Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Baltijas ceļa ķēdes mezgls pie Stūra mājas

Turpinot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) ierakstīto Baltijas ceļa stāstu sēriju, aicinām iepazīties ar LNB direktora Andra Vilka atmiņām par laiku pirms 25 gadiem!

„Mana ģimene 1941. gada 14. jūnijā tika izvesta no Latvijas, tāpēc uzskatīju, ka man ir jānostājas pie Valsts Drošības komitejas ēkas. To, kas tur notika, bija ļoti grūti nosaukt par ķēdi. Tā bija ļoti liela cilvēku grupa, kas aizņēma visu Brīvības ielas ietvi. Un tas nozīmē, ka man līdzīgi domājošu cilvēku bija ļoti daudz. Tajā vietā radās milzīgs kamols vai mezgls,” tā par savu rīcību pirms 25 gadiem stāsta A.Vilks.

LNB direktors savā stāstā izklāsta arī Baltijas ceļa organizēšanas un maršruta plānošanas protokolu un cita dokumentārā mantojuma iesniegšanu UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā. Lai arī iniciatīva nākusi no Igaunijas un Lietuvas, tieši latvieši ņēmuši vērā savu pieredzi ar Dainu skapja iekļaušanu Pasaules atmiņas reģistrā un rūpējušies par to, lai iesniegums tiktu sagatavots nevainojami. Svarīgi bijis arī skaidrot Molotova-Ribentropa pakta ietekmi starptautiskajai sabiedrībai, jo, lai arī Eiropas iedzīvotāji saprot šī dokumenta nozīmi, Āfrikas, Okeānijas un citu pasaules daļu iedzīvotājiem tas bijis jaunatklājums.

Klausīties Andra Vilka Baltijas ceļa stāstu.

Turpmākajās nedēļas nogalēs publiskosim arī citus 23. augustā LNB skaņu studijā ierakstītos Baltijas ceļa stāstus. Pagājušajā nedēļā varējāt ieklausīties bijušās Latvijas diplomātes Ainas Nagobds-Ābolas stāstā.

Līdz 30. oktobrim ikviens ir aicināts piedalīties UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Valsts kancelejas projektā „Baltijas ceļa stāsti”, savu stāstu uzrakstot un iesniedzot interneta vietnē http://www.thebalticway.eu/ vai arī ierunājot to LNB skaņu ierakstu studijā. Lai apmeklētu LNB skaņu ierakstu studiju, iepriekš jāpiesakās rakstot uz e-pastu studija@lnb.lv .

 http://www.mk.gov.lv/lv/aktualitates/baltijas-cela-kedes-mezgls-pie-stura-majas

September 26, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atgriežas no ekspedīcijas pa Vorkutu un Intu

Foto - Dzintra Geka

Sibīrijas ceļotāji Intā godināja gulaga nometnēs ieslodzīto latviešu piemiņu. Attēlā – Vilnis Kreilis pie pieminekļa ar nosaukumu “Dzimtenei”, kas veidots pēc represētā Edvarta Sidraba ieceres. Ap divarpus metru augstajā mākslīgā akmens veidojumā attēlota Māte Dzimtene, kurai rokās ozola zars, kas simbolizē izturību, un dzijas kamols – mūžīgās piemiņas un līdzjūtības zīme.

Šoreiz bija jūtams, ka režīms «piegriež», pēc atgriešanās no kārtējās Sibīrijas Bērnu fonda ekspedīcijas Krievijā iespaidos dalās ceļojuma organizatore režisore Dzintra Geka.

Par Staļina laika represijām, tāpat kā Krievijas iebrukumu Ukrainā, daudzi vietējie ļaudis nevēlējās runāt. Brauciens noritēja ar mērķi apciemot bijušās latviešu ieslodzījuma vietas Vorkutā, Intā un uzņemt materiālu filmai.

“Sibīrijas bērnu” tikšanās reizēs ar Intas un Vorkutas iedzīvotājiem, tostarp arī represētajiem, atmiņas par pārdzīvoto
nometinājumā lielākoties stāstīja latviešu ceļotāji. Ciemiņu aicinājumam vietējie ļaudis nav atsaukušies – neviens netika piecēlies, lai runātu, stāsta Dz. Geka. “Sasprindzinājums un nerunāšana par šo tematu bija ļoti jūtama – viņi baidās,” spriež režisore un turpina, “šeit padomju laika politiski represētos sauc par “požilije ļudi” jeb tulkojumā – padzīvojuši ļaudis, un viņi apvienojas veco ļaužu biedrībās.”

“Daudzi brīnījās, ka mēs mērojām tik tālu ceļu, lai tikai pabūtu kādreizējās latviešu nometinājuma vietās,” savus iespaidus no sarunām ar sibīriešiem izklāsta viens no ekspedīcijas dalībniekiem –
Kaspars Pūce. Viņš vēlējies redzēt, kā šodien izskatās Vorkuta, uz kuru bija nosūtīts viņa tēvs Voldemārs Pūce. Dienā tēvs strādājis ogļu šahtā, bet vakarā taisījis lelles leļļu teātra iestudējumiem. Kaspars pēc izciestā sešu gadu izsūtījuma Tālajos Austrumos pie tēva nokļuvis pēc Staļina nāves. “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas laikā viņam izdevās sazīmēt gan dzīvojamās mājeles, gan ogļu šahtas vietas. Vorkuta esot zaudējusi savu raksturīgo ainavu – skarbo pievilcību, atzīst K. Pūce, jo aizvākti ogļrūpniecības blakusproduktu uzbērumi, kas kā Heopsa pirmīdas slējušies tās apkārtnē.

Tālajā ceļojumā devās arī savulaik Intas nometnē ieslodzītais Vilnis Kreilis, kuram šogad aprit 90 gadi un kurš šo braucienu sauc par dzimšanas dienas dāvanu pašam sev. V. Kreili pārsteigušas redzētās pārmaiņas Intā – bijusī ieslodzījuma vieta no miestiņa ar barakām un kantora ēku 68 gados izaugusi par “pamatīgu pilsētu” ar 30 tūkstošiem iedzīvotāju. No “vecās godības” izdevies uziet vien katlumājas būvi un kultūras namu, kura celtniecībā piedalījies Vilnis. Kā bijušais latviešu leģionārs viņš nebrīvē pavadījis divus gadus.

Līdz tālajam galapunktam 12 cilvēku grupa aizlidoja septiņpadsmit vietīgā lidmašīnā šogad atklātajā avioreisā Siktivkara–Inta, bet uz Vorkutu devās ātrvilcienā. Pa logu ceļotāji vērojuši krāšņo tundru, bet prātā pazibējusi doma, ka zem Sibīrijas dzelzceļa gulšņiem taču palika tūkstošiem tā cēlāju – Staļina upuru. Braucienā uzņemto materiālu režisore izmantos topošajai filmai par izsūtītajiem latviešu vīriem ar nosaukumu “Tēvi tur”.

September 26, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: