gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Notikusi Latvijas Vēsturnieku komisijas starptautiska zinātniska konference

2014. gada 14. novembrī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Konferenču zālē norisinājās Latvijas Vēsturnieku komisijas starptautiskā zinātniskā konference „Pirmais pasaules karš un tā sekas Baltijā”. Konferenci ievadīja Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāja Ineša Feldmaņa un LU Latvijas vēstures institūta direktora Gunta Zemīša un uzrunas. Konferencē norisinājās divas tematiskas plenārsēdes: „Baltijas valstu izveidošanās: iekšpolitiskie un starptautiskie aspekti” un „Baltijas valstu izveidošanās dokumentos, atmiņās un historiogrāfijā”.

Ar konceptuāla Pirmā pasaules kara problemātikas izklāsta referātiem uzstājās Aivars Stranga un Lilita Zemīte. Prof. A. Stranga referātā „Krievija un Francija un Pirmā pasaules kara izcelšanās” pauda uzskatu, ka par Pirmā pasaules kara izcelšanos ir atbildīgas piecas lielvalstis – Vācija, Austroungārija, Krievija, Lielbritānija un Francija. Neviena no šīm lielvalstīm karam iepriekš nebija gatavojusies, taču arī neuzskatīja karu par absolūtu ļaunumu. Uzskatīja, ka ir labāk karu karot tagad (1914. gadā), nekā vēlāk. 1914. gada jūlija krīze bija vissarežģītākā diplomātiskā krīze, kādu pasaule līdz tam laikam bija piedzīvojusi. Krievija pirmā no lielvalstīm pieņēma lēmumu par mobilizāciju. Krievijas rīcības motīvi: 1) publiskais motīvs – atbalsts slāvu brāļiem, 2) galvenais motīvs bija Krievijas priekšstati par tās drošības interesēm Balkānos (par jūras šaurumiem un Konstantinopoli), 3) uzskats, ka aiz Austroungārijas stāv Vācija. Krievijas rīcības rezultātā Serbija bija iedrošināta un tai iesniegto Austroungārijas ultimātu oficiālā Belgrada noraidīja pilnībā. Francija aicināja Krieviju nepārsteigties ar mobilizāciju. Tomēr mobilizācija notika. Diez vai mobilizāciju būtu varēts ilgstoši uzturēt, nesākot karu.

Prof. L. Zemīte referātā „Pirmā pasaules kara historiogrāfija” norādīja, ka Pirmā pasaules kara pētniecība vēstures zinātnē norit jau gandrīz 100 gadus. Pēdējā laikā ir arvien vairāk pētījumu par to, kā sabiedrība uztvēra karu. Ārvalstu vēsturnieki konstatējuši, ka pirmā pētnieku paaudze, kas par karu rakstīja starpkaru periodā, šo karu izprata galvenokārt 19. gadsimta pieeju kontekstā, pamatā balstījās uz ģenerāļu un diplomātu memuāriem – tika uzsvērta personību loma, notika kara heroizācija. Otrā pētnieku paaudze, kas sekoja pēc Otrā pasaules kara, uzskatīja Pirmo pasaules karu par traģēdiju. Cilvēka dzīvības vērtība bija augusi. Sāka apsūdzēt nemākulībā augstākās militārās personas. Trešā pētnieku paaudze (sākot ar 20. gs. 90. gadiem) uzsver kopīgo Eiropas vēsturē; pēta to, kas vieno – līdzīgas vērtības visās karojošajās valstīs, mobilizāciju u.c. Autori stipri iecietīgāk izturas pret armiju komandieriem. Ir publicēti vēsturnieku darbi, kuros tiek akcentētas kara psiholoģiskās sekas.

Referente atsaucās uz britu vēsturnieka Niala Fergusona darbu „Nožēlojamais karš” („The Pity of War: Explaining World War One”) – tajā autors ir asi revizionistisks, jo veic karā uzvarējušo Sabiedroto (Antantes) lielvalstu aizstāvētās ilggadējās vēstures versijas revīziju. Kādā no britu BBC pārraidēm notika asas vēsturnieku debates, arvien vairāk tiek uzskatīts, ka ķeizara Vilhelma II Vācija nebija sliktāka par Sabiedrotajiem. Fergusons savā darbā atjaunoja politikas nozīmi Pirmā pasaules kara izvērtējumā. Referātā L. Zemīte uzsvēra, ka 21. gs. vēsturnieku uzmanības centrā ir Pirmā pasaules kara jēga un būtība. Daži autori uzsver tēzes par nevis tikai Vācijas vadītās Trejsavienības, bet gan par abu karojušo koalīciju lielvalstu sadalītu atbildību par karu.

Konferences laikā ar referātiem uzstājās arī Joahims Taubers (Vācija; „Lietuva un tās iedzīvotāji vācu skatījumā (1915–1918)”), Eero Medijainens (Igaunija; „ASV izlūkdienests Baltijas provincēs (1918–1922)”), Ēriks Jēkabsons („Latvijas Neatkarības karš un Rietumu sabiedrotie (1919–1920): ASV misiju piemērs”), Antonijs Zunda („Lielbritānija un Baltijas valstu valstiskums (1918–1922)”), Inesis Feldmanis („Vācijas un Latvijas attiecības (1918–1919)”); Zenonas Butkus (Lietuva; „Lietuvas un Latvijas attiecības (1918–1920)”), Kārlis Kangeris („Štrīka afēra: „sapņi” par vienotu baltiešu valsti un komunisma sagrāvi”); Boriss Sokolovs (Krievija; „Jaunākā Krievijas historiogrāfija par Baltiju Pirmajā pasaules karā”), Jānis Taurēns („Vēsturnieki par valstiskuma un demokrātijas attīstības problēmām pēc Pirmā pasaules kara Baltijas valstīs”), Ilgvars Butulis („Neatkarīgās Latvijas pirmie gadi (1918–1920) memuāru izgaismojumā”), Raimonds Cerūzis („Vācbaltiešu politiskā elite Latvijas Republikas proklamēšanas laikā: ieskats avotos”) un Klāvs Zariņš („Baltijas valsts ideja 1918. un 1919. gadā: ieskats avotos”). Tos vēlāk iecerēts apkopot un publicēt grāmatā.

Konferences rīkotāja – Latvijas Vēsturnieku komisija darbojas kopš 1998. gada. Tā ir Latvijas Republikas Valsts prezidenta izveidota starptautiska, koleģiāla un akadēmiska institūcija. Komisija organizē un atbalsta to Latvijas 20. gadsimta vēstures sarežģīto jautājumu izpēti un noskaidrošanu, kuri galvenokārt saistīti ar totalitāro režīmu darbības periodu Latvijā. Komisijas finansētie un līdz šim publicētie pētījumi ir būtiski uzlabojuši izpratni par holokaustu Latvijā, Latvijas iedzīvotāju dalību nacistiskās Vācijas civilajos un militārajos formējumos, PSRS staļiniskā režīma represijām Latvijā, kā arī pretošanos šim režīmam. Darbs Latvijas un ārvalstu arhīvos ir veicinājis jaunu dokumentu ieviešanu zinātniskajā apritē. Pētījumu rezultāti publicēti Komisijas rakstu 27 sējumos (viens – 14. sējums – iznācis angļu valodā).

Neskatoties uz Vēsturnieku komisijas publikāciju lielo apjomu, to ietekme sabiedrībā nav pietiekama, jo publikācijas ir galvenokārt specializēta rakstura, to mērķauditorija ir nozares profesionāļi, nevis plašāka sabiedrība. Komisijas paveiktajam nav apkopojoša rakstura, rakstu sējumos esošās publikācijas ataino dažādas tēmas dažādā dziļumā, tomēr vairumā gadījumu atsevišķie raksti nav guvuši turpinājumu. Minētie trūkumi izraisījuši diskusijas par to, vai komisijas mērķi, kas tika izvirzīti 1998. gadā, ir izpildīti, un kā tālāk varētu attīstīties komisijas darbība. Komunistiskā un nacistiskā režīma noziegumu izpētes vajadzība un nozīme nav mazinājusies, tomēr ir izvirzījusies nepieciešamība palielināt problēmu tematisko loku, padziļināt pētījumus atsevišķos jautājumos un to hronoloģiskās robežas.

Komisijas darbā šogad un turpmākajos gados (līdz Latvijas valsts 100. gadadienai 2018. gadā) kā aktuāls un prioritārs virziens ir izvirzījusies Latvijas valsts tapšanas un nostiprināšanās (1918.–1922. g.) padziļināta izpēte. Tam pierādījums bija nupat pirmo reizi organizēta konference par Pirmā pasaules kara tematiku. Vēsturnieku komisijas darbība arī turpmāk būs virzīta uz to, lai sekmētu Latvijas 20.gadsimta sarežģītās vēstures izpēti, īpašu uzmanību pievēršot divu totalitāro valstu – komunistiskās PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas analīzei un šo valstu izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci.

November 22, 2014 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. galvenais lai kārtīgu finansējumu piešķir izpētes veikšanai

    Comment by jānis | November 22, 2014 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: