gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kas mums ir 9. maijs?

Kas mums ir 9. maijs?

Dr. hist. Edvīns Šnore

 9. maijā Rīgā notiek gadskārtējā PSRS okupācijas armijas godināšana pie pieminekļa ar nosaukumu “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Jā, tāds piemineklis neatkarīgās Latvijas galvaspilsētā ir. Svinētāji gandrīz 100% ir t.s. krievvalodīgie. Ja pirms atzīmējamā datuma – 1945. g. 9. maija viņu īpatsvars Latvijā bija ap 10%, tad okupācijas beigās krievvalodīgie sastādīja jau pusi no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tādēļ šo ļaužu līksme ir saprotama.  9. maijs daudziem no vieņiem deva iespēju īstenot sapni – pārvākties no Krievijas uz rietumiem. Ne viens vien čekas darbinieks, kurš strādāja ziemeļos, tostarp apsargājot Gulaga nometes, izvēlējās mūža novakari pavadīt pie Baltijas jūras. Kopumā Latvijā palika vairāk nekā 20 000 PSRS armijas virsnieku ar ģimenēm. Tādēļ nav jābrīnās, ka 9. maija svinētāju pulks Rīgā ir liels. Tie ir cilvēki, kuriem ir par ko pateikties PSRS okupācijai. Bez tās viņi šeit vispār nebūtu.

Bet par ko pateikties latviešiem? Ko 9. maijs atnesa viņiem? Tas ir retorisks jautājums, jo latvieši 9. maiju nesvin un ar to arī viss ir izteikts. Ja būtu par ko pateikties “padomju atbrīvotājiem”, tad droši vien tagad to svinētu kopā ar krieviem. Taču tas nenotiek. 9. maija svinētājus gan, liekas, tas it nemaz nemulsina? Viņus nemulsina arī tas, ka Uzvaras laukumā, kurā notiek 9. maija dzīres, savulaik pulcējās smagās mašīnas, kas nogādāja deportējamos rīdziniekus uz Torņakalna staciju, no kuras tos izveda uz Sibīriju. Pēc 1945. gada 9. maija desmitiem tūkstošu latvieši tika arestēti, deportēti un nogalināti.

Es veidoju filmu par latviešu pretošanos PSRS okupācijai, tāpēc kāds man ieteica aizbraukt uz Paduri un aprunāties ar Regīnu Lāci. Viņa bija pretošanās kustības dalībniece, kas iznāca no meža 1952. gadā. Viņu, 16 gadīgu meiteni no aplenktā bunkura izgrūda vecākā māsa Dzidra, kura kopā ar savu draugu Jāni nolēma nepadoties un bunkurā nošāvās. Gadu pirms tam Jānim un Dzidrai turpat bunkurā bija piedzimis dēls – Einars. Viņš izdzīvoja un tagad viņam ir 63 gadu. Sēžot uz soliņa blakus bunkura vietai Einars man skumji teica, ka viņu šeit pārņemot dīvainas sajūtas. Tā ir viņa dzimšanas vieta un vienlaikus šeit gājuši bojā viņa vecāki. Arī Regīnai ar bunkuru saistījās neaprakstāmi pārdzīvojumi, taču latviskā atturībā viņa man tos neatklāja. Neviena asariņa nenobira pār Regīnas vaigu, kad viņa man stāstīja, kā bunkuros nošauti un nošāvušies viņas brālis un divas māsas, kā viņu līķi divas nedēļas vadāti pa pagastu biedinājumam, kā māte mirusi ar sirdstrieku un kā tēvs nobendēts Sibīrijā. PSRS okupācija Regīnai atņēma pilnīgi visu, taču viņa nesalūza. Viņa izcieta arī ieslodzījumu un lēģerus, atgriezās Latvijā, un uzsāka dzīvi no jauna. Viņai nav par ko pateikties “padomju atbrīvotājiem”. “Atbrīvošana” bija atnesusi tikai postu un ciešanas.

9. maijs ir Latvijas okupācijas svētki. Ar mirušo piemiņu 9. maijam ir tikai dekoratīvs sakars, jo īstā 9. maija būtība ir Krievijas impēriskās varenības svinēšana. Ja Maskavā tas ir pašsaprotami, tad Rīgā tā ir izaicinoša necieņas demonstrācija pret šo savulaik okupēto valsti un tās pamatiedzīvotājiem.

May 8, 2014 - Posted by | 2. pasaules karš

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: