Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Stūra mājas saglabāšanai piešķirs 22 225 eiro

http://www.ir.lv (ir.lv)

st_ra_m_ja_pastkarte-small.jpg

Jautājumu par KM papildus nepieciešamo valsts budžeta finansējumu turpmākiem gadiem izskatīs kopā ar visu ministriju jaunajām politikas iniciatīvām

No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem izstādes “Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” darbības turpināšanai valdība atvēlēs 22 225 eiro, vēsta LETA.

Tajā skaitā 16 885 eiro paredzēti telpu pielāgošanai darbībai ziemas sezonā Stūra mājas 1.stāvā un pagrabstāvā un 5340 eiro – Latvijas Okupācijas muzejam ekspozīcijas darbības nepieciešamajam aprīkojumam.

Valdībā norādīts, ka jautājumu par Kultūras ministrijai (KM) papildus nepieciešamo valsts budžeta finansējumu izstādes “Stūra māja. Lieta nr.1914/2014” darbībai 2015.gadam un turpmākajiem gadiem izskatīs kopā ar visu ministriju jaunajām politikas iniciatīvām likumprojekta “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2015., 2016. un 2017.gadam” sagatavošanas un izskatīšanas procesā.

Izstādes turpmākajai darbībai ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā nākamgad ir nepieciešams 193 881 eiro.

Vienreizēji izdevumi izstādes satura uzturēšanai – materiālu un mākslinieka pakalpojumu iegādei izstādes papildināšanai, videotehnikas un datortehnikas iegādei, darba apstākļiem piemērota apģērba iegādei izstādes personālam – nepieciešami 5340 eiro apmērā. 81 764 eiro gadā ir regulārie maksājumi par ēku un vienreizēji ieguldījumi ēkas infrastruktūrā – nomas, elektrības, ūdens, kanalizācijas, signalizācijas u.c. saimniecisko izdevumu nomaksai, kā arī apkures ierīkošanai, lai nodrošinātu ēkas ekspluatāciju arī apkures sezonā. Finansējums paredzēts arī telpu pielāgošanai, lai nodrošinātu apmeklētāju servisu un apkalpošanu.

Regulārie izdevumi izstādes funkcionēšanas nodrošināšanai ir gidu, vēsturnieka/speciālista, apsarga un tehniķa atlīdzība, biļešu pārdošanas ārpakalpojums, reklāmas izdevumi, biroja un administratīvie izdevumi, apdrošināšana u.c. Šie izdevumi ir 106 776 eiro gadā.

Tā kā ieņēmumi par sniegtajiem pakalpojumiem gadā tiek plānoti 100 997 eiro apmērā, izstādes nodrošināšanai Stūra mājā 2015.gadam tiek prasīti 92 884 eiro, 2016.gadam – 87 544 eiro un 2017.gadam – 77 326 eiro.

Ēka kopš 2008.gada, kad to atstāja Valsts policija, nav izmantota. Nodibinājums “Rīga 2014”, Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā organizējot ēkā izstādes, ir nodrošinājis ēkas pieejamību sabiedrībai 2014.gada vasaras periodā. Nodibinājuma “Rīga 2014” administrēto izstāžu darbība ēkā beidzas 19.oktobrī. Pēc projekta beigām ēka atkal būs slēgta un bez noteiktas funkcijas, sabiedrībai nepieejama.

Ņemot vērā sabiedrības interesi un pieprasījumu, KM ieskatā ēkas daļa, kas ir atzīta par valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietu – ēkas pirmais stāvs un pagrabstāvs – ir jāsaglabā, respektējot kultūras pieminekļa vērtības, un tai ir jābūt publiski pieejamai. Ēkas pārējās daļas izmantošana paliek atklāts jautājums, kura risināšana ir ēkas īpašnieka – VNĪ – kompetence, norādījusi KM.

“Latvijas tautas apziņā Stūra māja ir viena no baisākajām un sāpīgākajām vēstures liecībām, kas saistās ar cilvēku ieslodzīšanu, mocīšanu, nogalināšanu un morālu pazemošanu. Vienlaikus šī vieta glabā mūsu tautas atmiņas, tā ir nomocīto cilvēku piemiņas paudēja, spilgts atgādinājums par totalitāro režīmu nodarījumiem un iedarbīgs brīdinājums nākamajām paaudzēm, lai šādi noziegumi neatkārtotos,” norādījusi kultūras ministre Dace Melbārde (VL-TB/LNNK).

KM valdībā iesniegtajā informatīvajā ziņojumā norādīts, ka izstādes “Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” darbības turpināšana, ko veic Latvijas Okupācijas muzejs, nodrošinās pieeju šai vēsturisko notikumu vietai, kas īpašu nozīmību iegūs nākamgad. Tādējādi iespēja Latvijas neseno vēsturi iepazīt būs arī Latvijas kā Eiropas prezidējošās valsts viesiem.

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst

Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst. Saruna ar vācu kara veterānu

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze, 13. oktobris, 2014

Pensionētais Vācijas Bundesvēra medicīnas dienesta virsnieks Horsts Henigs no Ķelnes, neskatoties uz gadiem, ir mundrs un runātīgs vīrs. Sevi Heniga kungs uzskata par laimīgu. Viņam izdevies izdzīvot situācijās, kur daudzi gājuši bojā: “Es izdzīvoju karā, izdzīvoju gulagā un izdzīvoju arī Vorkutas sacelšanās apšaušanā 1953. gadā.”

Jā, Henigs ir viens no salīdzinoši retajiem rietumniekiem, kas uz savas ādas izdzīvojuši visus staļiniskā režīma “labumus” un zina, ko nozīmē ieslodzījums Vorkutas lēģeros. Savu pieredzi viņš kā līdzautors aprakstījis vairākās grāmatās, kā vēstures entuziasts pētījis padomju gulaga vēsturi, vairākkārt strādājis Krievijas arhīvos, apmeklējis arī savu agrāko ieslodzījuma vietu Vorkutas nometni Nr. 10, kas apkalpoja ogļu šahtu Nr. 29. Tur pavadīts laiks no 1951. gada janvāra līdz 1955. gada martam, kad pēc Vācijas kanclera Konrāda Adenauera vēsturiskās vizītes PSRS beidzot nāca daudzu tūkstošu vācu karagūstekņu un ieslodzīto atbrīvošana. Heniga kunga piedzīvoto grāmatā “Vorkuta” aprak­sta arī “Latvijas Avīzes” lasītājiem labi pazīstamais somu publicists Juka Rislaki. Nākamgad šo grāmatu paredzēts izdot “LA” apgādā.

Horsts Henigs piedzima 1926. gadā kādā ciemā pie Eislēbenes, zemē, kam pēc pārdesmit gadiem bija jākļūst par padomju okupācijas zonu un Vācijas Demokrātisko Republiku. Otrajā pasaules karā Horstu iesauca 18 gadu vecumā. Viņš nonāca amerikāņu gūstā, tika transportēts uz gūstekņu nometni Anglijā, pēc tam atpakaļ uz dzimteni. Puisis iestājās Halles Mārtiņa Lutera universitātē un studēja medicīnu. Par līdzdalību pretpadomiski noskaņotu studentu grupā 1950. gada 10. martā viņu kopā ar pieciem līdzbiedriem, pēc čekas ziņotāja norādes, arestēja. Arestētāji un vēlākie pratinātāji Hallē bija padomju slependienesta pārstāvji un arī militārais tribunāls, kas Horstam Henigam piesprieda 25 gadus labošanas darbu, bija padomju. Tajā pašā gadā bijušais medicīnas students arestantu vagonā sāka ceļu uz soda izciešanas vietu PSRS, caur Brestu un Maskavu uz Vorkutu.

“Nometnē Nr. 10 kopā ar mani bija vēl kādi 3000 ārzemnieki – japāņi, ķīnieši, franči, spāņi, austrieši, dienvidslāvi, somi, poļi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, kaukāzieši. Mēs, vācieši, bijām ap simtu. Nometnē sastapu arī divus amerikāņu pilotus, kas bija notriekti virs Baltijas jūras. Tuvāk par viņiem gan neko neuzzināju. Brigādē, kurā mani ieskaitīja, bija vēl profesori Ošiņš un Bērziņš no Latvijas,” stāsta Heniga kungs. Ieslodzīto vidū bijis daudz intelektuāļu – studenti, profesori, inženieri. “Viņi par marksismu un ļeņinismu zināja daudz vairāk nekā tie krievu virsnieki, kas viņus apsargāja,” pavīpsnā mans sarunu biedrs.

Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļ­sku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst.

Katrs ieslodzītais sapņojis par izkļūšanu no Vorkutas, taču neviens nezināja, vai tas kādreiz notiks un kādā veidā. Pēc tam, kad 1953. gada 5. martā nomira Staļins un trīs mēnešus vēlāk apcietināja bēdīgi slaveno iekšlietu tautas komisāru Lavrentiju Beriju, ieslodzītie kļuvuši nemierīgi. Maskavas radio nometnes skaļrunī ziņoja, ka Berija bijis “angļu–amerikāņu kapitālistu spiegs”. Tad zeki sākuši viens otram teikt: jau jau tā, tad taču viņš mūs te ieslodzījis nelikumīgi! Protams, visi polit­ieslodzītie tāpat zinājuši, ka viņu ieslodzījumam nav nekā kopīga ar likumību. Sākušās dažādu tautu ieslodzīto kopienu sarunas par kopīgu pārstāvju izvirzīšanu sarunām ar nometnes administrāciju. Par tādu slepeni ievēlēts polis Buka. Viņa palīgs bijis ukraiņu skolotājs Ribeckis. Ieslodzīto priekšstāvji rakstiskā iesniegumā izklāstīja savas politiskās prasības un nodeva tās visu Vorkutas nometņu priekšniekam ģenerālim Derevjanko tālākai nodošanai PSRS Kompartijas Centrālkomitejai. “Mums nebija nekādu sakaru ar pārējām 70 – 80 Vorkutas nometnēm, un mēs nezinājām, ko tās gatavojas pasākt. Taču mums šajos ap­stākļos bija vienalga. Lokomotīves vadītājs bija pastāstījis, ka Austrumvācijā 1953. gada 17. jūnijā notikusi pretpadomju sacelšanās. Tas mūs motivēja. Krievu ieslodzītie nāca vāciešiem klāt un apsveica,” tā Heniga kungs.

Pēc ieslodzīto iesnieguma Maskavai nekāda reakcija nesekoja, un jūlijā tika nolemts streikot. Streiks izpaudās kā maiņas palikšana šahtā un atteikšanās atgriezties nometnē. Savukārt nākamās maiņas brigāde paziņoja, ka nedosies uz šahtu, iekams nebūs zināms, kas noticis ar iepriekšējo. Kopumā streikam pievienojušies ap 15 tūkstošiem ieslodzīto. To dienu notikumi Horsta Heniga atmiņā iespiedušies īpaši labi. 1953. gada 1. augustā nometni aplenkuši mašīnpistolēm bruņoti iekšlietu karaspēka karavīri. Ultimāts bijis: piecu minūšu laikā atgriezties darbā, citādi – vainojiet paši sevi. No kādiem 3000 ieslodzītajiem ultimātam paklausījuši aptuveni 20. Tie bijuši tie, kuriem tuvākajās nedēļās pienācās atbrīvošana. Pārējie palikuši nometnē un sākuši saukt: “Nāvi vai brīvību!” Tad kāds virsnieks pie vārtiem izrāvis pistoli un iešāvis tuvākajam ieslodzītajam galvā.

Vācu kungs liecina: “Kā karā bijis karavīrs sapratu, kas sekos. Stāvēju septītajā rindā līdzās latviešu katoļu mācītājam Jānim Mendrikam. Viņu gan labi nepazinu, jo viņš bija citā brigādē. Dažās sekundēs ielēcu grāvī starp nometnes ielas malu un apsardzei domāto sporta laukumu. Karavīri sāka šaut. Man virsū uzkrita Mendrika asiņainais ķermenis.” Uzreiz nošāva 53, bet desmit streikojušie nomira no ievainojumiem nākamajās dienās.

Ievainoto bija 123. Jāpiebilst, ka kopējais nometnēs nošauto skaits pārsniedza 700. Karavīri pārējos ieslodzītos izdzinuši no nometnes tundrā. Šķitis, ka tūdaļ visus nošaus un ticīgie jau sākuši skaitīt lūgšanas. Bet izrādījies, ka tas darīts tādēļ, lai katru ieslodzīto izsauktu pie galda un nopratinātu, kas bijuši streika vadītāji. Ugunsdzēsēji tikmēr ar šļūtenēm mazgājuši no nometnes ielām asinis. “Es, kā dzīvē jau šo to pieredzējis medicīnas students ar humāniem uzskatiem, raudzījos uz mirušajiem un ievainotajiem un sacīju pats sev: “To tu nedrīksti aizmirst.””

Bijušais ieslodzītais atzīst, ka agrāk, 90. gados, tiekoties ar to Krievijas arhīvu amatpersonām un bijušajiem iekšlietu virsniekiem, bijusi doma, ka jādara viss, lai gūtu mācību no vēstures kļūdām. Bet tagad optimisms ir zudis. ”Laiki mainījušies. Pēc notikumiem Ukrainā esmu zaudējis cerību, ka cilvēce jebkad kļūs miermīlīga.” Sirmais kungs labprāt papļāpā par politiku un izsaka savu vērtējumu arī par pašreizējo Vācijas valsts kancleri Angelu Merkeli. To vērts pieminēt: ”Kancleres kundze, mācītāja meita, kas pavadījusi bērnību Austrumvācijā… Viņa izmācījās par labu fiziķi. Bet tas nozīmē, ka viņa iemācījās izdarīt loģiskus un zinātniskus slēdzienus. Viņa daudz nepauž savus uzskatus uz āru, sabiedrībā, bet pārsvarā patur tos pie sevis. Viņa atturas publiski vērtēt apkārt notiekošo, jo, citu vērtējot, tu zināmā mērā vērtē pats sevi. Ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu viņa runāja krieviski. Pēc būtības pašreizējos politiskās konfrontācijas laikos tā ir diezgan karsta lieta. Taču neviens nedrīkst pieļaut jaunu karu starp lielvarām, jo tas beigtos ar pasaules katastrofu. Bet Merkele ir fizikas doktore, tāpēc viņa runā [ar Putinu] un parāda, ka spēj domāt kā zinātniece.” Tomēr atgriežamies pie vēstures.

H. Henigs: – Pirmais Vācijā mani pratināja krievu leitnants Dedovs. Viņa vārdu labi iegaumēju, jo tas bija rakstīts uz lineāla, ko viņš turēja uz galda. Krievu burtus kā students biju jau apguvis. Leitnants Dedovs bija pirmais, no kura iemācījos pirmos krievu vārdus. Jau etapa laikā uz PSRS vagonā 
iemācījies elementāros ”pa kreisi”, “pa labi”, ”jā”, ”nē”. Pārējo jau darbā nometnes brigādē. Vienlaikus bija jāmācās aizstāvēties pret kriminālistu uzbrukumiem, jo, ja tūdaļ pret tiem neaizstāvējās ar ogļu cirtni, tad varēja sevi uzskatīt par beigtu. Iedomājieties – jūs nākat no vides, kur praktiski nav noziedzības, kur nezog, kur ierasts uzticēties biedram… Un tad nonākat nometnē. Tas ir kā no civilizācijas atkrist akmens laikmetā, kur katru dienu jācīnās par eksistenci, par maizi, lai jums to nenozog; kur putra jāslēpj aiz vateņa, lai tā nesasaltu; kur nav zināms, vai rīt vēl būsi dzīvs.

– Un tad jūs atgriezāties mājās un atkal bija jāapgūst normāla dzīve…

– Vispirms mūs, vāciešus, 1955. gada pavasarī pārveda uz karagūstekņu nometni pie Sverdlovskas. Rudenī izrotātos vagonos, ar orķestri bijušo gūstekņu vilcieni devās uz Vāciju. Padomju militārais orķestris uz perona spēlēja vācu maršus un nacistu dziesmas, jo citu viņi taču neko neprata! Esmu dzimis Vācijas austrumos, bet VDR vadība gribēja, lai visi atbrīvotos, kas tur dzimuši, tur arī atgriežas. Padomju virsnieks, kurš kārtoja dokumentus, jautāja, kāpēc gribu uz Rietumvāciju, ja jau esmu dzimis austrumos un tur studējis. Bet es vēlējos mācīties tālāk, nevis slaucīt ielas. Tādēļ sameloju, ka man Rietumberlīnē ir līgava Margarita Krota. Viņas vārdu biju dzirdējis no sava darbabiedra nometnē, bijušā tirgotāja Alfrēda Krota. Margarita bija viņa meita. Viņa jau sen dzīvoja ASV, taču es biju iegaumējis adresi Berlīnē. Man noticēja. Un tā es kopā ar vēl 92 bijušajiem karagūstekņiem 1955. gada 15. decembrī pulksten piecos rītā, vatenī tērpies, izkāpu no vilciena Rietumberlīnē. Bija organizācijas, kas tūlīt gādāja par iztiku, apģērbu. Man izdevās dabūt ieskaišu grāmatiņu no Halles universitātes un turpināt medicīnas mācības Ķelnē. Sēžu lekcijās. Ko profesors teicis iepriekšējā dienā, nākamajā jau vairs nespēju atcerēties. Nulle! Tagad to sauc par ”posttraumatisko sindromu”. Un tad es sev teicu: ”Henig, tev atkal jāiemācās mācīties!” To, ko pa dienu lasīja lekcijās, vakarā pārlasīju atkal. Man bija 30 gadi. Citiem tajā laikā jau bija ģimene, darbs, zinātnieka karjera. Bet man pēc sešu gadu pauzes atkal bija jāmācās mācīties! Neviens neko tāpat nedāvināja. Profesoriem bija vienalga, kas esi bijis pirms tam. Daudziem tādiem kā es tā bija katastrofa, bet es mācījos no šīs katastrofas atkal veidot savu dzīvi. Kļuvu par ārstu Bundesvērā, aizstāvēju doktora grādu.

– Kā dzimtenē uztvēra to, ko stāstījāt par Vorkutā pārdzīvoto?

– Ļoti vienkārši. Neviens tam neticēja, izņemot tos, kuri kā karavīri bija karojuši Krievijā vai bija nonākuši tur gūstā. Tā Rietumiem ir viena liela kopēja problēma, ka tikai daži cilvēki zināja, kas patiesībā notiek PSRS austrumu blokā. Rietumos nezina vēsturi un nemācās no tās. ASV, Francija, Lielbritānija pēc kara rūpējās tikai par Vācijas Federatīvo Republiku, bet viss pārējais uz austrumiem viņiem bija naidīgās ārzemes ar komunistisko ideoloģiju. Tas, kas notika austrumos, Rietumus neinteresēja. Viņiem rūpēja tikai viņi paši un ar ko guļ Holivudas zvaigznes. Tagad, kad aptaujā 15 – 16 
gadus vecus vācu skolēnus, viņu vēstures zināšanas ir tik vājas! Viņi apgalvo, ka Berlīnes mūri esot cēlusi Rietumvācija, lai austrumvācieši nevarētu tajā iekļūt! Bismarks viņiem ir nevis Vācijas kanclers, bet siļķu paveids!

– Bet kā dzīve izveidojās jūsu nelaimes biedriem?

– No maniem apmēram 150 vācu ieslodzījuma biedriem šobrīd dzīvi ir ap 50. Uz viņiem attiecas princips, kas uz cilvēka dzīvi vispār: katrs ir individualitāte un katrs labās vai sliktās dzīves situācijās rīkojas atbilstoši savam raksturam un priekšstatiem. Katram no viņiem izveidojās sava dzīve – maizniekzeļļi kļuva par maizniekiem, atslēdznieki nodibināja atslēdznieku uzņēmumus. Kas attiecas uz studentiem no tām studentu grupām, kurās kritizēja padomju varu… Es biju Halles universitātes grupā, bet Leipcigas grupā no astoņiem studentiem seši tagad ir profesori. No Jēnas grupas viens kļuva par ”IBM Deutschland” menedžeri. Likteņi izveidojās dažādi, bet cilvēkam jābūt vēlmei un raksturam, lai izsistos. Es esmu vienmēr darījis to, ko uzskatīju par pareizu. Jābūt konsekvencei. Bet tā ir lieta, ko šobrīd redzu trūkstam. It īpaši politikā.

Autors pateicas viesmīlīgajiem Annai Žīgurei un Jukam Rislaki, kā arī Rutai Zadziorskai par palīdzību intervijas tapšanā.

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Stūra māja un/vai Okupācijas muzejs

“Nākotnes nams” nav liekams vienos svaru kausos ar Stūra māju
St_ra_m_ja_pagalms_karogs_su__ics-media_largeStūra mājas iekšpagalms, kam pāri līdz pat 19.oktobrim plīvoja milzīgs Latvijas valsts karogs.
Pēdējās nedēļas laikā, noslēdzot sekmīgo Stūra mājas atvēršanu publikai “Rīga 2014” ietvaros, daudz debatēts par ēkas tālāko izmantošanu. Tematiskās līnijas “Brīvības iela” kuratora un Stūra mājas atvēršanas iniciatora Ginta Grūbes viedoklis zem virsraksta “Okupējiet!” publicēts žurnāla “Ir” 42.numurā (16.-22.10.2014.) un īsumā raksturo publiskās debates, kuras notika Stūra mājā pirmdien, 13.oktobrī.

Vienprātīga atziņa tikai viena: ir jāturpina Latvijas Okupācijas muzeja veidotā izstāde par Stūra mājas un to saistītās čekas darbības vēsturi, kā arī gidu vadītās ekskursijas ēkas pirmajā stāvā un cietuma telpās, kas atrodas valsts aizsargājama pieminekļa statusā.

Par tām izrādīta vislielākā interese: vairāk nekā 45 000 apmeklējuši bezmaksas izstādi un 27 000 piedalījušies ekskursijās. Šīs telpas arī vistiešāk liecina par čekas vardarbību un iemūžina čekas upuru piemiņu. Ēkas apsaimniekotājs valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” un izstādes veidotājs Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar Kultūras ministriju ir gatavi telpas darīt pieejamas arī ziemas mēnešos. Par projekta finansējumu vēl jālemj valdībai.

Grūbe savā rakstā “Ir” runā par ēkas atdzīvināšanu kā “Latvijas simtgades projektu” un apspriež tās izveidošanu par “20. gadsimta vēstures telpu.” Viņš piemin dažu labu pirmdienas debašu laikā izmestu ideju ēkas piepildīšanai ar atbilstošu saturu, ieskaitot Tautas frontes, Barikāžu un Okupācijas muzeja pārvietošanu uz Stūra māju. Ideju netrūkst, bet nav vienprātības ne par ēku piepildošu saturu, ne par atbildīgo institūciju, kam būtu jāuzņemas atbildība par ēkas tālāko likteni.

Visbiežāk pagājušajā nedēļā izskanējis viedoklis, ka jāpārvieto tieši Latvijas Okupācijas muzejs, tādejādi atmetot jau 2011.gadā iesākto muzeja pārbūves un piebūves projekta “Nākotnes nama” celtniecības procesu.

Grūbe raksta: “… vērts pārdomāt, vai Okupācijas muzeja piebūve nav liekama vienos svaru kausos ar Stūra mājas saglabāšanu.” Te gandrīz izskan doma „vai nu viens, vai otrs.” Vadoties no apjomiem un izmaksām, tas nav samērīgi. Aprēķinātās “Nākotnes nama” izmaksas ne tuvu nesegtu nepieciešamo Stūra mājas pārbūvi. Minētie pamatojumi muzeja pārcelšanai ir dažādi. Vairākums vienkārši uzskata, ka Stūra māja kā autentiska vieta būtu muzejam piemērotāka atrašanās vieta, bet pirmdienas debatēs pārvietošanu Žaņa Lipkes muzeja veidotājs Māris Gailis un arhitekte Ausma Skujiņa pamatoja ar iebildumiem pret “Nākotnes namu”. Muzeja pārvietotājiem debatēs Latvijas Radio “Krustpunktā” piektdien pievienojās arī iespējamais nākamās valdības finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība). Un tas jau ir vairāk nekā nopietni, jo gan Strēlnieku laukuma, gan Stabu ielas ēka ir Finanšu ministrijas īpašumi, kurus pārvalda “Valsts nekustamie īpašumi”.

Šādi vai nu pārdomāti vai nepārdomāti priekšlikumi, ja tie īstenotos, nezin vai atrisinātu Stūra mājas nākotnes jautājumus. Tai pašā laikā “Nākotnes nama” apturēšana nozīmētu ne tikai zaudēt ievērojamos ēkas un jaunās muzeja ekspozīcijas veidošanā ieguldītos līdzekļus, bet apdraudētu muzeja iespēju uz ilgiem gadiem efektīvi turpināt savu līdz šim sekmīgo okupācijas vēstures skaidrošanas misiju.

Savos 22 gados muzejs ir izveidojies par pasaulē atzītu atmiņas un piemiņas institūciju. Bet jau tagad, gaidot uz būvdarbu sākšanos, kas tagad paredzēta nākamajā gadā, muzeja saime un ekspozīcija izvietota šaurās pagaidu telpās un nespēj ne tuvu apkalpot tos vairāk nekā 100 000 apmeklētāju gadā, ko spēja vecā muzeja ēka, nerunājot par aprēķināto “Nākotnes nama” kapacitāti līdz pat 200 000 gadā. Pat labākajā gadījumā, pieņemot ātrus lēmumus un atrodot vajadzīgos līdzekļus, kas nebūt nav Latvijai raksturīgi, Stūra māju nevarētu muzeja vajadzībām iekārtot nākamo piecu vai vairāk gadu laikā.

Bet tieši tagad, vērojot Krievijas politiku un rīcību Ukrainā ir nepieciešami mums pašiem sev un pasaulei atgādināt 20. gadsimta notikumus visplašākajā vēsturiskajā aspektā, kas ir muzeja būtība.

“Nākotnes namā” ievietojamā mūsdienīgā ekspozīcija ir jau tagad daļēji izveidota un tikai gaida celtniecības darbu beigas 2016.gadā, lai varētu sākt darboties. Vai tagad drīkstam apstāties?

Tiem, kam Stūra māja liekas labāka muzeja atrašanās vieta, jāapzinās, ka Stūra mājas autentiskums vairāku iemeslu dēļ negarantē būtisku muzeja darba uzlabojumu. Grūbes pieminētie Vācijas nesenās vēstures muzeji Bonnā un Leipcigā ir celti specifiski muzeju vajadzībām un nav saistīti ar autentiskām vietām. Līdzīgs ir Okupāciju muzejs Tallinā, kas atrodas tieši vēstures muzejam veidotā mūsdienīgā ēkā. “Nākotnes nams” un mūsdienīgā jaunā ekspozīcija palīdzēs muzejam vēl efektīvāk veikt savu misiju atcerēties, pieminēt un atgādināt divu okupācijas varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi plašā vēsturiskā kontekstā.

No satura un vēstījuma viedokļa muzeja saistīšana ar autentisku vietu var būt pat traucējoša. Jo autentiskāka vieta, jo vairāk tā muzeju pakļauj ierobežo savai specifikai. Interesants variants ir Budapeštas „Terror Haza”, kas gan atrodas autentiskā abu režīmu slepeno dienestu lietotajā ēkā, bet no kuras saglabājušās tikai četras sienas. Pat cietuma kameras ir rekonstruētas. Autentiska vieta bez autentiskuma, bet – izvērsts muzejs. Turpretī Genocīda upuru muzejs Viļņā autentiskā ēkā, kas kalpoja gan komunistu čekai, gan nacistu gestapo, sastopas ar problēmu, kas piemīt daudziem muzejiem autentiskās un pieminekļu aizsardzībā esošās ēkās – vajadzību saspiesties pieejamās telpās, kuras nedrīkst pārveidot. Tartu čekas muzejā, piemēram, okupācijas vēsture visai nepārskatāmā veidā saspiesta čekas kamerās.

Čekas māja Viļņā un tur izveidotais muzejs ir labs piemērs vēl vienai autentiskas vietas problēmai: spēcīgajam emocionālajam pārdzīvojumam, kas nomāc vēsturisko vēstījumu. Viļņas namā, kuru autentisku saglabāja jau no 1991.gada, saimniekoja gan čeka, gan gestapo. No okupācijas vēstures viedokļa ēka ir autentiskāka nekā Stūra māja, kurā gestapo neiemitinājās un kurā līdz 2007.gadam darbojās Valsts policija. Abās vietās, kā pierāda apmeklētāju reakcijas, emocionālais izstarojums ir ļoti spēcīgs un ved apmeklētāju pretī emocionālai pašattīrīšanai – katarsei. Taču Viļņas vēsturiskās izstādes vēstījums paliek dibenplānā. Un vēl tālāk atkāpjas vēstījums par nacistu vardarbību un holokaustu.

Nepārprotami: Stūra māju Okupācijas muzejs uzskata par ļoti svarīgu padomju okupācijas vēstures sastāvdaļu un tāpēc jau vairāk nekā 10 gadus ir rūpējies par tajā palikušo pagātnes liecību un atmiņas saglabāšanu. 2003.gadā par ziedotiem līdzekļiem pie muzeja ēkas novietoja mākslinieka Gļeba Panteļējeva veidoto piemiņas zīmi „Melnais slieksnis” un jau 2007.gadā sagatavoja priekšlikumus par iespējamu izstādi muzeja pirmajā stāvā un pagraba telpās, kas īstenojusies šogad.

Taču savu vēsturisko misiju Latvijas Okupācijas muzejs “Nākotnes namā” var veikt vislabāk. “Nākotnes nams” nav liekams vienos svaru kausos ar Stūra māju. Tai pašā laikā muzejs turpinās iesākto darbu Stūra mājā un palīdzēs atbildīgi veidot tās nākotni.

Autors ir Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Virtuālā izstāde “Baltijas valstu bēgļu nometnes Vācijā. 1944. — 1951.”

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: