gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijas pseidovēsturnieks Djukovs vēlējies UNESCO mītnē izrādīt Latviju nomelnojošu izstādi

Foto - LETA

Prokremliskais Krievijas pseidovēsturnieks Aleksandrs Djukovs vēlējies UNESCO mītnē Parīzē izrādīt Latviju nomelnojošu izstādi par holokaustu.

Izstādi “Aizvestā bērnība. Holokausta upuri nacistu koncentrācijas nometnē Salaspilī (Latvija) ieslodzīto bērnu skatījumā” UNESCO mītnē Parīzē bija paredzēts atklāt 25. janvārī.

Pēc fonda “Vēsturiskā atmiņa” direktora Djukova sacītā, izstādi bloķējusi Latvijas pārstāvniecība UNESCO.

Parīzē plānotā izstāde esot balstīta uz 2012. gadā Maskavā un Minskā izrādīto skandalozo ekspozīciju “Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis”.

Ārlietu ministrijas preses sekretārs Kārlis Eihenbaums aģentūru LETA informēja, ka Krievijas pārstāvniecība UNESCO lūgusi Latviju izvērtēt piedāvājumu. Lai gan Latvijai nav bijusi pilna informācija par plānoto pasākumu, pēc jau esošās informācijas konstatēts ka izstāde balstīta uz Djukova fonda “Vēsturiskā atmiņa” Maskavā jau 2012. gadā organizēto izstādi, kas bijusi sagrozīta un tendencioza. Turklāt izstādes autors paudis klaji naidīgus un nedraudzīgus izteikumus par Latviju un tās iedzīvotājiem.

Latvija izteikusi vēlmi sadarboties izstādes veidošanā, lai tas būtu lietderīgs un izglītojošs pasākums, kas stāstītu par šo holokausta traģēdiju nacistu okupētajā Latvijā. Tomēr šo izstādi atsaukusi pat Krievija.

Latvija ir gatava sadarboties izstādes organizēšanā un piedāvāja tajā piedalīties ar savu filmu “Pretrunīgā vēsture”, kuras viens no fragmentiem ir tieši veltīts Salaspils nometnes gūsteknim, uzsver Eihenbaums. Turklāt Latvija vienmēr ir gatava sadarbībai un konstruktīvam dialogam, kas nevairo naidu un nesapratni. Ministrija cer, ka šo filmu izdosies samērā drīz arī parādīt.

Izstāde “Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis” 2012. gada februārī izrādīta Maskavā, bet martā to bija paredzēts izrādīt arī Rīgā.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2012. gada martā nolēma fonda direktoru Aleksandru Djukovu un fonda pētniecības programmu vadītāju Vladimiru Simindeju pasludināt par “persona non grata”. Skandalozais pseidovēsturnieks Djukovs jau iepriekš bija radījis rezonansi ar skaļiem paziņojumiem, kuri vērsti pret Latviju. Piemēram, viņš savulaik pēc dokumentālās filmas “Padomju stāsts” noskatīšanās paziņoja, ka vēlas “nogalināt filmas režisoru un aizdedzināt Latvijas vēstniecību”.

Galu galā izstāde Maskavas namā Rīgā tika atcelta, bet 2012. gada novembrī izrādīta Minskā.

Iepazīstinot ar izstādi, Djukovs atsaucās uz “nesen atrastiem dokumentiem”, kas liecinot, ka vācu okupācijas laikā Latvijā notikušas “īstas medības uz krievu un baltkrievu bērniem, kuras veikuši ne vien fašisti, bet arī latvieši. Ļoti bieži šajās operācijās nevis piedalījās vācieši, bet tās bija latviešu kolaboracionistu operācijas”.

Latvijas Ārlietu ministrija norādīja, ka Djukova aktivitātes ir ļaunprātīga vēstures falsifikācija.

Tikmēr Kremļa propagandas mediji plaši ziņo par Latvijas realizēto “cenzūru UNESCO sienās”, nelaižot garām iespēju sludināt “nacisma atdzimšanu Latvijā”.

Krievijas mediji ilustrācijai piesaukuši visu iespējamo, sākot ar “ikgadējo “Waffen SS” svinību maršu Rīgas ielās” un beidzot ar pērn iestudēto mūziklu par pretrunīgi vērtēto latviešu aviatoru Herbertu Cukuru un “Krievijas centieniem” cīņā ar “Latvijas nacistiskās pagātnes godināšanu”.

Pagājušā gada augustā Djukovs aizturēts Viļņas Starptautiskajā lidostā un izraidīts no Lietuvas. Viļņā tika prezentēta viņa grāmata “Holokausta priekšvakarā” – tendenciozs “dokumentu krājums” par 1940. un 1941. gadu Lietuvā.

January 22, 2015 Posted by | Apmelojumi | Leave a comment

Izstaigā Stūra māju virtuāli!


Latvijas institūts
16.01.2015

 Pagājušajā vasarā popularitāti iemantojušās Stūra mājas apskati turpmāk būs iespēja veikt arī internetā. Par to ir parūpējušies Latvijas Okupācijas muzejs un Latvijas Institūts, kopīgi izveidojot virtuālo ekskursiju pa izstādi un telpām bijušajā LPSR Valsts drošības komitejas mītnē.

Virtuālās tūres prezentācija notiks Latvijas Okupācijas muzejā, 23. janvārī, plkst. 12.00. Tās laikā tūre tiks publicēta internetā.

Ekskursijā iespējams aplūkot Okupācijas muzeja veidotās ekspozīcijas zāli, ieslodzījuma kameras, nopratināšanas telpu, ieslodzīto pastaigu laukumu un vairākas citas vietas, kas redzamas 360 grādu fotogrāfijās. Ainas papildina paskaidrojošie teksti.

Stūra māja bija viens no nozīmīgākajiem Rīgas kā kultūras galvaspilsētas programmas notikumiem. Bijušajā LPSR Valsts drošības komitejas ēkā tika iekārtotas vairākas ekspozīcijas, tai skaitā Okupācijas muzeja sagatavotā bezmaksas ekspozīcija par čekas darbību Latvijā, ka arī izveidots apskates maršruts pa čekas cietuma kamerām un citām telpām.

Projektam beidzoties 2014. gada oktobrī, izstādes tika slēgtas un sabiedrībai vairs nebija pieejamas. Tāpēc sadarbībā ar nodibinājumu Rīga 2014 tika nolemts internetā darīt pieejamu virtuālu ēkas apskates versiju.

Ekskursijā ir ietverts dokumentālais videomateriāls ar bijušo ieslodzīto stāstījumu par čekā piedzīvoto, kā arī angļu valodā runājošajiem paredzēta īsfilma par Stūra māju un abām ekspozīcijām, kas tajā bija skatāmas 2014. gadā.

Virtuālā tūre būs pieejama latviešu un angļu valodās. Tā būs aplūkojama Okupācijas muzeja un Latvijas Institūta mājaslapās internetā, kā arī Latvijas oficiālajā Facebook lapā “If you like Latvia, Latvia likes you“.

Projektu līdzīgās daļās finansēja Latvijas Institūts un Okupācijas muzejs. Tomēr var apgalvot, ka projektu ir daļēji finansējusi sabiedrība, jo muzejs projektam vajadzīgos līdzekļus ieguva no Stūra mājas izstāžu zālē savāktajiem ziedojumiem. Projektu tehniski nodrošināja uzņēmums Skatskat.lv, kā specializācija ir 360° panorāmas virtuālās tūres

LI darbības mērķis ir Latvijas pozitīvas starptautiskas atpazīstamības veicināšana, veidojot konkurētspējīgu valsts identitāti. LI izplata informāciju un sagatavo informatīvus materiālus par Latviju, kā arī organizē Latvijas tēla popularizēšanas pasākumus Latvijā un ārvalstīs.

Krišjānis Ozols, LI sabiedrisko attiecību speciālists

January 16, 2015 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Lidija Lasmane-Doroņina: Dari otram to, ko gribi, lai dara tev

«Kāpēc visu laiku jākuļ tas, cik mums ir slikti? Man ir gandrīz 90 gadu, es maz ko varu izdarīt, bet es varu Dievu lūgt, lai reiz beidzam vaimanāt, žēloties, sūkstīties un kurnēt. Ko mēs kurnot sagaidīsim? Kurnēšana ir gandrīz vai modē – no apakšas līdz augšai. Vajag dot, ne prasīt» saka latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Šajā vasarā viņai apritēs 90 gadu, bet 14 gadus no savas dzīves viņa pavadījusi nebrīvē – cietumos un lēģeros kā politieslodzītā.– Gadu mijā daudzi izvērtē un pārdomā iepriekšējo gadu, kaļ plānus nākamajam. Par ko jūs domājāt šajā laikā?

– Pagājušais, tāpat kā visi citi gadi, man bija ļoti labs. Pats galvenais ir – Latvija ir brīva, un mūs neved uz Sibīriju. Tam, kas tur ir bijis, ar to vien pietiek. Īpašu plānu jaunajam gadam man nav. Gribu godīgi dzīvot, nemelot un darīt labu, domāju ikvienam cilvēkam varētu būt līdzīgi plāni.

Man rit jau deviņdesmitais gads, ir trīs mazbērni, seši mazmazbērni. Gaidu, ka vēl kāds būs. Manuprāt, jo lielāks bars, jo patīkamāk. Vasarā esam visi kopā pie manas meitas un znota Sārnatē. Viņi dzīvo Sārnates muižas kalpotāju mājā, kas, šķiet, viņiem drīz uzbruks uz galvas, un jauno māju ceļ jau kādus 20 gadus, bet visi ir priecīgi un laimīgi, ka kopā var dzīvot. No Latvijas neviens prom nebrauc, un ar šo faktu lepojos, lai gan man tur nekādu nopelnu nav. Dažreiz kāds aizjož uz Zviedriju, kur ir mana brāļa ģimene, ar kuru mums izveidojusies tāda kā palīdzības apmaiņa.

– Ģimenē izdevusies izcila patriotiskā audzināšana.

– Tajā man nav nopelnu, tā man ir kā Dieva svētība, kā itin viss manā dzīvē. Mazbērni jau varētu arī aizbraukt prom, jo nekādu liegumu nav, bet, protams, esmu priecīga, ka viņi ir šeit. Mūsu ģimene reizēm ir bijusi patiešām spiedīgos apstākļos, bet doma par prombraukšanu mums nekad nav bijusi. Savulaik, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Zviedrija man bija piešķīrusi politisko patvērumu, bet, protams, čekisti man par to neteica, un es par to nezināju, jo tobrīd atrados lēģerī Mordovijā.

– Ja būtu zinājusi, būtu emigrējusi?

– Droši vien, jo var jau atbraukt atpakaļ. No pēdējā izsūtījuma atgriezos 1987. gada maija beigās, īsi pirms Helsinku grupa gāja nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. Tolaik mana brāļa ģimene mani aicināja uz Zviedriju, un tikai tad, kad aizbraucu turp, uzzināju, ka man ir piešķirts šis patvērums. Starp savējiem pagrozījos kādus trīs mēnešus, tad braucu atpakaļ.

– Vai 1987. gadā, pēc tik ilga laika atgriežoties Latvijā, varēja sajust, ka kaut kas mainās, ka kaut kas briest?

– To varēja sajust jau lēģerī. Čekisti regulāri mūs brauca audzināt, un reiz atbrauca viens no Maskavas un teica: «Jūs mums vairs neesat vajadzīgas, rakstiet iesniegumu par apžēlošanu, un tad jūs laidīsim mājās.» Mēs spītējāmies, jo ne jau apžēlošanu mums vajadzēja – mēs neko sliktu nebijām darījušas.

– Cik gadu spītība jums izmaksāja?

– Neko daudz, spītība vispār neko nemaksā. Daudz vairāk maksāja tie, kas padevās propagandai, viņus pierunāja uzstāties televīzijā, nosodīt pūstošo kapitālismu un tās idejas, kas ievedušas viņus ļaunumā, kuru dēļ viņiem jāsēž cietumā. Pēc tam bija kauns par to.

– Parasti cilvēks, kad apdedzinās, pēcāk piesargās, bet jūs čeka apcietināja trīs reizes, pēdējo reizi jau astoņdesmitajos gados, īsi pirms perestroikas.

– Vai man bija teikt, ka Latvija nav okupēta, ka cilvēki nav izsūtīti uz Sibīriju? Un kāpēc man būtu jāklusē par to? Vai nelasīt grāmatas, kas kādam šķiet pretvalstiskas?

Es piedzimu brīvā valstī, un 1940. gadā, kad Latvija tika okupēta, man bija 15 gadi, es jau biju kaut ko sapratusi šajā dzīvē. Es nevarēju pieņemt to varu, kas izpostīja valsti, kurā es biju uzaugusi. Man jau bija 16 gadi, kad 1941. gadā izveda manus skolas biedrus un skolotājus, manu brālēnu – kā kaut ko tādu var pieņemt? Kā gan es varēju stāties komjaunatnē, slavināt jauno valdību? Protams, briesmas notika, cilvēkiem bija bail, un neteikšu, ka man nebija bail. Bet tāds man ir liktenis.

– Vai visas trīs reizes, kas beidzās ar cietumu, jums sākās Stūra mājā?

– Visas trīs. Pirmā reize bija 1946. gada nogalē «par palīdzību bandītiem» jeb mežabrāļiem, tad man iedeva «piecus plus trīs gadus», tas nozīmē – ieslodzījumā pieci gadi, bet trīs gadi – tiesību ierobežojums, bez iespējas atgriezties Latvijā. Man pat lika parakstīties, ka palikšu Vorkutā uz mūžu, bet nomira Staļins, un Hruščova laikā mūs atbrīvoja. Otrā reize bija 1970. gadā par samizdata lasīšanu, jo tolaik jau bija Hruščova laiks, gulagieši jau bija palaisti ārā, un mēs lasījām viņu darbus, toreiz man piesprieda divus gadus, tos es biju ieslodzījumā tepat, Rīgā. Trešā – 1983. gadā par aģitāciju un propagandu atkal man iedeva «piecus plus trīs gadus», tiesnesis vēl pasmējās, ka man, jau pensionārei, nedos vairāk kā jaunībā. Kopumā 14 gadus esmu pavadījusi nebrīvē.

Protams, katram cilvēkam gribas dzīvot tā, kā viņš ir iedomājies, bet – ja nevar? Tad jau mums visiem tagad arī jāpriecājas, ka daļa Ukrainas ir okupēta, ka pārkāpti visi līgumi un likumi. Ar tādiem uzskatiem pasaulē nevar dzīvot. Tas nav sarežģīti – ja jācieš, tad jāpacieš. Es mīlēju un mīlu savu dzimteni, un mīlestība nav vienkārša, tā prasa ciešanas, un tas ir dabiski. Mēs taču arī bijām okupēti, bet neviens mūsu okupantus pie atbildības nesauca, par mums neiestājās un neteica, ka nevar cilvēkus tā vienkārši vest uz Sibīriju. Vai tad citas valstis to neredzēja? Mans prāts ir par vāju, lai to saprastu. Tad labāk grūžu prom no sevis to ļaunumu un sēžu cietumā, jo tā ir vieglāk, vismaz morāli, nekā tīšām melot par sliktu savai ģimenei, savam biedram, citam cilvēkam.

– Jūs domājat, ka rietumvalstis varēja kaut ko darīt?

– Nezinu, vai varēja darīt, bet viņi zināja. Un varēja iestāties. Un stājai ir milzīga nozīme.

– Vai šobrīd varat saprast rietumvalstu nostāju Ukrainas jautājumā?

– Kurš tad var saprast? Vēsturi veido kaut kas augstāks par mūsu ikdienišķo saprašanu. Lielā vēsture, lielie pasaules notikumi nav mūsu ziņā. Nezinu, kāpēc izceļas kari. Bībelē rakstīts, ka no iekāres, no ļaunuma. Un tā tas arī ir. Dievs mūs ir radījis no vienām asinīm, katram devis savu vietu, kur dzīvot pasaulē, savu valodu, kurā runāt un kuru mīlēt, kopt un sargāt. Es nezinu, uz ko cilvēku var piespiest spīdzināšana, es neesmu fiziski spīdzināta. Jā, morāls spiediens ir bijis, bet kaut kā to esmu izturējusi.

– Jums nav nožēlas par to, ka dzīvē tā arī nerealizējāt savu sapni – kļūt par ārsti?

– Es jau nezinu, kā būtu bijis, ja es nebūtu nokļuvusi lēģerī, varbūt būtu bijis kas ļaunāks. Varbūt ar šiem notikumiem Dievs mani sargāja no kā cita. Nekas ļauns jau nav noticis. Apcietinājumā taču arī cilvēks dzīvo tāds, kāds viņš ir, cilvēks pats taču nav iznīcināts. Ar jūtām, ilgām, cerībām, pārliecību, tikai – nebrīvē, viņš jau nav miris. Pēdējā laikā lēģerī mēs dzīvojām tā kā brīvībā – pa pastu varējām izrakstīt grāmatas, žurnālus. Bijām desmit politiski ieslodzītās, katra pasūtīja citu žurnālu, turklāt tur jau bija laba bibliotēka, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējām ieslodzītajām. Mēs lasījām, apspriedām izlasīto. Vai tie trīs cietumi man ir tikai ļaunu darījuši? Domāju, ka tie man arī daudz laba darījuši.

– Ko tieši?

– Pacietību. Un pieņemt to, kā ir. Ko Kristus atbildētu, ja viņam pavaicātu, ko viņš domā par tiem gudrajiem, kas viņu sita krustā? Domāju, viņš teiktu: «Piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.» Un viņi tiešām neapzinās, ka tas, ko dara, ir ļaunums.

– Jums nav dusmas, aizvainojuma vai pāridarījuma sajūtas pret tiem cilvēkiem, kas par jums ziņoja, kuru dēļ nokļuvāt lēģerī?

– Nē. Es ticu Dievam, un es ticu, ka tā bija viņa roka. Droši vien viņš mani mācīja tajā laikā. Un Dievs man liek vēl joprojām dzīvot un vēl joprojām liek mācīties, jo es esmu tikai nabaga cilvēks.

Dievs tur man neļāva nomirt ar tuberkulozi. Tikai viens mirklis manā dzīvē ir bijis tāds, kad, ieraudzījusi skursteņslauķa virvi pie sienas, es iedomājos to izmantot, un, ja tā nebūtu bijusi tik netīra, es to būtu palikusi sev zem zoda. Toreiz es tiešām padomāju par to, ka varētu izbeigt dzīvi. Dīvaini, ja Dievs cilvēku sargā, tad viņš ir pasargāts, un es esmu pasargāta, jo esmu izglābta no tām šausmām.

– Pērn apskatei tika atklāta Stūra māja. Jūs tur arī aizgājāt?

– Protams, daudzas reizes, kopā ar saviem draugiem un paziņām. Nekā patīkama jau tur nav, tomēr – tā bija, tā ir realitāte, ko nevar aizstumt prom. Lietuviešiem analoģiskā vietā – bijušajā VDK ēkā – ir ierīkots lielisks muzejs, būtu labi, ja Latvijā būtu līdzīgi.

– Daudzi saka, ka 25 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas mēs īsti neesam apjautuši, ko un kā darīt savā valstī.

– Vai tad kāds nesaprot, ka nevajag zagt un melot? Mēs tik daudz ar pirkstu rādām uz citiem, lai gan vajadzētu palūkoties uz sevi un padomāt, kā iznīdēt ļaunumu sevī. Jo lielākā cīņa ir pašam ar sevi. Tīri fiziski mums šajā valstī nepietrūkst nekā, mēs vienkārši gribam ļoti daudz, šausmīgi daudz kārojam. Mums vajag, vajag un vajag arvien vairāk, labāk, labāk un labāk, un tā, kā mēs katrs gribam. Bet tā jau nekad nenotiek. Nevajag kurnēt, bet darīt labu. Un dzīvot tā, kā Dievs licis – darīt otram tā, kā gribētu, lai dara tev. Un viss.

– Tik vienkārši?

– Tas nav tik vienkārši. Nedarīt otram to, ko negribu, lai dara man, ir vienkārši, bet darīt otram to, ko gribētu, lai dara man, nav vienkārši. Domāju, mēs pārāk daudz spriežam, bet nedarām. Man ir paziņas starp sociāliem darbiniekiem, un viņi ir atzinuši, ka daudzi tikai pārtiek no sociālās palīdzības un nemaz nedomā paši strādāt. Atceros, ka manā bērnībā cilvēks katrs pats sevi, kā tagad saka, atražoja – jau no piecu gadu vecuma vismaz pīles ganīja, visi strādāja un valdība palīdzēja ar lētiem kredītiem zemniekiem.

– Ik pa laikam uzpeld runas par čekas maisu atvēršanu. 1994. gadā, kad tikāt apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, atteicāties to saņemt, pamatojot savu lēmumu ar to, ka kopā ar jums to saņemšot vairāki VDK aģenti. Savulaik jūs arī aktīvi darbojāties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Kāds ir jūsu viedoklis – vai vēl nav nokavēts, vai čekas maisi beidzot ir jāatver?

– Es jau no paša sākuma teicu, ka tie jāpublisko. Un savu Trīs Zvaigžņu ordeni atdevu, lai notiktu saruna par to, ko mēs darīsim ar tiem maisiem. Lai ik pēc desmit gadiem tie nebūtu jāceļ augšā, jāmeklē un jāpēta… Un jāpiedzīvo kārtējais tiesas process, kurā kāds atkal prasīs atzīt viņa nevainīgumu. Protams, tiesa atzīs par nevainīgiem, jo neviena tiesa nesoda par morāliem pārkāpumiem. Vai nodevība ir morāls pārkāpums? Vai kāds mums notiesāts par nodevību? Vajadzēja vērt vaļā čekas maisus un publicēt, lai savā tautā varētu izrunāt, kā dzīvot tālāk. Ja cilvēki būtu atzinuši, kā viņus savervēja, lai izgaismojas tā šausmīgā sistēma, kurā bijām dzīvojuši, un lai tauta spētu turpmāk nepakļauties šādai sistēmai, tad mēs vismaz varētu izrunāt un piedot. Vēl tagad nav nokavēts to darīt. Man bija ļoti žēl, ka es nedabūju izrunāties ar savu nodevēju, jo viņš vienkārši nomira. Tikai tad, kad atšifrēja datu bāzi, es uzzināju, kurš viņš ir. Izrādījās mūsu ģimenei tuvs cilvēks. Starp citu, viņš atnāca uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un atzinās, es pierakstīju viņa stāstīto par to, kur un kā viņu savervēja, tikai viņam nebija drosmes pateikt, ka viņš ir ziņojis par mani. Viņš dziedāja nacionālos koros, bija izglītots un inteliģents cilvēks.

– Vai mūsu prezidentam vajadzētu braukt uz 9. maija svinībām Maskavā?

– Tā ir pilnīgi viņa darīšana, lai viņš dara, ko viņš grib. Nezinu, kāpēc viņam vajadzētu braukt uz Maskavu. Es, protams, nebrauktu, bet es jau neesmu valstsvīrs. Viņam, augšā sēžot, iespējams, ir citas domas un pozīcija.

– Ja jums būtu iespējams Latvijā ieviest, mainīt un veicināt trīs lietas, kādas tās būtu?

– Es varu būt tikai pilsonis, valdīt es nemāku. Es teiktu – mīlēsim viens otru, paliksim savā zemē un pacietīsimies, un strādāsim, cik vien spējam. Mūsu tiesības ir vaiga sviedros strādāt.

January 9, 2015 Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, pretošanās, REPRESĒTIE | Leave a comment

Saņemti pirmie pieteikumi pasākumiem 16.martā

Rīgas pašvaldībā jau trīs mēnešus pirms Leģionāru dienas 2015.gada 16.martā iesniegti trīs pieteikumi par šajā dienā plānotajiem pasākumiem, aģentūra LETA uzzināja Rīgas domē.

Domes pārstāvis Uģis Vidauskis skaidroja, ka vienā vietā un vienā laikā, ja pieteicēji savstarpēji nevienojas, var notikt tikai viens pasākums. Likuma izpratnē priekšroka ir tam, kurš iesniedzis pieteikumu ātrāk. Šajā gadījumā pieteicēji to zinājuši, jo visi pasākumu pieteikumi saņemti 16.decembrī, kas ir tieši trīs mēnešus pirms plānotā pasākuma – likums paredz, ka pieteikums jāiesniedz ne ātrāk kā četrus mēnešus un ne vēlāk kā desmit darba dienas pirms pasākuma.

16.martā no plkst.11 līdz plkst.13 pašvaldībā jau pieteikts gājiens maršrutā Doma baznīca-Zirgu iela-Līvu laukums-Kaļķu iela-Brīvības bulvāris (Brīvības piemineklis). Pasākuma organizators ir biedrība “Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa”. Kā pasākuma mērķis minēta ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pēc dievkalpojuma. Plānotais dalībnieku skaits norādīts 100.

Savukārt 16.martā no plkst.6 līdz plkst.13 pašvaldībā pieteikta sapulce Brīvības pieminekļa laukumā un piegulošajos parkos. Pasākuma organizators ir biedrība “Nacionālo karavīru atbalstam”. Kā pasākuma mērķis norādīts – atgādināt par 1944.gada 16.martā noritējušajām Latviešu leģiona kaujām un skaidrot Latvijas un leģiona 2.pasaules kara vēsturi garāmejošiem interesentiem. Plānotais dalībnieku skaits norādīts 30.

Tikmēr no plkst.10 līdz plkst.14 pašvaldībā pieteikta sapulce/pikets Brīvības pieminekļa laukumā. Pasākuma organizators ir biedrība “Latvijas Antinacistiskā komiteja”. Kā pasākuma mērķis norādīta sapulce “Waffen SS” upuru piemiņai un par “Waffen SS” noziegumu attaisnošanas bīstamību. Plānotais dalībnieku skaits norādīts desmit.

Vidauskis informēja, ka pieteikumi ir saņemti likumā noteiktā kārtībā, bet vēl nav izskatīti. Pašvaldība Rīgas pilsētas izpilddirektora personā šos pieteikumus un arī citus, ja tādi tiks saņemti, izskatīs saprātīgā laika periodā pirms plānotā datuma – pēdējais likumā noteiktais termiņš ir piecas darba dienas pirms pasākuma.

Likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” neparedz speciālas atļaujas izdošanu, pašvaldība iejaucas – ierobežo vai sliktākajā gadījumā aizliedz pasākuma norisi -, ja konstatē minētā likuma pārkāpumus. Pirms pieteikumu izskatīšanas izpilddirektors lūdz tiesībsargājošām struktūrām sniegt atzinumu par pieteiktajiem pasākumiem.

“Uzreiz var teikt, ka pasākumi būs jākoriģē, jo redzams, ka to norises vietas atsevišķos laikos pārklājas. Minēto problēmu pašvaldība, visticamāk, pārrunu veidā ar organizatoriem, risinās pieteikumu izskatīšanas laikā,” paskaidroja Vidauskis.

January 3, 2015 Posted by | 16.marts, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: