Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vakar sākās pučs

Elitas Veidemanes raksts NRA

 Vakar sākās pučs. Rīt tas kaunpilni beigsies. Rīt Augstākā Padome pieņems konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Vakarnakt omonieši ieņēma Latvijas Radio, kas, ēteram izgaistot, vēl paspēja atskaņot Dievs, svētī Latviju!.

Šodien čekas priekšnieks Edmunds Johansons brīdinās Anatoliju Gorbunovu, ka Maskavā notiekošais pučs ir «nopietna lieta». Un īsti nevarēs saprast, vai biedrs Johansons nostājas par vai pret puču. Rīt, likuma pieņemšanas laikā, virs Augstākās Padomes ēkas riņķos pučistu helikopters, bet vēlāk Aivars Berķis, AP deputāts, uzrāpies uz akmens bluķiem, tautai, kas satraukti sapulcējusies netālu no Saeimas – drīz jau Saeimas! – nama, skaļi lasīs konstitucionālo likumu – jo radiobalss taču nav, radiomājā saimnieko omonieši. Šajās dienās viena no AP sēdēm sāksies 5.47 – agrā rīta stundā, un to vadīs Imants Daudišs.

Pārskaities par konstitucionālā likuma pieņemšanu, Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam zvanīs Baltijas kara apgabala galvenais okupācijas varas reprezentants Fjodors Kuzmins un kliegs, ka, vēlreiz atkārtojoties tādiem «jociņiem» (likumiem), Gorbunovs tiks arestēts. Tikai vēlāk Gorbunova darbinieki atzīsies, ka zem papīriem uz Augstākās Padomes priekšsēdētāja galda manījuši revolvera aprises. Aizparīt, 23. augustā, Juris Vectirāns arestēs Latvijas kompartijas galveno vadoni Alfrēdu Rubiku, virs centrālkomitejas ēkas tiks nolaists zilibalti viļņotais Latvijas PSR karogs, kura vietā pacelsies sarkanbaltsarkanais. Vēstures posms, kurā skaidri iezīmējās «mūsējie» un «svešie», posms, kas bija tīrs savos centienos atjaunot brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, būs beidzies.

Tas viss notika pirms 23 gadiem. Daudziem tā ir aizvēsture, par kuru nav vērts runāt, jo padomju režīms, kas valdīja Latvijā, šķiet nereāls, stāsti par to – pārspīlēti, bet paši stāstītāji – senili revolucionāri ar kaļķīti smadzenēs. Sak, mūs neinteresē jūsu brīvības cīņas, latviska Latvija un citas globalizācijas pārņemtajai pasaulei svešas lietas. Un ir tik grūti izskaidrot laiku, kas trauksmaini ritēja pirms divdesmit trim vai divdesmit pieciem gadiem, un diez vai tā būtu produktīva nodarbe, ņemot vērā pašpietiekamajā cinismā sakņotās sabiedrības attieksmi pret vēsturi, kas daudziem šķiet pārlieku emocionāla, bet tās skaidrojums – vientiesīgs.

Tomēr ir viens faktors, kas varētu mainīt šo attieksmi. Mēģināt iedomāties, kā mēs justos, ja mums atņemtu brīvību, kuru atguvām pirms 23 gadiem. Nē, nevēlos dzirdēt spriedelējumus par to, ka «par to mēs necīnījāmies», ka «viss nozagts» un ka «valdībā sēž laupītāji un blēži». Piedodiet, bet visos laikos valdības ir bijušas vēlētāju spogulis, taču spļaut savā atspulgā negribas, vai ne? Tāpēc atliksim paššaustīšanos uz citu reizi. Vienkārši iedomāsimies, ka atkal esam Krievijas okupēti. Un tādas Krievijas okupēti, kuras tronī sēž impēriska mesiānisma apsēsts agresors, kam neatliek laika rūpēties par savu karaļvalsti un tās pavalstniekiem, toties ir pietiekami daudz slimīgu ambīciju, lai nemitīgi kādu atbrīvotu un pamācītu, kā pareizi jādzīvo. Ļoti daudzi cilvēki atceras «to Krieviju», kas padomju laikā okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, un salīdzina to ar šodienas Krieviju, kas ar tādu pašu cinismu un meliem nupat ir okupējusi Krimu. Tas nenotiek «kaut kur», tas notiek tepat, blakus, Eiropā. Un ir vismaz vieglprātīgi nenovērtēt Kremļa slepkavniecisko konsekvenci jaunu teritoriju «apgūšanā», it īpaši tāpēc, ka Krievijas vadonis Putins nepārprotami deklarējis, ka Padomju Savienības sabrukums bijis 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tiešām, kāpēc gan neatjaunot PSRS tās bijušajās robežās? Pēc tādu mērķu uzstādīšanas Putina propagandas apdullinātie ļautiņi sakāpinās sava vadoņa reitingu līdz bezsamaņas augstumiem. Savstarpējās enerģijas apmaiņas rezultātā visi nokaifosies tik tālu, ka fanātiski apsēstu putinistu karagājiens pret «izvirtušajiem Rietumiem» būs tikai laika jautājums. Diemžēl Rietumos ietilpsim arī mēs.

Mēs jau bijām Krievijas ietekmes un okupācijas zonā. Nē, ne PSRS okupācijas zonā, bet tieši Krievijas, jo PSRS bija tikai mākslīgs, vardarbīgs veidojums, ko koordinēja Krievijas staļini, ļeņini un citi slepkavas. Negribas tur būt, vairs negribas. Brīvības cena ir ārkārtīgi augsta. Brīvību nevar izskaidrot nedz ar vēstures piemēriem, nedz ar nākotnes brīdinājumiem. To var izskaidrot tikai ar sirdi. Sajust ar sirdi. Jo nav nekā dārgāka par sirdi un par brīvību.

 

August 20, 2014 Posted by | PSRS sabrukšana | Leave a comment

Pastāsts par neredzamo čeku

Arvids Ulme

Nemirstīgā “čekas sērga”
Nekas nav vienkāršāk, kā par kādu, kas nepatīk,  pateikt, ka tas ir čekists. Lai nu viņš tik sāk taisnoties, tieši tas ir vajadzīgs. Skaidrs, ka ziņas par čekistiem ir tikai čekistiem un ne jau ierindas, bet tiem viss uzticīgākajiem čekas virsniekiem. Ja kāds no viņiem atklās aģentu vārdus – viņam jāmirst. Tas ir daudzkārt pierādījies fakts. Tā visos laikos rīkojās visu valstu slepenie dienesti. Tāpēc jau viņi ir – slepenie dienesti.

Bet tas mūsu sabiedrības aktīvo mietpilsoņu pulciņu nemaz nemulsina. Lai pierāda, ka viņš nav čekists! Ja šī “čekas sērga” 80.gados ir vienkārši izskaidrojama, tad ne tik vienkārši izprotama ir šīs sērgas atdzimšana šodien – nu jau ceturtdaļgadsimtu PĒC neatkarības atgūšanas.

Skaidrs, ka te nav runa par tiem, pamestajiem čekas maisiem. Tos pameta kā suņiem kaulu, lai nu pagrauž, lai. Nu un tā viņi tos grauž un grauž gadu desmitiem, līdz pat šai dienai un nerimsies – ļautiņiem par prieku. Ar lielu entuziasmu un  nopietnām sejām.

Interesanti – kāpēc pa šiem gadu desmitiem nevienam no tik daudzajiem žurnālistiem nav ienācis prātā pajautāt, piemēram, Vilnim Edvīnam Bresim, kā tur īsti ir ar to VDK aģentu sarakstiem. Kā tā laika LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, kura ziņā bija arī Latvijas Valsts Drošības Komiteja, viņš pateiktu un atkārtotu to faktu, ka jau vairākus mēnešus, pirms iegājām pamestajā čekas stūru mājā, no Maskavas ieradās PSRS VDK vīri, savāca visu aģentūru un aizveda to uz drošāku vietu, kur tā šodien mierīgi guļ nevis maisos, bet glītos plauktiņos un tiek aktīvi izmantota.

Tieši šim faktam bija jābūt par pamatu jautājumam, ko darīt ar tiem čekas maisiem. Bet tas tiem “čekas maisu purinātājiem” likās tik neinteresanti.

Kā radās tie čekas maisi
Ja kāds nopietnāk pasekotu notikumiem, kas pa šiem gadu desmitiem virmo ap šiem čekas maisiem, atklātos ļoti netīras spēles, kuru spēlē ļoti netīri ļautiņi.

Šie ļautiņi labi zina, kas tās kartiņas atstāja un kāpēc tur ir pamesta tikai neliela daļa no tām 26 000 kartiņām. Viņi arī ļoti labi zina, kur atrodas pārējās kartiņas un saprot arī to, kāpēc tās pazudušās ir “pazudušas”. Viņi ļoti labi zina, ka VDK nebija nespējīga sabiedriska organizācija, kas tā vienkārši savējos pamestu saplosīšanai.

Es, kā LPSR Augstākās Padomes tautas deputāts, biju čekas maisu notikumu aculiecinieks un gribu atgādināt tiem, kas negrib atcerēties, ka mums notika dziesmota nevis bruņota revolūcija. Čekas stūra mājā mēs iegājām tikai tad, kad čekisti mums to atļāva, un tur atradām tikai to, ko viņi gribēja mums atstāt. Tāpēc tajā laikā man pat prātā nevarēja ienākt, ka no šīm maišeļu mušām tiks uzpūsti ziloņi Gaiziņkalna lielumā.

Kad Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšanas akcijā pie manis pienāca viens VDK virsnieks un piedraudēja, ja gadījumā es tiešām ievedīšu tos neformāļus poligonā, tad ar mani notiks tas pats, kas ar Lietuvas premjeri Prunskieni, kuras čekas kartiņas kopija tika nopublicēta avīzē. Man par to gan sanāca smiekli. Bez šaubām, mēs iegājām poligonā un vēl pa ceļam atvienojam viņus no elektrības nogāžot dažus stabus… Nekādas kartiņas nekur netika nodrukātas. Tas tik būtu joks, ja šie nodrukātu kaut ko tamlīdzīgu. Neviens to neņemtu nopietni. Ko tad es varēju nodot, ja nu vienīgi pats sevi! Es neuzrados nez no kurienes, bet vadot Radošās jaunatnes klubā (RJK) un Pieminekļu aizsardzības talku centru (PATC) un no 1987. gada Vides aizsardzības klubu (VAK) visu acu priekšā manis organizētās akcijas, pirmie mītiņi un demonstrācijas, neskaitāmās talkas, protesta gājieni, kā arī raksti, runas, dzejoļi utt.., sabiedrībā bija ļoti labi zināmi. Lai tik tajā laikā kāds uzdrošinātos mani nomelnot, vai pirkstu pielikt – viņu mājas tiktu apgāztas uz jumtiem. Sabiedrība bija atmodināta, sākot ar pirmajām neformāļu svētvietu saglābšanas talkām līdz pirmajiem VAK organizētajiem mītiņiem, atdzimšanas akcijām un manifestācijām manā rīcībā bija tūkstošu tūkstoši…

Bez šaubām, tad nebija dažu dienu vai dažu gadu darbības rezultāts. Jau gadus desmit pirms Atmodas, manu 1978. gadā sarakstīto un komponista Viļņa Šmīdberga komponēto dzejoļu ciklu “Par Atmodu” dziedāja Maija Krīgena:

…Pār kapu kāpām pāri kāpu
kā pār rūgtu tīrumu
pie streļķiem meklēju es vārdus
kā atsaukt māsu – Atmodu…

Netīru ļautiņu netīrās spēles
Tomēr, kā izrādījās es smējos par agru… Virs Latvijas politiskajām debesīm parādījās čekas maisu mēris un sāka savu darbu pa labi un kreisi nopļaujot vienu pēc otra…

Velti saucu pēc veselā saprāta. Sabiedrība jau bija iebarota ar atriebības degvīnu. Aizstāvot savu kolēģi Augstākā Padomē Georgu Andrejevu pēkšņi attapos, ka tautai Melnais Bruņinieks jau bija nocirtis ausis…

Kad mani, jau kā LR Augstākās Padomes deputātu uzaicināja ierasties prokuratūrā sniegt paskaidrojumu, sakarā ar manu kartiņu, es atteicos no advokāta pakalpojumiem, jo neskatoties uz vēstures īso atmiņu manā rīcībā bija simtiem acīs krītoši un viegli pierādami fakti, kas liecināja, ka visu savu mūžu esmu nevis sadarbojies, bet nepārtraukti pretdarbojies režīmam. Izrādās, viņiem nekādi fakti nemaz neinteresēja.

Vispirms viņi ignorēja A. Kronberga liecību 2003.gada 15.jūlija atzinumā par pārbaudes lietu Nr.7/248 par Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu:

… Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz 1990. gada augustam) liecināja, ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu par sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras aparātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu izvēlējies pats.

… 1987.gada 30.aprīlī aģents „Zāle” ir izslēgts no bijušās LPSR VDK aģentūras aparāta, kā darba nespējīgs.

Ar to jau šī saucamā pārbaudes lieta būtu jāizbeidz, jo arī tajos laikos vajadzēja pildīt plānus, lai attaisnot savus budžeta pieprasījumus utt., Bet vienmēr pēc alkohola smirdošam specdienestu lietu prokuroram V. Sausiņam, kurš uzticīgi bija kalpojis arī okupācijas režīmam, gan tas likās nepietiekami. Arī fakts, ka pat pseidoziņotājs “Zāle” nav neko ziņojis, Sausiņu nepārliecina.

Cerams, ka šis specprokurors tomēr atrada laiku, lai iepazītos arī ar SAB TSDC atzinumu, ka VDK elektroniskajā datu bāzē aģenta “Zāle” ziņojumu kopijas nav atrastas, bet ir atrasti citu aģentu ziņojumu kopijas par Arvīdu Ulmi. (dokumenti aplūkojami šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Pievērsiet uzmanību – tas pirmais ziņojums datēts jau ar 1984. gadu, kad es vēl biju Rakstnieku savienības jauno literātu apvienības biedrs. Pār Latviju tad vēl valdīja bailes un klusējošais vairākums. Nekādas pretpadomju aktivitātes, izņemot mani, neviens īsti neorganizēja.

Ja ar to tam Sausnītim nepietika, tad nu gan visam pielikt punktu vajadzēja sekojošam atzinumam:

…SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:

1) nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;
2) persona, par kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,
3) persona, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu) darbību”.
(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Šis dokuments faktiski ir spriedums! Te tiesa būtu tīri formāla. Jo par mani jau bija nozīmīgi operatīvie materiāli, fakti un pazīmes… Es jau režīmam biju norakstīts. Es varēju pazust jebkurā brīdī, jebkurā vietā. Es to zināju, ar to rēķinājos un tam gatavojos…

Un tas man deva drosmi, kamēr vēl ir laiks, izdarīt to, ko citi tik ļoti baidījās. Tas ir tā, kad kādam bija jāpieliek roka pie kailajiem augstsprieguma vadiem, lai pārbaudītu vai tur ir strāva. To darīt, neskatoties uz to, ka pēdējos 50 gadus tur šī “strāva” nosita ikvienu, kas tai pieskārās var tikai muļķītis. Es biju muļķītis. Un es biju tam gatavs.

Bet tādam pavērsienam, ka pilnīgi oficiāli es neatkarīgajā, brīvajā Latvijā ik pa brīdim pa visiem masu informācijas līdzekļiem gadu desmitiem tikšu uzsaukts kā čekas aģents, tas gan man nekādos murgos nerādījās! Pie tam, kā izrādās es pats esmu šajā sadarbībā atdzinies…

Te vietā nocitēt manu pirms gadiem 25 Vandzenē sarakstīto dzejoli:

kas mūs gribēs celt – tie kritīs!
tie kritīs, kas mūs gribēs celt…
tos krustā sitīs kārs un vārdos
tos noskalos no zemes nost –
tos nogludinās masu kapos
lai sakož aizmirstības zobs;

tad nāksim mēs pa ceļu brīvu
un katram mutē karogs brēks
pēc slavas norasos mums pieres
pēc varas zobens nosirmos…

kas mūs gribēs celt – tie kritīs!
tie kritīs, kas mūs gribēs celt…

Tad jau patiešām tiem, kas uzskata, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir čekistu un žīdu projekts, ir taisnība.

Atšķirībā no citiem šī čekas maisa upuriem, mans gadījums bija kliedzošs pierādījums, ka tiem nevar piešķirt likuma spēku un tāpēc tos ikreiz, kad visur atkārtoti skanēja vēsts par manu sadarbību, es visiem! masu informācijas līdzekļiem nosūtīju šos minētos dokumentus. Bet tad, kad pārliecinājos, ka tas žurnālistiem, kas katru plikumu izliek pirmās lapās, vispār nemaz neinteresē, kļuvu uzmanīgs. Kāpēc pēkšņi tāda neizskaidrojama nevēlēšanās noskaidrot patiesību, lai pārtrauktu to cilvēku izsmērēšanu, bez tiesas sprieduma.

Tad griezos pie partijām, politiķiem un valsts amatpersonām. Nosūtīju vēstuli arī Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kuru ļoti cienīju un zināju viņas spējas pacelt pat nepaceļamas lietas. Bet arī viņa to nespēja. Fragments no šīs vēstules:
“… paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.

Neizprotu kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs /TSDC/ nav iesniedzis Saeimas prezidijam dokumentus, kas konkrēti pierādītu un apliecinātu sabiedrībai vispārzināmus faktus, ka es jau no 70-tiem gadiem esmu mērķtiecīgi darbojies tieši pret totalitāro režīmu, un attiecīgi VDK ir pret mani veikusi nepārtrauktas represijas. Tas nevar būt, ka TSDC centrā vai tā rīcībā, Valsts arhīvā vai citās glabātavās nav dokumentu, par:

– Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no1980.gada līdz kluba likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu Vānes baznīcas tornī;

– Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto  un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu glābšanas neformālu grupu ‑ Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ ‑ darbību /1983.–1986./, tai skaitā, aizliegtajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto baznīcu glābšanas talkām, kā arī par Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku piemiņas talkām;
– Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto ‑ pirmo masu neformālo organizāciju pēcokupācijas Latvijā ‑ Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987. gada darbojās 30 (!) nodaļas.

Tieši Arvīda Ulmes vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas tādas riskantas, pārdroša un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas pirmsatmodas akcijas, kā piemēram, 1987. gadā pie VEF organizētais okupācijas režīma laikā pirmais neformālais masu mītiņš “Par tīru gaisu” un “Kodolbrīvu Baltiju” kā arī vērienīgākās 1988. gada masu demonstrācijas, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un atbildīgais bija Arvīds Ulme:

– “Melno karogu” akcija pie PSKP Izglītības nama;
– Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšana;
– akcija “Pret Metro”;
– Nacionālās simbolikas atjaunošanas akcija Mežaparkā;
– “Lūgšanas pie jūras”;
– akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā;
– akcijas pie Slokas CPK, utt., utt.,

Sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības aizliegšanu” pie Latvijas PSKP CK, kas bija pirmais ‑ kā teica Maskavas TV ziņās ‑ pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS…

Visus šos gadus par pilnīgi visiem RJK, PATC, VAK pasākumiem es biju vienīgā juridiski un pilsoniski atbildīgā persona un tieši tāpēc gan pirms, gan pēc šim akcijām tiku nogādāts VDK, kur tiku gan pratināts, gan brīdināts un par to bija jāparakstās. Kas tik man, maniem tuviniekiem un sekotājiem ir bijis jāpārdzīvo no VDK puses ‑ tas nav šeit aprakstāms, bet, ja tiešām, TSDC nav nodevusi Saeimas prezidija rīcībā manis minēto informāciju, kā tas jau notika ar TSDC ziņām masu informācijas līdzekļiem, tad man jāsecina, ka pēc visiem šiem, Latvijas neatkarībai ziedotiem gadiem represijas pret mani, maniem bērniem un tuviniekiem, pret pirmajiem Atmodas un Latvijas neatkarības nesējiem turpinās.”

Politiķi tik cieši bija pielipuši šiem maisiem, ka neko negribēja mainīt. Vai arī nevarēja… Vai nedrīkstēja…

Tāpēc dabīgi rodas jautājums, vai viņi grib tos maisus izmantot savās interesēs, vai kāds grib viņus (t.i.. deputātus) izmantot savās interesēs.

Vai tie, kas stāv aiz čekas maisiem, stāv arī aiz politiķiem un preses izdevumiem?
Kas tie tādi ir un ko viņi ziemā ēd?
Tāds ir jautājums.

Sadarbības atzīšanas brīnumu brīnums
Bet “kronis” visam ir mana pēkšņā sadarbības atzīšana. Tas pierāda, cik ļoti, ļoti par katru cenu, kādam vajadzēja mani tomēr izsmērēt. Kad pierādījās, ka mana kartiņa tur ir fiktīva un nekādi dokumenti, ne pierādījumi par manu brīvprātīgu ciemošanos VDK ar ziņojumu mapīti padusē neatradās, specprokuroram atlika vienīgi panākt, lai es pats atzīstos.

Izrādās, ka fakts, ka esmu bijis neskaitāmas reizes nogādāts dažādu pilsētu un rajonu drošības komitejās un tur atbildējis uz jautājumiem, faktiski jau ir sadarbības pazīme. Viņiem vairs neinteresēja uz kādiem jautājumiem un ko esmu atbildējis. Galvenais, ka esmu tur bijis un ar viņiem runājis. Pat tas fakts, ka es riskējot ar nekavējošu arestu uz pratināšanām ierados ar paslēptu diktofonu, ko man atveda tautieši no ārzemēm un pēc tam savējo pulciņā to noklausījāmies, izrādās ir visīstākais pierādījums. Tā lūk strādā specprokurori, lai tik panāktu savu. Tad kā lielu pretimnākšanu viņi sagatavoja man parakstīšanai sekojošu dokumentu:

Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokuroram Pēterim Dzalbem.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokuroram Vilhemam Sausiņam.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrā ierosināta pārbaudes lieta Nr. 7/248 par manu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.

Ievērojot, ka izmeklēšanas laikā apstiprinājusies mana pretpadomju darbība un likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” mērķis ir “radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi”, lūdzu, atbilstoši minētā likuma 14. panta 14. punktam, pārbaudes lietu izbeigt.

2003. gada 18. septembris …   Arvīds Ulme
(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Domāju, ka nu, beidzot, viņiem tas cirks ir apnicis un atviegloti parakstīju, lai ir miers. Nē. Izrādās tas cirks tikai sākās!

Tā viltīgā preambula par pierādīto pretpadomju darbību, par manu vajāšanu utt., izrādās neko nenozīmēja, galvenais ir šie cipariņi – 14. pants, 14.punkts.

Kaut kā neatceros tajā viņu man sagatavotajā dokumentā šādus cipariņus. Un kaut kā, it kā netīšam, dokuments ir tikai vienā eksemplārā. Bet profesionāļi “noracēji” strādā profesionāli, neko teikt. Un pēkšņi visos masu informācijas līdzekļos visās ziņās radio un TV, visos laikrakstos un žurnālos vienlaicīgi parādījās sensacionāla ziņa, ka esmu atdzinies sadarbībā ar VDK.

Es nekavējoties sasaucu preses konferenci, atsaucu šo parakstu un pieprasīju lietu nodot tiesai. Bet tas vairs nevienam neinteresēja.

Ar šo rakstu kā piemēru, es sabiedrībai un it sevišķi tiem, kas uz saviem pleciem atveda Atmodu, gribu atgādināt, ka nepietiek ar neatkarības pasludināšanu. Neatkarības ideāli vēl tāli nav piepildīti. Daudzas lietas vēl jāsāk no sākuma. Katra dienas sākās ar atmodu.

 

August 20, 2014 Posted by | pretošanās, PSRS sabrukšana, čeka, čekisti | Leave a comment

   

%d bloggers like this: