gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst

Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst. Saruna ar vācu kara veterānu

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze, 13. oktobris, 2014

Pensionētais Vācijas Bundesvēra medicīnas dienesta virsnieks Horsts Henigs no Ķelnes, neskatoties uz gadiem, ir mundrs un runātīgs vīrs. Sevi Heniga kungs uzskata par laimīgu. Viņam izdevies izdzīvot situācijās, kur daudzi gājuši bojā: “Es izdzīvoju karā, izdzīvoju gulagā un izdzīvoju arī Vorkutas sacelšanās apšaušanā 1953. gadā.”

Jā, Henigs ir viens no salīdzinoši retajiem rietumniekiem, kas uz savas ādas izdzīvojuši visus staļiniskā režīma “labumus” un zina, ko nozīmē ieslodzījums Vorkutas lēģeros. Savu pieredzi viņš kā līdzautors aprakstījis vairākās grāmatās, kā vēstures entuziasts pētījis padomju gulaga vēsturi, vairākkārt strādājis Krievijas arhīvos, apmeklējis arī savu agrāko ieslodzījuma vietu Vorkutas nometni Nr. 10, kas apkalpoja ogļu šahtu Nr. 29. Tur pavadīts laiks no 1951. gada janvāra līdz 1955. gada martam, kad pēc Vācijas kanclera Konrāda Adenauera vēsturiskās vizītes PSRS beidzot nāca daudzu tūkstošu vācu karagūstekņu un ieslodzīto atbrīvošana. Heniga kunga piedzīvoto grāmatā “Vorkuta” aprak­sta arī “Latvijas Avīzes” lasītājiem labi pazīstamais somu publicists Juka Rislaki. Nākamgad šo grāmatu paredzēts izdot “LA” apgādā.

Horsts Henigs piedzima 1926. gadā kādā ciemā pie Eislēbenes, zemē, kam pēc pārdesmit gadiem bija jākļūst par padomju okupācijas zonu un Vācijas Demokrātisko Republiku. Otrajā pasaules karā Horstu iesauca 18 gadu vecumā. Viņš nonāca amerikāņu gūstā, tika transportēts uz gūstekņu nometni Anglijā, pēc tam atpakaļ uz dzimteni. Puisis iestājās Halles Mārtiņa Lutera universitātē un studēja medicīnu. Par līdzdalību pretpadomiski noskaņotu studentu grupā 1950. gada 10. martā viņu kopā ar pieciem līdzbiedriem, pēc čekas ziņotāja norādes, arestēja. Arestētāji un vēlākie pratinātāji Hallē bija padomju slependienesta pārstāvji un arī militārais tribunāls, kas Horstam Henigam piesprieda 25 gadus labošanas darbu, bija padomju. Tajā pašā gadā bijušais medicīnas students arestantu vagonā sāka ceļu uz soda izciešanas vietu PSRS, caur Brestu un Maskavu uz Vorkutu.

“Nometnē Nr. 10 kopā ar mani bija vēl kādi 3000 ārzemnieki – japāņi, ķīnieši, franči, spāņi, austrieši, dienvidslāvi, somi, poļi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, kaukāzieši. Mēs, vācieši, bijām ap simtu. Nometnē sastapu arī divus amerikāņu pilotus, kas bija notriekti virs Baltijas jūras. Tuvāk par viņiem gan neko neuzzināju. Brigādē, kurā mani ieskaitīja, bija vēl profesori Ošiņš un Bērziņš no Latvijas,” stāsta Heniga kungs. Ieslodzīto vidū bijis daudz intelektuāļu – studenti, profesori, inženieri. “Viņi par marksismu un ļeņinismu zināja daudz vairāk nekā tie krievu virsnieki, kas viņus apsargāja,” pavīpsnā mans sarunu biedrs.

Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļ­sku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst.

Katrs ieslodzītais sapņojis par izkļūšanu no Vorkutas, taču neviens nezināja, vai tas kādreiz notiks un kādā veidā. Pēc tam, kad 1953. gada 5. martā nomira Staļins un trīs mēnešus vēlāk apcietināja bēdīgi slaveno iekšlietu tautas komisāru Lavrentiju Beriju, ieslodzītie kļuvuši nemierīgi. Maskavas radio nometnes skaļrunī ziņoja, ka Berija bijis “angļu–amerikāņu kapitālistu spiegs”. Tad zeki sākuši viens otram teikt: jau jau tā, tad taču viņš mūs te ieslodzījis nelikumīgi! Protams, visi polit­ieslodzītie tāpat zinājuši, ka viņu ieslodzījumam nav nekā kopīga ar likumību. Sākušās dažādu tautu ieslodzīto kopienu sarunas par kopīgu pārstāvju izvirzīšanu sarunām ar nometnes administrāciju. Par tādu slepeni ievēlēts polis Buka. Viņa palīgs bijis ukraiņu skolotājs Ribeckis. Ieslodzīto priekšstāvji rakstiskā iesniegumā izklāstīja savas politiskās prasības un nodeva tās visu Vorkutas nometņu priekšniekam ģenerālim Derevjanko tālākai nodošanai PSRS Kompartijas Centrālkomitejai. “Mums nebija nekādu sakaru ar pārējām 70 – 80 Vorkutas nometnēm, un mēs nezinājām, ko tās gatavojas pasākt. Taču mums šajos ap­stākļos bija vienalga. Lokomotīves vadītājs bija pastāstījis, ka Austrumvācijā 1953. gada 17. jūnijā notikusi pretpadomju sacelšanās. Tas mūs motivēja. Krievu ieslodzītie nāca vāciešiem klāt un apsveica,” tā Heniga kungs.

Pēc ieslodzīto iesnieguma Maskavai nekāda reakcija nesekoja, un jūlijā tika nolemts streikot. Streiks izpaudās kā maiņas palikšana šahtā un atteikšanās atgriezties nometnē. Savukārt nākamās maiņas brigāde paziņoja, ka nedosies uz šahtu, iekams nebūs zināms, kas noticis ar iepriekšējo. Kopumā streikam pievienojušies ap 15 tūkstošiem ieslodzīto. To dienu notikumi Horsta Heniga atmiņā iespiedušies īpaši labi. 1953. gada 1. augustā nometni aplenkuši mašīnpistolēm bruņoti iekšlietu karaspēka karavīri. Ultimāts bijis: piecu minūšu laikā atgriezties darbā, citādi – vainojiet paši sevi. No kādiem 3000 ieslodzītajiem ultimātam paklausījuši aptuveni 20. Tie bijuši tie, kuriem tuvākajās nedēļās pienācās atbrīvošana. Pārējie palikuši nometnē un sākuši saukt: “Nāvi vai brīvību!” Tad kāds virsnieks pie vārtiem izrāvis pistoli un iešāvis tuvākajam ieslodzītajam galvā.

Vācu kungs liecina: “Kā karā bijis karavīrs sapratu, kas sekos. Stāvēju septītajā rindā līdzās latviešu katoļu mācītājam Jānim Mendrikam. Viņu gan labi nepazinu, jo viņš bija citā brigādē. Dažās sekundēs ielēcu grāvī starp nometnes ielas malu un apsardzei domāto sporta laukumu. Karavīri sāka šaut. Man virsū uzkrita Mendrika asiņainais ķermenis.” Uzreiz nošāva 53, bet desmit streikojušie nomira no ievainojumiem nākamajās dienās.

Ievainoto bija 123. Jāpiebilst, ka kopējais nometnēs nošauto skaits pārsniedza 700. Karavīri pārējos ieslodzītos izdzinuši no nometnes tundrā. Šķitis, ka tūdaļ visus nošaus un ticīgie jau sākuši skaitīt lūgšanas. Bet izrādījies, ka tas darīts tādēļ, lai katru ieslodzīto izsauktu pie galda un nopratinātu, kas bijuši streika vadītāji. Ugunsdzēsēji tikmēr ar šļūtenēm mazgājuši no nometnes ielām asinis. “Es, kā dzīvē jau šo to pieredzējis medicīnas students ar humāniem uzskatiem, raudzījos uz mirušajiem un ievainotajiem un sacīju pats sev: “To tu nedrīksti aizmirst.””

Bijušais ieslodzītais atzīst, ka agrāk, 90. gados, tiekoties ar to Krievijas arhīvu amatpersonām un bijušajiem iekšlietu virsniekiem, bijusi doma, ka jādara viss, lai gūtu mācību no vēstures kļūdām. Bet tagad optimisms ir zudis. ”Laiki mainījušies. Pēc notikumiem Ukrainā esmu zaudējis cerību, ka cilvēce jebkad kļūs miermīlīga.” Sirmais kungs labprāt papļāpā par politiku un izsaka savu vērtējumu arī par pašreizējo Vācijas valsts kancleri Angelu Merkeli. To vērts pieminēt: ”Kancleres kundze, mācītāja meita, kas pavadījusi bērnību Austrumvācijā… Viņa izmācījās par labu fiziķi. Bet tas nozīmē, ka viņa iemācījās izdarīt loģiskus un zinātniskus slēdzienus. Viņa daudz nepauž savus uzskatus uz āru, sabiedrībā, bet pārsvarā patur tos pie sevis. Viņa atturas publiski vērtēt apkārt notiekošo, jo, citu vērtējot, tu zināmā mērā vērtē pats sevi. Ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu viņa runāja krieviski. Pēc būtības pašreizējos politiskās konfrontācijas laikos tā ir diezgan karsta lieta. Taču neviens nedrīkst pieļaut jaunu karu starp lielvarām, jo tas beigtos ar pasaules katastrofu. Bet Merkele ir fizikas doktore, tāpēc viņa runā [ar Putinu] un parāda, ka spēj domāt kā zinātniece.” Tomēr atgriežamies pie vēstures.

H. Henigs: – Pirmais Vācijā mani pratināja krievu leitnants Dedovs. Viņa vārdu labi iegaumēju, jo tas bija rakstīts uz lineāla, ko viņš turēja uz galda. Krievu burtus kā students biju jau apguvis. Leitnants Dedovs bija pirmais, no kura iemācījos pirmos krievu vārdus. Jau etapa laikā uz PSRS vagonā 
iemācījies elementāros ”pa kreisi”, “pa labi”, ”jā”, ”nē”. Pārējo jau darbā nometnes brigādē. Vienlaikus bija jāmācās aizstāvēties pret kriminālistu uzbrukumiem, jo, ja tūdaļ pret tiem neaizstāvējās ar ogļu cirtni, tad varēja sevi uzskatīt par beigtu. Iedomājieties – jūs nākat no vides, kur praktiski nav noziedzības, kur nezog, kur ierasts uzticēties biedram… Un tad nonākat nometnē. Tas ir kā no civilizācijas atkrist akmens laikmetā, kur katru dienu jācīnās par eksistenci, par maizi, lai jums to nenozog; kur putra jāslēpj aiz vateņa, lai tā nesasaltu; kur nav zināms, vai rīt vēl būsi dzīvs.

– Un tad jūs atgriezāties mājās un atkal bija jāapgūst normāla dzīve…

– Vispirms mūs, vāciešus, 1955. gada pavasarī pārveda uz karagūstekņu nometni pie Sverdlovskas. Rudenī izrotātos vagonos, ar orķestri bijušo gūstekņu vilcieni devās uz Vāciju. Padomju militārais orķestris uz perona spēlēja vācu maršus un nacistu dziesmas, jo citu viņi taču neko neprata! Esmu dzimis Vācijas austrumos, bet VDR vadība gribēja, lai visi atbrīvotos, kas tur dzimuši, tur arī atgriežas. Padomju virsnieks, kurš kārtoja dokumentus, jautāja, kāpēc gribu uz Rietumvāciju, ja jau esmu dzimis austrumos un tur studējis. Bet es vēlējos mācīties tālāk, nevis slaucīt ielas. Tādēļ sameloju, ka man Rietumberlīnē ir līgava Margarita Krota. Viņas vārdu biju dzirdējis no sava darbabiedra nometnē, bijušā tirgotāja Alfrēda Krota. Margarita bija viņa meita. Viņa jau sen dzīvoja ASV, taču es biju iegaumējis adresi Berlīnē. Man noticēja. Un tā es kopā ar vēl 92 bijušajiem karagūstekņiem 1955. gada 15. decembrī pulksten piecos rītā, vatenī tērpies, izkāpu no vilciena Rietumberlīnē. Bija organizācijas, kas tūlīt gādāja par iztiku, apģērbu. Man izdevās dabūt ieskaišu grāmatiņu no Halles universitātes un turpināt medicīnas mācības Ķelnē. Sēžu lekcijās. Ko profesors teicis iepriekšējā dienā, nākamajā jau vairs nespēju atcerēties. Nulle! Tagad to sauc par ”posttraumatisko sindromu”. Un tad es sev teicu: ”Henig, tev atkal jāiemācās mācīties!” To, ko pa dienu lasīja lekcijās, vakarā pārlasīju atkal. Man bija 30 gadi. Citiem tajā laikā jau bija ģimene, darbs, zinātnieka karjera. Bet man pēc sešu gadu pauzes atkal bija jāmācās mācīties! Neviens neko tāpat nedāvināja. Profesoriem bija vienalga, kas esi bijis pirms tam. Daudziem tādiem kā es tā bija katastrofa, bet es mācījos no šīs katastrofas atkal veidot savu dzīvi. Kļuvu par ārstu Bundesvērā, aizstāvēju doktora grādu.

– Kā dzimtenē uztvēra to, ko stāstījāt par Vorkutā pārdzīvoto?

– Ļoti vienkārši. Neviens tam neticēja, izņemot tos, kuri kā karavīri bija karojuši Krievijā vai bija nonākuši tur gūstā. Tā Rietumiem ir viena liela kopēja problēma, ka tikai daži cilvēki zināja, kas patiesībā notiek PSRS austrumu blokā. Rietumos nezina vēsturi un nemācās no tās. ASV, Francija, Lielbritānija pēc kara rūpējās tikai par Vācijas Federatīvo Republiku, bet viss pārējais uz austrumiem viņiem bija naidīgās ārzemes ar komunistisko ideoloģiju. Tas, kas notika austrumos, Rietumus neinteresēja. Viņiem rūpēja tikai viņi paši un ar ko guļ Holivudas zvaigznes. Tagad, kad aptaujā 15 – 16 
gadus vecus vācu skolēnus, viņu vēstures zināšanas ir tik vājas! Viņi apgalvo, ka Berlīnes mūri esot cēlusi Rietumvācija, lai austrumvācieši nevarētu tajā iekļūt! Bismarks viņiem ir nevis Vācijas kanclers, bet siļķu paveids!

– Bet kā dzīve izveidojās jūsu nelaimes biedriem?

– No maniem apmēram 150 vācu ieslodzījuma biedriem šobrīd dzīvi ir ap 50. Uz viņiem attiecas princips, kas uz cilvēka dzīvi vispār: katrs ir individualitāte un katrs labās vai sliktās dzīves situācijās rīkojas atbilstoši savam raksturam un priekšstatiem. Katram no viņiem izveidojās sava dzīve – maizniekzeļļi kļuva par maizniekiem, atslēdznieki nodibināja atslēdznieku uzņēmumus. Kas attiecas uz studentiem no tām studentu grupām, kurās kritizēja padomju varu… Es biju Halles universitātes grupā, bet Leipcigas grupā no astoņiem studentiem seši tagad ir profesori. No Jēnas grupas viens kļuva par ”IBM Deutschland” menedžeri. Likteņi izveidojās dažādi, bet cilvēkam jābūt vēlmei un raksturam, lai izsistos. Es esmu vienmēr darījis to, ko uzskatīju par pareizu. Jābūt konsekvencei. Bet tā ir lieta, ko šobrīd redzu trūkstam. It īpaši politikā.

Autors pateicas viesmīlīgajiem Annai Žīgurei un Jukam Rislaki, kā arī Rutai Zadziorskai par palīdzību intervijas tapšanā.

October 21, 2014 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: