gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

16. marts katru gadu būs karstais jautājums

“16. marts katru gadu būs karstais jautājums”. Saruna ar mācītāju Gunti Kalmi

Foto - Karīna Miezāja

Teoloģijas doktors, mācītājs Guntis Kalme ik gadu 16. martā ir gājis leģionāru piemiņas gājiena priekšgalā pie Brīvības pieminekļa. Tieši tāpēc G. Kalmes viedokli par mūsdienu aktualitātēm vēlējās uzzināt Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.

V. Krustiņš: – Pēc neilga laika visā pasaulē atzīmēs 70 gadus kopš Otrā pasaules kara beigām. Ziņots, ka Krievijā jau 120 pilsētas ir vienojušās par lielu pasākumu, ko sauks “Nemirstīgā pulka gājiens”. Krievija savus uzvaras svētkus svinēs diženi. Krievu prese jau domā, kā tā izskatīsies Rīgā.

Karu pieredzējušo palicis vairs ļoti maz – tiem, kam kara beigās bija 18, tagad ir 88 gadi. Tāpēc, par leģionāru piemiņas dienu domājot, var rasties retorisks jautājums – cik ilgi gājieni pie Brīvības pieminekļa vēl notiks? Ir personas, kas norāda, ka tas jau būtu jābeidz un ka tā it kā esot tikai leģionāru lieta, un ka viņu jau esot tik maz. Bet, lūk, paliekot tie jaunie līdzgājēji blakus. Un te nu ir jautājuma būtība – vai tas, ka gājieni turpināsies arī bez vecajiem cīnītājiem, ir pareizi, vajadzīgi un kam būtu jārūpējas, lai tā notiek, jeb – vai, cik labi, visi nu viņi ir prom, mēs viņus cienījām; ja vēl kāds cienāt, tad ejiet uz kapiem.

Vai šī kara piemiņa ir jāturpina?

Viens krievu pulkvedis kara vēsturnieks Sergejs Buldigins Pēterburgā nupat ir izdevis grāmatu “Nakanuņe” – par to, kā Latvijas armija tika iznīcināta, pirms Otrais pasaules karš sākās Latvijas teritorijā, kā to padomju režīms izdarīja. Un otrā viņa grāmatā “Istorija Pribaltijskih teritoriaļnih strelkovih korpusov” – ir visu represēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju virsnieku saraksts: vārdi un datumi, kad arestēti un kad nošauti. Kā būs ar viņu piemiņu?

G. Kalme: – Minētais autors citē PSRS GRU (galvenās izlūkpārvaldes) ziņojumu: “kara laikā Latvijas armija morālā ziņā būs paraugs buržuāziskās Latvijas aizsardzībai”. Tātad Latvijas armijas kaujas gars tika novērtēts augsti. Bet 1940. gadā Latvijas armija piedzīvoja kaunu, ko neaizmirsa nekad, – savas zemes atdošanu bez pretošanās. 1943. gadā, kad tika izveidots Latviešu leģions, latviešiem bija izvēle – pasīvi gaidīt, kad atkārtosies Baigais gads, vai arī cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Latviešu leģions parādīja, ka tā cīnītāji ierakstās kopējā lielajā latviešu tautas brīvības cīnītāju ķēdē. Leģiona vēstures mācības stunda latviešu vēsturei ir šāda: latvieši vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos – ir patrioti un cīnītāji. To apliecina arī fakts, ka pēc kara četri tūkstoši leģionāru turpināja cīņu kā nacionālie partizāni. Vēlāk cīņa turpinājās kā nevardarbīga pretošanās, ko veica skolu jaunatne, inteliģence, brīvības cīnītāji utt., līdz visi kopā sagaidījām atmodu. Leģionāru gars – kā vēlme cīnīties pat neiespējamos apstākļos – ir ārkārtīgi svarīga.

Šodienas informatīvajā karā mums tiek radīts priekšstats, ka esam “failed state” (no angļu val. – nestabila jeb caurkritusi valsts), par kuru nav vērts cīnīties. Raivis Dzintars formulēja, ka 16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols: “Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību brīvības cīnītāju piemiņai.” Ne tikai piemiņai, bet arī viņu ideālam – brīvai, neatkarīgai Latvijai. Un par to ir jācīnās vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos. Par savu zemi līdz galam cīnīsimies tikai un vienīgi mēs paši. Citiem tā būs interešu vai tirgus objekts. Leģionāri, kas cīnījās morāli ļoti grūtos apstākļos, ir paraugs, ka var nākties cīnīties ne tikai savās formās, zem saviem karogiem, bet arī morāli sliktos apstākļos (vācu okupācijas laikā) – arī zem sveša karoga, lai tikai cīnītos pret Baigā gada atkārtošanos. Leģionāri cīnījās cerībā, ka atkārtosies 1919. gads. Ilgus gadus šī cerība tika izsmieta kā naiva. Tagad vēsturnieki atklājuši, ka sabiedrotajiem patiešām bija militāri plāni trešajam pasaules karam, bet viņu politiķi nolēma to nedarīt. Ja tas būtu noticis, tad Kurzemē esošā 19. divīzija pievienotos sabiedrotajiem. Nacionālo partizānu cerības bija liktas tieši uz to. Mēs nezinājām, ka 1943. gadā Teherānas konferencē Rūzvelts jokojot sacījis Staļinam, ka par Baltijas valstīm viņš negrasās karot ar Padomju Savienību. Mēs paļāvāmies uz Atlantijas hartu un saglabājām savu cīņas garu. Leģions tad arī reprezentē šo cīņas gara saglabāšanu par spīti un neatkarīgi no ap­stākļiem, kad neskatāmies uz tiem, bet uz savu ideālu.

– Tādā gadījumā būtu loģiski, ja neviens nepārmestu jauniešiem, kuri ar karogiem iet kopā ar leģionāriem, arī tad, ja viņi turpinātu iet nākotnē, pēc pēdējiem leģionāriem. Ir dažas amatpersonas, kuras uzskata, ka tāda rīcība būtu, mazākais, kļūda, misēšanās, no kādas jāatrunā.

– Ja tiek apelēts pie tautas patriotisma, tas ir jādara pareizi, konsekventi un godīgi. Šobrīd, no vienas puses, 11. un 18. novembrī vara vēršas pie tautas patriotisma, aicina kopā svinēt svētkus, atcerēties savus cīnītājus u. tml. Bet, kad par šīm pašām vērtībām tauta vēlas iet 16. martā, piepeši tas nav ieteicami un nav politkorekti. Valsts nav morāli tiesīga pārmest jauniešiem, kuri 16. martā iet apliecināt savu piederību tiem pašiem ideāliem, par kuriem viņi tiek uzslavēti 11. un 18. novembrī. Nevienam taču nav noslēpums, ka 16. marta jautājuma rakstura patiesais iemesls ir meklējams aktuālajā politiskajā kontekstā. Mums neviens nepārmet cīņas pret krievu karavīriem bermontiādes laikā, jo Bermonts–Avalovs ir jau sen kā ārpus politiskā diskursa, bet ar leģionāriem ir citādi – ienaidnieki, pret kuriem tie karoja, piektās kolonnas veidā joprojām atrodas mūsu zemē un valsts, pret kuru viņi cīnījās, jo­projām aktīvi mums (un ne tikai mums) uzbrūk – ekonomiskajā, politiskajā, kultūras un informācijas telpā. Bieži vien šādiem pārmetumiem ir arī iracionāls raksturs, jo to pamatā ir bailes no godīguma, ka cilvēki kaut ko var darīt tikai savas sirdsapziņas un patiesības dēļ.

Profesors Inesis Feldmanis sacīja, ka Otrajā pasaules karā pat lielvalstis nevarēja izveidot alianses, sekojot saviem morālajiem principiem, bet tikai īslaicīgām politiskām un militārām interesēm. Izveidojās tā sauktā dīvainā savienība starp Angliju, ASV un Padomju Savienību, kas, iesākoties aukstajam karam, protams, sabruka. Tad kāpēc kaut kas tiek pārmests mums, kas nesākām šo karu, negribējām to un no tā tikai guvām milzu ciešanas? Lietas jātver lielajos kontekstos. Leģionāri nav pārejošs lielums. Jā, mirst cīnītājs, patiesības vai idejas nesējs, bet nemirst patiesība, vērtība un ideja pati par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai šo stafeti kāds pārtver. 16. marts parāda, ka tautā ir izdzīvojis un pastāv spontāns patriotisms – varas neleģitimizēts, par ko varas elite un amatpersonas jūtas neērti. To, kas šodien ir palicis pāri no patriotisma, varētu saukt par bezsasniegumu jeb tikai piederības patriotismu. Agrāk pamatoti varējām lepoties ar valsts mēroga panākumiem, bet tagad to vairs nav. Lai vara nemāna ar veiksmes stāstiem, cilvēki diemžēl joprojām brauc prom. Tāpēc patriotisms ir atdūries pret pamatu, no kura tālāk vairs nav kur atkāpties. Kad nav vairs ar ko lepoties, jo ekonomiskajā, politiskajā jomā un informatīvajā karā esam ļoti izpostīti, paliek tikai mana piederības sajūta zemei, tautai, valstij. Tas ir tas, ko nevar atņemt un ko nedrīkst atļaut sev izvilt, izmuļķot. Ja esam Latvijas valstij piederīgi, tad mums ir jāprot par to pastāvēt un jāgrib to darīt. Tāpēc mēs nedrīkstam atteikties no cīnītājiem, kas par to ir lējuši savas asinis. Ja mēs to izdarīsim, tā būs nodevība pret viņiem un nākamreiz mums spiedīs atteikties vēl no kaut kā.

Tāpēc 16. marts ir un katru gadu būs karstais jautājums. Pret to vajadzētu izveidot konsekventi godīgu attieksmi. Mēs kā nākamajā gadā ES prezidējošā valsts nedrīkstētu laist garām unikālu iespēju Eiropai izstāstīt patieso leģiona un latviešu tautas traģikas vēsturi Otrajā pasaules karā. Tā būtu arī iespēja NATO ģenerālsekretāram svinēt savu dzimšanas dienu starp sirmajiem karavīriem. Tāpēc cerēsim, ka piepeši nenotiks remontdarbi Doma baznīcā vai netiks pārrakta Kaļķu iela, vai ap Brīvības pieminekli netiks uzslieta sēta. Ja tā tomēr notiks, atcerēsimies, ka esam to jau piedzīvojuši – ar riteņbraucēju sacensībām 1987. gadā un žogu 2006. gadā. Tam nevajadzētu mūs nobiedēt.

Tādēļ valstij vajadzētu atcerēties, ko pati ir oficiāli paudusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrā pasaules kara laikā: “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskaršanas novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tas būtu tikai godīgi un krietni – pret šiem cilvēkiem izturēties ar to cieņu, kādu viņi ir pelnījuši un kādu valsts minētājā deklarācijā viņiem ir solījusi. Ja valsts vara ir piemirsusi pašas solīto, ir labi, ja tauta, un īpaši jaunieši, to atgādina.

– Vai baznīca ir gatava atbalstīt šādu notikumu virzību, attieksmi, proti – neaizmirsīsim savu pagātni un būsim patrioti?

– Arhibīskaps Jānis Vanags vēstījumā konferencei “Latviešu leģions Latvijas vēsturē” 2000. gada 11. jūnijā un sprediķī Rīgas Domā 2001. gada 16. martā sacīja: “Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija – par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, ko ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas nepietiekami pazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem – lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

– Mums cilvēki vēstulēs raksta: ja tagad ir bīstama situācija, tad, lūdzu, pierobežas rajonos dodiet zemessargiem ieročus turēšanai mājās.

– Kā saprotu, pēc 7. oktobrī rīkotās konferences “Vai zemessardze spētu stāties pretī ienaidnieka agresijai?” un 15. oktobra Nacionālo bruņoto spēku konferences spēkā ir kārtība, ka bataljona komandieris izlemj, kam viņš atļauj ieroci glabāt mājās. Tas saskaņā ar aizsardzības ministra teikto ir saistīts ar attiecīgu apmācības līmeni vai 
atrašanos paaugstinātas gatavības apakšvienības sastāvā. Tiks vēl precizēts, kāda valsts apdraudējuma līmenī ekipējums būs jāizsniedz visiem zemessargiem. Zemessardzes spēks ir tās decentralizētībā un spējā ātri mobilizēties.

– Sarunā redakcijā aizsardzības ministram jautāju, vai zemessardze organizatoriski tiks ietilpināta jēdzienā “pašvaldība”? Vai vietējo cilvēku vads, rota vai bataljons tiks iesaistīti savas teritorijas kontrolē un aizsargāšanā? Ulmaņa laikā bija aizsargi, uz katru apriņķi – pulks. Bet tagad no tā vairāmies, jo tas nozīmē organizēties.

– 2018. gadā plānots izveidot 14 paaugstinātas gatavības vada apakšvienības ar pretgaisa aizsardzības, prettanku, snaiperu un inženieru spējām.

– Ja, piemēram, tiktu saņemta ziņa, ka Ludzā atgriezušies trīs cilvēki no tā sauktās Jaunkrievijas un ar viņiem kopā mežos ir vēl 30 cilvēki, kas gatavi “atbrīvot Latviju”, kas notiktu tālāk? Kuram tādā gadījumā būtu jārīkojas? Kura specializētā rota turp lidos? Ja zemessardzei tur teikšana, tad vismaz tā gādātu, lai tie no meža neiet uz Rīgas pusi un nesavāc vēl kādus klāt.

– Ja zemessardze veidota pēc teritoriālā principa, tad teorētiski gadījums ir vienkāršs: vietējās zemessardzes vienības aplenc attiecīgo apgabalu, izliek kontrolposteņus uz ceļiem un neļauj pārvietoties tālāk, līdz ierodas vienība, kas izķemmē mežus un spēj ar tiem tikt galā.

Atcerēsimies Šveici, kas, būdama mazāka par Latviju, joprojām savu nei­tralitāti sargā ar efektīviem bruņotajiem spēkiem. Katrs fiziski vesels vīrietis ir vienlaikus savas zemes karavīrs, kam mājās ir ierocis. Tas nozīmē – tauta pati ir spēcīga, grib un var sevi aizsargāt. Profesionālie NBS nozīmē, ka ir neliels, augsti profesionāls bruņots spēks, par kura gatavību, ekipējumu mēs kā valsts u. tml. rūpējamies. Tikai ir jautājums, vai šis viens spēks, respektīvi, 5000 cilvēku, spēs atrisināt militāros uzdevumus, kas varētu rasties valsts okupācijas gadījumā? Oficiālais uzstādījums ir aizsargāt teritoriju tik ilgi, līdz ieradīsies sabiedroto papildspēki. Šādā uzstādījumā zemessardzes loma ir īpaši nozīmīga.

Nākot uz redakciju, Rīgas ielās diemžēl neredzēju nevienu plakātu, kas aicinātu latviešus stāties zemessardzē. Kādreiz jūsu pieminētajā aizsargu organizācijā bija 68 000. Atcerēsimies Somijas pieredzi – tā sauktajās lotās, paramilitārajā organizācijā, līdz 1944. gadam bija apvienoti 242 000 somu sieviešu. Tajā laikā tā bija pasaulē lielākā militārā palīgorganizācija. Un gods kam gods, kopā ar varonīgo Somijas armiju tā spēja nosargāt savas valsts un nācijas godu. Bet vienmēr jāatceras, ka par to ir jāspēj maksāt un pirmām kārtām tas ir jādara valdībai, kas reāli pārstāv savu tautu un reprezentē savas tautas vērtības.

– Aizsardzības ministrs saka – nevaram organizēt labu zemessardzi, ja to neapmāca. Kas traucē, vaicāju. Uzņēmēji arī pretojoties, nelaižot uz mācībām. Valstij ir visas iespējas noteikt, ka reizi gadā atlaižami uz mācībām! Bet izskatās, ka tā nav politikas sastāvdaļa.

– Zemessardzē ir 8000 cilvēku, bet cik no viņiem ir valstī, cik apmeklē mācības un cik reāli ir kaujasspējīgi? Šajā ziņā zemessardzei kā brīvprātīgai organizācijai ir līdzība ar draudzi. Zinu, cik man ir draudzes locekļu uz papīra un cik svētdienās dievkalpojumos ir aktīvu kristiešu, un šie cipari diezgan būtiski atšķiras.

– Vairs nerunā par to, kāpēc mums vispār ir radušās problēmas. Tāpēc, ka Latvija bija okupēta un okupācijas laikā Latvijā tika iepludināti daudzi cilvēki no citurienes. Bet vara par to vairs nevēlas dzirdēt.

– Ir notikusi diskursa nomaiņa – no deokupācijas un okupācijas seku pārvarēšanas uz integrāciju. Bet integrācija ir izgāzusies. Acīmredzot Latvijas valsts šķelšana un faktiski divkopienu valsts savstarpējā rīdīšana ir tā sauktās piektās kolonnas darbs, kas tiek vadīts no Krievijas. Lūk, ko lasām A. Gapoņenko vadībā izdotās grāmatas “Etniskie konflikti Baltijas valstīs: pēcpadomju periods”: “Sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievija praktiski neizrādīja atbalstu ārpus tās dzīvojošiem tautiešiem, jo bija aizņemta ar savu iekšējo problēmu noregulēšanu. Ar 2000. gada sākumu tā sāka izrādīt aktīvu politiku krievu valodas saglabāšanas, izglītības un kultūras, aiz robežām dzīvojošo tautiešu etnisko tiesību saglabāšanas jomās. Tika izveidoti atbalsta finanšu fondi, pie Krievijas vēstniecībām izveidotas tautiešu koordinācijas padomes. Krievijas ĀM darba kārtībā ienāca jautājumi par cīņu ar tautiešu masveida bezpilsonību un diskrimināciju Baltijas valstīs.” Ja neliekamies zinis par to, tad dzīvojam savā ilūziju pasaulītē. Lūk, ko krievu ģeopolitiķa S. Karaganova doktrīna vēl 1992. gadā vēstīja: “Krievvalodīgie iedzīvotāji ir .. varens Krievijas aktīvs. .. jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. mums jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. .. tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga.” Ja nespējam tikt galā ar piekto kolonnu, tad secinājumi par savu valsts drošību ir jāizdara pašiem.

– Sarunā ar jauno izglītības ministri teicu – redzu, ka skolotāji cīnās par savām algām, bet neredzu, ka cīnītos par mācību un audzināšanas vērtībām. Vai tad mūsu skolas galvenais uzdevums nav audzināt piederības sajūtu valstij – valstisko jeb pilsonisko piederību? Jo pēc skolas to neviens nedara, jo nav jādara. Vai varam nodrošināt valsts aizsardzību, ja pedagoģiski tā nav nodrošināta?

– Esam iegājuši jaunā civilizācijas attīstības posmā, kas nozīmē, ka arī starpvalstu konflikti tiek risināti citādi nekā iepriekš. Tie vairs nenotiek tikai militāri. Ceturtās paaudzes jeb tā sauktajā hibrīdkarā valsts tiek apdraudēta visupirms citos veidos, un militārais ir noslēdzošais. Valsts drošība neiet pa ārējo nocietinājumu līniju, bet pa izglītību, vērtībām, iekšējo drošību, informatīvo un virtuālo telpu, kiberdrošību utt. Šajā cīņā morālās un garīgās vērtības ir ārkārtīgi būtiska aizsardzības līnija. Ja audzinām no vērtībām brīvus liberālās sabiedrības cilvēkus, tad reāli izaudzinām egoistiskus mietpilsoņus jeb tā sauktos postmodernās sabiedrības homo oeconomicus, kurus interesē tikai paša vēders un maks. Ja izglītības sistēmā audzinām valsts ideālos neieinteresētu cilvēku, nevajag iedomāties, ka vienā brīdī kā pieaudzis valsts pilsonis viņš kļūs arī patriots. Tā diemžēl nenotiek. Tāpēc audzināšanā ir jābūt valstiskai attieksmei no paša sākuma, viscaur un konsekventai visos jautājumos.

Mums ir pēdējais laiks nopietni ķerties pie savas nacionālās ideoloģijas izveides. Paldies tiem, kas izcīnīja Satversmes preambulu. Tas ir aizmetnis mūsu nacionālajai ideoloģijai. Vēl nepilnīgs un aizsākuma stadijā, bet vismaz kaut kas.

– Profesors Stradiņš ar to vēl joprojām nebija apmierināts.

– Es arī. Bet labāk kaut kas nekā nekas.

– Bet no kura lai sagaidām šo produktīvo darbību?

– Sāksim no lielā konteksta. Kas notiek, kad civilizācija sāk aiziet projām no sava radošā avota, proti, no Dieva? Kristīgās civilizācijas gadījumā Kristū kopā ir Dieva mīlestība un patiesība. Bet mēs, attālinoties no Dieva, gribam no Kristus vairs pārņemt tikai mīlestību: lai viņš akceptē mūs, kādi esam, un ļauj mums darīt visu, kas mums ienāk prātā. Tā mēs norobežojamies no būtiskas Dieva atklāsmes daļas – Viņa patiesības. Ar to sākas destrukcija, jo civilizācija zaudē savu garīgā un morālā spēka avotu. Kas notiek pēc tam? ASV nupat ir uzbūvējusi Džeralda Forda vārdā nosauktu milzīgu aviācijas bāzes kuģi, kas maksājis 17 miljardus dolāru. Kā šis jaunais aviācijas bāzes kuģis spēj atrisināt Ukrainas karu? Nekā. Pirmkārt, tas ir nepiemērots hibrīdkaram, otrkārt, ja nav morālā spēka lietot bruņojumu, tad tas nepalīdz. Tāpēc atcerēsimies, ka mums arvien no jauna ir jāapliecina tās vērtības, kas ir mūsu civilizācijas pamatā. Tikai apliecinot tās, mēs gūstam no tām šodien tik deficīto spēku, vīrišķību un drosmi.

– Pēdējā ekumeniskajā dievkalpojumā redzēju visu vadošo sabiedrību.

– Ekumenika ir vērtīgs pasākums. Vienmēr jāatceras, ka tas, kas vieno kristiešus, ir daudz svarīgāks un nozīmīgāks nekā tas, kas šķir. Tāpēc šis būtu īstais brīdis Latvijas kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts vismaz lielākajām konfesijām kopīgā balsī iestāties par preambulā minētajām kristīgajām vērtībām. Ne tikai abstrakti, bet visnotaļ konkrēti, piemēram, ceturto bausli “Godā savu tēvu un māti!” attiecinot arī uz latviešu leģionāriem un viņu piemiņu.

http://www.la.lv/guntis-kalme-16-marts-katru-gadu-bus-karstais-jautajums-bet-kapec/5/

December 13, 2014 - Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: