gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ekspedīcija Kazahstānā

“Sibīrijas bērnu” ekspedīcija Kazahstānā – pa komunistu noziegumu asiņainajām pēdām

Foto - Ilze Pētersone

Zigfrīds bija cieši apņēmies kapos emocijas neizrādīt, taču saviļņojums pie tēvoča kapaplāksnes ar uzrakstu “Zigfrīds Muktupāvels” tomer ņēma virsroku. Jau krietni vēlāk, atceļā uz Latviju, viņš saka, ka viss notikušais vēl jāpārdomā. “Tikai pēc kāda laika es sapratīšu, cik tas bija nozīmīgi.”

Zigfrīdu Muktupāvelu nosauca viņa tēvabrāļa vārdā, kurš pēc izciestā izsūtījuma Kazahstānā bija palicis tur uz dzīvi. Radinieks jau aizsaulē, un kontakti ar pārējiem tuviniekiem divdesmit gadus kā pārtrūkuši, taču Zigfrīdu nepameta doma, ka saites jāatjauno vai vismaz jāatrod onkuļa kapavieta tālajā zemē. Šogad maijā viņam radās iespēja doties kopā ar fonda “Sibīrijas bērni” rīkoto ekspedīciju uz Kazahstānu. “Bija nedaudz bail, jo nezināju, ko tur satikšu,” atzina Latvijā pazīstamais dziedātājs, arī radio un televīzijas raidījumu vadītājs, un piebilda, ka, jau iedomājoties vien tēvoča kapaplāksni ar gravējumu “Zigfrīds Muktupāvels”, kļūstot savādi ap dūšu.

Vai Zigfrīdam izdosies satikt savus radiniekus un atrast tēvabrāļa kapavietu, stāstīšu šajā aprakstā par Kazahstānas ceļojumu, kurā izdevās būt arī man, šā raksta autorei. Sekos vēl četri stāsti par latviešu un arī citu tautu sūrajiem likteņiem zemē, kurā miljoniem nevainīgu cilvēku bija kļuvuši par baisākā pasaules režīma – komunisma – upuriem.

Pa pastu uz 
Kazahstānu – 
Latvijas zeme


Ekspedīcijas busiņš pēc dažu simtu kilometru kratīšanās pa stepes it kā asfaltētajiem ceļiem ieripo ciemā ar nosaukumu Akžala, pajokojam, ka latviski to varētu saukt “Ak, žēl”. Kazahstānā vietas daudz, teritorijas ziņā tā ieņem devīto vietu pasaulē, tāpēc kazahi pat mazos ciematos var atļauties būvēt platus, jo platus ceļus, tādi tapuši arī Akžalā. Lūkojam pēc Miera ielas 2 – Muktupāvelu adreses, uz kuru ilgus gadus no Latvijas ceļoja brāļa rakstītās vēstules un pakas. Viena no Zigfrīda spilgtākajām bērnības atmiņām – kā abi ar tēvu gājuši uz pastu, lai onkulim nosūtītu finiera kastīti, piebāztu pilnu ar melnās tējas paciņām vai arī – zemi. “Paciņas uz Kazah­stānu bija regulārs pasākums, pamatlieta bija tēja, taču tika sūtīta arī zeme, jo te bija stepe, kur nekas lāgā neauga,” stāsta Zigfrīds. Zemei sekojis sūtījums ar ērkšķogu krūmiņu.

Miera ielu Akžalā neredz, toties pie ciema veikaliņa pamanām milici. Viņš gan nezinot ne tādu ielu, ne uzvārdu, bet mūsu Zigfrīds jau nāk ārā no veikala, pārdevēja slēdz bodīti ciet un sola aizvest līdz viņa māsīcas mājai.

Anniņa, kā viņu mīļi sauca Zigfrīds, tikko izcepusi pilnu šķīvi ar zivīm, kad pār slieksni, baltu Sprīdīša cepuri galvā, kāpj viņas brālēns no Latvijas. Abi nebija redzējušies vairāk nekā divdesmit gadus.

Raudāja Anna, raudāja Zigfrīds, bet operatori un fotogrāfi ķēra mirkļus – tāds darbs. Mazmeita Arina jau aizsteidzas uz veikalu pēc maizes, bet pati saimniece ver vaļā pagraba lūku un cienastam velk ārā burku pēc burkas ar sālītiem gurķiem, tomātu mērcēm un citiem pašas gatavotiem labumiem.

Latvijas brālēns ar Kazahstānas māsīcu spriež, kāpēc visi sakari pārtrūkuši, jo vēstules pēc brāļu Muktupāvelu nāves sūtījušas abas puses. Viens no iemesliem – Akžalā visām ielām pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā nomainīti nosaukumi. Anna šausminās par ziņām, kas notiekot Latvijā: “Domājām, jums ir aizliegtā zona, iebraukt nevar, neviens ar mums krieviski nerunās!” Arī viņu ir skāruši Krievijas televīzijas meli par mūsu zemi.

Zigfrīda tēvocim pēc izciestā izsūtījuma savu dzimteni izdevās apciemot vien divas reizes. Par laiku nometnē viņš nav stāstījis ne Latvijas radiem, ne arī saviem mājiniekiem Kazahstānā. “Teica – negribu, jums tas nav jāzina,” atceras meita Anna un piebilst, ka tēvs pat visus dokumentus iznīcinājis, it kā vēlētos šo dzīves nogriezni no atmiņas izdzēst. Pēc pēdējās viesošanās dzimtenē mājupceļā viņš par to vien runājis, ka jāatgriežas Latvijā, taču veselības dēļ tas vairs nebija izdarāms. Zigfrīda tēvs, kā juzdams, ka ar brāli redzas beidzamo reizi, lidostā ardievas mājis ilgi, ilgi…

Līdz tēvoča kapavietai jābrauc pa stepes ceļu. Zigfrīds un Anna saplūkuši ceriņus, līdzi svecītes. Kapos Zigfrīds bija cieši apņēmies neizrādīt emocijas, taču, ieraugot uz kopiņas piemiņas plāksni ar uzrakstu “Zigfrīds Muktupāvels”, pārdzīvojums ņem virsroku. Jau krietni vēlāk, atceļā uz Latviju, viņš saka, ka viss notikušais vēl jāpārdomā. “Tikai pēc kāda laika es sapratīšu, cik tas bija nozīmīgi.”

“Starožiļcus” 
Astanā meklējot 


Tikšanās ar Zigfrīda tuviniekiem bija viena no emocionālākajām ceļojuma epizodēm, taču ne vienīgā sastapšanās ar izsūtīto atvasēm Kazahstānā. Fonda “Sibīrijas bērni” rīkotās ekspedīcijas dalībniekiem jārēķinās ar mātes – tā nereti fonda dibinātāju Dzintru Geku uzrunā rūdītākie līdzbraucēji – dotajiem uzdevumiem filmēšanas vajadzībām. Piemēram, Astanā, kas kopš 1997. gada kļuvusi par Kazahstānas galvaspilsētu, režisore visus divpadsmit ceļotājus izsēdina no autobusa tirgus rajonā, katram iespiež rokā latviešu maizes puskukuli un sūta meklēt “starožiļcus” jeb pilsētas senākos iedzīvotājus, kuri var kaut ko pastāstīt arī par izsūtītajiem latviešiem. Pieredzējušie ceļotāji par šādu gājienu vairs nebrīnās, taču dažam labam jauniņajam tas šķiet kā joks vai ķēniņa pavēle pasakā “Aizej tur, nezin kur”.

Pēc dažām stundām vienai no ekspedīcijas dalībniecēm jau rokā Astanas iedzīvotājas Jūlijas Grigorjevnas Tjugajas adrese un tālruņa numurs, kuru vēlīgi iedevis viņas māsasdēls ar piebildi: “Mana tante par izsūtītajiem var daudz ko pastāstīt.” Veiksmīgā izrādījusies Marija Krūmiņa, viņai šis ir otrais ceļojums pa represēto pēdām.

Jūlija Tjugaja izrādījās Habarovskā represēto korejiešu atvase, kas dzimusi Kazahstānā. 74 gadus vecā sieviete mūs sagaida pie sava daudzdzīvokļu nama durvīm, taču pavēsta, ka par tā laika politiku nevēlas runāt, jo nejūtas kompetenta. Viņas vecākiem, tāpat kā daudziem tūkstošiem korejiešu, tā saucamās pierobežu tīrīšanas laikā 1937., 1938. gadā bija jāatstāj sava dzīvesvieta – māja, saimniecība, lopi – un jādodas izsūtījumā uz Kazahstānu. Ģimeni nometināja uz dzīvi ciemā, kuru vēlāk dēvēja par korejiešu kolhozu, 12 kilometru attālumā no Akmoļinskas, tagadējās Astanas. Tur dzīvojuši arī izsūtītie Pievolgas vācieši. Habarovskā Jūlijas tēvs bija taigas mednieks, Sonu ģimene ar trīspadsmit atvasēm dzīvoja pārtikusi, taču stepē no smagajiem apstākļiem un bada īsā laikā nomira pieci jaunākie bērni. “Lai gan manu vecāku jau vairāk nekā 40 gadus nav dzīvajos, es katru brīdi viņus atceros. Kā viņi dzīvoja – kādā nabadzībā! Ja notiktu citādi, mēs būtu kopā daudz ilgāk,” nosaka Jūlija, un mēs saprotam, ka saruna uzjundījusi daudz skumju atmiņu.

Kazahstānas 
vergu nometnes


Josifa Staļina valdīšanas laikā masveida izsūtīšana uz Centrālo Āziju sākās 1936. gadā, kad no Rietumukrainas izvāca poļus, 1937. gadā sekoja represijas jau pret pieminētajiem Krievijas Austrumu pierobežas korejiešiem, 1941. gadā – pret poļiem un vāciešiem no Pievolgas, 1944. gadā tika represēti Čečenijas – Ingušijas iedzīvotāji, 1945. gadā – japāņi. Latviešu deportācijas notika 1941. un 1949. gadā, daļa represēto nokļuva arī Kazahstānas nometnēs, kas bija gulaga (galvenā nometņu un koloniju pārvalde) sistēmas sastāvdaļa.

Kā pastāstīja Karagandas apgabala Doļinkas ciemata politiski represēto upuriem veltītā muzeja gids Andrejs Drebezgovs, īsā laikā Kazahstānas teritorijā ieveda vienu miljonu 300 tūkstošu dažādu tautību cilvēku. Gulaga ieslodzījuma vietās viņi strādāja kā vergi, kā koncentrācijas nometņu ieslodzītie, jo jau 1929. gadā bija pieņemts lēmums “no esošo ieslodzījuma vietu sistēmas pāriet uz koncentrācijas nometņu sistēmu”. Par vienu no lielākajām gulaga struktūrām Kazahstānā kļuva Karlags (Karagandas nometne), kurā 1939. gadā bija ieslodzīti vairāk nekā 35 tūkstoši cilvēku jeb 3% no visiem padomju ieslodzītajiem. 1948. gada septembrī Karlaga teritorijā ierīkoja īpaši stingra režīma nometni politieslodzītajiem un nosauca par steplagu (stepes nometni). Vienā no tās nodaļām bija ieslodzīts arī Kārlis Grīnerts, bijušais prezidenta Kārļa Ulmaņa miesassardzes priekšnieks. Viņa mazdēls, mācītājs Guntis Kalme, ir kopā ar “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas ceļotājiem. Viņš vēlas atrast vecātēva ieslodzījuma vietu. Vai Guntim tas izdosies, par to – nākamajā stāstā kādā no “Latvijas Avīzes” numuriem.

 

June 13, 2014 - Posted by | gulags, noziegumi pret cilvēci

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: