gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Balto krustu priekšā 2014.gadā

Guntis Kalme

1941.gada 26. jūnijā LPSR NKVD komisārs Simons Šustins parakstīja pavēli iznīcināt 98 Latvijas pilsoņus, ar sarkano izceļot pamatojumu: „Sociālās bīstamības  dēļ visus nošaut.” Viņu un citu čekas upuru kapu kopiņas 1941.gada 6. jūlijā izveidoja Balto krustu kapulauku Meža kapos. 1969.gadā vienā naktī tas tika nolīdzināts, virsū apbedījot citus. Atmodas gados tur tika uzstādīts liels balts krusts un kapulauks iespēju robežās atjaunots. Tas apliecināja, ka mums sava patiesā vēsture un tagadne ir svarīga.

Situācija sabiedrībā šobrīd sāk līdzināties pirmsatmodas laikam. Kāri tveram katru patiesāku vārdu, drosmīgākam sabiedriskam darbiniekam klusītēm pateicamies par latviešu nācijas interešu aizstāvēšanu. Bet atšķirība ir tā, ka nu pilsoniskajā drosmē, patiesīgumā mēs regresējam. Aizvien vairāk publiski runātajā jūt patiesības mazināšanos, noklusēšanu, pat klajus melus. Plašsaziņas līdzekļos ir tabuētās tēmas (banksterisms, civilokupācija uc), tapusi politkorektuma jaunvaloda, izstrādātas klišejas nevēlamo marģinalizēšanai („radikāļi”, „fundamentālisti”). Sabiedrība un indivīdi attīsta pašcenzūru.

Vai tās būtu pārdzīvotās sovjetizācijas tālejošās sekas, metastāzes? Režīms veica mērķtiecīgu negatīvo selekciju. Ilgstoši, konsekventi tika demonstrēts, ka ar to vien, ka esi cilvēks, pietiek, lai tiktu represēts, pat iznīcināts. Sākumā likvidēja nepakļāvīgos, citus represēja iebiedēšanai. Pārējie bija spiesti pielāgoties, izveidojot apziņas mehānismu „patiesība ir tur – ārā (aiz „dzelzs aizkara”, aiz dzeloņdrātīm – disidentos) un uz mani neattiecas”. No patiesības nācās norobežoties. Bija drošāk to neteikt bērniem (atstāstīs skolā!), neapspriest ar darbabiedriem (nostučīs), kur nu vēl sacīt vai rakstīt publiski. Mēs zinājām patiesību, bet, personiski neapliecināta, tā aizvien vairāk attālinājās no mums, eksistēja tikai virtuves režīmā. Apliecināšana prasīja drosmi, bet to bija saēduši kompromisi, uz kādiem nācās iziet izdzīvošanas labad. Pašcenzūra triumfēja izveidojoties sirdsapziņas dubultstandartiem. Lai gan drosmīgākie apguva Ēzopa valodu un prasmi rakstīt starp rindām, un mazāk uzņēmīgie – atstāstīt dzirdēto vai lasīto citiem, taču varas mehānisms darbojās kaut truli, bet efektīvi. Ja gribēji palikt dzīvs, un kur nu, ja vēl gribēji veidot karjeru, tad principā vajadzēja ne tikai novērsties no patiesības, izlikties, ka tās nav, bet arī radoši attīstīt orvelisko „jaunrunu” un pat „jaundomu.” Tā režīms pakāpeniski lielam vairumam sāka tapt par iekšējo vergturi.

Klausoties 14.jūnija deportācijai veltīto pasākumu runās izkristalizējās atziņa, ka veidojas kāda mūsu vēstures neosovjetiska mutācija, kuru raksturo notikumu mēroga samazinājums, abstrakta moralizēšana, atsacīšanās no vēsturiskā taisnīguma principa.

No deportāciju vēstures tiek ieteikts ņemt tikai individuālo ciešanu stāstu sāpes. Nav ieteicami runāt par cēloņiem, kas tās radīja, jo vairāk – par notikušā sekām latviešu tautai un valstij, īpaši par tām, kas joprojām ir nepārvarētas, bet nu jau tiek politkorekti noklusētas. Subjektīvās sajūtas, pārdzīvojumi tiek viegli relativizēti („krievi paši no režīma cieta visvairāk!”), radoši papildināti ar citiem iespaidiem („cik tur skaista daba un sirsnīgi cilvēki”). Tādējādi līdz būtiskiem vispārinājumiem mūsu vēsturei un secinājumiem šodienai, kam vajadzētu veidot rīcības vadlīnijas, tā arī netiek nonākts. Tas tiek panākts nomainot notikušā mērogu – tautas traģēdija ir pārtapusi galvenokārt par personisku atmiņu stāstu virkni.

Tiek izteikti moralizējoši pamudinājumi „mācīties no vēstures, lai tas vairsneatkārtotos!” un „esiet modri!”, bez jebkādiem paskaidrojumiem, ko tas reāli nozīmē. Kur lai lojālie pilsoņi vēršas redzot Krievijas 5.kolonas graujošo darbību, ja Drošības policija situāciju tikai „monitorē”, bet reāli neko nedara?

Slēpti vai atklāti tiek ieteikts nealkt pēc atmaksas. Parasti runas konteksts parāda, ka tā faktiski tiek signalizēts neprasīt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Atriebība ir vēlme gūt gandarījumu, sagādājot pāridarītājam tādas pat ciešanas, bet prasība pēc taisnības ir nepieciešamība atjaunot Dieva iecelto morālo kārtību ar to, ka noziegums tiek nosodīts. Tikai tā ir reāli iespējams īstenot vēlmi „lai tas neatkārtotos!” Tāpēc tika veikta Vācijas denacifikācija. Ebreji, neskatoties cik gadu desmiti pagājuši kopš nacisma zvērībām, meklē vainīgos, pieprasa tos tiesāt. Viņiem nepiedāvā „neturēt aizvainojumu”, „nemeklēt atmaksu” utml.

Domās vai īstenībā stāvot Balto krustu kapulaukā guldīto priekšā tomēr varam sacīt, ka lielajā vēstures kopskatā mēs esam uzvarētājtauta. Pateicoties no iepriekšējām paaudzēm mantotajām Dievā balstītajām cilvēcības vērtībām mēs pārcietām, izturējām un pastāvam. Tagad jāmeklē un jārod ceļi un veidi, kā, atrodoties starp Krievijas imperiālismu no vienas un globālismu no otras puses, noturēt savu nacionālo identitāti un valstiskumu un no jauna uzplaukt – ar Dieva palīgu un Viņa svētību.

 

July 6, 2014 - Posted by | Okupācijas sekas, Patriotisms, piemiņa, piemiņas vietas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: