gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atbalsta vēsturei Saeimā kā nav, tā nav

Atbalsta vēsturei Saeimā kā nav, tā nav. Saruna ar Jāni Dombravu un Edvīnu Šnori

Pagaidām ar neveiksmi beidzies Nacionālās apvienības (NA) mēģinājums jaunajā Saeimā Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas paspārnē izveidot Vēstures politikas apakškomisiju. Kaut gan nepieciešamība pēc tādas jau sen nobriedusi un deputātiem, visdrīzāk, vēl nāksies pie jautājuma atgriezties, šoreiz “Vienotības” un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakciju nostāja pret NA iniciatīvu bijusi negatīva. Komisijas balsojumā par apakškomisijas izveidi četri deputāti balsojuši par, kamēr pieci atturējās. “Cik saprotu, atsevišķiem deputātiem ideja šķitusi simpātiska, taču oficiālā attieksme ir neatbalstoša,” teic deputāts Jānis Dombrava (NA). Gan viņu, gan viņa frakcijas kolēģi Edvīnu Šnori žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde uzaicināja uz redakciju, lai uzzinātu vairāk par nacionāļu nodomiem vēstures jomā.

– Tādas apakškomisijas izveidošanas rosināšana bija būtisks politisks solis. Kāpēc tas bija nepieciešams un kas notika tālāk?

Jānis Dombrava: – Saeimā daudzu gadu garumā varēja ļoti skaidri novērot, ka vēstures lietas Latvijā nav pilnībā sakārtotas. Bet vēsture vienlaikus ir arī ideoloģiski ļoti svarīga nozare. Pagājušajā Saeimā tikai ar ļoti lielām grūtībām izdevās panākt grozījumu Arhīvu likumā, kas dod studentiem, kuri vēl nav ieguvuši doktora grādu, pieeju atsevišķu dokumentu pētīšanai attiecībā uz padomju represijām un to, kas notika pēc Otrā pasaules kara. Vēstures politikas apakškomisija būtu svarīga, lai Saeimas līmenī radītu politisku atbalstu iecerēm gan saistībā ar vēstures nozares sakārtošanu, gan starptautiskajai sadarbībai vēstures jautājumos. Tāpat arī saistībā ar Latvijas valsts simtgadi. Kultūras ministrija ir norādījusi, ka vēstures pētniecība būs ļoti svarīga simtgades daļa. Un tam, arī Latvijas nacionālās enciklopēdijas tapšanai, būs vajadzīgs politisks atbalsts. Skaidrs, ka vēsturniekiem jāstrādā neatkarīgi, bet jābūt arī politiskajam atbalstam, kas sniedz finansējumu un risina vienu vai otru jautājumu valsts vai starptautiskā līmenī.

– Ja nemaldos, Ingmārs Līdaka (ZZS) bija nobažījies, ka apakškomisija vēsturi politizēšot. Ko teiksiet? Kādu “nepolitisku” vēsturi tad Latvijā vajadzētu attīstīt?

Edvīns Šnore: – Te noteikti jāņem vērā, ka Latvija nepastāv atrauti no mūsu kaimiņvalstīm. Mūsu kaimiņzeme Krievija, kaut vai ar ideju par “krievu pasauli” vēsturi politizē un izmanto, lai iekarotu un pārņemtu savā kontrolē citas valstis, ietekmētu mūsu valsts iedzīvotājus. Mēs to nevaram ignorēt. Ja Krievija izmanto vēsturi, tad mums uz to jāatbild, vismaz izskaidrojot mūsu viedokli. Taču tas netiek darīts vai tiek darīts ļoti maz.

– Bet kādā stāvokli tad Vēstures politikas apakškomisijas jautājums šobrīd Saeimā ir palicis?

Jānis Dombrava: – Kad veidojās koalīcija, NA piedāvāja izveidot šādu struktūru. Tolaik atbalsts no koalīcijas partneriem bija. Viņi rekomendēja apakškomisiju izveidot sabiedrības saliedētības komisijā. Kad jautājums nonāca Saeimas darba kārtībā, Andrejs Ju­dins (“V”) kopā ar “Saskaņas centra” (“SC”) deputātiem sāka uzdot jautājumus par “vēstures politizēšanu”. Mēģināju viņam skaidrot, ka vēstures politika nenozīmē vēstures politizēšanu, bet ir līdzīga attiecīgi tūrisma vai industriālajai politikai. Arī Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete ļoti bieži ir lietojusi jēdzienu “vēstures politika”, kad runāja par vienotas ES līmeņa vēstures politikas radīšanu. Nez kādēļ tad, kad par to sāk runāt NA, seko dīvaina reakcija.

– Nedaudz pārsteidz, ka pat ZZS, kas vienmēr tā ciena Kārļa Ulmaņa piemiņu, šoreiz bijusi pret.

Jānis Dombrava: – Ja nemaldos, Raimonds Bergmanis (ZZS) komisijā balsoja par, bet Līdakas kungs atturējās.

Edvīns Šnore: – Katrā ziņā vēstures apakškomisija ir ļoti aktuāla lieta, kas nobīdīta malā. Nemaz nerunājot par Krieviju, pat mums draudzīgās valstis, piemēram, Polija, vēstures procesus pārrauga, koordinē un atbalsta. Tas ir normāls process, pie kura jāstrādā. Citādi mēs jau 25 gadus runājam par sašķeltu sabiedrību, bet, ja ko darām, tad darām to pretēji. Vārdos piekrītam par vienotas vēstures izpratnes veidošanu, bet, kad jāpieņem lēmums, to nedarām un palaižam visu pašplūsmā. Zināms pārsteigums jau ir arī attieksme pret tā sauktajiem krievu Ziemassvētkiem. Citus gadus bija viennozīmīgs lēmums, ka tas nav aktuāli un nav virzāms tālāk. Tagad nezin kādēļ nostāja mainīta. “SC” apgalvo, ka tas integrēs sabiedrību, bet realitātē, visticamāk, notiks tieši pretējais. Tas ir līdzīgi kā divvalodības referenduma gadījumā, kad arī teica: daudzi ļaudis runā krievu valodā un, ja viņiem to ļaus darīt oficiālā līmenī, tad tas vienos sabiedrību. Bet dabiski, ka tā ir demagoģija! Leģitimizēsim okupācijas sekas tikai tādēļ, ka “daudzi cilvēki tā dara”? Un kas tad ir tie “daudzie cilvēki”? Jau tagad veikalos, pie ār­sta viss notiek, kā viņi vēlas –
krieviski. Izveidosim viņiem vēl savus “valsts svētkus”? Pirms kara Latvijas pareizticīgie pievienojās Konstantinopoles patriarhātam un svinēja Ziemassvētkus kopā ar visu Eiropu. Gandrīz nekur citur Eiropā, izņemot Serbiju un Baltkrieviju, Ziemassvētkus nesvin tad, kad krievi. Krievu Ziemassvētku pasludināšana par svinamu dienu būtu ļoti bīstams precedents, jo tad iznāk, ka jādod brīvdiena arī krievu Lieldienās. Tā var aiziet līdz nezin kam, taču jāsaprot, kas šī ir par valsti un kādi ir tās valsts svētki.

Jānis Dombrava: – Tikai piebildīšu, ka NA pēc atteikuma par vēstures apakškomisijas izveidi sabiedrības saliedētības komisijā mēģinās šo apakškomisiju izveidot kādas citas komisijas paspārnē. Ja tas nebūs iespējams, mums jau ir sagatavoti vairāk nekā divdesmit ar vēstures aktualitātēm saistīti tematiskie jautājumi. Tad piedāvāsim tos skatīt kādā no esošajām komisijām. Tie ir jautājumi saistībā ar valsts simtgadi, nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusa noteikšanu, atbalstu vēstures augstākās izglītības nozarei, arhīvu modernizēšanu, muzeju sistēmas sakārtošanu. Piemēram, daudzi mazi, bet labi novadu muzeji šobrīd nevar akreditēties, jo nespēj izpildīt moteiktās augstās prasības, piemēram, iekārtot “izolatoru inficēto priekšmetu apstrādei”.

– Bet kamdēļ vēlējāties vēstures apakškomisiju piesaistīt tieši sabiedrības saliedētības komisijai? Kādēļ ne Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai?

Jānis Dombrava: – Jā, tas ir jautājums, pie kuras komisijas likt. Šobrīd vēstures jautājumi ir izsvaidīti pa daudzām Saeimas komisijām. Izglītības, kultūras un zinātnes komisija atbild par muzejiem, vēstures mācīšanu skolā, pētniecību, jauno vēsturnieku sagatavošanu; Valsts pārvaldes komisija – par arhīviem un arhīvu likumdošanu; Ārlietu komisija – par atsevišķu jautājumu risināšanu starptautiskā mērogā un Latvijas vēstures skaidrošanu ārvalstīs; Cilvēktiesību komisija atbild par likumdošanu saistībā ar politiski represētajām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem; Sabiedrības saliedētības komisija – par vienotas vēstures izpratnes veidošanu sabiedrībā. Mēs bijām gatavi veidot pie jebkuras no šīm komisijām, bet koalīcijas partneru sākotnējais piedāvājums bija veidot tieši pie pēdējās. Taču tas nemaina lietas būtību – galvenais, vai tam ir principiāls atbalsts vai ne.

– Rodas jautājums, kāda ir valdošās koalīcijas kopējā pozīcija par vēstures vietu? Ja vēsturi uztver kā priekšmetu, kas strādā sabiedrības apvienošanas interesēs, tad valstij būtu jāizturas pret to izteikti pozitīvi. Vai jūs kā vēsturnieki paši atbalstāt tādas apakškomisijas izveidi?

Edvīns Šnore: – Es to atbalstu pilnībā. Problēma ir šāda – tā kā šis jautājums ir kutelīgs un valstī ir liela sabiedrības daļa, kas iebildīs, tad labāk izdara izvēli šo problēmu vispār nerisināt: “nekaitināsim to lielo kopienu”, nepilsoņus, “lielo Krieviju”…

– Ko nozīmē nekaitināt? Noklusēt vēsturi? Kad Līdakas kungs baidījās, ka jūs “politizēsiet vēsturi”, viņš droši vien domāja lietas, kuru atgādināšana Krievijai ir nepatīkama.

Edvīns Šnore: – Savā ziņā jā. Tā ir bīstama politika. Saeimas Eiropas lietu komisijā izskatījām Iekšlietu ministrijas pozīciju, ko tā ieņems attiecībā uz draudiem, ko rada atsevišķu Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un došanās karot uz “karstajiem punktiem” teroristu pusē. Tur bija pārsvarā runa par “Islāma valsti”, taču arī Latvijai ir aktuāla krievvalodīgo radikalizēšanās un došanās uz Ukrainu karot teroristu grupējumos. Aizsūtīju vēstuli iekšlietu ministram ar jautājumu, kas tad ir pamatā radikalizācijai šeit un kas tiek darīts, lai to novērstu. Bet mēs taču zinām, ka pamatā ir Krievijas propaganda, kuras pamatā savukārt ir mīti par vēsturi. Tieši vēsture ir problēmas fundaments. Tāpēc šī lieta politiski arī jārisina.

– Un ko atbildēja ministrija?

Edvīns Šnore: – Es tagad gaidu. Viņiem jāatbild 30 dienu laikā.

– Ir jau runāts bez gala par to, ka valdība nereaģē. Jūsu partijas biedrs Rihards Kols tagad ir Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas parlamentārais sekretārs. Vai tad viņš neatbild par valdības sakariem ar parlamentāriešiem? Vai tad nevar uzdot skaidru jautājumu: kāda ir premjeres Straujumas attieksme pret vēsturi?

Jānis Dombrava: – Viens vērtīgs darbs parlamentārā līmenī ir izdarīts, un, cerams, parlamentārā komisija to atbalstīs. Mēs ar Kola kungu esam sagatavojuši darba uzdevumus Ārlietu komisijai nākamajiem četriem gadiem. Viens no punktiem paredz Saeimas deklarācijas par Latvijas okupāciju pildīšanu. Tur ir runa arī par arhīvu un citu vēstures materiālu atgūšanu. Noraidīt to nevarēs, jo valdības deklarācijā jau ir rakstīts, ka jārisina jautājumi saistībā ar PSRS un nacistiskās Vācijas okupāciju.

– Tuvojas Latvijas simtgade, un tādā kontekstā apakškomisijas vai citas vēstures jautājumus atbalstošas institūcijas radīšana Saeimā šķiet pat neizbēgama. Ko tad, ja pēc, teiksim, pusgada jūsu ideju kā savu paķers un īstenos jau cita partija, taču pavisam citā “mērcē”?

Jānis Dombrava: – NA deputātu nav daudz, taču viņi aktīvi metās iekšā visos darbos, tādējādi kompensējot savu mazākumu. Ja tādu komisiju vai apakškomisiju atkal rosinās cita partija, tad mēs tur noteikti iesim un piedāvāsim savu redzējumu.

Edvīns Šnore: – Tā arī, visticamāk, notiks, ka kāds mēģinās “uzlēkt uz astes” un izmantot to par priekšvēlēšanu karogu. Tomēr ceru, ka cilvēki redz, kuri politiskie spēki lietas virza nopietni un gadiem. Ne jau tikai vēsturē. Ideāls piemērs ir uzturēšanās atļaujas. NA jau no pirmās dienas klāstīja, ka tas pie laba gala nenovedīs. Tagad, kad noticis iebrukums Ukrainā un saasinājušies visi riski saistībā ar iekšpolitisko nestabilitāti un Krievijas pilsoņiem, to pēkšņi saprot visi. Tātad atkal būs jāgaida kāds laiks, ko citādi varētu mērķtiecīgi izmantot problēmu risināšanā. Diemžēl mums Latvijā pieņemts vispirms problēmu saasināt līdz sekām un tikai tad darīt… Visa pamatā ir politiskā griba. Ja tādas nav, tad problēmas tikai samilst.

Jānis Dombrava: – Tādai vēstures apakškomisijai būtu jārada valsts vēstures politikas “rāmis” tā, lai jēgu sajustu ikviens Latvijas iedzīvotājs, kaut vai iegūstot sava novada vēstures grāmatu.

– Kā tad NA parāda savu politisko gribu? Kā jūs iedarbojaties uz saviem koalīcijas biedriem? Jūsu tur ir trešā daļa! Drīz atkal būs 16. marts, un jums atkal teiks, ka “tur nevajag iet”, ka nevajag “kaitināt”.

Jānis Dombrava: – Tas ir jautājums, kā likt saprast saviem partneriem. Var jau izmantot tādu tirgus variantu, taču, manuprāt, mūsu ilgtermiņa pieeja atmaksāsies daudz spēcīgāk. Mēs strādājam, lai sabiedrība kopumā kļūtu valstiski domājošāka, patriotiskāka. To var redzēt 18. novembrī – katru gadu patriotiski noskaņotu jaunu cilvēku skaits pieaug. Tām latviešu partijām, kuras ideoloģiskos jautājumos turpinās sadarboties ar promaskaviskiem spēkiem, nākotnē klāsies aizvien grūtāk.

Jānis Dombrava: – Tehnisko gājiena organizēšanu ik gadu veic “Daugavas vanagi”. Bet mēs, protams, esam gājuši un iesim. Tas ir pašsaprotami.

Edvīns Šnore: – Es domāju, 16. marta gājiena ierobežošana, kas pēdējos gados notiek, ir kauns un negods neatkarīgai valstij. Tas ir kā padomju gados, kad sarkanās armijas veterāni gāja uz skolām, bet no leģionāriem vajadzēja vairīties. Bet tagad ir neatkarīga valsts. Un, ja notiek kas līdzīgs, kad valsts vadītāji “norobežojas” kā no leģionāriem, tā no tiem, kas 16. martā iet viņus pieminēt pie Brīvības pieminekļa, tad tas ir kauns un negods. Protams, ka NA turpinās tur iet! Man personīgi tas ir principa jautājums. Tie, kas mūs nosoda, varbūt grib labu, taču patiesībā nodara ļaunumu, jo ārvalstu mediji uzreiz uzsver, ka valdības vadība norobežojas, tātad tie, ko piemin 16. martā, laikam ir šaubīgi kara noziedznieki.

Janis Dombrava: – Izmantojot jūsu avīzi, gribētu izteikt aicinājumu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. Ņemot vērā, ka viņš ir pasniedzis augstākos apbalvojumus vairākiem latviešu leģiona virsniekiem, sirmgalvjiem, manuprāt, būtu tikai cienījami parādīt visai Eiropai un pasaulei, ka šie karavīri, kas cīnījās Otrajā pasaules karā, nav kara noziedznieki. Viņi bija karavīri, kas godam veica savus pienākumus. Es zinu, ka tādus aicinājumus citus gadus ir izteikuši “Daugavas vanagi”. Bērziņa kungs līdz šim nav atsaucies. Varbūt nākamgad būs pirmā reize?

Edvīns Šnore: – Tiem, kas “norobežojas”, būtu ļoti naivi cerēt, ka aizliegums 16. martā iet pie Brīvības pieminekļa kaut ko atrisinās. Ja nekas nenotiktu pie Brīvības pieminekļa, Krievijas TV operatori brauktu uz Lesteni un stāstītu tieši to pašu. To var ļoti labi redzēt Igaunijas piemērā, kad jūlijā notiek igauņu leģiona piemiņas pasākumi, Tallinas centrā nenotiek nekas. Tāpēc visas Krievijas televīziju komandas brauc uz Sillamē pie Narvas.

Jānis Dombrava: – Mediji pie mums stāsta gandrīz tikai to, kas notiek Latvijā, Krievijā un ASV. Tā lielā mērā ir problēma. Sabiedrība neredz, ka Krievijas metodes pret visām savām kaimiņvalstīm ziemeļos un dienvidos ir identiskas. Ja sabiedrība to ieraudzītu un saprastu kopsakarā… Vēl viena būtiska problēma ir tā, ka tad, kad Krievija te izvērš savu “maigo varu”, arī izmantojot medijus, tad visi uzvedas tā, it kā tas būtu pieņemami. Bet, kad Latvijas politiķi sāk attīstīt kādu virzienu, sākas bļaušana par “politizēšanu”. Līdzīgi kā ar vēstures apakškomisiju – tikko sākas runa par kādu jautājumu, kas var izrādīties pret Krievijas interesēm, tā uzreiz ir pretreakcija.

– Ja tā, tad vajadzētu vaicāt, kas tad mums ir pie
varas…

Edvīns Šnore: – Naivums un tuvredzība ir lieli. To jau mēs redzējām pirms Ukrainas krīzes – Latvija bija viena no valstīm, kas lobēja bezvīzu režīmu ar Krieviju. Vai tad nav skaidrs, ka Krievija Rīgas grāmatnīcās nopērkamās grāmatas par Ukrainu, filmas nefinansē tāpat vien? Tas viss ir mērķtiecīgi vērsta propaganda ar mērķi graut identitāti. Viņi taču neuzskata Latviju par pilnvērtīgu valsti. Viņuprāt, mēs esam radušies pēc 1991. gada, tātad pēc visas “tiesas un taisnības” mums jābūt ja ne Krievijas sastāvā, tad ietekmes sfērā noteikti. Mēs to kaut kā negribam saprast.

Jānis Dombrava: – Un vienlaikus mēs nenovērtējam paši savas “maigās varas” potenciālu. Kas notiktu Pleskavas apgabalā, ja kāds Latvijas medijs paplašinātu apraidi un sāktu mērķtiecīgi stāstīt par Ukrainā bojāgājušajiem krievu karavīriem no Pleskavas, par to, kā 1944. gadā notika Abrenes apriņķa pievienošana Krievijai, par ES tiešajiem platību maksājumiem Latvijas zemniekiem? Mūsu “maigās varas” politika varētu būt vēl efektīvāka nekā Krievijai! Mums nemaz nebūtu jāmelo! Taču mēs pat nemēģinām cīnīties.

Edvīns Šnore: – “Maigā vara” no Latvijas būtu apsveicama, taču vēl svarīgāk būtu pašiem par savu naudu nefinansēt raidījumus, kas faktiski savā ziņā atbalsta Krievijas propagandu. Ja ieslēdzām “Latvijas Radio 4″ 9. maijā, tad tur varēja dzirdēt Uzvaras svētku programmu. Par Latvijas valsts naudu! Tad vispirms vajag, izdomāt, kāda ir mūsu vēstures politika. Svinēsim 9. maiju, jo tas ir nozīmīgs pārsimt tūkstošiem te iebraukušo nepilsoņu?

– Tātad kādi būs jūsu konkrētie soļi vēstures nozīmes veicināšanā Latvijā? Kāds būs Saeimas un valdības pasūtījums?

Edvīns Šnore: – To varēja sniegt vēstures apakškomisija. Kaut vai par to pašu arhīvu un pirmskara Latvijas kinofilmu atgūšanu, kas glabājas Krievijā. Ja būtu tāda institūcija, tad Saeimas līmenī varētu dot uzstādījumu Ārlietu ministrijai likt to kā būtisku jautājumu sarunās. Citādi mēs sarunās mēdzam būt ļoti atsaucīgi Krievijas prasībām, bet, kad ir runa par mūsu tautas kultūrvēsturisko mantojumu, tad mums vispār nav nekāda viedokļa. Es tomēr esmu optimists un ceru, ka tāda apakškomisija būs. Agri vai vēlu mēs pie tā nonāksim.

http://bit.ly/1ANLFY4

December 19, 2014 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: