gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pagātni nevar sadedzināt

Vēstures doktors Ainārs Bambals: Pagātni nevar sadedzināt

Elitas Veidemanes Intervija ar Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva ekspertu vēstures doktoru Aināru Bambalu: par čekas maisu kārtējo vētīšanu, par iespējām tos sadedzināt, par kolaborāciju Latvijā un inteliģences lēnumu attiecībā uz diskusijas uzsākšanu.

Ainārs Bambals: – Šā gada 8. maijā likumā tika pieņemti grozījumi par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, tāpēc tika nolemts izveidot VDK darbības izpētes komisiju, lai no juridiskā, vēsturiskā un tiesiskā viedokļa pētītu, kādu iespaidu VDK atstājusi uz Latvijas iedzīvotājiem. Komisijai jāsāk darboties no 2015. gada 1. janvāra un jāpabeidz izpēte līdz 2018. gada 31. maijam. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē Saeimas deputāte Ilma Čepāne norādīja, ka laika ir maz un līdz Latvijas simtgadei ar šo jautājumu jātiek galā.

– Ko īsti darīs šī komisija? Tā nebūs kārtējā gaisa tricināšana?

– Saeimas uzstādījums bija izpētīt čekas maisus. Tajos ir 4800 uzskaites kartīšu, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), un ir vēl reģistrācijas žurnāli, citi dokumenti. Par to visu vajadzēs dot atzinumu. Saeimas lēmumā ir arī frāze, ka pēc izpētes beigām dokumenti būtu publicējami. Kā tas rezultēsies – pagaidām nav ne jausmas.

– Ko jūs sagaidāt no šīs izpētes? Vai ar šo kartīšu izpēti pietiks, lai konstatētu – lūk, tāds un tāds ir bijis čekas aģents? Varbūt tās kartītes kāds ir speciāli sacerējis, lai mēs saplēstos cits ar citu?

– Par šo tēmu sabiedrībā vienmēr, faktiski 20 gadu garumā, ir bijušas dažādas spekulācijas. Es arhīvā strādāju ilgu laiku, tāpēc uz šiem dokumentiem raugos citādi. Mani tracina, ja kāds saka: tur ir falsifikācijas, pierakstījumi. VDK dokumentācija bija sakārtota, un, ja kāds domā, ka tur ir kaut kas pazudis vai izzagts, tad pēc reģistrācijas žurnāliem var konstatēt, kas konkrēti ir pazudis. Tāpēc tukši runāt, ka tur vairs nekā nav, viss aizvests – tas ir lieki. Es, protams, nevēlos, lai sāktos raganu medības, nevienam nav vajadzīgs. Bet skumji ir tas, ka citas Austrumeiropas valstis – tostarp arī Lietuva un Igaunija – ir šo jautājumu sakārtojušas. Viņiem ir lustrācijas likums, ir pētniecības institūcijas. Tas viss ir Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Čehijā… Nelaime ir tā, ka 1991. gadā, kad čekas mantība tika dalīta, nebija ievērots dokumentu nedalāmības princips, proti, jēgpilna eksistence ir tad, kad visi dokumenti atrodas vienkop. Bet tad sadalīja starp Valsts arhīvu, kur tika nodotas VDK krimināllietas, izsūtīšanas lietas, filtrācijas lietas – aptuveni 600 000 glabājamo vienību, milzīgi sējumi. Savukārt Augstākās padomes komisija pārņēma operatīvās lietas un tā dēvētos čekas maisus, [vēlāk] tad izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un nodeva dokumentus tam. Operatīva rakstura dokumentus pārņēma Iekšlietu ministrija, arī Policijas akadēmija pārņēma daļu dokumentu, arī instrukcijas, darba metodikas aprakstus, bibliotēku un tamlīdzīgi. Operatīvā darba metodes visā pasaulē faktiski ir vienādas. Taču sabiedrībai nekas netika paskaidrots – kas pārņemts, kas arhivēts, kas tur īsti ir. Tāpēc radās dažādi minējumi un spekulācijas. Ja, piemēram, maisos ir pieci Jāņi B., tad kurš būs tas īstais čekas aģents? Es kā arhīvists varu pateikt, ka ir tā dēvētais dokumentu integritātes princips, pēc kā var identificēt īsto cilvēku. Pat tad, ja, piemēram, rūpnīcā VEF būtu strādājuši divi Jāņi B., pēc dokumentiem varētu noteikt, kurš ir īstais, tas ir, kurš ir čekas aģents.

– Bet ir taču daudz runāts par to, ka liela daļa dokumentu esot izvesta uz Maskavu, un mēs pie viņu arhīviem netiekam, tātad informācija ir nepilnīga.

– Nepilnīga ir tajā ziņā, ka [pamatā] tika izvestas aģentu lietas, un tieši tāpēc tiesa nevar pierādīt sadarbības faktu, jo aģentu lietās ir viens būtisks dokuments – aģenta pašrocīgs paraksts, ka viņš ir labprātīgi piekritis sadarboties.

– Daudzi uzskata, ka čekas maisi ir vienkārši jāsadedzina: lai vienreiz ir miers!

– Deputātam Andrejam Elksniņam bija tāda ideja: šos maisus iznīcināt un līdz ar to pārvilkt šim Latvijas vēstures posmam treknu svītru. Bet Arhīvu likumā ir rakstīts, ka tas ir Nacionālā arhīva fonds, tāpēc to tik vienkārši nedrīkst iznīcināt. Bet galvenais ir veikt sabiedrībā izskaidrojošo darbu: parādīt, kāda tolaik bija sistēma, kā tā samala cilvēkus, kā šantažēja. Tie ir simtiem izkropļotu likteņu, cilvēki ir nodzērušies, viņiem tika liegtas jebkādas karjeras iespējas…

– Viens otrs, domāju, pat darījis sev galu. Vai mums viņus vajadzētu žēlot?

– Nesen Rīgā bija diskusija, ko rīkoja dzejniece Liāna Langa, un tur mēs runājām par kolaborāciju. Domāju, ka šādai diskusijai, kurā iesaistās sabiedrība, vajadzētu notikt vismaz nākamo triju gadu laikā, un tai vajadzētu rezultēties pirmām kārtām ar nācijas izlīgumu – ar grēku nožēlošanu un piedošanu. Vācijā, piemēram, šis izlīgums risinājās 25 gadu garumā. Tas viss jāstāsta bērniem un mazbērniem [kāpēc tā noticis].

– Ja pēkšņi atklāsies, ka Jānis B. ir bijis čekas aģents, tā būs traģēdija ne tikai viņam vien, bet arī visai ģimenei – bērniem, mazbērniem. Kā viņš varēs tālāk dzīvot?

– Protams, tā būs traģēdija. Bet šis cilvēks pirms tam zināja, uz ko viņš iet.

– Vai uzskaites kartītēs nevar būt kļūdas vai provokācijas? Pieņemsim, uz kāda konkrēta cilvēka vārda ir uztaisīta aģenta kartīte, bet viņam nav itin nekāda sakara ar čeku. Varbūt čekas kurators vienkārši gribējis izpildīt vervēšanas plānu?

– To visu var pārbaudīt. Var veikt grafoloģisko ekspertīzi, lai uzzinātu, kad šī kartīte uzrakstīta. Tā lielā mērā varētu būt mūsu šodienas piecdesmitgadnieku paaudze, kuru čeka centās ievilināt savos tīklos. Dīdžejs Gobziņš, piemēram, atzinās, ka viņš ticis savervēts, tāpat daudzi citi ir publiski atzinušies. Un to var izskaidrot, kādos apstākļos tas noticis. Tā varēja būt arī vervēšana universitātē, izmantojot draudus vai šantāžu. Tāpēc viss jānoskaidro – kā notika kolaborācija? Tāda diskusija mums nav bijusi. Jānoskaidro abu pušu argumenti.

– Kam šī diskusija jāuzsāk?

– Domāju, ka to vajadzētu uzsākt inteliģencei, radošo profesiju pārstāvjiem. Tā ir sabiedrības daļa, kas lielā mērā ir cietusi no čekas. Tās varētu būt arī klerikālās aprindas, kaut gan es nedomāju, ka baznīca šobrīd būtu gatava diskutēt par šādu jautājumu.

– 90. gadu sākumā uz laikrakstu Atmoda atnāca kāds bijušais čekists un piedāvāja nopublicēt savu aģentu sarakstu. Tās nebija aģentu kartītes, bet vienkāršas, ar roku aizrakstītas lapas, kurās figurēja tolaik pazīstamu kultūras un mākslas darbinieku vārdi, kuriem blakus bija viņu segvārdi. Nopublicējām. Bez īsto vārdu atklāšanas. Sabiedrība šūmējās par to, ka «inteliģenti», lūk, kādi viņi ir, nodevēji un tā tālāk. Bet es tomēr gribu viņus aizstāvēt: daudzus no viņiem taču varēja šantažēt, varēja draudēt viņu ģimenēm. Situācijas varēja būt ļoti smagas.

– Tāpēc domāju, ka izpētes komisijai jābūt [gana] autoritatīvai, tai jādod atzinums par šādu dokumentu autentiskumu. To visu var izpētīt. Bet sabiedrībai tas nav pateikts. Protams, varēja arī ko «pierakstīt», bet šie gadījumi jāizpēta, jāuzliek punkti uz «i». Es nerunāju par katra savervētā kāršanu pie lielā zvana, es runāju par pētniecisko darbu.

– Ko sabiedrībai dos pētnieciskais darbs?

– Sabiedrībai būs svarīgs rezultāts. Mēs varēsim kliedēt mītus, piemēram, par čekistiem, kuriem bija jāpilda plāns, vai par pierakstījumiem, vai par maisiem, kas jau iznīcināti. Tad noskaidrosim to! Uzzināsim, kas ir uz Maskavu aizvests un kas ne.

– Vai šai komisijai ir atrasta nauda? Bez naudas tā taču nedarbosies.

– Par naudu nezinu, par to acīmredzot lems nākamā Saeima. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē tika lemts, ka Izglītības, Kultūras, Tieslietu un Finanšu ministrijām šis jautājums ir jāatrisina.

– Kāds ir komisijas sastāvs? Vai Antonijs Zunda arī tajā ir iekļauts?

– Sākumā bija doma, ka Universitāte deleģēs tieši viņu, pēc tam komisijas sastāvā tika iekļauts cits cilvēks.

– Kāpēc tā?

– Nezinu detaļas. Es personālijas neatlasīju.

– Iespējams, bažas par Zundu bija tādas, ka viņš padomju norieta gados esot vērsies pret studentu disidentu Konstantīnu Pupuru. Zunda toreiz bija LVU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, un Pupurs mācījās šajā fakultātē.

– To labi atceros, jo es tur arī mācījos. Toreiz Konstantīns Valujevs atnāca no Maskavas Vēstures un arhīvu institūta (Istoriko arhivnij institut – A. B.) un pieņēma savas mātes uzvārdu – Pupurs. Atceros, dienas vidū fakultātē ieradās vīri pelēkos uzvalkos, tika sasaukta komjauniešu sapulce, kur tika paziņots, ka no Zviedrijas radiostacijas dzirdēta ziņa: grupas Helsinki – 86 rindas ir papildinājis Vēstures un filozofijas fakultātes students Konstantīns Pupurs. Tas bija 1987. gads. Skandāls bija milzīgs, un tāda ideoloģijas caurausta fakultāte kā mūsējā burtiski vārījās. No universitātes Konstantīnu gan uzreiz neizslēdza, viņš vēlāk gāja uz Kara katedras nodarbībām ar nozīmīti, kas piesprausta pie žaketes atloka: sakrustoti Latvijas Republikas un ASV karodziņi. Pupuru izraidīja no PSRS 1988. gada jūlijā.

– Vai sabiedrība ir gatava diskutēt par kolaborāciju? Šis jēdziens ir diezgan plašs, turklāt jutīgs.

– Vispirms nodefinēsim: kolaborācija ir nodevīga sadarbība ar okupācijas varu, darbojoties pret savu tautu.

– Tad jau visi, kas dzīvoja padomju gados, ir kolaboranti.

– Tieši tāpēc ir jābūt diskusijai: kur ir robeža starp kolaborāciju un konformismu, kas deva kaut kādas karjeras iespējas padomju valstī. Ja runājam par pēckara posmu, mūsu Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 44 000 uzskaites kartīšu par tā dēvētajiem istrebiķeļiem (iznīcinātāji – krievu val.), kas piedalījās nacionālo partizānu apkarošanā un bija faktiskā čekas pakļautībā. Mums ir vairāk nekā [2800 personu lietu] par komandējošo sastāvu: viņi saņēma algu, dienesta ieroci, apģērbu un pārtikas talonus un gāja iznīcināt latviešu pretošanās kustības dalībniekus. Šie istrebiķeļi ir visīstākie kolaboranti. Viņi darbojās līdz pat 1953. gadam. Dažas vienības pat vēl ilgāk. Viņi ne tikai ķemmēja mežus un apkaroja nacionālo pagrīdi, bet arī aktīvi darbojās 1949. gada 25. marta deportācijās, nodrošinot šīs akcijas. Tā teikt – sargāja «sociālistisko mieru».

– Daudzi no šiem istrebiķeļiem ir dzīvi?

– Grūti pateikt. Vēl 90. gadu sākumā arhīvs daudziem no viņiem ir sniedzis izziņas par darba stāžu. Droši vien daudzi vēl ir dzīvi. Pirmie istrebiķeļu bataljoni tika nodibināti Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķos, Kurzemē tas notika tikai pēc kapitulācijas. Istrebiķeļi ļoti aktīvi apkaroja nacionālo pagrīdi, un domāju, ka viņu darbība arī jāpēta.

– Noteikti. Tie taču ir visīstākie noziedznieki.

– Viņi pildīja būtībā tādas pašas funkcijas kā šucmaņi vācu laikā. Šī grupa būtu jāpēta padziļināti. Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 260 lietu ar pavēlēm, kas bija jāpilda istrebiķeļiem, ir štatu saraksts, ir algu kartītes, ir ziņojumi par čekistiskajām kaujas operācijām, kur viņi piedalījušies. Ir 2823 personu jeb kadru lietas: ļičnij ļistok po učotu kadrov rabotņika osobovo naznačeņija*. Daudzi istrebiķeļi pēc tam pārgāja Iekšlietu ministrijas dienestā, strādāja par miličiem, par pilnvarotajiem ciema padomēs, un viņu lietas glabājas Iekšlietu ministrijas arhīvā. Bet to cilvēku lietas, kas piedalījās kaujas čekistiskajās operācijās pret nacionālo pagrīdi, glabājas Nacionālajā arhīvā.

– Kas vēl atrodams arhīvā?

– Arhīvā glabājas ap 100 000 kartīšu par represētajiem, sākot no 1919. gada, turpinot ar 20.–30. gadu robežpārkāpējiem, kas nonākuši NKVD nagos, tad 1940./1941. gada represētie, vēlāk nacionālo partizānu, tad disidentu lietas, no kurām pēdējā datēta ap 1985. gadu, ir arī Aleksandra Laventa lieta par valūtas spekulācijām un kontrabandu. Protams, ir arī Gunāra Astras, Lidijas -Lasmanes lieta un daudzas citas.

– Kas notiek Krievijā ar represēto piemiņu?

– Esmu bijis Vjatkas apgabalā, Permas apgabalā. Piemiņas vietās likām krustus. Katru gadu 30. oktobrī Krievijā sanāk kopā padomju gados represētie, taču viņu paliek arvien mazāk. No aptuveni 800 lielajām represiju vietām Krievijā un Kazahstānā piemiņas zīmes ir uzstādītas tikai kādās četrās vai piecās. Tā ir Ļevašova, kur šauti cilvēki 1938. gadā, ir uzstādīts piemiņas akmens Pēterburgā pretim Vasīlija salai, ir Butovas poligonā, Komunarkā, Magadanā. Esmu runājis ar Memorial pārstāvjiem: Krievijas varas iestādēm ir tāda attieksme – represētie izmirs, un problēma atkritīs pati no sevis.

– Represēto mums daudz. Bet daudz vairāk ir to, kas pakļāvās kolaborācijai.

– Latvijas iedzīvotāji ir spēcīgi pakļauti kolaborācijas sekām, jo mums [Baltijā] pāri gājušas trīs okupācijas. Nekur Eiropā tā nav bijis. Un varbūt tieši tāpēc Eiropā daudzviet nesaprot mūsu attieksmi pret Komunistisko partiju, kuras darbību mēs ar likumu izbeidzām 1991. gadā. Austrumeiropā bijušie komunisti transformējās par sociāldemokrātiem, sociālistiem vai jaunajiem kreisajiem, Latvijā izveidojās citas partijas. Mūsu Saeimā taču arī darbojas bijušie komunisti. Par to ir jādiskutē, un radošie cilvēki varētu sākt šo diskusiju.

– Neesmu tik optimistiska, ka šāda diskusija jelkad sāksies. Manuprāt, jauno paaudzi šāda diskusija diez vai varētu interesēt. Ja nu vienīgi vēsturnieku aprindās.

– Problēma ir tā, ka neesam pārdzīvojuši komunismu, jo atklāta visu paaudžu saruna par to nav bijusi. Un, ja kāds grib vainot valdību pie visām likstām, kas šodien notiek, tās ir sekas nenotikušajai diskusijai par kolaborāciju.

– Čekas maisus vēdina pirms katrām vēlēšanām.

– Tas ir likumā ierakstīts: jāpārbauda kandidātu biogrāfijas. Bet runa jau nav tikai par pārbaudīšanu: jāpārbauda viss mehānisms – kompartijas loma, sadarbība ar Valsts drošības komiteju. VDK bija izpildītāji, un visas komandas nāca no Maskavas. Latvijas kompartijas Centrālā komiteja tikai akceptēja šīs komandas. Naivi domāt, ka divdesmitpiecgadīgie neinteresēsies par to, kas noticis ar viņu vecākiem vai radiniekiem. Ja Maskava sadomās publicēt aģentu lietas, tā būtu spēcīga dziļbumba.

– Kāpēc tad Maskava tās nepublicē?

– Acīmredzot ir bijusi vienošanās par ziņu neizpaušanu. Neviens sevi cienošs specdienests neatklāj savu aģentu tīklu.

– Jūs kā vēsturnieks uzskatāt, ka šie dokumenti jāpēta un pēc tam jāpublicē. Bet ja, piemēram, kāds jūsu tuvinieks būtu šajos čekas maisos?

– Runa šobrīd nav par publiskošanu, ir tikai par pētīšanu. Kad par šiem dokumentiem būs speciālistu atzinums, būs nepieciešama politiskā izšķiršanās – publiskot to visu vai ne. Vienkārši jādara gals visādām spekulācijām par maisu saturu.

– Kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) to neizdarīja līdz galam?

– Pirmām kārtām bija mazs štats. Nebija arī finanšu resursu. Domāju arī, ka viņi bija aplikti ar dažādām izziņas funkcijām – ne tikai ar uzdevumu pārbaudīt deputāta kandidātus pirms Saeimas vēlēšanām.

– Vai esat pētījis, kāda citās valstīs ir bijusi sabiedrības reakcija uz šādu sensitīvu datu atklāšanu?

– Deviņdesmito gadu sākumā tas viss bija diezgan emocionāli. Nezinu, vai Latvijā kāds informators ir darījis sev galu, tas jāvaicā Indulim Zālītem (TSDC bijušais vadītājs – E. V.), bet Vācijā tādi gadījumi ir bijuši. Taču tas nenozīmē, ka par to nevajag runāt. Ir svarīgi pārliecināt čekistus un ziņotājus, ka jāatklāj tas, ko viņi darījuši. Mūsu tauta nevar dzīvot tālāk, ja ir bijusi šāda pagātnes trauma, mēs nevaram to aprakt zemē vai sadedzināt. Pagātni nevar sadedzināt.

August 18, 2014 - Posted by | arhīvi, Vēsture, čeka, čekisti

1 Comment »

  1. […] Parasti es tās nopietnākās lietas cenšos pietaupīt beigām, bet tagad tā vien nagi niez parunāt par to riebīgo lietu, kas nerāda tevi tādu kādu tu sevi iedomājies, bet tādu, kāds tu esi. Vai arī palasīt par pirmsnāves vēstulēm. Vai Sandras Veinbergas rakstus par skauģiem. Nopietnas domas raisa arī Kristīnes raksts par krieviem un zviedriem un gulaga blogā intervija par mūžīgajiem čekas maisiem. […]

    Pingback by baltais runcis Latvijas blogāres apskats #11 (11.08.-17.08). | baltais runcis | August 19, 2014 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: