarbībā ar jebkuru no svešajām varām. Krievija izturas divkosīgi, tagad šos aspektus neņemot vērā, izmanto pretrunīgo un sarežģīto situāciju, lai apvainotu Latvijas iedzīvotājus fašisma atbalstīšanā,” norādīja Lerhis.

“Mēs demokrātiskas valsts apstākļos tik ļoti baidāmies no vēstures politizācijas, bet mums pretī darbojas režīms, kur notiek vēstures falsifikācija. Te ir jautājums – kā noturēties pretī tādos nevienlīdzīgos apstākļos? Un, kā pie šāda spiediena panākt vēsturisko samierināšanos?” aktuālos jautājumus uzsver vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes loceklis Guntis Zemītis.

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes priekšsēdētājs, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas un ASV jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors Inesis Feldmanis skaidroja, ka Krievijā un lielā mērā arī Latvijā turpina dominēt uzvarētāju un atbrīvotāju mīts. Taču reti kurš Eiropas vēsturnieks padomju karaspēku uzskata par atbrīvotājiem. Ciešanas, ko sagādāja gan nacistiskais, gan padomju režīms, Austrumeiropā šādu traktējumu padara par pilnīgi izslēgtu. Šie jautājumi Krievijā tiek uzkurināti, lai uzvarētāju un atbrīvotāju mītu uzturētu spēkā. Šis mīts pārņemts no militārās propagandas un padomju historiogrāfijas, kad tam bija savs uzdevums, piemēram, motivēt padomju karavīrus mirt par savu dzimteni, norādīja vēsturnieks.

Mēs nevaram izprast vēsturi, ja turamies pie skatījuma, ka bijis tikai viens ļaunums. Tie tomēr bija divi – gan nacistiskā, gan padomju okupācija. Diez vai uzvaru Otrajā pasaules karā varam uzskatīt par labā uzvaru par ļauno. Tur tomēr bija arī daudz kā ļoti nepatīkama, kas varētu būt apskatāms kara noziegumu kontekstā. Neviens ar baltiem cimdiem tur nedarbojās. Zaudējumi bija ļoti lieli. Gāja bojā liels skaits civiliedzīvotāju, sacīja Feldmanis.

Par karu ir jārunā kā par traģēdiju un jāpiemin upuri. Diemžēl cīņa par vienas armijas sakāvi, veicināja otras iekarojumus. Cīnoties citu valstu armijās, attiecīgi – pret otru totalitāro režīmu, gribot negribot sanāca cīnīties par šo valstu interesēm – šādā veidā Latvijas neatkarību nebija iespējams atgūt. Abās armijās pusēs karojošie latvieši bija kara upuri un ķīlnieki. Tāpēc viņi jāpiemin 8. maijā, kā to dara pārējā Eiropā, uzsvēra Lerhis.

May 7, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācijas sekas, Vēsture | Leave a comment

LPSR VDK dokumenti ir jāpēta vēsturniekiem

Atklātā vēstule Saeimas deputātiem, Ministru kabinetam

Šā gada 8.maijā Latvijas Republikas Saeima trešajā lasījumā izskatīs grozījumus likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

To skaitā ir arī likuma grozījums: „VDK dokumentu zinātnisko izpēti atbilstoši šā likuma mērķim veic Ministru kabineta izveidota speciāla starpdisciplināra komisija.” Minētā likuma izmaiņas ir sevišķi svarīgas, jo padomju okupācijas režīms apzināti slēpa patiesību. Tādēļ par to, kā darbojās totalitārisma sistēma, Latvijas iedzīvotāji vēl joprojām zina maz.

Lēmuma pieņemšana par LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu izpēti un publicēšanu – kā to paredz likuma grozījums: „VDK dokumenti pēc to zinātniskās izpētes ir publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā”, pavērtu iespēju izzināt, rekonstruēt un saprast, kā funkcionēja padomju sistēma, tās varas un kontroles mehānismi, kas tajā bija pavēļu devēji, organizētāji un izpildītāji.

Mūsuprāt, padomju režīma izpētei jānotiek kvalitatīvi un atbilstoši vislabākajai zinātniskajai praksei. Tāpēc ierosinām un uzsveram, ka Ministru kabineta komisijai jārūpējas par zinātniskās izpētes finansiālu nodrošināšanu, savukārt pētniecība jāuztic vēsturniekiem, publicēšana – institūcijām ar gadiem ilgu dokumentu zinātniskas apstrādes un publicēšanas pieredzi. Piemēram, Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA), kura krājumā ir tūkstošiem VDK un ar to nesaraujami saistītās Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) dokumenti. LNA var lepoties ar jau paveikto darbu – datu bāzēm un dokumentu publikācijām par no Latvijas deportēto iedzīvotāju likteņiem, arī ar apjomīgu zinātnisko izdevumu „Aizvestie”.

Bez valsts finansiāla atbalsta likuma grozījumi paliks tikai uz papīra.

Finanšu trūkuma dēļ netika izpildīts 1994.gadā pieņemtā likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” viens no svarīgākajiem mērķiem – „dot iespēju politiski vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem”.

Pētniecības tieša nodošana pašu vēsturnieku atbildībā paātrinās izpētes ātrumu un kvalitāti. Līdzšinējā valsts pieredze, veidojot dažādas izmeklēšanas un izpētes komisijas, diemžēl liecina, ka tās darbojas lēni un neefektīvi.

Mūsuprāt, Ministru kabineta komisijai jādefinē veicamā darba mērķus un hronoloģija. Lai vispusīgi izzinātu padomju represīvo sistēmu, nav jākoncentrējas vienīgi uz VDK dokumentiem, bet LPSR VDK darbība jāanalizē kontekstā ar visas PSRS varas sistēmas darbību, LKP un LPSR izpildvaras darbību.

Sabiedrības pastiprināta uzmanība ir pievērsta 1960.-1980.gadu represīvajai un kontroles sistēmai. Laikposmam, kuru pieredzējusi lielākā daļa mūsdienu Latvijas iedzīvotāju un kurā tika tiesāti Gunārs Astra, Lidija Lasmane u.c. Latvijas neatkarības cīnītāji. Tādēļ izpētes un publicēšanas darbs hronoloģiski jākoncentrē tieši uz šo periodu.

Zinātnisko pētniecību kvalitatīvi var veikt vēsturnieki, nevis ierēdņi. VDK arhīva mantojuma pētniecības deleģēšana ierēdņiem var raisīt aizdomas un neizpratni par valsts attieksmi pret šo, salīdzinot ar citām postpadomju valstīm, neizprotami novilcināto, sabiedrības un valsts turpmākai attīstībai nozīmīgo darbu.

Likuma grozījumu pieņemšana un pētniecības nodošana vērsturniekiem, būs solis uz priekšu totalitārās pagātnes un tās seku pārvarēšanā. Birokrātiska un formāla pagātnes apzināšana nepaver ceļu drošai nākotnei.

Dr.hist. Ritvars Jansons
Dr.hist. Ainārs Bambals
Dr.hist. Mārtiņš Mintaurs
Dr.hist. Edvīns Šnore
Mg. hist. Jānis Kapustāns
Dr.hist. Jānis Taurēns
Dr.hist. Daina Bleiere
Prof. em. Dr. Valters Nollendorfs
Dr.hist. Aija Kalnciema
Dr.hist. Gints Zelmenis
Rudīte Kalpiņa, publiciste
Liāna Langa, publiciste un dzejniece

 

 

May 7, 2014 Posted by | arhīvi, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: