Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par vēstures tēlu

Eseja sākotnēji publicēta laikmetīgās mākslas izstādes Draudzības (re)konstrukcija katalogā. Izstāde bijušajā VDK ēkā jeb “Stūra mājā” apskatāma līdz šā gada 19. oktobrim.

Pagātnes vēsturiska artikulēšana, kurā tiek apzināta tagadnes specifika, pieļauj sarunu starp filosofiju un laikmetīgo mākslu, ciktāl otrā tiešāk vai netiešāk atsaucas uz aiziešanu no historisma – no iluzora uzskata, ka vēsturi var pastāstīt lineāri, viengabalaini un objektīvi. Par pazīstamāko un ietekmīgāko historisma kritiku var uzskatīt vācu domātāja Valtera Benjamina īso eseju Par vēstures jēdzienu, ko viņš saraksta 1940. gada sākumā, īsi pirms neveiksmīgā mēģinājuma pamest nacistu okupēto Franciju. Benjamins neatbalsta historisma vienīgo procedūru – faktu masas radīšanu, kas „iedibina kauzālu saikni starp dažādiem vēstures momentiem” un „savu virsotni sasniedz vispārējā vēsturē”. Historisma galvenais trūkums slēpjas tā vērienīgajā mērķī – attēlot vēsturi kā monolītu valdošās varas mantojumu, tā paralizējot vēstures vērotāju. Paralizējošs ir historismam raksturīgais uzskats, ka vēstures notikumi ir liktenis, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un ka „nekas jau nemainās”. Sekošana šādam uzskatam ir pretstatā apziņai, ka pagātni iespējams glābt, cenšoties nepieļaut tās traģēdiju (Latvijas gadījumā, piemēram, okupācijas) atkārtošanos; mēģinot pagātni politizēt, konstruēt to pēc tagadnes tēla un līdzības un tā iebilst arī tagadnes netaisnībām.

Pagātnes patiesais tēls slīd garām. Pagātne ir satverama vien kā tēls, kas uz neredzēšanos uzmirgo savas izzināmības acumirklī. [..] Tas ir neatkārtojams pagātnes tēls, kas draud izzust ikkatrā tagadnē, kura nepazīst sevi kā ietvertu šajā tēlā.1

Šajos mūsdienu vēstures filosofijā bieži citētajos vārdos ietverta Benjamina teorijas esence, alternatīva historismam. Tā rezonē ar laikmetīgo mākslu, kurai piederīga arī izstāde „Draudzības (re)konstrukcija”. Vārds „rezonē” norāda uz zināmu piesardzību filosofijas un mākslas satuvināšanā, jo galu galā tās ir atšķirīgi kultūras modi. Tomēr tām ir viens mērķis, līdzīgi kā reiz dzeju un metafiziku vienoja aktualitāti zaudējušais telos – patiesība. Benjamins vēsturi vēlas artikulēt kā montāžu, kas uzsver nevis kauzalitāti, bet sakarības, veido nevis vienu, iemidzinošā naratīvā ieslēgtu patiesību, bet vairākus situāciju modeļus, oriģinālas konstelācijas, kas noder arī tagadnei sāpīgo jautājumu risināšanā un kas ir zināmā mērā politizētas un specifiski motivētas. Novēršanās no lineāras vēstures reprezentācijas sastopama arī laikmetīgajā mākslā, kurā plaši izplatīta kartēšana – būtībā jaunu montāžu konstruēšana – ar vēlmi iedziļināties parādību, uzskatu un notikumu detaļās, tās savstarpēji saistot. Iedziļināties nevis tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet lai izgaismotu pretrunas un radītu asociācijas, kurām ir nozīme šeit un tagad. Spēja radīt šādu nozīmi, manuprāt, ir būtisks mākslas vērtības kritērijs, īpaši tad, kad tiek pētīta vēsture – vienīgais vēl atklājamais kontinents (Nikolā Burjo).

Ņemsim piemēru no politiskās mākslas – vācu dadaista Džona Hārtfīlda (Helmūta Hercfelda) fotomontāžu Instruments Dieva rokās? Rotaļlieta Tīsena rokās! (1933). Attēlā redzams, ka tolaik bagātākais Vācijas dzelzs rūpnieks Fricis Tīsens kustina Ādolfu Hitleru kā lelli, kuram vienā rokā zobens, bet otrā – naudasmaiss. Šis darbs savieno divus tēlus, kas izrauti no preses slejās radītā konteksta. Līdz ar to abi tēli nonāk dialektiskās attiecībās, rada jaunu vēstījumu – atmasko Hitlera intereses un parāda fašisma būtību: korporāciju un valsts varas saplūšanu. Mūsdienās bieži redzam Hitlera ūsu „uzpotēšanu” citu politiķu portretiem. Tas nav nekas cits kā montāža, dialektiska tēla radīšana. Un atsevišķos gadījumos – kā, piemēram, kritizējot Vladimira Putina imperiālismu – tam ir zināms pamats.2

Džons Hārtfīlds, „Instruments Dieva rokās? Rotaļlieta Tīsena rokās!”, 1933

Taču Benjamina teiktajā jāiedziļinās vēl sīkāk, lai skaidrāk varētu izšķirt aicinājumu attiecībā pret vēsturi ieņemt ētisku pozīciju, pieņemot, ka tai ir vieta arī mākslā. Vispirms jāuzsver divi aspekti. Pirmkārt, Benjamins ir pārliecināts, ka pagātne var tikt pazīta tikai tēlā, un, otrkārt, šī pazīšana norisinās īpašā brīdī – tagadnē, kam piemīt spēja pārraut vēstures iemidzinošo plūdumu, izspridzinot no tā precīzi izvēlētu fragmentu. Nedaudz agresīvā leksika – „izspridzinot” – šeit, bez šaubām, norāda uz vardarbību pret vēsturi, taču nevis tādā nozīmē, ka tā tiek safabricēta, bet tādā, ka tā tiek uzstājīgi aktualizēta. Un grūti iedomāties, ka to varētu aktualizēt, reproducējot jau zināmu naratīvu, kas neizaicina vēstures vērotāja priekšstatus. Tas pats attiecas arī uz mākslas vērotāju. Lai gan laikmetīgā māksla arvien retāk cenšas šokēt, tā tomēr lūko piesaistīt uzmanību, piemēram, ar oriģināli kartētu vēsturi. Iespējams, Benjamina darbā Par vēstures jēdzienu ir krietna deva utopijas, bet tāpēc viņa teorija nav neauglīga. Galu galā „bez utopijas jēdziena nebūtu iespējama radikāla iztēle”.3 Benjamina skatījumā uz vēsturi var atrast rosinošas idejas – arī instrumentus mākslas kritikai –, kuru zīmē risināties centieniem ikkatrā tagadnē nostiprināt vajadzību pēc noteiktas ētikas: pasargāt netaisnību no aizmirstības. Un Benjamina teorija ar savu uzsvaru uz montāžu šim uzdevumam dod vajadzīgo armatūru, savukārt historisma faktu masa to slāpē.

Pagātnes patiesais tēls, pēc Benjamina domām, ir konstelācija, kurā viens „šeit un tagad” (Jetztzeit) sastop otru „šeit un tagad”, kurā tas kļūst pazīstams. „..Robespjēram senā Roma bija ar tagadnību uzlādēta pagātne, ko viņš izšķīla no vēstures nepārtrauktības. Franču revolūcija izprata sevi kā Romas pārdzimšanu. Tā citēja seno Romu tāpat, kā mode citē pagātnes ietērpus”.4 Tātad runa ir par tagadnes noteiktu, tagadnei kā vienlaikus gaistošam un jaunas iespējas paverošam „laika nogrieznim” veltītu vēstures tēlu – un arī par pagātnei veltītu tagadni, par sava veida ētisku attieksmi pret pagājības zaudētājiem. Tā vien šķiet, ka, piemēram, Nikitas Kadana darbs Procedūru telpa (2009–2010) ne tikai attēlo Ukrainas milicijas vardarbību, bet ir plaši atvērts, proti, to var interpretēt arī kā citas, teiksim, Stūra mājā pastrādātās vardarbības citātu. „Procedūru telpas” izstādīšana minētajā namā rada nepieciešamos apstākļus dialektiska tēla uzplaiksnījumam – tajā tiekas miliču un čekistu noziegumi pret cilvēka tiesībām. Dialektiskais tēls parāda, ka netaisnība var atkārtoties, ka vēsturē eksistē sakarības.

Nikita Kadans, "Procedūru telpa", 2009 - 2010

Taču šis tēls ir trausls un tāpēc jo uzstājīgāk vaicā pēc ētikas. „Vēsturiski artikulēt pagātni nenozīmē izzināt, „kā tad īstenībā ir bijis”. Tas nozīmē – „notvert atmiņas, kā tās ir uzplaiksnījušas briesmu brīdī,” raksta Benjamins,5 domādams konstanto risku, kam pakļauts tradīcijas saturs un tā mantinieki, – risku kļūt par kādas varas instrumentiem, par viltus draugiem. Ja artikulēt vēsturi nozīmē „notvert atmiņas, kā tās ir uzplaiksnījušas briesmu brīdī”, tad jāsecina, ka vēsture sākas brīdī, kad atmiņa ir apdraudēta, kad nav iespējama stabila reprezentācija. Protams, kaut kas tiek reprezentēts, bet vienmēr, kā norāda franču filosofs Žans Liks Nansī, ar cieņu pret to, ko nevar pilnībā reprezentēt tā iemesla dēļ, ka vēsturi nosaka laicīgs tvērums.6 Vienkāršāk sakot, vēstures pētniekam ir jābūt paškritiskam un jāsaprot, ka viņa skatījums vienmēr būs subjektīvs un ka to ierobežos mainīgā tagadne. Līdz ar to vēsturei nevar piekļūt tieši; tā vienlaikus riskē pazust un tomēr saglabājas laika atstātajās pēdās, kuras, tiesa, ir jāprot izlasīt kā pēdas. (Starp citu, kā vajag piebilst Benjamina teorijai, šādas lasītprasmes iespējamība ir arī apdraudēto (teiksim, nākamo represēto) izraušanās no vēstures plūduma iespējamība.) Tiešumu negarantē arī fotogrāfija, kuru bieži mēdz uzlūkot kā pierādījumu notikumam tās precizitātes dēļ, jo tā vienmēr ir interpretējoša, kā to spilgti pierāda Abu Graības attēli (varbūt atceraties, ka tie liecināja par amerikāņu karavīru īstenoto irākiešu cietumnieku spīdzināšanu un pazemošanu Abu Graības mūros). Turklāt šos attēlus, līdzko tie nāca atklātībā 2004. gada sākumā, centās kontrolēt Džordža V. Buša režīms. Aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds karavīru rīcību steidzīgi nodēvēja par „ne-amerikānisku”, tādējādi cenšoties to atsvešināt no nācijas, nepieļaut pārmaiņas tās izpratnē par sevi kā mūsdienu demokrātijas augstāko sasniegumu. Lūk, uzskatāms pierādījums, ka atmiņas uzplaiksnī briesmu brīdī, kuru nosaka varas nemitīgie centieni uzvarēt, t.i., neļaut tagadnei iedziļināties atmiņās, kas tai ir uzzibsnījušas, un mainīt savu stāvokli. Savas interpretācijas piedāvāja arī dažādu jomu teorētiķi un mākslinieki, ļaujot runāt par „Abu Graības efektu” un pētīt vēsturiskos draudus tādai recepcijai, kas rosinātu ieņemt ētisku pozīciju. (Latvijas jaunie sociologi aplūkojuši aspektus, „kuros slēpjas vislielākās iespējas un draudi deportāciju piemiņai”.7) Atmiņu politika ir pašlaik aktuāls temats, ko iespējams analizēt arī no filosofijas un mākslas pozīcijām – un kas citviet pasaulē tiek darīts. Jāpiemin, ka vairāki Latvijas rakstnieki pašlaik strādā pie romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, paužot nepieciešamību runāt par problemātisko vēsturi, lai saprastu, no kurienes mēs – tie, kas dzīvojam šajos platuma grādos, – nākam un kā mums attiekties pret pagātni. Māksla ar savām tiesībām uz brīvību ir kā radīta, lai konstruētu jaunas vēstures tēlu montāžas. Šķiet, to lieliski apzinās arī ekspozīcijas „Draudzības (re)konstrukcija” veidotāji.

Amerikāņu filosofe Džūdita Batlere apgalvo, ka Abu Graības fotogrāfijas nedz padara mūs nejūtīgus, nedz veicina kādu reakciju – šo nenoteiktību rada fakts, ka attēli neaizņem konkrētu vietu un laiku.8 Tie pārvietojas no medija uz mediju un tātad nemitīgi nonāk citā kontekstā. Tomēr attēlos pēdas atstājis stāvoklis, kad cilvēks pakļauts spīdzināšanai un kad tiek apdraudēts cilvēcīgums. Teorijā šādu stāvokli mēdz dēvēt par izņēmumstāvokli – tas ir fenomens, ko esejā „Par vēstures jēdzienu”, vēršoties pret fašismu, piemin Benjamins un ko vēlāk analizē pazīstamais itāļu filosofs Džordžo Agambens, skatot to kā punktu, kurā „valsts un likums atklāj savu nereducējamo atšķirību”.9 Agambens runā par diktatūrai raksturīgu stāvokli, kad valdošā vara destabilizē likumu, lai patvaļīgi lemtu par cilvēka dzīvību un nāvi. Stūra māja bija izņēmumstāvokļa īstenošanas vieta, par kuras notikumiem izstāde atgādina, ne tik daudz cenšoties šokēt ar saturu, bet vairāk akcentējot barbarisma kontūras, to banālo atkārtošanos, piedāvājot vēstures karti pretstatā historisma ilgām pēc objektīvisma.

Daniels un Geo Fuksi, "Stasi - slepenās telpas", 2014

Lai gan liecinājums ir nepieciešams – it īpaši attēla kā pierādījuma laikmetā –, tas tomēr nevar upurim atdot zaudēto godu. Šī nespēja ir saistīta ar reprezentācijas ierobežotību, ar to, ka attēls ir „ontoloģiski vājāks” par atspoguļoto realitāti. Tomēr, pateicoties attēliem, notikums, uz ko tie atsaucas, turpina par sevi atgādināt. Saskaroties ar pagātnes vēsturisku artikulēšanu, mēs saskaramies arī ar paradoksu: lai runātu par notikumu, „tas ir jādzēš, jāpadara lasāms, sadzirdams, domājams ārpus tīrās singularitātes, par kuru tas runā”.10 Līdzīgu skatījumu, nedaudz citādi pasniegtu, pauž arī Agambens, kurš pazīstams ar tēzi par nometni kā modernās politikas galveno paradigmu, kā izņēmumstāvokļa topos, kurā cilvēks tiek reducēts līdz kailai dzīvībai un par kuru ir neiespējami liecināt ar „viegliem vārdiem”. Laikmetīgā māksla var radīt struktūras, kurās uzplaiksnīt tam visgrūtāk izsakāmajam, teiksim, tam, kā tas ir – tikt spīdzinātam, būt ieslodzītam nometnē, reducētam uz lietu. Tomēr mākslai jādarbojas, vairoties šokēt, jāsaglabā vieta nenoteiktības sajūtai. Jo ētikai ir vieta tur, kur nav vienas patiesības, kur valoda apzinās liecinājuma robežas.

  1. Benjamins V. Par vēstures tēlu, Iluminācijas. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 289. lpp.  (back)
  2. Par Hārtfīlda alegorisko ražojumu iespaidu uz politikas reprezentāciju skat.: Ostups A. Džona Hārtfīlda skola, Satorihttp://www.satori.lv/raksts/4736/Artis_Ostups/Dzona_Hartfilda_skola  (back)
  3. Bišopa K. Antagonisms un attiecību estētika. Tulk. A. Baklāne. Rīga: Kim?, 2011, 20. lpp.  (back)
  4. Benjamins V. Op. cit., 294. lpp.  (back)
  5. Ibid., 289. lpp.  (back)
  6. Nancy J.-L. The Birth to Presence. Trans. by B. Holmes. Stanford: Stanford University Press, 1993, p. 166.  (back)
  7. Kaprāns M., Procevska O., Uzule L., Saulītis A. Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: atmiņu politika un publiskā telpa. Rīga: Mansards, 2012.  (back)
  8. Butler J. Frames of War: When is Life Grievable? London and New York: Verso, 2009, p. 78.  (back)
  9. Agamben G. State of Exception. Trans. by K. Attell. Chicago and London: University of Chicago Press, 2005, p. 31.  (back)
  10. Derrida J. Sovereignties in Question: The Poetics of Paul Celan. Trans. by T. Dutoit et. al., ed. by T. Dutoit and O. Pasanen. New York: Fordham University Press, 2005, p. 9.  (back)

May 27, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Līdz valsts jubilejai sola pabeigt memoriālu represētajiem


Foto: LETA

Pēc Latvijas politiski represēto apvienības  (LPRA) lūguma vakar Ministru prezidente Laimdota Straujuma tikās ar LPRA valdes priekšsēdētāju Gunāru Resno, lai pārrunātu  Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvniecību.

G. Resnais ar aicinājumu izveidot memoriālu – piemiņas vietu Rīgā, kas vēsta par tautas upuriem padomju okupācijas režīmā, – vērsās jau pie Aigara Kalvīša valdības. Pēc tam Kultūras ministrijas rīkotā starptautiskā pieminekļu skiču konkursā 55 piedāvājumu konkurencē uzvarēja arhitekts Kristaps Ģelzis ar darbu “Vēstures taktīla”. Tas notika 2008. gadā. Un 2009. gada sākumā LPRA savā 20. konferencē pieņēma rezolūciju, kurā atbalstīja “idejiski un mākslinieciski bagāto projektu un vietas izvēli Rīgā, Strēlnieku laukumā” un uzsvēra, ka svarīgi sākt memoriāla celtniecību vienlaikus ar Okupācijas muzeja piebūvi “Nākotnes nams”.

Pašlaik norit šo objektu tehnisko projektu izstrāde, un, ņemot vērā, cik ilgs laiks jau pagājis kopš ieceres rašanās un projektu konkursa norises, LPRA bija radušās bažas par iespēju tuvāko četru gadu laikā tikt līdz rezultātam. G. Resnais uzsver, ka memoriāla tapšanas priekšdarbos valsts ieguldījusi jau vairāk par 200 000 latu.

“Sarunā ar Latvijas Politiski represēto apvienību tika kliedētas bažas par Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvniecību un Okupācijas muzeja ēkas rekonstrukciju,” uzsver L. Straujuma. “Vēsturiskās atmiņas vārdā mums ir svarīgi šie abi objekti. Valdība ir gatava sniegt atbalstu Latvijas Politiski represēto apvienības iniciatīvām, un šobrīd neredzu nekādas pretrunas un iemeslus, lai kāda no šiem projektiem attīstība tiktu kavēta.” Abus projektus realizē Kultūras un Finanšu ministrijas un Valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi”, un gan Okupācijas muzejam, gan memoriālam jātop gatavam līdz 2018. gadam.

May 27, 2014 Posted by | piemiņas vietas | Leave a comment

Igaunijai lojājie cittautieši: Mūs nevajag aizstāvēt!

Foto - AFP/LETA

Katru gadu Tallinā daļa Igaunijas krievu 9. maijā pulcējas Tallinas kara kapsētā pie bēdīgi slavenā “Bronzas Aļošas”, lai pieminētu karā kritušos, kā, piemēram, 2012. gadā. 2007. gada “Bronzas nakts” nemieru rīkotāji – organizācijas “Nakts sardze” prokremliskie aktīvisti joprojām piemin nemierus un uz tā rēķina pelna uzmanības dividendes Igaunijas krievvalodīgajā sabiedrībā. Tomēr viņu rīkotās akcijas par atbalstu Krievijai ir vāji apmeklētas, kaut arī aktīvisti ietilpst jaunizveidotajā Krievu aliansē, kurai ir prokrieviski mērķi un skatījums uz notikumiem Ukrainā. Ne visi Igaunijas cittautieši piekrīt alianses nostājai, reaģējot uz to, internetā izveidoja petīciju, kurā iestājas par neatkarīgu un brīvu Igauniju.

Ukrainā notikumu kontekstā reizēm starptautiskie analītiķi norāda uz krievvalodīgajiem Latvijā un Igaunijā kā potenciālo līdzekli Krievijas impērisko ideju īstenošanai. Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma intervijā “Latvijas Avīzei” sacījusi, ka valdība ir pasūtījusi pētījumu, lai noskaidrotu Latvijas krievu noskaņojumu. Bet kāda ir situācija kaimiņvalstī Igaunijā?

Izveido Krievu aliansi


Marta vidū (tātad jau pēc Krievijas īstenotās Krimas sagrābšanas) Igaunijā izveidota organizācija “Krievu alianse”, kuras galvenais mērķis ir krievu organizāciju savstarpējā koordinācija un kopīga problēmu risināšana. Organizācija savā manifestā apgalvo, ka Igaunijas “krievu kopiena” ir daļa no Igaunijas tautas, bet tā ir vienota ar “krievu pasauli”. Organizācija pieprasa, lai Igaunijā līdz pat augstskolai būtu iespēja izglītoties krievu valodā (tiek lietota arī Latvijā bieži dzirdētā iebilde “pret vardarbīgu krievu skolu igauniskošanu”), kā arī ieviests pilsonības “nulles variants”. Aliansē ietilpst arī bēdīgi slavenā organizācija “Nakts sardze”, kas bija saistīta ar 2007. gada aprīļa “Bronzas kareivja” nemieriem. Vēl ir tādas organizācijas kā Igaunijas krievu kopienas informācijas portāls “Baltija”, kura virsrakstos pašreizējā vara Ukrainā tiek dēvēta par “Kijevas huntu”. Tāpat aliansē ietilpst organizācijas “Jaunā Igaunija”, “Rezonanse”, “Igaunijas Krievu skola”, tiesību aizsardzības centrs “Kitež”, Krievu diskusiju klubs, Krievu zemstu padome un Igaunijas nepilsoņu savienība. Manifestu parakstījis arī “Baltija.eu” redaktors Aleksandrs Korņilovs. Jautāts, kurā pusē nostātos Igaunijas krievi, ja sāktos Krievijas agresija Igaunijā, viņš atbild izvairīgi: “Es ceru, ka lietas tik tālu neaizies. Ir NATO, un ir Krievija, un neviens no šāda scenārija nebūs ieguvējs.” Pats viņš arī neatbild, kurā pusē nostātos. Jautāts par Baltijas valstu sabiedroto – ASV militāristu – klātbūtni Igaunijā, viņš atbild: “Neredzu tam jēgu. Lai kārtējo reizi pakaitinātu Krieviju? Tas nav vajadzīgs. Man nav pārliecības, ka viņi mūs izglābtu. Igaunijas valsts ie­stādes veido neauglīgu un nedraudzīgu politiku ar Krieviju. Vajadzētu to darīt kā Somijai, balstoties uz pragmatismu.” Viņš arī sūkstās, ka laiks labu attiecību uzturēšanai ar Krieviju Igaunijai esot zaudēts.

Igaunijas valstij lojālākas vēsmas manāmas lielākoties krievu apdzīvotās Narvas interneta portāla “Viru Prospekt” administratora Vasīlija Kuškova teiktajā. “Dzīve pie mums Narvā ir labāka nekā Krievijā, tādēļ nedomāju, ka vietējie krievi nostātos Krievijas pusē. Igaunija ir mana dzimtene,” saka V. Kuškovs. Jautāts par Igaunijas aizstāvēšanu iespējamā militārā konflikta gadījumā, viņš saka, ka zvērestu nav devis nevienam, bet, ja tāda situācija teorētiski izveidosies, viņš nostāsies Igaunijas pusē. V. Kuškovs ir dzimis Igaunijā un padomju laikos studējis Sanktpēterburgā. “Ziniet, ja man tiešām tur viss būtu paticis, es būtu izvēlējies palikt Sanktpēterburgā, tādēļ jautājums par jūtām pret etnisko dzimteni ir nevietā,” saka 
V. Kuškovs.

Atbildes reakcija – 
petīcija


Reaģējot uz prokremliski noskaņoto Igaunijas krievu izteikumiem sakarā ar Ukrainas krīzi un valsts iekšpolitiku, dažādu valstī dzīvojošo tautību pārstāvji interneta vietnē “petitsioon.ee” izveidojuši petīciju, kurā pausts skaidrs atbalsts neatkarīgai Igaunijai. Līdz šim atbalstu petīcijai pauduši gandrīz 800 parakstītāju, starp kuriem atrodami arī krieviski uzvārdi. Viena no iniciatorēm bija portāla “Etnoweb.ee” vadītāja Nataļja Kitama, kurā plūst gan grieķu, gan igauņu asinis. Pēc viņas vārdiem, petīcijas veidošana bijusi nepieciešama, lai stātos pretim marginālām krievvalodīgo organizācijām, kas uzdrošinās runāt visu Igaunijas krieviski runājošo pilsoņu vārdā. Viņa stāsta, ka dažas no šīm organizācijām darbojoties kā nereģistrētas, turklāt esot arī tādas, ko finansējot Kremlis. “Mums bija viena doma, veidojot un parakstot petīciju, – iestājamies par neatkarīgu Igauniju un negaidām trešo valstu iejaukšanos. Krimas scenārijs ne­strādās nedz Latvijā, nedz Igaunijā. Mūs mēģina nobiedēt. Ikdienas dzīve Krievijā ir krietni sliktāka nekā Igaunijā. Es nerunāju par Sanktpēterburgu, bet mazākām Krievijas pilsētām,” saka N. Kitama. Viņa atzīst, ka pašlaik Igaunijā kā postpadomju sabiedrībā trūkst dialoga starp dažādām nacionalitātēm, kā tālāk veidot savu valsti, taču viņa cer, ka petīcija būs kā atspēriena punkts, kas šo diskusiju ierosinās. “Mums bija skaidri jāpasaka, ka Igaunija ir mūsu dzimtene un ka ar savām lietām paši tiksim galā, bez citu atbalsta,” piebilst N. Kitama. Starp petīcijas parak­stītājiem ir pazīstami Igaunijas sabiedriskie aktīvisti, no kuriem lielu daļu N. Kitama sauc par krieviski runājošiem eiropiešiem. Bez N. Kitamas petīcijas iniciatori ir arī Igaunijas Atvērtās sabiedrības fonda pārstāve Jeļena Katsuba, Tallinas Tonismegi Zinātņu skolas direktors Igors Kazlausks un Igaunijas Bezpeļņas organizāciju tīkla koordinators Ivans Lavrentjevs. Starp parakstītājiem ir, piemēram, Rīgikogu deputāte Olga Sotnika no Tallinas mēra Edgara Savisāra vadītās Centra partijas, kā arī bijušais Zaļās partijas politiķis biologs Aleksejs Lotmans. Viņa tēvs savulaik bija pazīstams zinātnieks, kas nodarbojās ar semiotiku jeb zinātni, kas pēta zīmes. Alekseja radi nāk no Sanktpēterburgas, un savulaik viņi pārcēlušies uz Igauniju. A. Lotmana dzimtā valoda ir krievu, viņš ir precējies ar igaunieti un ģimenē runā igauniski. Biologs savās atbildēs ir lakonisks un tiešs – viņš parakstījis petīciju, jo ir Igaunijas iedzīvotājs un patriots. Jautāts, cik lielā mērā krievi ir integrējušies Igaunijas sabiedrībā, viņš atbild, ka integrācijas pakāpe starp dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga. Uz jautājumu, kā viņš vērtē iespējamos draudus Igaunijai no Krievijas puses, viņš atbild, ka nav “nedz pravietis, nedz orākuls”, taču, ja Krievijas agresija sāktos, viņš aizstāvētu Igauniju, jo tas ir katra pilsoņa pienākums. Savukārt ASV bruņoto spēku klātbūtni Igaunijā viņš pašreizējā situācijā atbalsta.

“Jūt līdzi tiem, 
kam pie krūtīm 
ir Georga lentīte”


Notikumus Krimā un Austrumu Ukrainā A. Lotmans vērtē kā tiešu agresiju no Krievijas puses. Izvairīgs atbildē par notiekošo Krimā un Ukrainas austrumos ir Aleksandrs Korņilovs. “Krievi jūt līdzi tiem, kam pie krūtīm ir Georga lentīte,” viņš saka. Tikmēr V. Kuškovs teic, ka nevarot uzticēties nedz Krievijas, nedz Ukrainas medijiem, jo abas puses melojot par notikumiem Ukrainā. N. Kitama uzsver, ka notikumus Krimā petīcijas parakstījušie neuzskata par “brīnišķīgiem” un noraida tā saukto “referendumu” leģitimitāti, kā arī pauž uzskatu, ka integrācijai par labu nāks uz sabiedrisko mediju pamatiem veidots Baltijas kanāls krievvalodīgai auditorijai.

Ukrainas notikumus steidza izmantot Igaunijas krievu radikālis Jurijs Žuravļovs, arī viens no “Bronzas nakts” nemieru dalībniekiem, kurš 14. aprīlī bija sarīkojis Tallinā pie Krievijas vēstniecības mītiņu “Krievija – mēs esam kopā ar tevi”. Pirms mītiņa viņš interneta portālā “Baltija.eu” publicēja mītiņa lozungus, starp kuriem bija tādi kā “NATO agresorus ārā no mūsu valsts”, “Slava Berkutam!” vai arī “Pirmās uzvaras: Krimas, Doņeckas un Harkovas republikas!” un “Krievu Ukraina uz mūžiem ar Krieviju!”. Mītiņā piedalījušies 40 cilvēki, un viņiem tika dalītas Georga lentītes un izkliegti prokrieviski saukļi, kā arī mītiņā parādījies sarkans karogs ar sirpi un āmuru. Savukārt 26. aprīlī, “pieminot” “Bronzas nakts” notikumus, Tallinā notika divi prokrieviski mītiņi, kas bija mazapmeklēti.

Uzziņa


“Krievu alianses” manifests


1. Igaunijas krievu kopiena ir daļa no Igaunijas tautas un veido vienotu veselumu ar krievu pasauli.

2. Mēs iestājamies par:

2.1. krievu valodas un kultūras saglabāšanu republikas teritorijā;

2.2. iespēju iegūt izglītību Igaunijas Republikā krievu valodā pat līdz augstākās izglītības līmenim;

2.3. savstarpēju cieņu starp Igaunijas tautām;

2.4. vienlīdzīgas vēršanās principa ievērošanu kā no valsts iestāžu puses, tā arī no privātpersonām;

2.5. tiesību atjaunošanu uz brīvu izvēli un Igaunijas pilsonības iegūšanu tām personām un viņu radiniekiem, kam bija liegta šī iespēja 1991. gadā.

3. Mēs esam pret:

3.1. vardarbīgu krievu skolu igauniskošanu;

3.2. krievu valodas izstumšanu no visām dzīves jomām;

3.3. valsts īstenoto krievu nacionālās minoritātes masu diskriminācijas politiku;

3.4. Igaunijas krievu kopienas aktīvistu vajāšanu un attiecībā uz viņiem un viņu tuviniekiem īstenotām represīvām darbībām;

3.5. nacistisko noziedznieku heroizāciju un Otrā pasaules kara iznākuma pārskatīšanu.

Interneta petīcija “Memorandum 14″ pilsoniskās līdzdalības portālā “petitsioon.ee”

* “Mēs, zemāk parakstījušies Igaunijas iedzīvotāji – kā Igaunijas Republikas pilsoņi, tā arī citu valstu pilsoņi un nepilsoņi, šeit pastāvīgi dzīvojošie – ar sāpēm un satraukumu vērojam notikumus Ukrainā.

* Ar savu atbildību vēlamies paziņot, ka visas Igaunijas sabiedrībā pastāvošās problēmas mēs vēlamies risināt kopīgi ar likumīgajiem Igaunijas Republikas varas pārstāvjiem. Mūs nevajag aizstāvēt no ārpuses, mēs uzskatām par nepieņemamu trešo valstu iejaukšanos Igaunijas iekšpolitikā. Mēs neatbal­stām separātiskos noskaņojumus un paziņojumus, kas izteikti no krievvalodīgās Igaunijas kopienas. Jebkuri jautājumi, kas attiecas uz mūsu sabiedrības attīstību, ieskaitot politiku izglītības, pilsonības un valodas jomā, jārisina, balstoties uz valsts suverenitātes principu.

* Vairākums no tiem, kas dzīvo šeit, neatkarīgi no dzimtās valodas un nacionālās piederības uzskata Igauniju par savu valsti. Mēs uzskatām par lielu vērtību faktu, ka, kaut arī mēs dzīvē varam stāvēt dažādās ideoloģisko barikāžu pusēs, tomēr kopā mēs vienādi uzskatām par savu pienākumu paziņot: mūsu mājas ir neatkarīga un brīva Igaunija!”

 

May 27, 2014 Posted by | krievu impērisms, Okupācijas sekas | Leave a comment

   

%d bloggers like this: