gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

2.pasaules karš cilvēku dzīvesstāstos

Gramata_prieksvaaks-media_large
Gunta Gaidamaviča 29.augusts 2014

Vēsturnieka Ulda Neiburga „Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” visu vasaru nenozūd no pārdotāko grāmatu saraksta augšgala un kļuvusi unikāla jau ar to vien, ka neviens cits Latvijas vēsturnieku darbs līdz šim nav spējis sasniegt dižpārdokļa (kā man, godīgi sakot, nepatīk šis vārds, jo asociējas ar barokli, kam visai tāls sakars ar grāmatniecību) statusu.

Es nezinu, vai pašam autoram bija pārsteigums vērot satriecošo tempu, kādā viņa grāmata nozuda no veikalu plauktiem. Taču pieļauju, ka šīs sakāpinātās intereses fenomens ir kāda cita, ne mazāk vērienīga pētījuma vērts, jo Neiburga grāmatas popularitāte apstiprina to, cik joprojām, teju 70 gadu pēc kara beigām, mums katram ļoti aktuāla ir šī tēma – Otrais pasaules karš.

Atzīšos, es arī alkaini gaidīju šo grāmatu un divās naktīs izlasīju no vāka līdz vākam, atliekot malā tobrīd steidzamās un prioritārās grāmatas, kas bija jāizlasa, gatavojot kārtējos LTV kultūras raidījumus. Man, Otrā pasaules kara abās frontes pusēs karojušo, nacionālo partizānu un „istrebiķeļu”, uz Sibīriju izvesto un izvedēju, un ne ar vienu okupācijas varu nesadarbojušos latviešu pēctecei un radiniecei šī Ulda Neiburga grāmata bija… varbūt mēģinājums atrast personisku izlīgumu ar tik dažādos lēmumus pieņēmušo manas dzimtas cilvēku izvēli (un izvēles neesamību), viņu maldiem un pārliecībām, maksu, ko viņi par to maksāja.

„Dievs, Tava zeme deg!” struktūru veido 33 atsevišķi raksti, kas ir daļa no desmit gadu garumā laikrakstā „Lauku Avīze” (vēlāk „Latvijas Avīze”) un žurnālā „Mājas Viesis” publicētajiem vairāk nekā 100 autora rakstiem par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi, kas tagad, iekļaujot grāmatā, papildināti ar jaunākajiem pētījumu rezultātiem un atziņām. Grāmatas struktūra veidota pēc kalendāra principa, katru no aprakstītajiem notikumiem pakārtojot kādai kara dienai, kurās tie risinājušies.

Rakstu kopojums nav vispusīgs vēstures izklāsts, tajā apzināti nav iekļautas visas ar Otro pasaules karu saistītās norises (pieļauju, atstājot darba lauku nākamajai grāmatai). Autors aplūkojis gan plaši, gan mazāk zināmas, dažas pat līdz šim plašam lasītāju lokam vispār nezināmas Otrā pasaules kara vēstures lappuses, īpašu vērību veltot tām, kas vēl 70 gadu pēc kara beigām ir sevišķi jūtīgas un sabiedrībā pretrunas raisošas.

Man, piemēram, pārsteidzošs atklājums bija fakts, ka vācu okupācijas laikā, 1941. gadā 200 000 Latvijas iedzīvotāju parakstīja vēstījumu Amerikas Savienoto Valstu valdībai par padomju okupācijas varas noziegumiem un aicinājumu neatbalstīt Padomju Savienību.

Žēl, ka adresātu šis astoņus sējumus biezais dokuments sasniedza tikai 1953.gadā. Tāpat līdz šim maz bijis zināms par tiem latviešu vīriem, kam karš bija vienreizēja iespēja atklāt savu izcilību, – Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu saņēmušajiem Žani Butkus, Miervaldi Ādamsonu un Alfrēdu Riekstiņu. Tie ir iedvesmojoši stāsti, kas valdzina un arī sāpina.

Saturiskam līdzsvaram vienīgi būtu gribējies arī stāstus par līdzīga „mēroga” vīriem frontes otrā pusē – PSRS bruņoto spēku augstākā apbalvojuma Zelta Zvaigzne saņēmējiem, Padomju Savienības Varoņiem Jāni Vilhelmu, Jāni Rainbergu, Mihailu Orlovu.

Ulda Neiburga grāmatas lielākā vērtība un panākumu atslēga, manuprāt, ir izvēlētais (un vēsturisko tematu izklāstā Latvijā unikālais) vēstījuma veids – precīzs un akadēmisks vēsturisko notikumu izklāsts, papildināts ar konkrētu cilvēku personisko pieredzi. Tādējādi milzīgie karu raksturojošie statistikas dati zaudē savu anonimitāti, atsedzot aiz tiem esošo katra konkrētā indivīda, katras Latvijas ģimenes traģēdiju.

Grāmatas pārdošanas panākumi vedina domāt, ka šis formāts patlaban ir veiksmīgākais, kā uzrunāt mūslaiku auditoriju. Jāpiebilst, ka „Dievs, Tava zeme deg!” atzīstama ne vien par noderīgu izziņas avotu visiem vēstures mīļotājiem, bet arī par izcilu mācību palīglīdzekli skolēniem un studentiem.

Domājot par Ulda Neiburga pētījumu objektu – Otrā pasaules kara notikumiem, man atkal un atkal jāatgriežas pie, iespējams, indivīdam konkrētos apstākļos un informācijas ierobežotībā, apkārt valdošajā dezinformācijā visgrūtākā – spējas pārredzēt spēles laukumu kopumā un adekvāti novērtēt savu lomu un līdzatbildību, kā arī to, kādas sekas katra konkrētā izvēle nesīs sev pašam, ģimenei, citiem cilvēkiem, tautai un valstij.

Tāpat es bieži domāju par sava vectēva pieņemto lēmumu brīvprātīgi iestāties vācu okupācijas varas dibinātajās latviešu vienībās. Es pieļauju, ka šī lēmuma pamatā nebija kaismīgs naids pret padomju varu (jo tādā gadījumā viņš būtu okupācijas karaspēkam pievienojies jau kara sākumā). Jā, droši vien nevēlēšanās zaudēt līdzšinējo grūti sarūpēto pārticību un sociālo statusu. Iespējams, arī vēlme izmantot apstākļus un aizbēgt no neatrisināmām personiskām problēmām. Taču es arī apzinos, ka masīvās propagandas apdullinātajiem vīriem toreiz nemaz īsti savas pārliecības un izvēles nebija.

Tā visbargākā maksa par šo vienu lēmumu nebija vectēva ilgās pēc dzimtās zemes vadītais atlikušais mūžs trimdā, bet tas, ka mans tētis nekad nesatika savu tēvu.

Uldis Neiburgs visos savos pētījumos atkal un atkal atgādina, cik nosacītas un ierobežotas ir indivīda izvēles iespējas divu totalitāru varu sadursmes apstākļos. Tas ir svētīgs darbs, lai mēs šodien, izprotot mūsu priekšteču rīcības cēloņus, cieņpilni attiektos pret visu cilvēku pieredzi, arī pret viņu kļūdām, tomēr saglabātu skaidru galveno virsvērtību – Latvijas valsti.

Atļaušos citēt fragmentu no grāmatas „(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” redaktoru Ulda Neiburga un Vitas Zelčes rakstītā pēcvārda: „Otrais pasaules karš joprojām ir viena no tā uzvarētāju radīto mītu visvairāk apvītajām tēmām. To vidū ir arī mīti par karavīriem, viņu nemitīgo varonību, ziedošanos, uzticību varai, kas aizsedz kara realitāti un tā vēstures mācību, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai kādreiz no jauna nekļūtu par spēļkauliņiem tās vai citas varenību alkstošās varas politikā.”

Notikumi Ukrainā pierāda šo pirms diviem gadiem rakstīto vārdu pravietiskumu un aktualitāti šodienas Latvijā.

Autore ir LTV kultūras raidījumu redaktore

August 29, 2014 - Posted by | 2. pasaules karš

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: