gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Brīvība zem kāpurķēdēm

  ILZE PĒTERSONE, Latvijas Avīze / 2014-06-27

Turpinājums. Rakstu sērijas 1. daļa “Kapaplāksne stepē latvietim” “LA” 13. jūnija numurā, 2. daļa “Sargs šauj bez brīdinājuma” – 19. jūnija numurā.

“Sibīrijas bērnu” ekspedīcija Kengiras nometnē, kur 40 dienas ieslodzītie spēja pretoties čekistu varasvīriem

Tieši pirms sešdesmit gadiem, 1954. gada 26. jūnija agrā rītā, Steplaga nometnes trešajā nodaļā iebrauca tanki, tiem sekoja kareivji ar ieročiem. Četrdesmit dienas apmēram pieci tūkstoši ieslodzīto bija spējuši pretoties komunistu un čekistu varasvīriem, četrdesmit dienas viņi nebija Staļina režīma vergi. Arī “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas vadītājas režisores Dzintras Gekas tēvs piedzīvoja šo laiku.

Par sīkumiem neuztraucās

Dzintrai “Sibīrijas bērnu” ekspedīcija uz Kazahstānu ir personīgāka – brienot pa Steplaga nometnes gruvešiem, viņai jādomā par savu tēvu Leopoldu Parasigu-Gūtmani, kurš šeit izcieta daļu no ieslodzījuma. Sīksts vīrs viņš bija – 1945. gadā apcietināts un uz desmit gadiem notiesāts kā latviešu leģiona kareivis, taču kādā no pārsūtīšanas nometnēm kopā ar draugu izbēdzis un nokļuvis atpakaļ Latvijā. Pēc pāris gadiem čekisti nonāca Leopoldam uz pēdām, aplenca tēvatēva mājas Doles salā, tomēr viņam atkal izdevās izbēgt. Nu bija jāiet mežā pie nacionālajiem partizāniem. Vispirms ar pusbrāļa palīdzību viņš patvērumu atrada Plakanciema “Džungļu” mājās, kur dzīvoja Dzintras mamma Elvīra ar trīs bērniem. Vīrs karā viņai bija pazudis. “Bija izstrādāta vesela slēpšanas sistēma – lielākoties paps uzturējās lielajā šķūnī zem siena,” no tēva stāstītā atceras režisore. Lielie meži starp Ķekavu un Olaini, Misas līkumainie krasti līdzēja rast patvērumu vismaz trim četrām mežabrāļu vienībām. Leopolds pievienojās vienai no tām, vīri uzturējās kopā grupās pa trim četriem. “Ko viņi gribēja? Protams, ka izdzīvot, sagaidīt amerikāņus, angļus. Cerēja, ka kāds taču palīdzēs un glābs okupēto Latviju,” nosaka Dzintra.

Savu tēvu viņa satika 16 gadu vecumā Omskā. Leopolds no savas dzīves dažādos gulaga lēģeros bija izcietis 15 gadus. Pieredzējis nodevību – apcietināts dienā, kad no meža slēptuves devies pie Elvīras, lai nofotografētos kopā ar mazo Dzintriņu. Bērnam būšot piemiņa, viltus draugi mudinājuši, taču fotogrāfs todien nemaz neatnāca. “Paps skaidri saprata, kas notiks, taču viņš nolēma pasargāt no izsūtījuma mammu ar bērniem un iznāca no meža. Tā arī notika – viņu saņēma ciet. Man tolaik bija pusotra gada.”

Dzintra savu tēvu jau neatkarīgajā Latvijā intervējusi vairākkārt, taču allaž jutusi, ka daudz ko viņš līdz galam nav atklājis. Ziņas par laiku nometnēs, arī Kazahstānā, Kengirā, ir ļoti skopas, varbūt kas vairāk atklāsies tēva atstātajās piezīmēs, par kurām Dzintra uzzinājusi tikai pirms pusgada.

Par spīti koncentrācijas nometnes apstākļiem, ieslodzītie centušies izglītoties – lasījuši, dalījušies gan zināšanās, gan arī tajā mazumiņā, kas fiziski palīdz uzturēt dzīvību. Dzintrai atmiņā tēva stāsts, kā bada nomocītie dzinušies pakaļ žurkai. Tā bija veiksmes diena, kad izdevies to noķert. “Tikai tagad es saprotu, ka cilvēki, kas bija izgājuši cauri šai ellei, bija ļoti norūdīti un ka mani pārdzīvojumi, ar kuriem emocionāli dalījos ar papu, viņam šķita tīrie sīkumi,” spriež Dzintra.

Brīvību vai nāvi

“Biedri ieslodzītie! Mūsu gudrā valdība vada mūsu valsti tā, ka dzīve ar katru dienu kļūst arvien labāka un labāka, arvien vairāk cilvēku nokļūst brīvībā un kļūst par brīviem sociālistiskās sabiedrības locekļiem, tāpēc šaubīties šādā brīdī būtu nepareizi! Pierādīsim mūsu Dzimtenei ar godīgu darbu, ka esam cienīgi saukties par padomju cilvēkiem!” – šādas un līdzīgas “iedvesmojošas” uzrunas pa radio vairākas nedēļas diendienā raidīja Steplaga trešās nodaļas Kengirā nemierniekiem, kas kopš 1954. gada 16. maija vairs nepakļāvās vadībai.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā gulaga ieslodzītajiem radās cerība uz brīvību, bija zināms par amnestiju vairāk nekā vienam miljonam cilvēku, taču īpašo nometņu, tostarp Step­laga, iemītniekus tā neskāra. Dzīve ieslodzījumā bija atkarīga arī no lēģera priekšnieka, Kengiras ieslodzītie savējo sauca par zvēru, atceras Marta Kalniņa. Rudeņos, kad kazahi dzinuši aitu un kazu barus no ganībām, “zvērs” savācis nokauto lopu iekšas, nagus, ragus, vēl pievedis klāt no palīgsaimniecības puvušas kāpostu lapas un visu – uz nometnes virtuvi. “Jau pa gabalu, pieejot pie zonas, oda zarnu un puvekļu smaka. Lai aizdzītu badu, pirmās karotes vēl varēja norīt, pārējais nāca atpakaļ. Un tā visu ziemu. Vairs kājas nevarējām pavilkt,” pat brīvībā esot, Martai vēl ilgi šķebināja dūšu, kad iedomājusies par nometnes ēdienu. Savukārt nodaļas apsargi pastāvīgi izklaidējušies šaušanā – ar kādu nomestu smēķi ievilinājuši ieslodzīto bīstamajā zonā un nošāvuši.

17. maijā Kengiras nodaļā tika nogalināti un ievainoti vairāki ieslodzītie, jo aptuveni 400 cilvēku it kā centušies ielauzties sieviešu zonā. Protestējot pret savējo apšaušanu, vadības un apsargu nežēlību un patvaļu, jau nākamajā dienā 3200 nometnieku atteicās strādāt, pārņēma nometni savās rokās – aizbarikādēja ieejas un jebkuru mēģinājumu ielauzties atvairīja ar akmeņu krusu un paštaisītiem ieročiem.

Viens no Kengiras notikumu lieciniekiem Gunārs Austriņš atceras, ka ieslodzītie nometnes vadībai izvirzījuši 14 prasības, tostarp noteikt astoņu stundu darba dienu, pārskatīt ieslodzīto lietas, apgādāt ar labāku uzturu, atļaut sarakstīties ar tuviniekiem, sodīt ieslodzīto slepkavas un citas. Taču pēc ilgām un nesekmīgām sarunām ar čekas ģenerāļiem beidzot prasījuši tikai vienu: “Brīvību vai nāvi!”

Gulaga dzelžainajā nometņu sistēmā kolektīva ieslodzīto nepakļaušanās bija ārkārtas gadījums. Kazahijas PSR iekšlietu ministrs V. Gubins ziņojumā PSRS iekšlietu ministra pirmajam vietniekam S. Kruglovam notikumus Steplagā nosauc par masveida nepakļaušanos administrācijas pavēlēm.

“V perjod!”

Četrdesmitajā ieslo­dzīto sacelšanās die­nā pulksten 3.30 Kengiras nometnē ielauzās pieci tanki, viņu aizsegā – 1600 apbruņotu kareivju, 98 die­nesta suņi ar pava­do­ņiem un trīs ugunsdzēsēju automobiļi.

“Tie iet taisni uz priekšu ar komandu: “V perjod” (krievu val. – “Uz priekšu”). Saudzēts netiek neviens. (..) Drosmīgie stāv, bet turpat paliek zem tankiem. Rēc tanki, skan bļāvieni, šķīst asinis,” tās ir Martas Kalniņas atmiņas par 26. jūnija rītu nometnē. Gunārs Austriņš atceras, ka no pārbīļa ieskrējis barakā, kur slēpusies daļa ieslodzīto, jo klajā vietā nebija izredžu palikt dzīvam. Pie barakas piebraucis tanks un izšāvis, kājnieki metuši dūmu granātas.

Pretestību apspiedējiem izrādīja sešu baraku ieslodzītie, kā arī vīrieši un sievietes, kas atradās sie­viešu zonā uz ielas, vēlāk saviem priekšniekiem rakstīs sacelšanās apspiedēji. Iebrucējiem nometnieki stājušies pretim ar paštaisītām granātām, pistolēm, dzelzs stieņiem un akmeņiem. Atskaites dokumentā uzsvērts, ka tanki un kājnieki šāvuši tikai ar tukšām patronām, ar īstu munīciju bija nodrošināti oficieri un komandieri.

Līdz pēdējam turējās 11. un 12. barakas aizstāvji, pat ignorējot iebrucēju ultimātus un brīdinājumu lietot šaujamieročus. Krita arī viņu pozīcijas, bet at­skaitē parādījās skaitļi par 11. barakas cīnītāju bruņojumu – 46 naži, 31 pīķis, 8 āmuri, 20 granātas, trīs paštaisītas pistoles, ar sasistu stiklu pildītas pudeles un citi cīņai noderīgi rīki.

2. barakā risinājās vēl dramatiskāki notikumi – divi ieslodzītie, sieviete un vīrietis, pirms viņus bija sagūstījis kareivis, sadūra sevi ar nazi vēderā un krūtīs. Brīvību vai nāvi…

“Pēc trīs stundām pretošanās bija apspiesta visos punktos,” varēja rakstīt ziņotājs.

Precīzs bojā gājušo ieslodzīto skaits nav zināms, apgalvo vēsturnieks Tuganbeks Allanijazovs. 100 līdz 150 upuru – skaitlis, kas minēts PSRS Prokuratūras oficiālajos dokumentos, nav ticams. Tuvāk īstenībai varētu būt des­mit reizes lielāks cipars – ap tūkstoti cilvēku.

Kur apbedīti bojāgājušie – arī nav zināms. Lietuvieši un ukraiņi, godinot savus tautiešus, 2004. gadā kādā Džezkazganas uzkalniņā izveidoja piemiņas vietu.

Kengiras sacelšanās laikā līdzās vīriem cīnījās arī sievietes. Mans nākamais stāsts būs par īpašu ieslo­dzījuma nometni “Alžir” – sievietēm un bērniem.

Pateicos Kazahstānas vēstniecībai un personīgi konsulei Latvijā Žazirai Mirzakasimovai, kā arī biedrībai “Daugavas vanagi Latvijā” par atbalstu Kazahstānas ceļojumam.

 

June 29, 2014 - Posted by | Ekspedīcijas, Filmas, gulags, pretošanās, represijas, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: