gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Grāmata par ilūzijām un traģēdiju

Image
Latviešu strēlnieks un Kolimas nometņu izveidotājs Eduards Bērziņš


Silvija Radzobe: Grāmata par ilūzijām un traģēdiju

Par rakstu krājumu “Latvieši PSRS varas virsotnēs”, apgāds “Zvaigzne ABC”, 2013

Atpalikušie lasītāji un biedējošie akadēmiskie pētījumi

Pagājušā gada nogalē grāmatnīcās parādījās apgāda “Zvaigzne ABC” izdota grāmata “Latvieši PSRS varas virsotnēs” (apakšvirsraksts “Ilūzijas un traģēdija: 20. gadsimta 20. – 30. gadi”). Izteiksmīgs mākslinieka Arņa Kilbloka veidotais vāks – melnā (vēstures?) lapā izplēsta līmeniska šķirba ar robainām malām, kurā redzama lielas ļaužu grupas asinssarkani noēnota fotogrāfija. Latviešu vēsturnieku Vitālija Šaldas, Ērika Jēkabsona, Toma Ķikuta, Jāņa Riekstiņa rakstus apkopojis un rediģējis Juris Goldmanis, kurš arī uzrakstījis priekšvārdu “Ko mēs zinām par latviešiem Padomju Savienībā 20. gs. 20. – 30. gados?”. Atbildot uz šo jautājumu, varu teikt: tā nav, ka nezinu gluži neko, tieši tādēļ interese uzzināt vairāk bija jo lielāka. Acīmredzot man līdzīgu interesentu nav bijis mazums – izdevums Rīgas lielākajās grāmatnīcās vairs nav atrodams, neskatoties uz visai bargo cenu – 23,90 eiro. Taču, jau šķirstot grāmatu pie letes, fiksēju kādu apstākli, kura dēļ to gandrīz neiegādājos: tai nav atsauču, respektīvi, citēto avotu norāžu, kas automātiski pazemina izdevuma nozīmi, turklāt vairākos aspektos. Pirmkārt, nav iespējams fiksēt, kādus avotus autori izmantojuši – vai tikai pārstāstījuši citu publicētos darbus, vai strādājuši arī arhīvos, dienasgaismā izvelkot līdz šim nezināmus faktus: šķiet, tas nav noticis. Otrkārt, nav iespējams iepazīties pilnībā ar izmantotajiem citu autoru darbiem, ja rodas interese, vai arī konstatēt, cik precīzi ir pārstāstīti un interpretēti citu teksti. Sarakstā “Izmantotā literatūra” norādītie 17 darbi neizceļas ar oriģinalitāti vai grūtpieejamību.

Avotu norāžu trūkums pie vairākiem svarīgiem un mazzināmiem faktiem ir vienkārši kliedzoša… nezinu, kurš vārds precīzāks – paviršība vai grāmatas veidotāju aplama stratēģija. Piemēram, rakstot par leģendārā pulkveža Jukuma Vācieša vēlēšanos atgriezties dzimtenē 1921. gadā, kas dažādu Latvijas politisko aprindu intrigu rezultātā tiek liegta, netieši (vai pavisam tieši) novedot pie viņa nāves 1937. gada staļiniskajās represijās, autors 12 rindiņās četras reizes atsaucas uz abstraktu presi, kura vienreiz ziņo un kurā trīs reizes (kaut kas) parādās. Taču tolaik Latvijā presi veido vairāki desmiti avīzes un žurnāli… Labi, noticēsim, ja esam labticīgi, ka minētais fakts nav autora izdoma, tāpat kā neuzskatīsim par apmelojumu tālāko bezavota apgalvojumu “Saeimas Kara lietu komisijā .. daudziem bijušā Sarkanās armijas virspavēlnieka atgriešanās bija nepieņemama” (195. lpp.). Konkrēti – kuriem J. Vācieša atgriešanās bija nepieņemama? Kāpēc? Atbildēts netiek.

Goldmaņa atsauču ekstrahēšanas pamatojums (“tā kā grāmata nav akadēmisks pētījums un domāta plašam lasītāju lokam, tika nolemts no atsaucēm, kuru skaits sniegtos simtos, šoreiz atteikties”), manuprāt, neiztur nekādu kritiku. Pirmkārt, tehniskajā aspektā. Ļoti labs risinājums, piemēram, izmantots apgāda “Atēna” aizraujošajā sērijā par vēsturiskajām personībām (sērijas vainagojums – Saimona Sebaga Montefjores “Staļins. Sarkanā cara galms” – R., 2004): cipars rindkopas beigās norāda, kādi avoti, kuri atrodami beigu komentāros, izmantoti. Kam interesē, var meklēt avotus, kam ne – tas lasa tālāk.

Otrkārt, pretstatot akadēmiskos pētījumus plašam lasītāju lokam, autors neviļus pasaka konceptuālu atziņu, kas daļēji, bet tikai daļēji balstās Latvijas praksē un kuru gan visiem spēkiem vajadzētu mainīt, nevis bez ierunām akceptēt. Iznāk, ka jebkurš akadēmisks pētījums automātiski ir grūti uztverams, pārmēru sarežģīts un garlaicīgs. Bet plašais lasītāju loks – apveltīts ar pazeminātām prāta spējām. Attiecībā uz lasītāju noteikti var apgalvot, ka tā nav. Attiecībā uz akadēmiskiem pētījumiem… Latvijā pēdējos gados ir publicēti nu jau desmitos skaitāmi akadēmiski pētījumi, ko sarakstījuši literatūrzinātnieki, folkloristi, kultūras vēsturnieki, arī teātra zinātnieki un ko ar interesi var lasīt jebkurš. Diemžēl neesmu pietiekami kompetenta spriest par mūsu vēsturnieku kopējo veikumu, bet Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu krāšņie, biezie sējumi tik tiešām ir pagrūti lasāmi, protams, ar vairākiem laimīgiem izņēmumiem.

Kur pazuda Eduards Bērziņš un citi?

Lai kā man jaunajā izdevumā būtu gribējies lasīt ne tikai garāmskrienošas piezīmes par Maskavas latviešu teātra “Skatuve” darbību un bojāeju, tāpat par latviešu rakstnieku dramatiskajiem likteņiem Krievijā – abas šīs tēmas joprojām nav pilnvērtīgi izpētītas, saprotu autoru koncepciju – viņi vēlas runāt par latviešiem, kas piedalījušies padomju varas radīšanā, nodrošinājuši tās funkcionēšanu, lai beidzot kļūtu par tās upuriem. Tādēļ loģiski, ka viņu uzmanības centrā ir liela mēroga politiskie, saimnieciskie un militārie darbinieki, kas ilgāku vai īsāku laiku patiešām atradušies pašā varas Olimpā. Grāmatā atrodami pārskata raksti, kā arī Jukuma Vācieša, Jāņa Rudzutaka, Roberta Eihes, brāļu Valērija, Ivana, Valentīna, Kornēlija Mežlauku garāki un vēl vairāku citu apjomā īsāki portreti.

Kā aizraujošu stāstu var lasīt tabulu “Latviešu tautības personas PSRS militārajās struktūrās 30. gadu vidū”, ko sastādījis Ēriks Jēkabsons: te sniegtas ziņas par 117 cilvēkiem, norādot viņu dzīves datus, dienesta pakāpes, amatus, kā arī likteni; 99,9 % no tiem arestēti un nošauti.

Bet par būtisku trūkumu uzlūkojams fakts, ka grāmatā neatrodam nevienu rakstu par tēmu, kam saskaņā ar izdevuma koncepciju te noteikti vajadzēja būt. Runa ir par čekistiem un Sibīrijas nometņu iekārtotājiem, kā arī to priekšniekiem: šai sfērā mūsu tautieši tāpat krietni izcēlās; katrs, kurš kaut nedaudz interesējies par tēmu, zina, piemēram, Eduarda Bērziņa – baiso Kolimas nometņu pamatlicēja – vārdu. Jēkabsons šos varoņus, skaitā ap 40, savā rakstā gan nosauc (157. – 158. lpp.), bet atrunājas, ka tā ir atsevišķa pētījuma tēma. Man savukārt gribas jautāt – bet kurš tad liedza atsevišķi pētīt? Līdz ar to priekšstats neveidojas ne tuvu pilnīgs par latviešu vareno veikumu Krievijas teritorijā 20. gadsimta pirmajā pusē.

Nav tā, ka grāmata ir aizraujoša no viena gala līdz otram. Faktu uzskaitījums, kas patiesi ir apbrīnojams, vairumā gadījumu ievērojami dominē pār pētnieku radošo domu; varētu pat teikt, ka fakti valda pār pētniekiem, nevis pētnieki pār faktiem. Diemžēl pablāvs izdevies Jukuma Vācieša portrets. Tā taču nevajadzētu būt, ka, piemēram, par kreiso eseru dumpi un tā apspiešanu Maskavā 1918. gadā Vācieša vadībā es zinu vairāk, nekā iespējams uzzināt no raksta. Tāpat gaidīju, bet nesagaidīju profesionālu Jukuma Vācieša grāmatas “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme” analīzi – šim darbam, kā arī pašai Vācieša personai milzīga nozīme latviešu literatūrā, un ne tikai Jāņa Medeņa un Aleksandra Čaka dzejasdarbos par strēlniekiem. Tā vietā raksta autors nodarbojas ar pārmērīgas godkārības vairākkārtēju inkriminēšanu savam varonim, balstoties uz visai apšaubāmiem avotiem. (Un nevarētu jau arī teikt, ka Vācietim nebūtu gluži nekādu nopelnu, ar ko lepoties.)

Fanātiķis, ārprātīgais vai monstrs?

Neskatoties uz šīm un vēl vairākām citām iebildēm, tomēr uzskatu, ka iepazīties ar grāmatu bija vērts. Un – vairāku cēloņu dēļ. Vispirms par spēcīgāko iespaidu, kas manā domāšanā radīja pat zināmu jaunu pavērsienu. Izlasot Jāņa Riekstiņa apjomīgo Roberta Eihes portretu (50 lappuses), kas bezkaislīgi (šai gadījumā tā laikam ir vienīgā pareizā pieeja satriecoši, pat neticami nežēlīgajam materiālam) reģistrē pārtikas tautas komisariāta pilnvarotā, vēlāk VK(b)P Sibīrijas novada pirmā sekretāra, visbeidzot PSRS zemkopības tautas komisāra plosīšanos 15 garus gadus plašajā Sibīrijas reģionā. Miljoniem (!) zemnieku viņa vadībā tiek izputināti, izsūtīti, nošauti, ievietoti nometnēs, apzinīgi pildot partijas Centrālās komitejas direktīvas. Pretēji lielai daļai “kolēģu” Eihe plānu pat pārpilda, izprasot Staļinam atļauju bez tiesas sprieduma, balstoties uz t.s. troiku lēmuma, kurā pats ietilpst, papildus nogalināt vēl tūkstošiem nevainīgu cilvēku. (Citur troikas darbojas divus gadus, bet Eihem vienīgajam atļauj pretlikumīgo sodīšanas formu piekopt ilgāk, jo viņam tas izdodas īpaši sekmīgi.) Viņš aktīvi organizē partijas rindu tīrīšanu, uzņēmumu atsvabināšanu no buržuāziskajiem kaitniekiem un ārvalstu spiegiem. Pats personīgi piedalās pratināšanās un eksekūcijas. Riekstiņš, protams, min konkrētu upuru skaitu, kas lavīnveidīgi pieaug, kā arī daudzus upuru vārdus, organizācijas, kurās tie strādājuši. Pētnieks Eihi nosauc par fanātisku komunistu, taču, šķiet, šai gadījumā ir darīšana ne tikai ar fanātiķi, bet ar psihisku slimnieku, varbūt pat monstrozu izdzimteni, kurš gūst personisku baudu, kropļojot un iznīcinot milzīgas ļaužu masas. Šis bija, pieļauju, gadījums, kur vēsturniekam varbūt vajadzēja sadarboties ar psihiatru, lai precīzāk uzstādītu šī latviešu komunista diagnozi.

Ar atpakaļejošu datumu tikai tagad (!!!) sapratu, ko īstenībā nozīmē frāze, kuru PSRS vēstures stundās dzirdēju no skolotājiem, lasīju mācību grāmatās un lietoju pati, atbildot uzdoto, šī frāze skan – “kulaku kā šķiras likvidācija”. Toreiz es to sapratu tā, ka kulakiem pazemina sociālo statusu, atņem daļu mantas, liek vairāk strādāt. Bet tas taču īstenībā nozīmēja, ka šos cilvēkus iznīcināja… Es neesmu tādu izplatītu viedokļu piekritēja, ka atsevišķi indivīdi ar savām zvēriskajām ļaundarībām var radīt savai tautai t.s. slikto karmu, jo uzskatu, ka vairāk vai mazāk, protams, ne pilnībā, par savu likteni cilvēks atbild pats. Un tomēr, lasot par Eihi un citiem latviešu centīgajiem komunistiem – represiju organizatoriem Krievijā, man tas ienāca prātā.

Traumētie krievi. Un latvieši?

Bet galvenais laikam bija tas, ka vienā brīdī mani pārņēma personiska, nezinu, kā precīzāk teikt, izpratne, apjauta vai atskārsme, par kuru racionālā, bet atsvešinātā līmenī biju lasījusi vairākkārt un jau sen. Proti, piedzīvojot tik ārkārtējas masveida represijas, kā tas notika Krievijā 20. un 30. gados, neviena tauta, tai skaitā krievu tauta, nevarēja vairs palikt tāda pati kā līdz tam. (Vairāki pētījumi taču veltīti jautājumam, kā izmainījās britu nacionālais raksturs pēc Olivera Kromvela un puritāņu valdīšanas.) Nemitīgas apdraudētības šausmas, bailes par savu un tuvinieku dzīvībām, pilnīgs materiālās dzīves un tiesiskās sistēmas sabrukums, reliģisko institūciju iznīcināšana, demagoģijas eskalācija nevarēja, domāju, neietekmēt to, ko, sekojot Karlam Gustavam Jungam, iedomājamies kā (tautas) kolektīvo zemapziņu. Un saprotu, ka tas ir ļoti nevietā un nelaikā, bet mani pārņēma žēlums un līdzjūtība pret krieviem.

Tajā pašā laikā grāmata vedināja uz domām, ka jau 20. gadsimta 20. un 30. gados (bet varbūt vēl ātrāk, interesanti būtu pafilozofēt, kad un, galvenais, kāpēc) ir notikušas būtiskas izmaiņas arī latviešu kolektīvajā zemapziņā. (Lai gan – varbūt tās nav izmaiņas, par ko gribu runāt, varbūt tas ir latviešu kolektīvajai zemapziņai imanenti piemītošs raksturs, pati būtība?) Vairāku rakstu autori min faktus, kā Krievijas latvieši terora gados nereti ziņojuši drošības iestādēm par citiem latviešiem, denuncējuši tos. Bet mani vairāk pārsteidza kas cits: neatkarīgās Latvijas varas iestādes ne reizi kaut vai pa diplomātiskajiem kanāliem nav mēģinājušas aizstāvēt savus bijušos valstspiederīgos; bet kas vēl kliedzošāk – nav devušas atļauju atgriezties Latvijā ne jau tikai Jukumam Vācietim, bet arī vēl citiem ievērojamiem bijušajiem militāristiem un padomju darbiniekiem. Baiss (un cik satriecoši laikmetīgs!) ir autoru minējums – tas noticis tādēļ, lai izvairītos no konkurences uz labiem amatiem un karjeras apdraudējuma. Vai tiešām jāsecina, ka nacionālās kopības jūtas vairāk ir Raiņa un citu dižo mūsu rakstnieku izdomājums, labi, teiksim utopisks sapnis, ne realitāte?

Kāds komunists būtu bijis labāks?

Vitālija Šaldas raksti, lai arī ne viscaur, man likās personiskāki, subjektīvāki, tādēļ iesaistošāki, lai arī ne vienmēr varēju viņam piekrist. Piemēram, raksturojot 30. gadu staļiniskās represijas, Šalda min satriecošus faktus (apcietināmo saraksti veidoti arī pēc Maskavas telefona grāmatas, izķerot no tās nekrieviskos uzvārdus; 1938. gada 23. martā VK(b)P CK Politbiroja lēmumā teikts atzīt par nenormālu, “ka uzņēmumos, galvenajās pārvaldēs un Aizsardzības rūpniecības tautas komisariāta centrālajā aparātā strādā daudz vāciešu, poļu, latviešu, igauņu. Uzlikt par pienākumu .. iztīrīt aizsardzības rūpniecību no minēto nacionalitāšu personām”), tomēr secina, ka tas nebija genocīds ne pret latviešiem, ne citām Krievijas tālaika mazākumtautībām, bet gan represijas pēc politiskiem, nevis nacionāliem kritērijiem. Tādā kārtā vēsturnieks runā pretī ne tikai sev un Goldmanim, kurš ievadā raksta – daudzi tika represēti “kā latvieši”, bet arī vēsturiskajai patiesībai.

Pirmajā brīdī ļoti interesants – jo negaidīts – šķiet Šaldas viedoklis, ka, iespējams, “Latvijas PSR attīstība notiktu sekmīgāk, ja tās priekšgalā stāvētu nevis J. Kalnbērziņš, A. Pelše un citi vidēja ranga darbinieki, bet J. Rudzutaks, K. Baumanis, R. Eihe, J. K. Daniševskis, V. Knoriņš un citi latvieši, kuri bija ieguvuši lielu pieredzi PSRS vadībā” (134. lpp.). Tomēr viņi visi, ja arī būtu palikuši dzīvi, 30. gados patiesībā jau bija beigti cilvēki. Būdami augsta līmeņa partijas un padomju funkcionāri jeb padomju elites pārstāvji, kā raksta Šalda, viņi visos gadījumos partijas doktrīnu turēja augstāk par reālo dzīvi un konkrētiem indivīdiem un savā darbībā akli vadījās pēc tās. Man drīzāk šausmās jānoskurinās, ar atpakaļejošu datumu iedomājoties šādu Šaldas piedāvātu perspektīvu; naids pret t.s. buržuāzisku valsts iekārtu, ko proponēja partija, tiktu, pilnīgi iespējams, realizēts ar nesalīdzināmi lielāku vērienu, nekā tas notika. Bet iedomāties, ka šī elite justu kaut mazāko līdzjūtību pret saviem tautasbrāļiem, ir galēji naivi, jo viņu darbošanās pierāda, ka partijas demagoģiskais internacionālisms bija tiem pilnībā izoperējis orgānu, kas ražo ne tikai cilvēcisku empātiju, bet arī un jo sevišķi – nacionālās jūtas. Žēl, ka grāmatā tik maz, faktiski nemaz, faktu, kas ļautu ja ne saprast, tad nojaust, kas īsti diktēja šo elites aklo uzticību asinskārajai partijai: personiska pārliecība, karjeras tieksmes, bailes par savu un tuvinieku dzīvību. Grāmata netieši kļūst par rosinājumu apsvērt arī mūsdienu Latvijas daudzpartiju sistēmas lozungu (partijas programma svarīgāka par personību) stagnatīvo ietekmi uz sabiedrības attīstību.

 

May 10, 2014 - Posted by | grāmatas, noziegumi pret cilvēci, PSRS, totalitārisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: