gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mūsu vēsture nav melnbalta

  Egīls Zirnis, Diena, 2014. gada 4. jūlijs

Izdevis Latvijas Otrā pasaules kara stāstus, Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs saka: karā abas puses nebija gluži vienādas. Baltie krusti čekas upuriem, Rumbulas nozieguma anatomija, Žaņa Lipkes varoņdarbs, Konrāda Kalēja lieta, Latvijas krievi Hitlera pusē, padomju terors Tukumā, latvieši — Bruņinieka krusta kavalieri… Ikviens, kuru skar Latvijā joprojām nesadzijušās Otrā pasaules kara brūces, šo un citu, kopā 33 kontroversiālu tēmu atspoguļojumu atradīs vēsturnieka Ulda Neiburga jaunajā grāmatā Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. 16.marts un 9.maijs ik gadu apliecina, ka “pavilkt svītru” zem šā kara, kurš joprojām šķeļ Latvijas sabiedrību, nebūs iespējams, kamēr neizdosies vienoties, ka Latvijas pieredze šajā karā ir viena – valstiskās neatkarības zaudēšana un viena otrai sekojošas totalitāru varu okupācijas. Šādas vienošanās panākšanā vēsturnieka balss ir ļoti svarīga, tātad svarīgs arī valsts atbalsts vēstures pētniecībai, bet šajā ziņā Neiburgs nav optimists.

Vai, laikam ritot, sabiedrība Otrā pasaules kara notikumus zina un izprot labāk vai, tieši otrādi, fragmentārāk?

Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka ir palicis mazāk gan to, kas šo vēsturi atceras vai spēj par to stāstīt, gan arī to, kam priekšzināšanas vai ģimenes pieredze ļauj vēsturiskus rakstus lasīt un saprast. Piemēram, 6. – 7.aprīlī bija 70.gadadiena kopš padomju aviācijas veiktās Rēzeknes bombardēšanas. Pēckara laikā stāstīja, ka pilsētu saspridzinājuši vācieši. Pieņemu, ka vēl ir dzīvi cilvēki, kas šos notikumus paši pieredzējuši vai zina no tuvinieku stāstiem. Tikmēr sabiedriskajā telpā šī tēma izskan stipri mazāk, nekā vajadzētu.

Vai, teiksim, tūlīt 28. – 30.jūlijā paies 70 gadi kopš Jelgavas nopostīšanas. Jelgavā katru gadu notiek tā sauktie Jelgavas “atbrīvošanas” pasākumi, kurus organizē par Krievijas fonda Russkij mir līdzekļiem. Bet, var jautāt, kas mums šodien būtu jāgodina vairāk — latviešu karavīri, kas kopā ar vācu karaspēku centās apturēt svešas varas uzbrukumu dzimtajai pilsētai, vai padomju karaspēks, kas Jelgavu nopostīja?

Vai nacisms un boļševisms bija vienlīdz liels ļaunums?

Tādas lietas vajag salīdzināt, lai saprastu kopīgo un atšķirīgo, bet ne vienmēr labākais ir censties kaut ko par katru cenu vienādot. Katram režīmam ir savas īpatnības, un mums jāskatās, kas to laikā Latvijas vēsturē ir noticis. Mums, starp citu, bieži vien kādi Okupācijas muzeja viesi vecajā ēkā pārmet, ka ekspozīcijā esot pārāk maz stāstīts par vācu okupāciju un holokaustu. Bet vācu okupācijas laiks Latvijā ir četri gadi, kamēr padomju okupācija ilga stipri vairāk. Es vienmēr iestājos par to, ka lietas jāskata kontekstā un jāievēro līdzsvars starp tām. Par to principā ir arī mana grāmata.

Mūsu vēsture nav melnbalta un nav arī vienkārša. Jaunajai paaudzei vai ārzemniekiem nav viegli saprast, ka te bija vairākas okupācijas un cilvēkiem nācās rīkoties šķietami pretrunīgi. Piemēram, viens no 12 latviešiem — Bruņinieka krusta kavalieriem ir kapteinis Žanis Butkus, par kuru rakstu. Pajautāsiet jebkuram vidusmēra krievvalodīgajam, un viņš uzreiz teiks: esesietis, fašists, cik mūsējos nošāvis. Bet kāpēc Butkus gāja cīnīties pret boļševikiem? Tāpēc, ka 1941.gada 14.jūnijā izveda viņa ģimeni, sievu un divas meitas, piecus un astoņus gadus vecas. Butkus darbojās partizānu vienībā Tērvetes apkaimē, 1942. gadā devās uz Ļeņingradas fronti 26. kārtības dienesta bataljonā un vēlāk cīnījās leģionā. Man nav par ko viņu nosodīt.

Jaunāki kolēģi man ir teikuši, ka būtu labi manā grāmatā lasīt arī stāstus par sarkanarmiešiem, kuri tāpat kā leģionāri ir bijuši varonīgi kaujās, un arī nacionāli noskaņoti, tāpēc padomju laikā par viņiem nav rakstīts. Bet, man diemžēl būtu grūti tādus atrast. Jo, piemēram, ne Jānis Rainbergs vai Zenta Ozola, manuprāt, tādi tomēr nebija. Nav lielas atšķirības starp vienā vai otrā pusē piespiedu kārtā mobilizētiem karavīriem. Bet, manuprāt, tomēr ir diezgan liela atšķirība starp tiem, kuri 1940. — 1941. gadā uzsāka sadarbību ar padomju varu, sadarbojās ar ienaidnieku, kas bija likvidējis Latvijas valstiskumu un veicis represijas pret tās pilsoņiem, un tiem, kas uzsāka sadarbību ar vāciešiem — ienaidnieka ienaidnieku, kurus tolaik daudzi uzskatīja par “mazāko ļaunumu” un vienīgo spēku, kas  palīdzētu novērst “lielākā ļaunuma” atgriešanos. Tāpēc man nav ko pārmest tiem, kas gāja karot Austrumu frontē, lai gan motīvi, arī viņiem, protams, bija dažādi.

Manuprāt, Latvijas gadījumā neder dalīšana brīvprātīgajos un piespiedu kārtā iesauktajos. Svarīgākais ir, vai esi bijis karavīrs vai arī veicis kādas represijas, un pēc tā arī jāvērtē. Arī mums bija varoņi, un abās frontes pusēs, traģēdija bija tā, ka viņiem nebija iespēju cīnīties Latvijas armijā, aizstāvot savu dzimteni pret vieniem vai otriem okupantiem. Arī par manas grāmatas varoņiem varētu mākslas filmas uzņemt, piemēram, vēl viens Bruņinieka krusta kavalieris – kapteinis Miervaldis Ādamsons noteikti ir viens no tiem.

Kā vērtējat aicinājumus uz “nācijas izlīgumu”?

Zinot, kas to popularizē, manuprāt, rezultāti būs vēl vājāki nekā bija ar Čakstes pieminekli, kur ierosinātāju skaitā bija arī bijušie VDK darboņi. Un jautājums ir, vai nācija ir sanaidojusies? Daži Krievijas vēsturnieki mēģina apgalvot, ka Latvijā bijis pilsoņu karš. Man tam grūti piekrist. Ja nebūtu okupācijas varas, Latvijas pilsoņi nekad viens pret otru nevērstos. Varbūt varam runāt tikai par Latgali, ar jauktu nacionālo un sociālo sastāvu, tur var saskatīt kādus pilsoņu kara elementus. Bet mums pietrūkst kas cits, un tur nu gan Otrā pasaules kara veterāni, cik nu viņu ir palicis, varētu dot savu artavu: simboliski pateikt, ka Latvijā karš ir beidzies, mēs esam neatkarīga valsts, esam pagātnei pavilkuši svītru un raugāmies nākotnē. Piemēram, Rīgas domē Nils Ušakovs ir ieviesis jaunu tradīciju — rīkot padomju armijas 130.korpusa veterānu pieņemšanu. Bet kāpēc mērs nepieņem 19. divīzijas veterānus? Viņi arī ir tādi paši Latvijas pilsoņi, pie tam vācu pusē karoja vairāk Latvijas pavalstnieku nekā Sarkanajā armijā.

Problēma jau nebūtu saprasties bijušajiem abu pušu karavīriem — pirmskara Latvijas iedzīvotājiem. Lai gan katrā pusē atrastos pa kādam stūrgalvim, tomēr tādus kā tas leģionārs Viļa Daudziņa izrādē Vectēvs, kurš mājās glabā nacistu karogu, man šo divdesmit gadu laikā, kopš pētu Otrā pasaules kara tēmu, nav izdevies satikt. Problēma ir pavisam cita: Vācijas armijas veterānu mums nav, toties mums ir daudz PSRS armijas veterānu un viņu pēcnācēju, kuru izpratne par karu ir pavisam cita.

Kā vēsturnieks vērtē Satversmes preambulu? 

Es personīgi to atbalstu. 1918.gada 18.novembrī, kad proklamēja Latvijas valsti, tās ideja bija pašsaprotama, ja paskatāmies, kā pēc Pirmā pasaules kara veidojās nacionālas valstis. Tagad ir cits gadsimts, cita situācija, cita pasaule, un šīs lietas daudziem vairs nav pašsaprotamas. Latvija ir ilgāk bijusi okupēta nekā neatkarīga, piespiedu kārtā ir notikušas būtiskas etniskā un sociālā sastāva izmaiņas, mums ir nākušas pāri visādas ideoloģijas. Tāpēc mums ir skaidri jādefinē un jāuzsver kontinuitāte: esam atjaunojuši Latvijas Republiku, kuras pamatā ir latviešu nācijas pašnoteikšanās un nacionālā identitāte. Pie tam tas nenozīmē kādu nacionālo minoritāšu politisku diskrimināciju, kā to daži mēģina apgalvot. Pilsonības likums, valodu politika – tās visas ir okupācijas sekas, kas jārisina. Abas manas mazās meitas iet bērnudārzā, un es redzu, kā jau tajā vecumā bērni tiek selektīvi sadalīti – vieniem ir viena valoda, otriem cita. Vai tas ir pareizi?

Visa saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu lasāma 4.jūlija Sestdienas numurā!

 

July 4, 2014 - Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: