gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ģenerāļa Bangerska vēstule (1956.g.)

 Ir tāds Krievijas Atbrīvošanas armijas (POA) poručika Baltiņa 1944. gada 26. maija ziņojums, kuru pastāvīgi izmanto pretlatviskā propaganda, apvainojot latviešu leģionārus zvēriskos noziegumos pret cilvēci. Viņš esot apmeklējis Austrumu fronti – Vitebskas un Pleskavas apgabalus, un bijis vietās, kur latviešu leģiona vienības nogalinājušas tūkstošiem civiliedzīvotāju. Viņu līķi mētājušies sādžu apkārtnē, kādā akā samestas nogrieztas vīriešu galvas. Tāpat atrastas zvērīgi nogalinātas sievietes, kuras Baltiņam palīdzējis apglabāt kāds vācu leitnants, uz katra kapa uzliekot pareizticīgo krustu ar uzrakstu, ka šīs sievietes esot dzīvas sadedzinājuši krievu tautas ienaidnieki – latviešu esesieši.

No kurienes vispār radies tāds «dokuments»?

Vispirms tas tika publicēts piecdesmito gadu otrajā pusē krievu emigrantu žurnālā Časovoj, ko izdeva Briselē. Mūsdienās šis dokuments ir pieejams Vācijas militārajā arhīvā Freiburgā, un interesanti, ka uz tā nav nekādu POA kancelejas atzīmju vai zīmogu, kas apliecinātu, ka tas tapis kara laikā. Ir publicēta arī leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska vēstule žurnāla redakcijai, kurā viņš paskaidro, ka tas ir visai dīvaini: kaut kāds Baltiņš, par kuru neviens neko nezina un tādu vispār nepazīst, bez jebkādām militārās virspavēlniecības atļaujām ir varējis apmeklēt piefrontes joslu, kurā uzturēties ir bijis bīstami, jo tajā 1943.–1944. gadā aktīvi darbojušies padomju partizāni. Bangerskis uzskatīja, ka šāda «poručika Baltiņa» ziņojuma parādīšanās ir tapusi, lai nomelnotu paša Bangerska reputāciju krievu emigrantu vidē.

Šeit lasāma šī ģenerāļa Bangerska vēstule (krievu valodā). (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Р. Бангерскис. Письмо в редакцию // Часовой. — 1956. — № 366(6). — С. 22.

ПИСЬМО В РЕДАКЦИЮ
Редактору журнала “Часовой” В. В. Орехову.
Многоуважаемый господин редактер,
 В номере 357-9 “Часового” за сентябрь пр. года помещена статья г-на Балтинша “Не смею молчать”, в которой с извращением фактов автор старается очернуть как меня лично, так вообще антикоммунистических борцов-латышей в последней мировой войне. А потому пок. прошу не отказать дать место нижеследующему изложению фактов:

1) Неверно, что с приходом немцев в Латвию в 1941-42 гг. “были сформированы исключительно из добровольцев латвийские батальоны СС”, как это утверждает г. Балтинш. В эти годы сформированные батальоны были полицейские или “щуцманщафтбатальоны”, которые носили полицейскую форму и черепов на фуражках не имели,
2) Неверно, что в 1943 г. начитая мобилизация имела целью пополнение поредевших добровольческих латышских частей, как это говорит г. Балтинш. Цель мобилизации была формирование двух регулярных дивизий (15 и 19 Ваффен-Гренадир-Дивизион дер СС) для защиты латвийской территории от нового вторжения большевиков. Латвийское земское самоуправление соглсаилось на формирование Легиона, надеясь собрать воедино по всему фронту разбросанные полицейские батальоны и включить их тоже в Легион, что частично удалось.
З) Высший командный состав в Легионе – начальники дивизий со штабами – был немецкий, также как и командир корпуса со штабом. Я, генерал Бангерскис, был только генерал-инспектором Легиона, без каких либо командных функций. С согласия высшего фронтового начальства с целью инспектирования, я мог посещать части Легиона на фронте, но не мог им давать каких либо распоряжений и вмешиваться в их боевую работу. Таким образом, неверно утверждение г. Балтинша, что я был главой латвийского СС, которое имеет тенденцию показать, что будто я ответствен за то, что творилось где то какими то прохвостами.
4) Несоответствует также действительности, что я получил немецкий железный крест – боевую награду. Я в боях участия не принимал. Чин генерал-лейтенанта мне причитался но должности, каковую я занимал в латвийской армии до увольнеиня в отставку, а потом и в Легионе, куда сначала я был призван на должность начальника дивизии. На этом чине настаивало и латвийское земское самоуправление, которое вело с немецкими властями переговоры о моей кандидатура на пост начальника Легиона, а потом дало свое согласие мне принять пост генерал-инспектора.
Что касается описанных г. Балтиншом ужасов, то оставляю их на его совести. Но если в его повествовании есть доля правды, то эти ужасы не могли быть творимы латышскими полицейскими батальонами, ни латышскими легионерами. Латышские полицейские батальоны не имели черепов на фуражках, а между тем жители рассказывали Балтиншу, что “расстрелами занимались люди, говорившие по русски и носившие черепа на фуражках “. Что касается частей Легиона, то они действовали в составе дивизий и корпуса, были все время заняты борьбой на фронте и вряд ли могли участвовать в таких операциях отдельных террористических групп, о которых говорит г. Балтинш.

Читая статью Балтинша, невольно возникает вопрос, каким образом ему удавалось попасть в те места, где эти варварские действия происходили, при чем немедленно же после их совершения. Для того, чтобы попасть в прифронтовую полосу необходимо было иметь специальное разрешение военных властей и нужны были средства сообщения, каковых латвийское учреждение, “командировавшее г. Балтинша в Россию” дать ему не могло. К тому же глава б. Латвийского земского самоуправления генерал Д-с ничего о таковой миссии г.Балтинша не знает, также как и не знает о состоянии его в земском самоуправлении. В то время, когда все эти прифронтовые районы кишели партизанами, г. Балтинш в 43-44 гг. свободно разъезжал по Витебской и Псковской губерниям. Кроме того, В своем повествовании г. Балтинш не назвал ни одной латышской части, ни одной фамилии “героев”, занимавшихся уничтожением русских людей. Его статья производит впечатление, что он желает очернить меня в глазах моих русских друзей, не знающих истинного положения вещей. Не думаю, что явно тенденциозную статью г. Балтинша можно причислить к историческим документам последней войны.
С совершенным почтением,

Р. Бангерскис,
Б. Генерал-Инспектор Латышского Легиона во 2-й мировой войне.

July 30, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, Apmelojumi, Leģions | Leave a comment

Vietne ar Gulagu pārdzīvojušo liecībām

The Long Bridge – Out of the Gulags

Angļu valodā
A most inspiring memoir by a woman of noble spirit who is both kind hearted and strong – a survivor.

July 29, 2014 Posted by | grāmatas, gulags | Leave a comment

“Memoriāls” tagad ir Rietumu spiegs

Raksts no Die Tageszeitung par Krievijas cilvēktiesību organizāciju darbības ierobežošanu.

Raksts krievu un vācu valodās. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


«Мемориал» — западный шпион

Клаус- Хельге Донат (Klaus-Helge Donath)
Результат нападения вандалов на здание правозащитного центра "Мемориала"

Пять организаций по защите прав человека были внесены в реестр НКО как «иностранные агенты», что могло бы предвещать их скорый конец и последующий удар по гражданскому обществу.

Можно ли еще верить Владимиру Путину? Во вторник перед заседанием Совета Безопасности Российской Федерации российский президент заверил, что каких-либо затягиваний гаек не планируется. Но накануне Министерство юстиции РФ добавила в реестр НКО новых «иностранных агентов» — ими стали еще пять некоммерческих организаций. Среди них оказался и небезызвестный правозащитный центр «Мемориал», который, начиная с конца 1980-х годов, занимается анализом прошлого сталинизма и нарушением прав человека.

Также в реестр также были внесены и межрегиональная правозащитная ассоциация «Агора» и региональная общественная организация «Экозащита!-Женсовет» в Калининграде. Такие НКО, как «Юристы за конституционные права и свободы» и фонд содействия защите прав и свобод граждан «Общественный вердикт», тоже оказались в списке, ведь они уже долгое время являются «сторожами» Фемиды.

В случае если данные организации «появляются на публике», то они обязуются указывать на то, что их информация восходит к НКО, то есть они выполняют функцию иностранного агента. Для этого достаточно и получаемых ими денег или финансирования проектов. В случае противоправных действий им грозит денежный штраф; в случае повторного нарушения закона члены НКО будут арестованы и будут обязаны закрыть свою организацию. До сих пор ни одна организация не сталкивалась с данным видом «порочащих» наказаний.

В последние годы Москва все чаще ограничивала права гражданского общества. Со времен «оранжевой революции» 2004 года в Киеве Кремль видит в ангажированных гражданах самую серьезную опасность для свой авторитарной модели правления.

Последним шагом станет фаза, когда придет конец абсолютно всем независимым НКО. В начале июля Федеральная налоговая служба бросилась на помощь Министерству юстиции — обязала «Московскую школу гражданского просвещения» выплатить миллионные налоги. В отличие от прошлых лет ФНС признала любые финансовые пожертвования налогооблагаемыми. Все это могло стать прецедентом для того, чтобы «выкачивать деньги» из НКО, поддерживаемых из-за рубежа.


Oriģināls: Memorial ist jetzt ein westlicher Spitzel

RUSSLAND Fünf Menschenrechtsorganisationen erhalten einen Registereintrag als “ausländischer Agent”. Das könnte ihr baldiges Ende einläuten und ist ein weiterer Schlag gegen die Zivilgesellschaft

AUS MOSKAU KLAUS-HELGE DONATH

Darf man Wladimir Putin noch glauben? Am Dienstag vor der Sitzung des russischen Sicherheitsrats versicherte Russlands Präsident, die Daumenschrauben in Russland anzuziehen, sei nicht geplant. Am Vorabend allerdings hatte das russische Justizministerium fünf Nichtregierungsorganisationen (NGOs) zu “ausländischen Agenten” erklärt. Darunter so bekannte Vereinigungen wie das Menschenrechtszentrum Memorial, das sich seit Ende der 1980er Jahre um die Aufarbeitung der stalinistischen Vergangenheit bemüht und Menschenrechtsverletzungen ahndet.

Ebenfalls im Agentenregister landete die Menschenrechtsorganisation Agora und der Ecodefense-Frauenrat aus Kaliningrad. Den Titel “ausländische Agenten” müssen auch die Organisationen Juristen für Verfassungsrechte und Freiheit sowie Obschtschestwennyj Verdikt von nun an führen, die sich seit Jahren als Watchdogs der Justiz einen Namen gemacht hatten.

Treten diese Organisationen an die Öffentlichkeit, sind sie verpflichtet, darauf hinzuweisen, dass ihre Informationen von einer NGO stammen, die die “Funktion eines ausländischen Agenten ausübt”. Dafür reicht die Annahme von ausländischen Geldspenden oder Projektförderungen. Bei Zuwiderhandlung drohen Geldstrafen, im Wiederholungsfall müssen die Verantwortlichen mit Haftstrafen und Schließung der NGO rechnen. Bislang war dieser diffamierenden Verpflichtung keine Organisation nachgekommen.

Moskau hat die Rechte der Zivilgesellschaft in den letzten zehn Jahren immer weiter eingeschränkt. Seit der Orangen Revolution 2004 in Kiew sieht der Kreml in den aktiven Bürgern die größte Bedrohung für sein autoritäres Herrschaftsmodell.

Der letzte Schritt leitet nun eine Phase ein, an deren Ende es kaum noch unabhängige NGOs geben dürfte. Anfang Juli preschte auch die Steuerbehörde zur Unterstützung des Justizministeriums vor und forderte von der “Schule für Staatsbürgerliche Aufklärung” mehrere Millionen Rubel Steuern nach. Anders als in den Vorjahren erkannte die Behörde ausländische Spenden nicht mehr als steuerfrei an. Dies könnte ein Präzedenzfall sein, der den vornehmlich aus dem Ausland geförderten NGOs den Geldhahn abdrehen soll.


July 23, 2014 Posted by | Krievija, piemiņa | 2 Comments

Virtuves saruna par kolaboracionismu padomju varas periodā

Virtuves saruna par kolaboracionismu padomju varas periodā

Rīgas mākslas telpā 31. jūlijā plkst. 17 izstādes Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla ietvaros notiks Virtuves saruna par kolaboracionismu padomju varas periodā, informēja Laikmetīgās mākslas institūta pārstāve Ieva Kalniņa.

Vai padomju okupācijas perioda izvērtēšanai un tā radīto seku pārvarēšanai Latvijā ir vajadzīga saruna par kolaboracionismu? Kas iezīmē robežu starp kolaboracionismu, kolaborāciju un konformismu? Kā pagaidām nenotikusī saruna par kolaboracionismu ir iespaidojusi mūsdienu Latvijas sabiedrības morāli? Vai kolaboracionisma izvērtēšanas procesam jābūt institucionalizētam vai individuālam?

Sarunā piedalīsies: Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva Dokumentu aprakstīšanas daļas galvenais arhīvists Ainārs Bambals, kultūras socioloģe, Latvijas Universitātes vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla, vēsturnieks, Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons, māksliniece Helēna Celmiņa, dziesminieks Valdis Atāls, vēsturniece un mākslas zinātniece Ieva Kalniņa, dzejnieks un publicists Jānis Vādons. Sarunu vadīs dzejniece un publiciste Liāna Langa un literāte un vēsturniece Rudīte Kalpiņa.

Virtuves saruna par kolaboracionismu notiek izstādes Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla ietvaros. 

Ieejas maksa:
 3 eiro pieaugušajiem; 
1.50 eiro skolēniem, studentiem, pensionāriem un Latvijas Mākslinieku savienības biedriem.

 

July 23, 2014 Posted by | PSRS, Vēsture | Leave a comment

VDK dokumentu zinātniska izpēte

July 16, 2014 Posted by | Vēsture | 1 Comment

“Sibīrijas bērnu” ceļojuma pēdējais stāsts

Foto - Ilze Pētersone

Spaskas memoriālā pērn uzstādītā Latvijas piemiņas zīme vienmēr atgādinās par latviešu likteņiem Kazahstānas nometnēs.

Laiks rakstīt vēsturi
. “Sibīrijas bērnu” ceļojuma pēdējais stāsts

Nobeigums. Rakstu sērijas 1. daļa “Kapaplāksne stepē latvietim” “LA” 13. jūnija, 2. daļa “Sargs šauj bez brīdinājuma” – 19. jūnija, 3. daļa “Brīvība zem kāpurķēdēm” – 27. jūnija, 4. daļa “Spēle ar galvaskausiem” – 3. jūlija numurā.

Līdzās piemiņas vietām, muzeju ekspozīcijām un ieslodzīto atmiņām vēl brīva vieta Latvijas vēsturnieku grāmatai par latviešiem Kazahstānas nometnēs
.

“Spaskas nometnē ieslodzītajiem nevajadzēja izdzīvot – viņi bija lemti nāvei,” “Sibīrijas bērnu” ekspedīciju uz drūmāko “Karlaga” ieslodzījuma vietu, sauktu par mogiļņiku (latviski – kapsētu), kas atrodas 30 km attālumā no Karagandas, pavada Lietuvas goda konsuls Kazahstānā. Deviņdesmitajos gados šeit ierīkots armijas poligons – tanki diendienā ar kāpurķēdēm maluši stepes zemi, kur bija apbedīti nošautie vai citādi bojā gājušie ieslodzītie – vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku.

Šodien Spaskā izveidots memoriālais komplekss – līdzās 21 dažādu valstu izveidotajai piemiņas vietai atrodas arī pērn atklātais piemineklis represētajiem no Latvijas. Mūsu ekspedīcijas vadītāja režisore Dzintra Geka atzīst, ka bijusi pārsteigta par Kazahstānā redzētajām piemiņas vietām un muzejiem – spilgtām liecībām par komunistu noziegumiem pret miljoniem nevainīgu cilvēku. “Krievijā nav tādu vietu kā Kazahstānā,” viņa piebilst.

Šis ir mans Kazah­stānas ceļojuma pēdējais stāsts par latviešu un arī citu tautu sūrajiem likteņiem zemē, kurā miljoniem nevainīgu cilvēku bija kļuvuši par baisākā pasaules režīma – komunisma – upuriem.

Baltieši Spaskas 
memoriālā – vienkopus


Mūsu pavadonis Vitaljus Tverijons zina stāstīt, ka tanku poligonu likvidējuši pēc Japānas, Lietuvas un Polijas misionāru ierosinājuma. Viņi izteikuši vēlmi saglabāt savu tautiešu piemiņu – tā radies Spaskas memoriāls, kurā pirmo pieminekli, veltītu 22 tūkstošiem japāņu, uzstādījusi Japāna. Pēc kāda Spaskas nometnē izdzīvojuša japāņa atmiņām, no rīta ieslodzītie rakuši bedri, kurā vakarā viņus pašus apbedīja. Kapus raka kā tranšejas, cilvēku apglabāšana notika katru dienu. Japāņiem apbedījuma vietā atļāva ekshumēt trīs vai četru cilvēku pīšļus – viņi pēc žetoniem identificēja savējos.

Lietuva tautas brāļu godināšanā sekojusi Japānas piemēram. Precīzu ziņu par lietuviešu skaitu Kazahstānas nometnēs nav, tiek rēķināti aptuveni 12 tūkstoši cilvēku. “Esmu rezervējis vietu, lai Baltijas valstis ir vienkopus – šeit jau ir Lietuvas un Latvijas piemiņas vietas, tuvumā – arī Polija. Tagad kārta Igaunijai,” nosaka goda konsuls. Viņa vecaistēvs uz Kazahstānu bija izsūtīts 1947. gadā. “Labi, ka tās vairs ir tikai atmiņas,” nosaka V. Tverijons, kura pārziņā arī plašā un aktīvā Lietuviešu biedrība. Karagandas apgabalā dzīvojot ap divarpus tūkstoši lietuviešu, rāda statistikas cipari, ap 100 līdz 120 no tiem aktīvi piedalās pasākumos, tradīciju saglabāšanā. Tuvākā apkārtnē dzīvojot arī ne mazums latviešu, viņi gan nav pratuši apvienoties savā biedrībā, taču “broļukas” ir draudzīgi un labprāt savā pulkā uz biedrības namu aicina arī latviešus.

Piemiņas vietas 
neļauj aizmirst vēsturi


Latvijas vēstniecības Kazahstānā viena no misijām – rūpēties par represēto tautiešu piemiņas vietu izveidošanu, atzīst vēstnieks Juris Maklakovs, kuram šī ir pirmā diplomātiskā darba vieta. Ar sponsoru atbalstu jau izdevies uzstādīt pieminekli Spas­kas memoriālā, kuru no Karagandas granīta tēlnieks Pauls Jaunzems un arhitekts Juris Poga veidojuši tepat, Kazahstānā.

Tuvākais uzdevums – sagādāt līdzekļus piemiņas plāksnei Akmoļinskas nometnē ieslodzītajām latviešu sievietēm. Par šo soda vietu “valsts nodevēju sievām”, kur tagad ierīkots muzejs – memoriāla komplekss, rakstīju “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas stāstā “Spēle ar galvaskausiem”. Mūsu viesošanās laikā vēstnieks ar prieku pavēstīja, ka puse no vajadzīgās summas jau savākta un plāk­sni viņš plāno uzstādīt līdz šā gada ziemai.

Spaskas un Akmoļinskas memoriālos 31. maijā, kas Kazahstānā noteikta par represēto piemiņas dienu, allaž notiek atceres pasākumi. Arī citā laikā tās apmeklē bijušo ieslodzīto tuvinieki, ekskursanti, valdību pārstāvji u. c.

J. Maklakovs spriež, ka darāmā kādam laikam pietiks, jo vietu, kurās no Staļina režīma cietuši latvieši, Kazahstānā vēl daudz. “Ja nav atgādinājuma, kas šajās vietās noticis, tās var nonākt aizmirstībā. Tāpēc mums ir svarīgi izvietot piemiņas vietas Kazahstānā cietušajiem, bojāgājušajiem latviešiem, kā jau to esam sākuši darīt,” vēstnieks piebilst. Akmoļinskai sekos Džezkazgana, kur savu atmiņu kādā uzkalniņā jau iemūžinājuši lietuvieši un ukraiņi – par šo rakstīju publikācijās “Sargs šauj bez brīdinājuma” un “Zem kāpurķēdēm”.

“Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas ceļotāji katrā braucienā ņem līdzi iepriekš sagatavotu piemiņas plāksni izsūtīto piemiņai. Šajā reizē ar veltījumu “Mūžīga piemiņa Latvijas tēviem, deportāciju upuriem. 1941. – 1949. gads” tā nonāk represiju upuriem veltītajā muzejā Doļinkas ciematā.

Kazahstāna 
gaida savu grāmatu 


2004. gadā Latvija saņēma Kazahstānas Republikas dāvinājumu – Kazahstānas teritorijā represēto latviešu tautības personu 227 krimināllietu atsevišķu dokumentu kopijas, kā arī sarak­stus par vēl 153 personām. Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis profesors Antonijs Zunda atceras, ka materiālus, atsaucoties politiski represēto ierosinājumam, izdevies iegūt Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Kazah­stānas vizītes laikā. Turpmāk šis uzdevums nodots Latvijas Valsts arhīva (LVA) rokās.

Kā apliecina LVA galvenais arhīvists vēstures zinātņu doktors Ainārs Bambals, arī vēlākajos gados no Kazahstānas iegūti interesanti un vērtīgi dokumenti: 2011. gadā saņemts saraksts ar ziņām par 1937. – 1953. gadā Akmoļinskas nometnē ieslodzītām 100 latvietēm, pērn atsūtīti uzskaites dati par 16 Latvijas valsts piederīgajiem, represētajiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem un trīs personām, kas apglabātas nometnes nr. 99 kapsētā Karagandas apgabala Spas­kas ciemā. Pirms desmit gadiem uzsākto sadarbību vēsturnieks vērtē kā pozitīvu, taču tā jāturpina – Kazahstānas arhīvos vēl atrodas daudzi jo daudzi būtiski dokumenti, kas būtu vērtīgs papildinājums Latvijas arhīvos glabātajām lietām.

Jautāts, vai materiālu par Kazahstānas nometnēs izsūtītajiem un ieslodzītajiem latviešiem ir pietiekami, lai taptu vēsturnieka pētījums un izdevums plašākam lasītāju lokam, A. Bambals atbild apstiprinoši.

Olga meklē 
Latvijas radus


Džezkazganas viesnīcas “Metalurgs” kafejnīcā par šefpavāri strādā izsūtītā latvieša Jāņa Kalninieka meita Olga. Kad viņu sastapu pavisam nejauši, vaicājot pēc ūdens kafejnīcas virtuvē, ienāca prātā Dzintras Gekas teiktais: “Mūsu braucienos bieži vien šķiet – nu kā tu tālumā un svešumā kādu atradīsi vai satiksi, taču pēkšņi tas vienkārši notiek.”

Olga, tagad uzvārdā Patraškova, vairākas reizes braukusi tēvam līdzi uz Latviju ciemos pie radiem Liepājā un Grobiņā. “Biju viņa mīlulīte, tāpēc arī mani ņēma līdzi,” viņa piebilst. Atmiņā palicis liels ābeļdārzs un āboli, kurus uz Kazahstānu sūtījuši pilniem čemodāniem. Olga cenšas atcerēties arī kādu latviešu dziesmiņu, kuru tēvs skandējis, viņu mazu uz ceļgala šūpodams, taču lāgā neizdodas.

Par savu ieslodzījumu tēvs neko daudz neesot stāstījis – sākumā Aktā strādājis ogļu šahtā, vēlāk nokļuvis Karsakpai vara rūpnīcā, kur pildījis namdara pienākumus, pēc tam uzdienējies līdz brigadierim. “Grūta dzīve bija tēvam, katorgas darbos veselību sabojāja, nomira 62 gadu vecumā,” Olga smagi nopūšas un noslauka asaru. Karagandas ogļu šahtā vergojusi arī viņas mamma – pēc tautības vāciete.

Tēvu visi paziņas un kaimiņi saukuši par Janu, Olgas pasē ierakstīts, ka viņa ir Janovna, taču viņa ar to vairs nav mierā. Kad ies pensijā un mainīs pasi, prasīs, lai raksta Janisovna. “Tēvu taču sauca Jānis!”

Olgai vēl kādreiz gribētos aizbraukt uz tēvzemi, taču vispirms jāatrod radinieki. Ar interneta palīdzību pagaidām nevienu nav izdevies uziet – lai gan Kalninieka uzvārds meklētājā parādās, kā lai zina, kurš ir īstais? Arī jaunie – meita un dēls – vēlētos iepazīties ar vectēva radiem, viņa cerīgi nosaka. Nesolu Olgai atrast tuviniekus, taču uzrakstīt par viņas ilgām pēc Latvijas – gan.

Pateicos Kazahstānas vēstniecībai un personīgi konsulei Latvijā Žazirai Mirzakasimovai, kā arī biedrībai “Daugavas vanagi Latvijā” par atbalstu Kazahstānas ceļojumam. Paldies visiem “Sibīrijas bērnu” Kazah­stānas ekspedīcijas dalībniekiem

 

July 15, 2014 Posted by | Ekspedīcijas, Filmas, grāmatas, gulags, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Eseju konkurss

Eseju konkurss „Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”


Tieslietu ministrija
14.07.2014

 Eiropas Parlaments 2008. gadā ir pieņēmis deklarāciju, pasludinot 23. augustu par Eiropas piemiņas dienu staļinisma un nacisma upuriem. Deklarācijā atkārtoti, uzsvērts, ka masu deportācijas, slepkavības un noziegumi, kas izdarīti saistībā ar agresiju staļinisma un nacisma režīmā, ietilpst kategorijā pie kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Deklarācijā atzīts, ka totalitāro režīmu ietekme un nozīme pilsoņiem post komunistiskajās valstīs ir maz zināma Eiropā, tāpēc tika aicināts iniciēt totalitāro režīmu upuru atceres dienu, pieminot masu deportācijas un iznīcināšanas upurus, vienlaikus stiprinot demokrātijas principus, mieru un stabilitāti mūsu kontinentā, lai novērstu nacisma un staļinisma noziegumu atkārtošanos.

Turpinot tradīciju, šogad Totalitāro režīmu upuru atceres dienas konference tiek rīkota Latvijā.

Konference “Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”, par godu Eiropas mēroga totalitāro režīmu upuru piemiņai notiks 2014. gada 23. augustā, Rīgā, Ziemeļblāzmā. Konferenci apmeklēs Eiropas Savienības dalībvalstu tieslietu ministri, Latvijas amatpersonas un citi augsta mēroga viesi. Tajā uzstāsies Latvijas un ārvalstu eksperti un profesori, piemēram, James Sherr, Paul Goble, Gaidis Bērziņš, Ritvars Jansons, Egīls Levits, Valters Nollendorfs u.c.

Latvijas Republikas Tieslietu ministrija ar mērķi veicināt jauniešu zināšanas un interesi par totalitāro režīmu nodarītajām sekām mūsdienās un tiesisko izpratni par vēstures notikumiem, sekmējot jaunās paaudzes iesaistīšanos pētnieciskajā darbā un attīstot neatkarīgās izpētes un analīzes prasmes, aicina piedalīties eseju konkursā “Molotova-Rībetropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”

Konkursa ietvaros jāizstrādā argumentēta esejas par kādu no konferences tēmam:

  1. Totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu sekas mūsdienās: upuri, okupācija un tā atbalss mūsdienu Eiropā;
  2. Vēstures digitalizācija: vienotas informācijas telpas veidošana Eiropā;
  3. Molotova – Ribentropa pakts un tā atbalss mūsdienu tiesību aktos.

Konkursa dalībniekiem tiks pasniegtie Tieslietu ministres pateicības raksti, noderīga juridiskā literatūra un citas balvas. Labāko darbu autoriem tiks dota iespēja piedalīties konferencē kā klausītājiem.

Konkursa nolikums pieejams šeit

July 14, 2014 Posted by | konferences, Vēsture | Leave a comment

Kājām mēros Baltijas ceļu, sagaidot tā 25. gadadienu

Latvietis Aivars Noviks–Grasis kājām dosies no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai, pieminot Baltijas ceļa akciju un sagaidot tās 25.gadadienu. Maršruts būs tieši tāds, kā pirms 25 gadiem tika izveidota dzīvā cilvēku ķēde, kas simbolizēja triju Baltijas valstu protestu pret Molotova-Ribentropa paktu un centienus pēc neatkarības.

LSM, 9. jūlijs | Cilvēkstāsti

Aivars ir cēsinieks, kurš pašlaik dzīvo Beļģijā. Viena no lielākajām kaislībām viņa dzīvē ir deja, kas deva iespēju apceļot Eiropu, veidojot plašu skatu uz pasauli un vēlmi to izzināt arvien vairāk un dažādi.

Pirms trim gadiem viņš pievērsies skriešanai, kas mainījusi viņa dzīvē daudzus uzskatus un veidu, kā uztvert pašam sevi, savu ikdienu un nākotni, tā liekot apzināties, ka lielākais pretinieks cilvēkam ir viņš pats.

Aivaram ir 37 gadi. Viņu šim Baltijas ceļa gājienam iedvesmoja 11-gadīgā dēla centieni uz saviem mazajiem mērķiem skolā un sportā.

Baltijas ceļa pārgājienam Aivars guva ierosmi arī no Piligrīnu ceļa Spānijā, ko mūsdienās dažādos pārgājienos un svētceļojumos uz Santjago de Kompastelu mēro gan ejot, gan skriešus, gan ar velosipēdiem. Pētot Baltijas ceļu un apzinot tā punktu adreses, vēsturi un būtību, dienu no dienas arvien nostiprinājusies pārliecība, ka Baltijas ceļa 25.jubilejas gadā tas ir jāpaveic.

Pašlaik paralēli ģeogrāfiskajai un vēsturiskajai izpētei notiek arī aktīva fiziskā sagatavošanās šim diezgan ekstrēmajam notikumam. Tāpat kā Baltijas ceļā pirms 25 gadiem cilvēki sadevās rokās uz 15 minūtēm, Aivara mērķis ir 15 dienās mērot šo pašu maršrutu ar kājām, lielākoties ejot. Plānots, ka viņš veiks apmēram 40–50 kilometrus dienā un ik dienu ceļā pavadīs 10–12 stundas. Kopējais maršruta garums varētu būt aptuveni 707 kilometri.

Aivara Novika–Graša maratons pa Baltijas ceļu sāksies 14.jūlijā ap pulsten 6:00 Viļņā no Ģedimina laukuma. Ir plānots, ka 19.jūlijā viņš ieradīsies Rīgā, bet ceļš noslēgsies 28.jūlijā Tallinā.

Šajā akcijā Aivars Noviks–Grasis atbalstīs arī “UNESCO” Latvijas Nacionālā komisijas (LNK) projektu “Baltijas ceļa stāsti”, kas tiek īstenots sadarbībā ar partneriem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā un kura ietvaros tiek apkopotas iedzīvotāju atmiņas par Baltijas ceļa laiku un dalību tajā, un arī Aivars savā ceļojumā uzrunās cilvēkus un uzklausīs viņu stāstus.

Projekta “Baltijas ceļa stāsti” ietvaros ikviens aicināts pastāstīt savu Baltijas ceļa stāstu..

Šogad aprit 25 gadi kopš notika Baltijas ceļa akcija – unikāla un mierīga masu demonstrācija, kuras laikā vairāk nekā miljons cilvēku sadevās rokās, lai veidotu 600 kilometru garu cilvēku ķēdi caur trim Baltijas valstīm, vienojot Igauniju, Latviju un Lietuvu centienos pēc brīvības. Baltijas ceļa dokumentāro mantojumu veido vērtīgs dokumentu arhīvs. Nozīmīgākos dokumentus, kas tika apkopoti Baltijas valstu kopīgā nominācijā, 2009.gada 30.jūlijā iekļāva “UNESCO” starptautiskajā reģistrā “Pasaules atmiņa”.

July 13, 2014 Posted by | piemiņa, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Komunisti demonstrē pret Permas gulaga muzeju

Krievu šovinisti uzskata gulaga upuru piemiņas muzeju “Пермь-36” par pretkrieviskas propagandas un “krievu vēstures nomelnošanas” līdzekli.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


В столице Прикамья выходят на митинг против “пятой колонны” – музея “Пермь-36”

В столице Прикамья выходят на митинг против "пятой колонны" - музея "Пермь-36"

В  Перми на эспланаде у памятника “Героям фронта и тыла от благодарных потомков” соберутся активисты партии “Великое отечество” и Национально-освободительного движения, чтобы провести митинг против музея “Пермь-36”. По словам активистов, после того, что сейчас творится на Украине, российские власти не должны допускать распространения бандеровщины в нашей стране, да еще и за счет бюджета.

Митинг заявлен, как акция в поддержку Новороссии, но, по мнению организаторов, работа пермского музея связана с антироссийской пропагандой и прославлением государственных преступников, поэтому закрытие “Перми-36” в том формате, в котором организация работает сейчас, станет помощью в борьбе с бандеровцами на региональном уровне.

“Музей “Пермь-36″ является западным проектом, поэтому искажает реальные исторические события в стране. Для нас очевидно, что в колонии содержались преступники: бандеровцы и предатели Родины. Западу нужен этот проект, чтобы исказить историю и сформировать выгодное для себя мировоззрение у современной молодежи. Мы видим, во что это может вылиться на примере того, какое воспитание получила молодежь на Украине”, – рассказал Накануне.RU председатель регионального отделения “ПВО” Евгений Злобин.

К проведению митинга организаторов подтолкнули последние решения региональных властей. Напомним, губернатор Пермского края Виктор Басаргин заявил о том, что средства на содержание музея предусмотрены в региональном бюджете. Глава региона подчеркнул, “что краевые власти готовы к диалогу и восприятию всех полезных гражданских инициатив, связанных с дальнейшим развитием музея “Пермь-36”.

“Принято решение о финансировании западного проекта, который работает против России. Как он может существовать за наш с вами счет?” – возмущается Злобин.

Координатор Национально-освободительного движения в Пермском крае Антон Марамыгин называет “Пермь-36” проектом по очернению русской истории.

“Благодаря таким проектам, как “Пермь-36”, стали возможны события на Украине. Потому что именно в музее говорят о “репрессированных” героях-бандеровцах, сражавшихся с Красной армией, которые были брошены на Урал в наказание. Они делают героев из преступников. А если бы они рассказали школьникам об известных преступлениях, за которые они сидели в “Перми-36″, может быть, у пермяков изменилось отношение к так называемым героям? Я считаю, что этот проект играет на руку национал-предателям, формируя пятую колонну у нас в стране”, – поделился с Накануне.RU координатор НОДа.

По его мнению, музей можно не закрывать, а поменять руководство, перекрыть финансирование из-за рубежа и начать рассказывать о реальной истории колонии.

“Там необходимо сделать стенд героев, тех офицеров, которые потратили годы на то, чтобы контролировать предателей, тунеядцев, врагов и преступников, которые отбывали там наказание”, – сказал Марамыгин.

Митинг согласован с властями, заявленное количество участников – до ста человек. Отметим, что это не первая публичная акция, в ходе которой звучали требования о закрытии музея. Накануне прекратить поддерживать “Пермь-36” попросили пермские коммунисты.

 

July 13, 2014 Posted by | gulags, krievu impērisms, piemiņa, PSRS, represijas | Leave a comment

Notiks konference “Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”

Liene Dreimane, LR Tieslietu ministrija

Latvijas Republikas Tieslietu ministrija ar mērķi veicināt jauniešu zināšanas un interesi par totalitāro režīmu nodarītajām sekām mūsdienās un tiesisko izpratni par vēstures notikumiem, sekmējot jaunās paaudzes iesaistīšanos pētnieciskajā darbā un attīstot neatkarīgās izpētes un analīzes prasmes, aicina piedalīties eseju konkursā „Molotova-Rībetropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”

Konkursa ietvaros jāizstrādā argumentēta eseja par kādu no konferences tēmām:

  1. Totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu sekas mūsdienās: upuri, okupācija un tā atbalss mūsdienu Eiropā;
  2. Vēstures digitalizācija: vienotas informācijas telpas veidošana Eiropā;
  3. Molotova – Ribentropa pakts un tā atbalss mūsdienu tiesību aktos.

Konkursa dalībniekiem tiks pasniegti Tieslietu ministres pateicības raksti, noderīga juridiskā literatūra un citas balvas. Labāko darbu autoriem tiks dota iespēja piedalīties konferencē kā klausītājiem.

Eiropas Parlaments 2008. gadā ir pieņēmis deklarāciju, pasludinot 23. augustu par Eiropas piemiņas dienu staļinisma un nacisma upuriem. Deklarācijā atkārtoti, uzsvērts, ka masu deportācijas, slepkavības un noziegumi, kas izdarīti saistībā ar agresiju staļinisma un nacisma režīmā, ietilpst kategorijā pie kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Deklarācijā atzīts, ka totalitāro režīmu ietekme un nozīme pilsoņiem post komunistiskajās valstīs ir maz zināma Eiropā, tāpēc tika aicināts iniciēt totalitāro režīmu upuru atceres dienu, pieminot masu deportācijas un iznīcināšanas upurus, vienlaikus stiprinot demokrātijas principus, mieru un stabilitāti mūsu kontinentā, lai novērstu nacisma un staļinisma noziegumu atkārtošanos.

Turpinot tradīciju, šogad Totalitāro režīmu upuru atceres dienas konference tiek rīkota Latvijā. Konference „Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”, par godu Eiropas mēroga totalitāro režīmu upuru piemiņai notiks 2014. gada 23. augustā, Rīgā, Ziemeļblāzmā. Konferenci apmeklēs Eiropas Savienības dalībvalstu tieslietu ministri, Latvijas amatpersonas un citi augsta mēroga viesi. Tajā uzstāsies Latvijas un ārvalstu eksperti un profesori, piemēram, James Sherr, Paul Goble, Gaidis Bērziņš, Ritvars Jansons, Egīls Levits, Valters Nollendorfs u.c.

Konkursa nolikums (PDF)

July 9, 2014 Posted by | konferences, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: