gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu strēlnieku divīzija – glābiņš vai lamatas? 


Attēli no Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas valsts arhīva un I. Jermicānes peroniskā arhīvaA

Šā gada 5. jūnijā apritēja 70 gadi, kopš tika izveidots Sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss, savukārt 18. jūlijā – 70 gadi, kopš 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā atgriezās tie iedzīvotāji, kas trīs Vācijas–PSRS kara gados bija cīnījušies Sarkanās armijas 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijā. Lai arī pēckara pētījumos viņu liktenis attēlots kā varonības caurstrāvots piedzīvojums, tomēr Latvijas un Krievijas arhīvos pieejamie dokumenti liecina, ka realitāte bieži bija citāda.

Viņi visi bija Latvijas sabiedrības daļa, par kuras motivāciju, ceļu līdz armijai un dzīvi tajā ir līdz galam nenoformējies, pat maldīgs priekšstats. Tas attiecas arī uz divīzijas formēšanas periodu 1941. gada vasarā – rudenī.

1941. gada 3. augustā ārkārtīgi sarežģītā Sarkanās armijas darbības periodā PSRS Valsts Aizsardzības komiteja pieņēma lēmumu izveidot Latvijas strēlnieku divīziju, iekļaujot to Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Latvijas Komunistiskās boļševiku partijas Centrālajai komitejai (LK(b)P CK) un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei (Latvijas PSR TKP) kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzdeva formēt Latvijas strēlnieku divīziju no bijušās strādnieku gvardes karavīriem, milicijas, padomju partijas darbiniekiem un citiem Latvijas PSR pilsoņiem, evakuētiem uz Krievijas teritoriju. Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma tika evakuēti, bet galvenokārt dažādos veidos evakuējās paši vairāk nekā 50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Divīzijas formēšanas sākums


Divīzijas formēšana sākās 15. augustā Gorohovecas nometnē Gorkijas apgabalā (mūsdienās – Ņižņijnovgoroda). Karadarbība Vācijas–PSRS frontē noteica, ka tai jānotiek aptuveni mēneša laikā. 1941. gada 10. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks Jefims Ščadenko izdeva direktīvu: līdz 10. septembrim noformēt 201. latviešu strēlnieku divīzija pēc tādiem štatiem un organizācijas, “kā paredzēts dokumenta pielikumā”. Saskaņā ar Valsts Aizsardzības komitejas 3. augusta lēmumu par divīzijas formēšanu atbildēja LK(b)P CK, kas bija ierosinājusi veidot latviešu formējumu Sarkanajā armijā, Latvijas PSR TKP, kā arī Maskavas kara apgabala štābs. No 15. augusta līdz 1. septembrim bija plānots izveidot 20 daļas un apakšvienības, paredzot jaunajā divīzijā iekļaut aptuveni 12 tūkstošus cilvēku.

Sākot ar 20. augustu, par divīzijas formēšanu ik dienas pulksten 6.00 no rīta bija jāziņo divīzijas komandierim, kurš faktiski vienpersoniski kļuva atbildīgs par divīzijas formēšanas gaitu. Par jaunās divīzijas komandieri iecēla pulkvedi Jāni Veikinu, kurš bija dzimis Latvijā, bet militāro karjeru veidojis PSRS. Lai arī J. Veikina laikabiedru – divīzijas karavīru – liecībās viņa darbība galvenokārt tika asi kritizēta, tomēr privātās vēstules sievai Tatjanai Veikinai liecina par viņa noslodzi, retām saziņas reizēm ar ģimenes locekļiem, atbildības sajūtu par gaidāmajiem uzdevumiem un dzīves apstākļiem. Piemēram, 1941. gada 7. novembrī J. Veikins rakstījis: “Man personīgi ir uzticēts ļoti atbildīgs darbs. Dzīvoju pieticīgi, kaut varu dzīvot, ne pēc kā neilgojoties. Man ir milzīga vara, izlemju dzīvības un nāves jautājumus. Tūkstošiem acu skatās un gaida manas pavēles. Šajos apstākļos palieku pats. Strādāju vairāk par visiem. Pieprasu no cilvēkiem to, ko pats varu izpildīt. Savu dzīvi netaupu un, ja tas nepieciešams lietai, netaupīšu arī citu dzīves.”

Divīzijas karavīri atceras, ka augustā nenotika personāla uzskaite. Piemēram, nebija cilvēku sarakstu un ziņu par viņu militāro pieredzi, kas šajā gadījumā bija būtiski, lai atvieglotu nosūtīšanu uz daļām un apakšvienībām un iecelšanu amatos. Sākotnēji ar to nodarbojās J. Veikins vienpersoniski, kurš, pēc karavīru stāstītā, vispirms cilvēkus nostādīja ierindā un pēc tam no ierindas “skaidrā latviešu valodā” izsauca tos, kas atbilda viņa ieviestiem sadalīšanas kritērijiem: Latvijas armijā dienējušie, piedalījušies Pirmajā pasaules / Padomju Krievijas pilsoņu karā un ar militāro izglītību.

Cilvēku atlase evakuācijas centros


Pēc 15. augusta Gorohovecas nometnē sāka ierasties brīvprātīgie no dažādiem Krievijas apgabaliem, dažkārt 100 – 200 cilvēku grupās, dziedot dziesmas, piemēram, “Div’ dūjiņas”. Lielākie evakuācijas centri bija Volgas augštecē izvietotajos kolhozos. Cilvēki Gorohovecas nometnē nonāca pa vairākiem ceļiem: brauca paši, jo bija dzirdējuši par divīziju, LK(b)P CK izsūtīja apkārtrakstus kara komisariātiem, apgabalus apbraukāja LK(b)P CK pārstāvji, notika mobilizācijas akcijas un bija karaklausībai pakļautie.

Mobilizācijas akcijas galvenokārt bija orientētas uz tiem, kas bija izbraukuši no Latvijas un atradās PSRS, nevis uz tiem, kas jau dienēja kādā Sarkanās armijas daļā, izņemot 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīrus. Vispirms atklājās haotiski notikušās evakuācijas sekas, jo bija jānoskaidro, kur atrodas evakuējušies, un pēc tam viņi jāpārliecina pieteikties armijā. Lai to atrisinātu, galvenā loma bija LK(b)P CK un Latvijas PSR TKP. 1941. gada 21. augustā Jānis Kalnbērziņš un Vilis Lācis nosūtīja rakstu J. Ščadenko, kurā līdz 25. augustam lūdza sūtīt uz divīzijas formēšanās vietu “Latvijas PSR pilsoņus, ne tikai latviešus, bet arī krievus, ebrejus un citus no Latvijas teritorijas: gan karaklausībai pakļautos, gan brīvprātīgos, LK(b)P CK un Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta pārstāvju salīgtos un atlasītos”. Rīkojums par “salīgtajiem” bija jānosūta vairāku apgabalu un novadu kara komisariātiem. Termiņš izrietēja no Maskavas kara apgabala kara padomes noteiktā divīzijas noformēšanas gala datuma.

Evakuēto latviešu vidū ziņa par latviešu divīzijas veidošanu izplatījās 10. – 15. augustā, kad viņi arī sāka saņemt mobilizācijas pavēstes. Tās galvenokārt bija adresētas kādā administratīvā teritorijā, piemēram, ciemā dzīvojošajiem vīriešu kārtas latviešiem un Latvijas PSR pilsoņiem. Daudziem evakuētajiem paziņojums par latviešu strēlnieku vienību formēšanu pienāca īsti laikā, “kā atpestīšana”. Īpaši daudz latviešu ieradās no Kirovas un Jaroslavļas apgabaliem, kā arī no Čuvašijas un Padomju Savienības dienvidaustrumu apgabaliem. Dažkārt latviešus negribēja atlaist, jo viņus uzskatīja par labiem strādniekiem fabrikās, kolhozos utt. Bieži lūgumiem laist armijā sekoja atteikums, pamatojot, ka “arī darbs kolhozā ir kā cīnīšanās frontē”. Citi kolhoznieki latviešu brīvprātīgu došanos uz fronti vērtēja ar lielu neizpratni. Piemēram, Eduards Berklavs savās atmiņās min, ka nereti kolhoznieki uz latviešiem raudzījās kā “uz nenormāliem”. Ja tika iesaukts kāds no vietējiem iedzīvotājiem, to uzņēma kā lielu nelaimi un atzīmēja “ar vairāku dienu nepārtrauktu dzeršanu”.

LK(b)P CK arī sūtīja vervēšanai uz rajoniem vairākus Latvijas kompartijas un komjaunatnes organizāciju pārstāvjus. Katra no šīm personām darbojās divos līdz četros rajonos, kur veica brīvprātīgo atlasi. Pieejamie dati liecina, ka Tatārijas APSR un Uļjanovas rajonā no 28. augusta līdz 12. septembrim tika salīgti un nosūtīti caur Tatārijas kara komisariātu uz Gorkiju 700 cilvēki. Karavīri apliecina, ka parādījušies “tādi vervētāji”, kuri stāstījuši par divīzijas veidošanu ar mērķi atbrīvot Latviju un Rīgu.

Bija cilvēki, kas, uzzinot par iesaukšanas punktiem, devās uz tiem, lai pieteiktos divīzijā. Pieteikšanos nereti aizkavēja atbilstošu (Latvijas PSR pilsonību apliecinošu) dokumentu trūkums. To mēdza atrisināt atšķirīgi: gan uzdodami lieciniekus, gan tie, kas 1941. gadā Latvijā bija iesaistīti kādās padomju varas struktūrās, uzrādīdami savas apliecības.

1941. gada 25. septembrī divīzijā bija 10 601 karavīrs. Cilvēki bija ieradušies no 24 apgabaliem. Visvairāk no Gorkijas – 2592, Kirovas – 1666, Jaroslavļas – 1416. 1941. gada 8. oktobrī J. Kalnbērziņš un V. Lācis ziņoja J. Staļinam par divīzijas formēšanas gaitu, ka “uzdevums šajā brīdī ir izpildīts un Latvijas strēlnieku divīzija ir nokomplektēta ar ierindas, komandējošo vadošo un politisko sastāvu, nodrošināta ar nepieciešamo bruņojumu un sagatavota karadarbībai”. Brīvprātīgo skaits bija liels. Ziņojums liecina, ka 8. oktobrī tie bija aptuveni 70% divīzijas karavīru. 15% divīzijas sastāva bija komunisti un komjaunieši. Kopumā oktobra sākumā (4. oktobra dati) divīzijā bija 10 877 karavīri.

Septembra otrajā pusē situācija mainījās, acīmredzot dienestam derīgo cilvēku rezerves samazinājās, jo 17. septembrī atzīmēts, ka “pēdējās dienās vāji nāk papildinājums. Nepieciešams būtu vēl reizi no galvenajiem latviešu pulcēšanās centriem paātrināt cilvēku sūtīšanu”. Septembra beigās bija izsludināta oficiāla latviešu mobilizācija, tā deva papildinājumu no Sibīrijas apgabaliem un Dienvidu austrumu republikām. Divīzijas štāba priekšnieks Oļģerts Ķincis uzsver, ka arī tie latvieši, kas Padomju Savienībā bija dzīvojuši “visus šos gadus, ar mobilizāciju tika ieskaitīti 201. divīzijā”.

Sākot ar oktobri, divīzijas papildināšana notika tikai uz karaklausībai pakļauto no kara komisariātiem atsūtīto rēķina.

No visa 201. latviešu strēlnieku divīzijas personālsastāva 1941. gada decembrī 51% bija latvieši, 26% krievi, 17% ebreji, 3% poļi un 8% citi. 1941. gada decembrī 90% personālsastāva bija Latvijas iedzīvotāji, 58% karavīru bija vecumā līdz 30 gadiem.

Sadalot karavīrus pa grupām (Latvijas pilsoņi, militārā pieredze, sociālā izcelšanās, politiskā piederība u.c.), jāuzsver, ka lielākā bija Latvijas pilsoņi, kas bija dienējuši Latvijas armijā. Nav precīzi nosakāms, cik, bet bija tādi, kas piedalījušies Pirmajā pasaules karā un Padomju Krievijas pilsoņu karā, daļa no tiem bija palikuši dzīvot Padomju Savienībā, daļa 20. gados atgriezās Latvijā. Padomju Savienībā palicēju dzīves ceļš bija veidojies atšķirīgi, daļa bija taisījusi karjeru Sarkanajā armijā, piedzīvojusi 1937. – 1938. gada represijas, bija arī tādi, kas cīnījušies Spānijas pilsoņu karā (1936 – 1939).

Atsevišķa grupa bija, piemēram, milicijas šoferi, dzelzceļa darbinieki, jūrnieki. Skatot sīkāk pēc militārās pieredzes, šie cilvēki piederīgi bijušajiem 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīriem, Latviešu brīvprātīgo pulku karavīriem, Rīgas Kājnieku karaskolas kursantiem, IeTK darbiniekiem (miliči), kā arī tiem, kas ir tikai dienējuši Latvijas armijā. Daļa no tiem, kas bija dzīvojuši Latvijā, bija darbojušies Komunistiskās partijas pagrīdē un savu politisko aktivitāti varēja apliecināt pēc 1940. gada 17. jūnija. Viņi visbiežāk ieņēma dažādus amatus Latvijas PSR valdības un partijas iestādēs. Viņu vidū bija arī vairāk nekā desmit Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu.

Novembra beigās tomēr nepieciešamo cilvēku skaitu – 11 422 – nebija izdevies savākt. 25. novembrī divīzijā bija 10 799 karavīri. Komplektēšana nebija viendabīga. To ietekmēja ne tikai kara komisariātu darba stils vai LK(b)P CK aktivitātes, bet arī evakuējušos cilvēku pirmā reālā saskarsme ar dzīves apstākļiem PSRS, kam bija liela nozīme cilvēku vēlmē nonākt divīzijā. 28. novembrī nenokomplektētas bija strēlnieku rotas (trūka 600 cilvēku). Pēc divīzijas komandiera J. Veikina aprēķiniem, divīzijai trūka cilvēku viena strēlnieku bataljona apjomā, un tas, pēc divīzijas komandiera domām, nākotnē “radīs draudus pilnvērtīgai divīzijai un sevišķi sarežģīs jautājumu par rezerves bataljonu”. Slimību dēļ rudenī divīzija zaudēja aptuveni 300 cilvēkus. Dienestam armijā vecuma neatbilstības un politisku motīvu dēļ nederēja 452 cilvēki.

Nenokomplektēšanu veicināja arī apstāklis, ka, vai nu pašiem piesakoties, vai salīgšanas rezultātā divīzijā nonāca dienestam nederīgi cilvēki, par ko divīzijas vadība ziņoja J. Kalnbērziņam, lūdzot dot norādījumu kara komisariātiem nesūtīt “slimos, mazgadīgos un vecos”. Daudziem cilvēkiem savukārt bija grūti pierādīt, ka viņus kādu iemeslu dēļ nevar iekļaut divīzijā.

Uz iesaukšanas punktiem devās ne tikai iesauktie, bet arī “neiesauktie sešdesmitgadīgie un piecpadsmitgadīgie, kas cerējuši iestāties armijā par brīvprātīgajiem, lai tiktu dzimtenē”. Laikraksta “Latvijas Strēlnieks” redaktora V. Kalpiņa atmiņas liecina, ka pusaudžu vēlēšanās nokļūt divīzijā sākotnēji radīja problēmas un netika atbalstīta. Tomēr nereti viņi divīzijā iekļuva saviem spēkiem, paziņodami, ka ir pazaudējuši dokumentus. Pēc V. Kalpiņa domām, otra grupa, kura bija “pazaudējusi dokumentus”, bija tie, kuriem iesaukuma gadi jau pāri, tie savukārt “rūpīgāk skuvās, lai tikai nerēgotos kāds sirmāks bārdas rugājs”. Vecuma ziņā iesaukšanas robeža bija 60 gadi, tāpēc dažkārt atmiņās minēts, ka “vīriešus ņēma visus, reti kuru izbrāķēja. Ņēma līdz 60 gadiem. Viss vienalga – virsnieks vai kareivis.”

Pieteikšanās motīvi


Jau minētie aptuveni 70% brīvprātīgo 1941. gada rudenī divīzijas karavīru vidū ir tikai bezpersoniski skaitļi, kuri neraksturo ne konkrētu cilvēku motivāciju, nedz arī sniedz atbildi – cik lielā mērā brīvprātība patiešām bija brīvprātība (ņemot vērā kara laika situāciju). Vislabākā atbilde ir karavīru personiskās liecības, kuras (īpaši dienasgrāmatas) skaudri ataino padomju dzīvi un Latvijas iedzīvotāju pirmo saskarsmi ar to. Šiem stāstiem ir maz sakara ar vēlmi atriebt vai uzvarēt, vairāk jūtama vēlēšanās būt pie latviešiem, paēdušiem un citā vidē. Privātās liecības pēc motivācijas varētu sadalīt trīs grupās: idejiskie, līdzi aizrautie un tie, kas nevarēja samierināties ar dzīves un darba apstākļiem Padomju Savienības kolhozos un fabrikās.

Pie t.s. idejiskajiem neapšaubāmi pieder brīvprātīgie, kas pēc kara sākuma Latvijā iesaistījās dažādās padomju varas organizētās militārās vienībās, piemēram, strādnieku gvardes bataljonos. Daļa no viņiem jau pirms kara sākuma bija vai nu komjaunatnes, vai komunistiskās partijas biedri. Viņu motivācija sakņojās komunistiskajā pārliecībā un kara propagandas saukļos. Viņi dzīvoja ar pārliecību, ka izvēle cīnīties ir vienīgā pareizā rīcība.

Vēl viena brīvprātīgo grupa iespēju karot uztvēra kā piedzīvojumu, kaut arī viņi nepiekrita sludinātajām idejām par atriebību vai “fašistu uzvarēšanu”.

Ļoti būtisks faktors, kas veicināja faktiski jebkura evakuētā Latvijas iedzīvotāja vēlēšanos nonākt 201. latviešu strēlnieku divīzijā, bija saskarsme ar padomju kolhozu sistēmu. Lielākajai daļai no Latvijas izbraukušo nebija nekāda priekšstata par kolhoziem, daudzi, tajos ierodoties, padomju propagandas iespaidā bija sagaidījuši attīstību un labklājību.

Vairums no bēgļu stāstiem pauž sarūgtinājumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk tikt prom no kolhoziem. Divīzijas karavīrs Eduards Strops, noticēdams pēc 1941. gada 22. jūnija radītajai kara propagandai par “labo dzīvi” padomju Krievijas kolhozos, devās turp bēgļu gaitās. Pirmo kara gadu dzīvoja kolhozā, un viņa apraksti (dienasgrāmatu rakstīja katru dienu) ir atklāti: par blusām, blaktīm, netīrību, nabadzību, rupjību utt.: “1941. g. 24. septembris. Sernur. Mans vakardienas piedzērušais – upolnomočennij skotzagotovok – beidzot ieradās, ir vienkāršs cilvēciņš. Nodzēries, trūkst naudas, lai tiktu tālāk. Ievēroju otru kādu tipu, piedzērušu, ādas kurtkā, kas pa dubļiem izvārtījies kā sivēns, tādu te vairums. Kas ieņem labāki atalgotas vietas, dzer un dzīvo, cik šī knapā dzīve sniedz. Pārējie ķeras pie slapji ceptās maizes kumosa un trauc ko labāku iekost (stolovajā). Maizi ļaudis visur it kā vajā jeb otrādi – nes to rokās, ved braucamā kurvī sasviestu, kā to šorīt redzēju. Visur palikuse pliekana dzīves nonivelēta. Vērojot lielo braškas dzeršanu, kas tiek dzerta tikai no tējas glāzēm, pilnīgi atkrīt mūsu šņabja glāzītes dažāda lieluma. Te dzer vai nu pus vai veselu glāzi. Bieži redzami cilvēki, kas paņem lētāko piena zupu par 85 kap., bet “votku” pusglāzi, kas maksā 3.20. Savādu iespaidu atstāj, klausoties spiedzošā skaļrunī, tas tikpat tālu no dzīves īstenības kā debess no zemes. Pie galda līdzās divi jaunieši, 16 – 18. g., paņēmuši līdzi puslitra vodku, to ielēja vienādās daļās tējas glāzē un vienā paņēmienā izdzēra. Sarunājas bravūri: “Ni huja ebenomatj ne polucil, po doroge vipili i ebenomatj. utt. [..]” Līdzīgus aprakstus jau kara laika dienasgrāmatās snieguši arī citi divīzijas karavīri.

Kolhozu dzīves piemēri raksturo ne tikai padomju propagandas atšķirību no dzīves realitātes, bet arī to, ka reāli sastapās divi pilnīgi atšķirīgi dzīvesveidi un attieksmes pret darbu.

Atšķirīga ir t.s. līdzi aizrauto grupa, kura ir vissarežģītākā. Lielāko daļu tajā veidoja no Latvijas piespiedu kārtā evakuējušies: dažādu padomju iestāžu tehniskie darbinieki, piemēram, dzelzceļnieki, šoferi, 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri, kā arī jūrnieki. Viņu motivācija bija pakļaušanās notikumiem, bez citādas izvēles. Tieši viņi, īpaši dzelzceļnieki un šoferi, divīzijas darbības turpinājumā visbiežāk nonāca divīzijas IeTK Sevišķās daļas uzmanības lokā. Būtiska uzmanība jau divīzijas formēšanās posmā tika pievērsta karavīru politiskajam noskaņojumam. Ar to nodarbojās ne tikai IeTK, bet arī kara komisāri un politiskie vadītāji, kurus dažādās partijas biroja sanāksmēs uztrauca jautājums par karavīru nacionālšovinismu, ar to saprotot atsevišķu karavīru vidū novēroto nelabvēlīgo politisko noskaņojumu. Nereti pārpratumus veidoja dabiska Sarkanās armijas reglamentu nezināšana.

Divīzijas formēšana noslēdzās 1941. gada 4. un 5. decembrī, kad divīzija aptuveni 10 tūkstošu karavīru sastāvā devās uz fronti, lai 20. decembrī dotos pirmajā kaujā.

Īpašs temats, pētot divīzijas izveidi, būtu komandējošā sastāva formēšana, karavīru politiskā apmācība, uzraudzīšana un represijas pret viņiem.

http://www.la.lv/latviesu-strelnieku-divizija-glabins-vai-lamatas-%E2%80%A9/

August 31, 2014 - Posted by | 2. pasaules karš

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: