gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

Ritvars Jansons: Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

LV portālam: RITVARS JANSONS, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks


Guntars Laganovskis
13.06.2014

Lielos vilcienos deportācijas ir izpētītas, taču vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz, skaidrojot it kā zināmus notikumus un pamatlietas, norāda vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks RITVARS JANSONS.

Kopš abām lielajām deportācijām pagājuši seši gadu desmiti, kopš neatkarības atjaunošanas – teju ceturtdaļgadsimta, kurā šie vēstures notikumi bijuši pieejami brīvai pētniecībai. Cik izpētītas ir deportācijas?

Lielos vilcienos uz Latvijā pieejamo un Krievijā iegūstamo dokumentu pamata Latvijas vēsturnieki ir izdarījuši tiešām daudz, salīdzinot ar citām 20.gadsimta vēstures tēmām. 1941. un 1949.gada deportācijas ir izpētītas pamatīgi. Latvijas Valsts arhīvā trīs cilvēki – Jānis Riekstiņš, Aija Kalnciema un Iveta Šķiņķe – strādājuši gan pie šo deportāciju mehānisma izpētes, gan mutvārdu liecībām, gan datubāzes izveidošanas ne tikai attiecībā uz abām lielajām, bet arī citām deportācijām periodā no 1945. līdz 1953.gadam – vāciešu izsūtīšanu no Rīgas, tā dēvēto dzimtenes nodevēju izsūtīšanas 1945.gadā, jehoviešu izsūtīšanas 1951.gadā un citu personu izsūtīšanas minētajā laika posmā. Visi šie cilvēki ir apzināti. Tiklīdz tas būs iespējams, tiks sagatavota arī datubāze par 1941.gadu, kuras izstrādāšana līdz galam galvenokārt ir finansējuma jautājums.

Ko attiecībā uz deportācijām slēpj Krievijas arhīvi?

Tos joprojām klāj slepenība un nepieejamība. Kad vēsturnieks Henrihs Strods deviņdesmito gadu sākumā devās turp pētīt 1949.gada deportācijas, viņam Krievijas Valsts kara arhīvā bija darīšana ar lietu par operāciju “Priboj” jeb “Krasta banga”, kas Valsts drošības ministrijā bija šifrēta kā mācības. Tur atklājās mehānisms – cik un kā tiek koncentrēti resursi – gan cilvēki, gan tehnikas vienības, lai deportētos aizvestu līdz ešeloniem.   H.Strods toreiz vēl dabūja kopijas, kas ir Krievijas Valsts kara arhīva rīcībā. Bet jau šī gadsimta sākumā, kad uz arhīvu devos es, man šo lietu vairs nedeva, aizbildinoties, ka tā ir sliktā tehniskā stāvoklī un ar citiem iemesliem.

Šī, protams, nav vienīgā lieta, kurā parādās deportāciju mehānisms Krievijā. Tādu ir daudz – gan Federālā drošības dienesta arhīvā, gan Krievijas Federācijas arhīvā, gan Krievijas Valsts kara arhīvā, taču ir skaidrs, ka šo informāciju pašreizējās autoritārās varas apstākļos nedabūsim. Tomēr jāsaka: lielos vilcienos deportāciju mehānisms mums ir zināms – gan uz to dokumentu bāzes, kurus ir izdevies iegūt no Krievijas, gan uz mūsu pašu arhīvu dokumentu pamata, gan uz analoģiju pamata no deportācijām pārējās Baltijas valstīs.

Cits jautājums, pamatjautājums, par ko dati varbūt ir atrodami tikai Politbiroja slepenajos dokumentos, pie kuriem, iespējams, klāt netiek pat Krievijas vēsturnieki, ir: kāpēc tieši notika 1949.gada deportācija? Nav pilnībā skaidrs, vai tā tiešām notika tikai viena faktora dēļ – tāpēc, ka okupētās Baltijas valstis bija jāsovjetizē tāpat kā pārējās padomju republikas, vai arī tādēļ, ka Krievija, baidoties no iespējamas karadarbības ar Rietumiem, centās atbrīvot šo teritoriju no potenciāliem pretinieka sabiedrotajiem – turīgajiem zemniekiem, kuri atbalstīja nacionālos partizānus un bija noskaņoti turēties pie sava īpašuma, nevis kolektīvās saimniecības, tā sauktajiem dzimtenes nodevējiem un viņu radiniekiem.

Domāju, ka aiz sovjetizācijas faktora slēpjas arī tas, ka Padomju Savienība gatavojās karam un gādāja, lai tās rietumu pierobežā nebūtu ar režīmu neapmierinātu cilvēku. Proti, Maskava baidījās, ka te paliks personas, kas ir spējīgas pretoties. Ne velti 1949.gada deportācijā tika izsūtīti arī jau legalizējušies nacionālie partizāni. Vēl viens deportācijas faktors, protams, bija pretošanās kustība, jo zemniecība bija galvenie partizānu atbalstītāji. Tomēr to, kas bija galvenais 1949.gada deportācijas cēlonis, domājams, tuvākajos desmit divdesmit gados noskaidrot neizdosies.

Kā liecina pieredze, vēsture strauji aizmirstas, un katrai paaudzei, lai sabiedrībā uzturētu zināšanas par to, vēsture jāmācās arvien no jauna. Kā mūsdienu paaudzei stāstīt, uzturēt interesi par deportācijām, Latvijas 20.gadsimta vēsturi?

Jā, saskaroties ar skolēniem, kuri regulāri nāk uz nodarbībām Okupācijas muzejā, kas ir akreditēts kā izglītības iestāde, ļoti labi redzam, ka vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz jāskaidro it kā zināmi notikumi, pamatlietas. Arī šogad devītā klase liek eksāmenu Latvijas un pasaules vēsturē. Mācoties to kopā ar pasaules vēsturi, laika līnija šiem skolēniem ir ļoti izplūdusi: Pirmais pasaules karš ir blakus otrajam, deportācijas – līdzās jaunlatviešiem, un turpat jau ir krusta kari. Dažam labam deportācijas ir līdzās krusta kariem.

Nav tā, ka latvieši labi zina deportāciju vēsturi, sevišķi ja ģimenē neviens tās nav piedzīvojis. Par to tiešām ir jāstāsta atkal un atkal. Vislabākie rezultāti tieši nodarbībās ar skolēniem par deportācijām, ko regulāri veicam Okupācijas muzejā, ir tad, kad vispirms viņiem rāda ar izsūtījumu saistītus priekšmetus, vizuālo materiālu – baraku, tās iedzīvi utt. Skolēniem tiek dots mājasdarbs sagatavot stāstījumu par deportācijām savā dzimtā. Sasaistot to ar muzeja materiāliem, viņiem veidojas daudz tiešāks, emocionāls iespaids.

Visbiežāk stāstām stāstu par divām karotēm, kas piederējušas kādai deportētai ģimenei. Viena no karotēm ir sudraba, gandrīz kā jauna, pie šīs ģimenes kaimiņiem saglabājusies no tā dēvētajiem Ulmaņlaikiem, bet otra, kas bijusi līdzi izsūtījumā, apliecinot turienes dramatiskos apstākļus, – saliekta, nodilusi, kļuvusi asa kā nazis, izmantota griešanai un grebšanai. Rādām arī citus, pašizgatavotus priekšmetus, kādi piederējuši lēģeros ieslodzītajiem. Lielu iespaidu parasti izraisa sejas maska. Sākumā skolēniem šķiet, ka tā ir no karnevāla, ķēmošanās atribūts, taču patiesībā šī maska kalpojusi aizsardzībai pret aukstumu.

Īpaši ilustratīvi ir izsūtīto bērnu zīmējumi – sākot ar mašīnām, ar kurām viņi tika izvesti no mājām, līdz dzīvei nometinājuma vietās. Īpaši jāatzīmē jaunā lietuviešu filma “Ekskursante” – reālistiski uzņemts kādas meitenes stāsts par izsūtījumu uz Sibīriju un viņas bēgšanu atpakaļ uz mājām, uz Lietuvu. Tātad svarīgi ir stāstīt reālistiski, radot emocionālu līdzpārdzīvojumu. Jo vairāk attīstīsies tehnoloģijas, jo vairāk ar to palīdzību tas jādara. Citu ceļu pagaidām neredzu.

Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļa izvirzījusi uzdevumu veidot Latvijas sabiedrībā kopēju izprati un saprašanos par okupācijas perioda vēsturi. Vai tas vispār ir iespējams? Ko domājat darīt?

Ir jāskaidro, ka latviešiem stāsts par 20.gadsimtu nav tāds pats kā cittautiešiem, no kuriem daudzi paši vai viņu vecāki Latvijā ieradās 60. un 70.gados un kuru vidū joprojām ir izplatīts uzskats, ka Latvija radās, sabrūkot lielajai Padomju Savienībai. Šai sabiedrības daļai jāstāsta par to, ka šeit pirms tam bija 1918.gadā dibināta, padomju Krievijas atzīta valsts, kura zaudēja neatkarību, Padomju Savienībai pēc vienošanās ar Hitlera Vāciju okupējot to.

Mūsu dzīves laikā, ļoti iespējams, kopīgu izpratni par Latvijas vēsturi tiešām neizdosies nostiprināt, taču tas nenozīmē, ka tas nav jācenšas darīt. Tas jāveic, līdztekus nostiprinot Latvijas valstiskumu kā vērtību visai sabiedrībai. Muzejs ir tikai viens komponents šajā darbā. Ir vēl skola, ģimene, masu mediji. Kopumā mūs sagaida ilgstošs un komplekss darbs.

Padomju uzvarētāju un atbrīvotāju koncepts – cik lielā auditorijas daļā tas joprojām jūtams?

Tas lielā mērā ir atkarīgs no mazākumtautību skolu skolotājiem. Diemžēl no tā sauktajām krievu skolām šeit ved daudz mazāk bērnu nekā no latviešu skolām, jo vārds “okupācija” joprojām sagādā neērtības gan pašiem krievu skolu skolotājiem, gan, ņemot vērā vecāku vēstures atmiņas, šo vārdu ir grūti pieņemt arī skolēniem.

Padomju koncepts par draudzīgo Latvijas atbrīvošanu nekur nav zudis. Sevišķi – ņemot vērā, ka Latvijā šo uzstādījumu saskaņā ar Putina ideoloģijas principiem intensīvi tiražē arī Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Tas iedarbojas gan uz vidējo, gan uz jaunāko paaudzi – skolēniem. Tomēr to nevar attiecināt uz visiem – gan krievu skolu skolotāji, gan skolēni ir ļoti atšķirīgi.

Rietumu atmiņu kultūrā attiecībā uz Otro pasaules karu kā lielākais ļaunums dominē vācu okupācija un holokausts, nevis padomju režīma nodarījumi. Vai to saskatāt arī muzeja apmeklētājos – augstajos valsts viesos un tūristos?

Augstie viesi, pirmkārt, jau ir informēti par Latvijas situāciju vai arī ir lieliski diplomāti – runā to, kas attiecīgajai valstij ir izdevīgi. Vai nu viņiem tiešām ir šī izpratne par Latvijas sarežģīto vēsturi, trīskāršo okupāciju, vai arī viņi neiebilst tam, ko mēs par to stāstām. Attiecībā uz rietumvalstu tūristiem, – lielākā daļa no viņiem tiešām nāk ar šo Rietumu konceptu par nacismu kā absolūti lielāko ļaunumu un Padomju Savienību kā vienu no sabiedrotajiem cīņā pret to, staļinisma noziegumus tādējādi atstājot otrajā plānā. Vieni pie tā arī pieturas un savu viedokli nemaina, bet citiem – jā, viņiem tas ir jaunums. Dažs pat pēc tam par šo tēmu ir uzrakstījis dzejoļus, kurus sūta mums. Vēstures stereotipu laušana šiem cilvēkiem paver jaunu zināšanu loku un rada jautājumus.

Jāteic, Rietumu koncepts ir izdevīgs pašiem Rietumiem: pirmkārt, nav jāuzņemas nekāda atbildība par Austrumeiropu šobrīd. Otrkārt nav jāuzņemas nekādas juridiskas saistības par lēmumiem, kurus savulaik pieņēma Jaltā, Teherānā, Potsdamā, kā rezultātā Baltijas valstis palika padomju ietekmes sfērā, neraugoties uz to, ka jebkura Rietumu valsts atzīst: Ribentropa–Molotova pakts bijis prettiesisks. Rietumu koncepts ļauj arī pievērt acis uz to, ka rietumvalstis pēc Otrā pasaules kara ļāva padomju režīmam nostiprināties Austrumeiropā un Viduseiropā. Tikko Rietumi uzņemsies juridisko atbildību, tūlīt pret tiem var izvirzīt materiālās pretenzijas.

Rietumu koncepts, kurā par nacismu runā daudz vairāk nekā par Austrumeiropas ciešanām no PSRS, domājams, paliks vēl uz daudziem gadiem. Protams, nostādnes mainās. Eiropas Parlamentā ir pieņemta rezolūcija, kas nosoda abus totalitāros režīmus. Taču līdz juridiskam izvērtējumam, līdzvērtīgam kā attiecībā uz nacistiem Nirnbergā, mūsu dzīves laikā gan, šķiet, nenonāks.

Kam, jūsuprāt, ir jānotiek, lai Rietumos totalitārā komunisma noziegumi tiktu nepārprotami atzīti kā līdzvērtīgi nacisma noziegumiem?

Ļoti skaudri, bet acīmredzot būtu jānotiek ceturtajam pasaules karam, ja par trešo, kā vērtē Putina Krievijā, uzskata auksto karu. Ja Krievija tiešām izvērsīs plašāku ofensīvu uz Austrumeiropu, kurā, domājams, agrāk vai vēlāk cietīs sakāvi, tad pēc tam varētu notikt visas 20. un 21.gadsimta vēstures pārskatīšana Rietumos.

Latvijā ir daudz atceres un sēru dienu. Tas, kā norāda sociālo zinātņu pārstāvji, latviešos rada upura identitāti un zemu pašvērtējumu.

Nedomāju, ka mums ir mūžīgi jāsēro. Taču piemiņa sevī ietver arī pretošanās faktoru, kas ļauj parādīt, ka latviešiem okupācijas periodā ir bijuši arī varoņi – pietiekami daudz cilvēku izrādīja vērā ņemamu pretestību gan padomju, gan nacistu okupācijas režīmam. Latvieši ir pretojušies, neraugoties uz deportācijām, gan ieslodzījuma vietās ir bijušas sacelšanās, gan notikušas cīņas pret bruņotu pārspēku, gan bijusi nevardarbīga pretošanās kā nacistu, tā padomju okupācijas laikā. Esam pārvarējuši represijas un izcīnījuši neatkarību. Valstiski to uzsverot, piemiņas datumos tas ir jāatgādina. Turklāt tas jādara ar emocionālu iedarbību, līdzīgi kā 11. un 18.novembrī. Par represijām ir jārunā, taču tai pašā laikā mums ir jāaudzē sevī spēks, lai to varētu likt lietā, ja atkal pienāks kāds kritisks brīdis.

Ko varam mācīties no Izraēlas attiecībā uz tās panākumiem holokausta piemiņas uzturēšanā?

Pirmkārt, jābūt valstiskai programmai. Mums tādas nav. 2015.gadā Latvija būs ES prezidējošā valsts. Tā ir laba izdevība šo jautājumu pacelt starptautiskā līmenī. Ir Eiropas piemiņas un sirdsapziņas platforma, kur kā prezidējošā valsts varam izvirzīt jautājumu par jau minēto Austrumeiropas totalitārā režīma juridisko izvērtējumu, runāt par mūsu trīskāršo okupāciju – kā to Izraēla dara attiecībā uz holokaustu. Tas turklāt būtu ļoti labi saprotams lielai daļai jauno ES valstu.

Kā, jūsuprāt, vērtējama okupācijas perioda zaudējumu novērtēšanas komisijas darbības atsākšana. Vai tai ir kāda perspektīva?

Mums Padomju Savienības nodarītās sekas ir jāaprēķina perfekti, jātiek skaidrībā galvenokārt, lai paši to zinātu. Šobrīd, saprotams, nevaram no Krievijas gaidīt okupācijas atzīšanu, izpratni, ka okupācijas režīms Latvijai ir nodarījis kādu ļaunumu, tā materiālu kompensāciju. Gluži pretēji – mums ir jābūt gataviem arvien lielākai negatīvai Krievijas propagandas ietekmei Rietumos par Baltijas valstīm. Tajā tiks izmantoti arī argumenti, ka Latvija ir atbalstījusi nacismu, ka tā ir atdalījusies no PSRS, radot zaudējumus Krievijai. Ja šajā propagandas karā mums būs aprēķini, ko likt pretī – ko Padomju Savienība ir nodarījusi Latvijai, tos varam izvirzīt starptautiskajā arēnā.

Kāpēc netiek uzturētas kādas prasības un veikti aprēķini par nacistu okupācijas periodā nodarītajiem zaudējumiem Latvijas valstij un personām pret Vāciju?

Līdz šim nav bijis politiska lēmuma šajā jautājumā. Vācija un PSRS (un tās juridiskā mantiniece Krievija) ir vienlīdz atbildīgas par Baltijas valstu okupāciju, tās pilsoņu varmācīgu iesaistīšanu Otrajā pasaules karā, represijām pret iedzīvotājiem, ekonomisku zaudējumu izdarīšanu. Krievija, lai gan tā bija Latviju okupējusi, izvirza pret to ekonomiska rakstura pretenzijas kā pret valsti, kura atdalījusies no Padomju Savienības. Atšķirībā no Krievijas Vācija politiskā līmenī nodarīto pret okupētajām valstīm ir atzinusi. Tādēļ starp Latviju un Vāciju nav politiska saspringuma vēstures jautājumos.

Saeima pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, ar kuriem kriminalizēta PSRS un nacistiskās Vācijas izdarītā genocīda un noziegumu pret cilvēci slavināšana un noniecināšana. Kā vērtējat šo soli?

Pozitīvi, jo zinātniskā līmenī joprojām pastāv diskutēšanas iespēja, toties sadzīviskajā līmenī nevarēs prasti ņirgāties par upuriem. Arī saistībā ar piemiņas dienām.

Bijušās Valsts drošības komitejas arhīvs jeb tā dēvētie čekas maisi, kā lemts Saeimā, varētu kļūt publiski pieejami 2017.gadā, iepriekš nodrošinot to satura zinātnisku izpēti. Ko tur vēl ir iespējams izpētīt?

Tur var izpētīt ļoti daudz. Uz to dokumentu bāzes, kas ir šeit Latvijā, ir iespējams parādīt, kā darbojās šis totālās kontroles un represiju mehānisms. Juridiskais lēmums par atslepenošanu ir pieņemts, bet neesmu dzirdējis, ka kāds ar juristiem, vēsturniekiem būtu runājis par tālāko norisi, kā tas reāli notiks. Līdz ar to baidos, ka tikai tas nepaliek kā kārtējais labais nodoms tikai uz papīra.

Vai nav pienācis laiks plašāk pievērsties padomju okupācijas perioda kolaborācijas pētniecībai? Joprojām nav pat īsti skaidrs, uz ko šo jēdzienu attiecināt. Vai tas nav kliedzošs baltais plankums Latvijas vēstures izpētē?

Šis jautājums noteikti ir jāpēta. Jāsāk ar kolaborācijas jēdzienu – vai ar to saprotam noziedzīgas darbības vai vienkārši izdzīvošanu padomju režīma apstākļos, pielāgošanos režīmam. Jāņem vērā, ka okupācijas periods bija ļoti ilgs. Pielāgojās absolūti lielais vairums Latvijas iedzīvotāju – cits darbaļaužu sapulcēs runāja līdzi, cits tiešām pieņēma represīvus lēmumus.

Kāpēc šis jautājums tik ilgi bijis atlikts malā?

Pirmkārt, vajadzēja radīt oficiālu pētniecības mērķprogrammu ar atbilstošu finansējumu, līdzīgu programmai “Nacionālā identitāte”, kuras ietvaros savus pētījumus veikuši daudzi vēsturnieki. Padomju perioda kolaborācijas tēma prasa ļoti pamatīgu darbu – dokumentu izpēti, iedziļināšanos. Otrkārt: kuram tad patīk rakņāties mēslos? Pie smagām tēmām ķeras tad, ja ir ļoti liela motivācija vai ir tam atbilstošs finansējums.

Kolaborācijas problēma vistiešākajā veidā atbilst Okupācijas muzeja profilam.

Jā, protams. Un mēs to arī labprāt pētītu dziļāk, jo cilvēku interese par šo tēmu ir liela. Taču arī mums nepieciešami atbilstoši resursi – gan cilvēki, gan finansējums. Turklāt viens muzejs to arī nepaveiks, bet katrā ziņā tas tiks darīts.

June 13, 2014 - Posted by | noziegumi pret cilvēci, Okupācija, represijas, totalitārisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: